2. Sākums
  3. Raksti

Kas ir "Tuksneša draudze"?

Sievai tika doti divi lielā ērgļa spārni, lai tā varētu lidot tuksnesī savā vietā, kur viņas dzīvība, prom no čūskas acīm, tiek uzturēta laiku un laikus un puslaiku.(Atkl.12:14)
Tad sieva bēga tuksnesī, kur tai bija Dieva sataisīta vieta, lai viņa tur tiktu uzturēta tūkstoš divi simti sešdesmit dienas.(Atkl.12:6)
“Tuksneša draudze” ir savienojošā saite starp apustulisko kristietību un mūsdienu Dieva ļaudīm. Šīs grāmatas mērķis ir parādīt, ka šajā vēstures periodā katrā valstī bija kristieši, kas dibināja draudzes, koledžas, misiju centrus un Dieva Vārdu skolas. Viņi stingri ievēroja vienkāršo Kristus ticības mācību, kuru saņēma no pašiem apustuļiem. Šiem kristiešiem piederēja oriģinālie Svētie Raksti, kas draudzei tika doti pirmajā gadsimtā, un tie tos saglabāja daudzus gadsimtus.
Visi šie cilvēki veido “Tuksneša draudzi”. Šis atzinums nav vispārpieņemts. Nosaukums “Tuksneša draudze” ir aizgūts no Bībeles pareģojumiem, kas pierakstīti Atklāsmes grāmatas 12. nodaļā. Tur aprakstīta sieviete, kura aizbēga tuksnesī. Šī sieviete ir draudze (Jer.3:14; Hoz.2:19; Ef.5: 23–32; Atkl.12:17). Nosaukums skaidri parāda, ka tā nebija populāra vai dominējoša draudze. Šie uzticīgie kristieši turēja augstu patiesības karogu un cīnījās pret atkrišanas iebrukumiem. Viņu panākumi nebija pastāvīgi: reizēm viņiem bija daudzas draudzes, slavenas skolas un misiju centri, ieskaitot nomalēs esošos, bet citos gadsimtos tie cieta no nabadzības un nežēlīgām vajāšanām.
Šīs Draudzes lielais misionāru darbs ir maz zināms, tās darbību neaprakstīja laicīgā vēsturē, un šie varoņi netika slavēti. Nākamajās lappusēs parādīts dārgais mantojums, ko viņa atstāja mūsu paaudzei. Atgriežot šo patieso Draudzi īstajā vietā, mēs iegūstam atslēgu, ar kuras palīdzību varam saprast mūsu laika lielos, neskaidros jautājumus un pretrunu nozīmi.
Daži var jautāt: “Lai atklātu patieso Draudzi, vai mums nevajadzētu pievērst uzmanību tai baznīcai, kuru gadsimtiem ilgi ir atbalstījuši monarhi un tautas? Vai tiešām ir jāmeklē cilvēki, kuri nekad nav bijuši valdošajā baznīcā, bet, gluži pretēji, bieži nebija pat zināmi?” Ļaujiet pravietim Jānim atbildēt uz šo jautājumu: “Un (draudze) sieva aizbēga tuksnesī” (Atkl. 12: 6). Lai atpazītu patieso Draudzi, ir jāņem vērā tās kristīgās kopienas, kuras lielākoties ir nodotas aizmirstībā.
Dievišķā atklāsme māca, ka patiesība, kas tiks pasludināta pēdējai cilvēku paaudzei, būs tās gaismas turpinājums un pavairošana, kas “Tuksneša draudzi” ir saglabājusi gandrīz trīspadsmit gadsimtus - 1260 gadu laikā. Lai arī ir vispāratzīts, ka “Tuksneša draudzes” 1260 gadu periods nesākās apustuliskā laikā, tomēr ir pienācīgi jāizklāsta tā kopaina. Turpmākajās nodaļās mēs apskatīsim 1260 gadu perioda sākumu un beigas. Tomēr mēs nemēģināsim atšķirt “Tuksneša draudzi” no tās apustuliskā pirmsākuma.
Pirmkārt, jāsaprot, ka nav iespējams stāstīt par šo neparasto draudzi ar tām sen zināmajām metodēm, kuras izmantoja gandrīz visi baznīcu vēsturnieki. Bībeles pravietojumu gaisma norādīja uz izpētes veidu un metodi šīs tēmas atklāšanai. Šis jautājums gandrīz nekad netika apskatīts tādā veidā, lai parādītu pārsteidzoši interesantas attiecības, kas pastāvēja starp ticīgo grupām, kas atradās tik tālu viena no otras, kā arī šo grupu iekšpusē.
Daži mūsdienu autori ir ļoti daudz nopūlējušies, lai mazinātu Vašingtona, Džefersona u.c. amerikāņu reliģiskās brīvības un demokrātijas dibinātāju lomu. Tie paši rakstnieki, pateicoties viņu pūlēm, iekļuva baznīcas vēstures sfērā, un tas, kas iepriekš gandrīz nebija atšķirams, kļuva vēl vairāk neskaidrs. To godu, kas pienākas “Tuksneša draudzei”, visi šie cilvēki centās piedēvēt citiem. Par nožēlu daudzus patiesus cilvēkus maldina melīgā propaganda ar daudz grāmatām un rakstiem, kuru pamatā ir nepatiesi “vēsturiski fakti”. Ir pienācis laiks no aizmirstības izcelt gaismā patiesos ticības varoņus, kurus Dievs izmantoja, lai saglabātu tīru Kristus mācību un Svētos Rakstus.
Visi apgalvojumi par “Tuksneša draudzi” un tās vēsturi tiks izskaidroti, izvērsti un papildināti ar ticamu avotu pierādījumiem.
“Tuksneša draudze” neieguva patiesību, pretojoties valdošajām dogmām un ķecerībām. Viņas ticības apliecība nebija no jauna izveidota. Uzticīgi kristieši to mantoja no apustuļiem. Tieši viņiem pasaule ir parādā par Bībeles saglabāšanu. Pretēji izplatītajam uzskatam, “Tuksneša draudze” ietver visas patiesās misionāru draudzes, kas strādājušas garajā drūmo viduslaiku naktī. Kamēr pasaule bija ieslīgusi neziņas un māņticības tumsā, Draudze turēja augstu patiesības gaismu. Tās teritorijas robežas nevar noteikt - tās ietekme iespiedās visos tā laika zināmajos pasaules nostūros.

 

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

No apustuļu dienām

Vispārējo baznīcu vēsture liecina par sīvām teoloģiskām debatēm un dažreiz pat asiņainām sadursmēm starp reliģiskajām grupām. Tas liecina par neticamu darbību, kuras vienīgais mērķis ir iegūt politisko varu. Turpretī “Tuksneša draudzes” vēsture ir aizraujoša atklāsme par smago evaņģēlija darbu, lai izglābtu izmisušos un cerību zaudējušos, kuras misijas darbs tika veikts vairākos kontinentos. Atšķirībā no konkurentiem, šī draudze neprasīja intelektuālus sasniegumus no doktrīnām un neuzspieda savus uzskatus ar politisko cīņu. Draudze pārtrauca visas nacionālās un ģimenes saites, kas viņu saistīja ar pasauli un alkatīgajām impēriju baznīcām, tādējādi veiksmīgi saglabājot Bībeles mācības un apustulisko organizāciju.
Bez pienācīgas izpratnes par pagātni nav iespējams pareizi saprast tagadni. Cilvēki, kuri mācījušies viltoto vēsturi, savu prātu piepildījuši ar izkropļotu pagātnes notikumu interpretāciju, klūp kā akli cilvēki. Šodien katrs vēlas būt moderns. Bet tas, kurš atstāj novārtā pagātnes mācību, nespēj sekot līdzi laikam. Pārliecība, kuras veidošanos ietekmēja mācību grāmatas un vēstures darbi, kas slavina baznīcas un valsts apvienību, nespēj atbalstīt pašreizējo demokrātiju, kas pilnībā atdala valsti no baznīcas, jo tā realizē atšķirīgu lietu kārtību. Pārliecība, kas šādam cilvēkam ir par iepriekšējām paaudzēm un notikumiem, ļoti ietekmē viņa attieksmi pret tagadnes notikumiem.
Neapstrīdami, ka cilvēks, kuram ir izkropļota sapratne par mūsdienām, nevar iedomāties labāku nākotni. Tie, kuri uzskata par ideālu viduslaiku Eiropu ar dzimtbūšanu un teokrātiju, raudzīsies ar riebumu pret demokrātisku sabiedrību un meklēs veidus, kā atjaunot veco viduslaiku kārtību. Ikviens, kurš netic Jēzum Kristum, dievišķajam Radītājam, kurš nesavtīgi nomira pie krusta, nespēs atrast prieku nesavtīgā mīlestībā un kalpošanā citiem, bet meklēs tikai savu labumu. Tas, kurš ir pārliecināts, ka sacelšanās notika debesīs, un tāpēc šodien cilvēci ieskauj valdnieki, varas pārstāvji un tumsas valdnieki, daudz labprātāk meklēs Svētā Gara palīdzību nekā cilvēks, kurš noraida Svēto Rakstu mācības par sātanu un ļaunajiem gariem. Citiem vārdiem sakot, cilvēks iztēlojas tādu nākotni, kas loģiski izriet no viņa novērtējuma par pašreizējā laika potenciālām iespējām, neatkarīgi no tā, cik pareizs ir šis vērtējums.
Ne visi zina par izšķirošo cīņu, kas notika ap “Tuksneša draudzi”. Daudzi nespēja saskatīt pagājušo gadsimtu patiesos kristīgās aktivitātes centrus. Šie cilvēki par zemu novērtē mūsdienās notiekošo liktenīgo notikumu nozīmi, jo viņi nezina to patieso vēsturisko fonu. Efektīvai vadībai pareiza pagātnes vēstures izpratne ir tikpat nepieciešama, kā pareiza mūsu laika morālo vērtību uztvere. Daudziem ir neskaidrs priekšstats par Dieva vēstījumu mūsu paaudzei, jo viņi ir mācīti lūkoties uz pagātnes sekundārajiem, virspusējiem aspektiem, neiedziļinoties vēsturisko procesu būtībā. Bet pagātne, pateicoties kurai pastāv mūsu demokrātija un reliģiskā brīvība, tas ir stāsts, kurš ir izpētes un dziļākas analīzes vērts. Mums ir nepieciešams, lai Svētās grāmatas gaisma atvieglotu mūsu ceļu uz patiesās vēstures izpratni.
Savvaļas cilšu ieskautu un cīnoties pret māņticības tumsu, “Tuksneša draudzi” tās ienaidnieki attēloja visnepievilcīgākā atveidā. Klinšainās slēptuvēs tā sevi sargāja no reliģiskā un politiskā spēka samaitājošās ietekmes. Patiesības centri atradās daudzās pasaules daļās - no Īrijas rietumiem līdz Ķīnas austrumiem. Patiesos kristiešus apvienoja vēlme saglabāt ticību un iemūžināt nākamajām paaudzēm tīras evaņģēlija patiesības, kas tika saglabātas no apustuļu dienām. Tās dokumenti bieži tika iznīcināti2. Tomēr nošķirtība un neatpazīstamība nespēja pilnībā aizsargāt šos ticības varoņus, un vajāšanu ugunskuri periodiski izgaismoja viņu uzturēšanās vietās.
Neizkropļota patiesās Draudzes vēsture ļauj mums saprast, ka mūsdienu Dieva draudze ir “Tuksneša draudzes” pēctece. Mūsdienu patiesā Draudze savieno tagadni ar mūžību, tāpat kā “Tuksneša draudze” apvieno apustulisko pagātni ar mūsu dienām. Izpētot “Tuksneša draudzes” vēsturi, mēs atradīsim kopējas iezīmes, kas ļaus identificēt pēdējo Atlikuma Draudzi. Tas atklās daudzu procesu un notikumu nepatiesu, sagrozītu interpretāciju un mulsinošo propagandu, ko mūsdienās plaši izmanto patiesās vēstures diskreditēšanai.

 

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

“Tuksneša Draudze” Bībeles pravietojumos

“Un mums ir jo stiprs praviešu vārds, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami it kā sveci, kas spīd tumšā vietā, tiekams diena aust un rīta zvaigzne uzlec jūsu sirdīs”.(2.Pēt.1:19 Gliks) “Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām.” (1.Kor. 10:11)
Apskatiet Bībeles aprakstu par “Tuksneša Draudzi” un svarīgo lomu, ko tai piešķir Svētie Raksti, it īpaši pravieša Daniela un apustuļa Jāņa Atklāsmes grāmatās. Šie divi pravietiskie darbi mirdz ar īpašu gaismu starp visām sešdesmit sešām grāmatām, kas veido Bībeles kanonu. Jesaja, Jeremija, Ecēhiēls un citi pravieši galvenokārt pasludināja, ka viņiem rūp Izraēla, bet Daniēla un Atklāsmes grāmata atspoguļo pasaules vēstures pravietisko izklāstu. Daniēls pravietoja būdams Bābeles premjerministra augstajā amatā - pirmā no četrām pasaules monarhijām. Apustulis Jānis - pēdējā dzīvā zvaigzne apustuliskās draudzes vainagā, kuru Romas imperators, pēdējais valdnieks no četrām pasaules monarhijām, izsūtīja uz tālu neapdzīvotu salu.
Savos sprediķos Pestītājs citēja daudzus fragmentus no Vecās Derības grāmatām. Bet īpašu lielu nozīmi Viņš piešķīra pravieša Daniela grāmatai (Mateja 24:15), mudinot to izpētīt ar īpašu dedzību. Mīļajam apustulim, kurš tika izsūtīts uz Patmas salu, Kristus piešķīra slavu, par kuru Romas imperators atdotu visu. Šīs divas grāmatas nekādā gadījumā neslēpj, bet tieši pretēji atklāj Dieva gribu. Tajos Dievs atklāja ļoti aizraujošu stāstu par savas Draudzes rašanos, veidošanos, pārbaudījumiem un pilnīgu triumfu. Viņš atklāja nekaunīgo nešķīstību, savienību ar zemes ķēniņiem, ilgstošu cietsirdību un parādīja "nelikumības noslēpuma", kas ir Viņa Draudzes reliģiskais sāncensis, galīgo sakāvi.
Pravieši Daniēls un Jānis, kuru atklāsmes attiecās uz pēdējo laika beigām, paredzēja galvenos kristīgā laikmeta konfliktus un pēdējo krīzi. Izmantojot slaveno Bībeles sievietes attēlu, kas simbolizē Draudzi, Jānis pasludināja:
“Un sieva aizbēga uz tuksnesi, kur viņai tika sagatavota vieta no Dieva, lai viņi tur viņu pabarotu tūkstoš divsimt sešdesmit dienas” (Atkl. 12: 6).
Lai parādītu šī pravietojuma īpašo nozīmi, tajā pašā nodaļā apustulis Jānis atkal saka:
“Sievai tika doti divi lielā ērgļa spārni, lai tā varētu lidot tuksnesī savā vietā, kur viņas dzīvība, prom no čūskas acīm, tiek uzturēta laiku un laikus un puslaiku.” (Atkl. 12:14). Piekrītot bībeliskajam principam, ka viena diena pravietojumā tiek pielīdzināta burtiskajam 360 dienu gadam, mēs varam izskaidrot Svētajos Rakstos norādītos pravietiskos laika periodus. Šo likumu noteica pats Dievs (4.Moz. 14:34; Ecēh.4: 6). Turklāt pravietiskais “laiks” ir pravietisks gads, kas vienāds ar 360 burtiskiem gadiem. Pateicoties šiem diviem paziņojumiem, kas apraksta minēto pravietisko periodu, mēs zinām, ka draudze bija tuksnesī 1260 gadus.
Atklāsme turpinās, parādot, ka Atlikums jeb pēdējā draudze būs “Tuksneša Draudzes” pēctece. Interesanti atzīmēt, ka pravietis lieto svarīgo vārdu - "atlikums" 1. Tāpat kā auduma atlikums dod priekšstatu par visu gabalu, no kura tas tiek izgriezts, tā arī Pēdējā Draudze ir “Tuksneša Draudzes” turpinājums un palīdz to uzzināt. Savā redzējumā apustulis Jānis nekavējoties pāriet no “Tuksneša Draudzes” apraksta uz izcilo Atlikuma draudzes darbu: “Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem(atlikumu) viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu” (Atkl. 12:17)
Šie vārdi skaidri parāda pastāvīgo Svēto Rakstu aicinājumu, kas adresēts cilvēku dēliem, lai viņi varētu pazīt patieso Dieva Draudzi visos gadsimtos.
Cilvēkiem jāpievērš uzmanība faktam, ka “Tuksneša Draudzes” vēsture ir cieši saistīta ar noteiktu 1260 gadu periodu. Šie 1260 gadi Bībelē īpaši atkārtoti septiņas reizes, Svētie Raksti atkārtoti min šo periodu, nenorādot noteiktu gadu skaitu (skat. Dan.11:32-35;Mat.24:21-29; 2 Tes.2:1-7). Vai šīs draudzes vēsture šo garo gadsimtu laikā bija nepamanāma, kā bieži saka baznīcas vēsturnieki? Kāpēc viņi ignorē tās milzīgos sasniegumus? Vai Svētie Raksti pravietoja par to veltīgi? Vai vēstures pētījumi ir atspēkojuši šo dievišķo atklāsmi Draudzes vēsturē 1260 gadu periodā?
Jebkurai organizācijai vai kopējai cilvēku kustībai, kas 1260 gadu laikā varētu būt vēsturisko notikumu centrā, vajadzētu būt rūpīgākas izpētes objektam. Vai citām valstībām vai lielām impērijām ir bijusi tik sena vēsture? Vai ilgāk par Lielbritānijas vēsturi, ilgāk par impērijas Romas pastāvēšanu? Stāstījums par “Tuksneša Draudzi” var sacensties pat ar tiem garajiem gadsimtiem, kuru laikā ebreji bija izvēlētā tauta. Neviens kristīgā laikmeta deviņpadsmit gadsimtu pētījums nevar būt harmonijā ar Dieva atklāsmi, ja vien tas neatzīst “Tuksneša Draudzes” dominējošo stāvokli.
 
