“Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam, Dieva bērni.” Rom. 8:16

Jūs varat iegūt Gara liecību, ka jūsu ceļi Dievam ir patīkami. Tā iegūstama, ticot Dieva Vārdam, attiecinot šo Vārdu uz savām dvēselēm un piemērojoties tam. Tā ir dzīvības maizes ēšana, un tā dos mūžīgo dzīvību. Salīdziniet Rakstu vietas ar Rakstu vietām. Pārdomājiet patiesas kristīgas dzīves izskaidrojumu, kā tas atklāts Dieva Vārdā.

Dieva bauslība ir lielais taisnības standarts. Apustulis saka, ka tā ir taisna, svēta un laba. Dāvids ziņo: “Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. (Ps. 19:8) Un Kristus saka: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles. Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs, un Es to mīlēšu un tam parādīšos.” (Jāņa 14:15, 21) Tāda ir visskaistākā Gara liecība. “Ja jūs turēsit Manus baušļus”, no sirds “jūs paliksit Manā mīlestībā, it kā Es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.” (Jāņa 15:10)

Kas paklausa Dieva prātam, tam šis dzīves laiks nebūs grūts un nožēlojams. Lūk, atkal Kristus vārdi: “To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” (Jāņa 15:11) Šī ir tā liecība, kuru iegūt visiem ir tiesības - Kristus prieks dvēselē, kuru iegūstam, ja Dieva Vārdu attiecinām uz sevi un praktiskajā dzīvē īstenojam Kristus prasības. Ja ticam ikkatram Kristus vārdam, ticam Viņam pašam un dzīvā ticībā esam savienoti ar Viņu, tad mūsu cerība ir pilnīgi droša. Ja tāda ir cilvēka dzīve, tad attiecīgais cilvēks vairs nav zem likuma, jo likums viņa ticības veidu vairs nenosoda.

Kristus vārds tiem, kas tic, ir ļoti dārgs. Viņa Gars, skarot ticīgā cilvēka prātu un sirdi, pilnībā saskaņosies ar rakstīto Vārdu. Gars un Vārds pilnīgi saskan. Tā Gars apliecina mūsu garam, ka esam piedzimuši no Dieva.

“Tā saka tas Kungs: “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts,” - saka, tas Kungs.”Jer. 9:22,23

Ir izglītība, kas galvenokārt māca tikai laicīgās lietas. Tās mērķis ir pasaulīgi panākumi un savtīgas godkāres apmierināšana. Šīs izglītības iegūšanai daudzi studenti tērē laiku, līdzekļus un savu prātu piesātina ar nevajadzīgām lietām. Pasaule viņus uzskata par mācītiem cilvēkiem, bet Dievs tā nedomā.

Ir cita veida izglītība, kas no šīs pilnīgi atšķiras. Tās galvenais princips, kā to izteica lielākais skolotājs, kādu vien pasaule pazinusi, ir: “Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības. “ (Mat. 6:33) Tās mērķis nav savtīgs; tā vēlas pagodināt Dievu. Dievs ir visas gudrības Avots. Viņš ir bezgalīgi gudrs, taisns un labs. Šķirti no Kristus, Viņu neizpratīs pat visgudrākie cilvēki, kādi jebkad dzīvojuši. Viņi sevi var saukt par gudriem; viņi var lielīties ar saviem sasniegumiem; tomēr intelektuālās zināšanas vien bez lielajām patiesībām, kuru viduspunktā atrodas Kristus, ir kā nekas.

Ja cilvēki uz mirkli varētu palūkoties aiz ierobežotā redzesloka robežām, ja viņi varētu uz mirkli ieraudzīt Mūžīgo, tad neviena mute vairs nelielītos. Cilvēki, kas dzīvo uz šīs mazās pasaules ir ierobežoti savās prāta spējās; Dievam ir neskaitāmas pasaules, kas paklausa Viņa likumiem un kuras savu dzīvi vada Viņam par godu. Kad cilvēki savos zinātniskajos meklējumos būs aizgājuši tik tālu, cik vien ierobežotie spēki to atļauj, tad tomēr vēl aiz visa, ko viņi būs apjautuši, atradīsies bezgalība.

Pirms cilvēki var kļūt patiesi gudri, tiem jāatzīst sava atkarība no Dieva un jātiek piepildītiem ar Viņa gudrību. Dievs ir gan intelektuālā, gan garīgā spēka Avots. Visslavenākie vīri, kas aizsnieguši to, ko pasaule uzskata par apbrīnojamiem zinātnes augstumiem, nav pielīdzināmi mīļajam Jānim vai apustulim Pāvilam. Tikai savienojoties intelektuālajiem un garīgajiem spēkiem, tiek aizsniegts cilvēces visaugstākais standarts.

“Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debesu, ne zemes.” Ps. 73:25

Dvēsele, kas domā par Kristus mīlestību, ir pilna ar brīvību, gaismu un prieku Kristū. Tādā dvēselē nav dažādu nesaskanīgu domu. Visa cilvēka būtne ilgojas pēc Dieva. Viņš neprasa padomu no cilvēkiem, lai uzzinātu savu pienākumu, bet no Kunga Jēzus - visas gudrības Avota. Viņš iedziļinās Dieva Vārdā, lai uzzinātu kāds ir noteiktais standarts.

Vai mums iespējams atrast drošāku vadoni par Kungu Jēzu? Patiesā reliģija ir izteikta Dieva Vārdā, un tā izpaužas Svētā Gara vadītajās domās, vārdos un darbos. Viņš, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība, pieņem pazemīgu un dedzīgu meklētāju, kas ar visu sirdi tiecas pēc patiesības, un saka: “Seko Man.” Viņš to ved pa šauro ceļu pretī svētumam un Debesīm. Kristus mums šo ceļu atvēris, pats par to dārgi samaksādams. Mēs neesam atstāti, lai klupdami, krizdami meklētu tumsā mums ejamo ceļu. Jēzus ir pie mūsu labās rokas un saka: “Es esmu ceļš!” Un visi, kas pilnīgi apņemsies sekot Kungam, tiks vadīti pa šo karalisko taku, pat vairāk - pa šo dievišķīgo taku, kas nolikta, lai Kunga atpirktie staigātu pa to.

Jo vairāk mēs mācāmies par Kristu no Viņa Vārda, jo vairāk savās gaitās izjūtam vajadzību pēc Viņa. Mēs nedrīkstam palikt mierā, līdz mēs atrodam dusu, nesot Kristus jūgu un paceļot Viņa nastas. Jo uzticīgāki mēs būsim Viņa darbā, jo vairāk mēs Viņu iemīlēsim un jo vairāk mēs Viņu paaugstināsim. Ikkatrs mūsu pildītais pienākums, liels vai mazs, tiks izpildīts uzticīgi, un, jo vairāk mēs iepazīsim Kungu, jo vairāk mēs vēlēsimies pagodināt Viņu.

Mums katram personīgi jāliecina pasaulei par Kristus žēlastības spēku pārveidot cilvēka raksturu no godības uz godību un no slavas uz slavu. Aplūkojot mūsu priekšzīmi Kristu, kas ir šķīsts, svēts un neaptraipīts, mēs tiekam sagatavoti Debesu eņģeļu sabiedrībai. Ja Kristum jābūt mūsu Vadonim un Valdniekam Debesu pagalmos, tad pareizi ir jautāt: Kas Kristus mums ir tagad? Vai, domājot par mūsu Glābēju, varam teikt: “Kas man ir Debesis, kā vien Tu, un virs zemes man nav neviena, pēc kā lai ilgojos, kā vien Tu?”

“Labi tam cilvēkam, kas atrod īsto atziņu, un cilvēkam, kas dabū sev skaidru prātu!” Sal. pam. 3:13

Kunga bijība ir gudrības iesākums, un cilvēks, kas piekrīt, ka viņu veido pēc dievišķās līdzības, ir viscēlākais Dieva darba paraugs.

