“Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies tā Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars.'9 2. Kor. 3:18

Ja mēs kaut īsu mirkli skatāmies saulē, kad tā atrodas zenītā, un pēc tam novēršamies no saules, tad tās attēls parādīsies uz visiem priekšmetiem, kurus mēs pēc tam aplūkojam. Tāpat notiek, kad raugāmies uz Jēzu: viss, ko mēs pēc tam redzam, atstaro Viņa - Taisnības Saules attēlu. Mēs nevaram saskatīt kaut ko citu vai runāt par kaut ko citu. Viņa attēls ir iespiedies dvēseles acīs un ietekmē mūsu ikdienas dzīvi, mūsu dabu darot klusāku un piemīlīgāku. Uzlūkojot mēs topam saskaņoti ar dievišķo, tas ir, Kristus līdzību. Visiem, ar kuriem mēs satiekamies, mēs atstarojam Taisnības Saules priecīgos starus.

Jēzus bija pilnīgs paraugs tam, kādiem mums vajadzētu būt. Viņš stingri ievēroja sava Tēva likumus, tomēr Viņa rīcība bija pilnīgi brīva. Viņā kvēloja un kūsāja enerģija, tomēr Viņš bija kluss, apdomīgs un savaldīgs. Viņš stāvēja pāri pasaules notikumiem, tomēr no sabiedrības neatrāvās. Viņš pusdienoja ar muitniekiem un grēciniekiem, spēlējās ar maziem bērniem, ņēma tos savās rokās un svētīja. Ar savu klātbūtni Viņš parādīja labvēlību kāzu mielastam. Viņš raudāja pie Lācara kapa. Viņš mīlēja visu skaisto dabā un izmantoja lilijas, lai rādītu, ka Dieva skatījumā dabiskā vienkāršība tiek vērtēta augstāk par samākslotību un izrādīšanos. Viņš izmantoja lauksaimnieka darbu, lai attēlotu visaugstākās patiesības.

Viņa degsme nekad nenoslīdēja līdz dusmu līmenim, un Viņa loģiskums nepārvērtās savtīgā stūrgalvībā. Viņa labdarībai nebija nekā kopīga ar vājumu, nedz Viņa līdzjūtībai ar sentimentalitāti. Viņš apvienoja bērna nevainību un vienkāršību ar vīrišķīgu spēku, visu aptverošu nodošanos Dievam ar maigu mīlestību uz cilvēku. Viņā savienojās pavēlētāja cieņa ar valdzinošu pazemības jaukumu. Kaut mēs vadītu savu ikdienas dzīvi visciešākā savienībā ar šo pilnīgo un nevainojamo raksturu.

Mums nav jāseko ne sešiem paraugiem, ne pieciem; mums ir tikai viens paraugs -Jēzus Kristus.

“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt Ņemiet Uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.”Mat. 11:28,29

Pestītājs atpirka cilvēci no visbargākā soda veida Viņš mums rāda vienīgo taku, kas ved pie šaurajiem vārtiem, aiz kuriem sākas šaurais ceļš, kurš aizved uz plašām un jaukām ganībām. Viņš ir iezīmējis ikkatru šī ceļa soli; un, lai neviens nekļūdītos, Viņš mums pasaka, kas jādara: “Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mat. 11:28- 30) Tas ir vienīgais grēcinieka glābšanas ceļš. Zinot, ka neviens nevar paklausīt šai pavēlei pats savā spēkā. Kristus mums ieteic neuztraukties un nebaiļoties, bet atcerēties, ko Viņš var padarīt, ja mēs nākam pie Viņa un uzticamies Viņa spēkam. Viņš saka, ka, ja jūs nesīsiet jūgu kopā ar Viņu, savu Glābēju, tad Viņš būs jūsu stiprums un jūsu sekmju nodrošinātājs.

Šīs ar Kristus ielūgumu saistītās svētības var iegūt un baudīt tikai tie, kas nes Kristus jūgu. Pieņemot šo ieaicinājumu, jūs savas simpātijas un savu mīlestību atraujat pasaulei un veltāt tur, kur jūs varat baudīt svētības, ko dod tuva sadraudzība un cieša savienība ar Dievu. Nākot pie Kristus, jūs savas intereses savienojat ar Viņa interesēm.

Kungs ir noteicis, ka ikkatra dvēsele, kas paklausa Viņa Vārdam, iegūs Viņa prieku, Viņa mieru un Viņa pastāvīgi uzturošo spēku. Tādi cilvēki nonāk Viņa tuvumā ne tikai tad, kad tie nometīsies ceļos Viņa priekšā lūgšanā, bet arī tad, kad tie pilda savus dzīves pienākumus. Viņš tiem sagatavojis paliekošu vietu pie sevis, kur dzīve tiek šķīstīta no visa rupjā un nepatīkamā. Šī nepārtrauktā savienība ar Viņu padara tos visā dzīves gaitā par Kunga līdzstrādniekiem.

