“Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.” 1.Pēt. 5:7

“Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā.” 2. Pēt. 1:11

Lai vecāki pēta 2. Pētera vēstules 1. nodaļu. Tajā atklāts Bībeles izcilais skaistums. Tā māca, ka kristieša garīgiem piedzīvojumiem pastāvīgi jāvairojas, ka viņiem nepārtraukti jāaug žēlastībā un tikumībā, kas nostiprinās viņa raksturu un darīs dvēseli derīgu mūžīgai dzīvei.

Vecākiem un bērniem kopīgi dota priekštiesība augt Kristus žē­ lastībā. Tie, kas saskaņojušies ar Dieva Vārdā dotajiem nosacījumiem, redzēs, ka pilnībā ir gādāts par viņu garīgajām vajadzībām un uzvarai nepieciešamo spēku. Kungs sagaida, ka vecāki nopietni centīsies savus bērnus audzināt Viņam. Mājā viņiem jākopj žēlastības Gara dāvanas, visos savos ceļos atzīstot Viņu, kas caur Gara svētošo iespaidu apsolījis darīt viņus pilnīgus ikvienam labam darbam.

Vai ļaudīm, kam ir svinīga vēsts, kas jāsniedz pasaules apgaismošanai un glābšanai, pašiem tikai nedaudz vai nemaz nav jāpūlas savu ģimenes locekļu labā, kas nav atgriezti patiesībai? Vai vecāki ļaus savam prātam nodarboties ar mazsvarīgām lietām, atstājot novārtā vissvarīgāko jautā­ jumu: “Vai mana ģimene ir sagatavojusies sastapt Kungu?” Vai viņi, piekrītot Evaņģēlija patiesībai, kas dota kā “Pēdējo dienu patiesība”, un rūpējoties, lai šī vēsts aiziet pie citiem ļaudīm un uz citām zemēm, atļaus saviem bērniem, viņu visdārgākajai mantai, doties briesmu pilnajā nākotnē nebrīdinātiem un nesagatavotiem? Vai tie, kas no Dieva Vārda un Viņa Gara liecībām saņēmuši skaidru gaismu par saviem pienāku­ miem, ļaus izšķērdīgi aiztecēt gadiem, necenšoties glābt savus bērnus?

Kristus gaida uz cilvēku rīku līdzdalību, lai viņš varētu iespaidot mūsu bērnu un jauniešu sirdis. Debesu būtnes ārkārtīgi ilgojas redzēt vecākus veicam nepieciešamos sagatavošanās darbus, lai pēdējā sadursmē viņi un viņu bērni atrastos Dievam uzticīgo ļaužu pusē un ieietu pa vār­ tiem Dieva pilsētā.

“Neviens lai nenicina tavu jaunumu, bet topi tu par paraugu ticīgajiem vārdos un dzīvē, mīlestībā, ticībā, šķīstībā.” 1. Tim. 4:12

Tie, kas nolēmuši nostāties Kunga pusē un domā to darīt saprātīgi, ir iesākuši labu darbu. Tomēr darbs ir tikai sākts. Viņi ir tikai pieteikušies šajā armijā. Sadursmes un cīņas tos vēl tikai gaida.

Man rādīja to, kas attiecas uz jauniešu kārdināšanām. Tiem pastāvīgi seko sātans, cenzdamies novirzīt sāņus to nepieredzējušos soļus. Un liekas, ka jaunieši neizprot šīs viltības. Viņi nesargās no velna valgiem, kā to vajadzētu darīt. Šis ienaidnieks vienmēr ir modrs, vienmēr ļoti neatlaidīgs, un kad jaunie beidz uzmanīt savas sirdis, zaudē modrību, tad pārvaldību pār tiem gūst sātans un izlieto pret viņiem visu savu mākslu un savas zināšanas. Lūgšanas vienatnē ir kristieša stiprums. (Izdev, izcēlums) Viņš nevar dzīvot un augt garīgi bez pastāvīgas modrības un nopietnām lūgšanām.

Jēzum jābūt mūsu mīlestības objektam, bet sātans cenšas pārtraukt mūsu pieķeršanos Debesu lietām un likt mums pievērsties lietām, kas nedrīkstētu saņemt mūsu pieķeršanos un mīlestību. Liela daļa cilvēku savas labākās jūtas dāvā nevērtīgām lietām.

Neierobežotais jauniešu prāts ievirzās gultnē, kas atbilst to samaitā­ tajai dabai. Atslābst viņu centība un modrība, savu pieķeršanos tie velta viens otram, uzrodas īpaši draugi, īpašas uzticības personas, un, kad šie draugi ir kopā, Jēzus viņu vidū netiek pat pieminēts. Viņi nerunā par kristīgiem piedzīvojumiem, par Kristu, par debesīm, bet sarunas ir viegl­ prātīgas un tukšas. Viņi nepazīst velna viltīgos paņēmienus un divpadsmit, četrpadsmit, piecpadsmit un sešpadsmit gadu vecumā tie sevi jau uzskata par spējīgiem izvēlēties paši savu ceļu un rīkoties pareizi un uzmanīgi.

Jēzus mīl jauniešus. Viņš mira, lai tos glābtu. Ak, kaut viņi spētu to saprast, cik ļoti Dievs viņus mīl! Viņš vēlas padarīt tos labus, šķīstus, cēlus, laipnus un pieklājīgus, lai tie vienmēr visā mūžībā varētu dzīvot kopā ar svētajiem eņģeļiem.

“Es esmu jums rakstījis, jaunekļi, jo jūs esat stipri, un Dieva Vārds paliek jūsos, un jūs ļauno esat uzvarējuši.” I. Jāņa 2:14

Dievs mil bērnus un jauniešus; viņu spējas, spirgto enerģiju, drosmi līdz ar ātrajām uztveres spējām, un Viņš vēlas panākt viņu saskaņošanos ar dievišķajiem principiem.

Mūsu bērni atrodas it kā ceļu krustojumā. Uz visām pusēm pasaulīgie vilinājumi, skubinot izcelt savu “es” un apmierināt savas tieksmes, aicina viņus novērsties no takas, kas nolikta Kunga atpirktajiem. Vai viņu dzīve būs par svētību vai lāstu, tas ir atkarīgs no viņu izvēles. Viņi pieder Kristum. Tie ir atpirkti Viņa asinīs un Viņa mīlestība tos pieprasa sev. Tie dzīvo tāpēc, ka Viņš tos savā spēkā uztur dzīvus. Viņu laiks, spēks un spējas pieder Viņam, lai tos attīstītu, izkoptu un izlietotu Viņam.

Jaunieši, uzkrājiet sevī daudz zināšanu. Turpiniet sniegties tālāk un augstāk. Prāta un miesas spēku pilnīgas noslogošanas prasmei, nepārtraukti domājot par mūžīgām realitātēm, ir vērtība tieši tagad. Meklējiet Kungu nopietni un sirsnīgi, lai jūs kļūtu arvien vairāk izdaiļoti, vairāk garīgi attīstīti. Tad jūs saņemsit vislabāko diplomu, kādu vien ir iespējams saņemt - Dievs atzīs un pieņems jūs.

Lai cik lieli vai mazi ir jūsu talanti, atcerieties, ka viss, kas ir jums, ir tikai jūsu pārvaldībā nodota manta. Tā Dievs jūs pārbauda, piešķirdams jums izdevību pierādīt savu godīgumu. Viņam pieder jūsu miesas, prāta un dvēseles spēki, un šie spēki jāizlieto Viņam. Par jūsu laiku, jūsu iespaidu, jūsu spējām un jūsu prasmi - par visu jāatskaitās Viņam, kas visu dod.