Praktiska patiesās dievbijības iepazīšana, ik dienas nododoties un kalpojot Dievam, nodrošina visaugstāko prāta, dvēseles un miesas attīstību. Dievišķā spēka piešķiršana pagodina mūsu patieso tiekšanos pēc gudrības tā, ka apzinīgi varam izlietot mūsu augstākās spējas Dievam par godu un līdzcilvēkiem par svētību. Tā kā šīs spējas nāk no Dieva un paši mēs tās neradām, tad tās jāvērtē kā Dieva dāvanas un jāizlieto Viņa darbā. Pret Debesu dāvātajām prāta spējām jāizturas kā pret augstākām varām, ar kurām jāpārvalda miesas valstība. Sirdsapziņai un garīgām interesēm jākontrolē dabīgās tieksmes un kaislības.

Kristus reliģija nekad nepazemo tās pieņēmēju; tā nekad nepadara viņu rupju, nepieklājīgu vai iedomīgu un nesavaldīgu, vai cietsirdīgu. Tieši pretēji - tā izsmalcina gaumi, svēto spriedumus, šķīsta un cēlina domas, pakļaujot tās Jēzum Kristum.

Dieva ideāls saviem bērniem ir augstāks, kā var sniegties visaugstā­kās cilvēku domas. Dzīvais Dievs savā svētajā bauslībā ir devis sava rakstura norakstu. Vislielākais pasaules skolotājs, kāds jebkad pazīts, ir Jēzus Kristus. Kāds ir standarts, kādu Viņš ir noteicis, lai to sasniegtu visi, kas tic Viņam? “Tāpēc esiet pilnīgi kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mat. 5:48) Kā Dievs ir pilnīgs savā darbības sfērā, tā cilvēks var būt pilnīgs savā cilvēciskajā sfērā. Kristīgā rakstura ideāls ir līdzināšanās Kristum. Mūsu priekšā ir pavērta nepārtrauktas attīstības tekā. Mums jāsniedzas pēc mērķa. Mums jāpielīdzinās standartam, kas sevī ietver visu labo un šķīsto, dižo un cēlo. Vajadzētu būt nepārtrauktai cīņai un pastāvīgai iešanai uz priekšu un uz augšu pretī rakstura pilnībai.

“Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” Jāņa 5:39

Nepietiek ar to, ka mēs pētām Bībeli tā, kā tiek pētītas citas grāmatas. Lai to izprastu kā glābšanas vēsts nesēju, Svētajam Garam jāaizkustina meklētāja sirds. Tam pašam Garam, kas inspirēja Rakstus, jāiedvesmo šo Rakstu lasītājs. Tad tiks sadzirdēta Debesu balss.

Vienkārša šī Vārda lasīšana nedos tos rezultātus, kādus Debesis paredzējušas; šis Vārds ir jāpētī un sirdī jāiemīl. Dieva atziņu nevar iegūt bez prāta piepūles. Bībeli mums vajadzētu čakli pētīt, lūdzot no Dieva Svētā Gara palīdzību, lai mēs varētu saprast Dieva Vārdu. Mums vajadzētu ņemt vienu pantu un koncentrēt prātu, lai izprastu domu, kuru Dievs mūsu labā ietvēris šajā pantā. Mums jākavējas pie tās, līdz tā kļūst mūsu pašu doma un mēs zinām, ko saka Kungs.

Pavisam maz labuma ir no sasteigtas Rakstu lasīšanas. Ir iespējams izlasīt visu Bībeli, tomēr neieraudzīt tās skaistumu un neizprast tās dziļi slēpto nozīmi. Vienas Rakstu vietas izpētīšana, līdz prāts skaidri aptver tās svarīgo nozīmi un atklājas tās saikne ar pestīšanas plānu, ir vairāk vērta kā daudzu nodaļu bezmērķīga pārlasīšana, negūstot no tām nekādu noteiktu jēgu. Ņemiet sev līdzi Bībeli. Un, kad rodas izdevība, lasiet to; paturiet attiecīgos tekstus atmiņā; pat ejot pa ielu, jūs varat izlasīt kādu Rakstu vietu un pārdomāt to, tā nostiprinot to prātā.

Tieši mūsu priekšā ir laiki, kas pārbaudīs mūsu dvēseles, un, kas būs vāji ticībā, tie nepastāvēs tajās briesmu dienās. Rūpīgi jāpēta lielās atklāsmes patiesības, jo mums visiem būs vajadzīgas saprātīgas zināšanas par Dieva Vārdu. Ar Bībeles studijām un ar ikdienas savienību ar Jēzu mēs iegūsim skaidru un pareizi izteiktu izpratni par saviem pienākumiem un spēku pastāvēt pārbaudījumu un kārdinājumu dienā. Tie, kuru dzīve ar neredzamiem ķēdes locekļiem ir savienota ar Dievu caur Kristu, ticot pestīšanai, Dieva spēkā tiks pasargāti.

“Bijība tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums. Tas visu labi izjūt un saprot, kas tā dara. Viņa slava paliek mūžīgi.” Ps. 111:10

Būt gudram attiecībā uz Dievu ir liela lieta. Bijība Kunga priekšā ir visas gudrības sākums. Tā ir sirds izglītība un ir daudz svarīgāka par izglītību, ko iegūst tikai no grāmatām. Iegūt zināšanas par pasauli, kurā mēs dzīvojam, ir labi un vajadzīgi, bet, ja mēs no saviem aprēķiniem izlaižam mūžību, tad izdarām liktenīgu kļūdu, no kuras nekad vairs nevarēsim atspirgties. Tad šīs zināšanas līdzināsies tām, ko ieguva, ēdot aizliegtā koka augli.

Kā bez Dieva Vārda atziņām pareizi var izprast vislielākās atziņas, kas iegūtas no grāmatām? Bez Bībelē atrodamās izglītības kā lai mēs aizsniedzam nākamo pasauli, kur būs jānāk Dieva tuvumā un jāredz Viņa vaigs? Nekas no šīs pasaules gudrības, no grāmatās iegūtajām zināšanām nav izmantojams kā patiess un drošs pamats, uz kura varam celt mūžībai. Garīgo izsalkumu nevar apmierināt nekas cits kā vien Maize, kas nākusi no Debesīm. “Jo Dieva Maize ir tā, kas nāk no Debesīm un pasaulei dod dzīvību.” “ Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6:33, 63)Uzņemot Kristus vārdus, mēs ēdam Dzīvības Maizi, kas dod garīgu dzīvību.

Vienīgais, patiesais Dieva Vārds ir nekļūdīgs. Bezgalīga gudrība, svētums, spēks un mīlestība kopīgi rāda mums standartu pēc kura Dievs mēro raksturu. Dieva Vārds tik skaidri izteic Viņa valstības likumus, ka nevienam nav jāstaigā tumsā. Viņa bauslība ir Viņa rakstura noraksts. Šis ir tas standarts, kas jāaizsniedz visiem, ja tie vēlas ieiet Dieva valstībā. Nevienam nav jāstaigā neziņā un nedrošībā. Dieva likumi nav atcelti. Tie pastāvēs visos mūžības laikmetos. Ar Kristus nāvi tie tika paaugstināti un grēks parādīts savā patiesajā gaismā. Kāda brīnišķa pestīšana atklāta šajā derībā, kurā Dievs solās būt mūsu Tēvs, Viņa vienpiedzimušais Dēls - mūsu Glābējs un Svētais Gars - mūsu Iepriecinātājs, Padomdevējs un Svētotājs! Ne uz kāda zemāka pamata par šo mēs droši nevaram likt savas kājas.

