“Patiesi, patiesi Es jums saku, ja jūs Tēvam ko lūgsit. Viņš jums to dos Manā vārdā.” Jāņa 16:23

Mums ir jālūdz sava Vidutāja Kristus vārdā. Mūsu lūgšanām ir vērtība tikai tad, ja mēs tās pienesam Kristus vārdā. Viņš ir uzcēlis tiltu pār grēka radīto bezdibeni. Ar savu salīdzinošo upuri Viņš piesaistīja Sev un Tēvam tos, kas tic Viņam. Viņa vārds ir vienīgais zem debesīm, caur ko mēs varam tikt glābti.

Nevajadzētu pieļaut, ka domas par mūsu grēkiem un vājībām mūs tā nomāc, ka mēs pārtraucam lūgt. Daži atzīst savas lielās vājības un grēkus, kļūdami pavisam mazdūšīgi. Sātans met ēnu starp viņiem un viņus salīdzinošo upuri Kungu Jēzu. Viņi tad saka: “Lūgt Dievu man ir veltīgi. Manas lūgšanas ir tā sajauktas ar ļaunām domām, ka Kungs tās neuzklausīs.”

Šīs domas nāk no sātana. Būdams cilvēks, Kristus sastapās ar šādu kārdināšanu un atvairīja to, tāpēc Viņš zina, kā palīdzēt tiem, kas tā tiek kārdināti. Mūsu labā “ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu.” (Ebr. 5:7)

Nesaprazdami, ka šīs šaubas nāk no sātana, daudzi savās sirdīs pagurst un cīņā tiek sakauti. Ja jūsu domas ir ļaunas, tomēr nepārtrauciet lūgt. Ja mēs paši savā spēkā un gudrībā varētu lūgt pareizi, tad arī dzīvot mēs spētu pareizi, un mums nebūtu vajadzīgs salīdzinošais Upuris. Nepilnīgums ir skāris visu cilvēci. Radiniet savu prātu vienkāršos vārdos izteikt Kungam visas savas vajadzības. Kad jūs lūdzat Dievu, meklējot grēku piedošanu, jūsu dvēseli apņems šķīstāka atmosfēra.

Kungs vēlas, lai mūsu lūgšanas kļūtu aizvien pilnīgākas un mēs savus garīgos upurus pienestu lielākā ticībā un spēkā. Lai mūs glābtu, Viņš atdeva pats savu Dēlu. Ja dzīvā ticībā mēs viņu pieņemam par savu Pestītāju, tad ar to Dieva priekšā mēs nostājamies izdevīgākā stāvoklī, jo Kristus stāv Tēva priekšā un saka: “Uzliec Man viņa grēkus. Es nesīšu viņa pārkāpumus. Tie ir Mans īpašums. Es viņus esmu ierakstījis savās rokās.” Mūsu labā Viņš rāda savam Tēvam krustā sišanas zīmes, kuras Viņš nesīs visos mūžības laikmetos.

“Un visu, ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā.”Jāņa 14:13

Es esmu tik pateicīga, ka mēs varam uzticēties Dievam, un Kungs ar to ir pagodināts, ja mēs uzticamies Viņam, pienesot Viņam visas mūsu grūtības Kungs Jehova neatzītu pestīšanas principus par pilnīgiem, ja tajos darbotos tikai Viņa mīlestība vien. Viņš pats izvēlējās nolikt pie sava altāra mūsu dabā tērptu Aizstāvi. Kā mūsu Starpniekam Viņa amata pienākumos ietilpst Dieva iepazīstināšana ar mums kā ar Viņa dēliem un meitām. Kristus aizstāv tos, kas pieņem Viņu. Tiem Viņš, pamatojoties uz savu nopelnu, dod spēku kļūt par karaliskās ģimenes locekļiem, par Debesu Ķēniņa bērniem. Savu bezgalīgo mīlestību uz Kristu, kas samaksāja atpirkšanas maksu ar savām asinīm, Tēvs parāda ar Kristus draugu uzņemšanu un apsveikšanu, it kā tie būtu Viņa draugi. Viņš ir apmierināts ar izdarīto salīdzināšanas darbu. Viņu pagodina Kristus nākšana cilvēka miesā, Viņa dzīve, nāve un Viņa starpniecības darbs.

Kristus vārdā mūsu lūgšanas uzkāpj pie Tēva. Viņš aizlūdz mūsu labā, un Tēvs atver visas savas žēlastības bagātības, lai tās piešķirtu mums, lai mēs priecātos par tām un sniegtu tālāk citiem. Kristus saka: “Lūdziet Manā vārdā. Es nesaku, ka Es Tēvu lūgšu par jums, jo Tēvs pats jūs mīl, jo jūs esat mīlējuši Mani. Izmantojiet Manu vārdu. Tas piešķirs jūsu lūgšanām spēku, un Tēvs jums dos savas žēlastības bagātības. Tāpēc lūdziet, un jūs saņemsit, lai jūsu prieks būtu pilnīgs.”

Kāda apbrīnojama pretimnākšana! Kāda priekštiesība mums dāvāta! Kristus ir savienojošais loceklis starp Dievu un cilvēku. Kad mēs tuvojamies Dievam Kristus nopelna vērtībā, mēs tiekam ietērpti Viņa priestera drēbēs. Viņš nostāda mūs sev cieši līdzās, apņemdams ar savu cilvēcisko roku, kamēr ar savu dievišķo roku Viņš satver Bezgalīgā troni. Savu nopelnu Viņš liek kvēpināmajos traukos, kā smaržojošu vīraku mūsu rokās, lai mūsu lūgšanas kļūtu drošākas. Viņš apsola uzklausīt mūsu lūgumus un atbildēt uz tiem. Tiešām Kristus ir kļuvis par Vidutāju lūgšanām, ko cilvēks pienes Dievam. Viņš ir kļuvis arī par Vidutāju svētībām, kuras Dievs dāvā cilvēkam. Viņš ir savienojis dievišķību un cilvēcību.

“Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet ari par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.” Jāņa 17:20

Iedomājieties eņģeļu pielūgto Kristu pašu kā lūdzēju. Viņš bija varens Lūdzējs, kas Tēva rokās meklēja arvien jaunus žēlastības krājumus, lai atspirdzis un stiprināts sniegtu citiem savas stiprās paļāvības un cerības mācības. Redzi Viņu, nometušos ceļos, mēness gaismas stundās pilnīgi atklājam savu dvēseli Tēvam. Raugies uz eņģeļiem, kas uzmana šo nopietno Lūdzēju. Viņa lūgšanas pacēlās Debesīs mūsu labā.

Mācekļi bieži redzēja Kristu, ar salauztu un pazemīgu sirdi ceļos nometušos lūgšanā. Ko tie redzēja Viņa sejā un izturēšanās veidā? Kad mūsu Kungs un Pestītājs piecēlās no lūgšanas, Viņš bija sagatavots pienākumiem un apbruņots pārbaudījumiem. Lūgšana bija nepieciešama Viņa cilvēciskajai dabai un Viņa lūgšanas bieži savienojās ar asarām un dvēseles mokām, jo Viņš redzēja savu mācekļu vajadzību, kas, neizprazdami tiem draudošās briesmas, sātana kārdināti, aizmirsa pienākumu un nomaldījās neceļos.

Kristus dzīvoja šķīstu un nevainīgu dzīvi. Viņš nepadevās sātana kārdināšanām. Ja Viņš būtu padevies kaut vienā vietā, cilvēku ģimene būtu pazudusi. Kas var izstāstīt Viņa izciestās mokas, redzot sātanu vedam pretī nāvei to dvēseles, kas saucās par Viņa mācekļiem, un redzot, ka tie padodas vienā vietā pēc otras, ļaujot sagraut dvēseli sargājošos mūrus. Mēs nemaz nevaram iedomāties tās mokas, ko Viņš pārcieta, to visu redzot. Viena pazaudēta dvēsele, viena sātana varai atdota dvēsele Viņam nozīmēja vairāk par visu pasauli.