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Kā “Dieva draudzes” reliģiskie sāncenši viltoja pravietojumus

Apustuliskā kristietība, būdama tāda reliģija, kas ir daudz augstāka par pagānismu, ir izraisījusi nozīmīgas pārmaiņas visā pasaulē. Tās potenciāls bija tik acīmredzams, ka Jēzus un apustuļi baidījās no lielās atkrišanas, kas sākās ar atdarināšanu un viltošanu. Lai parādītu būtisko atšķirību starp šiem viltojumiem un patieso kristietību, bija nepieciešama jauna gaisma no debesīm. Šādas atklāsmes tika sniegtas pēdējās Jaunās Derības grāmatās. Visas patiesības, kas varētu norādīt uz turpmāko kristiešu ceļu, bija ietvertas apustuļu vēstulēs.
Diez vai ir jēga apgalvot, ka konkrēta draudze vai mācība ir radusies apustuļu dienās. Grēks pastāvēja arī apustuļu laikā, un sātans tajā laikā kā vienmēr nesēdēja rokas salicis klēpī. Tāpēc tas, kas attiecas uz apustuļu dienām, ir daudz svarīgāks nekā tas, kas attiecas uz pašiem apustuļiem. Apustulis Pāvils arī rakstīja: “Jo tas netaisnības noslēpums jau ir spēkā” (2.Tes. 2:7 Gliks). “Netaisnības noslēpuma”, kas parādījās pirms Pāvila nāves, attīstība un galīgais veidojums ir skaidrāk redzams “Tuksneša draudzes” vēsturē.
Apmēram trīsdesmit seši gadi tiek veltīti pirmo trīs (Marka, Mateja un Lūkas) evaņģēliju un pēdējā Jāņa evaņģēlija sarakstīšanai. Šajā laikā vēl vairāk tika atklāts “netaisnības noslēpums”, kas bija spēkā Pāvila dienās. Milzīgā atšķirība starp Jāņa evaņģēlija raksturu un pirmajiem trim evaņģēlijiem ir jau sen atzīta2. Mīļais apustulis centās uzsvērt tos notikumus un atklāsmes no Dieva Dēla dzīves, kas palīdzētu Viņa sekotājiem pretoties organizētā “nelikumības noslēpuma” iznīcinošajai attīstībai. Šis spēks tika pieminēts Atklāsmes grāmatas simbolos, un tas jau ir izplatījies satraucošos apmēros pēdējā evaņģēlija sarakstīšanas laikā. Lai pareizi izprastu šo svarīgo vēsturisko ainu, jums jāiepazīstas ar īsu pārskatu par dažādām kustībām, kas radās un bija aktīvas laika posmā tieši pirms Kristus dzimšanas. Tas izskaidros ietekmīgu reliģisko kopienu rašanos (neilgi pēc Evaņģēlija sarakstīšanas), kuras nesa kristiešu vārdu, bet kurām bija atšķirīgs gars no Bībeles ticīgajiem.
Kad kristietība bezbailīgi virzījās uz priekšu, tā saskārās ar reliģiju plūdiem, kas viltoja Dieva vārdu. Lai veiksmīgi tiem pretotos, Dievs apņēma Svētos Rakstus ar apslēptu spēku. Svētais Gars un patiesība ir vienoti. Bez Svētā Gara Bībele ir mirusi, bet bez Bībeles Svētais Gars un Viņa vēsts būs ierobežoti. Svētais Gars sākotnēji ieņēma patiesības platformu, tomēr Vecās Derības atklāsmes, kuras dievišķais autors bija paredzējis kā aizsardzību pret pievilšanu, patiesības ienaidnieki izmantoja kā instrumentus viņu pašu labā. Praviešu (īpaši Daniela) redzējumos Dievs brīdināja savus ļaudis un aprakstīja nepatiesās reliģijas, kas varētu rasties uz viltus pamata un sākt pārņemt virskundzību pār tautām. Neticami un svarīgi fakti: simt gadu laikā pēc pravieša Daniela nāves Persijā uzplauka zoroastrisms, Indijā radās budisms, Ķīnā radās konfuciānisms, un nedaudz vēlāk slavenais grieķu filozofs Sokrāts kļuva par slavenu domātāju. Tas notika laikā, kad Daniela atklāsmes pārpludināja pasauli ar pravietiskiem redzējumiem. Ir pierādījumi, kas ļauj secināt, ka Daniēla atklāsmes ietekmēja Persijas valsts reliģiju3.

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Pravietisko laiku periodi

Tādu pravietojumu piepildīšana kā Tiras iznīcināšana un ebreju sistēmas sabrukšana piesaistīja visā pasaulē uzmanību. Pravietojumi par “Tuksneša draudzi”, kas ierakstīti Daniēla un Atklāsmes grāmatās, piepildījās vēl dramatiskākos notikumos.
Kādu nozīmi Bībele piešķir pravietiskiem periodiem un īpaši 1260 gadu periodam? Retāk ir tā, ka cilvēks pravieto nākotni ar tik lielu precizitāti, kurai būtu jāpievērš uzmanība. Tie nav Dieva dotie pravietojumi, bet cilvēku prognozes. Tomēr Bībeles nākotnes pravietojumi tiek doti tūkstošiem gadu uz priekšu. Tie runā par tautu izveidošanos un par notikumiem, kuri pravietojuma laikā vēsturiskajā telpā vēl neeksistēja. Šādus pravietojumus varēja iedvesmot vienīgi Dievišķā tālredzība.
Daniēla un Atklāsmes grāmatas apraksta pravietojumu laika periodus. Svarīgākie no tiem Daniēla grāmatā ir šādi: 1260 gadus pravietojums ir atrodams 7. nodaļā; 2300 gadu periods ir 8. nodaļā; 490 gadu periods, ieskaitot tā daļas - 483 gados un 486 gadu - 9. nodaļā; daudz īsāki laika periodi ir 11. nodaļā, kā arī 1290 gadu un 1335 gadu periodi 12. nodaļā. Atklāsmes grāmatā ir daudz šādu pravietojumu laika periodu. Prāts, kurš jau ir atzinis Bībeles patiesības mūžīgo vērtību, ir stingri pārliecināts, ka visi šie Bībeles pravietojumi ir absolūti patiesi.
Jēzus pats veidoja savas mācības saskaņā ar pravietojumiem no Vecās Derības, īpaši ar tiem, kas minēti Daniēla grāmatā. Kad Pestītājs pravietiskā valodā aprakstīja visu kristiešu laikmetu, Viņš trīs reizes no Daniēla grāmatas 7. nodaļas (Mat.24:22,29) atsaucās uz “tām dienām”, kas apzīmēja 1260 gadus - ilgāko periodu starp Viņa dienām un mūsdienām. Arī apustulis Pēteris, runājot par Vecās Derības praviešiem, sacīja, ka viņi pārbaudīja: “Kādu laiku tajos norādījis Kristus Gars, kad Viņš paredzēja Kristus ciešanas (Viņa pirmā atnākšana) un sekojošo slavu” (Viņa otrā atnākšana) (1.Pēt.1:11). Pāvils brīdināja Tesalonikas draudzi, mudinot viņus negaidīt Kristus otro atnākšanu, kamēr tiks izpildīti Daniēla pravietojumi par “grēka cilvēka” ilgu valdīšanu (2.Tes.2:3). Pravietiskie periodi ir pamats, uz kura Jaunās Derības sludinātāji balstīja savas mācības.
Kristus piedzimis, piepildot pravietojumu, kas tika dots pirms četriem tūkstošiem gadu. Vecās Derības pravietojumu patiesību apstiprina to piepildījums Jaunajā Derībā. Galvenās kustības un notikumi attiecībā uz Kristus Draudzi līdz laika beigām tika prognozēti ar tikpat lielu precizitāti un ne mazākā apjomā. Dievs jau iepriekš brīdināja savus ļaudis, pirms viņiem atklāja kustību patieso nozīmi - politisko, ekonomisko un reliģisko -, lai iedvesmotu uzticību saviem bērniem un palīdzētu viņiem drosmīgi satikties ar visu, pat nāvi, lai paziņotu par lielās pestīšanas vēsti visos zemes nostūros.

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"
http://elijasdienas.com/images/books/lv/pdf/Bendzamins_Vilkinsons-Patiesibas_triumfs.pdf">http://thedaysofelias.com/index.php/lv/...

1260 gadu periods

Starp šiem pravietiskās ķēdes posmiem īpaša vieta ir 1260 gadu ilgam “Tuksneša Draudzes” periodam. Kā jau minēts, Svētie Raksti to piemin septiņas reizes (Dan.7:25;12:7; Atkl.12:6,14; 11:2,3;13:5). Dievs par to paziņojis vairākas reizes un uzsvēris tās lielo nozīmi. Viņš to pieminējis, lai atgrieztos pie šīs tēmas. Šis pravietojums Dieva bērniem tika pieminēts septiņas reizes. Vai mirstīgajiem cilvēkiem ir kāds attaisnojums, kāpēc viņi nepievērš uzmanību šai Debesu Tēva sūtītajai vēstij?
Šī jautājuma nozīmīgumu var saprast vēl dziļāk, ja īsi aprakstīsim draudzes aktivitātes norādītajā 1260 gadu periodā Lielbritānijā, Francijā, Itālijā, Sīrijā, Asīrijā, Persijā, Indijā, Turkestānā, Ķīnā, Filipīnās un Japānā. Par to var uzrakstīt tūkstošiem grāmatu. Tomēr starp visu rakstīto un publicēto darbu apjomu, kas stāsta par tā laika vēsturi, gandrīz nekas nav teikts par tēmu, kurai Dieva Vārds piešķir vissvarīgāko vietu!
Tomēr paliek vēl nopietnāks šī jautājuma aspekts: kāpēc Kristus ļāva “Tuksneša Draudzei” ciest 1260 gadus? Bez šaubām, tam ir iemesls. Vai kristīgās reliģijas patiesās vērtības nav jāapstiprina ar mocekļu asiņu liecībām? Vai šie nežēlīgo pārbaudījumu gadsimti nav apstiprinājuši, kuras grāmatas veido patieso Bībeles kanonu un kas atmasko viltus rakstus? Piepildot pravietisko patiesības dārgumu sargu lomu, šīs Draudzes dižciltīgie dēli cīnījās līdz asinīm un gāja uz priekšu, atgriezās un atkal cīnījās visus šos 1260 gadus(1).
Šī tēma ir parādīta ļoti svarīgā aspektā. Atklāsmes grāmatas divpadsmitā nodaļa apraksta visu patiesās Draudzes vēsturi trīs tās attīstības posmos. Izmantojot slaveno sievietes tēlu kā Viņa Draudzes simbolu, Dievs parādīja trīs dažādus savas pieredzes posmus, norādot uz trim Viņa Draudzes periodiem uz zemes no Kristus pirmās līdz otrajai atnākšanai. Simbolizējot Apustulisko draudzi, sievietei uz galvas ir divpadsmit zvaigžņu vainags. Nelabvēlīgā laikā viņa bēg tuksnesī. Pēdējais apraksts Atklāsmes grāmatas 12. nodaļā attēlo Atlikušo draudzi. Tā kā šī sieviete ir diezgan īsta un nav abstrakta, tā nav neredzama Draudze, bet gan redzama un pareizi noorganizēta. Izmantojot tuksneša atveidu, Dievs parāda, ka, neraugoties uz ilgstošu spēcīgu pretdarbību un vajāšanām, patiesā Dieva Draudze turpināja nest evaņģēlija vēsti pasaulei.
“Tuksneša Draudzei” bija jādara savs lielais darbs bez uzsvērtas ārišķības. Piekāpjoties reliģisku konkurentu ārējai varenībai un krāšņumam un parādot visspēcību pat nospiestā stāvoklī, tā radoši ietekmēja cilvēces attīstību. No otras puses, viņas reliģiskā sāncense, tērpta purpurā un sarkanā audumā, kopā ar zemes prinčiem un ķēniņiem,(2) tajā pašā 1260 gadu laikā baroja savus draudzes locekļus ar nabadzīgu garīgo barību un ,,bija pasaules pirmspēku kalpībā”(Gal. 4: 3), no kuriem Evaņģēlijam vajadzēja viņus atbrīvot.
Kur, ja ne Rakstos minētajos pravietiskajos laika periodos, mēs varam gūt patiesu izpratni par pagātni, kas ir tik nepieciešama, lai pareizi novērtētu tagadni un izlemtu mūsu turpmāko rīcību?

Piezīmes:
1. Pasaule var nekad neuzzināt, cik daudz mēs esam parādā šiem varoņiem. Reformācija izauga no draudzes tuksnesī. Reformācija, brīvība, izglītība un civilizācija, kas mums pieder šodien, radās, pateicoties stipram pamatam, kuru ielika “Tuksneša Draudze” varoņu ticība un drosme.
2. Atklāsmes grāmata 17: 2–4.

Kristietība starp jūdiem

Evaņģēlijs vispirms tika pasludināts jūdiem. Nevajadzētu aizmirst, ka lielākā daļa Bībeles personāžu ir jūdii un gandrīz visi Svētie raksti uzrakstīti priekš jūdiem. Pats Jēzus Kristus bija izraēlietis.
Sākumā Glābēja vēsts tika adresēta tiem, kuru dzīslās plūda Ābrahāma asinis. Apustuļi tika nosūtīti pie "Izraēla nama pazudušajām avīm". Desmitiem tūkstošu ar prieku pieņēma Vārdu, ieskaitot daudzus priesterus. Ziņas nokļuva pat visattālākajos zemes nostūros, kur bija izkaisīti ebreji, kuru skaits tajā laikā bija miljoni. Kā tiks parādīts nākamajās nodaļās, ilgu laiku vairums agrīnās draudzes locekļu piederēja Izraēla pēcnācējiem.
Pēc jūdiem, evaņģēliju pieņēma samārieši. Kristus paredzēja, ka Viņa apustuļi liecinās par Viņu Jūdejā, Samarijā un pat zemes galos. Filips, jaunievēlētais diakons, tika pilnvarots nodot Labo vēsti samāriešiem (Ap.d.8:5).
Samarija bija vienīgā vieta, kur dzīvoja cilvēki, kas bija pietiekami pašpārliecināti, lai uzceltu templi, kas sacenstos ar Jeruzalemes templi. Viņi apgalvoja, ka šis templis ir Salamana tempļa pēctecis. Tikai šeit varēja atklāt citu Piecu Mozus grāmatu versiju. Joprojām ir neliela samāriešu grupa, kas par savām lielākajām bagātībām uzskata pirmās piecas Mozus grāmatas, kas rakstītas senebreju valodā.
Etiopija kļuva par nākamo valsti, kuru Jeruzalemes draudze evaņģelizēja. Grāmatā “Apustuļu darbi” aprakstītais stāsts liecina par sludinātāju Filipu, kuru pēc Evaņģēlija uzvaras Samarijā Svētais Gars nosūtīja uz dienvidiem. Tur viņš satikās ar Etiopijas karalienes kasieri, kura atgriezās savā valstī no Jeruzalemes, kur bija devies pielūgt Dievu. Kasieris lasīja Jesajas pravietojumu par Pestītāju, kas tika uzrakstīts astoņsimt gadus pirms Kristus dzimšanas. Filips šim patiesības meklētājam paskaidroja šī fragmenta nozīmi. Pravietojums un tā precīza piepildīšanās kļuva par spēcīgu vēsti Filipa mutē, pateicoties kurai einuhs pieņēma Kristu un tika turpat nokristīts. Tā sākās evaņģēlija sludināšana Etiopijā.
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"
 