Viņš mūs aicina nākt pie Viņa. Ņemiet uz sevi Manu jūgu. Es no jums neprasu neko tādu, ko pats iepriekš nebūtu darījis. Viss, ko Es no jums prasu ir sekošana Manai priekšzīmei. Ejiet pēdās, kuras Es esmu ieminis. Lieciet savas kājas Manās pēdās.

“Raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” Ebr. 12:2

Dvēselei, kas tic Jēzum, krusts stāsta par dzīvību un nevis par nāvi. Līksmi sveiciet dārgos dzīvību dodošos starus, kas spīd no Golgatas krusta. Sniedzieties pēc šīm svētībām, ticiet tām.

Nedzīvojiet krusta ēnā. (Izdev, izcēlums) Lai nav nekādas raudāša­ nas, žēlošanās un runāšanas par sāpēm; iedrošiniet savu dvēseli cerēt un priecāties. Krusts norāda uz augšu, uz dzīvo Pestītāju, kas ir jūsu Aizstāvis un kas aizlūdz par jums.

Ja jūs apņem tumšas ēnas, tad tāpēc, ka sātans nostājies starp jums un Taisnības Saules spožajiem stariem.

Es tiešām esmu atradusies krusta ēnā. Man tā nav parasta lieta tikt pārvarētai un atrasties tik lielā gara nomāktībā, kā tas ir bijis pēdējos mēnešos. Es nevēlos, lai mani atrastu vieglprātīgi izturamies pret savu dvēseli un līdz ar to vieglprātīgi izturamies pret savu Glābēju. Es nevienam negribu teikt, ka Jēzus ir uzcēlies no kapa un ka Viņš ir uzkāpis Debesīs un dzīvo, lai mūs aizstāvētu Tēva priekšā, ja es praktiski neīstenoju dzīvē savas pamācības un neticu Viņa pestīšanai, ja pilnībā nenododu savu bezspēcīgo dvēseli Jēzum, lai Viņš tai dāvātu savu žēlastību, savu taisnību, mieru un mīlestību.

Man pilnīgi jāuzticas Viņam, neņemot vērā savu izjūtu pārvērtības. Man visiem jārāda, ka es slavēju Viņu, kas mani aicinājis no tumsas savā brīnišķajā gaismā. Manai sirdij pastāvīgi jāatrodas Kristū, manā Glābējā, aplūkojot Viņa mīlestību un žēlojošo laipnību. Man Viņam jāuzticas nevis tikai reizēm, bet vienmēr, lai parādītu, kādi ir rezultāti sadraudzībai ar Viņu, kas mani ir atpircis ar savām dārgajām asinīm. Mums jāmācās ticēt apsolījumiem, dzīvot paliekošā ticībā.

Dzīvosim Golgatas krusta saulainajā gaismā. Nepaliksim ilgāk vairs ēnā, žēlojoties par savām bēdām, jo ar to tās tikai padziļināsies. Nekad neaizmirsīsim, ka, staigājot pa ieleju, Kristus mums ir tikpat tuvu klāt, kā, staigājot pa kalnu virsotnēm.

“Svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, svētīgs tas cilvēks, kam tas Kungs nepielīdzina viņa grēku” Rom. 4:7,8

Domājot par to, ko mums ir darījis mūsu Glābējs, kad mēs bijām vēl grēcinieki, mēs tiešām varam griezties pie Viņa visdziļākajā uzticībā. Ticībā mēs varam dusēt Viņa mīlestībā. Viņš saka: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37)

Stāvēt Dieva priekšā grēcīgās drēbēs, kad Viņa acis redz ikkatru mūsu dzīves noslēpumu, tiešām būtu briesmīgi, bet Kristus upura spēkā mēs varam nostāties Dieva priekšā šķīsti un nevainīgi, kad visi mūsu grēki ir salīdzināti un piedoti. “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) Atpestīts grēcinieks, kas ietērpts Kristus taisnības drēbēs un Pestītāja nopelnā darīts pilnīgs, var stāvēt grēku nīstošā Dieva priekšā.

Grēcinieks var tikt glābts tikai ticībā Kristus Vārdam. Ticība Kristum nav dabas darbs, bet Dieva darbs pie cilvēka prāta, kas ar Svētā Gara palīdzību tiek veikts dvēselē un atklāj Kristu, kā Kristus atklāja Tēvu. Ticība ir paļaušanās uz lietām, kas ceramas, un pārliecība par lietām, kas neredzamas. Ar savu taisnojošo un svētojošo spēku tā stāv pāri visam tam, ko cilvēki sauc par zinātni. Cilvēku zinātne bieži pieviļ un nomaldina, bet Debesu zinātne nekad nevienu nemaldina. Tā ir tik vienkārša, ka to izprast var pat bērns, tomēr pats izglītotākais prāts to nevar izskaidrot. Tā nav izskaidrojama, nav izmērojama un sniedzas pāri cilvēciskās izteiksmes spējām.