Cik spēcīgai vajadzēja būt Viņa lūgšanai: “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis. Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis. Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā mēs esam viens.” (Jāņa 17:21,22)

Kristus ainots kā pazudušās avs Meklētājs. Tā ir Viņa mīlestība, kas mūs apņem un ved atpakaļ ganāmpulkā, dāvājot mums priekštiesību sēdēt kopā ar Viņu Debesu vietās.

“Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.” Mat. 7:7

Kāpēc gan mēs nesaņemam vairāk no Viņa, kas ir gaismas un spēka Avots? Mēs sagaidām pārāk maz Lūgšanas spēku un varu mēs nevērtējam tā, kā vajadzētu vērtēt. “Ari Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” (Rom. 8:26) Dievs vēlas, ka mēs nāktu pie Viņa lūgšanā, lai Viņš varētu apgaismot mūsu prātu. Vienīgi Viņš var dot mums skaidru izpratni par patiesību. Vienīgi Viņš var mīkstināt un klusināt sirdi. Viņš var atdzīvināt saprātu patiesības atšķiršanai no maldiem. Viņš var nopamatot grīļojošos prātu un sniegt tam atziņas un ticību, kas izturēs pārbaudi. Tāpēc lūdziet; lūdziet, bez mitēšanās. Kungs, kas dzirdēja Daniela lūgšanu, dzirdēs ari jūsu, ja jūs tuvosieties Viņam tā, kā to darīja Dāniēls.

Dzīvosim ciešā savienībā ar Dievu. Kristieša prieks rodas no atziņas, ka Dievs mīl savus bērnus un rūpējas par tiem, kā arī no pārliecības, ka Viņš tos neatstās vienus viņu vājībās.

Mums jāzina, kā lūgt. Lūgšanas, kas ir vienmuļas un bez gara, neaizsniegs dievišķos spēka avotus. Dievs dzird lūgšanas, kad tās nāk no nevērtības apziņā salauztas sirds. Lūgšanas dotas mūsu iepriecai un pestīšanai, lai ticībā un cerībā mēs varētu satvert dārgos Dieva apsolījumus. Lūgšana ir pēc taisnības alkstošas un slāpstošas dvēseles ilgu izpausme.

Lūgšana ir Debesu iekārtots panākumu līdzeklis. Aicinājumi un dažāda veida lūgumi aizkustina cilvēkus un dara savu daļu tautu problēmu kārtošanā. Bet lūgšanas aizkustina Debesis. Vienīgi tas spēks, kas nāk kā atbilde uz lūgšanām, darīs cilvēkus gudrus Debesu gudrībā un spējīgus strādāt kopā ar Garu, savstarpēji savienotus ar miera saitēm. Lūgšanas, ticība un paļaušanās uz Dievu dod dievišķu spēku, kas cilvēku aprēķinus nostāda to īstajā vietā - kā pilnīgi bezvērtīgus. Kas nostāda sevi tur, kur Dievs tos var apgaismot, tie, tēlaini runājot, iet no rītausmas krēslas pretī pilnīgas dienas spožumam.

“Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cerē uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē. ” Raudu dz. 3:25

Maz ir to, kas pareizi novērtē vai izlieto dārgo lūgšanas priekštiesību. Mums vajadzētu iet pie Jēzus un izteikt Viņam visas mūsu vajadzības. Mēs Viņam varam izteikt mūsu sīkās rūpes un sarežģījumus, kā arī.mūsu lielās nelaimes. Kas ari nerastos, lai mūs traucētu un apbēdinātu, to visu mums vajadzētu uzticēt Kungam lūgšanā.

Mēs pazaudējam daudz dārgas svētības, neuzticot Pestītājam savas vajadzības, rūpes un bēdas. Viņš ir brīnišķīgs Padomdevējs. Uz savu draudzi Viņš raugās ar ārkārtīgu interesi un līdzjūtības pilnu sirdi. Viņš iedziļinās mūsu vajadzībās. Tomēr mūsu ceļi ne vienmēr ir Viņa ceļi. Viņš izprot katras darbības rezultātus un aicina mūs pacietīgi uzticēties Viņa gudrībai, bet ne mūsu pašu iedomātajiem gudrajiem plāniem.

Nepārtrauciet lūgt! Ja atbilde kavējas, gaidiet to. Visus savus plānus nolieciet pie Glābēja kājām. Lai jūsu neatlaidīgās lūgšanas paceļas pie Dieva. Ja jūsu lūgumi pagodinās Viņa vārdu, atskanēs mierinošie vārdi: “Lai tev notiek pēc taviem vārdiem.”

Mēs nekad Kungu nenogurdināsim ar dedzīgām lūgšanām, kas nāk no sirds. Mēs nepaļaujamies uz Dievu, kā mums to vajadzētu darīt. Neizsakiet nevienu žēlošanās vārdu. Gaidot uz Dievu, runājiet par ticību un drosmi. Sargieties no šaubīšanās, ka tā nekļūst par ieradumu, kas iznīcinās ticību. Debesu Tēva rīcība var likties tumša, noslēpumaina un neizskaidrojama; tomēr mums jāuzticas Viņam.

Ak, cik dārgs ir Jēzus tai dvēselei, kas uzticas Viņam! Tomēr daudzi staigā tumsā, tāpēc ka savu ticību viņi aprok sātana ēnā. Nekad un ne uz vienu mirkli mums nevajadzētu atļaut sātanam domāt, ka viņa vara sāpināt un apgrūtināt ir lielāka kā Kristus spēks mūs uzturēt un stiprināt.

Ikkatra pienestā un sirsnīgā lūgšana ir sajaukta ar Kristus asiņu spēku. Ja atbilde vilcinās, tad tāpēc, ka Dievs vēlas, lai mēs parādītu svētu drosmi, uzticoties Dieva dotajam Vārdam. Uzticīgs ir Tas, kas ir solījis. Viņš nekad neatstās dvēseli, kas pilnīgi padevusies Viņam.

“Uzticieties Viņam arvienu, visa draudze, izkratiet Viņa priekšā savas sirds! Dievs ir mūsu patvērums.” Ps. 62:9

Lūgšana ir sirds atvēršana Dievam kā draugam. Ticības acis Dievu redz sev ļoti tuvu, un lūdzējs gūst dārgus piedzīvojumus par Dieva mīlestību un gādību. Bet kāpēc tik daudzas lūgšanas nekad netiek atbildētas? Kungs ir apsolījis: “Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit, ja jūs no visas sirds Mani meklēsit.” (Jer. 29:13) Par dažiem citiem runājot, Kungs saka: “Viņi nepiesauc Mani arī no sirds.” (Hoz. 7:14) Tādas lūgšanas ir formālas, kalpošana Dievam tikai ar lūpām, un tās Dievs nepieņem.

Ir vajadzīgas vissirsnīgākās, visdedzīgākās un cīņas pilnās lūgšanas- tādas, kādas pienesa Dāvids izsaukdamies: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak. Dievs, pēc Tevis.” “Mana dvēsele ilgojas un tvīkst pēc Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam.” “Mana dvēsele nomokās ilgās pēc Taviem likumiem vienmēr.” (Ps. 42:2; 84:3; 119:20,40,174) Tāds ir cīņu laikā izteiktu lūgšanu gars, kāds piemita karaliskajam dziesminiekam.

Par Kristu teikts, ka “nāves baiļu pārņemts. Viņš Dievu lūdza jo karsti”. (Lūk. 22:44) Cik pretējas šīm Debesu Majestātes starpnieciskajām lūgšanām ir vājās un vienaldzīgās lūgšanas, kas tiek pienestas Dievam. Daudzi apmierinās tikai ar lūpu veikto kalpošanu Dievam, un tikai retais patiesi, nopietni un mīloši ilgojas pēc Dieva.