“Sīrijas kristietības” iesākumi

Pateicoties Pāvila vadībai, bezbailīgajam krusta sludinātājam, kristietība pārņēma jaunus apgabalus. Antiohija, Sīrijas Romas provinces galvaspilsēta, kļuva par jauno evaņģēlija centru. Pēc Jeruzālemes, galvenā draudzes centra, iznīcināšanas, vadība pārcēlās uz Antiohiju.
Kad evaņģēlijs sasniedza Sīriju, visa Draudze sakustējās. Kornēlijs, romiešu virsnieks no Cēzarejas, piedzīvoja pārsteidzošu pievēršanos. Draudzes locekļi iedegās ar jaunu dedzību un ieradās Antiohijā, “nevienam nepasludinot vārdu, izņemot jūdiem”(Ap.d.11:19). Sīrija tajā laikā iekļāva Palestīnu, daļu Arābijas un izpletās līdz Eifratas upei. Tad sākās periods, ko pamatoti var saukt par “Sīrijas zelta laikmetu.” Antiohijā, tā laika plaukstošajā galvaspilsētā, atradās austrumu Romas varas iestāžu administratīvie biroji. Tajā dzīvoja jūdi, kuru skaits bija tik liels un ietekmīgs, ka viņu tiesības un privilēģijas bija uzrakstītas uz vara plāksnēm.
Barnabas un Pāvila kalpošanas rezultātā Antiohijā Jēzus sekotāji pirmo reizi tika saukti par “kristiešiem”. Dieva gādība redzēja arī turpmāko evaņģēlija izplatīšanos. Jeruzaleme drīz tika iznīcināta, un desmitiem tūkstošu ebreju kristiešu, kurus noraidīja rabīniskais jūdaisms, tika padzīti uz ziemeļiem. Kopš tā laika Kristus sekotāji uzskatīja par lielu priekšrocību saukties par kristiešiem. Viņi vairs netika identificēti ar jūdiem, un jaunais vārds viņiem palīdzēja izvairīties no pagānu dusmām pret jūdu tautu. Kā tiks parādīts vēlāk, šie trimdinieki apmetās skaistās pilsētās un izveidoja nepārspējamu zināšanu skolās ziemeļos ārpus Kanaanas. Viņi iepazīstināja pasauli ar evaņģēlija izpratni par lielākajām kristīgajām doktrīnām, kuras viņu jūdu izcelsme ļāva viņiem uzzināt dziļāk nekā varēja cilvēki, kuri tikko atgriezās no pagānisma. Tieši no Antiohijas Pāvils un Barnabas, kurus speciāli šim darbam nošķīra Svētais Gars, devās kā pirmie ārzemju misionāri. Rezultāts bija atklāsme. Maz ticams, ka apustuļi spēja paredzēt, ka pagāni pamet pagānu tempļus un pievienojas Draudzei, kā tas bija ar ebrejiem, kuri ieradās Draudzē no sinagogām.
Pametot Kipras salu, kur pagāni ar izbrīnu klausījās Kristus mācību, Pāvils un Barnaba devās uz Mazo Āziju. Šeit, tāpat kā Sīrijā, pilsētas bija pilnas ar ebrejiem. Pāvils lepojās, ka ir izraēlietis, jo zināja, ka katru sestdienu atkārtotie piecpadsmit gadsimtus svētie norādījumi bagātināja ebrejus garīgo lietu izpratnē, kas ļāva viņiem viegli saprast patiesības par Dievu, grēku, morāli un nepieciešamību pēc Glābēja. Tāpēc sestdienās viņš ieradās sinagogā. Šajos reģionos, kas Pāvilam un viņa līdzgaitniekiem bija pilnīgi jauni, sinagogas tika dibinātas jau ļoti sen. Pateicoties ebreju klātbūtnei, viņi varēja pagānus iepazīstināt ar Evaņģēliju. Sīrijas un Jūdejas draudzes ieguva jaunu pieredzi, kad abi, kas lika pamatus ārvalstu misionāru programmai, atgriezās ar ziņām par viņu panākumiem. Pirms Pāvils pabeidza misijas darbu un vēl pirms Jeruzaleme pārvērtās drupās, apustulis Toms devās uz Persiju un Indiju.
Austrumos tajās auglīgajās zemēs, kas atradās starp Tigras un Eifratas upēm un ap tām, kristietības pamati tika likti otrajā Sīrijas centrā - Edesā. Edesa Mazajā Āzijā (mūsdienu Urfa) tajā laikā bija mazās Osroenas karalistes galvaspilsēta. Šī pilsēta atradās apmēram trīs simti divdesmit kilometru uz ziemeļaustrumiem no Antiohijas. Turpmāk kristietība iekļuva Persijā, Indijā, Partijā, Ķīnā. No Edesas un citām tuvējām pilsētām pastāvīgi tika dots atbalsts, lai varētu strādātu tajās tālajās austrumu valstīs. Kāds ievērojams austrumu zinātnieks rakstīja: “Edesā bija slavena medicīnas skola, kas pēc tam pārcēlās uz Nisibisu. Nestoriešu rindās iestājās daudzi pazīstami ārsti, kuri pabeidza šo skolu.” Edesā viņi runāja vistīrākā sīriešu (aramiešu) valodā.
Tertulijans, kurš rakstīja septiņdesmit piecus gadus pēc apustuļa Jāņa nāves, par kristietības izplatību šajā valodā ziņo šādi: “Kam gan citam noticēja tautas, ja ne Kristum, kurš jau bija ieradies?
Kam gan citam varēja noticēt partieši, mēdieši, salamīti, Mezopotāmieši, Armēņi, Frīģieši, Kapadoķieši, Pontas, Āzijas, Pamfīlijas, un Ēģiptes iedzīvotāji, Lībijas daļā netālu no Kirēnas dzīvojoši, un, galvenais, daudzie jaunpienācēji no Romas? Kam sāka ticēt ebreji, kas tolaik dzīvoja Jeruzalemē, un citas tautas no Getūlijas, Mauritānijas, Spānijas, Gallijas robežām, Lielbritānijas iedzīvotājiem, kas nebija pieejami romiešiem, bet paklausīja Kristum ... visās vietās, tiek pagodināts Jēzus Kristus vārds, kurš jau ir atnācis un valda.”
Kas ienesa zināšanas par Kristu visās šajās vietās? Tie kristieši, kuriem bija patiesības gars- "Sīrijas teoloģijas" gars. Tomēr bija arī citi, kas izplatīja viltus mācības. Gnosticisms - Ēģiptes Aleksandrijas maldu mācība, Antiohijas sāncenša sakopojums - bija pagānu filozofijas apvienojums ar evaņģēlija patiesībām. Viņa sekotāji dibināja baznīcas un būvēja skolas, bet noraidīja Veco Derību, noliedza Radīšanu un nicināja visus ebrejus, pat kristīgos ebrejus. Vēsturnieks Ņūmens atšķirību starp Antiohijas un Aleksandrijas teoloģiju raksturo ar šādiem vārdiem: “Ceturtā un turpmāko gadsimtu kristoloģiskajās debatēs Aleksandrija un Antiohija vienmēr bija sāncenši. Aleksandrija pārstāvēja mistisko transcendentālismu un izvirzīja alegoriskas Svēto Rakstu interpretācijas. Antiohija uzstāja uz Rakstu gramatisko un vēsturisko interpretāciju bez jebkādas simpātijas pret mistisko domāšanas veidu.”
Kam Austrumu draudze parādā par šo apbrīnojamo misijas aktivitāti gandrīz tūkstošs gadu? Tā dzimusi Antiohijas un Edesas reģionos. Milzīgā atšķirība starp apustulisko kristietību un tās Aleksandrijas sakropļojumu, agrīnā kristiešu draudzē ir parādīta Bigga rakstos:“Otrā gadsimta draudze cēla lielu trauksmi, tāpēc ka visi tā laika kristīgie rakstnieki, izņemot Džastinu Martinu un Klemensu no Aleksandrijas, drebinājās no šausmām tikai par filozofijas pieminēšanu vien.”
Neilgi pēc apustuļu nāves Jaunā Derība tika tulkota sīriešu valodā. Šī skaistā versija ar nosaukumu ,,Peshitta’’, kas nozīmē “vienkārša”, ir kļuvusi plaši izplatīta austrumos Lielās austrumu kopienās tas joprojām ir autoritatīvs teksts.
 
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

"Ķeltu kristietības " sākums

Pēc "Sīrijas kristietības" nodibināšanas pagānu apustulis tika aicināts nest evaņģēliju galatiešiem – ķeltiem lielam cilvēku ģimenes atzaram. Ķelti Galatijā runāja tajā pašā valodā kā īri, skoti, briti, velsieši un franki. Tādējādi Svētais Gars deva citu virzienu, kā iekarot zemes Rietumos.
Tieši tāpat kā Indiju un Ķīnu apvienoja "Sīrijas kristietība" ar Rietumiem, Īrija un Eiropas rietumi tika savienoti ar Austrumiem, pateicoties "ķeltu kristietībai". Pateicoties vienai dīvainai vēstures parādībai, ko pilnībā varētu saukt par "Dievišķo iejaukšanos", galatieši, liels Gallijas atzars no Francijas, devās uz Mazāziju. Viņiem bija ķeltu rases dedzīgais temperaments. Ceturtajā gadsimtā pirms Kristus viņi iebruka Itālijā un iekaroja to, izlaupot Romu. Nesamierinoties ar šiem panākumiem, viņi iegāja Mazāzijā un, apmetušies tur, nodibināja Galatijas provinci.
Virzīdamies uz rietumiem, Pāvils plānoja viņiem paiet garām, bet Svētais Gars izlēma citādi. Nopietna slimība piespieda apustuli uzkavēties Galatijā. Viņš ieguva vietējo iedzīvotāju mīlestību un cieņu, un drīz vien tika nodibinātas draudzes, kuras viņš labprāt sauca par "Galatijas draudzēm" (Gal.1:2). Patriks ieradās Īrijā m.ē. ceturtā gadsimta otrajā pusē un atklāja tur labi organizētu, plaukstošu "ķeltu kristietību". Liecības apliecina, ka ķelti Īrijā saņēma evaņģēliju no ticīgajiem, kuri bija no Galatijas. Viens zinātnieks, kurš rūpīgi izpētīja Austrumu vēsturi, saka: "Kristietība, kas vispirms sasniedza Franciju un Angliju (Galliju un Britāniju), nāca no apustuļa Jāņa skolām, kurš vadīja draudzes Mazāzijā. Tāpēc tās bija grieķu, nevis latīņu tipa."
Ir daudz pierādījumu, ka trīssimt gadu laikā, kas atdala Pāvila un Patrika kalpošanu, starp Īriju, Franciju un Galatiju bija ciešas saites. Faktu, ka ķeltus Francijā evanģelizēja ķelti no Mazāzijas, pierāda labi zināmi notikumi no Francijas baznīcas vēstures. Apmēram septiņdesmit gadus pēc apustuļa Jāņa nāves draudzi Francijas dienvidos smagi vajāja pagāni. Vajātie ticīgie brāļi 177. gadā nosūtīja ziņu par savām bēdām nevis uz Itāliju un nevis uz Āfriku, bet gan brāļiem Mazāzijā.
"Lai saprastu politisko vai reliģisko situāciju Francijas dienvidos, mums jāsaprot, ka Galliem rietumos un Galliem Austrumos bija viena izcelsme un ka katrs atzars, lai arī sajaukts ar citām ciltīm, saglabāja tai raksturīgās cilts iezīmes".
Tādējādi Īrija saņēma evaņģēlija vēsti no Mazāzijas pa jūru, kā arī caur ķeltu ticīgajiem Francijas dienvidos. Un viņi, savukārt, saņēma gaismu no galatiešiem, ko sludināja Pāvils.
Douglas Hude uzrādītie fakti parāda, cik liela bija ķeltu rase un cik plaši tā izplatījās visā Eiropā vairākus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas. Aleksandrs Lielais nebūtu devies militārā kampaņā uz Āziju, ja vispirms nebūtu nodrošinājies ar ķeltu atbalstu."
Drīz pēc apustuļu nāves un varbūt pat Jāņa dzīves laikā tika veikts skaistākais Jaunās Derības tulkojums latīņu valodā. Tādējādi parādījās versija itāļu valodā, ko bieži sauc par "Itala". Gadsimtiem ilgi ķeltu draudzes sludinātāji ir citējuši šo tekstu latīņu valodā.

 

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

"Grieķu kristietības" sākums

Pēc tam, kad Pāvils bija sludinājis Galatijā, Kungs nakts atklāsmē viņu nosūtīja uz Grieķiju. Pēdējo savu atvēlēto laiku viņš varēja darboties Mazāzijā, bet Svētajam Garam bija citi nodomi. Tādos grieķu centros kā Filipi, Saloniki, Vereja, Atēnas, Korinta, vēlāk Efezā apustulis nodibināja "grieķu kristietību". Atēnas bija pasaules pagānisma intelektuālais centrs. Grieķija joprojām atcerējās viņas lielo uzvaras pār persiešiem, kas viņus iedvesmoja radīt veselu literatūras krājumu. Pāvils sludināja evaņģēliju to cilvēku vidū, kuri runāja grieķu valodā, Dievs nolēma iedot tautai visaugstāko literāro darbu - Jauno Derību grieķu valodā. Pirmās sniegtās evaņģēlija atklāsmes draudzēm tika uzrakstītas grieķu valodā.
Vēlāk starp grieķu un latīņu baznīcām izcēlās naids, un grieķu un latīņu garīdznieki viens otram meta dusmīgus vārdus. Šīs teoloģiskās debates radās tāpēc, ka abas baznīcas kļuva ārkārtīgi vērienīgas un stājās aliansēs ar ķēniņiem un imperatoriem. Visbeidzot, 1054. gadā grieķu un latīņu baznīcas tika sadalītas. Ilgi pirms tam latīņu valsts baznīca baidījās no spēcīgās grieķu literatūras ietekmes. Rietumeiropā latīņu valodu lietoja kā liturģisko valodu. Grieķu valodu ar savu literatūru nosodīja Romas baznīcas garīdznieki. Tās pētījumi tika aizliegti, un uzrakstītie darbi grieķu valodā tika nodoti anafēmai. Viduslaikos Īrijas ķeltu draudze palika par centru grieķu valodas mācīšanā, arī pēc tam, kad tā būtībā pazuda no Rietumu kristietības. Latīņu universitātēs grieķu valodas zināšana tika pasludinātas par briesmīgu indi. Pēc tūkstoš gadu lietošanas grieķu valoda praktiski pārstāja pastāvēt Eiropas ģermāņu karaļvalstīs, izņemot grieķu un ķeltu kristietībā un tās evaņģēliskajās grupās, kuras uzskatīja Svētos Rakstus par vienīgo autoritāti.
Grieķu baznīca noraidot latīņu hierarhiju, sagatavoja pirmo buferi starp kristietības pārsteidzošo darbību Austrumos un uzvarošo Rietumu Eiropas pāvestu karaļvalsts zobenu.

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Pētera vēstules draudzēm

Šī vēstule sākas ar apustuļa sveicienu ticīgajiem, kas "izkaisīti Pontā, Galatijā, Kapadoķijā, Āzijā un Bitānijā" (1.Pēt.1:1), un beidzas ar sveicienu no Babilonijas. Visas piecas šīs provinces atradās Mazāzijā. Nozīmīgie Pētera sasniegumi Bitānijā mudina mūs rūpīgi izpētīt šo reģionu. Pāvils devās sludināt evaņģēliju Galatijā, bet Svētais Gars neļāva viņam doties uz Bitāniju. Galatijā Pāvils "stādīja", bet Pēteris "laistīja" (1.Pēt.1:1; Gal.1:2,21). Bitānijā Pēterim vajadzēja gan "iestādīt" gan "laistīt". Daudzi zinātnieki ir pētījuši viņa darbu Bitānijā.
109. gadā deviņus gadus pēc apustuļa Jāņa nāves Romas imperators Trajāns lūdza Bitānijas pārvaldniekam zinātniekam Plīnijam uzzināt visu par kristietību, jo viņš bija dzirdējis daudz dažādu stāstu un nezināja, kam ticēt. Savā ziņojumā imperatoram Bitānijas provinces gubernators ziņo par neapšaubāmiem evaņģēlija panākumiem. Plīnijs sūdzējās, ka cilvēki pamet vecos elkus un viņu pagānu tempļus un daudzi pulcējas kopā, lai pielūgtu Kristu. Viņš sūdzējās, ka tiek samazināta peļņa no pagānu atpirkšanās upuriem. Izrādot apskaužamu cieņu kristiešu tikumiem, Plīnijs apraksta, kā viņi regulāri pulcējas reizi nedēļā "noteiktā dienā" pielūgšanai. Šī diena, protams, bija sestdiena, nedēļas septītā diena.
Pētera laikā baznīcas izveidojās Kaldejā, Asīrijā, Sīrijā un Mazāzijā. Kā parādīs nākamās divas nodaļas, šajā teritorijā izauga dižciltīgi, varonīgi un pašaizliedzīgi kristietības vadītāji, kuri vairākus gadsimtus bija pasaules izglītotākais un stabilizējošākais spēks, kas stiprināja un pārvaldīja Tālo Austrumu un Rietumu patieso Draudzi.
Saskaņā ar Origena (185-254 m.ē.) rakstiem, Skitija (tagad Ukraina red.piez.) tika dota apustulim Andrejam kā lauks viņa evaņģēlija darbam, bet Tomass devās uz Persiju. Tomēr saskaņā ar faktiem, kas tiks detalizēti apskatīti nākamajā nodaļā, pēdējais devās tālāk par Persiju. Uzticamā Sīrijas vēsture norāda, ka evaņģēlijs tika sludināts Mosulā (Mezopotāmija) 170. gadā. Aptuveni 150 gadus jeb piecdesmit gadus pēc apustuļa Jāņa nāves Labā vēsts tika izsludināta Persijā, Mīdijā, Partā un Baktrijā, kur tika organizētas draudzes. Ravlinsons runā par kristietības izplatību Partas valstī līdz 150. gadam. Acīmredzot, pirms apustulis Toms tika nogalināts Indijā 72. gadā, viņš tur nodibināja daudzas baznīcas.

 
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Evanģēlijs Indijā

Pantens, viens no Aleksandrijas teoloģiskās skolas dibinātājiem, septiņdesmit gadus pēc apustuļa Jāņa nāves devās uz valsti ar nosaukumu Indija, kur atrada pierādījumus tam, ka apustulis Toms tur bija strādājis jau iepriekš. Evaņģēlijam, protams, vajadzēja būt lieliem panākumiem Sīrijas un Latīņu tautu vidū pusgadsimtu pēc apustuļa Jāņa nāves, jo līdz tam laikam bija parādījusies slavenā Sīrijas Jaunā Derība, saukta par Peshitta. Ir dokumentēti pierādījumi, ka imperatora Marka Aurēlija (161–180. gads m.ē.) valdīšanas laikā kristietība izplatījās visdažādākajos iedzīvotāju slāņos visā Persijā, Partā, Mīdijā un Baktrijā. Kāda dievišķa vara pamudināja tos agrīnos ticīgos doties uz Eiropas pagānisma intelektuālo cietoksni, pakļaut riskam sevi Mazāzijas fanātiskajos panteonos, drosmīgi izturēt Arābijas svelmaino karstumu, pavadīt savu dzīvi ceļojot Tatarstānā un, būdami svešinieki, izturēt Indijas saules svelmi? Šis virzošais spēks bija Dieva Vārds, kas viņu sirdīs dega kā spoža liesma. Kopā ar apustuli Pāvilu viņi iesaucās: "Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju!" (1.Kor. 9:16).
Šie agrīnie misionāri uzskatīja Bībeli par savu ceļvedi, kas spēja viņus glābt no maldīgās atkrišanas, viltojumiem un "vilkiem aitu apģērbā". Paklausība šai grāmatai padarīja viņus par pagānu valdnieku niknu uzbrukumu mērķi. Viņi aizstāvēja patiesību no viltus Rietumu kristiešu pavedināšanas un lielo Austrumu reliģiju viltus doktrīnām. Neskatoties uz to, Pāvils rakstīja: "Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu" (Ebr. 4:12). Un ar šo vārdu viņi uzvarēja.
Šajā nodaļā mēs izsekojām dažādu kristietības nozaru (sīriešu, ķeltu, grieķu un latīņu) izcelsmi un parādījām, kā apustuļi un viņu tiešie pēcteči aiznesa evaņģēliju dažādām tautām. Turpmākajās nodaļās mēs apskatīsim šo avotu turpmāko vēsturi dažādās zemēs un redzēsim, kā un kur ir saglabājusies Jaunās Derības sākotnējā ticība ar tās apustuliskajām tradīcijām. Tad lasītājs varēs labāk salīdzināt mūsdienu kristietību ar agrīno.
 
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Apklusušās Sīrijas pilsētas

Reformatoru priekšteči bija dievbijīgi vīri un sievas, kuri pat drūmākajos laikos, pateicoties savai vienkāršajai kristiešu dievbijībai, turēja uguni uz altāra, lai tas pilnībā neizdzistu.
 
Pirmajos kristietības gadsimtos ziedošās Sīrijas pilsētas bija Draudzes patiesās mācības un misiju attīstības centri. Pārsteidzoši, ka daudzas no šīm klusajām un pamestajām pilsētām joprojām ir lieliskā stāvoklī. Pēc ebreju kristiešu migrācijas uz ziemeļiem, kad viņi tika izraidīti no Jeruzalemes, daudzus gadsimtus viņi turpināja papildināt ar locekļu skaitu šo ražīgo kristīgo reģionu ar tā galvaspilsētu Antiohijā. Runājot par patiesās draudzes vēsturi, Sīrija bija maz zināma, taču ļoti nozīmīga teritorija.
135. gadā vadoties no naida uz jūdiem, kuru sacelšanos pret Romu nežēlīgi apspieda, imperators Adrians aizliedza tiem ienākt Jeruzalemē. Tas, protams, neattiecās uz jūdu kristiešiem. Šis notikums arī sekmēja jaunu Sīrijas kristietības centru veidošanos. Mūsdienās Sīrijā jūs joprojām varat atrast lielisku villu, tempļu, pieminekļu un sabiedrisko ēku drupas, kas uzceltas kristīgā laikmeta pirmajos gadsimtos. Tieši šeit apustuļi un viņu sekotāji veidoja draudzes organizāciju un vadīja misionāru ceļojumus. No šī jaunā kristietības centra uz visiem zemes galiem aizplūda daudz dievišķās gaismas staru.
Tomēr, pirms aprakstīsim visu, ko pētnieks var atrast šajās pilsētās, pievērsīsim uzmanību šīs agrīnās Sīrijas civilizācijas vēsturiskajai un arheoloģiskajai pagātnei, kas veidoja misionāru darba centrus gan rietumos, gan austrumos.
 