Kādu neizsakāmu mīlestību Pestītājs atklājis cilvēku bērniem! Viņš ne tikai noņem grēka iededzināto zīmi, bet arī tīra un šķīsta dvēseli, ietērpdams to pats savā taisnībā, kurai nav nekāda traipa un kas austa Debesu austuvēs. Viņš ne tikai noņem lāstu no grēcinieka, bet savieno to ar sevi, izstarodams pār viņu savas taisnības spožos starus. Viņu tad mīļotā Dieva Dēla dēļ pieņem un apsveic Visums. Kādu gan godību ticībā atgriezies kritušais cilvēks var atkal atdot Dievam!

“Bezdievis lai atstāj savu ceļu, un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.”Jes, 55:7

Daudzi neuzticas drošajam apgalvojumam, ka Kristus kā mūsu starpnieks aizlūdz par mums Tēva priekšā. Kristus mūs atbalsta mūsu vajadzībās, un Viņš spēj novērst ikkatru īpašo mūsu vājībā redzamo trūkumu. Dzīvojot uz šīs zemes, Viņš bija sirsnīgs aizlūdzējs, meklēdams Tēva rokās jaunus spēka krājumus, lai atspirdzis un iedrošināts varētu stiprināt un iepriecināt cilvēku bērnus. Viņa vārdiem jāiedrošina ikkatra dvēsele tās pienākumiem un jāstiprina tās gaidāmajiem pārbaudījumiem.

Kā Kristus, būdams cilvēks, spēku meklēja no Tēva, lai varētu panest pārbaudījumus un izturēt kārdināšanas, tā ir jādara arī mums. Mums jāseko bezgrēcīgā Dieva Dēla priekšzīmei. Ik dienas no visu spēku Avota mums jāsaņem palīdzība, žēlastība un spēks. Mums jānodod sava bezspēcīgā dvēsele Tam, kas gatavs mums palīdzēt ikkatrā vajadzības brīdī. Mēs Kungu aizmirstam pārāk bieži. Paša “es” sāk darboties impulsīvi, un mēs pazaudējam uzvaras, kuras mums vajadzēja gūt.

Lai uzvarētu, nekad neatliksim grēka nožēlu un atgriešanos vēlākam laikam, bet pieņemsim piedošanu, kas mūs noliktu izdevīgākā stāvoklī. Ja mēs atgriezīsimies un ticēsim, tad Dieva šķīstījošais spēks būs mūsu daļa. Viņa glābjošā žēlastība tiek mums piedāvāta par velti. Viņš piedošanu dāvā visiem, kas vien vēlas to pieņemt.

Dievs vienmēr pieņems grēka atzīšanu, ja izdarītais ļaunums ir nožēlots un atstāts. Mūsu Debesu Tēvs saka: “Tik tiešam, ka Es dzīvoju, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo.” (Ec. 33:11) Par ikkatru grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem, Debesu eņģeļi līksmojas ar prieka dziesmām. Nav jāpazūd nevienam grēciniekam. Dieva glābjošā žēlastība visiem tiek dāvāta pilnībā un par brīvu.

Mēs dzīvojam sagatavošanās laikā. No dievišķā mantu nama mums jāsaņem pilnīga žēlastības deva. Kungs ir sagatavojis krājumus ikkatras dienas vajadzībām.

Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.” Mat. 13:45-46

Pielīdzinot Debesu valstību ļoti dārgai pērlei, Kristus ar to vēlējās paskubināt katru dvēseli vērtēt šo pērli augstāk par visu citu. Šīs pērles iegūšana, kas nozīmē Kristus iegūšanu par savu personīgo Pestītāju, simbolizē vislielāko bagātību. Tā ir bagātība, kas vērtīgāka par visām laicīgajām mantām.

Daži meklē, pastāvīgi meklē šo brīnišķīgo pērli, bet tie pilnīgi ne­ atsakās no saviem sliktajiem ieradumiem. Viņi nemirst sev, lai Kristus varētu mājot viņos. Tāpēc viņi neatrod šo dārgo pērli. Viņi nekad neuzzina, ko nozīmē miers un saskaņa dvēselē; jo bez pilnīgas atsacīšanās no sevis nav miera, nav prieka. Būdami gandrīz kristieši, tomēr tie nav kristieši, jo būdami tuvu Debesu valstībai, tie nevar tajā ieiet. Būt gandrīz, bet ne pilnīgi glābtam, nozīmē būt nevis gandrīz, bet gan pilnīgi pazudušam.