Satiksme ar Dievu ļauj dvēselei ļoti tuvu iepazīt Viņa prātu. Patiesa lūgšana mobilizē dvēseles spēkus un ietekmē dzīvi. Kas tādā veidā atklāj savas vajadzības Dievam, tas izjūt, cik tukšs ir viss pārējais zem Debesīm. Dāvids saka: “Kungs, Tev zināmas visas manas ilgas, un manas nopūtas Tev nav apslēptas.” “Mana dvēsele slāpst pēc Dieva.” “To es pieminu un izgāžu savu dvēseli pie sevis paša.” (Ps. 38:10) (42:3,5; Glika tulk.)

Jūsu lūgšanas var pacelties ar tādu neatlaidību, kas nepieļaus atraidīšanu. Tā ir ticība.

“Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām ari jums, lai arī

jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.” l.Jāņa 1:3

Mums dota priekštiesība iegūt jauku un tuvu sadraudzību ar krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju. Bet, lai šī sadraudzība rastos, savs “es” jāpakļauj Dievam. Izpatikšana sev un sevis lutināšana nozīmē, ka neesam sekojuši Kristum pašaizliedzībā un krusta nešanā. Ja paša “es” tiecas pēc augstākas vietas, tad aptumšojas garīgās izpratnes spējas. Acis novēršas no Kristus un pievēršas savam nožēlojamajam “es”. Mēs nedrīkstam atļauties šķirties no Kristus. Mums pastāvīgi jāraugās uz Viņu, mūsu ticības iesācēju un pabeidzēju.

Tieši tuvā satiksmē ar Kristu mūsu dvēselē iespīd skaistā, svētā gaisma, līdz apgaismots tiek ikkatrs stūris, un mēs kļūstam par spožu gaismu pasaulē, atstarojot uz citiem Kristus godību. Mums pastāvīgi savā priekšā jātur Kristus kā pilnības priekšzīme.

Tuva satiksme ar Kristu ir dvēseles dzīvība. Tas nav nekas tāds, ko mēs varētu izskaidrot, ko varētu ietērpt skaistos vārdos, bet kas būtu tāds patiess piedzīvojums, kurš mūsu vārdiem piešķirtu reālu vērtību. Satiksme ar Dievu sniegs mums ikdienas piedzīvojumu, kas tiešām darīs mūsu prieku pilnīgu.

Kam ir šī savienība ar Kristu, tie to parādīs garā, vārdos un darbos. Ticības apliecībai nav nekādas vērtības, ja vārdos un darbos neparādās labi augļi. Vienprātība, sadraudzība savā starpā un ar Kristu - tie ir augļi, kas parādās uz ikkatra dzīvā Vīna koka zara. Šķīstītai, jaunpiedzimušai dvēselei ir skaidra, īpaša liecība, ko tā var sniegt.

Pazīt Dievu šī vārda bībeliskajā izpratnē nozīmē būt vienam ar Viņu sirdī un prātā, tas nozīmē iepazīt Viņu piedzīvojumos un uzturēt godbijīgu sadraudzību ar Viņu kā ar Pestītāju. Šādu sadraudzību var iegūt tikai caur sirsnīgu paklausību.

Dieva atzinību mēs iegūsim, sekojot Kristus nesavtīgās kalpošanas priekšzīmei, kā mazi bērni, uzticoties Viņa nopelnam un paklausot Viņa pavēlēm. Kristus paliks mūsu sirdī, un mūsu iespaids izplatīs Viņa taisnības labo smaržu.

“Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” Ebr. 4:16

Ar lūgšanām nevar izpirkt grēkus. Ar tām mēs nesamaksājam par tiem. Mums nav jānāk pie Dieva kā notiesātiem noziedzniekiem, jo izpirkšanas maksu par mūsu pārkāpumiem samaksāja Kristus. Viņš mūs ir salīdzinājis ar Dievu. Viņa asinis tīra mūs no grēkiem. Mūsu lūgšanas ir vēstules, kas no zemes sūtītas mūsu Debesu Tēvam. Viņu noteikti aizsniegs visi lūgumi, kas nāk no godīgām, pazemīgām sirdīm. Viņš izpratīs savu adoptēto bērnu godīgumu un sirsnību. Viņš jūt līdzi mūsu nespēkam un vājībām, lai stiprinātu mūs. Viņš ir teicis: “Lūdziet, un jūs saņemsit.”

Daudzi cilvēces ģimenes locekļi nezina, ko un kā mums vajadzētu lūgt. Bet Kungs ir laipns un žēlojošs. Viņš palīdz mums mūsu nespēkā, dodot mums vārdus, kas būtu jāsaka. Kas nāk ar svētotu vēlēšanos, tas, pateicoties Kristum, var tuvoties Tēvam. Kristus ir mūsu Starpnieks. Tēvs pieņem lūgšanas, kuras ir ieliktas Pestītāja zelta kvēpināmā traukā, kas pildīts ar Viņa nopelniem.

Ikkatrs Dieva Vārda apsolījums domāts mums. Savās lūgšanās pasniedziet Jehovas drošo Vārdu un ticībā pieprasiet sev Viņa apso­ lījumus. Viņa Vārds likts ķīlā, ka jūs ticībā saņemsit visas garīgās svētības. Turpiniet lūgt, un jūs saņemsit daudz vairāk par visu to, ko jūs lūdzat vai domājat. Radinieties neierobežoti uzticēties Dievam. Visas savas rūpes nododiet Viņam. Pacietīgi gaidiet uz Viņu, un Viņš liks tam notikt.

Pie Dieva mums jānāk ne paštaisnības garā, bet pazemīgi, nožēlojot savus grēkus. Viņš spēj mums palīdzēt un ir labprātīgs darīt mūsu labā vairāk, kā mēs lūdzam vai domājam. Viņam pieder Debesu bagātības, ar kurām aizpildīt mūsu vajadzības. Dievs ir svēts un mums ir jālūdz, paceļot “svētās rokas bez dusmām un šaubām”. (1. Tim. 2:8)

Mums jādzenas “pa priekšu pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības” (Mat. 6:33). Mums jābūt gataviem pieņemt Dieva svētības, kuras Viņš grib dāvāt tiem, kas godīgi un patiesi no visas sirds Viņu meklēs. Ja vēlamies saņemt Kristus žēlastību, sirds mums jātur atvērta.

“Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības.

Tas ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā. ” 2. Kor. 4:6

Ir gādāts, lai satiksme starp Debesīm un mūsu dvēselēm būtu brīva un atvērta. Savās spējās ierobežotais cilvēks var nostāties tur, kur pār viņu bagāti izlejas gaismas un godības stari, kas nāk no Dieva troņa. Viņu var apspīdēt Dieva godības atziņas gaisma, kas mirdz Jēzus Kristus sejā. Viņam iespējams nostāties tur, kur par viņu var sacīt: “Jūs esat pasaules gaisma.” Ja nebūtu satiksmes starp Debesīm un zemi, tad pasaule nesaņemtu nekādu gaismu. Dieva taisnās tiesas vērtējumā tad visi ļaudis līdzīgi Sodomai un Gomorai aizietu bojā. Tomēr pasaule nav atstāta tumsā. Pār cilvēku bērniem turpina izlieties lēnprātīgā Dieva žēlastība, lai gaismas bērni atstarotu tālāk no Viņa troņa plūstošos gaismas starus.

Mums dota priekštiesība stāvēt tur, kur pār mums izlejas Debesu gaisma. Tā tas bija ar Ēnohu, kas staigāja ar Dievu. Dzīvot taisnu dzīvi Ēnoham nebija vieglāk kā tagad mums. Pasaule viņa laikā nebija piemērotāka pieaugšanai žēlastībā un svētumā par to, kāda tā ir tagad.

Tikai lūgšanās un ciešā savienībā ar Dievu Ēnohs bija spējīgs izbēgt samaitātībai, kas ir pasaulē iekāres dēļ. Mēs dzīvojam pēdējo dienu briesmu vidū, un mums jāsaņem spēks no tā paša Avota. Mums jāstaigā ar Dievu. No mums prasa atšķiršanos no pasaules, jo mēs nevaram palikt neaptraipīti ar tās netikumiem, ja neatdarinām uzticīgā Ēnoha priekšzīmi.