Vēsturiskā un arheoloģiskā pagātne

Jeruzalemes krišana bija šoks miljoniem jūdu, kas dzīvoja ārpus Palestīnas. Pārbiedēti, par šo notikumu, viņi klausījās Labo vēsti, un neskaitāmas dvēseles pieņēma Jēzu par savu Glābēju. No jūdiem pārveidotie kristieši ir paveikuši lielu darbu, veidojot Draudzes visā pasaulē. Neietekmējoties no Jeruzalemes rabīnu fanātiskā ceremoniālo likumu pildīšanas, tūkstošiem no viņiem uzklausīja draudzes vadītāju pārliecinošos vārdus par pravietisko pareģojumu piepildīšanos.
Romas armijas uzvaras pamudināja jūdu kristiešus Palestīnā ievērot Jēzus pavēli un bēgt no Jūdejas, kad Jeruzalemes krišana bija nenovēršama. Pirmais reģions, kas izjuta šīs iedzīvotāju migrācijas labvēlīgo ietekmi, izrādījās Palestīnas daļa uz austrumiem no Jordānijas, kuru Bībele sauca par Dekapoli (Decapolis) (Mateja 4:25; Marka 5:20; 7:31), kas nozīmē "desmit pilsētas".
Romas impērija šīm pilsētām piešķīra īpašas pilsoniskās tiesības un iztērēja milzīgas naudas summas, lai tās izgreznotu un padarītu daudz pievilcīgākas. Romieši cerēja pievilināt jūdus ar izsmalcināto grieķu kultūru un filozofiju, un aizraut ar pagānu mākslu un domāšanu.
Apustuļu dienās zeme, kas atradās aiz Jordānijas, bija ļoti auglīga un atnesa tās iedzīvotājiem dažādas ražas bagātības. Jūdu kristieši bēga uz šejieni, lai paslēptos no Romas kara šausmām (66. gadā m.ē.). "Apustuļu darbi" liecina, ka līdz tam to bija tūkstošiem (Ap.d. 21:20). Apmēram septiņdesmit līdz deviņdesmit tūkstoši jūdu kristiešu steidzās no Palestīnas uz austrumiem. Kopā ar viņiem tika izglābti arī daudzi kristieši, kas bija atgriezušies no pagānisma. Pēc Eusebius teiktā, šie bēgļi atrada patvērumu Pellas pilsētā. Tas pats vēsturnieks piemin Pellu saistībā ar nepieredzētu ebreju sacelšanos 135. gadā, pēc kura imperators Adrians nopostīja un uzara Jeruzalemi, un mainīja tās vārdu uz Elia Capitolina. Viņš aizliedza, ka pagānu kristiešiem būtu jūdu izcelsmes vadītājs. Pella tajā laikā bija nozīmīgākā no desmit pilsētām (Decapolis). Ierodoties apgabalā ar šādu kultūras bagātību un brīvu domāšanu, izglābtie jūdu kristieši, satraukti par neseno vienu no Jēzus lielo pareģojumu piepildījumiem, ar jaunu spēku sludināja evaņģēlija vēsti un ievērojami ietekmēja savus jaunos kaimiņus.
Turpmākajos gados šeit apmetušos trimdinieku skaits pieauga. Pateicoties viņiem un viņu pēcnācējiem, izveidojās lielas labi apmācītas kristiešu kopienas. Šo pilsētu - Dekapoles - gaismai bija spēcīga ietekme uz kristietības attīstību.
Pēc tam no Dekapoles uz apgabaliem pie Antiohijas sākās vēl viena liela migrācijas plūsma. Ir pagājuši gadu desmiti, kopš Pāvils un Barnabas nodibināja draudzes tajā Sīrijas daļā, kas atradās uz ziemeļiem no Dekapoles. Starp pagāniem un jūdiem daudzi bija pievērsti Kristum, tomēr lielākā daļa no viņiem bija izraēlieši. Šī kopiena patiesību aiznesa līdz Dekapoles iedzīvotājiem. Pēc tam bēgļu pēcnācēji no Jeruzalemes pameta Pellu un tās apkārtni, lai papildinātu un paplašinātu kristiešu centrus, kas atrodas uz ziemeļiem līdz Eifratas upei.
Sīrija ar savu lielisko arhitektūru savulaik piesaistīja izglītotu cilvēku uzmanību. Šī province tika uzskatīta par bagātāko un greznāko Romas impērijā. Sīrija bija slavena ar savu kultūru un zinātni. Tās apkārtnē atradās majestātiski tempļi, kurus Romas imperatori uzcēla Saules dieva pielūgšanai. Sīrijas zemes vidū bija galvaspilsēta Antiohija. Vēlāk, ap 530. gadu m.ē., kad imperators Justiniāns gribēja uzcelt pasaulē elegantāko templi Konstantinopolē, viņš dedzīgi meklēja talantīgus arhitektus visā grieķu un latīņu civilizācijā, bet galu galā bija spiests vērsties pēc palīdzības Sīrijā. Tieši šeit viņš atrada vajadzīgo prasmju meistarus.
"Runājot par zinātnisko un literāro slavu, tā laika Antiohijas skola pārspēja visas citas skolas, tās metodes dominēja visos Austrumos. Sestā gadsimta vidū Justiniāns vēlējās atjaunot katedrāli Konstantinopolē, kurai viņš piesaistīja divus Antiohijas skolas arhitektus - Tralls Antimius un Miletus Isidors".
Par Sīrijas cilvēku nepārspējamajām prasmēm un apdāvinātību viens vēsturnieks saka:
"Bizantijas arhitektūras galvenā iezīme ir tās perfektās kupolveida jumta seguma metodes. Skaistākais šāda darba piemērs ir lielā Sv. Sofijas baznīca Konstantinopolē, kas bija Justiniāna lepnums, kurš to uzcēla. Divas agrīnās baznīcas tika nodedzinātas - Konstantīna baznīca m.ē. 404. gadā, Zeltamutes (Hrizostomas) laikā, un tās pēctece m.ē. 532. gadā. Starp citu Justiniāna Sv. Sofijas katedrāle, kas saglabājusies līdz mūsdienām un tiek izmantota kā mošeja, nav tipisks bizantiešu arhitektūras piemērs. Tā ir unikāla savā veidā. Nekas tāds pirms tam nebija uzcelts. Nekas no vēlāk būvētajiem pēc tā parauga, netika veidots. Tās arhitekts Anthemius kļuva slavens ar to, ka izveidoja lielisku ēku, kurai līdzīgas nav bijis visā vēstures laikā. Kā norāda M. Bauers, "Sv.Sofijas katedrālei" ir "divkārša priekšrocība, iezīmējot jauna stila rašanos un vienlaikus sasniedzot nepārspējamas ēkas proporcijas austrumos".
Pētot Īrijas ķeltu draudzes pēdas, zinātnieki bija pārsteigti par šī jaunā stila, ko ieviesa Sīrijas arhitekti, ietekmi uz Rietumu arhitektūru. Šī stila atveidojumus var atrast arī Rietumos. Jaunos Sīrijas arhitektūras principus aizņēmās arī Īrija.
"No Konstantinopoles Bizantijas arhitektūra ātri izplatījās Rietumos. Grieķu māksla bija mirusi. Romas māksla arī bija mirusi. Sestajā gadsimtā tikai bizantiešu māksla bija dzīva, spēcīga un dinamiska. Tagad man jums jāparāda divas lietas: kā bizantiešu māksla, ieskaitot arhitektūru, nonāca Gallijā un pēc tam no Gallijas nonāca Īrijā. Runājot par bizantiešu arhitektūras pārvietošanos no Konstantinopoles uz Galliju, šo pārejas laiku un vietu var noteikt bez grūtībām."
Joprojām vērojam Sīrijā izveidotās civilizācijas krāšņumu. Tās slava ir aprakstīta Hovarda Krosbija Batlera rakstā "Pamesto pilsētu zeme":
"Tikai daži šodien, divdesmitā gadsimta rītausmā, atzīst to, ka joprojām ir senās Romas impērijas stūri, kur mūsdienu ceļotāja pēda nekad nav likusi kāju. Joprojām ir senas pilsētas, kuras tūristi nekad nav redzējuši, kā arī tempļi un torņi, kurus neviens klasiskās arhitektūras cienītājs nav apbrīnojis. Sengrieķu valodā ir uzraksti, kurus neviens zinātnieks nav atšifrējis. Ir arī veseli apgabali, kas ir pilni ar dažādām senlietām, kuras neviens Bedekers nav aprakstījis un kuras nav norādītas nevienā mūsdienu kartē."
Ļaujiet lasītājam to uz kādu brīdi iedomāties, attālinoties no viņam pazīstamajām greznajām ainavām, kuras klāj kalnu meži un svaigas zaļas ganības, lai gremdētos neauglīgo pelēko akmeņu zemē bez mākoņainām debesīm. Ļausim viņam pašam savā priekšā ieraudzīt sabojātu sienu un salauztu kolonnu kaudzes, masīvās pilsētas paliekas, kuras civilizēti cilvēki jau sen ir pametuši. Klusa, pamesta, ar plaši atvērtiem vārtiem, kurā nevienu māju neapdzīvo pat savvaļas dzīvnieki. Ļaujiet viņam saprast, ka šī vientuļā pilsēta pastāvēja pirms Konstantīna Lielā laikmeta. Tajā laikā Roma joprojām bija pasaules valdniece, un viņu tronī sēdēja Antonīnas imperatori. Viņu krāšņie tempļi tika uzcelti jau tad, kad mūsu senči vēl pielūdza Odinu un Toru. Kamēr anglosakši vēl bija apmierināti ar būdām, kas izgatavotas no zariem un ādām, viņu plašās villas un mājas jau bija iekārtotas ar lielu greznību. Un tad ļaujiet lasītājam saprast, ka šī savulaik bagātā un pārtikušā pilsēta trīspadsmit gadsimtu laikā ir palikusi neapdzīvota. Un neviena roka visu šo laiku neizkustināja ne vienu akmeni no savas vietas, nepielaboja šūpojošo sienu un nepaņēma nevienu no senlietām šajās izpostītajās mirušajās pilsētās."
Šīs Sīrijas pilsētas, kas iegremdētas klusumā, daudzos aspektos atšķiras no citu pasaules reģionu arheoloģiskās pagātnes drupām un atliekām. Arhitektūras pieminekļus uzcēla nevis ārzemju būvnieki, bet talantīgi vietējie iedzīvotāji. Turklāt būvju akmeņi tika prasmīgi savienoti viens ar otru bez cementa un kaļķiem. Sanitārie mezgli un ierīces tika izgatavotas visaugstākajā līmenī un norāda uz augsti attīstītu civilizāciju. Daži autori atzīmē, ka šeit atrodamas veselības kompleksi un sanitārās iekārtas ir pārākas par tām, kurus daudzās vietās izmanto mūsdienu Rietumu pasaule.
Šīs civilizācijas atliekas norāda, ka cilvēki, kuri apdzīvoja šīs mazās pilsētas Sīrijas ziemeļus un dienvidus, pārstāvēja lielu un turīgu vidusslāni. Liekas, ka viņiem nebija valdnieku, kas dzīvoja blakus, izņemot tikai vienu rezidenci, kas atradās Sīrijas ziemeļos, kas bija ierīkota ar īpašu greznību, un vienu dienvidu daļā. Tās varētu būt vietējo valdnieku mājas.
Apustuļi paredzēja, ka turpmākie evaņģēlija panākumi ievedīs draudzē daudzus formālos locekļus. Pāvils liecināja, ka jau viņa laikā viltus brāļi ir ienākuši Draudzē.
Aizstāvot īstās kristietības doktrīnas, Sīrijas draudzes bija nobažījušās par Svēto Rakstu brīvo interpretāciju, ko sev atļāvās daudzi tā sauktie kristīgie skolotāji. Draudze sacēlās pret gnosticisma mācībām, kas radās sagrozītajā Aleksandrijas kristietībā. "Antiohijas skola nonāca asā pretstatā ar Aleksandrijas skolas Svēto Rakstu interpretācijas metodi un izveidoja kritiskāku pieeju." Slavenais kristiešu vadītājs un zinātnieks Lukiāns bija spiests cīnīties pret maniheismu un it īpaši pret agrāk izveidoto gnosticismu.
Tā kā opozīcija ar tā laika alegoriskajām tendencēm bija koncentrēta Lukiana skolas teoloģijā, tā vēlāk apmetās austrumu draudzē. Jāatzīmē, ka Sīrijas teoloģijas tipam bija milzīga ietekme uz kristietību. Tas ilga līdz reformācijai un saglabāja savus apustuliskos pamatus. Uz daudzām ēkām atrastie uzraksti norāda, ka "Sīrijas kristietība" aptvēra lielāko daļu teritorijas, kurā šodien atrodas "apklusušās Sīrijas pilsētas".
Interesanti atzīmēt, ka šī reģiona uzrakstu frazeoloģisms (pētījis Viljams Kellijs Prentis), kas ilga vairāk nekā trīs gadsimtus, liek domāt, ka agrīnā kristietība ir veltīta "Dievam un Viņa Kristum", dažreiz pieminot Svēto Garu vai Trīsvienību. Bet tajos nav vēršanās pie svētajiem un jaunavas Marijas. Šajā reģionā, tāpat kā Avranā, gandrīz nav saglabājušās musulmaņu atliekas, un abu reģionu labklājība acīmredzot beidzās ar musulmaņu iekarošanu.


Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Vēsturiskā un arheoloģiskā pagātne