Līdzībā rādīts, ka tirgotājs pārdod visu, kas tam bija, lai iegūtu šo vienu dārgo pērli. Tas ir skaists to cilvēku ainojums, kas patiesību vērtē tik augstu, ka atsakās no visa, lai tikai iegūtu to. Viņi ticībā satver pestīšanu, kas cilvēkam sagādāta ar Dieva vienpiedzimušā Dēla upuri. Kristus taisnībai kā šķīstai, baltai pērlei nav nekāda trūkuma, nav nekādas vainas, nekāda traipa. Nekāds cilvēku veikts darbs nevar dārgās Dieva patiesības kaut kā vēl uzlabot. Tur patiesība nav sajaukta ar maldiem. Tām nav neviena traipa.

Kristus labprāt pieņem visus, kas patiesi nāk pie Viņa, bet Viņam ir pretīga jebkāda aizbildināšanās vai liekulība. Viņš ir mūsu vienīgā cerība. Viņš ir mūsu alfa un omega, mūsu saule un mūsu vairogs, mūsu gudrība, mūsu svētošana un taisnība. Tikai Viņa spēkā mūsu sirdis ik dienas var palikt Dieva mīlestībā.

Šī ļoti dārgā pērle ir pestīšana un tās asinīm pirktās, nenovērtējamās bagātības. To var meklēt un atrast, bet., kas to patiesi atrod, tie pārdos visu, kas tiem ir, lai to nopirktu.

“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” Atkl. 3:20

Jēzus var būt kā godājams viesis visiem, kas Viņa uzņemšanai atvērs savas sirdis.

Jēzus ir pilnīga priekšzīme. Tā vietā, lai izpatiktu sev un ietu pa saviem ceļiem, centīsimies atstarot Viņa līdzību. Viņš bija laipns un pieklājīgs, līdzjūtīgs un maigs. Vai te mēs līdzināmies Viņam? Vai cenšamies ar saviem labajiem darbiem padarīt savu dzīvi par patīkamu smaržu? {..)

Nepietiek ar ticības apliecināšanu vien: vajadzīgs vēl kaut kas vairāk par vārdos izteiktu piekrišanu. Jābūt reālai atziņai, īstiem piedzīvojumiem tādos patiesības principos, kādi tie ir Kristū, Mūsos ir jādarbojas Svētajam Garam, kas šos principus spēcīgi izceļ sirdsapziņas priekšā, lai mēs iepazīstamies ar Spēku un pieņemam tos par dzīvu realitāti.

Dievs ir pagodinājis savu Dēlu, liekot Viņu par Paraugu, pēc kura Viņš. veido visu to raksturus, kas tic Viņam, Viņš atklāj mums Kristus īpašības, lai mūs savaldzinātu Viņa raksturs un mēs kļūtu Viņam līdzīgi

Šķēršļi, grūtības un izaicinājumi, ar kuriem mums ir jāsastopas, var izrādīties ne par lāstu, bet par vislielāko svētību mūsu dzīvē, jo tieši pārbaudījumos un grūtībās veidojas visvarenākie raksturi. Tāpēc tie jāuzņem kā Kristus skolas praktiskās nodarbības. Ikkatra atvairīta kārdināšana, ikkatrs drosmīgi panests pārbaudījums sniedz mums jaunus piedzīvojumus un palīdz veidot raksturu. Mēs labāk iepazīstam sātana darbu un paši savas iespējas uzvarēšanai Dieva žēlastībā.

Jēzus ir pasaules gaisma Mums dota priekštiesība staigāt Viņa klātbūtnes gaismā un ieaust veidojamajā raksturā prieka, pateicības, izturības un mīlestības zelta pavedienus. Tā mēs varam raižu un satraukuma vietā, kas ik dienas uzmācas, parādīt Dieva žēlastības spēku un atstarot gaismu no Debesīm.

“Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts Debesīs jums.” 1. Pēt. 1:3,4

Vai ir kāds pamats, lai šī dzīvā cerība tagad mums neļautu justies tikpat paļāvīgiem un priecīgiem kā mācekļiem pirmkristiešu draudzē? Kristus nav ieslēgts Jāzepa jaunajā kapā. Viņš ir augšāmcēlies, mājo Debesīs, un mums jādzīvo saskaņā ar savu ticību, lai pasaule redzētu, ka mums ir dzīva cerība

Mūsu cerībai ir pamats, mūsu mantojums ir neiznīcīgs. Tas nav tikai fantāzijas auglis.

