Kādu pārliecību viņa dzīvesveids dod daudziem šodien dzīvojošiem cilvēkiem, kuri bez simtās daļas viņa darba noslogojuma joprojām saka, ka viņiem nav laika pildīt kristīgo pienākumu. Ko Daniela Dievs sacīs šādiem cilvēkiem, kad Viņš nāks atmaksāt saviem kalpiem saskaņā ar viņiem sniegtajām iespējām un to, kā viņi izpildīja uzticēto uzdevumu?

Tomēr Daniēla piemiņa ir spilgta ne tikai saistībā ar Kaldeju - visu karaļvalstu virsotni. Ne šis faktors deva viņa vārdam slavu. Daniēls bija liecinieks tam, kā šī valstība zaudēja savu godības augstumu un kā tās spēks nonāca svešās rokās. Šīs impērijas pieaugošais labklājības periods aptver tikai viena cilvēka dzīves periodu. Cik gan īss bija viņas pārākums un cik gan īslaicīga bija viņas godība! Bet Danielam tika uzticēts liels gods. Laikā, kad Bābeles kņazi un augstmaņi viņu mīlēja un cienīja, viņš priecājās, ka Dievs un Viņa svētie eņģeļi viņu mīl un ciena un ka ļāva viņam uzzināt dažus Visaugstākā zināšanu noslēpumus.

Daudzos aspektos viņa pravietojumi ir visizcilākie no visiem Svētajiem Rakstiem. Tie ir visaptverošākie. Viņa pareģojumi aptver pasaules vēsturi no tā laika līdz pašām laiku beigām. “Un viņš man atbildēja: ej, Daniēl! Jo atklāsmēm jāpaliek apslēptām un aizzīmogotām līdz pašam laiku galam. Daudzi tiks izraudzīti, šķīstīti un tīrīti, un pārbaudīti, bet bezdievīgie paliks bezdievīgi, un tie to nesapratīs, bet sapratīgie to sapratīs’’(Daniēla 12:9,10). Lai gan viņa pravietojums ietvēra nākamos laikmetus, tas arī sniedza lielu skaitu uzlabojumu noteiktos pravietiskos periodos. Tas sniedza pirmo noteikto hronoloģisko pravietojumu par Mesijas nākšanu. Tas tik precīzi norādīja šī notikuma laiku, ka jūdi aizliedza jebkādus mēģinājumus noteikt šos datumus, baidoties pārliecināties, ka šajā gadījumā viņi kļūs vainīgi Kristus atraidīšanā. Šīs prognozes piepildījās tik precīzi, ka savulaik kāds Porfīrs (250.g.m.ē.) paziņoja, ka šis pravietojums nav rakstīts Bābeles laikā, bet pēc tam, kad šie notikumi jau bija pagājuši. Tas bija vienīgais, ko viņš varēja izdomāt, lai attaisnotu savu neticību. Tomēr šis attaisnojums šodien nedarbojas, jo katrs nākamais gadsimts ir devis papildu pierādījumus par šī pravietojuma patiesumu. Mēs šobrīd, savā laikā, tuvojamies tā izpildes apogejam.

Daniēla personīgā vēsture beidzās dažus gadus pēc tam, kad mēdieši un persieši iekaroja Bābeli. Tiek uzskatīts, ka viņš nomira Šušanas vai Susas pilsētā, Persijā ap 530. gadu p.m.ē., apmēram 94 gadu vecumā. Varbūt viņa vecums kļuva par iemeslu tam, ka viņš nevarēja atgriezties Jūdejā kopā ar visiem jūdu gūstekņiem, izsludinot ķēniņa Kīra dekrētu (Ezras 1:1) 536. gadā p.m.ē. Šis dekrēts iezīmēja 70. gadu nebrīves beigas.

Daniēla grāmata parasti ir ļoti viegli saprotama. Tās pirmajām sešām nodaļām ir vēstījuma raksturs. Tām seko nākamās sešas, kas piepildītas ar simboliem un neapšaubāmi ir noslēpumainas nodaļas, kuru saturs izraisa daudz diskusiju. Bet patiesībā tās nav tik grūtas, jo pašās nodaļās tiek daudz izskaidrots. Un tos pravietojumus, kurus Daniēlam lika apslēpt līdz laiku beigām, lasītājs var saprast, izpētot Atklāsmes un citas Bībeles grāmatas.