“Jo uz to jūs esat aicināti; jo ari Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām. Tas grēku nedarīja, nedz ari atrada viltu Viņa mutē.” 1. Pēt. 2:21,22

Mums tiek radīta brīnišķa iespēja kļūt līdzīgiem Kristum - paklausīgiem visiem Dieva baušļiem un priekšrakstiem. Bet paši par sevi mēs esam pilnīgi bezspēcīgi tāda stāvokļa aizsniegšanai. Viss, kas cilvēkā ir labs, tiek saņemts no Kristus. Svētums, kas saskaņā ar Dieva Vārda paziņojumiem, jāiegūst mums, pirms mēs varam tikt glābti, ir dievišķās žēlastības darba rezultāts, kad mēs padevīgi pakļaujamies patiesības Gara disciplinējošajam un savaldošajam iespaidam.

Cilvēka paklausība var kļūt pilnīga tikai pateicoties Kristus taisnības vīrakam, kas katru patiesu paklausības darbu piepildīs ar dievišķu smaržu. Kristieša mērķis ir uzvaras panākšana neatlaidīgā cīņā pār ikkatru kļūdu. Viņam pastāvīgi jālūdz Pestītājs dziedināt viņa ievainoto dvēseli un tās prāta garu. Viņam nav tās gudrības un spēka, bez kā uzvara būtu panākama. Viss tas ir Kungam, un Viņš to dāvā tiem, kas pazemīgi un ar vainas apziņas nomāktu sirdi meklē Viņa palīdzību.

Pārvēršanās no nesvētuma svētumā ir process, kas turpināsies nepārtraukti. Dienu no dienas Dievs pūlas cilvēku darīt svētu, un cilvēkam jāsadarbojas ar Viņu, neatlaidīgi cenšoties izkopt pareizus ieradumus.

Dievs ne tikai piepildīs to cilvēku visaugstākās cerības, kas uzticas Viņam, bet darīs vēl daudz vairāk. Viņš vēlas, lai mēs atcerētos, ka, ja mēs esam pazemīgi un satriekti, mēs esam nostājušies tur, kur Viņš var un grib mums atklāties. Viņš ļoti priecājas, ja mēs Viņa svētības un žēlastības darbus pagātnē akcentējam kā pamatojumu vēl lielāku un augstāku Viņa svētību dāvināšanai. Viņš tiek pagodināts, ja mēs Viņu mīlam un savas mīlestības patiesīgumu apliecinām turot Viņa baušļus. Viņš ir pagodināts, ja mēs kā iesvētītu un svētu atšķiram septīto dienu. Kas tā rīkojas, tiem sabats ir zīme. Dievs saka: “Es esmu tas Kungs, kas tos svētījis.” (Ec. 20:12) Svētošanās nozīmē sarunāšanos un savienošanos ar Dievu, kas ir kļuvusi par ieradumu. Nav nekā lielāka un varenāka par Dieva mīlestību uz tiem, kas ir Viņa bērni.

“Uz Tevi paļaujas, kas pazīst Tavu Vārdu, jo Tu, Kungs, nepamet tos, kas Tevi meklē.” Ps. 9:11

Dvēsele, kuru Dievs atstājis, nekad nejutīsies tā, kā jūs esat jutušies, un nekad nemīlēs patiesību un pestīšanu tā, kā jūs to esat mīlējuši. Ak, ja Dieva Gars beidz cīnīties par kādu dvēseli, tad to pārņem vienaldzība un tā visu laiku domā, ka ir pietiekami laba. Jūs nedrīkstat iepriecināt ienaidnieku ar šaubīšanos un neuzticību Dievam. Eņģelis sacīja, ka Dievs neatstāj savus ļaudis pat tad, kad tie maldās. Viņš nenovēršas no tiem, dusmodamies par kādu nieka lietu. Ja viņi grēko, tiem ir aizstāvis pie Tēva, Jēzus Kristus, kas ir taisns.

Šis Aizstāvis aizlūdz par grēciniekiem, un Tēvs pieņem Viņa aizlūgšanas. Viņš neatraida sava mīļotā Dēla lūgumus. Viņš, kas jūs tā mīlēja, ka atdeva par jums savu dzīvību, nenovērsīsies no jums un neatstās jūs, ja jūs stūrgalvīgi un apņēmīgi neatstāsiet Viņu, lai kalpotu pasaulei un sātanam. Jēzum patiktu, ja jūs nāktu pie Viņa tieši tāds, kāds esat, bez cerības un spēka, paļautos Viņa tik bagātajai žēlastībai un ticētu, ka Viņš jūs pieņems tieši tādu, kāds jūs esat.

Jūs kavējaties pie dzīves ēnas, bet jums jānovērš domas no tās, un tā vietā, lai domātu par Dieva dusmām, domājiet par Viņa bagāto žēlastību, Viņa labprātību glābt nabaga grēciniekus un tad ticiet, ka Viņš jūs izglābs. Dieva vārda spēkā jums jāsalauž šī apmātība, kas jūs pārņēmusi. Jums jāsauc: “Es vēlos! Es ticu!” Jēzus patur jūsu vārdus savā krūšu plāksnē un lūdz par jums Tēva priekšā, un, ja jūsu acis varētu tikt atvērtas, tad jūs ieraudzītu Debesu eņģeļus, kas jums kalpo, stāvot cieši blakus un dzenot atpakaļ ļaunos eņģeļus, lai jūs pilnīgi neaizietu bojā.

Dievs jūs aicina ticēt. Paklausiet Viņa balsij! Beidziet runāt par Dieva dusmām un runājiet par Viņa līdzjūtību un Viņa bagāto žēlastību! Jēzus sēž kā sudraba tīrītājs un šķīstītājs. Iespējams, ka ceplis, kurā jūs varbūt esat ielikti, ir ļoti karsts, tomēr no tā jūs iziesit kā zelts, kas septiņas reizes šķīstīts, atstarojot Jēzus attēlu. Nezaudējiet drosmi! Skatieties uz augšu, ticiet, un jūs ieraudzīsit Dieva pestīšanu!

(No iepriecinošas vēstules, kas adresēta kādai grūtību nomāktai sirdij.)

“Jo Es tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, Es, kas tev saku: “Nebīsties, Es tev palīdzu!” Jes. 41:13

Dažās pagājušajās nedēļās es dziļi izjutu Dieva apsolījumu un kristieša cerības nozīmi. Likās, ka Bībele nekad man nav bijusi tik pilna ar dārgiem apsolījumiem kā šajās nedaudzajās nedēļās. Šķita, ka Debesu rasa tūlīt nāks pār mums un mūs atspirdzinās, ja tikai mēs šos apsolījumus pieņemsim sev. Mēs nekad nevarēsim pārvarēt savas dabīgās tieksmes bez Debesu palīdzības, un dārgais Pestītājs pats nostājas tieši mums blakus, lai mums palīdzētu šajā darbā. Viņš saka: “Redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:20) Mums jātic tieši tam, ko Kristus ir teicis. Mums jāpanāk, lai mūsu ticība īstenotu šos apsolījumus.

Tā ir liela lieta ticēt Jēzum. Mēs dzirdam, ka daudzi saka: “Tici, tici, viss, kas tev jādara, ir ticēšana Jēzum.” Bet paliek tiesības jautāt: “Ko šī ticība ietver sevī? Kā tā ir izprotama?” Daudziem no mums ir tikai vārdu ticība, un šo ticību mēs neienesām savā raksturā. Mums vajadzīga ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli tā, ka šī mīlestība uz Kristu liek mums nolikt visu, kas Viņa skatījumā ir pretīgs. Ja nav šādas darbīgas ticības, tad tikai vārdos apliecināta ticība mums nedos nekāda labuma. Jūs varat piekrist, ka Kristus ir pasaules Pestītājs, bet vai Viņš ir jūsu Pestītājs? Vai jūs šodien ticat, ka Viņš dos jums spēku pārvarēt ikkatru savu rakstura trūkumu?