Jeruzalemes krišana bija šoks miljoniem jūdu, kas dzīvoja ārpus Palestīnas. Pārbiedēti, par šo notikumu, viņi klausījās Labo vēsti, un neskaitāmas dvēseles pieņēma Jēzu par savu Glābēju. No jūdiem pārveidotie kristieši ir paveikuši lielu darbu, veidojot Draudzes visā pasaulē. Neietekmējoties no Jeruzalemes rabīnu fanātiskā ceremoniālo likumu pildīšanas, tūkstošiem no viņiem uzklausīja draudzes vadītāju pārliecinošos vārdus par pravietisko pareģojumu piepildīšanos.
Romas armijas uzvaras pamudināja jūdu kristiešus Palestīnā ievērot Jēzus pavēli un bēgt no Jūdejas, kad Jeruzalemes krišana bija nenovēršama. Pirmais reģions, kas izjuta šīs iedzīvotāju migrācijas labvēlīgo ietekmi, izrādījās Palestīnas daļa uz austrumiem no Jordānijas, kuru Bībele sauca par Dekapoli (Decapolis) (Mateja 4:25; Marka 5:20; 7:31), kas nozīmē "desmit pilsētas".
Romas impērija šīm pilsētām piešķīra īpašas pilsoniskās tiesības un iztērēja milzīgas naudas summas, lai tās izgreznotu un padarītu daudz pievilcīgākas. Romieši cerēja pievilināt jūdus ar izsmalcināto grieķu kultūru un filozofiju, un aizraut ar pagānu mākslu un domāšanu.
Apustuļu dienās zeme, kas atradās aiz Jordānijas, bija ļoti auglīga un atnesa tās iedzīvotājiem daudzveidīgas ražas bagātības. Jūdu kristieši bēga uz šejieni, lai paslēptos no Romas kara šausmām (66. gadā m.ē.). "Apustuļu darbi" liecina, ka līdz tam to bija tūkstošiem (Ap.d. 21:20). Apmēram septiņdesmit līdz deviņdesmit tūkstoši jūdu kristiešu steidzās no Palestīnas uz austrumiem. Kopā ar viņiem tika izglābti arī daudzi kristieši, kas bija atgriezušies no pagānisma. Pēc Eusebius teiktā, šie bēgļi atrada patvērumu Pellas pilsētā. Tas pats vēsturnieks piemin Pellu saistībā ar nepieredzētu ebreju sacelšanos 135. gadā, pēc kura imperators Adrians nopostīja un uzara Jeruzalemi, un mainīja tās vārdu uz Elia Capitolina. Viņš aizliedza, ka pagānu kristiešiem būtu jūdu izcelsmes vadītājs. Pella tajā laikā bija nozīmīgākā no desmit pilsētām (Decapolis). Ierodoties apgabalā ar šādu kultūras bagātību un brīvu domāšanu, izglābtie jūdu kristieši, satraukti par neseno vienu no Jēzus lielo pareģojumu piepildījumiem, ar jaunu spēku sludināja evaņģēlija vēsti un ievērojami ietekmēja savus jaunos kaimiņus.
Turpmākajos gados šeit apmetušos trimdinieku skaits pieauga. Pateicoties viņiem un viņu pēcnācējiem, izveidojās lielas labi apmācītas kristiešu kopienas. Šo pilsētu - Dekapoles - gaismai bija spēcīga ietekme uz kristietības attīstību.
Pēc tam no Dekapoles sākās vēl viena liela migrācijas plūsma uz apgabaliem pie Antiohijas. Ir pagājuši gadu desmiti, kopš Pāvils un Barnaba nodibināja draudzes tajā Sīrijas daļā, kas atradās uz ziemeļiem no Dekapoles. Starp pagāniem un jūdiem daudzi bija pievērsti Kristum, tomēr lielākā daļa no viņiem bija izraēlieši. Šī kopiena patiesību aiznesa līdz Dekapoles iedzīvotājiem. Pēc tam bēgļu pēcnācēji no Jeruzalemes pameta Pellu un tās apkārtni, lai papildinātu un paplašinātu kristiešu centrus, kas atrodas uz ziemeļiem līdz Eifratas upei.
Sīrija ar savu lielisko arhitektūru savulaik piesaistīja izglītotu cilvēku uzmanību. Šī province tika uzskatīta par bagātāko un greznāko Romas impērijā. Sīrija bija slavena ar savu kultūru un zinātni. Tās apkārtnē atradās majestātiski tempļi, kurus Romas imperatori uzcēla Saules dieva pielūgšanai. Sīrijas zemes vidū bija galvaspilsēta Antiohija. Vēlāk, ap 530. gadu m.ē., kad imperators Justiniāns gribēja uzcelt pasaulē elegantāko templi Konstantinopolē, viņš dedzīgi meklēja talantīgus arhitektus visā grieķu un latīņu civilizācijā, bet galu galā bija spiests vērsties pēc palīdzības Sīrijā. Tieši šeit viņš atrada vajadzīgo prasmju meistarus.
"Runājot par zinātnisko un literāro slavu, tā laika Antiohijas skola pārspēja visas citas skolas, tās metodes dominēja visos Austrumos. Sestā gadsimta vidū Justiniāns vēlējās atjaunot katedrāli Konstantinopolē, kurai viņš piesaistīja divus Antiohijas skolas arhitektus - Tralls Antimius un Miletus Isidors".
Par Sīrijas cilvēku nepārspējamajām prasmēm un apdāvinātību viens vēsturnieks saka:
"Bizantijas arhitektūras galvenā iezīme ir tās perfektās kupolveida jumta seguma metodes. Skaistākais šāda darba piemērs ir lielā Sv. Sofijas baznīca Konstantinopolē, kas bija Justiniāna lepnums, kurš to uzcēla. Divas agrīnās baznīcas tika nodedzinātas - Konstantīna baznīca m.ē. 404. gadā, Zeltamutes (Hrizostomas) laikā, un tās pēctece m.ē. 532. gadā. Starp citu Justiniāna Sv. Sofijas katedrāle, kas saglabājusies līdz mūsdienām un tiek izmantota kā mošeja, nav tipisks bizantiešu arhitektūras piemērs. Tā ir unikāla savā veidā. Nekas tāds pirms tam nebija uzcelts. Nekas no vēlāk būvētajiem netika veidots pēc tā parauga. Tās arhitekts Anthemius kļuva slavens ar to, ka izveidoja lielisku ēku, kurai līdzīgas nav bijis visā vēstures laikā. Kā norāda M. Bauers, "Sv.Sofijas katedrālei" ir "divkārša priekšrocība, iezīmējot jauna stila rašanos un vienlaikus sasniedzot nepārspējamas ēkas proporcijas austrumos".
Pētot Īrijas ķeltu draudzes pēdas, zinātnieki bija pārsteigti par šī jaunā stila, ko ieviesa Sīrijas arhitekti, ietekmi uz Rietumu arhitektūru. Šī stila atveidojumus var atrast arī Rietumos. Jaunos Sīrijas arhitektūras principus aizņēmās arī Īrija.
"No Konstantinopoles Bizantijas arhitektūra ātri izplatījās Rietumos. Grieķu māksla bija mirusi. Romas māksla arī bija mirusi. Sestajā gadsimtā bija saglabājusies vienīgi bizantiešu māksla, spēcīga un dinamiska. Tagad man jums jāparāda divas lietas: kā bizantiešu māksla, ieskaitot arhitektūru, nonāca Gallijā un pēc tam no Gallijas nonāca Īrijā. Runājot par bizantiešu arhitektūras pārvietošanos no Konstantinopoles uz Galliju, šo pārejas laiku un vietu var noteikt bez grūtībām."
Joprojām vērojam Sīrijā izveidotās civilizācijas krāšņumu. Tās slava ir aprakstīta Hovarda Krosbija Batlera rakstā "Pamesto pilsētu zeme":
"Tikai daži šodien, divdesmitā gadsimta rītausmā, atzīst to, ka joprojām ir senās Romas impērijas stūri, kur mūsdienu ceļotāja pēda nekad nav likusi kāju. Joprojām ir senas pilsētas, kuras tūristi nekad nav redzējuši, kā arī tempļi un torņi, kurus neviens klasiskās arhitektūras cienītājs nav apbrīnojis. Sengrieķu valodā ir uzraksti, kurus neviens zinātnieks nav atšifrējis. Ir arī veseli apgabali, kas ir pilni ar dažādām senlietām, kuras neviens Bedekers nav aprakstījis un kuras nav norādītas nevienā mūsdienu kartē."
Ļaujiet lasītājam to uz kādu brīdi iedomāties, attālinoties no viņam pazīstamajām greznajām ainavām, kuras klāj kalnu meži un svaigas zaļas ganības, lai gremdētos neauglīgo pelēko akmeņu zemē bez mākoņainām debesīm. Ļausim viņam pašam savā priekšā ieraudzīt sabojātu sienu un salauztu kolonnu kaudzes, masīvās pilsētas paliekas, kuras civilizēti cilvēki jau sen ir pametuši. Klusa, pamesta, ar plaši atvērtiem vārtiem, kurā nevienu māju neapdzīvo pat savvaļas dzīvnieki. Ļaujiet viņam saprast, ka šī vientuļā pilsēta pastāvēja pirms Konstantīna Lielā laikmeta. Tajā laikā Roma joprojām bija pasaules valdniece, un viņu tronī sēdēja Antonīnas imperatori. Viņu krāšņie tempļi tika uzcelti jau tad, kad mūsu senči vēl pielūdza Odinu un Toru. Kamēr anglosakši vēl bija apmierināti ar būdām, kas izgatavotas no zariem un ādām, viņu plašās villas un mājas jau bija iekārtotas ar lielu greznību. Un tad ļaujiet lasītājam saprast, ka šī savulaik bagātā un pārtikušā pilsēta trīspadsmit gadsimtu laikā ir palikusi neapdzīvota. Un neviena roka visu šo laiku neizkustināja ne vienu akmeni no savas vietas, nepielaboja šūpojošo sienu un nepaņēma nevienu no senlietām šajās izpostītajās mirušajās pilsētās."
Šīs Sīrijas pilsētas, kas iegremdētas klusumā, daudzos aspektos atšķiras no citu pasaules reģionu arheoloģiskās pagātnes drupām un atliekām. Arhitektūras pieminekļus uzcēla nevis ārzemju būvnieki, bet talantīgi vietējie iedzīvotāji. Turklāt būvju akmeņi tika prasmīgi savienoti viens ar otru bez cementa un kaļķiem. Sanitārie mezgli un ierīces tika izgatavotas visaugstākajā līmenī un norāda uz augsti attīstītu civilizāciju. Daži autori atzīmē, ka šeit atrodamie veselības kompleksi un sanitārās iekārtas ir pārākas par tām, kurus daudzās vietās izmanto mūsdienu Rietumu pasaule.
Šīs civilizācijas atliekas norāda, ka cilvēki, kuri apdzīvoja šīs mazās pilsētas Sīrijas ziemeļus un dienvidus, pārstāvēja lielu un turīgu vidusslāni. Liekas, ka viņiem nebija valdnieku, kas dzīvoja blakus, izņemot tikai vienu rezidenci, kas atradās Sīrijas ziemeļos, kas bija ierīkota ar īpašu greznību, un vienu dienvidu daļā. Tās varētu būt vietējo valdnieku mājas.
Apustuļi paredzēja, ka turpmākie evaņģēlija panākumi ievedīs draudzē daudzus formālos locekļus. Pāvils liecināja, ka jau viņa laikā viltus brāļi ir ienākuši Draudzē.
Aizstāvot īstās kristietības doktrīnas, Sīrijas draudzes bija nobažījušās par Svēto Rakstu brīvo interpretāciju, ko sev atļāvās daudzi tā sauktie kristīgie skolotāji. Draudze sacēlās pret gnosticisma mācībām, kas radās sagrozītajā Aleksandrijas kristietībā. "Antiohijas skola nonāca asā pretstatā ar Aleksandrijas skolas Svēto Rakstu interpretācijas metodi un izveidoja kritiskāku pieeju." Slavenais kristiešu vadītājs un zinātnieks Lukiāns bija spiests cīnīties pret maniheismu un it īpaši pret agrāk izveidoto gnosticismu.
Tā kā opozīcija ar tā laika alegoriskajām tendencēm bija koncentrēta Lukiana skolas teoloģijā, tā vēlāk apmetās austrumu draudzē. Jāatzīmē, ka Sīrijas teoloģijas tipam bija milzīga ietekme uz kristietību. Tas ilga līdz reformācijai un saglabāja savus apustuliskos pamatus. Uz daudzām ēkām atrastie uzraksti norāda, ka "Sīrijas kristietība" aptvēra lielāko daļu teritorijas, kurā šodien atrodas "apklusušās Sīrijas pilsētas".
Interesanti atzīmēt, ka šī reģiona uzrakstu frazeoloģisms (pētījis Viljams Kellijs Prentis), kas ilga vairāk nekā trīs gadsimtus, liek domāt, ka agrīnā kristietība ir veltīta "Dievam un Viņa Kristum", dažreiz pieminot Svēto Garu vai Trīsvienību. Bet tajos nav vēršanās pie svētajiem un jaunavas Marijas. Šajā reģionā, tāpat kā Avranā, gandrīz nav saglabājušās musulmaņu atliekas, un abu reģionu labklājība acīmredzot beidzās ar musulmaņu iekarošanu.

 
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Klusās pilsētas

Al-Bara un citas pilsētas

Al-Bara ir viena no klusajām pilsētām, kas atrodas ceļā starp Alepo (Aleppo) un Latakia, netālu no Antiohijas. Šeit joprojām var redzēt villas, tempļus, apbedīšanas piramīdas un citas struktūras, kas runā par pagātnes kultūru un izglītību. Uz akmeņiem celtnieku izgrebtās monogrammas apliecina ticību Kristum kā Alfai un Omegai.19
Djebel-Barisha tika atrasti daudzi otrā gadsimta uzraksti un pieminekļi. Daži slaveni uzraksti uz šīm ēkām ir grieķu valodā, citi latīņu valodā, un daži sīriešu valodā. Daži no tiem, kas ierakstīti Amerikas arheoloģiskajā ekspedīcijā, lasāmi šādi:
Ja Dievs ir par mums, kas ir pret mums?
Šeit mīt mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dēls, Dieva Vārds;
Un ļaunais neienāks.
Kungs sargās jūsu iziešanu un ienākšanu.
“Uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”20
Baoudā atrodas lielas tirdzniecības pilsētas drupas. Lai to sasniegtu, apmeklētājam ir jāiet pa Romas ceļu, kas acīmredzot būvēts pirms Kristus laika. Acīmredzot šī pilsēta bija komerciāls, finanšu un transporta centrs. Mūra ēku pirmie stāvi ir paredzēti veikaliem, bet augšstāvā bija īpašnieku apdzīvojamie dzīvokļi. Netālu no Baouda ir Babiska. Tur ir divas baznīcas, lielas un mazas publiskās pirtis ar ietilpīgām apmešanās vietām. Ēku celtniecība parāda lielu celtnieku centību un arhitektu meistarību. Citas lielas ēkas, iespējams tempļa, fragments datēts ar mūsu ēras 225. gadu.21

 

Kāpēc šīs pilsētas apklusušas un ir pamestas?

Lai saprastu, kāpēc šīs pilsētas kļuva klusas un pamestas, ir jāpievērš uzmanība Romas imperatora kristietības politikai līdz brīdim, kad islāma pletne sāka postīt Āzijas teritoriju. Tūlīt pēc Nīkejas padomes m.ē. 325. gadā Ziemeļu Gotu iebrukumi pievērsa nopietnu Romas imperatoru uzmanību. Barbari uzvarot ieņēma ievērojamu Rietumu impērijas daļu, samazinot to Eiropā līdz trešdaļai no sākotnējās teritorijas. Lai izdzīvotu, bija nepieciešams cieši apvienot to, kas bija palicis. Turklāt impēriskā kristietība sodu par ķecerību bija padarījusi par svarīgu politikas instrumentu. Drīz vien tie, kas atteicās no Romas baznīcas, piedzīvoja briesmīgas vajāšanas.
Šajos apstākļos ticīgo vidū Sīrijā (Romas impērijas senajā daļā) radās kustība, liekot daudziem no viņiem bēgt uz austrumu reģioniem, kuriem jau bija apnicis impērijas vardarbīgo pavēļu gars. Ķecerības izskaušanas posts bija jau skāris austrumu provinces. Daudzas kristiešu kopienas migrēja no klusajām Asīrijas daļas pilsētām, kas atradās netālu no Romas impērijas Eifratas un Tigras upju augšteces. Kad 532. gadā imperators Justiniāns sāka īstenot vispārēju pakļaušanu impēriskajai kristietībai, dievbijīgā, izglītotā un strādīgā iedzīvotāju daļa jau bija atstājusi šīs vietas, lai atrastu patvērumu atjaunotajā Persijas impērijā.22
No otras puses, impēriskā kristietība bija pilnīgi nesagatavota Muhamedāņu grupām, kas negaidīti parādījās no Arābijas apmēram simts gadus pēc Justiniāna. Islāms nāca no Arābijas 622. gadā ar viesuļvētras spēku un pēkšņumu. Pabeidzis ofensīvu Mazāzijā un austrumu provincēs, islāms noraidīja Romas impērijas pārvaldību Āzijā, Ziemeļāfrikā un Spānijā. Jaunās fanātiskās reliģijas pirmā iebrukuma laikā tika iekarota Palestīna. Pēc tam sekoja Romas imperatora un viņa armijas sakāve kaujas laukā Sīrijā. Muhameda sekotāji turpināja veikt asinsizliešanu un laupīšanu, izdzenāja iedzīvotājus un postīja pilsētas. Kristiešu iedzīvotāji, kas joprojām palika Sīrijas zemēs, acīmredzami devās tālāk uz austrumiem.
Turpmākie austrumu draudzes vēsturiskie pārskati liecina, ka tiem "Sīrijas kristietības" pirmajiem sešiem ar pusi gadsimtiem bija liela nozīme Jaunās Derības draudzes veidošanā ne tikai austrumos, bet arī rietumos. Lielais pagānu un ebreju kristiešu kopienu sajaukums šajā reģionā, kā arī lieliskais garīgās izglītības pamats, ko ebreji apguvuši Vecās Derības laikā, bagātināja šo auglīgo sadarbību un ievērojami veicināja kristietības izplatību.
Impēriskās baznīcas vajāšana, ko pavadīja musulmaņu postīšana, galu galā pilnībā iznīcināja gan reģionu, gan arī Sīrijas kristīgo draudzi. Bet Dieva svētītā roka saglabāja Viņa patiesību, tāpēc draudzes tālu rietumos Eiropā un arī austrumos Āzijā bija pietiekami spēcīgas, lai turpinātu nest patiesības gaismu pasaulei.

 

Evaņģēliskā draudze, nevis pāvesta baznīca

Austrumos bija daudz ebreju, un agrīno kristiešu kopienās viņi ilgu laiku bija vairākumā no visiem pievērstajiem.23 Tāpēc ebreju, nevis Romas draudzes kalpoja par ticības apliecinājumu un rituālu piemēru, ko draudze ievēroja Austrumos. Pirmie kristieši ilgu laiku sauca sevi par Nacariešiem - Lūkas minēto vārdu, kas norādīja uz apustuļa Pāvila apsūdzētāju vārdiem: "Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemiera cēlājs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis " (Ap.d. 24:5). Viņi sevi sauca arī par Beni Izraēls, tas ir, par "Israēla dēliem". Tā kā viņi parasti runāja par Kungu kā Mesiju, tos bieži sauca par mesiānistiem. Daudzi šo kristiešu rituāli un ceremonijas atklāja saistību ar seno laiku ebrejiem.
Lielākā daļa katoļu baznīcas saglabāto hroniku liecina par domstarpībām šajā baznīcas sistēmā. Pētījums par pamata norādījumiem, ko atstājis apustulis Pāvils attiecībā uz atsevišķu draudžu organizāciju, atklāj agrīno kristiešu patieso reliģiju. Lielais pagānu apustulis skaidri norāda, ka kopienas, kuras viņš nodibināja misijas laikā, tika veidotas pēc Jūdejas kristīgajām draudzēm. Tātad, viņš saka: "Tā jūs, brāļi, esat sākuši staigāt to Dieva draudžu pēdās, kas apliecina Kristu Jēzu Jūdejā, jo jūs tāpat esat cietuši no saviem ciltsbrāļiem kā viņi no jūdiem" (1.Tes. 2:14). Pāvils neorganizēja vietējo kopienu darbu, par pamatu ņemot pagānu modeļus, ar kuriem viņš varēja sastapties savu ceļojumu laikā. Viņam dotais paraugs bija no Dieva. Kāds tad viņš bija? Tā bija pirmā kristiešu draudze Jeruzalemē un tās līdzība Jūdejā.
Nav iespējams iedomāties, ka apustulis Pēteris, kurš strādāja dažādās vietās no Babilonijas līdz Mazāzijas rietumu robežām, izveidotu draudzes pēc cita modeļa. Viņa kopienas bija turpinājums agrīnajām kristiešu kopienām Jūdejas provincē, jo īpaši draudzēm Jeruzalemē. Kādu laiku kristīgo ticīgo grupas sestdienās turpināja pulcēties sinagogās kopā ar ebrejiem.24 Šis fakts norāda, ka apustuliskā baznīca sākotnējā organizācijas posmā neatteicās no visa, kas bija saistīts ar sinagogu. Pārliecinoši pierādījumi tam ir apustuļu un vecaju sanāksmes, kas pieminētas Apustuļu darbu grāmatā. Tur sapulcētie delegāti nobalsoja par to, lai pagāniem netiktu uzlikts neviens no priekšrakstiem, izņemot tos četrus, kurus viņi jau bija apstiprinājuši iepriekš: "Jo Mozum no seniem laikiem ir visās pilsētās savi sludinātāji, un viņu katru sabatu lasa sinagogās" (Ap.d. 15:21).25 Aleksandrijas gnostiskā teoloģija, kuru Romas baznīca mantoja, bija stingri pret visu ebrejisko, pat ebreju kristietību. Tāpēc, balstoties uz šīm vēsturiskajām tendencēm, mēs varam secināt, ka agrīnā "Sīrijas kristietība" nebija veidota pēc Romas baznīcas, bet atdarināja evaņģēlisko jūdu-bībeles tipa draudzes organizāciju.
Uzmanīgi pētnieki būs pārsteigti par varonīgajiem darbiem, ko paveikušas šīs misionāru kopienas - Sīrijas senās draudzes pēcnācēji plašajās teritorijās. Šeit jūs varat atrast Antiohijas Lukiāna garīgo vadību un sekotājus, kuru pārņēma Vigilancijs, kuru uzskatīja par nepārspējamo valdiešu līderi, un Patriku - ķeltu kristietības dibinātāju Īrijā. Sīkāks šo vadītāju pārskats ir sniegts nākamajās nodaļās.

 

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"
http://elijasdienas.com/images/books/lv/pdf/Bendzamins_Vilkinsons-Patiesibas_triumfs.pdf

Lukiāns un Sīrijas draudze

"Lukiāns bija patiesi izglītots cilvēks. Ātri kļuva zināms viņa darbs pie Vecās Derības tekstiem, kurus viņš laboja, pārbaudot ebreju oriģinālu. Viņš bija hebraists (jūdu reliģijas pārzinātājs), un viņa tulkojums pieņēma daudzas draudzes Sīrijā un Mazāzijā. Lukiāns strādāja arī pie Jaunās Derības. Viņa teksta eksegēze ļoti atšķīrās no Origēna interpretācijas. Antiohijas alegoriskā Bībeles interpretācija nekad nebija populāra."
 