Cik ātri vēsti par krustā sisto, augšāmcēlušos un drīz nākošo Pestītāju varētu aiznest visai pasaulei ar tādu strādnieku armiju kā mūsu jaunatne, ja tās spējas būtu pareizi izkoptas! Cik ātri varētu pienākt gals - gals ciešanām, bēdām un grēkiem! Cik ātri grēka un sāpju maitāto šīs zemes īpašumu vietā mūsu bērni varētu saņemt mantu tur, kur “taisnie iemantos zemi un dzīvos tur mūžīgi.” (Ps. 37:29)

“Bērni, klausiet saviem vecākiem, jo tā pienākas. “Godā savu tēvu un māti,” - tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu.” Ef. 6:1-2

Apustulis pamāca bērnus paklausīt vecākiem iekš Kunga (Ef. 6:1-2 pēc angļu tulk. ari Glika tulk.), palīdzēt viņiem un paklausīt tiem. Kas patiesi mīl Dievu, tie netieksies paši pēc sava ceļa un nesagādās nelaimi sev un citiem. Tie savā raksturā centīsies attēlot Kristu. Cik dārga ir šī doma, ka jaunieši, kas cīnās pret grēku, kas tic un modri gaida Kristus parādīšanos, kas pakļaujas vecāku autoritātei un mīl Jēzu Kristu, būs starp tiem, kas, ilgojoties pēc Viņa atnākšanas, Viņu arī satiks.

Tie nostāsies Dieva troņa priekšā bez vainas vai traipa un uz mūžī­ giem laikiem baudīs Viņa labvēlību. Tie ir izveidojuši piemīlīgus raksturus; tie uzmana savus prātus, savus vārdus; tie nav teikuši nepatiesību; tie rīkojas uzmanīgi, lai neizdarītu nekā ļauna, un viņi tiek vainagoti ar mūžīgo dzīvību.

Vecākiem ir dota liela priekštiesība paņemt savus bērnus sev līdzi uz Dieva pilsētu, pie vārtiem sakot: Es esmu centies pamācīt savu bērnus mīlēt Kungu, darīt viņa prātu un pagodināt Viņu. Tādiem plaši atvērsies vārti un pa tiem ieies vecāki līdz ar saviem bērniem.

Ikviena ģimene, kurai atļaus ieiet Dieva pilsētā, būs uzticīgi strādājusi savās šī zemes mājās, izpildot pienākumu, ko Kristus tai bija uzlicis. Tur Debesu Skolotājs Kristus aizvedīs savus ļaudis pie dzīvības koka un izskaidros viņiem patiesības, kuras šajā dzīvē viņi nespēja saprast. Nākamajā dzīvē Viņa ļaudis iegūs augstāko izglītību visā tās pilnībā.

Tiem, kas ieies Debesu pilsētā, uzliks uz galvas zelta kroņus. Tas būs prieka pilns skats, ko neredzēt nevar atļauties neviens no mums. Mēs savus kroņus metīsim pie Jēzus kājām un atkal un atkal slavēsim Viņu un teiksim Viņa svēto Vārdu. Eņģeļi pievienosies šīm uzvaras dziesmām. Aizskarot zelta kokles, tie visas Debesis piepildīs ar varenu mūziku un dziesmām Dieva Jēram.

Mūžīga dzīve Dieva pilsētā ir alga par paklausību uz zemes esoša­ jās mājās.

“Es pats cinīšos ar taviem pretiniekiem, un Es pats izglābšu tavus bērnus.”Jes. 49:25

Dāvida svinīgajam solījumam, kas uzrakstīts 101. Psalmā vajadzētu būt visu to cilvēku solījumam, uz kuriem gulstas atbildība par mājās valdošo garīgo gaisotni. Dāvids teica: “Es centīšos palikt uz nenoziedzības ceļa. Es staigāšu ar skaidru sirdi Tavā (citos tulk. “savā”) namā. Es neraudzīšos uz ļaunām un kauna pilnām lietām.” (Ps. 101:2-3) Dvēseļu ienaidnieks izgudro daudzas lietas, lai novirzītu jauniešu prātu no stipras ticības Dievam un pievērstu to pasaules elkudievīgajiem ieradumiem. Rūpīgi jāpēta senajam Israēlam dotie brīdinājumi. Sātans nemitīgi cenšas izkropļot domas un aptumšot sprieduma spējas, tāpēc mums jāstāv savās sarga vietās. Mums ļoti jācenšas palikt uzticīgiem Dievam kā Viņa īpašajiem ļaudīm.

Mums jācenšas pasargāt savu māju no ietekmes, kas nav laba. Šajā lietā daudziem vecākiem vēl ļoti jāmācās. Tiem, kas domā, ka viņi var brīvi lasīt stāstu žurnālus un romānus, es saku: “jūs sējat sēklu, kuras ražu jūs nevēlēsities pļaut”. No tādas lasīšanas nevar iegūt garīgos spēkus. Tā drīzāk iznīcina patiku uz skaidro Dieva Vārdu. Ar romānu un stāstu žurnālu starpniecību strādā sātans, lai piepildītu ar nereālām un viegl­ prātīgām domām prātu, kam čakli vajadzētu pētīt Dieva Vārdu. Tā viņš tūkstošiem un tūkstošiem nolaupa laiku, enerģiju un pašdisciplīnas spējas, kas vajadzīgas dzīves nopietno problēmu risināšanai.

Māciet jauniešus rūpīgi pētīt Dieva Vārdu. Uzņemts dvēselē, tas kļūst par varenu aizsprostu pret kārdināšanām. Dziesminieks saka: “Es turu Tavus vārdus savā sirdī, ka negrēkoju pret Tevi.” “Pēc Tavu lūpu vārdiem esmu vairījies no varmāku tekām.” (Ps. 119:11; 17:4)

Ja Dieva Vārda padomi uzticīgi tiks ievēroti, tad pār mūsu jauniešiem klāsies glābjošā Kristus žēlastība; jo bērni, kas mācīti mīlēt Dievu un paklausīt Viņam, kas atdod sevi Viņa Vārda pārveidojošajam spēkam, ir Dieva rūpju un svētību objekts.

“Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” Lūk. 2:52

Šeit uz zemes, Kristus dzīvoja lauku mājās. Viņš valkāja vislabākās drēbes, kādas Viņa vecāki varēja iegādāties, tomēr tas bija vienkāršs lauku cilvēka tērps. Viņš staigāja pa nelīdzenām Nāceretes takām un kāpa pa tās kalnu un pakalnu stāvajām nogāzēm. Savās zemes mājās Viņš pastāvīgi strādāja un atstāja lietderīgiem darbiem piepildītu dzīves pārskatu. Ja Kristus savu dzīvi būtu pavadījis vareno un bagāto ļaužu vidū, tad pasaules rūpju nomāktajiem nebūtu šī iedvesmojošā parauga, kādu Kungs vēlējās tiem dot.

Kristus saprata, ka Viņa darbam jāsākas, iesvētot visvienkāršāko amatnieka darbu, kurš strādā savas dienišķās maizes dēļ. Viņš apguva vienkāršo namdara amatu, lai apzīmogotu godīgu darbu kā slavējamu un cildināmu visiem, kas to strādā, domājot par Dieva godu. Un Viņu vienmēr pavadīja eņģeļi, jo Kristus tikpat patiesi darīja sava Tēva darbu, pūloties pie galdnieku sola, kā veicot brīnumdarbus laužu pūlī. Savu uzdevumu un autoritāti Viņš bija saņēmis no Visaugstākās Varas, no Debesu Valdnieka.