Mēs Bībelē lasām par Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, bet vai mūsu rīcība liecina, ka mēs tam ticam? Vai ticam, ka Jēzus ir dzīvs Pestītājs, ka Viņš nav Jāzepa jaunajā kapā, kuram priekšā aizvelts liels akmens, bet, ka Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem un uzkāpis augšā? Viņš ir tur, lai mūs aizstāvētu Debesu pagalmos. Viņš ir tur, jo mums vajadzīgs kāds Draugs Debesu pagalmos, tāds, kas var būt mūsu Aizstāvis un Starpnieks. Tad priecāsimies par to. Mums ir viss iespējamais, lai varētu slavēt Dievu un Viņam pateikties.

Dažreiz cilvēki par savu reliģisko stāvokli spriež pēc izjūtām, bet tas nav drošs kritērijs. Mūsu kristīgā dzīve nav atkarīga no mūsu izjūtām, bet no pareizām attiecībām ar Debesīm. Mums jātic Dieva vārdiem tieši tā, kā tie ir runāti; mums jātur Kristus pie vārda, ticot, ka Viņš nāca parādīt Tēvu, kurš tāpat kā Kristus ir mūsu Draugs, un ka Viņš vēlas, lai mēs nepazustu, jo savādāk Viņš nekad nebūtu devis savu Dēlu, lai Tas mirtu kā mūsu upuris. Golgatas krusts ikvienam no mums ir mūžīga ķīla, ka Dievs vēlas, lai mēs būtu laimīgi ne tikai nākamajā, bet jau šajā dzīvē.

Kristus nāve izsauks pār Viņa žēlastības atmetējiem Dieva dusmas un sodības, kas nebūs sajauktas ar žēlastību. Tās ir Jēra dusmas, bet Kristus nāve ir arī cerība un mūžīga dzīve visiem, kas Viņu pieņem un Viņam tic.

“Jo jūs esat dārgi atpirktu Tad nu godinājot Dievu savā miesā un garā, kas pieder Dievam!” 1, Kor. 6:20; Glika tulk.

Cik dedzīgi Kristus nodevās mūsu glābšanas darbam! Cik neatlaidīgi Viņš centās pacelt kritušā cilvēka vērtību, pieskaitot ikkatram grēkus nožēlojošam, ticošam grēciniekam savas neaptraipītās taisnības nopelnu! Cik nenogurstoši Viņš strādāja! Templī un sinagogā, pilsētas ielās un tirgus laukumā, darbnīcā, jūras malā un pakalnu nogāzēs Viņš sludināja Evaņģēliju un dziedināja slimos. Glābjošās žēlastības plāna īstenošanai Viņš atdeva visu sevi.

Neviens Kristu nespieda pienest tik lielu upuri. Viņš labprātīgi apņēmās izciest sodu, ko pelnīja Viņa likumu pārkāpēji. Vienīgais, kas spieda Viņu, bija mīlestība, un nekurnot Viņš panesa visas sāpes un apvainojumus, kas bija daļa no pestīšanas plāna.

Kristus dzīve bija nesavtīgas kalpošanas dzīve, un Viņa dzīve ir mūsu mācību grāmata. Mums jāturpina Viņa iesāktais darbs. Vai, redzot Viņa darbīgo un uzupurīgo dzīvi, tie, kas apliecina Viņa vārdu, var vēl vilcināties aizliegt sevi, pacelt krustu un sekot Viņam? Viņš pazemojās līdz visdziļākajiem dziļumiem, lai mūs varētu pacelt šķīstuma, svētuma un pilnības augstumos. Viņš kļuva nabags, lai mūsu nabadzības nomāktajās dvēselēs varētu ieliet savu bagātības pilnumu. Viņš panesa krusta kaunu, lai varētu mums dot mieru, dusu, prieku un darīt mūs par Savas godības līdzdalībniekiem.

Vai mums nevajadzētu atdot Dievam atpakaļ to, ko Viņš ir atpircis, mīlestības jūtas, kuras Viņš ir šķīstījis, un miesu, kuru Viņš ir izpircis, lai tā būtu svēta?

Patiesa kristietība izstaro mīlestību ar visu savu esamību. Tā iespaido visas miesas vitāli svarīgās daļas - smadzenes, sirdi, palīdzošās rokas un kājas - ļaujot cilvēkiem būt stipriem tur, kur Dievs prasa tādiem būt. Mēs varam atklāt mūsu dievišķā Kunga līdzību. Mēs varam apgūt garīgās dzīves zinātni. Mēs varam pagodināt Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam.

“Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” 1. Pēt. 2:24

Ja kāda jūsu izdarītā nozieguma dēļ jūs tiktu ieslodzīts cietuma sienās un jums būtu piespriests nāves sods, bet tad pie jums nāktu kāds draugs un sacītu; “Es stāšos tavā vietā, un tu vari būt brīvs,” - vai jūsu sirdī nemostos nenoslāpējamā pateicība par tādu nesavtīgu mīlestību? Kristus mūsu labā ir darījis bezgala vairāk par to. Mēs bijām pazuduši, jo mums bija piespriests nāves sods. Tad Kristus nomira par mums un darīja mūs brīvus. Viņš sacīja: “Es uzņemšos grēcinieka vainu, lai viņam būtu otrs pārbaudes laiks. (Izdev, izcēlums) Es viņa sniedzamības robežās nolikšu spēku, kas ļaus viņam uzvarēt cīņā pret ļauno.”