Kas apliecina ticību Kristum, tiem vajadzētu izprast, kāda atbildība gulstas uz viņiem. Viņiem jāsaprot, ka tas ir personīgs darbs, personīga Jēzus Kristus sludināšana. Ja katrs to atzītu un ķertos pie šī darba, tad mēs būtu kā karaspēks ar karogiem. Pār mums lidinātos Debesu Balodis. Pār mums spīdētu tāda pati Dieva godības gaisma kā pār dievbijīgo Ēhohu.

“Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus tā Kunga, sava Radītāja, priekšā!” Ps. 95:6

Kristus pārliecināja savus mācekļus par īpaša lūgšanas laika ne­ pieciešamību. Lūgšanas gāja pa priekšu un svētīja ikkatru Viņa kalpo­ šanas darba soli. Nakts lūgšanu brīži, kurus Viņš pavadīja kalnā vai tuksnesī, bija vajadzīgi lai sagatavotos nākošajā dienā paredza­ majiem pārbaudījumiem. Kristus saprata, ka Viņa dvēselei un miesai nepieciešams atspirdzinājums un stiprinājums, lai varētu stāties pretī sātana kārdināšanām; un kas centīsies dzīvot Viņa dzīvi, tie izjutīs tādu pašu vajadzību.

Kristus svinīgi apņēmās kļūt par mūsu Vietnieku un Galvotāju, un Viņš neizturēsies nevīžīgi ne pret vienu. No Viņa paklausības Debesīm radies neizsmeļams pilnīgas paklausības fonds. Viņa nopelnus, Viņa pašaizliedzību un pašuzupurēšanos Debesīs vērtē kā vīraku, ko pienes kopā ar Viņa ļaužu lūgšanām. Kad pie Dieva troņa paceļas grēcinieku sirsnīgās un pazemīgās lūgšanas, Kristus pievieno tām savas pilnīgās paklausības dzīves nopelnu. Ar šādu vīraku mūsu lūgšanas tiek padarītas smaržīgas.

Lai visi atceras, ka Dieva valstības noslēpumi ar prātu nav izdibināmi. Godīga ticība un godīgas lūgšanas - cik tās ir stipras! Farizeja lūgšanai nebija nekādas vērtības, bet muitnieka lūgšanu dzirdēja Debesu pagalmos, jo tajā atklājās atkarības izjūta, kas tiecās satvert Visvareno. Paša “es” muitniekam nebija nekas cits kā kauns. Tā tam jābūt ar visiem, kas meklē Dievu. Ticība un lūgšanas ir divas rokas, ar kurām lūdzējs, kas apzinās savu vajadzību, apkampj bezgalīgo Mīlestību.

Ejot pa ceļu, mēs runājam ar Jēzu, un Viņš saka: “Es esmu pie tavas labās rokas.” Mēs ik dienas varam staigāt kopā ar Kristu. Kad mēs klusi izsakām savas vēlēšanās, tās var nedzirdēt neviena cilvēka auss, tomēr šie vārdi nevar nedz izgaist klusumā, nedz pazust, kaut arī darba steiga turpinās. Nekas nevar noslāpēt dvēseles ilgas. Tās paceļas pāri ielas troksnim un mašīnu rūkoņai, līdz aizsniedz Debesu pagalmus. Dievs ir Tas, ar kuru mēs runājam, un lūgšana tiek sadzirdēta. Tāpēc lūdziet - “Lūdziet, un jums taps dots.”

“Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars, un kas Manu vārdu bīstas."Jes. 66:2

Kas meklē pasaules ievērību un godu, pieļauj nožēlojamu kļūdu. Tas, kas aizliegs sevi, dodams priekšroku citiem, sēdēs vistuvāk Kristum uz Viņa troņa. Viņš, kas lasa sirdis, redz savu pazemīgo pašuzupurīgo mācekļu īsto vērtību, un šīs vērtības dēļ Viņš tos ieliek ievērojamās vietās, kaut viņi paši neatzīst savu vērtību un nemeklē sev godu.

Ārēju izrādīšanos un lielīšanos Kungs nemaz nevērtē. Daudzi, kurus šajā dzīvē uzskata par augstāk stāvošiem kā citus, kādā dienā redzēs, ka Dievs cilvēkus vērtē pēc viņu līdzjūtības un pašaizliedzības. Tie, kas seko Tā priekšzīmei, kurš gāja apkārt, labu darīdams, un kas palīdz saviem līdzcilvēkiem un aplaimo tos, cenšoties pacelt viņus augstāk, Dieva skatījumā stāv bezgala augstāk par savtīgajiem cilvēkiem, kuri cenšas izcelt paši sevi.

Dievs nevērtē cilvēkus viņu spēju dēļ, bet tāpēc, ka tie meklē Viņa tuvumu un ilgojas pēc Viņa palīdzības. Dievs skatās ne tā, kā cilvēki to dara. Viņš nespriež tiesu pēc ārējā izskata. Viņš izmeklē sirdi un spriež taisnu tiesu. Viņš saka: “Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars, un kas Manu vārdu bīstas.” Viņš pieņem savus vienkāršos, neko neprasošos sekotājus, un uztur satiksmi ar tiem; jo tajos Viņš redz visdārgāko materiālu, kas izturēs negaisu un vētru pārbaudi, karstumu un spaidus.

Strādājot Meistaram, mums jātiecas pretī vienam mērķim, lai ar grēcinieku atgriešanos pagodināts tiktu Viņa Vārds. Kas strādā aplausu dēļ, tos Dievs neatzīst.

Pazemīgie strādnieki, kas neuzticas savai lielajai apdāvinātībai, bet kas paļāvīgi dara darbu, pastāvīgi uzticoties Dievam, dalīsies Pestītāja priekā. Viņu neatlaidīgās lūgšanas pievedīs dvēseles krustam. Debesu eņģeļi atsauksies viņu pašuzupurīgajām pūlēm ,

Šie strādnieki ir Kunga stādītie koki. īpašā izpratnē viņi nes augļus, kas līdzīgi apustuļu nestajiem augļiem. Bagāts atalgojums viņus gaida nākamā dzīvē.

“Bet ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” Jēk. 1:5

Katram ticīgam cilvēkam dota priekštiesība vispirms sarunāties ar Dievu savā istabiņā un tad kā Dieva vēsts tālāk paudējam runāt ar citiem. Lai būtu ko stāstīt citiem, mums ik dienas jāsaņem gaisma un svētības. Šajā laikā vajadzīgi ļaudis, kas uztur ciešu sadraudzību ar Dievu, kuros mājvietu ir ņēmis Kristus, kurus apņem svēts iespaids, tāpēc, ka viņi sadarbojas ar Debesu eņģeļiem. Dievam vajadzīgi ļaudis, kam spēks vilkt jūgu kopā ar Kristu, kam spēks iedrošinošos un līdzjūtīgos vārdos atklāt Kristus mīlestību citiem.

Kad ticīgais zemojas lūgšanā Dieva priekšā, lai pazemībā un, būdams satriekts, ar neliekuļojošām lūpām paustu savu lūgšanu, tad viņš par sevi vairs nedomā. Viņš domā par to, kas vēl jāiegūst, lai raksturs veidotos Kristum līdzīgs. Viņš lūdz: “Kungs, ja man jābūt kanālam, pa kuru dienu no dienas un stundu no stundas jāplūst Tavai mīlestībai, tad ticībā es prasu Tevis apsolīto žēlastību un spēku.” Viņš stipri pieķeras apsolījumam: “Ja kādam no jums gudrības trūkst, tas lai to lūdz no Dieva, un viņam taps dots.”