Kristus nāca, lai parādītu, cik cieši mēs savā ikdienas dzīvē varam staigāt ar Dievu. Viņš varēja smagi strādāt, darīt savu daļu ģimenes vajadzību apmierināšanai, bieži nogurt, tomēr neparādīt nekādu nepacietību. Viņa garu pasaulīgas rūpes nekad tā neaizpildīja, ka neatliktu ne laika, ne spēka, lai domātu par Debesu lietām. Bieži Viņš atrada iespēju sazināties ar Debesīm dziesmās. Nācaretes ļaudis daudz dzirdēja Viņa balsi atskanam lūgšanās un Dieva slavēšanā. No Viņa izplūda svētījošs iespaids uz apkārtējiem ļaudīm, kas caur to tika aplaimoti. Likās, ka Viņa slavas un teikšanas vārdi aizdzina prom ļaunos eņģeļus un piepildīja vietu ar patīkamu smaržu.

Viņa dzīve saskanēja ar Dieva prasīto dzīvi un raksturu. Viņa bērnība un spēka gadi svētīja un paaugstināja ikkatru praktiskās dzīves fāzi. Viņš bija pilnīgs paraugs visur. Viņš izgāja cauri zīdaiņa, bērna un vīra piedzīvojumiem, ne vismazākajā mērā neaptraipot savu raksturu.

“Viņš uzcēla tur altāri tam Kungam un piesauca tā Kunga vārdu.” 1. Moz. 12:8

Dieva draugs Ābrahāms rāda mums augsti vērtējamu priekšzīmi. Viņa dzīve bija lūgšanu un pazemīgas paklausības pilna, un viņš bija kā gaisma pasaulei. Kur vien viņš izpleta savu telti, viņš cieši tai klāt uzcēla arī altāri, kas uz rīta un vakara upuri aicināja ikkatru ģimenes locekli. No kristiešu mājām vajadzētu atmirdzēt gaismai. Mīlestībai jāatklājas darbos. Tai jāizplūst no visas mājas dzīves, parādoties apdomīgā laipnībā, piemīlībā un nesavtīgā savstarpējā pretimnākšanā. Ir mājas, kur šis princips tiek īstenots, - mājas, kur pielūdz un pagodina Dievu un, kur valda vispatiesākā mīlestība. No tādām mājām līdzīgi saldai vīraka smaržai Dieva priekšā paceļas rīta un vakara lūgšanas, un Viņa žēlastība un svētības nonāk lejup uz lūdzējiem.

Mums vairāk ir vajadzīga patiesa reliģija. Mums vajadzīgs spēks un žēlastība, kas dzimst sirsnīgās un nopietnās lūgšanās. Garīga spēka iegūšanai mums čakli jāizmanto šis žēlastības līdzeklis. Lūgšana nenoved Dievu lejā pie mums, bet aizved mūs pie Viņa. Tā arvien vairāk atklāj mums mūsu trūkumus un mūsu lielās vajadzības, līdz ar to atklājot arī mūsu pienākumus pret Dievu un mūsu atkarību no Viņa. Lūgšanas mums ļauj aptvert, cik niecīgi mēs esam un cik vājas mūsu spriedumu spējas. Dievs lūgšanas ir nolicis par priekšnosacījumu savu bagāto svētību dāvināšanai.

Tā ir katras dienas nepieciešamība. Ik rītus nododiet sevi un savu ģimeni Dievam. Nerēķinieties ar mēnešiem un gadiem, jo tie mums nepieder. Jums dota viena īsa diena un šajā dienā strādājiet sev un savai ģimenei, it kā tā būtu jūsu pēdējā diena. Visus savus plānus pakļaujiet Dievam, lai tie, saskaņā ar Viņa aizgādību piepildītos vai tiktu atmesti. Šādā veidā jūs dienu no dienas, nododat savu dzīvi ar tās plāniem un nodomiem Dieva rokās, varat pieņemt Viņa plānus savējo vietā, lai cik tie arī nesaskanētu ar jūsu iepriekšējo sagatavošanos un lai arī cik daudz jūsu skaisto plānu tāpēc būtu jāatmet. Tā dzīve arvien vairāk pielīdzināsies dievišķajam paraugam, un “Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un domas Jēzū Kristū.”

“Sargi savu dvēseli, ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas un ka tas neizzūd tev no sirds (atmiņas) visās tavās mūža dienās! Un dari to zināmu saviem bērniem un saviem bērnu bērniem!” 5. Moz. 4:9

Visiem vecākiem, kas sevi sauc par Kristus drīzās atnākšanas gaidītājiem, uzdots svinīgs sagatavošanās darbs, lai viņi un viņu bērni būtu gatavi Kungu sastapt Viņa atnākšanas brīdī. Dievs sagaida, ka vecāki ar visu sirdi nostāsies Viņa pusē, lai pat par mata tiesu netiktu sabojāts darbs, ko darīt viņiem Dievs ir uzdevis, un, lai mūsu bērni un jaunieši pilnīgi izprastu Dieva gribu attiecībā uz viņiem. Viņiem jāmācās atraidīt ļauno un izvēlēties labo, novērsties no grēka un kļūt uzticīgiem Dieva kalpiem, sagatavotiem savā dzīvē patiesi kalpot Viņam.

Maz ir tādu vecāku, kas saprot, cik nozīmīgs bērniem ir viņu diev­ bijīgās dzīves paraugs. Tas ir daudz iespaidīgāks par priekšrakstiem. Neviens cits līdzeklis nav tik iespaidīgs viņu dzīves plūduma ievirzīšanai pareizā gultnē. Bērniem jāredz pareizs, taisnas rīcības paraugs, lai viņiem izdotos uzvarēt grēku un izveidot pilnīgu kristīgu raksturu. Šādu paraugu viņiem vajadzētu redzēt savu vecāku dzīvē, jo, lai viņi ieietu Dieva pilsētā, kādam jārāda tiem ceļš. Šo ceļu vecāki var parādīt viņiem skaidri un saprotami, dzīvojot bērnu priekšā dievbijīgu un konsekventu dzīvi.

Dievs vēlas, lai vecāki būtu saviem bērniem to principu iemiesojums, kas izklāstīti Svētajos Rakstos. Lai noturētu savu bērnu kājas uz šaurā ceļa, būs vajadzīgas neatlaidīgas pūles un nepārtrauktas lūgšanas, tomēr ir iespējams uzaudzināt bērnus, ka tie iemīl Dievu un kalpo Viņam. Ir iespējams iedēstīt taisnības principus, rindu pēc rindas, priekšrakstu pēc priekšraksta, te nedaudz un tur nedaudz, līdz sirds tieksmes un ilgas saskaņojas ar Dieva prātu un gribu.

Kad tēvi un mātes izpratīs atbildību, kas uz tiem gulstas, un atsauksies Dieva gara aicinājumam attiecībā uz šo novārtā atstāto darbu, tad ļaužu mājās notiks tādas pārvērtības, kas liks eņģeļiem līksmoties.

“Dod ka mūsu dēli izaug savā jaunībā kā kupli zaļojoši dēsti, mūsu meitas lai būtu kā izcirsti stūra stabi skaisti veidotajās piļu celtnēs.” Ps. 144:12

Lai vecāki neaizmirst lielo misijas lauku, kas atrodas pašu mājās. Ar bērniem, kurus Dievs uzticējis mātei, Viņš tai ir devis svētu darbu. Dievs saka: “Ņem šo dēlu, šo meitu un uzaudzini Man. Dod tiem rakstu­ ru, kas noslīpēts un nospodrināts pils celtnes vajadzībām, lai tas varētu mirdzēt Kunga pagalmos vienmēr.”

Lai ikkatrs ģimenes loceklis apņemas un saka: “Es būšu kristietis, jo šeit virs zemes esošajā skolā man jāveido raksturs, kas man atļaus iestāties augstākajā skolā, augšā esošajā skolā. Man jādara citiem tas, ko vēlos, lai citi darītu man.”