Tādā stāvoklī cilvēki atrodas šodien. Kristus mūs ir atpircis ar savu dzīvību, un mēs piederam Viņam. Visi mūsu fiziskie, prāta un garīgie spēki pieder Viņam; un nedodot Viņam to, kas pieder Viņam, mēs izda­ rām laupīšanu.

Ja spēj, tad centies iedomāties Kristus ciešanu lielumu un to raksturu. Šīm kā cilvēkam izciestajām ciešanām vajadzēja atturēt Dieva dusmu izliešanos uz visiem tiem, par kuriem Kristus mira. Tiešām attiecībā uz draudzi šis lielais iespaids darbosies visā mūžībā. Vai skaitļos varam izteikt tās pārkāpumu daudzumu? Tas nav iespējams! Tad kurš kaut nedaudz var nojaust, ko izcieta Kristus, nostādamies kā Galvotājs par savu draudzi? Viņš bija vienīgais, kas varēja panest grēciniekam domātos sitienus un savas nevainības dēļ palikt neiznīcināts. Dieva Vienpiedzimušā Dēla upurī ir parādīta dievišķās taisnības un svētuma bijājamā godība.

Likdams ķīlā pats savu dzīvību. Kristus uzņēmās atbildību par ikkat­ ru cilvēku uz šīs zemes. Viņš stāv Dieva tuvumā un saka: “Tēvs, Es uzņemos šīs dvēseles vainu. Tai šīs vainas nešana nozīmētu nāvi. Ja tā nožēlos savu vainu un atgriezīsies, tad tai tiks piedots. Manas asinis šķīstīs to no visiem grēkiem. Es atdevu savu dzīvību par pasaules grēkiem.”

“Kas Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs, un cilvēka kārtā būdams.

Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.” Fil. 2:6-8

Kristum pašam nebija ne grēka traipa, ne vainas, tomēr, pieņemdams cilvēka dabu, Viņš tika pakļauts visnežēlīgākajiem ienaidnieka uzbru­ kumiem, visasākajām kārdināšanām un visskaudrākajām bēdām. Kārdināšanas Viņā izraisīja ciešanas, Viņš kļuva līdzīgs saviem brāļiem, lai parādītu, ka caur doto žēlastību cilvēce var pārvarēt ienaidnieka kārdināšanas Ieklausieties Viņa vārdos: “Raugi, te es esmu! Grāmatā stāv par Mani rakstīts: “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī”.” (Ps. 40:8-9) Kas tas ir, kurš tā izsaka savas nākšanas mērķi uz šo zemi? Jesaja saka: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamie­ šiem. Viņa vārds ir: “Brīnišķais Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžī­ gais Tēvs un Miera Lielkungs “.”(Jes. 9:5)

“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.”. (Jāņa 1:1,3,14) “Un patiesi liels ir dievbijības noslē­ pums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.” “Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti pa­ augstinājis un dāvinājis Viņam vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū, un pazemē, un visas mēles aplie­ cinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs - Dievam Tēvam par godu.” “Jo Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības Pirmdzimtais.”(1. Tim. 3:16; Fil. 2:9-11; Kol. 1:14-15)

Kristus nākšana miesā ir visu noslēpumu noslēpums.

“Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību." 2. Kor. 8:9

Mēs apskatījām agrāko Francijas karaļu pils ēkas Manas domas pievērsās vispirms tiem karaļiem, kas agrāk staigāja pa šīm plašajām zālēm un parādījās šajās ejās. Kur tagad ir viņu varenība?

Tad mēs atcerējāmies Jēzu, kas uz mūsu pasauli atnāca ar savu brīnišķo mīlestības nodomu, nolikdams savu karalisko tērpu, savu karalisko kroni, nokāpdams no karaliskā troņa, ietērpjoties cilvēka miesā, lai nāktu uz šo pasauli kā Sāpju Vīrs, kas pazīst cilvēces bēdas. Mēs Viņu redzam trūcīgo vidū, aplaimojot apbēdinātos, dziedinām slimos, atvieglojam gados vecos un nespēcīgos un sniedzamies ar savu dievišķo žēlastību līdz cilvēces sāpju un posta vislielākajiem dziļumiem. Viņš redzēja pat mazo bērnu bēdas un vajadzības.