Kā šāda paļāvība patīk Kungam! Kā Viņš priecājas uzklausīt neat­ laidīgus, dedzīgus lūgumus! Ar apbrīnojamu cēlinošu žēlastību Kungs aplaimo pazemīgu lūdzēju, dodot viņam spēkus visgrūtāko pienākumu pildīšanai. Viss, kas tiek uzsākts, tiek darīts tam Kungam, un tas cēlina un svēto pat tādu strādnieku, kas aicināts vismazākajā darbā. Tas katru vārdu un katru darbu ietērpj jaunā godībā un savieno visvienkāršāko strādnieku ar visaugstākajiem eņģeļiem Debesu pagalmos.

Dieva dēliem un meitām pasaulē ir darāms liels darbs. Viņi kā Dieva darba darītāji pieņem Dieva Vārdus un stāsta tos citiem. Viņiem jāizplata gaisma tālāk. Visi, kas pieņēmuši Vārdu, uzticīgi sniegs šo Vārdu citiem. Viņi runās Kristus vārdus. Ar sarunām un izturēšanās veidu viņi ik dienas no jauna liecinās par atgriešanos pie patiesības principiem. Tādi ticīgie būs kā skatu spēle pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem, un Dievs būs viņos pagodināts.

“Un Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi, jo Viņš ir galva visām varām un spēkiem.” Kol. 2:10

Kristus rīcība mūsos ir varena patiesība, praktiska patiesība. Es neesmu tikai Dieva mīlestības priekšmets, kas kā rotaļlieta pamesta sātana kārdināšanu varai. Es esmu Dieva bērns, kas dzimis dzīvai godības pilnai cerībai. Mums jādzīvo Dievā un Dievam mūsos. Mūsu šķīstumam jālīdzinās Dieva šķīstumam. Mīlestībai manā sirdī jābūt dzīvam principam līdzīgai mīlestībai Dieva sirdī. Visas debesu bagātības nodotas manā rīcībā, jo esmu atpirkta ar Jēra asinīm...

Mēs esam Dieva dēli un Dieva meitas. Sātans ir postītājs un Kristus ir atjaunotājs, Jēzus grib mūs darīt par Sava svētuma līdzdalībniekiem. Dievs neskatās uz grēku kā uz maznozīmīgu lietu, un Viņš cenšas izglābt no grēka. Jēzū Kristū nav nekā barga, skarba, atraidoša vai dusmīga un ja mums ir Kristus raksturs, tad mēs līdzināsimies Viņam. Mēs netiekam spiesti kļūt svēti, bet Viņš vēlas, lai mēs atdarinātu Viņa raksturu, apbrīnotu Viņu - patiesu, šķīstu, augstsirdīgu un mīlošu.

Laime sastāv no lielām un mazām lietām. Ja mēs vēlamies līdzināties Kristum un saņemt Viņa raksturu, tad mums jāradinās ikdienas kļūt arvien svētākiem mazās lietās. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Ja jūs vēlaties vaskā uzspiest skaidru zīmoga attēlu, jūs tad nerīkojaties strauji, bet rūpīgi pieliekot zīmogu un uzspiežot to, līdz vaskā paliek tā atveids. Tieši tā Kungs rīkojas ar mums. Ne šad un tad, bet jaunā dzīve, kas līdzinās Kristum, patstāvīgi caur Svēto Garu tiek ieaudzināta mūsos.

Atsevišķi darbi veido ieradumus un ieradumi veido raksturu. Nav jābaidās bez ievērības atstāt lielas lietas, bet jābaidās, ka bez ievērības un pārāk zemu novērtētas var palikt mazās lietas. Dievs ir visa cilvēka Dievs un ne kādas atsevišķas cilvēka daļas Dievs. Viņš visu radīja, Viņš visu atpestīja, un mums Viņam jākalpo ar visu, kas mēs esam. Tad Viņš svētīs visu - dvēseli un miesu. Tad godpilna būs visa mūsu dzīve, un katrs elpas vilciens, katra skaņa un katrs pieskāriens būs miers, gaisma un laime.

“Bet Kristus ir viss un iekš visiem." Kol. 3:11; Glika tulk.

Dārgajam Glābējam Kristum jābūt kristieša dzīvē visam visā. Ikkatra svēta doma, ikkatra šķīsta vēlēšanās, ikkatra dievišķa apņemšanās nāk no Viņa, kas ir Gaisma, Patiesība un Ceļš. Kristum jāmājo Viņa pārstāvjos caur patiesības Garu. Pāvils saka: “Līdz ar Kristu esmu krustā sists; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Gal. 2:20)

Savas varenās mīlestības dzīts. Viņš Visumā stājas mūsu vietā un aicināja visu lietu Valdnieku izturēties pret Viņu kā pret cilvēces ģimenes pārstāvi. Viņš saistījās ar mūsu interesēm, atklāja savas krūtis nāvīgajam sitienam, uzņēmās uz sevis cilvēka grēkus un tā sodu, cilvēka labā pienesot Dievam pilnvērtīgu upuri. Sava salīdzinošā darba nopelnā Viņam ir vara piedāvāt cilvēkam pilnīgu taisnību un pilnīgu pestīšanu. Kas ticēs Viņam kā savam personīgajam Glābējam, tas nepazudīs, bet iegūs mūžīgu dzīvību.

Jēzus savas intereses sasaistīja ar savu izredzēto un pārbaudīto ļaužu interesēm. Viņš mums atklāj, ka Viņu personīgi skar visas Viņa izredzēto ļaužu lietas. Izgaismojot, kādas ir citu attiecības pret Viņa ļaudīm, Viņš beidzot paziņo, ka lielajā dienā Viņš tiesās ikkatru rīcību, it kā tā būtu Viņam darīta.

Viņa līdzjūtībai pret saviem ļaudīm nav nekā līdzīga. Viņš nepaliek tikai skatītājs, kurš vienaldzīgi vēro savu ļaužu ciešanas, bet Viņš sasaista sevi ar visām viņu interesēm un bēdām. Ja Viņa ļaudīm tiek nodarītas pārestības vai ja pret tiem izturas ļauni un tos nicina, tad viņiem sagādātās ciešanas Debesu grāmatās tiek ierakstītas kā Viņam nodarītas.

Dieva bērniem sniegtās priekšrocības un svētības apustulis apraksta sekojošiem vārdiem: “Viņiem Dievs gribēja darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu tautu starpā, proti Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība.” (Kol. 1:27) Tad, kad mēs atzīsim, ka mūsu godības cerība ir Kristus un mēs esam tapuši pilnīgi Viņā; tad mēs priecāsimies ar neizsakāmu un godības pilnu prieku.

“ Visas šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji tā spēkā, kas mūs mīlējis.” Rom. 8:37

Spēkā, kuru mums dod Jēzus, mēs varam būt vairāk kā uzvarētāji. Tomēr šo spēku mēs paši ražot nespējam. Saņemt to varam vienīgi caur Dieva Garu.

Mums dziļi jāizprot Kristus daba un tās mīlestības noslēpums, “kas ir daudz pārāka par katru atziņu”. (Ef. 3:19) Mums jādzīvo siltajos un sirsnīgajos Taisnības Saules staros. Nekas cits kā vienīgi Kristus mīlošā līdzjūtība, Viņa dievišķā žēlastība un Viņa visvarenais spēks var mūs darīt stiprus uzmācīgā ienaidnieka atvairīšanā un savas sirds pretestības apspiešanā. Kas ir mūsu spēks? Tas ir prieks Kungā. Ļausim Kristus mīlestībai piepildīt mūsu sirdi, un tad mēs būsim sagatavoti tā spēka uzņemšanai, kas Viņam ir priekš mums.

Katru dienu pateiksimies Dievam par mums piešķirtajām svētībām. Ja cilvēks pazemosies Dieva priekšā, atzīstot savu pilnīgo nespēku paveikt darbu, kas jāpaveic, lai tiktu šķīstīta viņa dvēsele, un ja viņš atteiktos pats no savas taisnības, tad Kristus iemājos viņa sirdī. Tad Viņš pieliks savu roku šī cilvēka Jaunradīšanas darbā un turpinās darbu, līdz cilvēks būs pilnīgs Viņā.