Padariet mājas dzīvi cik iespējams līdzīgāku Debesīm. Lai ģimenes locekļi, sapulcējoties pie ģimenes altāra, neaizmirst par cilvēkiem, kas Dieva darbā ieņem atbildīgas vietas. Jūsu aizlūgšanas vajadzīgas mūsu ārstiem sanatorijās, evaņģēlija kalpiem, kā arī mūsu izdevniecību un skolu vadītājiem. Viņi tiek kārdināti un pārbaudīti. Lūdzot Dievu, lai viņš tos svētītu, jūsu pašu sirdis Viņa žēlastībā kļūs iejūtīgākas un mai­ gākas. Mēs dzīvojam pēdējo dienu briesmu vidū, un mums jāatbrīvojas no jebkura traipa un jāapģērbj Kristus taisnības drēbes.

Mans brāli un mana māsa, es ļoti jūs skubinu sagatavoties Kristus atnākšanai debesu padebešos. Dienu no dienas arvien vairāk atbrīvojiet savas sirdis no mīlestības uz pasauli. Uzziniet no piedzīvojumiem, ko nozīmē sadraudzība ar Kristu. Sagatavojieties tiesai, lai tad, kad atnāks Kristus, un kad Viņu apbrīnos visi ticīgie, jūs atrastos starp tiem, kas Viņu sastaps. Tajā dienā atpestītie iemirdzēsies Tēva un Dēla godībā. Aizskarot savas zelta kokles, eņģeļi sveiks Ķēniņu un Viņa uzvaras trofe­ jas - tos, kas Jēra asinīs būs mazgājušies un kļuvuši balti. Atskanēs uzvaras dziesma, kas piepildīs visas Debesis: “Kristus ir uzvarējis.” Viņš ieies Debesu pagalmos savu atpestīto pavadībā, kuri liecinās, ka Jēzus ciešanas un upuris nav bijis veltīgs.

"Visi tavi dēli būs Tā Kunga mācīti un liels būs tavu dēlu miers.”Jes. 54:13

Bērniem un jauniešiem jāpaskaidro, ka viņu spējas tiem dotas Dieva pagodināšanai un slavēšanai. Šī mērķa labad viņiem jāapgūst paklausības mācība, tikai ar labprātīgas paklausības dzīvi var kalpot Dievam tā, kā Viņš to prasa.

Vecāki, kuri patiesi mīl Kristu par to liecinās ar savu mīlestību pret bērniem tos nelutinot, bet gudri rūpējoties par viņu miesīgo un garīgo labklājību. Šie bērni ir dārgi atpirkti. Kristus upurēja dzīvību, lai tos atpirktu no grēkiem. Vecāki, kas vērtēs cilvēces labā pienesto Kristus un Viņa tēva upuri, sadarbosies ar šīm Dievības Personām, atdodot savu bērnu glābšanai visas savas spējas un svētoto enerģiju. Viņi tos neuzskatīs par spēļu mantiņām, bet par Kristus atpirktu īpašumu un mācīs tos kļūt par Dieva bērniem. Viņi neatļaus tiem būt nesavaldīgiem un nodoties savtīgu tieksmju apmierināšanai, bet mācīs tiem pašsavaldīšanos.

Kad bērni un vecāki kopā strādās tiem paredzētā Dieva ideāla aizsniegšanai, viņu dzīvē ieplūdīs spēks un svētība; un vecāku sirdis piepildīs prieks un gandarījuma izjūta, redzot sava darbs augļus - savus bērnus uzaugam patiesības mīlestībā un cenšoties aizsniegt pilnību, kādu Dievs tiem paredzējis.

Dievs vēlas redzēt no mūsu mājām saplūstam kopā lielu jauniešu pulku, kas savu dievbijīgo māju ietekmēti ir nodevuši savas sirdis Viņam, lai ar savu dzīvi no sirds kalpotu Viņam. Pakļauties Dievam kā savam Skolotājam un Vadonim un darīt Viņam pieņemamu darbu viņi ir mācījušies un sagatavojušies jau mājās kristīgās pamācībās, rīta un vakara lūgšanu brīžos, kā arī vērojot savu dievbijīgo un mīlošo vecāku konsekvento priekšzīmi. Tādi jaunieši ir sagatavoti parādīt pasaulei Kristus žēlastības spēka rezultātus.

Vai jūs vēlētos palīdzēt citām ģimenēm izlietot tiem dotos Dieva talantus Viņa godam? Tad atklājiet paši savā dzīvē Kristus līdzību!

“Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstāsies arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis. ” Sal. pam. 22:6

Mājai jābūt skolai, kurā jāsagatavo bērni augstākai skolai. Tēvam un mātei stingri jāapņemas: “Es centīšos palikt uz nenoziedzības ceļa. Es staigāšu ar skaidru sirdi savā namā.” (Psalms 101:2) Vecāki ir savu bērnu pirmie skolotāji, un no pasniegtajām mācībām attiecīgu izglītību iegūst kā viņi, tā viņu bērni. Vecākiem nododoties ar miesu, dvēseli un garu Dieva uzdotā darba veikšanai, Kungs tiem sniegs dārgas veltes, dāvājot tiem gudrus vārdus, ko runāt un palīdzot viņiem palikt pacietīgiem un lēnprātīgiem.

Mums vajadzīgas mājas, ko apņem svēta atmosfēra. Neatgrieztās ģimenes ir sātana visspēcīgākie sabiedrotie. To locekļi strādā pretī Dievam. Daži vecāki ir skarbi, vainas meklējoši un iedomīgi, bet citi bezrūpīgi un pārāk visu pieļaujoši, atļaujot bērniem iet pa nepaklausības ceļu, līdz viņu darbi kļūst ļoti ļauni. Tādiem vecākiem pašiem jāizjūt Dieva atgriezošais spēks. Dodot vaļu dusmām vai savtīgai vienaldzībai, viņi savus bērnus padara nederīgus šai un nākamajai pasaulei.

Es to esmu rakstījusi mūsu vecākiem, jo es ļoti vēlos, lai viņi mācītos paši un mācītu bērniem skaistās atziņas, kas mums jāapgūst virs zemes, pirms mēs varam nokļūt Debesīs. Visās lietās jautājiet sev: “Kā tas palīdzēs maniem bērniem sagatavoties mājvietā, kuras Kristus aizgājis sagatavot tiem, kas Viņu mīl?” Ja darbs mājas skolā būs padarīts tā, kā tam vajadzētu būt, tad šīs ģimenes draudzē ienestu tādu nesavtību, ka Debesu eņģeļiem patiktu tur uzkavēties. Sirdis tiktu izdaiļotas un šķīstītas, darītas derīgas Kunga Jēzus iemājošanai.

Turiet Kristu savu bērnu priekšā, dziedot Viņam pagodinošas dziesmas, meklējot Viņa tuvumu lūgšanās un lasot Viņa Vārdu, lai Viņš bērniem liktos kā pastāvīgi klātesošs Viesis. Tad tie Dievu iemīlēs un nonāks tik ciešā saskarē ar Viņu, ka no tiem dvesīs Viņa Gars. Kristū viņi būs nonākuši arī savstarpēji jaunās attiecībās.

“Un lai šie vārdi, ko Es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.” 5. Moz. 6:6-7

Lai vecāki vienoti varētu darboties, uzaudzinot savus bērnus ticībā patiesībai, tiem pašiem jābūt vienotiem ticībā. Mazo bērnu domu pasaules veidošana parasti gulstas uz mātes pleciem. Darbs bieži liek tēvam būt ārpus mājas un neļauj tikpat daudz piedalīties bērnu audzināšanā, tomēr, kad vien viņš var, ari viņam vajadzētu pievienoties ari šajā darbā. Lai vecāki darbojas vienoti, iedēstot bērnu sirdīs taisnības principus.