Eņģeļi ir sūtīti kā žēlastības vēstneši pie cietējiem un apbēdinātajiem ļaudīm. Šie eņģeļi, kuri nāk no gaismas pasaules, no neierobežotās Dieva godības, kāda ir Viņa troņa priekšā, pilda mīlestības, žēlastības un aizgādības misiju pie ciešanās iegrimušās cilvēces. Tomēr ir vēl lielāka pretimnākšanas un pazemošanās aina: Kungs, Bezgalīgā Tēva Dēls , zemes ķēniņu Ķēniņš.

Kas ir eņģeļu darbs, salīdzinot ar Viņa ārkārtējo pazemošanos? Viņa tronis ir no mūžības. Viņš ir cēlis ikkatru lielā dabas tempļa pīlāru un velvi. Uzlūko Viņu, Dieva radības Sākumu, kas skaita zvaigznes, kas radījis pasaules, salīdzinājumā ar kurām Zeme ir tikai mazs punktiņš, kas ātri pazūd starp daudzajām pasaulēm kā sīka lapiņa lapu koku mežā. Tautas Viņam ir “kā piliens pie spaiņa”, kā “puteklītis svaru kausā”. (Jes. 40:15)

Domā par Viņu, šo Kungu, šo visgodājamāko Glābēju, kā par Viņa paša radītās pasaules iemītnieku, kas tomēr nesaņēma atzinību no tiem, kurus tik ļoti ir vēlējies aplaimot un glābt. Kāda pretimnākšana kritušajiem zemes iemītniekiem! Kāda brīnišķīga mīlestība!

“Un, redzi, balss no Debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” Mat. 3:17

Kad Jānis bija kristījis Jordānā Kristu, Viņš iznāca no ūdens un, nometies upes krastā uz ceļiem, karsti lūdza Debesu Tēvu pēc spēka pastāvēt tajā cīņā ar tumsības lielkungu, kurā Viņš tagad gatavojās iesaistīties. Uz Viņa lūgšanu atvērās Debesis, un Dieva godības gaisma, spožāka par pusdienas sauli, nonāca no Mūžīgā troņa un, pieņemdama baloža izskatu, kas likās veidots no tīra zelta, apņēma Dieva Dēlu, kad no visaugstākās godības atskanēja skaidra balss, kas varenā majestātis­ kumā sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”

Tā Dieva Dēlam bija droša liecība, ka Viņa Tēvs ir pieņēmis Viņu par visas kritušās cilvēces Pārstāvi un ka Viņš tai ir devis otru pārbaudes laiku. Atkal atjaunojās satiksme starp Debesīm un zemi, starp Dievu un cilvēku, kuru savā laikā pārtrauca cilvēka krišana. Viņš, kas nepazina nekāda grēka, kļuva par grēku cilvēcei, lai uz cilvēku varētu attiecināt Viņa taisnību. Ar Kristus rakstura pilnību cilvēks tika pacelts Dieva morālās vērtības svaros; un Kristus nopelna dēļ ierobežotais cilvēks atkal bija savienots ar neierobežoto Dievu. Tā pasaules Glābējs izveidoja tiltu pār grēka radīto bezdibeni.

Tomēr tikai nedaudzi pareizi izprot lielās priekštiesības, kuras Kristus sagādājis cilvēkam, tādā veidā tam atverot Debesis. Dieva Dēls tad pārstāvēja cilvēci, un īpašais spēks un godība, ko Debesu Majestāte deva Viņam, un izteiktie atzinības vārdi ir visdrošākā Dieva mīlestības un labvēlības ķīla attiecībā uz cilvēku. Līdzko atskanēja mūsu labā pienestā starpnieciskā lūgšana, tā cilvēkam tika dots pierādījums, ka Dievs pieņems mūsu lūgšanas, kurās mēs lūgsim par sevi Jēzus vārdā. Nepārtrauktas un nopietnas ticībā pienestas lūgšanas sniegs mums gaismu un spēku atvairīt visniknākos sātana uzbrukumus. Iespaidīga kristieša dzīve ir iespaidīgu lūgšanu dzīve. Mūsu lielais Vadonis norāda mums uz atvērtajām Debesīm kā uz vienīgo gaismas un spēka avotu.