Raugoties uz Kristu ar vēlēšanos kļūt līdzīgam Viņam, patiesības meklētājs ierauga Dieva bauslības priekšrakstu pilnību, un to vairs neapmierina nekas cits kā tikai pilnība. Viņš tomēr zina, ka glābjošais spēks, kas viņam dos spēku šajā cīņā, atrodas pie Glābēja. Pestītājs viņam piešķirs spēku un palīdzību, ja viņš nāks un lūgs žēlastību un veiksmi.

Kristus nekad neatstās nepadarītu darbu, kas ielikts Viņa rokās. Apņēmīgam māceklim Viņš liks izprast tā stūrgalvību, grēkiem aptraipīto stāvokli un trūkumus, kas piemīt sirdij, pie kuras Viņš strādā. Patiess grēkus nožēlojošs cilvēks izpratīs savas iedomības nevērtīgumu. Raugoties uz Jēzu un salīdzinot savu kroplo raksturu ar Pestītāja pilnīgo raksturu, viņš varēs tikai sacīt:

“Manā rokā nav nekā.

Tikai krusts Tavs - mana cerība.”

“Viņa runa ir vissaldākā: tiešām Viņš ir ļoti pievilcīgs." Augstā dz. 5:16; angļu tulk.

Pārdomājiet Kristus dzīvi, kāda tā bija uz šīs zemes. Viņš nenicināja pat vismazākos un vienkāršākos pienākumus. Pilnība raksturoja visu, ko Viņš darīja. Meklējiet palīdzību no Viņa, un jūs savus ikdienas pienā­ kumus spēsiet veikt ar valdzinošu cieņu, kā cilvēks, kas tiecas pēc mūžīgās dzīvības vainaga.

Mēs daudz runājam par Kristus dzīves varenību. Mēs stāstām par Viņa veiktajām lielajām lietām, par Viņa brīnumdarbiem, par to, kā Viņš klusināja vētrainos ūdeņus, kā atdeva redzi aklajiem un dzirdi kurlajiem, un kā mirušos uzmodināja dzīvībai. Tomēr par Viņa lielumu vēl vairāk liecina tieši mazās lietas, kurām Viņš pievērsa uzmanību. Pak­ lausieties, ko Viņš saka Martai, kad tā pie Viņa nāk ar lūgumu, lai Viņš pavēlētu viņas māsai palīdzēt kalpošanas darbos. Viņš saka: “Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” (Lūkas 10:41-42)

Ieklausieties vārdos, kurus Viņš saka, kad nogurušās mātes Viņam pienes savus bērnus, lai Viņš tos svētītu. Mācekļi negribēdami, ka viņu Meistaru traucē, sūtīja šīs mātes prom, bet Kristus sacīja; “Laidiet bēr­ niņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” (Marka 10:14) Un, paņemdams tos savās rokās, Viņš tos svētīja. Ja mums būtu atklāta šo bērnu nākotne, mēs varbūt redzētu bērnus atceramies šīs dienas ainas un Pestītāja laipnos vārdus. Tā paša Jēzus, kas ir mūsu Pestītājs.

Kristus rakstura dievišķais skaistums, ar kuru salīdzinājumā viscēlākais un laipnākais cilvēks ir tikai vājš šī skaistuma atspulgs; par kuru Zālamans, inspirācijas Gara skubināts, rakstīja: Viņš “izceļas starp tūkstošiem. Viņš ir ārkārtīgi pievilcīgs”;. Šis pašaizliedzīgais Glābējs visās savās mīlestības pilnajās gaitās virs zemes bija iespaidīgs Dieva bauslības rakstura pārstāvis.

“Tu man dari zināmu dzīvības ceļu. Prieka pilnība ir Tava vaiga priekšā, un jaukas, svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi.” Ps. 16:11

Neiedomājieties, ka, staigājot kopā ar Jēzu, jums būs jāstaigā ēnā. Vislaimīgākie cilvēki pasaulē ir tie, kas uzticas Jēzum un ar prieku pilda Viņa pavēles. Neapmierinātība un nemiers tiek aizdzīti no to cilvēku dzīves, kuri seko Viņam. Viņi var sastapties ar grūtībām un pārbaudījumiem, tomēr viņu dzīve ir prieka pilna; jo viņiem līdzās soļo Kristus, un Viņa klātbūtne apgaismo viņu taku.

Uzmostoties no rīta, slavējiet Dievu un, izejot darbā, ejiet, lūdzot no Dieva palīdzību. Centieties noplūkt kādu dzīvības koka lapu. Tas jūs nomierinās un atspirdzinās, piepildot sirdi ar mieru un prieku. Pie­ saistiet savas domas Pestītājam. Novērsieties no pasaules steigas un apsēdieties Kristus tuvumā, tad ikdienas trokšņu, rūpju un nesaskaņu vidū jūs gūsiet jaunus spēkus. Mums katrā ziņā vajag apsēsties un padomāt, ka Pestītājs atstāja Debesis un atstāja Dieva troni, lai parādītu, kādi var būt cilvēki, ja tie savu vājumu savieno ar Viņa spēku. Satiksmē ar Dievu guvuši jaunus spēkus, mēs līksmi varam iet tālāk, slavējot Viņu par priekštiesību ienest Kristus mīlestības saulaino gaismu to cilvēku dzīvē, ar kuriem mums jāsastopas.

Debesu saprātīgās būtnes gaida, lai sadarbotos ar cilvēkiem, lai pasaule redzētu, kādi var kļūt cilvēki, ja tie savienojas ar dievišķām būtnēm. Tie, kas Dieva darbam atdod miesu, dvēseli un garu, pastāvīgi saņems jaunas fiziskā, intelektuālā un garīgā spēka devas. Viņu rīcībā ir neizsmeļamie Debesu krājumi. Kristus tiem dod dzīvību no savas dzīvības. Svētais Gars liek darboties mūsu augstākiem spēkiem prātā un sirdī. Ar mums dotās žēlastības palīdzību mēs varam gūt uzvaras, kas mūsu ticības un rakstura trūkumu dēļ mums varbūt likās nekad neaizsniedzamas.

Ikkatram, kas bez atlikuma sevi nodod Kunga darbam, tiek doti spēki neaptveramu rezultātu sasniegšanai.

“Ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami, ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli,Dievam par godu un slavu.” Fil. 1:10,11

Kungs neprasa no saviem ierobežotajiem radījumiem neko neies­ pējamu • Mūsu lielā vajadzība ir iegūt spēku, augstākai, šķīstākai un cēlākai dzīvei. Dieva ļaudīm ir jābūt piepildītiem ar svētu prieku, lai tā spožums, izstarojot no viņiem, apgaismo citiem ceļu. Kāds spēks, miers un prieks var būt dvēselei, kas vienota ar Kristu! Dievišķais spožums atklājas cilvēkos, kas uztur ciešus sakarus ar Viņu, kurš ir spēka Avots.

Mēs maz pazīstam Debesu mieru, laimi un prieku. Mums jāgūst lielāki panākumi. No Kristus mums jāsaņem dzīvības ūdens, lai tas mūsos var būt kā ūdens avots, kas atspirdzina visus, kuri nonāk mūsu iespaida sfērā.

Pie kristības mēs solāmies pārtraukt visus sakarus ar sātanu un viņa pārstāvjiem, nododot sirdi, prātu un dvēseli Dieva valsts paplašināšanas darbam. Šī mērķa labad strādā visas Debesis. Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir solījies sadarboties ar svētotiem šīs zemes pārstāvjiem. Ja paliekam uzticīgi savam solījumam, tad mums ir atvērtas durvis sakariem ar Debesīm - durvis, kuras nevar aizvērt neviena cilvēka roka vai sātana spēki

Visiem ticīgajiem Kristus žēlastībā un spēkā apsolīta morāla un garīga pilnība. Ikkatram solim mums jāizlūdzas Kristus palīdzība. Viņš ir paraugs, pēc kura mums jāveido savs raksturs. Ar vārdiem: “Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs” (Mat. 5:16), Kristus no mums prasa darbus, ne tikai vārdus.