Pārāk maz tiek strādāts bērnu sagatavošanai tai pārbaudei, kas tiem būs jāiztur, saskaroties ar pasauli un tās iespaidiem. Viņiem nav sniegta vajadzīgā palīdzība pietiekami stipra rakstura izveidošanai, ka viņi spētu atvairīt kārdināšanas un stipri nostāties par taisnības principiem tajos briesmīgajos notikumos, kas nāks pār visiem, kuri būs palikuši uzticīgi Dieva baušļiem un Jēzus Kristus liecībai.

Vecākiem jāizprot kārdināšanas, ar kurām jauniešiem ikdienas jāsastopas, lai viņi tos varētu pamācīt, kā šis kārdināšanas pārvarēt. Vecākiem jāsargā savi bērni no grēcīgiem iespaidiem skolā un pasaulē. Dievs vēlas, lai mēs savu skatu novērstu no pasaulīgas godkāres, tās niekiem un izpriecām un pievērstu to krāšņajam un nevīstošajam atalgojumam, kas paredzēts tiem, kas pacietīgi skrien tiem noliktajā un evaņģēlijā atklātajā sacīkšu skrējienā. Viņš vēlas, lai mēs mācītu bērnus izvairīties no iespaidiem, kas tos vilktu prom no Kristus. Kungs nāks drīz, un mums jāsagatavojas šim svinīgajam notikumam. Lai ikdienas dzīvē jūsu mājā atklājas Dieva Vārda dzīvie pamatlikumi. Ar jums sadarbosies Debesu spēki, jums tiecoties pēc pilnības un cenšoties mācīt bērnus saskaņot savu dzīvi ar patiesības principiem. Kristus un Debesu spēki ir sagatavojušies atdzīvināt jūsu garīgo jūtīgumu, atjaunot jūsu darba spējas un mācīt jums dziļāku izpratni Dieva lietās.

“Virs lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru.’’ 1. Kor. 7:3

Intīmās mīlestības izpausmes saglabāšana slēgtā ģimenes lokā vīriem un sievām vajadzētu uzskatīt par priekštiesību un pienākumu. Ja arī mīlestības parādīšana vienam pret otru savā vietā ir pareiza, tomēr tā var pārvērsties ļaunumā, kas skar gan precētos, gan neprecētos. Cilvēki ļoti var atšķirties viens no otra savā domāšanas veidā un raksturā, tāpat izglītībā un audzināšanā, tomēr tie viens otru var mīlēt tikpat sirsnīgi un pilnīgi kā tie, kas pieraduši brīvi izteikt savas jūtas; šis atšķirības dēļ atturīgākajiem cilvēkiem draud briesmas, ka tie tiks pārprasti un nepareizi novērtēti. Kaut arī sievai vajadzētu vīru cienīt un godāt, tomēr viņa savas ilgas līdz ar uzticēšanos vīram, kuru viņa izvēlējusies par savu dzīves draugu, var viņam izteikt saprātīgi un veselīgi.

Kristiešiem dota augsta priekštiesība un uzlikts svinīgs pienākums vienam otru aplaimot laulības dzīvē; tomēr te slēpjas arī lielas briesmas, ka savs “es” nekļūst visu paņemošs, ka visa jūtu bagātība netiek izšķiesta tikai savstarpējās attiecībās un viss pārējais tiek aizmirsts. Tādā dzīvē jaušams savtīgums.

Tā vietā, lai savu mīlestību un līdzjūtību veltītu tikai viens otram, viņiem vajadzētu izmantot ikkatru izdevību darīt labu citiem, dāvāt pāri plūstošo labvēlību šķīstas un svētas mīlestības veidā dvēselēm, kas Dievam ir tikpat dārgas, kā viņi paši, kas ari atpirktas ar Viņa vienpiedzimušā Dēla bezgalīgo Upuri. Laipni vārdi, līdzjūtīgi skati vai atzinības izteikšana daudziem vientuļiem un cīņās nospiestajiem cilvēkiem būs kā vēsa ūdens glāze izslāpušai dvēselei. Līdzjūtīgs vārds un laipns darbs var noņemt nastas, kas smagi nospiež viena otra cilvēka plecus. Padomi, pamācības un brīdinājumi, kas nāk no mīlestības svētotas sirds, ir tikpat vajadzīgi kā atzinības vārdi un mīlestības atmosfēra. Ikkatrs nesavtīgas laipnības vārds vai darbs tiem ļaudīm, ar kuriem mēs nonākam saskarē, stāsta par mīlestību, kādu Jēzus ir parādījis visai cilvēcei.

“Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, kā tas pieklājas Kunga draudzē. Vīri, mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām.” Kol. 3:18-19

Cik daudz grūtību un kādu sāpju un nelaimju straumi varētu aiztaupīt ļaudīm, ja vīri un arī sievas turpinātu būt gādīgi, uzmanīgi un arī vēlākajā dzīvē teiktu laipnus, atzinīgus vārdus un parādītu savstarpēju pretimnākšanu, ar ko var uzturēt dzīvu to mīlestību, ko viņi izjuta kā nepieciešamu sava izraudzītā dzīves biedra mantošanai. Ja tikai vīri un sievas turpinātu parādīt viens otram šīs mazās uzmanības, kas baro mīlestību, tad viņi vienmēr justos laimīgi viens otra sabiedrībā un viņu iespaids uz ģimeni būtu svētījošs. Tad viņos pašos būtu maza laimes pasaule, un viņi neilgotos iet ārpus šīs pasaules, lai meklētu jaunas aizraušanās iespējas un jaunus mīlestības objektus.

Daudzas sievietes ļoti cieš no mīlestības, laipnu vārdu trūkuma un ilgām pēc uzmanības un gādības no laulāto draugu puses, kas viņas izraudzīja par savas dzīves līdzgaitniecēm. Tieši šīs mazās uzmanības un laipnības ir tās, kas dara laimīgu visu dzīvi.

Ja mūsu ģimenēs sievas savās sirdīs saglabātu maigumu, ja laulātie cēli un augstsirdīgi varētu cienīt viens otra gaumi un uzskatus, ja parādītu mīlestību darbos un vīri parādītu laipnību un uzmanību savām sievām, tad šo garu pieņemtu arī bērni. Visā mājā valdītu šis laipnais iespaids, un cik daudz posta un nelaimes būtu novērsts no ģimenes.

Ikvienam pārim, kas savieno savas dzīves intereses, vajadzētu censties padarīt vienam otru tik laimīgu, cik vien viņiem tas ir iespējams. Ko mēs vērtējam, to mēs cenšamies saglabāt un darīt cik iespējams vēl vērtīgāku. Laulības līgumā vīrs un sieva ir noslēguši tirdzniecības darī­ jumu, kurā ieguldīta visa dzīve, un viņiem vajadzētu darīt visu iespējamo savu nepacietīgo un īgno vārdu savaldīšanai, pat centīgāk, kā viņi to darīja pirms laulībām, jo tagad viņu likteņi kā vīram un sievai ir savienoti uz mūžu, un ikviens no viņiem tiks vērtēts proporcionāli tām neatlaidī­ gajām pūlēm, ar kurām viņi centīsies saglabāt dzīvu un skaistu to mīles­ tību, kuru viņi tik dedzīgi meklēja un vērtēja pirms laulībām.

“Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai.” Marka 10:6-7

Pārāk bieži laulības dzīves attiecībās iesaistās bez šīs lietas aplūko­ šanas. Nevienam nevajadzētu noslēgt laulību ar nedrošības izjūtu vai šaubām. Bet, ja viņi šajā lietā nav bijuši apdomīgi un pēc laulībām redz, ka viņu raksturi nesaskan un laimes vietā sagaidāma nelaime, tad tomēr lai viņi nesaka citiem, ka viņu laulība ir noslēgta negudri. Ļaunums vienmēr palielinās, ja sieva un vīrs, atraduši šķietami radniecīgu garu, iedrošinās izteikt šai uzticības personai laulības dzīves noslēpumus. Tieši šī noslēpumu izpaušana citiem, rāda, ka izveidojies tāds stāvoklis, kādam nemaz nevajadzētu būt, ja vīrs un sieva vairāk par visu mīlētu Dievu.