Mums katram jāapgūst šī mācība par sevišķu uzticēšanos savam Glābējam. Mums jāuzticas Debesu Tēvam, tāpat kā bērns uzticas saviem šīs zemes vecākiem, un mums jātic, ka Viņš visas lietas kārto mums par labu, ka ikkatra nopūta cīņas laikā un ikkatras pūles kļūst zināmas Dievam, un ka Viņš ikkatrā vajadzības brīdī sūtīs mums palīdzību. Ja mēs ticībā sauksim uz Viņu, Viņš palīdzēs mums uzvarēt ikkatru kārdināšanu. Lūk, mācība, kas mums jāapgūst.

Es varu uzticēties savam Pestītājam, Viņš glābj mani šodien; un, ja es cīnos, lai pārvarētu ienaidnieka kārdināšanas, Viņš dos man žēlastību uzvarēt.

“Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.” 1. Tim. 6:12

Ir nepārtraukti jācīnās, un droši mēs neesam nevienu mirkli, ja nenododam sevi Tā apsardzībai, kas atdeva savu dārgo dzīvību, lai ikvienam, kas tic Viņam kā Dieva Dēlam, sagādātu iespēju, sastopoties ar sātana dažādajiem uzbrukumiem, izbēgt no samaitātības, kas ir pasaulē iekāres dēļ. Viņš, atbildot mūsu ticībai, pilnībā spēj savienot mūsu cilvēcisko dabu ar savu dievišķo. Uzticoties šai dievišķajai dabai un kļūstot par tās līdzdalībniekiem. Pieliekot savas pūles, mums jādara zināma Kristus misija uz šīs zemes, lai miers ir virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Mums ir jārunā par bīstamību karā pret neredzamo ienaidnieku, un mums jābūt pilnīgi apbruņotiem, jo mēs karojam ne tikai pret miesu un asinīm, bet arī pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem, pret ļaunajiem gariem pasaules telpā (gaisā). Tāpēc mums pastāvīgi jāatrodas svēto eņģeļu vadībā un apsardzībā.

Sekošana Kristum nenozīmē atbrīvošanos no cīņas, tā nav bērnišķa rotaļa vai garīgs kūtrums. Viss prieks kalpošanā Kristum ir svēts pienākums bieži iesaistīties pat ļoti nopietnās cīņās. Sekošana Kristum nozīmē bargas cīņas, rosīgas pūles, karagājienu pret pasauli, miesu un velnu. Mūsu prieks ir dedzīgā, smagā cīņā, tiecoties pēc Kristus gūtās uzvaras. Mēs esam apņēmušies meklēt “nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 6:27)

Ikkatrai dvēselei jāaprēķina, ko viss maksās. Neviens negūs panākumus bez ļoti nopietnas piepūles. Mums garīgi jāizmanto visi savi spēki un jāsit krustā miesa ar tās iegribām un iekārēm. Šī krustā sišana nozīmē daudz vairāk, kā daži domā.

Tā ir pastāvīga modrība, lai paliktu uzticīgi līdz nāvei, lai cīnītos labo ticības cīņu, līdz beigsies karš un uzvarētāji saņems dzīvības kroni.

Es varu raudzīties uz savu Pestītāju, kura es gūstu jaunu drosmi ka neizsīkstošā spēka Avotā.

“Es, Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus. Atgādini Man notikušo, tiesāsimies; saki, kā tu domā taisnoties?” Jes. 43:25-26

Sātans nāks pie jums un sācis: “Tu esi grēcinieks”. Tomēr neļaujiet viņam piepildīt jūsu prātu ar domām, ka jūsu grēku dēļ Dievs jūs ir atmetis. Sakiet viņam: “Jā, es esmu grēcinieks, un tāpēc man ir vajadzīgs Pestītājs. Man vajadzīga grēku piedošana, un Kristus saka, ka, ja es iešu pie Viņa, tad es nepazudišu. Viņš man ir uzrakstījis vēstuli, un tur es lasu: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) Es ticu šai vēstij, kuru Viņš man ir devis. ”

Tajā brīdī, kad jūs ticībā satverat Dieva apsolījumus un sakāt, ka esat pazudusi avs, kuru Jēzus nācis glābt, jauna dzīvība pārņems jūs, un jūs saņemsit spēku pretoties kārdināšanām. Bet ticība, kas satver apsolījumus, nenāk caur jūtām. “Ticība nāk no sludināšanas, un sludināšana caur Dieva Vārdu.” (Izdev, izcēlums) (Rom. 10:17; Glika tulk. (1. Pēt. 1:23; izdev. pielik.) Jums nav jāgaida nekāda liela izmaiņa, jums nav jāgaida nekādas brīnišķas izjūtas.

Pieņemiet Dieva Vārdu kā uzticamu un sakiet: “Viņš mani mīl, Viņš atdeva savu dzīvību par mani, Viņš glābs mani.” Novērsiet savu skatu no sevis un pievērsiet to Jēzum. Apkampiet Viņu kā savu Glābēju. Beidziet apraudāt savu bezpalīdzīgo stāvokli. Raugoties uz Jēzu, jūsu ticības iesācēju un pabeidzēju, jūsos tiks iedvesta cerība un jūs redzēsit Dieva pestīšanu. Kad izjūtat kārdinājumu kurnēt, lieciet lūpām slavēt Dievu, “Priecājieties iekš tā Kunga vienmēr.” (Fil. 4:4) Vai Viņš nav slavas un teikšanas cienīgs? Tad māciet savas lūpas izteikt Viņam slavu un godāt Viņa vārdu!

Šodien Kungs jums saka: “Nekļūstiet mazdūšīgi, bet savas nastas metiet uz Mani. Jūs paši nespējat nest savus grēkus. Es paņemšu tos visus. Ja jūs uzticēsities Man, jums netrūks nekā laba. ”

Neviena dvēsele, kas uzticējusies Jēzum, vēl nekad nav atstāta pazušanai. Kungs saka: “Es, Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus.”

“Uti kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku, ir Salamans visā savā godībā nav bijis apģērbts kā viena no tām. “ Mat. 6:28-29

Visvarenākā jebkad valdījušā ķēniņa karaliskās drēbes savā spožumā nevar salīdzināt ar brīnišķo liliju skaistumu, ko veidojusi Dieva roka. Te sniegts piemērs, kā visa skaistā Radītājs vērtē mākslīgo skaistumu salīdzinājumā ar dabīgo.

Šīs skaistās lietas Dievs mums devis kā savas mīlestības izpausmi, lai mēs iegūtu skaidru izpratni par Viņa raksturu. Dabu mums nevajag pielūgt, bet tajā mēs varam saskatīt Dieva mīlestību. Daba ir kā atvērta grāmata, kuru pētot, mēs varam iepazīt Radītāju, un caur Viņa veidotajām lietderīgajām un skaistajām lietām mēs varam tikt tuvināti Viņam.

“Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim vai ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies.” (30- 31. p.) Daudz mēs rūpējamies un baiļojamies par savu nākotni, domādami par to, ko ēdīsim, ko dzersim un ar ko ģērbsimies. Pūles un rūpes par drēbēm nevajadzīgas izrādīšanās dēļ rada lielu nogurumu, dara mūs nelaimīgus un saīsina mūsu dzīvi. Mūsu Pestītājs vēlas, lai ap mums redzamajā ziedu skaistumā mēs saskatītu ne tikai Dieva mīlestību, bet apgūtu arī mācību par vienkāršību, pilnīgu paļāvību un uzticību savam Debesu Tēvam.