“Katra Bībeles daļa ir Dieva iedvesmota un noderīga. Vecā Derība ir tikpat interesanta kā Jaunā Derība. Uzmanīgi pētot Veco Derību, tās lappusēs atradīsim dzīvību sniedzošus avotus, kas dažiem ir kā atslēga, bet neuzmanīgs lasītājs tur redz tikai tuksnesi. " - Izglītība. - 191. lpp.

“Gaisma, ko Daniēls saņēma no Dieva, īpašā nozīmē tika dota šīm pēdējam laikam. Vīzijas, kuras viņš redzēja Ulajas un Hidekeles lielo upju krastos, Sineāras zemē, tagad ir piepildīšanās procesā, un visi paredzamie notikumi drīz piepildīsies. " - Liecības kalpotājiem. - lpp.112.

Šajā grāmatā sniegti pravietojumu skaidrojumi, bet nav sniegta detalizēta analīze. Mūsu mērķis ir iepazīstināt lasītāju ar šo lielisko grāmatu saturu vispārīgi, parādīt pravietojumu harmoniju un izraisīt lasītāja interesi par sīkāku pravieša vārda izpēti.

Lai paša Daniēla Dievs ir tuvu tiem, kas alkst saprast Viņa svēto Vārdu!

Ūrijs Smits

"DANIĒLS UN ATKLĀSME"

Ar lielu precizitāti un atklātību, kas raksturīga svētiem rakstniekiem, Daniēls tūlīt sāk izvērst savu tēmu. Viņš sāk rakstīt savu grāmatu vienkāršā vēsturiskā stilā. Pirmās sešas nodaļas, izņemot otrās nodaļas pravietojumus, ir vēstījošas. Septītajā nodaļā mēs nonākam pie grāmatas pravietiskās daļas. Saprotot un atceroties, ka viņam ir jāraksta tikai labi zināma patiesība, viņš sniedz dažādas detaļas, ar kurām var pārbaudīt uzrādītā materiāla precizitāti un pareizību. Tādējādi divos citētajos fragmentos viņš mums sniedz piecas pazīmes, kas ir vēsturiski fakti, kurus neviens rakstnieks neuzrakstīs izdomātā stāstā

1) Joahims bija Jūdas ķēniņš;

2) Nebukadnecars bija Bābeles ķēniņš;

3) pēdējais uzbruka iepriekšējam;

4) tas notika Joahima valdīšanas trešajā gadā;

5) Joahims tika nodots Nebukadnecara rokās, kurš daļu Dieva nama svēto trauku aizveda uz Sineāras zemi, uz Bābeli (1. Mozus 10:10), un ieveda tos savas pagānu dievības dārgumu krātuvē. Turpmākās grāmatas daļas ir pārpilnas ar līdzīga rakstura vēsturiskiem faktiem.

Atainoto Jeruzalemes krišanu pareģoja Jeremija, un tā piepildījās 606. gadā p.m.ē. (Jeremijas 25: 8 – 11). Jeremija apraksta, ka gūsts notika ķēniņa Joahima ceturtajā gadā, bet Daniēls – trešajā. Šī acīmredzamā neatbilstība ir izskaidrojama ar faktu, ka Nebukadnecars devās ar savu karaspēku Joahima valdīšanas trešā gada beigās, no kurienes Daniēls sāk atskaiti. Bet Bābeles ķēniņš iekaroja Jeruzalemi tikai nākamā gada devītajā mēnesī; Jeremija raksta par šo datumu. Ķēniņš Joahims, kā sasaistīts vergs devās uz Bābeles, un pazemojās savu ienaidnieku priekšā, un tie ļāva viņam palikt valdīt un iekasēt nodokļus Jūdejā, un tā kļuva par vienu no Bābeles impērijas reģioniem.