Daudzos gadījumos, kad domā, ka ir šādas grūtības, tās patiesībā pastāv tikai iedomās. Ja vīrs un sieva brīvi pārrunātu šo lietu viens ar otru Kristus garā, vaina būtu dziedināta. Ja viņi vairāk par visu mīlētu Dievu, tad šī mīlestība uz Viņu tā piepildītu un apmierinātu viņu sirdis, ka tie vairs alkatīgi neilgotos pēc darbos parādītas citu cilvēku mīlestības pret viņiem.

Daudzi nav sapratuši, kāds īsti ir sievas pienākums pret vīru un vīra pienākums pret sievu. Visu citu nomācošs ir palicis paša “es” un sātans jau sagatavojis savus tīklus, lai tos izmestu cilvēka dvēselei un tā to saistītu. Cilvēku gudrībai liekās, ka nemaz nav iespējams atbrīvoties no viņa smalki austo cilpu valgiem.

Tomēr, ko nevar paveikt cilvēku gudrība, to spēj padarīt Dievs, ja Viņam tiek nodota griba, prāts, dvēsele, spēks un visa būtne. Viņš savā aizgādībā var savienot sirdis ar Debesu izcelsmes saitēm. Rezultāti nepa­ rādīsies tikai ārējā maigu un glaimojošu mīlestības vārdu apmaiņā. Izveidosies pavisam jauna dzīve: Debesu austuves auž ar smalkiem die­ giem un audiem un tie ir daudz stiprāki par sastopamajiem virs zemes. Izveidotais audums būs ne tikai smalks, bet izturēs arī lietošanas un grūtī­ bu pārbaudi; patiesas mīlestības zelta ķēde cieši sasaistīs sirdi ar sirdi.

“Tādēļ virs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” 1. Moz. 2:24

Jūs, mani bērni, (no Elenas Vaitas vēstules dēlam Edsonam un viņa sievai drīz pēc viņu laulībām) esat atdevuši savas sirdis viens otram un vienoti tās pilnīgi un bez atlikuma nodevuši Dievam. Savā laulības dzīvē centieties viens otru pacelt augstāk. Nenoslīdiet līdz lētai, vulgārai valodai un tāda paša veida rīcībai. Atklājiet savas svētās ticības augstos principus savās ikdienas sarunās un dzīves visapslēptākajās lietās. Esiet uzmanīgi un saudzīgi pret otra izjūtām. Neatļaujieties pat ne vienu reizi niekojoties vai jokojoties viens otru rāt. Tās ir bīstamas lietas. Tās ievaino. Vaina var palikt apslēpta, tomēr tā pastāv, un ir upurēts miers un apdraudēta laime.

Mans dēls, sargi sevi un nekādā gadījumā neparādi ne vismazāko noslieci uz noskaņojumu, kas liktu domāt par pavēlniecisku vai uzpūtīgu garu. Atmaksāsies, ja pirms runāšanas tu uzmanīsi sevi. Tas ir vieglāk, kā atsaukt izteiktos vārdus vai izdzēst to iespaidu. Vienmēr runā laipni; nepielaid savā balss toni neko tādu, ko citi varētu saprast kā satraukumu. Valdi pat pār savas balss toni. Lai tava seja un tava balss atklāj tikai mīlestību, laipnību un maigumu. Lai tavs darbs ir saulstaru izplatīšana, un nekad neatstāj aiz sevis mākoni. Emma tev būs viss, ko vien tu varēsi vēlēties, ja tu būsi uzmanīgs un nedosi viņai iemeslu justies apbēdinātai, satrauktai un apšaubīt tavas mīlestības patiesīgumu. Jūs paši varat veidot savu laimi vai arī pazaudēt to. Cenšoties saskaņot savu dzīvi ar Dieva Vārdu, jūs varat būt patiesi, godīgi un cēli, tā nolīdzinot dzīves ceļu viens otram.

Padodieties viens otram. Edson, reizēm atsakies no sava sprieduma. Neesi pārāk uzstājīgs, pat ja tev liktos, ka tavā pusē ir taisnība. Tev ir jābūt padevīgam, pacietīgam, laipnam, iejūtīgam, žēlsirdīgam un pretimnākošam, vienmēr spējīgam parādīt mazas uzmanības un laipnības, kā ari teikt maigus, priecīgus un iedrošinošus vārdus. Un lai vislabākās Debesu svētības ir ar jūsu abu daļa, mani mīļie bērni, - tāda ir jūsu mātes lūgšana.

“Un Dievs Kungs sacīja: “Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu.”” 1. Moz. 2:18

Bieži esmu dzirdējusi sakām: “Laulība ir laimes spēle.” Daži rīkojas, it kā viņi ticētu šiem vārdiem, un viņu laulības dzīve parāda, ka tā viņiem arī notiek. Tomēr laulība nav loterija. Laulību dibināja Ēdenē. Pēc Ādama radīšanas Kungs teica: “Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu” - piemērotu tieši viņam. Kad Kungs Ādamam pieveda Ievu, liecinieki šai ceremonijai bija eņģeļi. Bet maz ir pāru, kas laulības ceremonijas laikā jau ir pilnīgi vienoti. Formāli teiktie vārdi abus laulības svinīgā solījuma devējus īpašā kārtā nesavieno. Tikai turpmākās dzīves laikā notiek abu laulībā iesaistīto pušu sakušana. Šī savienība tiešām var kļūt laimīga, ja abas puses viena otrai veltīs savas sirds labākās jūtas.

Tomēr laiks norauj laulībai tās romantisko plīvuru, kurā to bija ietērpusi iztēle, un tad prātā ienāk sātana iedvestās domas: “Mēs viens otru tā nemīlam, kā sākumā mums tas likās.” Izmetiet tādas domas no sava prāta. Nekavējieties pie tā. Lai ik katrs, aizmirstot sevi, atsakās no domām, par kurām sātans priecātos, ja jūs tās koptu un lolotu.- Viņš pūlēsies jūsos pamodināt aizdomas vienam pret otru, izraisīs greizsirdību nieku dēļ, kur vien tam radīsies vismazākā izdevība, lai tikai jūs atsvešinātu un mazinātu mīlestību vienam pret otru. Kad pazūd romantikas plīvurs, lai ikviens domā, tikai ne sentimentālā veidā, kā padarīt laulības dzīvi tādu, kādu Dievs to vēlētos redzēt.

Laulība ir dārga Dieva dāvana, un to nedrīkst izšķiest, savtīgi to nežēlojot vai atklātākā veidā izturoties pret to vienaldzīgi vai ar nepatiku. Lai vīrs un sieva visu pārspriež kopīgi. Sāciet atkal parādīt viens otram agrāko uzmanību, atzīstiet viens otram savas kļūdas, bet, to darot, esiet ļoti uzmanīgi, lai vīrs neuzskata par vajadzīgu atklāt savas sievas kļūdas un sieva - sava vīra kļūdas. Apņemieties, ka jūs būsit viens otram viss, kas vien jūs varat būt, un jūsu laulību attiecības kļūs jums par visvēlamākajām saitēm.

Jūsu mājas var kļūt Debesu laimes simbols.