Ja Dievs šīs īslaicīgās lietas, kas tiek nopļautas un aiziet bojā vienā dienā, cenšas padarīt tik skaistas, cik daudz vairāk Viņš centīsies piepildīt savu paklausīgo bērnu vajadzības, kuru dzīve var turpinātie visā mūžībā. Cik labprāt Viņš tos izpušķos ar savu žēlastību, sniegs tiem spēku būt gudriem un izrotās tos ar klusu un mierīgu garu. Dieva mīlestība uz cilvēku ir neizprotama, plaša kā pasaule, augsta kā debesis un ilgstoša kā visa mūžība.

“Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi.” Mat. 6:26

Raugoties uz varenajiem kokiem, kas vējā šūpo savu svaigo, zaļo lapotni, uz zemi, ko klāj tās zaļais paklājs, un uz puķēm un krūmiem, kas izplaukst no zemes, mums vajadzētu atcerēties, ka visu šo dabas skaistumu Kristus ir izmantojis, mācot savas patiesības vārdus. Raugoties uz viļņojošos labības tīrumu vai klausoties uz jautrajiem dziedoņiem to lapotajās mājās, redzot laivas ezera ūdeņos, mums vajadzētu atcerēties Kristus vārdus, kurus Viņš ir teicis ezera krastā, birzis un pakalnos, un šai mūs apņemošajai radībai vajadzētu mums atgādināt tur sniegtās Viņa mācības.

Viņš izmantoja varenos kokus, apstrādāto zemi, kailās klintis, skaistās puķes, kas ar grūtībām uzplauka akmeņu spraugās, mūžīgos kalnus, spilgtos ielejas ziedus, putnus, kas vīteroja savas dziesmas lapotajos zaros, un baltās ūdensrozes, kas savā šķīstumā rotāja ūdens virsmu. Visas šīs lietas, kas veidoja iespaidīgo ainu ap klausītājiem, tika izmantotas kā līdzekļi, lai Kristus mācības tiktu ierakstītas ļaužu prātos un skartu viņu sirdis, uzmanīgi tos vadot no Radītāja darbu apceres dabā pie paša dabas Radītāja Dieva.

Vienā no savām visiespaidīgākajām pamācībām Kristus saka: “Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Lielais Skolotājs te vada mūsu prātus, lai mēs spētu izprast tēvišķās rūpes un mīlestību, kādu Dievs veltī saviem bērniem. Viņš liek mums vērot putnus, lidināmies no koka uz koku vai slīdam pa ezera virsmu bez vismazākās neuzticēšanās vai baiļu ēnas. Dieva acs redz šos mazos radījumus. Viņš gādā tiem barību, Viņš apmierina visas viņu vienkāršās vajadzības. Jēzus jautā: “Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?”

Ja Dievs tā rūpējas un gādā par mazajiem putniņiem, vai tad Viņš daudz vairāk nemīlēs un nerūpēsies par radījumiem, kas veidoti līdzīgi Viņam?

“Tāpēc Es jums saku: “Nezūdieties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne ari savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?” Mat. 6:25

Darot labāko, ko jūs spējat, nenogurdiniet savu miesu un savu garu ar šis dzīves rūpēm. Nesabojājiet savu reliģisko dzīvi ar rūpēšanos un raizēšanos, bet uzticieties Kungam, lai Viņš padara jūsu vietā to, ko jūs nevarat padarīt paši. Dzīve ir kaut kas vairāk par ēdienu.

Daudz ir nevajadzīgu rūpju un raižu, daudz uztraukumu par lietām, kur neko nevar darīt. Kungs vēlas, lai Viņa bērni pilnīgi uzticētos Viņam. Mūsu Kungs ir taisns Dievs. Viņa bērniem vajadzētu atzīt Viņa laipnību un Viņa taisnību lielajās un mazajās dzīves lietās. Kas pakļaujas rūpju un žēlošanās garam, tie atsakās atzīt Viņa vadošo roku. Nevajadzīga raizēšanās ir negudra un neļauj mums ieņemt pareizu stāvokli Dieva priekšā. Kad dvēselē ienāk Svētais Gars, tad pazūd vēlēšanās žēloties un kurnēt par to, ka mums nav visa tā, kas mums būtu vajadzīgs. Tā vietā mēs pateiksimies Dievam no visas sirds par saņemtajām svētībām.

Ir viena svētība, kuru var saņemt visi, kas pareizā veidā to meklē. Tas ir Dieva Svētais Gars, un tā ir svētība, kas sev līdzi nes visas citas svētības. (Izdev, izcēlums) Ja iesim pie Dieva kā mazi bērni, lūdzot no viņa žēlastību, spēku un pestīšanu, ne lai sevi izceltu, bet lai varētu sniegt svētības ap mums esošajiem ļaudīm, tad mūsu lūgumi netiks noraidīti. Tāpēc izpētīsim Dieva Vārdu, lai zinātu, kā satvert Viņa apsolījumus un lūgt tos sev - tad mēs būsim laimīgi.

Kristus nāca uz zemi un atdeva savu dzīvību, lai mēs varētu iegūt mūžīgu pestīšanu. Viņš vēlas apņemt ar Debesu atmosfēru ikvienu no mums, lai mēs varētu sniegt pasaulei priekšzīmi, kas pagodinātu Kristus reliģiju. Šajā dzīvē mums jāpakļauj sevi tā Gara vadībai, kas valda Debesu pagalmos. Taisnībai un patiesībai jāiet mūsu priekšā. Un Kunga godība pavadīs visus, kas uzticīgi kalpo Viņam. Tie iegūs Kristus taisnību.

“Ticības spēkā Ābrahāms paklausīja aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet.” Ebr. 11:8

Dievs izraudzīja Ābrahāmu par savu vēstnesi, lai ar viņa starpniecību nestu pasaulei gaismu. Dieva Vārds nāca pie viņa ne ar glaimojošām liela atalgojuma iespējām šajā dzīvē, ne arī ar izredzēm uz ievērību un pasaules godu. “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva mājām uz zemi, kuru Es tev rādīšu,” (1. Moz. 12:1) - tāda bija dievišķā vēsts Ābrahāmam. Sentēvs paklausīja. Viņš atstāja savu zemi, savus radus un patīkamos biedrus, visu kas bija saistīts ar viņa agrāko dzīvi, lai kļūtu ceļinieks un svešinieks.

Ābrahāms varēja interesēties un jautāt, ko Dievs ar to ir domājis. Viņš tomēr rādija, ka pilnīgi uzticas Dieva vadībai; viņš nejautāja, vai tā zeme būs auglīga un jauka, vai arī nebūs tāda un vai viņam tur būs viegla dzīve. Viņš gāja, kur Dievs lika. Te ietverta mācība mums visiem.

Ir cilvēki, kas var ieņemt labvēlīgu stāvokli, ja runājam par visām šīs zemes lietām, bet viņus, varbūt, gaida Dieva darbs kaut kur citur, darbs, kuru tie nevar veikt starp saviem draugiem un radiem. Tieši labais stāvoklis un ap viņiem esošie draugi var kavēt tiem attīstīt tādas rakstura īpašības, kādas Dievs vēlētos, lai tiem būtu. Un Dievs redz, kā izmainīt viņu stāvokli, kā radīt viņiem tādus apstākļus, kas tiem būtu vislabākie Kungu pagodinoša rakstura izveidošanai.

Ja mēs apmetamies uz dzīvi tur, kur ir visas ērtības un viegla dzīve, mēs tik lielā mērā neizjūtam vajadzību paļauties uz Dievu no mirkļa uz mirkli un justies atkarīgiem no Viņa. Dievs savās rūpēs rada mums apstākļus, kur mēs izjūtam vajadzību pēc Viņa palīdzības un spēka.

Par Ābrahāmu rakstīts, ka viņš meklēja pilsētu, kuras cēlējs un veidotājs ir Dievs, Tā tas ir ar ikvienu no mums. Mēs šajā pasaulē esam tikai ceļinieki un svešinieki. Mēs meklējam pilsētu, uz kuru raudzījās Ābrahāms un kuras cēlējs ir Dievs.