Šis bija pirmais Jeruzalemes iekarojums, ko veica Nebukadnecars. Pēc tam pilsēta divas reizes organizēja sacelšanos, bet Bābelei atkal izdevās viņu nospiest uz ceļiem, un katru reizi pret to izturējās arvien stingrāk un stringrāk. Otrais iekarojums notika Joahima dēla Jehonija valdīšanas laikā (599.g.p.m.ē.), kad tika iznīcināti gandrīz visi svētie trauki un pārējie iedzīvotāji tika aizvesti, un viss tautas zieds kopā ar ķēniņu tika aizdzīti verdzībā. Trešais iekarojums notika Cedekijas laikā, kad nocietinātā pilsēta tika briesmīgi aplenkta. Pusotra gada laikā pilsētas iedzīvotāji piedzīvoja visas bada šausmas. Nespēdams to izturēt, ķēniņš un daži viņa karavīri riskēja bēgt no pilsētas, bet kaldeji viņus noķēra. Ķēniņa dēli tika nogalināti sava tēva acu priekšā, bet ķēniņa acis tika izdurtas, un viņš tika aizvests uz Bābeli. Tā piepildījās Ecēhiēla pravietojums, kas pravietoja, kas ar ķēniņu notiks ,,Es viņu aizvedīšu uz Bābeli kaldeju zemē, bet viņš to neredzēs: viņš tur nomirs’’ (Ecēhiēla 12:13). Šoreiz pilsēta un templis tika pilnībā iznīcināti, un visi valsts iedzīvotāji, izņemot dažus zemniekus, tika aizvesti verdzībā uz Bābeli 586. gadā p.m.ē.

„Dievs lūdza jūdus neizraisīt Viņā dusmas, bet tie Viņam nepaklausīja. Beigu beigās viņi tika notiesāti. Viņi kļuva par Bābeles gūstekņiem, un kaldeji kļuva par rīksti Dieva rokās, lai sodītu Viņam neuzticīgos cilvēkus. Jūdas vīriešiem sūtītajām ciešanām bija jāatbilst viņu saņemtajai gaismai un brīdinājumiem, kurus viņi nicināja un noraidīja. Dievs ilgu laiku bija atlicis savu spriedumu, bet tagad Viņš bija gatavs izliet uz viņiem savas dusmas, izdarot vēl vienu pēdējo mēģinājumu apturēt ļaunumu. "

Tā bija Dieva liecība pret grēku; nevis tāpēc, ka kaldejiem būtu vairāk privilēģiju attiecībā uz Debesīm, bet gan tas, ka Dievs tās izmantoja, lai sodītu Savu tautu par viņu netaisnību. Ja izraēlieši būtu uzticīgi Dievam un ievērotu Viņa sabatu, Jeruzaleme būtu pastāvējusi mūžīgi (Jeremijas 17: 24 – 27). Bet viņi aizgāja prom no Viņa, un Viņš tos atstāja. Viņi pat aptraipīja svētos traukus, un atnesa elkus uz templi; tāpēc Dievs ļāva šos traukus vēl vairāk apgānīt, ļaujot kaldejiem tos aizvest kā trofejas un noliktt savos pagānu tempļos.

,,Jūdus Bābele paverdzināja un izkaisīja pa visām pagānu zemēm. Ciešanas daudziem no viņiem palīdzēja atgūt uzticību Dieva derībai. Kad viņi kāra arfas vītolos un apraudāja izpostīto svēto templi, viņi kļuva par patiesības gaismas avotu un palīdzēja citām tautām iepazīt Dievu. Pagāniskie upuri bija izkropļots rituāls, ko kādreiz Dievs visiem cilvēkiem reiz bija devis; un daudzi, kas patiesi ievēroja pagānu rituālus, no jūdiem saņēma īsteno Dieva kalpošanas nozīmi un noticēja apsolītajam Pestītājam.”
 