Līdz šim mēs esam apskatījuši Sīrijas milzīgo lomu agrīnās patiesās Draudzes pamatu saglabāšanā. Tagad mēs pievērsīsim uzmanību Lukiānam (250-312 m.ē.). Šim dievbijīgajam vīram, kurš dzimis Sīrijas kalnu vidū, vairākus gadsimtus bija paredzēts spēcīgi ietekmēt daudzu cilvēku domāšanas veidu. Viņš tika apveltīts ar neparastu garu izšķiršanas dāvanu, kuru Svētais Gars izmantoja, lai stiprinātu apustuļu ieliktos pamatus. Daudzu gadu garumā agrīnajā kristietībā ielavījās iznīcinošās un pat nāvējošās mācības. Lukiāns tika aicināts dot viņiem cienīgu pretsparu, un, kaut arī viņš nesasniedza pilnīgu ķecerību izskaušanu, viņš tomēr izveidoja drošu patvērumu ticīgajiem.
Lukiāns saglabāja, aizstāvēja un nodeva nākamajām paaudzēm neizkropļotus Svētos rakstus. Viņš ļoti labi organizēja draudzi, pastiprināja tās darbību un izstrādāja jaunas evaņģēlija darba metodes. Pat viņa pretinieki godina šī sludinātāja lielos darbus, neskatoties uz to, ka vēsturiskās informācijas par viņa dzīvi nav daudz saglabājusies.
Lukiāns dzimis Romas impērijas uzplaukuma laikos Antiohijā - Grieķijas dzīves un kultūras centrā. Tajā laikā nebija stiprākas un attīstītākas pilsētas. Tās nomalē slējās krāšņas Dafnes birzis, pārspējot visu citu skaistumu. Antiohijā notika daudz dažādu jutekliski izklaides pasākumi. Turklāt šeit varēja aplūkot klasiskās mākslas meistardarbus. Jaunībā Lukiāns bieži bija liecinieks pasaulīgās pārgalvības izpausmēm, taču viņa dievbijīgā sirds novērsās no tā visa un palika uzticīga Kungam. Iespējams, ka viņš varēja atrasties tajos skaistajos ciematos un pilsētās, kuru drupas tika aprakstītas iepriekšējā nodaļā. Tajā laikā šīs zemes palika drošs patvērums izglītotam un dievbijīgam kristietim, stingri ievērojot evaņģēlija vienkāršību un noraidot nebībeliskās doktrīnas un pagānu paražas, kas jau bija iespiedušās dažās kristiešu kopienās. Pat jaunībā Lukiāns saprata, ka kristīgajā pasaulē ir izveidojušies divi virzieni: viens –brīvu uzskatu ticība, viegli ejot kompromisā ar pagānismu, otrs - balstīts uz kristīgās ticības stabilu patiesības pamatu.
 

Lukiāna pusaudža gadi un jaunība

Kad Lukiāns vēl bija ļoti jauns, bija notikums, kas viņam atvēra acis uz valstu savienību nestabilitāti. Fanātisma motivēti persieši, mitraisma piekritēji, kļuvuši par visas Tuvo Austrumu pasaules pārvaldītājiem, nodibināja impēriju, kas galu galā pārtapa par draudošu Romas ienaidnieku. Šo divu impēriju konfrontācija ilga nākamos piecus gadsimtus.
Lukiānam bija apmēram desmit gadu, kad persiešu monarhs Šapurs (Sapor) I uzsāka militāru kampaņu uz rietumiem, ieņēma Antiohijas pilsētu un sagūstīja Romas imperatoru. Protams, viņš no šī reģiona aizveda daudzus gūstekņus, ieskaitot arī Sīrijas kristiešus, kuri Persijā nesa evaņģēlija vēsti. Antiohija atradās uz Romas impērijas un Persijas robežas un bija abu impēriju vēlamais laupījums. Tas Lukiānam izrādījās ļoti ērti - no šejienes viņa ietekme izplatījās gan uz austrumiem, gan uz rietumiem.
Drīz Romas pasaules valdīšana nonāca izlēmīgā komandiera - imperatora Aurēlija - rokās. Viņš dedzīgi sāka atgūt zaudējumus, ko imperatora sistēmai nodarīja viņa neuzmanīgo priekšgājēju politika. Tajā laikā Antiohijas bīskaps bija kāds Pāvils, kurš bija dzimis Samosatā. Izplatot savas mācības, viņš izraisīja Romas un Aleksandrijas baznīcu dusmas. Pāvils tika apsūdzēts ticībā Kristus dievišķai izcelsmei, kas, pēc Romas un Aleksandrijas bīskapu domām, bija ķecerība. Toreiz Lukiāns pirmo reizi dzirdēja strīda atbalsi par mūsu Kunga dēlu (Dieva dēla statusu). Kopš tā laika šis strīds neapklusīs gan pirms, gan arī pēc baznīcas pirmā un slavenākā ekumēniskā koncila, kas notika Nīkejā 325. gadā.
Ir viegli saredzēt, cik drausmīga un bīstama ir Lukiāna pozīcija. Romas un Aleksandrijas baznīcas apvienojās. Divus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas Aleksandrija bija patiesā ebreju galvaspilsēta, kas uzturēja kompromisu ar pagānismu. Tieši šajā vidē radās Aleksandrijas baznīca. Romas pilsēta pastāv septiņus gadsimtus un līdz šim ir palikusi par pagānisma pasaules galvaspilsētu. Šāda vide spēcīgi ietekmēja Romas baznīcu.
Lukiāna garīgā veidošanās notika Sīrijas un Tuvo Austrumu baznīcās, kuras tika uzceltas pēc Jūdejā esošo baznīcu piemēra. Viņi kalpoja kā paraugs, ko Dievs sagatavoja nākamajām ticīgo paaudzēm. Lukiāns nodibināja skolu Antiohijā, kas centās neitralizēt Romas un Aleksandrijas bīstamo aliansi. Cik nožēlojama bija situācija un kāpēc galu galā notika šķelšanās starp Rietumiem un Austrumiem, izskaidro šādi četri fakti:
  1. Aleksandrijas teoloģiskās skolas dibinātāji centās saglabāt patiesības pamatus. Justins Martirs, šajā darbā strādāja jau 150.gadā. Viņš bija Tatiana garīgais skolotājs, kurš, visticamāk, kļuva arī par Klementa skolotāju.
  2. Klements, Aleksandrijas skolas spīdeklis, slavenais runātājs, kurš apmācīja Origēnu, lepni paziņoja, ka nemācīs kristietību, kamēr tā netiks apvienota ar pagānu filozofiju.
  3. Ap 190. gadu Romas bīskaps Viktors I noslēdza vienošanos ar Klementu par to, lai sameklētu iemeslu, lai svētdienu padarītu par pastāvīgu dievkalpojumu dienu Vidusjūras reģionā. Svētdienu godināja pagāni, tajā dienā viņi pielūdza Sauli. Bet Roma un Aleksandrija labi zināja, ka vairums draudžu visā pasaulē tur svētu Sabatu, turot ceturto bausli.
  4. Kad bīskaps Viktors I pavēlēja izslēgt no Austrumu draudzēm visus, kas neatbalstīs Lieldienu svinēšanu tikai svētdienās, Aleksandrija atbalstīja šo Romas lēmumu, tas bija pirmais solis uz pāvesta reliģisko tirāniju. Tā kā Lukiāns iebilda pret Aleksandrijas politiku, tie viņu ienīda un viņa vārdu bija aizliegts pieminēt.
Baznīcas debatēs par Pāvila Samosata ķecerību Lukiāns centās nepiedalīties. Kad izrādījās, ka nav uzvarošās puses, tika izsaukts imperators Aurēlijs. Grupai, kuru vadīja Romas un Aleksandrijas bīskapi, vajadzēja būt nosarkušai no kauna, jo, lai atrisinātu jautājumu par Dieva Dēla dievišķo izcelsmi, tika uzaicināts palīdzēt pagānu imperators. Pārsteidzoši, ka imperators atteicās izmeklēt šo lietu un lika (270. gadā) nodot to Itālijas un Romas bīskapiem. Impērijas galvaspilsētas bīskapam un viņa līdzstrādniekiem bija jāpieņem lēmums, kas mainīja visas kristīgās baznīcas nākotni. Līdzīgu iespēju no pagānu valsts saņēma pāvests Fēliks. To var viegli izmantot, lai attaisnotu apustuļa Pētera apgalvoto pārākumu.
Tomēr Lukiāns (viņam toreiz bija apmēram divdesmit pieci gadi) nevarēja neuztraukties par to, ka filozofiskie uzskati tika izvirzīti galvenajā plānā, aizstāvot teoloģiskos uzskatus par Dievišķo Kristus dabu, un Romas bīskaps tos aizstāvēja. Par kristietības stāvokli pēc Nīkejas koncila, kur dominēja Romas ietekme, vēsturnieks Edvards Gibons rakstīja: "Viņiem vairāk rūpēja sava Radītāja dabas izpēte, nevis Viņa likumu izpilde."
Tā kā netika atrasts neviens ieraksts par Lukiāna iesaistīšanos šajā strīdā, vēlāk vēsturnieki nevarēja neko pateikt par viņa nostāju vai apsūdzēt viņu par nekonsekvenci. Lai atzītu nepareizos priekšstatus, pret kuriem Lukiāns iebilda, un viņa mācītajām patiesības doktrīnām, ir jāizpēta visi argumenti, lai aizstāvētu šo bīskapa Džordža Bulla apvainojumu. Nav oficiālu izvirzītu apsūdzību par ķecerību, ko pret viņu būtu izvirzījuši garīdznieki vai citi kalpotāji.
Jau agrā jaunībā Lukiāns tika aicināts pretoties divu viltus reliģiju - maniaheisma un gnosticisma - attīstībai un izplatībai.

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Viltīgās mācības, kurām Lukiāns neļāva izplatīties

Maniaheisms neatzina 1. Mozus grāmatas nodaļu, noliedzot Dieva piedalīšanos radīšanā un Dieva radošo spēku, kā arī pieprasīja, lai baznīcas vadītāji dod celibāta solījumu. Tās sekotāji pielūdza Sauli kā augstāko Dievību. Turpinot seno persiešu naidu pret Veco Derību, maniaheisms savos viltus "rakstos" izsmēja sabatu kā ceturtā baušļa izpildi un godināja svētdienu. Drūmais fanātisms apņēma Sīriju kā bieza migla. Lukiāns atvairīja šīs viltus mācības uzbrukumus un aizstāvēja Svētos Rakstus un tās mācības.
Pēc tam viņš pacēla balsi, lai atklātu slēptu elku pielūgšanu agrīnajā Draudzē. Gnosticisms iekļāvās tajās kopienās, kas padevās kompromisam ar pagānismu. Pāvesta partijas dusmas krita uz Lukiānu, kad viņš atteicās piedalīties šaubīgajā kustībā, kura bez jebkāda pamata uzstāja uz Romas bīskapa pārākumu pār citiem bīskapiem. Vairāk nekā gadsimtu iepriekš parādījās viltus raksti, kas paaugstināja apustuli Pēteri. Šajos sapītajos stāstos godīgais apustulis tika pārvietots uz Romu un līdz ar to arī burvis Sīmanis (Magus), kuru viņš nosodīja. Pārdabiskas spējas tika piedēvētas Sīmanim. Šajās izdomātajās pasakās Pēteris, sekoja Sīmanim, apņēmīgi atklājot viņa ķecerības un varoņdarbus, tā veicot ārkārtas brīnumu. Šie Pētera viltus stāsti tika izplatīti visur.
“Apokrifiskās grāmatās... par Pētera darbiem Romā pārsniedz visas saprāta robežas. Viņi var slēpt patiesus faktus zem daiļliteratūras, bet fantastika tik ļoti ir pārspējusi un sagrozījusi reālus notikumus, ka tagad ir bezcerīgi mēģināt atdalīt vienu no otra... Neskatoties uz to, ikvienam, kurš cenšas saprast pāvesta varas izaugsmi, nevajadzētu ignorēt šo literatūru. Uz tām balstītās idejas un no tām aizgūtos notikumus pēc kāda laika sāka atzīt ietekmīgākie "Romas kristietības" autori, pat tie, kas, tāpat kā Eusebijs un Jeronīms (Eusebius, Jerome), pilnībā atzina, ka šī literatūra kopumā ir melu tīkls. Tādējādi it īpaši Romā reiz slavinātā Sīmaņa Magus figūra nekad netika no turienes izraidīta, tāpat kā Pēterim nevarēja atņemt slavu kā pirmajam varenākajam ķecerības uzvarētājam. Faktiski ir grūti nosaukt kaut vienu no baznīcas tēviem pēc trešā gadsimta, kuri nekad neatsauksies uz šo slaveno stāstu. Ambrozijs, Jeronīms, Augustīns un citi - neviens no viņiem nevarēja atbrīvoties no iespaida, ko uz viņiem šie stāsti atstāja."
Lukiāns nekad neticēja šādiem apšaubāmiem stāstiem, kas paaugstināja Romas bīskapu kā "Dieva Dēla vietnieku". Viņš iebilda pret tiem, kas izplatīja šo daiļliteratūru, bet, jo apņēmīgāk viņš to darīja, jo vairāk pieauga pāvesta atbalstītāju naidīgums pret Lukiānu.

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Lukiāna dāvana - Jaunā Derība grieķiski

Protestantu baznīcu Bībeles pamatā ir grieķu Jaunās Derības manuskripts, ko dažreiz dēvē par "Textus Receptus" vai "Vispārpieņemto tekstu". Tieši šis Jaunās Derības manuskripts bija pamats apustuļu darbu tulkošanai angļu, vācu, dāņu un citās valodās. Tumšajos viduslaikos Textus Receptus bija gandrīz nepazīstams ārpus Grieķijas baznīcas. Kristīgā pasaule to ieguva, pateicoties lielā Roterdamas zinātnieka Erasmus centieniem. Tomēr tikai daži cilvēki zina, ka Textus Receptus īstais redaktors bija Lukiāns. Visi, pat Lukiāna ienaidnieki, atzīst viņa panākumus šajā darbā. Protams, Jaunā Derība grieķu valodā nepieder Lukiānam vai Erasmus, bet gan apustuļu spalvai. Bet Lukiāna dienās kropļojumu plūdi būtībā mēģināja iznīcināt gan pašas Bībeles manuskriptus, gan Bībeles teoloģiju. Origens no Aleksandrijas skolas padarīja Bībeli un komentārus pie tās, par uzticamu maldu, filozofiski spekulatīvu, sofistikas un melu patvērumu. Uzcītība, ko Lukiāns parādīja, rediģējot, saglabājot un nododot tālāk Dieva Vārdu, ļāva mums saņemt saglabāto mantojumu, par kuru būtu jāpateicas visām paaudzēm.
Svēto rakstu sagrozījumi bija izplatījušies ļoti plaši. Bija vismaz astoņdesmit ķecerīgas sektas, no kurām katra cīnījās par pārākumu. Visi viņi izmantoja tiesības atņemt vai pievienot lapas Bībeles manuskriptiem.
Apsveriet, cik pārliecinošiem vajadzēja būt Lukiāna pierādījumiem, lai ar to palīdzību varētu identificēt un saglabāt apustuļu atstātos Svētos Rakstus. No tā laika līdz mūsdienām Textus Receptus un no tās tulkotās Jaunās Derības ievērojami pārsniedz visus citus Bībeles tulkojumus, ar savu precizitāti.

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"
http://elijasdienas.com/images/books/lv/pdf/Bendzamins_Vilkinsons-Patiesibas_triumfs.pdf

Viltotu Vecās Derības grāmatu noraidīšana

Lukiāns ne tikai atjaunoja patieso Jauno Derību, bet arī pavadīja smaga darba gadus, strādājot pie Vecās Derības. Tā kā galvenie literārie darbi visā civilizētajā pasaulē tika izveidoti grieķu valodā, viņš tulkoja ebreju rakstus šajā valodā. Lukiāns šo darbu veica tik labi, ka pat viņa spīvākais pretinieks Jeronīms atzina, ka šis Vecās derības tulkojums grieķu valodā ir visvairāk pieprasīts Konstantinopolē un lielākajā daļā citu Tuvo Austrumu pilsētu.
Jeronīms ienāca tajā pašā laukā un tulkoja ebreju Bībeli ne tikai grieķu, bet arī latīņu valodā. Kad parādījās vēl viens ebreju Bībeles tulkojums, kļuva redzama atšķirība starp Lukiāna un Jeronīma darbiem. Jeronīma latīņu valodā iekļautas septiņas jaunas grāmatas ar nosaukumu apokrifi, kuras protestantu pasaule vienmēr ir noraidījusi. Atbildību par to nevar uzlikt tikai Jeronīmam, jo viņš neuzskatīja, ka šīs septiņas grāmatas ir Dieva gara iedvesmotas. Tās apstiprināja Augustīns, kura slava, kā pāvesta draudzes tēvam bija lielāka un tā aizēnoja Jeronīma slavu. Tomēr, tā kā Romas bīskaps noalgoja Jeronīmu, lai veiktu šo tulkojumu par lielu samaksu, pāvests uzskatīja sevi par tiesīgu pievienot šīs septiņas pretrunīgi vērtētās, būtībā viltotās grāmatas Vecās derības latīņu valodas izdevumam. Pāvestība vēlāk šo Jeronīma Bībeles versiju pasludināja par Romas katoļu baznīcas Svēto Rakstu autoritatīvu publikāciju.
Tādējādi Lukiāna darbs kļuva par svētību tām draudzēm, kuras turpmākajos gados pāvestību pasludināja par "iebrukušu svešinieku" un atteicās tai piekrist, uzstājot uz apustuliskām tradīcijām.