“Tas Kungs ir uzticams. Viņš jūs darīs stiprus un pasargās no ļauna.’’ 2. Tes. 3:3

Cik daudzi iet cauri savai dzīvei zem vainas apziņas mākoņa! Viņi netic Dieva Vārdam. Viņi netic, ka Dievs rīkosies tā, kā Viņš ir teicis. Daudzi, kas ilgojas redzēt citus dusam piedodošajā Jēzus mīlestībā, paši sev tur nav vēl atraduši dusu. Vai viņi var vadīt citus, lai tie parāda vienkāršu, bērniem līdzīgu ticību Debesu Tēvam, ja tie paši Viņa mīlestību mēra ar savām izjūtām?

Uzticēsimies pilnīgi Dieva Vārdam, pieminot, ka mēs esam Viņa dēli un meitas. Radināsimies ticēt Viņa Vārdam. Ar šaubām mēs sāpinām Kristus sirdi, jo Viņš ir sniedzis tādus savas mīlestības pierādījumus. Lai glābtu mūs, Viņš atdeva savu dzīvību. Viņš mums saka: “Nāciet šurp pie Manis, Es jūs gribu atvieglināt. ” Vai ticat, ka Viņš darīs, kā solījis? Tad, kad esat piekrituši nosacījumiem, nevelciet vairs ilgāk sev līdzi savu grēku nastu. Lai to nes jūsu Glābējs, uzticiet sevi Viņam. Vai Viņš nav apsolījis jums dot atvieglojumu un dusu? Tomēr daudziem Viņš ar skumjām spiests sacīt: “Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” (Jāņa 5:40)

Uzlūkojiet Kristu. Palieciet pie Viņa, baudot mīlestību un žēlastību. Tas dvēseli piepildīs ar riebumu pret visu grēcīgo un iedēstīs tajā nenoslāpējamas ilgas pēc Kristus taisnības. Jo skaidrāk mēs ieraudzīsim Pestītāju, jo skaidrāk saskatīsim paši sava rakstura trūkumus. Izsūdziet savus grēkus Kristum un, patiesi pazemojot savu dvēseli, sadarbojieties ar Viņu, lai tos atmestu. Ticiet, ka tie ir piedoti. Apsolījums ir skaidrs un noteikts: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) Esiet droši, Dieva Vārds nepaliks nepiepildīts. Uzticīgs ir Tas, kas to apsolījis. Tieši tāpat kā jums jāizsūdz savi grēki, jums ir arī jātic, ka Dievs izpildīs savu Vārdu un jums piedos.

Nenovērsiet savu skatu no Jēzus. Uzlūkojiet Viņu, kuru pilda žēlastība un patiesība. Viņš liks savai laipnībai iet jums garām, paslēpjot jūs klints plaisā. Jūs spēsit skatīties uz Viņu, kas ir neredzams, un uzlūkojot jūs tiksit pārvērsti.

“Jo Kristū Jēzū nedz jūdaisms (apgraizīšana) ko spēj, nedz pagānisms (neapgraizīšana), bet ticība, kas darbojas mīlestībā.” Gal. 5:6 (Iekavās izdev. piez.)

Savu lielo mīlestību uz mums Kristus ir parādījis, atdodams savu dzīvību, lai mēs neaizietu bojā savos grēkos un lai Viņš mūs varētu apģērbt ar savu pestīšanu. Ja mūsu sirds lolo šo dievišķo mīlestību, tad tā sacementē un stiprina mūsu savienību ar cilvēkiem, kam ir līdzīga ticība. “Kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.” (1. Jāņa 4:16) Mīlestībai pret brāļiem un māsām kļūstot stiprākai, stiprāka kļūst arī mīlestība pret Kristu. Svētajam Garam jāatdzīvina šis mīlestības princips pret Dievu un pret tiem, par kuriem mira Kristus, un tas jānostiprina ar brālīgu laipnību un maigumu; to vajag spēcināt ar darbiem, kas liecina, ka Dievs ir mīlestība. Šī vienotība, kas sirdi saista ar sirdi, nav sentimentalitātes sekas, bet gan veselīga principa darbības rezultāts. Ticība darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli no savtīguma. Tā dvēsele kļūst arvien pilnīgāka mīlestībā. Kā mēs paši varam nebūt maigi un žēlojoši, ja ar Kristus dārgajām asinīm esam saņēmuši laipnību un žēlastību?

Ticība Jēzum Kristum kā mūsu personīgajam Pestītājam, kā Tam, kas piedod mūsu grēkus un pārkāpumus, kā Tam, kas spēj mūs pasargāt no grēka un vest mūs pa savām pēdām, ir aprakstīta Jesajas 58. nodaļā. Te parādīti tās ticības augļi, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli no savtīguma. Šeit savienojas ticība ar darbiem:

“Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti - kad atraisa kalpības jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu? Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvākā, tad tava gaisma mirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un tā Kunga godība tevi pavadīs. Un tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās, un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.”

“Un atrastos Viņā; negūdams sami taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata. ” Fil. 3:9

Viena lieta ir lasīt un mācīt Bībeli, bet cita lieta ir tās dzīvību dodošo, svētījošo principu ieaušana dvēselē, ko panāk ar praktisku Bībeles mācību īstenošanu. “No žēlastības jūs esat pestīti ticībā.” (Ef. 2:8) Prātu vajadzētu radināt pielietot ticību, bet nekopt šaubas, ļaunas aizdomas un greizsirdības jūtas. Mēs pārāk esam noskaņoti uzskatīt šķēršļus par nepārvaramiem. Ticēt Dieva apsolījumiem, iet uz priekšu ticībā, doties tālāk un nepakļauties apstākļu varai, ir grūti apgūstama mācība. Tomēr ikkatram Dieva bērnam tā noteikti ir jāapgūst. Mums pastāvīgi jādomā par Dieva žēlastību, kas pasniegta ar Kristus starpniecību, jo tā mums dota kā vienīgais ceļš, pa kuru varam tuvoties Dievam.

Dieva Vārds aicina uz dzīvi, kurā ticība Kristum ir aktīva un darbīga. Dievs grib, lai ticība Kristum kļūtu pilnīga darbos; Viņš ticīgo cilvēku izglābšanu un mūžīgo dzīvi sasaista ar šiem darbiem, un caur tiem liek patiesības gaismai plūst pa visām zemēm un uz visiem ļaudīm. Tādi ir Dieva Gara darbības augļi.

Savu ticību Dievam mēs parādām, paklausot baušļiem. Ticība vienmēr izpaužas vārdos un darbos. Tās darbības rezultāti ir praktiski, jo ticība ir būtiska dzīves sastāvdaļa. Ticības veidotajā dzīvē mostas apņemšanās pilnveidoties un iet tālāk Kristus pēdās.

No pasaules akmeņlauztuves mēs kā rupji akmeņi tiekam izcirsti ar patiesības cirtni un tad pārnesti Dieva darbnīcā. Kas patiesi tic Kristum kā savam personīgajam Pestītājam, tas redzēs, ka patiesība viņā padara kādu noteiktu darbu. Viņa ticība ir darbīga ticība. Mēs nevaram radīt ticību, bet mēs varam sadarboties ar Kristu, veicinot ticības augšanu un tās uzvaru.

Ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli, izaudzē pazemības, pacietības, atturības, lēnprātības, miera, līksmības un labprātīgas paklausības augli.

Jēzus sacīja: “Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis. ” Lūkas 8:46

Vērojama divu veidu vīnakoka un zaru savienība. Viens no šiem veidiem ir maldīgs un virspusējs.