Šie vārdi apstiprina to spriedumu piepildījumu, kurus pravietis Jesaja pareģoja ķēniņam Hiskijam gadsimtu agrāk. Kad ķēniņš Hiskija parādīja Bābeles vēstniekiem visas savas pils un valstības bagātības un svētās lietas, viņam teica, ka visas šīs lietas tiks nogādātas kā trofejas uz Bābeli un nekas netiks atstāts un pat viņa bērni tiks paņemti par einuhiem un kalpos tam ķēniņam (2. Ķēniņu 20: 14 – 18 ). Varbūt Daniēlam un viņa pavadoņiem izdarīja to, ko teica pravietojums; vismaz mēs neko nezinām par viņu pēcnācējiem, ko var viegli izskaidrot ar šo hipotēzi, lai gan daži uzskata, ka termins "einuhs" nozīmē amatu, nevis stāvokli.

Vārds "jaunieši", kā tas tika teikts par šiem ieslodzītajiem, nav jāsaprot burtiskā nozīmē, kā mēs to saprotam pašreizējā laikā. Tas nozīmē arī jaunatne. No Rakstiem mēs redzam, ka tad, kad šie jaunieši tika nogādāti Bābelē, viņi jau bija apveltīti ar gudrību priekš “visām zināšanām”, bija ar gudru prātu un spēju “kalpot ķēniņa pilīs”. Citiem vārdiem sakot, viņi bija saņēmuši labu izglītību, un viņu fiziskais un garīgais spēks bija labi attīstīts, ka tikai atjautīgs lasītājs var pareizi iedomāties viņu spējas. Tiek pieņemts, ka viņi bija aptuveni 18 – 20 gadus veci.

Veids, kādā izturējās pret šiem nebrīvē turētajiem jūdiem, ir piemērs varenā ķēniņa Nebukadnecara gudrajai politikai un liberālismam.

1.Tā vietā, lai izvēlētos līdzekļus, lai apmierinātu zemiskas un nekrietnas vēlmes, kā to darīja daudzi ķēniņi pēc viņa, viņš izvēlējās jauniešus, lai viņus izglītotu visās valstij nepieciešamajās nozarēs un saņemtu efektīvu palīdzību ķēniņa valdības lietu kārtošanā.

2.Viņš tiem piešķīra ikdienas ēdienu no sava galda. Nekvalitatīvās pārtikas vietā, ko daudzi būtu uzskatījuši par pietiekamu ieslodzītajiem, viņš tiem piešķīra ēdienu no ķēniņa virtuves.

Trīs gadus viņiem bija visas ķēnišķīgās priekšrocības. Lai arī viņi bija nebrīvē, viņi nāca no ķēniņu ģimenes, un kaldeju ķēniņš, to zinādams, izturējās pret viņiem ar lielu cilvēcību.

Jūs varat jautāt, kāpēc šie cilvēki pēc sagatavošanās tika izvēlēti piedalīties valsts lietās. Vai nebija bābeliešu, kas varētu ieņemt šos augstus un godpilnus amatus? Vienīgais iemesls ir tas, ka kaldeju jaunieši nevarēja salīdzināt ar izraēliešiem pēc viņu īpašībām – gan garīgām, gan fiziskām – , kas nepieciešamas šādiem amatiem.

6,7. pants. ,,Viņu starpā bija Jūdas cilts dēli: Daniēls, Hananja, Misaēls un Asarja. Bet galminieku priekšnieks deva tiem citus vārdus un nosauca Daniēlu par Beltsacaru, Hananju par Sadrahu, Misaēlu par Mesahu un Asarju par Abed – Nego.’’

Jūdu vecāki lielu nozīmi piešķīra savu bērnu vārdiem. Bieži vien vārdi tika saistīti ar tām rakstura īpašībām, kuras viņi vēlējās redzēt augošajos bērnos."

Ebreju valodā "Daniēls" nozīmē "Tas Kungs ir mans tiesnesis", "Ananijs" – "Tā Kunga dāvana", "Misail" – "Kā varens Dievs" un "Azaria" – "Tā Kunga palīdzība". Tā kā šie vārdi bija saistīti ar patieso Dievu un tiem bija patiesas pielūgšanas pazīme, tos aizstāja ar citiem, kas piederēja pagānu dievībām un kaldeju pielūgšanai. Tādējādi Belsacārs – vārds, kas dots Daniēlam – nozīmēja "Bella slēpto dārgumu glabātāju"; Sedrach – "Saules iedvesma", kuru kaldejii pielūdza; Misakh – "Dieviete Saka" (ar šo vārdu tika pielūgta Venēra); Avdenago – "zaigojošā uguns kalps", kuru viņi arī pielūdza.