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Vigilancijs - valdiešu līderis

Pagānisms, kurš drīz sāka atriebties par sevi, iekļūdams agrīnās baznīcas doktrīnās un tradīcijās, nekad netika pilnībā iznīcināts, un ikreiz, kad patiesā ticība samazinājās un dedzība tika novājināta, pagānisms kļuva par ķecerības un atkāpšanās avotu.
Ziemeļitālijas un Francijas dienvidu cēlsirdīgo valdiešu pirmais un izcilākais vadītājs bija Vigilancijs (364.–408.g. m.ē.). Daži viņu uzskata par "Tuksneša draudzes" pirmo līderi. Viņa dienās protests pret pagānu paražu ieviešanu kristietībā pārauga reālā revolūcijā. Tad cilvēki, kas vēlējās saglabāt ticību, kas kādreiz svētajiem tika dota, devās uz Itālijas ziemeļdaļu un uz Francijas dienvidiem un apvienojoties izveidoja savu organizatorisko struktūru. Vēloties dzirdēt patiesību, kas balstīta tikai uz Bībeli, daudzi noraidīja baznīcas pagānu jaunievedumus. Šos cilvēkus lielā mērā ietekmēja Vigilancija skaidrās Bībeles mācības. Nav šaubu, ka Patriks, kurš tajā laikā nodibināja Īrijas Draudzi, bija informēts par reformām, kas notiek Centrāleiropas dienvidos.
Vigilancijs dzimis Francijas dienvidos netālu no Pireneju kalniem. Viņa tēvs bija iebraucamās vietas īpašnieks. Topošā reformatora bērnība pagāja vietā, kur tirgotājiem, vēstniekiem, bīskapiem, imperatora vēstnešiem - slavenām personībām un parastajiem ceļotājiem tika sagatavota zirgu nomaiņa. Tēva nodarbošanās sniedza jauneklim iespēju saņemt daudzveidīgas liecības no tiem, kas uzturējās šajā vietā.
Kad Vigilancijs uzturējās vientuļās vietās, rūpējoties par aitu ganāmpulkiem, medījot un pavadot ceļotājus caur šaurām kalnu aizām, viņš jau tad izcēlās ar attapību un gudrību. Komunicējot ar kristīgiem ceļotājiem, viņš pieņēma Jēzu kā savu Glābēju. Netālu no viņa mājām atradās ievērojamā vēsturnieka Sulpiciusa Severa muiža. Šim slavenajam rakstniekam bija milzīga autoritāte izglītoto cilvēku vidū. Savā savrupmājā viņš uzņēma gandrīz visus tā laika ievērojamos cilvēkus. Viņš noalgoja Vigilanciju darbam. Sākumā, iespējams, uzticēja vienkāršus pienākumus, bet vēlāk jauneklis kļuva par īres naudas iekasētāju un pārvaldīja viņa īpašumus.
Kamēr Vigilancijs kalpoja šim vēsturniekam, ar Sulpiciusu Severu notika lielas pārmaiņas. Viņu pilnībā pārņēma askētisma un mūka dzīvesveida idejas, kuras pēc tam pārpludināja Rietumus. Vigilancijs ātri iemīlēja savu saimnieku. Viņš apbrīnoja šī cilvēka izcilo intelektu, kurš varēja pabarot izsalkušos, apģērbt trūcīgos un apmeklēt slimos, neskatoties uz to, ka viņš nodarbojās ar nopietnu literāro darbību.

Cīņa pret klosteriem

Netālu no viņa, nedaudz uz ziemeļiem, dzīvoja Tūras bīskaps Martins. Šis prelāts nodibināja pirmo klosteri Francijā Luāras upes krastā. Neticami stingrs askētisms, kuram viņš sevi pakļāva, kā arī ziņas par tā dēvētajiem neticamiem brīnumiem ļāva viņam aizraut Rietumus ar mūku dzīvi. Sulpicius Severs sava ķeltu palīga Vigilancija pavadībā devās ciemos pie Martina. Šī tikšanās izraisīja spēcīgas, bet tieši pretējas pārmaiņas Sulpicius un Vigilancija dzīvē. Bīskapa fanātisms un viņa lielie talanti pamudināja Sulpiciusu pieņemt lēmumu dzīvot mūka dzīvi.
"Vigilancijs nevarēja nepamanīt, ka viņa patrona vizīte pie Tūras bīskapa nepalīdzēja viņam kļūt ne laimīgākam, ne labākam. Pēc atgriešanās mājās, Martina tēls vajāja iejūtīgo vēsturnieku: viņa atmiņā parādījās dažādas vīzijas, piemēram, askēts gulēja uz aukstas zemes, kura nokaisīta ar pelniem, apsedzies tikai ar maisauduma drēbi. Viņš atteicās no mīkstas gultas un siltām drēbēm pat smagu slimību laikā, paziņojot, ka kristietim jānomirst pelnos. Martins ēda visdraņķīgāko ēdienu, un nicināja jebkādu sevis lutināšanu. Viņš lūdzās visnogurdinošākajās pozās, cīnījās ar miegu un pakļāva sevi izsalkumam, slāpēm un temperatūras maiņām. Sulpiciusa domas pastāvīgi atgriezās pie tā, ko viņš redzēja un dzirdēja Marmoutierā. Viņš noticēja, ka debesis viņam tiks slēgtas, ja viņš nepraktizēs to pašu askētismu."
Mīlestība pret mistisko, ieradums pārdomāt stāstus par brīnumiem un askētisma praktizēšana pilnībā pārņēma Sulpiciusu. Bet Vigilancijs, gluži pretēji, šajā sistēmā redzēja tikai reliģijas ārējo formu, kurai nebija Kristus evaņģēlija vienkāršības.
"Tādējādi, no vienas puses, Vigilancijs novēroja lielīgu pacilātību, garīgu lepnumu un apgalvojumus, ka tam piemīt brīnumains spēks, un, no otras puses, prāta izsīkums un viltus pazemība, ko uztur tā pati viltus sistēma, kas devalvē mācību par pilnīgu un pietiekamu Kristus upuri, piedēvējot pārmērīgu vērtību Martina no Tūras ciešanām un brīnumiem. Vigilancijs droši vien paredzēja, kā šādus askētus ticībā vājie brāļi sāks paaugstināt un, ka sāks uzskatīt viņus par starpniekiem starp cilvēkiem un Dievu un viņi pārtaps par reliģiskās pielūgšanas objektiem. Tāpēc vēlāk Vigilancijs sāka atklāt askētisma kļūdas un pretoties kustībai, kas centās ieviest svēto mocekļu godināšanu, balstoties uz iespaidiem, ko viņš pirmo reizi guva Sulpiciusa mājā."
Plaisa starp Vigilanciju un viņa kungu, kuru viņu vizīte pie Martina izveidoja, palielinājās, kad Sulpicius viņu nosūtīja pie Pavlīna no Nolā (Itālija). Šis brīnišķīgais cilvēks arī dzīvoja nošķirtībā un varēja veltīt laiku "tām maldinošajām darbībām, kas vēlāk kļuva par Latīņu baznīcas iezīmēm un galu galā izrādījās nāvējošas evaņģēlija mācīšanas vienkāršībai... Reliģiskie rituāli, kas tika pārnesti no pagānu altāriem uz kristīgajām baznīcām, tika nosaukti to ticības varoņu vārdos par godu viņu svēto piemiņai. Un Pāvlīns, tāpat kā viņa senči, kas lūdza seno varoņu aizbildniecību, aizstājot Fēliksa vārdu ar Herkules vai Kvirīna vārdu, sāka lūgt mirušo mocekļu palīdzību, kaut gan viņam uz lūpām nevajadzēja būt nevienam citam vārdam, kā vienīgā Starpnieka starp Dievu un cilvēku." Turklāt ir pierādījumi, ka 5. gadsimtā pāvests Gelasius I Rietumos uzsāka šķīstīšanās svētkus, kuru laikā notika uguns lāpu gājiens, lai tādējādi aizstātu pagānu Luperkāliju svētkus.
Kādai tai visam vajadzētu būt ietekmei uz mūsu vienkāršo kalnieti, kad viņš redzēja krāšņos tempļus, kas uzcelti Itālijā, lai pagodinātu vientuļnieku?! Ar Dieva žēlastības modrību izdevās izvairīties no spēcīgas apmātības, kas gandrīz neatvairāmi paralizē ikvienu, kuri praktizē ceremonijas, kas paredzētas evaņģēlija mācības vienkāršības aizstāšanai.
Apustuļu mācības godība ar laiku pamazām izbalēja Draudzes tēvu laikmetā. Vārdu "pamācīts no Svētā Gara" (1.Kor.2:13) vietā evaņģēlija tikumu pierādīšanai tika izmantotas zināšanas un argumenti. Īpaši tas attiecas uz Eiropu un Āfriku.
Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Pretrunas "baušļu atcelšanas" teorijā

Ja katra desmit baušļu daļa ir ceremoniāla, kā to māca Akvīnas Toms, tad visiem apgalvojumiem, ka tie ir perfekti, nemainīgi, mūžīgi un paredzēti, lai tos ievērotu visi cilvēki, nav pamata. Slavenais reformators Kalvins sašutumā atspēkoja šo Akvīnas Toma darbu, kura apgalvojums, ka sabata bauslis bija ceremoniāls, netiek apstiprināts, mainot sestdienu uz svētdienu, jo, ja mēs kādu dienu saucam par svētu, svētdiena būs tikpat svēta kā sestdiena vai vēl jebkura cita nedēļas diena. Uz tāda apgalvojuma pamata varētu izvēlēties vienu dienu no desmit vai vienu dienu no divdesmit.
Tā kā Jaunā Derība māca, ka ceremoniālie likumi tika pienagloti pie krusta, šis mēģinājums padarīt ceturto bausli daļēji ceremoniālu, pārvēršot to par rotaļlietu baznīcas rokās, skaidri norāda uz morālā likuma atcelšanu.
Iepriekš minētais katoļu enciklopēdijas citāts ir tieši pretrunā ar Akvīnas Tomu. Viņš saka, ka dekalogs ir morāles likums, un Toms paziņo, ka tas ir daļēji ceremoniāls. Kardināls Ņūmens slavināja Aleksandriju, gnosticisma cietoksni, kas apņēmīgi noraidīja Veco Derību un līdz ar to desmit baušļus. Lukiāns iebilda pret šādiem "baušļu atcelšanas" teorijas aizstāvjiem un mācīja, ka desmit baušļi ir obligāti. Tāpēc kardināls Džons Henrijs Ņūmens viņu sauca par "jūdaistu."
Ņūmens, prasmīgi lietojot angļu valodu, izrādīja nesavaldību, iebilstot pret Lukiāna mācību. Viņš, nodibinot Oksfordas kustību, mēģināja iznīcināt protestantisma sasniegumus Rietumu pasaulē. Neapšaubāmi, ir jāatzīst Oksfordas profesora, kurš atstāja Anglijas baznīcu, lielās spējas pievienoties Romas katoļu garīdzniekiem un vadīt diskusijas. Viņš aizstāvēja Aleksandrijas teologus un centīgi meklēja veidus, kā apiet patiesību. Pretstatā "Karaļa Džeimsa Bībelei" (King James Bible), Ņūmens, kā arī Oksfordas kustība smagi strādāja, lai pierādītu to kā kļūdainu doktrīnu.
Lai kaut kā pamatotu savas grāmatas ar nosaukumu "Ceturtā gadsimta ariāņi" (kas būtībā ir ateisma sprediķis, uzvelkot Evaņģēlija masku) rakstīšanu, šis kardināls bija spiests atzīt Lukiāna ievērojamo lomu. Viņš paziņo: "Tagad apskatīsim Lukiāna, skolotāja un mocekļa stāstu." Viņš tomēr nepiemin, ka Lukiāna ortodoksiju gadsimtiem ilgi ir aizstāvējuši tik lieliski zinātnieki kā Romas katoļu baznīcas vēsturnieks kardināls Cēzars Baronijs, bīskaps Džordžs Bulls un Henrijs Melvills Gvotkins. Tādējādi Ņūmens pret Lukiānu izvirzīja senu apsūdzību saistībā ar judaismu. Kādi ir vēsturiskie fakti? Ņūmens atzina, ka ebreji ir kļuvuši par "ietekmīgu politisko vienību, kas atrodas tuvu viņu vecajai dzimtenei, it īpaši Sīrijas provincēs, kuras tajā laikā bija galma rezidences vieta."
Neskatoties uz to, Ņūmens kaut kādu iemeslu dēļ aizmirsa pieminēt katoļu enciklopēdijā minētos faktus: "Acīmredzot ilgu laiku lielākā daļa agrīnās draudzes locekļu bija ebreji." Tā kā ievērojama daļa austrumos ticīgo ilgu laiku bija pārveidoti par ebrejiem, nav grūti pieņemt, ka austrumu draudzē tika saglabāta tradīcija nedēļas septīto dienu ievērot kā Bībeles sabatu. Diez vai varēja būt savādāk. Ebreji, kas bija pārveidoti, bija visdievbijīgākie. Praviešu norādījumi ļāva ebreju kristiešiem saprast un izplatīt Svēto Rakstu patiesības. Viņi labāk nekā citi saprata tādu vārdu kā Dievs, grēks, taisnība un atpestīšana.
Lai arī Lukiāns bija cēlies no pagāniem, kardināls Ņūmens viņu sauca par jūdaistu, jo tas bija vārds visiem, kas svēti sabatu, atturoties no darba. Kāpēc Lukiānam bija jāsaglabā sabata diena? Tas bija izplatīts ieradums. Baznīcas vēsturnieks Sokrāts Sholastiks gadsimtu pēc Lukiāna rakstīja: "Lai arī gandrīz visas pasaules draudzes katru nedēļu veica svētdarbības sestdienās, Aleksandrijas un Romas kristieši, balstoties uz kādām citām senām tradīcijām, pārtrauca šo praksi." Kā attieksmi pret septīto nedēļas dienu mēs redzam Romas un Aleksandrijas baznīcu vienotību to naidīgumā pret Sabatu.
Sokrāta laikabiedrs Sozomens, kas ir arī katoļu baznīcas vēsturnieks, raksta to pašu: "Cilvēki Konstantinopolē un lielākoties visur citur pulcējās sestdien, taču šī paraža nekad netika novērota Romā un Aleksandrijā."
Laodiķejas koncils (365.g.m.ē.) pieņēma dekrētu, saskaņā ar kuru "kristiešiem nevajadzētu būt jūdaistiem, atpūšoties sestdienā, bet gan jāstrādā šajā dienā... Ja kāds ir jūdaists, tad viņam lai ir anafēma". Tādējādi šis baznīcas likums ticīgajiem aizliedza turēt Sabatu svētu, turklāt tas apzīmogoja tos, kas to ievēroja, un sauca tos par jūdaistiem.
Var jau uzskaitīt daudzus agrīnās baznīcas autorus, lai parādītu, ka kristiešu draudzes vairākus gadsimtus parasti ievēroja Sabatu kā septīto nedēļas dienu un šajā dienā atpūtās no visiem darbiem. Daudzas draudzes svinēja arī Kristus augšāmcelšanās dienu, šajā dienā rīkojot reliģiskas sapulces. Bet viņi šo dienu neturēja kā svētu dienu saskaņā ar ceturto bausli.
Kas attiecas uz doktrīnām un praksi, gandrīz visā pasaulē draudzes tika veidotas pēc tās draudzes parauga, kas bija Jeruzalemē. "Tā ir taisnība, ka Antiohijas liturģija Jeruzalemi sauc par visu draudžu māti." Pāvils rakstīja: "Tā jūs, brāļi, esat sākuši staigāt to Dieva draudžu pēdās, kas apliecina Kristu Jēzu Jūdejā" (1.Tes.2:14).
Tādējādi apustulis Pāvils ir viens no jūdu kristietības modeļa dibinātājiem. Cik ilgi šis modelis varētu pastāvēt? Iepriekš minētais katoļu enciklopēdijas citāts (raksts "Calendar" ) apgalvo, ka milzīgs skaits izkaisīto kristiešu, nevis tikai daži, bija pievērsti no jūdiem, tāpēc jūdu kristietības paraugs bija kļuvis gandrīz vispārējs, un šī situācija pastāvēja ilgu laiku.
Sīrijā, kur dzīvoja Lukiāns, pastāvēja jūdu tipa kristietība. "Tās (De Lacy O'Leary grāmatas) noteikti pierāda jūdu kristietības turpmāko eksistenci un plašo darbību Sīrijas provincē."
Jūdu kristietība izplatījās tik plaši, ka tā sasniedza Āfriku un pat Abesīniju. Abesīnijas draudze bija liela misionāru draudze. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ar raksturīgajām jūdu-kristiešu draudžu iezīmēm tā kļuva ļoti populāra 4. gadsimtā. Šī gadsimta otrajā pusē svētais Milānas Ambrozijs (St. Ambrose of Milan) oficiāli paziņoja, ka bīskaps Mozus no Abesīnijas "apceļojis gandrīz visu Seres valsti" [Ķīnu]. Septiņpadsmit gadsimtus ilgi Abesīnijas draudze turpināja turēt sabatu kā svētu dienu saskaņā ar ceturto bausli.
Jau otrajā gadsimtā jūdu kristietība Sīrijā izaudzināja slavenus zinātniekus, patiesus Bībeles manuskriptu ekspertus. "Malkhiona darbs tiek uzskatīts par Antiohijas "agrīnās skolas" sākumu... Labākais redakcijas darba speciālists bija Malkhiona students Lukiāns, kurš nāca no Edesas... Rezultātā parādījās Antiohijas pārskatītais Vecās un Jaunās Derības teksts grieķu valodā." Tāpat kā Origens, arī Lukiāns un viņa skola strādāja Bībeles teksta apstrādes jomā, taču viņi izmantoja dažādus manuskriptus. Roterdamas Erasmus noraidīja Origena manuskriptus, tāpat kā pats Lukiāns.
Tieši Lukiāna Svētiem Rakstiem draudze deva priekšroku, it īpaši Austrumos. "Sīrijas rakstu mācītāju sastādītā Bībele, parādīja Antiohijas skolas tekstu sīriešu valodā, un šie Svētie Raksti kļuva par paraugu, kas aizstāja visus pārējos Rakstus austrumu draudzēs. Tas ir tas pats "Textus Receptus" (Vispārpieņemtais teksts), no kura tika tulkota mūsu "Autorizētā versija(angļ.val.)."
Pirms savas nāves Lukiāns visā kristīgajā pasaulē tika atzīts par ortodoksālistu un fundamentālistu. Tomēr kardināls Ņūmens pēc piecpadsmit gadsimtiem augšāmcēla viņam izteiktos apmelojumus - apsūdzības par jūdaismu.
Zemāk sniegsim teoloģisko tēžu kopsavilkumu, kas dominēja Lukiāna dienās, kā arī viņa rakstu un ietekmes apskatu.

I. Teoloģija

Antiohijas skola, kuru dibināja Lukiāns, izstrādāja nenoliedzamu teoloģijas sistēmu. Un, kaut arī visas pāvestības spēki tika virzīti pret to, tā tomēr galu galā triumfēja.
Pāvestība arī izstrādāja savu teoloģisko sistēmu, kuru kritizēja gan Tuksneša draudze gan arī reformatori.

II. Kvalitāte, nevis kvantitāte

Antiohijas teoloģija, kuru mēs pārbaudījām, bija izcila. Tā izplatījās no Anglijas līdz Ķīnai, un no Turkestānas līdz Etiopijai.
Pāvesta teoloģiju arī var saukt par izcilu. Nav jāpierāda tās dominējošais stāvoklis visā pasaulē. Tomēr kvantitatīvs rādītājs vēl nav galīgais patiesības pierādījums. Piemēram, miljoniem cilvēku mūsu pasaulē ir Budas sekotāji, bet nevis kādas citas reliģijas piekritēji.