Pūlim, kas spiedās pie Kristus, nebija dzīvas savienības ar Viņu, ko varēja radīt vienīgi neviltota ticība, bet kāda nabadzīga sieviete, kas daudzus gadus bija ļoti cietusi un iztērējusi visus savus ienākumus ārstiem, neiegūdama nekādu labumu, bet drīzāk ļaunumu, domāja, ka, nokļuvusi līdz Viņam un pieskārusies Viņa drēbju apmalei, tā kļūtu vesela.

Kristus zināja visu, kas notiek viņas sirdī, un Viņš gāja tur, kur tā varēja iegūt kāroto iespēju. Viņš vēlējās izmantot šo gadījumu, lai parādītu atšķirību starp patiesā ticībā izdarītu pieskārienu un gadījuma rakstura saskaršanos ar tiem, kas Viņu apņēma no visām pusēm.

Kad šī sieviete izstiepa savu roku un aizskāra Viņa drēbju apmali, tā domāja, ka neviens neko nezinās par šo slepeno pieskārienu; bet Kristus atzina šo pieskārienu un atbildēja viņas ticībai ar savu dziedinošo spēku. Viņa tūlīt saprata, ka ir dziedināta, un Kungs Jēzus nevēlējās, ka šāda ticība paliktu nepamanīta. Viņš ātri pagriezās un sacīja: “Kas Mani ir aizskāris?” Viņam spiedās klāt visi mācekļi, un Pēteris sacīja: “Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež.” Bet Jēzus sacīja: “Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis.” (Lūkas 8:45)

Kad šī sieviete redzēja, ka viņa nav palikusi nepamanīta, tā nāca trīcēdama un metās pie Jēzus kājām, izstāstot visu, ko viņa bija darījusi. Divpadsmit gadus viņu bija mocījusi slimība, bet, līdzko viņas pirksti pieskārās Kristus drēbju vīlei, tā kļuva vesela. Jēzus viņai sacīja: “Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru!” (48. p.) Vienkāršs pieskāriens ticībā tika atalgots.

Ticība, kura panāk dzīvu savienību ar Kristu, no mūsu puses izpaužas Kristus vērtēšanā augstāk par visu, pilnīgā uzticībā Viņam un pilnīgā sevis nodošanā Viņam. Tā Kristus sekotāja dzīvē izraisa vēlēšanos no visas sirds paklausīt Dieva baušļiem, jo, ja būs vitāla savienība ar Kristu, tad rezultātā pamodīsies mīlestība uz Dievu un cilvēku. (Izdev, izcēlums)

“Lai jums notiek pēc jūsu ticības. ” Mat. 9:29

Ticība ir savienojošais vidutājs starp cilvēcisko vājumu un dievišķo spēku. Mums jācenšas panākt ticības nostiprināšanos. Visur valdošā netaisnība nedrīkst ne uz mirkli mazināt mūsu ticību un mīlestību uz Dievu vai vājināt mūsu uzticību Viņa drošajiem apsolījumiem, lai kāda varena kārdināšanu vētra neaizrauj mūs prom no īstā pamata. Mums jāpadara liels darbs, un mums vajadzīga liela ticība. Cieša savienība ar Dievu nostiprinās mūsu ticību, un mūsu ticības pārbaudījumi var kļūt par mūsu spožākajām uzvarām.

Mūsos jātiek padarītam reālam darbam. Mums pastāvīgi jāpakļauj sava griba Dieva gribai un savi ceļi - Viņa ceļiem. Kā spogulī aplūkojot Dieva godību, mēs patiesi tiekam pārvērsti tajā pašā līdzībā, no godības uz godību, kā caur Kunga Garu. Mēs sagaidām pārāk maz, un mēs saņemam pēc mūsu ticības. Mēs nedrīkstam pieķerties paši saviem ceļiem, saviem plāniem, saviem uzskatiem. (,.) jāuzvar grēki, kas mūs visai apstāj, un jāpārvar sliktie ieradumi. Jāizsakņo aplamās izjūtas un nepareiza rīcība, lai Dieva Gars rada mūsos svētu noskaņojumu un svētas izjūtas.

Mums vajadzīga ticība, dzīva ticība, ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Mums vienkāršā un sirsnīgā ticībā jāmācās visu nodot Kungam. Vislielākā nasta, kas mums šajā dzīvē jānes, ir paša “es”. Ja neiemācīsimies Kristus skolā būt lēnprātīgi un pazemīgi, tad pazaudēsim dārgas izdevības un priekštiesības iepazīties ar Jēzu. Paša “es” ir visgrūtākā lieta, ar ko mums jātiek galā. Noliekot nastas, neaizmirsīsim pie Kristus kājām nolikt savu “es”.

Nododiet sevi Jēzum, lai Viņš jūs veido, ka varat būt trauks godam. Krusta pakājē jums jānoliek savas kārdināšanas, savi uzskati un izjūtas. Tad dvēsele būs gatava uzklausīt dievišķās pamācības vārdus. Jēzus jums dos dzert ūdeni, kas plūst no Dieva upes. Viņa Gara klusinošajā un pakļaujošajā iespaidā izzudīs jūsu vienaldzība un vēsums. Kristus kļūs jūsos par ūdens avotu, kas verd pretī mūžīgai dzīvei.

“Dievs nav cilvēks, kas melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kaut kas būtu jānožēlo. Vai Viņš ko teiktu un nedarītu, vai Viņš ko sacītu, un tas nekļūtu īstenība.” 4. Moz. 23:19

Kas nepārtraukti runā par savām šaubām un savas neticības mākoņu izkliedēšanai prasa aizvien jaunus pierādījumus, tie neceļ uz Dieva Vārda. Viņu ticība ir atkarīga no apstākļiem, tā ir balstīta uz jūtām. Bet jūtas, lai cik patīkamas tās būtu, nav ticība. Dieva Vārds ir tas pamats, uz kura mums jāceļ mūsu cerība mūžīgajai dzīvei.

Būt ilgstošam apšaubītājam, kas pastāvīgi raugās uz sevi un domā par sevi, ir liela nelaime. Kamēr jūs raugāties uz sevi, kamēr jūs par to domājat un runājat, jūs nedrīkstat gaidīt, ka tiksit pārveidoti Kristus līdzībā. Paša “es” nav jūsu glābējs. Pašiem sevī jums nav glābjošu īpašību un spēju. “Es” ir pārāk caurumaina laiva, lai tajā varētu sēsties jūsu ticība. Līdzko jūs tai uzticēsieties, tā jās pievils. Dzīves laivai ir jābūt glābšanas laivai. Tā ir jūsu vienīgā cerība. Jēzus ir glābšanas laivas Kapteinis, un Viņš nav pazaudējis nevienu pasažieri.

Mūsu dvēselēm vairāk vajadzīga Debesu atmosfēra. Mūsu lūpām jātiek skartām ar dzīvu ogli no altāra. Mums jādzird Kristus vārdi: “Esi šķīsts.” Ja esam izplatījuši tumsu, ja esam vākuši gružus un krājuši šaubas, ja esam sējuši šaubu un mazdūšības sēklu citu prātos, kaut Dievs tad mums palīdzētu saskatīt savu grēku. Mēs nevaram atļauties izteikt kaut vienu vienīgu šaubu vārdu, jo tas uzdīgs kā sēkla un augs, un nesīs rūgtu ražu. Mums jāņem vērā pamācošie vārdi: “Topiet svēti visās sarunās.” (1. Pēt. 1:15; KJV) Iesējiet vienu šaubu sēklu, un to nonāvēt cilvēkam vairs nav iespējams. Vienīgi Dievs to var izraut no dvēseles.