Ķēniņš nelika jūdu jauniešiem atteikties no ticības un pieņemt pagānismu. Viņš cerēja, ka tas notiks pakāpeniski. Piešķirot viņiem pagānu vārdus, radot apstākļus ikdienas kontaktam ar pagānu paražām un pagānu kulta vilinošo rituālu pastāvīgu ietekmi uz viņiem, viņš cerēja pārliecināt viņus atteikties no tēvu ticības un pieņemt Bābeles reliģiju."

“Starp Bābeles gūstā nonākušajiem Izraēlas bērniem bija ticīgie – cilvēki, kas bija pilnībā nodevušies Dievam, cilvēki, kuru uzticība principiem bija tikpat stipra kā tērauds; viņus nesabojāja egoisms, bet viņi godāja Dievu, nebaidoties no upuriem. Gūstā zemē viņiem bija jāpilda Dieva uzdevums, daloties ar pagāniem svētībās, kura nāk atziņai par Jehovu. Viņiem bija jābūt Viņa pārstāvjiem. Viņi nekad nevarēja piekāpties elku pielūdzējiem; galvenokārt viņiem ir jānovērtē sava ticība un vārds kā Dzīvā Dieva pielūdzējiem. Un viņi to izdarīja. Labklājības un postu dienās viņi godāja Dievu, un Viņš tos. ”

 

Daniēls nolēma, neapgānīties ar ēdienu un vīnu, kas tika pasniegts ķēniņam. Viņam bija citi pamatoti iemesli neēst šo ēdienu, ne tikai šādas pārtikas negatīvā ietekme uz viņa fizisko stāvokli, bet arī viņš būtu saņēmis lielāku labumu no tādas pārtikas, ko viņš pats piedāvāja. Bieži vien ēdienu, ko izmantoja pagānu tautu ķēniņi un kņazi, būdami savas reliģijas augstie priesteri, vispirms veltīja elkiem, un viņu lietotais vīns bieži tika izliets dievību priekšā kā dāvanu upuris. Turklāt gaļu, ko ēda kaldeji, saskaņā ar jūdu likumiem uzskatīja par nešķīstu. Šo iemeslu dēļ Daniēls, pēc viņa reliģijas aizliegumiem, nevarēja ēst šo ēdienu. Tāpēc pēc sirdsapziņas pavēles viņš ar cieņu lūdza ķēniņa sargu nepiespiest viņu apgānīties.

Einuhu priekšnieks baidījās izpildīt Daniēla lūgumus, jo ķēniņš personīgi sagatavoja Daniēlam un viņa pavadoņiem ēdienkarti. Tas liecināja par ķēniņa īpašo interesi par šīm personām. Šķiet, ka viņa patiesais mērķis bija nodrošināt viņiem vislabāko garīgo un fizisko attīstību, ko varēja sasniegt. Cik tas atšķiras no fanātisma un tirānijas, kas parasti skar cilvēku sirdis ar absolūtu varu! Nebukadnecara raksturā mēs atradīsim daudzas īpašības, kuras būs mūsu vislielākās apbrīnas vērtas.

Interesanti atzīmēt, kas tika iekļauts pēc Daniēla lūgumā viņa ēdienkartē. Ebreju valodas vārdam "zeroim", kas šeit tulkots kā "dārzeņi", ir tāda pati sakne kā vārdam "sēkla" radīšanas vēstī, kur minēti "devis visus augus, kas nes sēklu", kā arī " visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī". (1. Mozus 1:29). No tā ir pietiekami skaidrs, ka Daniēla lūgums ietvēra graudus, pākšaugus un augļus. Tad, ja mēs pareizi saprotam (1. Mozus 9:3), “zaļos augus” jāiekļauj arī ēdienā, ko Daniēls lūdza. Citiem vārdiem sakot, Daniēla pieprasītā un saņemtā ēdienkarte sastāvēja no graudiem, pākšaugiem, augļiem, riekstiem un dārzeņiem – pilnīga daudzveidīga veģetārā diēta, kā arī labākais dzēriens cilvēkiem un dzīvniekiem – tīrs ūdens.