III. Patiesā Bībele

Lukiāns un viņa skola sastādīja un rediģēja precīzu un pilnīgu Bībeli - visas grāmatas no 1. Mozus grāmatas līdz Atklāsmes grāmatai. Plaši pazīstami autori, piemēram: Jeronīms, Erasmus, Luters, kā arī Džons Viljams Burgons un Fentons Džons Entonijs Horts 19. gadsimtā vai nu viņa atbalstītāji, vai oponenti, visi bija vienisprātis, ka Lukiāns ir redaktors, kurš nodeva pasaulei Vispārpieņemto tekstu - Jaunās Derības tekstu, kas tika pieņemts par visu lielo reformācijas baznīcu pamatu. Visi no reformācijas baznīcas dzimušie - luterāņi, kalvinisti, anglikāņi, baptisti, prezbiteriāņi, metodisti, kongregacionālisti vai adventisti - pieņēma tikai to Bībeli, kuras Jaunās Derības teksts nācis no Lukiāna.
Pāvestība pasaulei ir devusi neprecīzu un nepilnīgu Bībeli. Lai arī zināmā mērā tā atzina visas grāmatas no 1. Mozus līdz Jāņa Atklāsmei, tomēr tām pievienoja vēl septiņas citas grāmatas, kuras iepriekšminētās baznīcas neuzskata par kanoniskām. Pāvestības latīņu valodas Vulgātā ir Jaunās Derības teksti, kas radikāli atšķiras no līdzīgiem Vispārpieņemtā teksta fragmentiem. Pāvestība pielīdzināja koncilu bullas un priekšrakstus Bībeles grāmatām. Citiem vārdiem sakot, Romas katoļu baznīca joprojām turpina rakstīt Bībeli. Pāvestība paaugstināja Katoļu Baznīcu pār Bībeli. Kardināls Gibons saka: "Raksti vien nesatur visas patiesības, kurām kristietim ir jātic."

IV. Īstie un viltotie rokraksti

Teksts, kuru Lukiāns atdeva pasaulei, bija absolūti neizkropļots un precīzs, pat viņa oponenti apgalvo, ka grieķu valodā nav vēl senāka Jaunās derības teksta, kā to sastādījis Lukiāns, un tieši ar šo tekstu vairums grieķu manuskriptu ir līdzīgi.
Romas katoļu Bībelē no 1.Mozus līdz Atklāsmei kanoniskais teksts un septiņas apokrifiskās grāmatas ir balstītas uz Origena manuskriptiem (vēlāk to rediģējis Jeronīms) un tajā ir kļūdas. Atzīti katoļu un ne-katoļu teologu ir atraduši un pasaulei atklājuši tūkstošiem šādu kļūdu. Katoļi atzīst, ka Jeronīms bija polemisks teologs, kurš ļāva viņa aizspriedumiem sagrozīt viņa tulkojumu."

V. Dieva baušļu ievērošana

Antiohijas teoloģija uzsvēra ievērot visus desmit baušļus.
Pāvestības teoloģija parādīja savu spēku mainīt desmit baušļus.

VI. Kristus mūsu Galvotājs un Pestītājs

Antiohijas teoloģija mācīja, ka grēcīgs cilvēks saņem pestīšanu ar Kristus aizstājošo nāvi pie krusta.
Pāvests nemāca un nekad nemācīs grēcinieka pestīšanu ar Kristus aizstājošo nāvi pie krusta.
Katoļu enciklopēdijā teikts: "Mūsdienās populārais termins "aizstājošā izpirkšana" baznīcas dogmās neatrod skaidru definīciju un nav adekvāts Kristus starpniecības nopelns ".

VII. Sabats (sestdiena)

Lielākā daļa baznīcu Sīrijā un Austrumos kopš apustuļu dienām ir ievērojuši sabatu saskaņā ar ceturto bausli un turpinājuši to darīt gadsimtiem ilgi. Sabata ievērošana bija par pamatu mēģinājumam viņus padarīt par jūdaistiem.
Pāvests vienmēr ir mēģinājis aizstāt Bībeles Sabata ievērošanu, kas ir saskaņā ar ceturto bausli ar svētdienas ievērošanu. Pāvests Gregorijs I 603. gadā paziņoja, ka, ierodoties antikristam, viņš ievēros sestdienu kā sabata dienu saskaņā ar bausli.

VIII. Baznīcas savienība ar valsti

Apustuļu radītā draudzes organizācija, kas turpināja savu veidošanos, pateicoties Sīrijas draudzei, bija vienkārša, evaņģēliska. Tā kategoriski noraidīja baznīcas un valsts savienību.
Baznīcas organizācija, ko izveidojusi pāvestība, balstās uz hierarhijas principu. Visu savu pastāvēšanas laiku tā ir atbalstījusi baznīcas un valsts savienību.
Lukiāns nomira, pirms Konstantīns apvienoja baznīcu ar valsti. Tomēr Lukiāna mācības turpināja dzīvot par lielu nožēlu pāvestībai. Viņa mantojumu saglabāja "Tuksneša draudze". Katoļu garīdznieki jau 15. gadsimtā bija ārkārtīgi naidīgi noskaņoti par grieķu valodas studijām. Tomēr grieķu valodas studijas turpināja "Tuksneša draudze" - Sīrijā, Itālijas ziemeļdaļā, ķeltu vidū vai austrumu zemēs. Visur, kur kristieši uztur patiesu ticību, viņi godināja un izmantoja Jauno Derību, kuru rediģējis un pārtulkojis Lukiāns.
Šis stāvoklis turpinājās līdz Luteram. Pāvestība kļuva stiprāka un despotiskāka. Draudzes, kas palika uzticīgas Jaunās Derības kristietībai, savu aicinājumu turēja vēl stingrāku. Kad beidzot sākās Lielā Reformācija, tās vadītāji nekavējoties novietoja reformētās draudzes pamatos grieķu valodā esošo Lukiāna Jauno Derību. No otras puses, pašos pirmajos četros nolēmumos Trentas koncilā (pirmajā katoļu ekumeniskajā koncilā pēc Lielās Reformācijas sākuma) tika nosodīts Lukiāna darbs un apstiprināts Jeronīma "Vulgāta".
Reformācijas līderi faktiski nebija šķīrušies no pāvestības mācībām, kuras pēc tam protestantu konfesijas uzskatīja par nebībeliskām. Tās ietvēra baznīcas un valsts savienību, rituālu ievērošanu, hierarhisko organizāciju utt. Protestantismam vēl bija daudz darāmā, lai atgrieztos pie "Tuksneša draudzes" ticības skaidrības.
Dzīves laikā un cīņā pret Aleksandrijas maldiem Lukiāns pierādīja, ka nekad nepieņems nekādu Trīsvienības doktrīnu, kas atceļ desmit baušļus. Viņš noraidītu jebkuru doktrīnu, ja tā baznīcu paaugstinātu pār Bībeli un jebkuru autoritāti, kas dalītu dekalogu morālajās un ceremoniālajās daļās. Par to liecina viņa darbi.
Lukiāns ir viena no ietekmīgākajām kristiešu personībām pasaules vēsturē. Mēs varam droši teikt, ka viņš pats sev uzcēla brīnumainu pieminekli, nododot nākamajai paaudzei "vispārpieņemto tekstu" vienkāršībā un skaidrībā. Vēl viena Lukiāna darbības epizode ir viņa milzīgā ietekme uz lielo austrumu draudzi, kuras darbībā un mācībā nevar nepamanīt viņa ietekmi. Šīs draudzes vēsturē ir redzama Dieva roka, kas radīja stabilu pamatu Dievišķajām patiesībām, kuras glabātājiem bija jāpārdzīvo ilgs draudzes "tuksneša" periods.


Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Atmaskojot "alegoriskos" teologus

Dienās tieši pirms Lukiāna, Klements (194.g. m.ē.) un Origēns (230.g. m.ē.) no metafiziskās skolas Aleksandrijā ieviesa jaunu, sarežģītu, nesaprotamu Bībeles interpretācijas veidu - alegorisku. Viņi uzstāja uz Romas bīskapa vadību un paziņoja, ka ārpus baznīcas nav pestīšanas. Klements atbalstīja tautas viedokli - uzsvēra kristietības līdzību pagānismam un Saules pielūgšanu ar Taisnības sauli.
Džons Mosheims (John Mosheim) to apliecina šādi:
"Viņš pats (Klements) savās "Stromatās" skaidri norāda, ka kristīgo patiesību viņš neparāda tīru un neskartu, bet gan drīzāk slēptu... grieķu filozofijas principos."
Laikā, kad Klements un Pantens Aleksandrijā savienoja kristietību ar pagānismu, Lukiāns Antiohijā nodibināja Sīrijas teoloģijas skolu. Dr.Villistons Valkers atzīmē milzīgo atšķirību starp Lukiāna mācību un Ziemeļāfrikas teologu mācību, kuri izmantoja alegorisku interpretācijas pieeju: "Šajā laika posmā Lukiāns, par kuru saglabājusies ļoti maz bibliogrāfiskās informācijas, Antiohijā nodibināja teoloģijas skolu. Viss, kas ir zināms, ir tas, ka viņš bija prezbiteris un bija tālu prom no partijas, kas uzvarēja Pāvelu Samosatski. Viņš tur mācīja no 275. līdz 303. gadam un 312. gadā nomira mocekļa nāvē... Tāpat kā Origēns, viņš nodarbojās ar Svēto Rakstu eksegēzi, bet nekad neizmantoja alegoriskas interpretācijas metodes. Viņa mācību varēja raksturot kā vienkāršāku, gramatiskāku un vēsturiskāku pieeju tekstam un dogmām."
Šis bija kritisks brīdis draudzes vēsturē. Ar Ziemeļāfrikas mistiskas skolotāju Klementa, Origena un Tertuliāna centieniem tika likts jauns pamats kristietībai. Toreiz Dievs aicināja Lukiānu, nenogurstošu patiesības kalpotāju. Gudrība un polemika draudzē sašķēla ticību, kas kādreiz tika dota apustuļiem. Evaņģēlija būtība bija pakļauta briesmām. To laiku precīzi raksturoja psalmista vārdi: "Kad pamati grūst, ko darīs taisnais?" (Psalms 11:4). Tajā laikā, pēc katoļu baznīcas vēsturnieka, Lukiāna laikabiedra teiktā, mocekļi veidoja patieso ticības apliecinājumu.

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Tradīciju paaugstināšana pār Bībeli

Apustulis Pāvils paredzēja,: "Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi." (Ap.d.20: 29,30). Pāvils sacīja, ka tas tā būs, un Lukiāns to varēja pateikt, ka tas jau ir noticis. Pat nebija pagājuši simts gadi pēc apustuļa Pāvila nāves, un jau kļuva skaidrs, ka Romas katoļu baznīca izcēla tos autoru rakstus, kuri paaugstināja tradīcijas līdz Svēto Rakstu līmenim, un dažreiz pat vēl augstāk. Tertuliāns (150–235g.m.ē.), Kurš dzīvoja tajā pašā gadsimtā kā Lukiāns, izskaidrojot Eiharistiju mirušo labā, krusta zīmes uzlikšanu uz pieres un nožēlojošo grēcinieka trīskāršu iegremdēšanu ūdenī kristības laikā, raksta: "Ja Svētajos Rakstos meklējat konkrētus norādījumus par šīm un citām līdzīgām tradīcijām, jūs neatradīsit nevienu. Kā šo tradīciju aizsācējiem, jums tiks dots mantojums, kā viņu sekotājiem – paražas, un kā to glabātājiem - ticība."
Tuksneša draudze uzskatīja, ka Bībele ir augstākā autoritāte. Viņas atbalstītāji bija pārliecināti, ka Svētais Gars un Vārds nav pretrunā viens otram, un atcerējās arī to, ka Jēzus atvairīja visus sātana uzbrukumus kārdināšanas laikā tuksnesī, sakot, ka "stāv rakstīts". Svētie Raksti ir nekļūdīgs pestīšanas ceļvedis, kas izslēdz tāda statusa piešķiršanu kādam citam tekstam. Paaugstinot tradīcijas un novietojot tās vienā līmenī ar Bībeli nozīmē atvērt durvis, lai Dievišķās autoritātes zīmogu piešķirtu un atzītu visiem citiem sacerējumiem. Turklāt tas ticīgajiem uzliek nepanesamu slogu pārbaudīt plašu literatūras daudzumu.
Gan protestanti, gan katoļi māca, ka Dievs ir Rakstu autors. Tomēr protestanti atzīst Bībeli un tikai Bībeli, savukārt pāvests baznīcas tradīcijas pielīdzina Svētajiem Rakstiem. Trentas (Trent) koncils 1545. gadā, kura lēmumi ir Romas katoļu baznīcas augstākā vara, par rakstītajām un mutiskajām tradīcijām saka šādi: "Trentas Svētais ekumeniskais un vispārējais koncils... sekojot baznīcas tēvu paraugam, gan Vecās, gan Jaunās Derības grāmatas, jo Dievs ir abu veidotājs, kā arī tradīcijas, kas attiecas gan uz ticību, gan morāli (jo tā ir caur Kristu atklāta vai Svētā Gara iedvesmota un saglabāta ar nepārtrauktu katoļu baznīcas pārmantojamību) ir jāpieņem un jāgodina ar tādu pašu godbijību un dievbijību".
To, ka šis princips joprojām tiek ievērots Romas katoļu baznīcā, pierāda slavenā Baltimoras kardināla Gibonsa vārdi, kurš ilgu laiku bija savas baznīcas galvenais pārstāvis Amerikas Savienotajās Valstīs:
"Ticības likumiem vai kompetentiem norādījumam kristieti vajadzētu instruēt visās patiesībās, kas nepieciešamas pestīšanai. Svētie Raksti nesatur visas patiesības, kurām kristietim ir pienākums ticēt, un tā nenorāda visus pienākumus, kas viņam jāveic. Neuzskaitot pat citus pienākumus, vai tad visiem kristiešiem nav pienākums svētīt svētdienu un atturēties no nevajadzīga ikdienas darba šajā dienā? Vai tad šī likuma ievērošana nav vissvarīgākais no mūsu svētajiem pienākumiem? Bet jūs varat izlasīt visu Bībeli no 1.Mozus grāmatas līdz Atklāsmes grāmatai un jūs neatradīsit nevienu teikumu, kas likumīgi apstiprinātu svētdienas svētumu. Svētie Raksti mums uzliek par pienākumu stingri ievērot sabatu (sestdienu) - dienu, kuru mēs nekad nesvētīsim."
Lukiāns uzskatīja par savu pienākumu pretoties nepareiziem priekšstatiem, kas viņa dienās vairojās. Viņa uzskati bija pretēji Aleksandrijas skolas mācītāju uzskatiem, kuru mācība izcēla tradīcijas. Tertuliāns ieņēma tādu pašu nostāju kā citi agrīnie Ziemeļāfrikas autori, kurus tieši vai netieši atzina pāvests.
Lukiāns saskārās ar pretrunīgiem uzskatiem par desmit baušļu ievērošanu. Tāda pati neatbilstība saglabājas arī pāvesta doktrīnā šodien. Katoļu enciklopēdijā rakstīts: "No vienas puses, pēc tam, kad Romas katoļu baznīca ir pārcēlusi atpūtas dienu no ebreju sestdienas jeb nedēļas septītās dienas uz pirmo, tieši svētdienai jābūt svētai kā Kunga dienai. Trentas koncils (Sess. 6, can. 14) nosoda tos, kuri netic, ka desmit baušļi ir saistoši kristiešiem." Tas ir tiešā pretrunā ar Akvīnas Toma mācību par ceturto bausli. Neaizmirstiet, ka katoļu baznīca viņu uzskata par pāvesta dogmu galveno skaidrotāju.

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"

Sacelšanās pret askētismu un mūkiem

Cilvēki, kas praktizēja askētismu, pakļaujot sevi briesmīgām mokām, tādējādi parādīja, ka, viņuprāt, Pestītāja upuris nebija pietiekams bez viņu pašu ciešanām. Viņi noraidīja mācību, ka Kristus upuris ir kļuvis par pilnīgu un pietiekamu grēka izpirkšanu. Tika sastādītas litānijas (grieķu val. “litaneia” - “lūgumi”), izliktas relikvijas un dažu cildeno vientuļnieku kapu priekšā tika kvēpināts vīraks.

Mūki sekoja askētisma pēdās. Starp agrīnajiem apustuļiem Justins Martirs (Justīns Moceklis) (150g. m.ē.)8 izcēlās ar sagrozītajām mācībām. Viņam sekoja viņa māceklis Tatiāns, kurš savukārt to nodeva tālāk Klementam (190.g. m.ē.), Aleksandrijas teoloģiskās skolas dibinātājam. Klements paziņoja, ka viņš nodos tālāk evaņģēliju, sajaucot to ar pagānu filozofiju. Bet tieši Origens, kurš sevi kropļoja un bija Klementa sekotājs, sāka slavēt celibāta ievērošanu.

Mūku dzīves veids nav kristietības produkts, tas tika aizgūts no nekristīgajām reliģijām. Kristietība ar to pirmoreiz sastapās Ēģiptē, kur, kā šķiet, tā ir cēlusies no budisma. Bija divu veidu mūki. Pirmie ir vientuļnieki, kuri meklēja vientulību tumšākajās, mežonīgākajās un vientuļākajās vietās. Otrie ir mūki, kuri izvairījās no vientuļas dzīves. Viņi organizēja komūnas, kuras sauca par klosteriem.

Atsakoties pakļauties kādam garīgajam vadītājam, izņemot baznīcas galvu, viņi pāvesta rīcībā nodeva milzīgu mobilo cilvēku armiju, kurai nebija nekādu pienākumu pret nevienu draudzes kopienu. Neaizmirstiet, ka ķeltu un sīriešu kristiešu Bībeles izglītības skolas nebija klostera tipa, kaut arī daži vēsturnieki vēlas tās uzskatīt par tādām. Klosteru iedzīvotāju noteikumi atšķīrās no Bībeles izglītojošām skolām, kurās studenti nebija visu mūžu, bet gan studiju laikā, kā šodien jaunieši uz vairākiem gadiem pamet savas mājas, lai studētu universitātē.

Dažās noteiktās dienās mūki rīkoja svinīgas ceremonijas (ar noteiktiem rituāliem), veica lūgšanas un lūdza Dievu uz ceļgaliem. Visas šīs ārējās izpausmes bija baznīcas sistēmas stiprināšanas pazīmes. Viņi palīdzēja izveidot posmus pāvesta baznīcas savienībai ar valsti. Neskatoties uz to, šīs un citas atkāpes no Jaunās Derības kristietības dziļi iekļuva visās tajās zemēs, kurām bija jācīnās pret viltus jaunievedumiem un jāpieprasa atgriešanās "pie likuma un atklāsmes" (Jes. 8:20).

Nodaļa no Bendžamina Vilkinsona grāmatas "Patiesības triumfs"