Kristus ir gaismas Izstarotājs, dzīvības Avots. Viņš vēlas, lai cilvēki, šķīstīti un svētoti, kļūtu par Viņa palīdzošo roku. Viņš vada mūs pie Dieva troņa un dod mums lūgšanu, ko pienest Viņam. īstenojot dzīvē šo lūgšanu, mēs nonākam ciešā saskarē ar Kristu; pie ikkatra soļa mēs pieskaramies Viņa dzīvinošajam spēkam. Mūsu labā Viņš liek darboties visspēcīgajām Debesu varām.

“Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība." Jāņa 10:10

Cilvēkam, kas savienojies ar Kristu, nevar būt nekāda šaura, ierobežota dzīve. Kas Jēzu mīl ar visu sirdi, prātu un dvēseli un savu tuvāko kā sevi pašu, tiem ir plašs darba lauks, kur izlietot savas spējas un iespaidu. Nav nevienas tādas spējas vai talanta, ko vajadzētu izlietot savtīgiem nolūkiem. Savam “es” jāmirst, un mūsu dzīvei jātiek apslēptai ar Kristu Dievā.

Kungs vēlas, lai mēs savu dvēseli vērtētu tā, kā Kristus to vērtē - cik tālu mēs to spējam izprast. Jēzus nomira, lai varētu izglābt cilvēkus no mūžīgas pazušanas. Tāpēc mums sevi ir jāuzskata par atpirktu īpašumu. “Jūs nepiederat sev pašiem. Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu.” (1. Kor. 6:19-20) Visi mūsu prāta, dvēseles un miesas spēki pieder Kungam. Lai kalpotu Viņam, mums jānostājas iespējami vislabākā stāvoklī, nepārtraukti paliekot vienotiem ar Kristu un ik dienas domājot par dārgo upuri, kas pienests mūsu labā, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.

Tie, kas iztukšojušies no paša “es” un spēj apzinīgi domāt, nevar bez godbijības un visdziļākās pateicības pacelt skatu uz dzīvo Pestītāju Kristu Jēzu. Pastāvīga raudzīšanās uz Jēzu dara dvēseli dzīvu Dievam. Mums jāmīl Jēzus un Viņa Tēvs, kas sūtīja savu Dēlu pasaulē, jo Viņš mums atklājas brīnišķā gaismā, pilns žēlastības un patiesības. Jēzus saka: “Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas.” (Mat. 11:27) “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” (Mat. 28:18) Bet kādam nolūkam? Lai Viņš cilvēkiem varētu izdalīt dāvanas, lai tie visus savus spēkus atdotu tās brīnišķās mīlestības atklāšanai, ar ko Viņš mūs ir mīlējis.

Ja mēs visas savas spējas vērtēsim Golgatas krusta gaismā, tad mēs dzīvosim Kristum un ļausim savai gaismai spīdēt cilvēku priekšā, un mūsu dzīve vairs nekad neliksies šaura. Kas gan var izprast dvēseles vērtību?

“Ar to Viņš mums ir dāvinājis dārgus un visai lielus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē." 2. Pēt. 1:4

“Daļa pie dievišķas dabas.” Vai var būt tāda iespēja? Paši no sevis mēs nevaram darīt nekā laba, bet kā mēs varam kļūt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem? Tikai nākot tieši pie Kristus tādi, kādi mēs esam - nožēlojami, nabagi un nespēcīgi! Viņš mira, lai mums būtu iespēja kļūt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem. Lai Viņš varētu mūs aizsniegt, Viņam vajadzēja tērpties cilvēka miesā. Tikai tāpēc Viņš ar savas nesa­ līdzināmās mīlestības zelta ķēdi varēja mūs piesaistīt pie Dieva troņa. Mēs tagad varam saņemt spēku, lai uzvarētu, kā Viņš ir uzvarējis.

Viņš aicina visus: “Nāciet šurp pie Manis, Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mat. 11:28-30)

Šajā darbā mums jādara sava daļa, lai neviens nedomā, ka vīri un sievas var nokļūt Debesīs, neiesaistoties cīņā šeit virs zemes. Mums jāizcīna cīņa, mums jāiegūst uzvara. Dievs mums saka: “Gādājiet , ka topat svēti.” Bet kā? - “Ar bailēm un drebēšanu, jo Dievs ir Tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas.” (Fil. 2:12-13) Strādā Dievs, un strādā cilvēks. Tikai tā mēs varam tapt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem.

Tā ir patiesā reliģija. “Mēs esam Dieva darba biedri,” kas strādājam kopā ar Viņu. “Jūs esat Dieva aramais tīrums. Dieva celtne.” (1. Kor. 3:9) Šis ainojums norāda uz cilvēka raksturu, kas jāveido soli pa solim. Dievs strādā dienu no dienas savas celtnes pilnveidošanā, lai tā kļūtu Viņam par svētu templi. Cilvēkam jāsadarbojas ar Dievu, cenšoties Viņa spēkā izveidot sevi tādu, kādu Dievs mūs visus vēlas redzēt, ceļot savu dzīvi no šķīstiem, cēliem darbiem.

Dievs no mums prasa, lai mēs dzīvotu tikai vienai dienai - šodienai. Mums nav jāraugās nedēļu vai mēnesi uz priekšu, jo šodien jādara vislabākais. Šodien jārīkojas tā, lai pagodinātu Dievu. Ir dots apsolījums: “Kādas tavas dienas, tāds būs tavs spēks.” (5. Moz. 3:25; angļu tulk.)

“Es viņos un Tu manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu mani esi mīlējis.”Jāņa 17:23

Liekas, ka būtu gandrīz par daudz ticēt, ka Tēvs jebkuru cilvēces ģimenes locekli var mīlēt un mīl tāpat, kā Viņš mīl savu Dēlu. Tomēr mums dots šis apgalvojums, ka Viņš tā mūs mīl, un tam vajadzētu izraisīt dziļu prieku ikkatrā sirdī, pamodinot visaugstāko godbijību un neizsa­ kāmas pateicības jūtas. Dieva mīlestība nav nekas nedrošs un nereāls, bet gan dzīva īstenība.

Visu pasauļu Radītājs vēlas mīlēt tos, kas tic Viņa vienpiedzimušajam Dēlam kā savam personīgajam Pestītājam, tāpat kā Viņš mīl savu Dēlu. Pat šeit un tagad, mums apbrīnojamos apmēros, tiek dāvāta šī Viņa ārkārtējā labvēlība Līdzās daudzajiem apsolījumiem nākamajai dzīvei, Viņš mums arī šajā dzīvē ir dāvājis neizsakāmi bagātas dāvanas, un Viņš vēlas, lai mēs, kā Viņa žēlastības saņēmēji, priecīgi izmantotu visu, kas ceļ, paplašina un izdaiļo raksturu. Viņš vēlas mūs sagatavot Debesu pagalmiem.

Kas dzīvos ciešā sadraudzībā ar Kristu, tiem Viņš dāvās uzticības amatus. Kalpam, kas savam Kungam dara labāko, ko viņš spēj, ļauts nonākt tuvās attiecībās ar To, kura pavēles viņš labprāt pilda. Uzticīgi pildot savus pienākumus, mēs kļūstam viens ar Kristu, jo ļaudis, kas paklausa Dieva pavēlēm var brīvi ar Viņu sarunāties. Kas visdraudzīgāk var sarunāties ar šādu dievišķo Vadoni, tas par Viņa varenību iegūst visaugstāko izpratni un pilnīgi paklausa Viņa pavēlēm.

Cilvēkam dzīvē ir jāveic svēti un laicīgi pienākumi - kā veikala lietās, tā arī kalpošanā ar Vārdu, bet, kad cilvēks sevi atdod Kristum un iemīl savu Dievu ar visu savu sirdi, prātu, spēku un dvēseli, tad viņš kalpošanai atdod visu savu būtni. Viņš saprot, kas ir viņa spēka īpašnieks un kam viņš pieder. Sevis nodošanā Kristum viņš atdod visu savu dzīvi ar tādu svētu degsmi, kas viņu dara maigu, laipnu un pieklājīgu. Visa viņa rīcība top svēta. Kristus tad viņu var sagatavot augstākas pakāpes skolai Debesīs.

“Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas ari pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis." l.Jāņa 2:6

Mēs nesam kristieša vārdu. Būsim uzticīgi savam vārdam. Būt kristietim nozīmē būt līdzīgam Kristum. Tas nozīmē sekot Kristum pašaizliedzībā, nest augsti paceltu viņa mīlestības karogu un pagodināt Viņu ar nesavtīgiem vārdiem un darbiem. Patiesu kristiešu dzīvē nav nekā no paša “es” - paša “es” ir miris. Kristus dzīvē uz šīs zemes nebija nekādas savtības. Nesot mūsu dabu, Viņš dzīvoja dzīvi, kas pilnīgi bija veltīta citiem. Vārdos un darbos Kristus sekotājiem jābūt šķīstiem un dabiskiem. Šajā pasaulē - netaisnības un samaitātības pasaulē - kristiešiem jāatklāj Kristus īpašības. Visam, ko viņi saka vai dara, jābūt brīvam no savtīguma.

Lielais pagānu apustulis saka: “Nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Gal. 2:20) Ticībā Pāvils pieņēma Kristus žēlastību, un žēlastība aizpildīja viņa dvēseles vajadzības. Ticībā viņš pieņēma šo Debesu dāvanu un pasniedza to ļaudīm, kas ilgojās pēc gaismas. Šis ir tas piedzīvojums, kas vajadzīgs mums. Lūdziet pēc tādas ticības. Ticiet, ka Dievs jums to dos.

Mācieties no Viņa, kas ir teicis: “Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.” (Mat. 11:29) Mācoties no Viņa, jūs atradīsit dusu. Dienu no dienas jūs iegūsit jaunus piedzīvojumus Dieva lietās, dienu no dienas jūs arvien vairāk izpratīsit Viņa pestīšanas lielumu un to godību, kāda ir dzīvei savienībā ar Viņu. Pastāvīgi jūs arvien labāk sapratīsit, kā dzīvot Kristum līdzigu dzīvi, un pastāvīgi jūs kļūsit arvien līdzīgāki Pestītājam.

Dievs vareni darbosies caur mums, ja mēs nomirsim paši sev, ja paplašināsies mūsu uzskati par to, kas Kristus var būt mums un kas mēs varam būt Viņam, ja mēs savienosimies viens ar otru kristīgas sadraudzības saitēm. Tad patiesība būs mūs svētojusi. Tad mēs tiešām būsim Dieva izredzētie un Viņa Gara vadītie ļaudis. Dārga tad mums būs ikkatra dzīves diena, jo mēs tajā atradīsim iespējas izlietot citiem par svētību mums uzticētās dāvanas.

“Es Esmu vīna koks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt"Jāņa 15:5

Kristus savienība ar Viņam ticošajiem ļaudīm šajā līdzībā attēlota tā kā nekur citur.

Visi, kas ticībā pieņem Kristu, kļūst viens ar Viņu. Zari vīna kokam netiek piesieti, tie netiek tam piestiprināti kaut kādā mākslīgā veidā, bet tie savienojas ar to tā, ka kļūst par daļu no tā. Viņu tad baro vīna koka saknes. Tā tie, kas ticībā pieņem Kristu, kļūst principos un ticībā viens ar Viņu. Tie savienojas ar Viņu, un tie dzīvo Dieva Dēla dzīvi. Viņi dzīvību saņem no Tā, kas pats ir dzīvība.

Kristības ceremoniju var atkārtot atkal un atkal, bet tai pašai par sevi nav spēka izmainīt cilvēka sirdi. Sirdij jāsavienojas ar Kristus sirdi, gribai ar Viņa gribu, prātam jākļūst vienam ar Viņa prātu, un domām jānonāk Viņa gūstā. Atdzimušam cilvēkam ir dzīva savienība ar Kristu. Kā zars saņem uzturvielas no koka stumbra, un tāpēc var nest daudz augļu, tā patiess kristietis, savienojoties ar Kristu, atklāj savā dzīvē Gara augļus. Zaram kļūstot vienotam ar vīna koku, vētra to nevar aizraut no stumbra, sals nevar iznīcināt tā dzīvības spējas, nekas nevar to šķirt no stumbra. Tas ir dzīvs zars, un tas nes vīna koka augļus. Tā notiek ar ticīgo, tas atklāj Kristus raksturu labos vārdos un darbos.

Kristus ir sagādājis līdzekļus, kas visu mūsu dzīvi var pārvērst nepārtrauktā un tuvā sadraudzībā ar Viņu. Bet Kristus paliekošā tuvuma izjūta iegūstama vienīgi dzīvā ticībā.

Padomāsim par to pilnību, kādu mēs visi varam iegūt, jautāsim sev: “Vai mana griba ir pakļāvusies Kristus gribai? Vai manā dzīvē un raksturā ir redzama dzīvā vīna koka bagātā pilnība - Viņa žēlastība. Viņa līdzjūtība un Viņa mīlestība?”

“Palieciet Manī, un Es - jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.” Jāņa 15:4

Vajadzīga ir ne gadījuma rakstura savienošanās ar Kristu, bet gan palikšana Viņā. Viņš aicina jūs palikt Viņā. Viņš nepiedāvā jums īsus laimes mirkļus, kurus jūs reizēm gūstat, nopietni un dedzīgi meklējot Kungu, un kas tūlīt izgaist, līdzko jūs nododaties ikdienas dzīves pienā­ kumiem. Palikšana Kristū darīs gaišu ikkatru pienākumu, jo Viņš nesīs ikkatras nastas smagumu. Viņš sagatavojis jums iespēju palikt Viņā. Tas nozīmē, ka jūs apzināties Kristus pastāvīgo klātbūtni, ka jūs nepārtraukti esat savienoti ar Viņu, un šī savienība jūs stiprina un iedrošina.

Nepalieciet ārpus Kristus, kā tas šodien ir ar daudziem Kristus aplie­ cinātājiem. Aicinājums “palieciet Manī un Es - jūsos” netiktu dots, ja to nebūtu iespējams īstenot. Mūsu Pestītājs Jēzus pastāvīgi ar Svētā Gara palīdzību velk jūs pie sevis, darbojoties pie jūsu prāta, lai jūs paliktu Kristū. Visas Viņa piedāvātās svētības ir saistītas ar jūsu rīcību. Vai atraidīsiet Kristu? Viņš saka: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstum­ šu.” (Jāņa 6:37) Par citas šķiras ļaudīm Viņš saka: “Jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” (Jāņa 5:40)

Vai jūs un es esam pilnībā izpratuši laipno aicinājumu: “Nāciet šurp pie Manis”? Viņš saka: “Palieciet Manī,” bet nevis “palieciet ar Mani.” “Izprotiet Manu aicinājumu. Nāciet pie Manis, lai vienmēr palik­ tu kopā ar Mani.” Kas uz visu dzīvi nāks pie Viņa, tiem visiem Viņš bagātīgi dāvās visas ar Viņu saistītās svētības. Viņam ir kaut kas vairāk par īslaicīgu laimi, kuru jūs baudāt, kad no sirds meklējat Kungu lūgšanās, īsa saruna ar Kristu ir tikai kā piliens jūrā, jo jums tiek piedāvāta palik­ šana Viņā, bet ne tikai īslaicīga priekštiesība, kas izgaist, kad jūs sākat pildīt savas dzīves pienākumus. Vai raizes, sarežģījumi un dzīves rūpes šķirs jūs no Kristus? Vai darbnīcā, tīrumā un tirgus laukumā mēs esam mazāk atkarīgi no Dieva kā citās vietās? Kungs Jēzus paliks ar jums un jūs ar Viņu Visās vietās.