Kembridžas Bībelē ir šāda piezīme par vārdu "zeroim": dārzeņu pārtika visā tās dažādībā ...

Gezenijs sniedz šādu definīciju: augi, kas sēj sēklas, garšaugi, dārzeņi un citus veģetāros ēdienus, kas tika lietoti pusgavēnī, pretēji gaļas ēdieniem un delikatesēm.

Lai redzētu šādas diētas rezultātu, izmantojot Daniēla un viņa pavadoņu piemēru, bija nepieciešamas tikai desmit dienas, un pēc tam viņiem ļāva turpināt ēst šādus ēdienus.

“Jaunie jūdi savā lēmumā nedarbojās augstprātīgi, bet visā paļāvās uz Dievu. Viņi nevēlējās izdalīties no citiem, bet izvēlējās atšķirties, nevis likt negodā savu Dievu.”

17 – 21. pants. ,,Dievs piešķīra šiem četriem jaunekļiem ieskatu un saprašanu visādās gudrībās un zinībās, bet Daniēlu apveltīja ar spēju saprast visādas parādības un sapņus. Kad laiks notecēja, ko ķēniņš bija noteicis, lai tos vestu viņa priekšā, tad galminieku priekšnieks arī veda tos pie ķēniņa. Un, kad ķēniņš runāja ar tiem, tad izrādījās, ka no visiem jaunekļiem nebija neviena tāda kā Daniēls, Hananja, Misaēls un Asarja; tādēļ viņus arī uzņēma ķēniņa galma darbinieku vidū. Un visos gadījumos, kad ķēniņš griezās pie tiem, izrādījās, ka tie savās zināšanās, apķērībā un asprātībā bija desmitreiz pārāki par visiem gudrajiem un zīlniekiem visā viņa valstī. Daniēls palika tur līdz ķēniņa Kīra pirmajam valdīšanas gadam.’’

Papildus īpašajai gudrībai, ko Dievs piešķīra četriem jauniešiem, Viņš apveltīja Daniēlu arī ar sapņu un atklāsmes interpretācijas dāvanu. Šāds stāvoklis nav pierādījums tam, ka viņa draugi bija Debesīm mazāk patīkami nekā viņš. Fakts, ka viņi visi iznāca neskarti no ļoti karstās krāsns, parāda, cik tīkami viņi bija Debesu Autoritātei. Bet Daniēlam, iespējams, bija īpašas dabiskas tieksmes, kas viņu padarīja piemērotu īpašam darbam.

Ķēniņš turpināja personīgi interesēties par šiem jūdiem. Pēc trīs studiju gadiem viņš uzaicināja viņus uz personīgu sarunu. Viņš vēlējās pats redzēt, kā šie jaunieši izmantoja sagatavošanās periodu un kādu intelektuālo līmeni bija sasnieguši. Fakts, ka ķēniņš tos personīgi pārbaudīja, liecina, ka viņš, acīmredzot, bija pieredzējis cilvēks, viņam bija lielas zināšanas un augsta kaldeju kultūra, pretējā gadījumā viņš nebūtu varējis pieņemt tik atbildīgu eksāmenu. Pamazām viņš arvien vairāk pārliecinājās, ka, neskatoties uz atšķirīgo tautību un reliģiju, viņi desmit reizes ir gudrāki un cienīgāki par viņa tautiešiem. Tāpēc viņi tika norīkoti kalpot ķēniņa pakļautībā.