Mums ir pasniegts lielais Dieva apsolījumu tīrums, un caur tiem mums jāsatver ticība, cerība un mīlestība. Šajās žēlastībā sniegtajās dāvanās draudze var mirdzēt un dzīvā veidā var pasaulei parādīt Kristus taisnību. Dzīva ticība satver dievišķo spēku, un šī ticība ir dvēseles enkurs, drošs un neizkustināms. Jānis saka: “Šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli - mūsu ticība.” (1. Jāņa 5:4)

“Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer?” Rom. 8:24

Mūsu Pestītājs jautā: “Bet vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lūk. 18:8) Ar to Jēzus pieļauj domu, ka patiesa ticība tad būs gandrīz noslāpēta. Tiešām, pārāk liela patiesība ir tā, ka šaubu gars, kritika un kļūdu meklēšana ir izpostījusi uzticēšanos Dieva Vārdam un Viņa darbam. Miesīgam prātam nav iespējams izprast un novērtēt Dieva darbu. Visi, kas vēlas šaubīties un pieķerties sīkumiem, atradīs tam iemeslu. Visi, kas sirds pazemībā sekos gaismai, kura spīd pār tiem, saņems vēl skaidrāku gaismu, bet tie, kas atsakās paklausīt, kamēr nav atņemtas visas šaubu iespējas, tiks atstāti tumsā.

Dievs sniedz mums pietiekami daudz pierādījumu, lai ļautu mums patiesību pieņemt ar prātu, tomēr Viņš nedomā atņemt visas iespējas šaubām un neticībai. Ja Viņš to darītu, tad nebūtu vajadzības izmantot ticību; jo mēs tad varētu “staigāt skatīšanā”. Kas pētīs Dieva Vārdus ar tādu garu, kas gatavs pieņemt katru pamācību, tie visi tajos varēs atrast pestīšanas ceļu, tomēr ikkatru Svēto Rakstu daļu viņi izprast nespēs. Kas Dieva Vārdā skaidri pateikts, to mums vajadzētu pieņemt, nemēģinot izskaidrot visas šaubas, kuras sātans varētu iedvest, vai ar savu aprobežoto saprātu izdibināt bezgalīgā Dieva padomus vai kritizēt Viņa žēlastības un spēka atklāsmes.

Ja mēs pazemībā centīsimies iepazīt Dieva gribu, kā tā atklāta Viņa Vārdā, un paklausīt šai Viņa gribai, kā mēs to saprotam, tad mēs patiesībā iesakņosimies un nopamatosimies. Kristus saka: “Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs. ” (Jāņa 7:17)

Iesim aizvien tuvāk skaidrajai Debesu gaismai, atceroties, ka dievišķais apgaismojums pieaugs līdz ar iešanu uz priekšu, darot mūs spējīgus sastapties ar jauniem atbildīgiem uzdevumiem un ārkārtējiem apstākļiem. Taisnā ceļš ir progresīvs, kas ved no spēka uz spēku, no godības uz godību.

“Tātad ticība ir cerējama lietu būtība, apliecinājums neredzamām lietam.” Ebr. 11:1; angļu tulk.

Ticība nav mūsu pestīšanas pamats, tomēr tā ir liela svētība - acs, kas redz, auss, kas dzird, kāja, kas skrien, un roka, kas satver. Tā ir līdzeklis, bet nevis mērķis. Ja Kristus grēcinieku glābšanai atdeva savu dzīvību, kāpēc lai es nepieņemtu šo svētību? Mana ticība to satver, un tā mana ticība ir apliecinājums neredzamajām lietām. Tā dusot un ticot, man ir miers ar Dievu caur Kungu Jēzu Kristu.

Ticība, glābjoša ticība ir dvēseles darbs, ar ko cilvēks nodod visu sevi Jēzus Kristus apsardzībai un pārraudzībai. Viņš paliek Kristū, un Kristus kā Visaugstākais paliek mūsu dvēselē. Ticīgais uztic savu dvēseli un miesu Dievam un droši var teikt, ka Kristus spēj pasargāt to, ko Viņam uztic līdz “viņai dienai”. Kas tā rīkosies, tie visi tiks glābti mūžīgai dzīvei. Būs droša pārliecība, ka dvēsele ir mazgājusies Kristus asinīs, ir ietērpta Viņa taisnībā un ir dārga Jēzus acīs.

Pieminiet, ka ticības vingrināšana ir viens no tās saglabāšanas līdzekļiem. Ja jūs vienmēr sēdēsiet vienā stāvoklī bez kustēšanās, jūsu muskuļi zaudēs spēku un locekļi nespēs kustēties. Tā tas ir arī ar jūsu reliģiskajiem piedzīvojumiem. Jums jātic Dieva apsolījumiem. Darbojoties un vingrinot ticību, tā kļūst stiprāka.

Ļoti svarīgi, lai mēs dvēseli apņemtu ar ticības atmosfēru. Ik dienas mēs izšķiram savu mūžīgo likteni pēc tās atmosfēras, kas apņem mūsu dvēseli. Mēs katrs esam atbildīgi par iespaidu, kādu atstājam uz citiem, un mūsu vārdu un darbu rezultātā rodas sekas, kuras mēs neaptveram. Ja Dievs desmit taisnu dēļ būtu saudzējis Sodomu, kādu labvēlīgu iespaidu tad atstātu Dieva ļaužu uzticība, ja ikviens, kas saucas Kristus vārdā, būtu ietērpts ari Viņa taisnībā?

“Un tā kunga eņģelis uz Filipu runāja sacīdams: celies un ej uz dienas vidus pusi uz to ceļu, kas no Jeruzalemes iet uz Gāzu, kur daudz nestaigā” Ap. d. 8:26; Glika tulk.

Dievs savā inspirētajā Vārdā atstājis daudzus pierakstītus ziņojumus, kas mums rāda, ka cilvēku ģimene ir īpašs Debesu eņģeļu rūpju objekts. Cilvēks nav atstāts par rotaļlietu sātana kārdināšanām. Visas Debesis aktīvi iesaistās gaismas pasniegšanā šīs pasaules iedzīvotājiem, lai tie nepaliktu bez garīgas vadības, Israēla nometni sargā acs, kas nekad neguļ un nesnauž. Desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši eņģeļu kalpo cilvēku bērnu vajadzībām. Dieva inspirētā balss sauc: “Šis ir tas ceļš. Staigājiet pa to.” Droši būs tie cilvēki, kas uzklausīs šo brīdinošo balsi, kas uzticēsies Dievam, bet ne aprobežotajam spriedumam.

Debesu eņģeļi uzmana tos, kas tiecas kļūt apgaismoti, un sadarbojas ar tiem, kas cenšas mantot dvēseles Kristum. Tas parādīts Filipa un etiopieša piedzīvojumā.

Pie Filipa tika nosūtīts Debesu vēstnesis, lai pateiktu viņam, kas darāms ar edopieti. Debesu eņģeļi bija ievērojuši šo gaismas meklētāju. Šodien, tāpat kā tad, eņģeļi uzmana un vada tos, kas vēlas, lai tos vadītu. Pie Filipa nosūtītais eņģelis pats varēja padarīt etiopietim vajadzīgo darbu, bet Dievs tā nestrādā. Cilvēkiem jāstrādā cilvēkam kā Dieva darba rīkiem.

Kad Dievs norādīja Filipam uz viņa darbu, māceklis neteica, kā daudzi saka šodien: “Dievs tieši tā nedomā. Es nedrīkstu būt tik pārliecināts, jo varu kļūdīties.” Filips tajā dienā ieguva mācību par saskaņošanos ar Dieva prātu, kas viņam bija vērtīgāka par visu citu. Viņš uzzināja, ka Dieva skatījumā dārga ir ikkatra dvēsele un ka eņģeļi vēlas sniegt gaismu tiem, kam tā vajadzīga. Ar kalpojošo eņģeļu starpniecību Dievs sūta gaismu saviem ļaudīm, bet ar Viņa ļaužu starpniecību šī gaisma jāsniedz pasaulei.

Modri stāv uzticīgi sargi, lai vadītu dvēseles taisnības tekās.