“Kas atrod sev laulāto draudzeni, tas atrod sev tiešām ko labu un var līksmoties, ka žēlastības dāvanu dabūjis no Tā Kunga.” Sal. pam. 18:22

Laulības iestādījums ir saņēmis Kristus atzinību un svētību, un tas jāuzskata par svētu. Patiesa reliģija nerīkojas pretēji Kunga plāniem. Dievs ir noteicis, ka sievietei vajadzētu savienoties ar vīrieti svētā laulībā, lai veidotu ģimenes, kuras rotātu gods un kas simbolizētu Debesu ģimeni. Laulība, ja tā noslēgta šķīstumā un svētumā, patiesībā un taisnībā, ir viena no vislielākajām svētībām, kādas cilvēces ģimenei jebkad dotas.

Dievišķā mīlestība, kas izstaro no Kristus, nekad neizposta cilvēku mīlestību. Cilvēku mīlestība nekad nenesīs savus skaistos augļus, ja tā nesavienosies ar dievišķo un netieksies pretī Debesīm. Jēzus vēlas redzēt laimīgas laulības, laimīgus ģimenes pavardus. Patiesas draudzības un mīlestības siltums, kas saista vīra un sievas sirdi, ir Debesu prieka priekšnojauta. Dievs ir noteicis, ka to starpā, kas noslēdz laulības attiecības, vajadzētu valdīt vispilnīgākajai mīlestībai un saskaņai. Lai līgavainis un līgava Debesu Visuma klātbūtnē svinīgi sola mīlēt viens otru, kā Dievs to ir paredzējis.

Dievs no vīrieša radīja sievieti, lai tā viņam būtu par biedru un palīgu, lai viņu iepriecinātu, iedrošinātu un aplaimotu, bet viņš savukārt lai būtu viņas stiprais atbalsts. Visi, kas stājas laulības attiecībās ar svētu nolūku - vīrs, lai iemantotu sievietes sirds skaisto mīlestību, bet sieva, lai darītu iejūtīgāku sava vīra raksturu un pilnveidotu to, piepilda viņiem paredzēto Dieva nodomu.

Kristus nenāca izpostīt šo svēto iestādījumu, bet atjaunot to sākotnējā svētumā un cēlumā. Viņš nāca atjaunot cilvēkā Dieva morālo līdzību, un savu darbu Viņš iesāka ar laulību attiecību atzīšanu. Viņš, kas veidojis pirmo svēto pāri un kas radīja viņiem paradīzi, uzlika savu zīmogu uz laulības iestādījuma, kuru pirmo reizi svinīgi atzīmēja Ēdenē, kad rīta zvaigznes kopā dziedāja un Dieva dēli līksmi gavilēja.

“Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis savā mūžīgajā godībā, tas jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus.” 1. Pēt. 5:10

Raksturs, kas cilvēkiem jāiegūst, lai kļūtu par Kristus mācekļiem, parādīts tik pilnīgs, ka neticīgie tādas pilnības sasniegšanu cilvēkiem uzskata par neiespējamu. Tomēr nevienam, kas sevi sauc par Dieva bērnu, nedrīkst norādīt uz zemāku standartu. Neticīgie nezina, ka Debesu palīdzība ir sagādāta visiem, kas to meklēs ticībā. Viss ir darīts ikkatras dvēseles labā, kas tieksies kļūt par dievišķās dabas līdzdalībnieci un iegūt pilnību Jēzū Kristū. Ir jāatklāj ikkatrs trūkums un nežēlojošā apņēmībā tas jāizskauž no rakstura.

Ikkatrs darbs Dieva ļaudīm jāizvērš par svētīšanās notikumu. Ikviena maltīte viņam jābauda, it kā tā viņam būtu atklātās Dieva mīlestības zīme. Viena panākuma nobeigumam jābūt otra sākumam, tad kristīgais raksturs atklāsies nepārtrauktā paklausībā un kalpošanā Jēzum Kristum.

Lai kādā darba pasākumā iesaistītos cilvēki, tad tiem, ja viņi ir kristieši, jāuzņemas arī pienākuma jūgs pret Kristu. Ar to viņi atklāj savu pavalstniecību. Viņiem sevi ir jāuzskata par saistītiem ar augstākiem pienākumiem. Kungs Jēzus Kristus uz ikkatra mācekļa pleciem ir uzlicis savu jūgu. Pieņemot šo Viņa jūgu, svinīgi jāsola kalpot Viņam visu mūžu. Viss, kas kavētu vai aptraipītu viņa kalpošanu Dievam, ir jāatmet, lai arī kādas dabas vai rakstura būtu šī lieta.

Kungs savu dabu savienoja ar cilvēci tieši tāpēc, lai mēs Viņu varētu skaidrāk izprast un Viņš mums kļūtu par īpašu pārdomu un mīlestības priekšmetu. Viņš aicina mūs tuvoties Viņam un ieskatīties šajā lielajā gaismā, šajā neredzamajā Dievā, kas ietērpies cilvēciskumā un kas izstaro klusinātu un mūsu acīm piemērotu godību, lai mēs to varētu panest. Kristus ir Debesu Gaisma. Viņa vaigā mēs redzēsim Dievu. Vienmēr atcerieties Kristus lūgšanu, ka Viņa ļaudīm jābūt vienotiem Viņā, kā Viņš ir viens ar Tēvu, lai tie varētu būt pie Viņa, kur Viņš ir, un skatīt Viņa godību.

“Bet pats miera Dievs, lai jūs svētī caur caurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai.” 1. Tes. 5:23.

Svētošanās - cik ir to, kas izprot visu tās nozīmi? Prātu aizmiglojis jutekliskais satraukums. Domām jātiek šķīstītām. Kādi gan varētu būt ļaudis, ja viņi būtu sapratuši, ka izturēšanās pret miesu visā pilnībā atsaucas uz prāta svaigumu un sirds šķīstumu! Cilvēki ir atpirkti ar augstu maksu, pie tam ar kādu maksu - tieši ar Dieva Dēla dzīvību! Cik tas ir briesmīgi - nostāties tur, kur tiek samaitāti fiziskie, garīgie un morālie spēki, kur viņi pazaudē savu skaidrību un spēkus. Tādi ļaudis vairs nevar pienest Dievam pieņemamu upuri.

Patiess kristietis iegūst piedzīvojumus, kas viņu dara svētu. Viņa sirdsapziņa ir bezvainīga, un viņa dvēsele brīva no jebkāda samaitātības traipa. Viņš savā dzīvē ir ieaudis garīgo Dieva bauslību ar tās ierobežojošiem priekšrakstiem. Patiesības gaisma apmirdz viņa prātu. Pilnīga mīlestība uz Pestītāju ar savu kvēli izklīdina visus kaitīgos ieradumus, kas bija nostājušies starp viņa dvēseli un Dievu. Dieva griba ir kļuvusi par viņa gribu - šķīsta, cēla, izdaiļota un svētota. Viņa sejā atklājas Debesu gaisma. Viņa miesa ir Svētajam Garam derīgs templis. Viņa raksturu grezno svētums. Dievs var būt tuvumā, jo viņa dvēsele un miesa ir saskaņojušās ar Dievu.

Daudziem, kas cenšas paklausīt Dieva baušļiem, tomēr ir pavisam maz miera un prieka. Šis trūkums radies dzīvē nepielietojot ticību. Viņi staigā kā pa sāls stepi vai pa izdegušu tuksnesi. Viņi prasa maz, kur varēja prasīt daudz, jo Dieva apsolījumi ir neierobežoti. Tādi cilvēki nepareizi attēlo svētošanos, kas nāk caur paklausību patiesībai. Dievs vēlas, lai visi Viņa bērni būtu laimīgi, miera pilni un paklausīgi. Šīs svētības cilvēks iegūst, izmantojot ticību. Caur ticību var aizpildīt ikkatru rakstura trūkumu, notīrīt ikkatru traipu, izlabot ikkatru kļūdu un attīstīt ikkatru labu īpašību.

“Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” 1. Moz. 39:9

Vienmēr būs atrodami šie viegli pierunājamie un piemēroties gatavie raksturi, kuriem grūti pateikt noliedzoši “nē”, kas padodas stiprākai un apņēmīgākai gribai, lai tā tos ved prom no Dieva. Viņiem nav nekāda spēka, uz ko tie varētu paļauties, nav stingru principu, kas tos pasargātu no ļaunu priekšlikumu pieņemšanas un sliktu ieradumu veidošanās.

Ar katru dienu palielinās morālās briesmas, kurām padoti visi, kā veci, tā jauni. Sātans meistarīgi pūlas ieraut netīrā dzīvē precētus vīrus un sievas, bērnus un jauniešus. Un daudzas sirdis pieņem viņa kār­dināšanas, jo svētā patiesība, kurai tie sakās ticam, nav tās pacēlusi, šķīstījusi, izdaiļojusi un cēlinājusi. Nav maz to, kuru domas ir bijušas zemas un nekrietnas, kuru uzvešanās un valoda bijusi piedauzīga. Atnākot sātana kārdināšanām, tiem aptrūkst morālā spēka pretoties, un viņi krīt tām par vieglu laupījumu.

Mums nepieciešams dzirdēt trauksmes signālus, ja mēs pastāvīgi nestaigājam Dieva bijībā. Mums katrā ziņā jāizbīstas, ja notiek kaut kāda novēršanās no dzīvā Dieva, jo vienīgi Viņš ir mūsu stiprums un mūsu cietoksnis, kurā mēs varam bēgt un patverties, kad ienaidnieks mums uzbrūk ar savām kārdināšanām.

Ikkatrai ticīgai dvēselei ir daudz jādomā, kā svētā Dieva skata priekšā saglabāt savus traukus godam. Mums nav nekādas drošības ne guļoties, ne ceļoties, ne izejot, ne ienākot. Sātans un ļaunie eņģeļi sazvērējušies kopā ar samaitātiem ļaudīm, un visa tumsas spēku enerģija tiek sakopota, lai nomaldinātu un iznīcinātu ikkatru dvēseli, kurā nav nostiprinājušies mūžīgās patiesības nemainīgie principi.

Dvēselē jāieaudzina taisnības principi, ticībā jāsatver Kristus spēks, savādāk tā nekur nevar būt droša. Izlaidīgs dzīves veids kļūst tikpat vispārīgs kā pirms ūdensplūdiem. Mani satrauc šī laika vīru un sievu morālais vājums, kas sevi uzskata par baušļu turētājiem. Ikvienam ir jāatmostas un augstu jāizceļ šķīstuma karogs.

“Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārēm. ” Gal. 5:24

Mēs nepiederam paši sev. Mēs esam “dārgi atpirkti” (1. Kor. 6:20), ne ar iznīcīgām lietām - sudrabu vai zeltu, bet ar Kristus dārgām asinīm.” (1. Pēt. 1:18-19), “lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs paši sev, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts.” (2. Kor. 5:15)

Ar šo bezgalīgi dārgo cenu ir atpirkti visi cilvēki. Izlejot šajā pasaulē visas Debesu bagātības, atdodot mums Kristū visas Debesis, Dievs ir nopircis ikkatra cilvēka gribu, viņa vismaigākās jūtas, viņa prātu, dvēseli un visu būtni. Visi cilvēki pieder tam Kungam.

Izteiciens “dārgi atpirkti” mums nozīmē visu. Ņemot vērā par mums samaksāto cenu, vai mums nevajadzētu Viņam, kas mūs atpircis ar savām asinīm, atdot savu miesu un dvēseli? Vai to, ko Viņš sev atpircis, nevajadzētu saglabāt iespējami visveselīgākajā, šķīstākajā un svētākajā stāvoklī? Tieši mūsu miesas Viņš ir izglābis par bezgalīgu cenu, atdodams pats savu miesu par pasaules dzīvību.

Zemākajām kaislībām mūsu miesā ir savs tronis un caur to tās darbojas. Vārdi “miesas”, “miesīgs” un “miesas kārības” ietver sevī zemisko, grēka samaitāto dabu; miesai pašai par sevi nedrīkst atļaut darboties pretēji Dieva gribai. Mums pavēlēts sist krustā miesu ar tās tieksmēm un kārībām. Kā lai mēs to izdarām? Vai drīkstam sāpināt ķermeni? Nē! Tikai nonāvēt kārdināšanas uz grēku. Jāaizraida samaitātas domas. Visas dzīvnieciskās tieksmes jāpakļauj dvēseles augstākajiem spēkiem. Mīlestībai uz Dievu jāvalda pār visu; uz troņa nedalītā veidā jāvalda Kristum. Mūsu miesa jāuzskata kā Viņa atpirkts īpašums. Miesas locekļiem jākļūst par taisnības darba rīkiem.

Jēzus palīdzēs visiem, kas Viņam uzticēsies. Kas savienojas ar Kristu, tie var būt priecīgi un laimīgi. Viņi iet pa ceļu, kur tos ved Pestītājs, Viņa dēļ sizdami krustā miesu ar tās tieksmēm un kārībām. Savas cerības viņi ceļ uz Kristu, un zemes vētras nespēj tos aizraut prom no šī drošā pamata.

“Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli.” 1. Pēt. 2:11

Tagadējā laika sarunas ir satraucoši banālas, kas atklāj domu un morāles zemo līmeni. Ļoti reti sastopams patiesi cienījams raksturs. Patiesa kautrība un atturība reti redzama. Pavisam maz ir šķīstu un neaptraipītu cilvēku. Dievs uz šīm lietām raugās ar nepatiku.

Netīru un izvirtušu domu lološana pārvēršas ieradumā, un dvēsele tiek aptraipīta un rētām izvagota. Viena nepareiza rīcība, un rodas traips, kuru nekas nevar izdzēst, kā vien Kristus asinis. Ja no tāda ieraduma apņēmīgi nenovēršas, dvēsele samaitājas un straume, kas izplūst no šī sagānītā avota, samaitā citus.

Ir ļaudis, kas kārdināšanas tieši izaicina un uzmeklē vietas, kur tie tiks kārdināti. Tiem iekļaujoties apšaubāmā sabiedrībā, savādāk nemaz nevar būt, viņiem jātiek kārdinātiem. Vislabākais veids, kā izsargāties no grēka, ir piemērota un apdomīga rīcība visos apstākļos un visos laikos, nekur neiet un neko nedarīt impulsīvi. Staigājiet nepārtrauktā Dieva bijībā, un jūs noteikti rīkosities pareizi; un tad lai Dievs jūs slavē. Apmelojumi jūsu raksturu nemaz nevar aptraipīt. Mūsu raksturu pazemot nevar neviens cits, kā vien mēs paši ar savu rīcības veidu.

Prāts pastāvīgi jāradina domāt par šķīstām un svētām lietām. No netīrām domām jābēg nekavējoties, pievēršoties šķīstām, cēlām domām un svētai apcerei. Radinot prātu domāt par Debesu lietām, tiks iegūtas arvien plašākas zināšanas par Dievu. Katram atsevišķam gadījumam Dievam ir vienkārši līdzekļi, kas ir pietiekami lielā mērķa sasniegšanai - dvēseles pestīšanai.

Apņemieties aizsniegt augstu un svētu stāvokli! Spraudiet augstu mērķi un rīkojieties nopietnā apņēmībā, līdzinoties Daniēlam, stingri un neatlaidīgi, tad nekas, ko darīs ienaidnieks, nevarēs aizkavēt jūsu pie­ augšanu. Neskatoties uz neērtībām, mainīgiem apstākļiem un sarežģījumiem, jūs pastāvīgi varat kļūt garīgi enerģiskāki un morāli stiprāki.