Caur Mozu Dievs sacīja Izraēlam: “Ja jūs, šķērsojot [aiz Jordānas], Un, kad tu klausīdams klausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un turēsi visus Viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu, tad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi jo augstu cels pār visām zemes tautām, ... Un visas zemes tautas redzēs, ka tu esi nosaukts pēc Tā Kunga Vārda, un tās bīsies no tevis. ”(5. Mozus 28: 1, 10). Tāds bija Tā Kunga plāns attiecībā uz Izraēla ļaudīm, lai caur viņu visas zemes tautas tiktu apgaismotas ar patiesā Dieva atziņu. Ļaujoties elkdievībai, Viņš tos vairākkārt pameta. Tad viņus paverdzināja citas tautas, un šajā laikā sāka spīdēt zvaigznes, kuru gaisma līdz šim nebija pamanīta.

Tā tas bija arī šoreiz. Tiek teikts, ka Cedekija, pēdējais Jūdas ķēniņš, ”Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga, viņa Dieva, acīs; viņš nepazemojās pravieša Jeremijas priekšā, kas pravietoja pēc Tā Kunga mutes. Viņš sacēlās arī pret Nebukadnēcaru, kas bija viņam licis zvērēt pie Dieva, un palika stūrgalvīgs, apcietināja savu sirdi un neatgriezās pie Tā Kunga, Israēla Dieva. ”(2. Laiku 36:12,13). Neuzturot Dieva vārdā doto zvērestu, Cedekija negodāja Viņa vārdu (Pravieši un ķēniņi – 36. nod.).

Tad Daniēla un viņa draugu personā “Dievs aizdedzināja gaismu virs pasaules lielākās valstības troņa, lai visi, kas vēlas, varētu uzzināt patiesību par Dzīvo Dievu. Bābeles galmā tika sapulcināti visu valstu pārstāvji, visretāko talantu cilvēki, ļoti dāsni apveltīti ar dabas talantu un ar augstu kultūru, ko vien iespējams sasniegt šajā pasaulē; un tomēr jūdu sagūstītāji nebija līdzīgu. Viņu fiziskais spēks un skaistums, prāta dzīvīgums un zinātniskie sasniegumi, garīgais spēks un spējas bija nepārspējamas.”

,,Cik brīnišķīga bija šo dižciltīgo jūdu dzīve! Kad nācās šķirties no tēva mājām, viņi pat nevarēja iedomāties, kāds svarīgs liktenis viņus sagaida. Uzticīgi un nesatricināmi viņi pilnībā nodevās dievišķajai vadībai, lai kļūtu par instrumentiem Tā Kunga rokās.”

“Daniēls tika pakļauts vissmagākajiem kārdinājumiem, kādus mūsdienās varētu piedzīvot jaunieši, un tomēr viņš palika uzticīgs reliģiskajām mācībām, kuras viņš saņēma bērnībā. Viņu ieskāva vilinājumi, kuri aprēķināti, lai aizvilinātu tos, kuri svārstās starp principiem un viņu tieksmēm, un tāpēc Dieva Vārds viņu parāda kā nevainojamu cilvēku. Daniēls neuzdrošinājās paļauties uz savas morāles stiprumu. Lūgšana viņam bija nepieciešamība. Dievs bija viņa spēks, un Dieva bijība viņu vienmēr pavadīja visās dzīves lietās.”

“Daniēls ir vienreizējs piemērs pasaulei, ko Dieva žēlastība var izdarīt ar kritušiem un grēka sagrautiem cilvēkiem. Viss, kas rakstīts par šo nesavtīgo un cildeno cilvēku, kalpo kā pamudinājums mūsu laika cilvēkiem. No tāda parauga mēs varam smelties spēku pretoties kārdinājumiem cēli un apņēmīgi, stingri un lēnprātības garā, lai aizstāvētu patiesību pat vissmagāko pārbaudījumu stundā. ”

“Tās pašas lielās patiesības, kuras Dievs atklāja caur [Daniēlu un viņa trim draugiem], viņš vēlas atklāt caur mūsu dienu jauniešiem un bērniem. Daniēla un viņa pavadoņu dzīve ir skaidrs piemērs tam, ko Dievs vēlas darīt tiem, kas Viņam uzticas un no visas sirds cenšas piepildīt Viņa gribu.”

Nodaļa no grāmatas

Ūrijs Smits "DANIĒLS UN ATKLĀSME"