“Tad es teicu: “Raugi, te es esmu! Grāmatā stāv par mani manis paša vietā rakstīts: Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī”.” Ps. 40:8,9

Debesu padomē tika nolemts, ka jāsniedz cilvēcei iespaidīga priekšzīme par likumu īstenošanu dzīvē. Nolēmis pienest šo lielo upuri, Dievs attiecībā uz cilvēces pestīšanu neko neatstāja neskaidrībā vai nenoteiktībā. Viņš cilvēcei deva standartu, pēc kura jāveido raksturs. Dievs no Sinaja kalna izteica savus likumus dzirdamā balsī un bijājamā varenībā. Viņš skaidri pateica, kas mums jādara, lai pieņemamā veidā paklausītu Viņam un paliktu uzticīgi Viņa likumiem. “Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mat. 22:37-40)

Kungs tik ļoti interesējās par būtnēm, kuras Viņš bija radījis, tik ļoti Viņš mīlēja pasauli, ka deva “Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16) Kristus nāca apveltīt cilvēku ar morāliem spēkiem, pacelt, cēlināt un stiprināt to, lai cilvēks varētu ņemt dalību dievišķajā dabā, izbēgdams no samaitātības, kas nākusi pasaulē iekāres dēļ. Viņš pierādīja nekritušajām pasaulēm un cilvēkiem, ka Dieva bauslību iespējams ievērot. Kā cilvēks, Viņš paklausīja Dieva likumiem, aizstāvēdams un attaisnodams Dieva taisnību, kas prasa to ievērošanu. Tiesā Viņa dzīve būs neapgāžams pierādījums par labu Dieva likumiem.

Visi, kam vien dotas spriešanas spējas, var izprast savu pienākumu apmērus. Kristus ir mūsu priekšzīme. Kā cilvēks Viņš dzīvoja bezvainīgu dzīvi. Viņš bija žēlsirdīgs, līdzjūtīgs, paklausīgs - patiesības un labvēlības pilns. Ar savu paklausīgo dzīvi Viņš pareizi izskaidroja un reprezentēja bauslību. Savienojoties ar Kristu, arī kritušie cilvēki var savu dzīvi saskaņot ar dievišķajiem priekšrakstiem. Ievērojot Dieva baušļus, tie var kļūt par līdzstrādniekiem Tam, kurš nāca pasaulē, lai ar visu Dieva baušļu ievērošanu parādītu Savu Tēvu.

“Kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami f To papriekš ir sludinājis pats Kungs un mums apstiprinājuši tie, kas to dzirdējuši". Ebr. 2:3

Nav iespējams cilvēkam sniegt lielāku dāvanu par to, kas ietverta Kristū Atteikšanās no bezgala dārgās pestīšanas nozīmē jūsu dvē­ seles mūžīgo bojā eju. Briesmas, kas draud no vienaldzības pret Dievu un Viņa dāvanas noniecināšanas, mērojamas ar pestīšanas darba lie­ lumu. Dievs ir darījis visu, ko spēja Viņa varenais spēks. Cilvēka pestī­ šanas plāna izstrādāšanai un īstenošanai tika izsmelti visi bezgalīgās mīlestības resursi. Dumpīgās cilvēces glābšanā atklātajā labvēlībā, žēlastībā, līdzjūtībā un mīlestībā Dievs pilnībā ir parādījis Savu raksturu. Ko vēl varēja darīt pestīšanas plāna bagātināšanai, kas jau nebūtu darīts? Ja grēcinieks paliek vienaldzīgs pret tādu Dieva labvēlības atklāsmi, ja viņš nicina tik lielu pestīšanu, ko vēl varētu darīt, lai aizskārtu viņa cieto sirdi?

Kāda vērtība, kāda varenība tiek piešķirta pestīšanas tēmai ar to, ka Viņš uzņēmās glābt cilvēku, būdama Tēva godības spožums, patiess Viņa personas Līdzinieks! Kā gan lai Debesis raugās uz tiem, kas noniecina tik lielu pestīšanu, kas īstenota cilvēka labā par tādu bezgalīgu cenu? Atteikties satvert šīs bagātās Dieva svētības nozīmē padarīt par nulli Viņu, kas ir līdzīgs Tēvam, vienīgo Būtni, kura varēja glābt kritušo cilvēku. Ak vai! Ar Kristus noniecināšanu mēs atmetam mūsu vienīgo izdevību dzīvot mūžīgi?

Kādu mīlestību, kādu apbrīnojamu mīlestību ir parādījis Dieva Dēls! Mūsu nopelnītajai nāvei bija ļauts nākt pār viņu, lai nemirstību varētu piešķirt mums, kas nekad nespētu nopelnīt tādu atalgojumu. Vai pestīšana nav varena savā vienkāršībā un apbrīnojama savā apjomā? Domājot par šo bagāto Dieva aizgādības darbu, kura dēļ visi Ādama bērni var tikt glābti, mums jāizsaucas kopā ar Jāni: “Redziet kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1) Pestīšanas plāns paredzēts jebkuram ārkārtējam gadījumam un visām cilvēka dvēseles vajadzībām.

“Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā". Rom. 15:13

Ja Jēzus nebūtu miris kā upuris par mums un atkal cēlies augšā, mēs nekad nezinātu, kas ir miers, nekad nevarētu būt priecīgi, un mūs apņemtu tikai tumsas šausmas un bezcerības posts. Tāpēc lai tikai slava un pateicība ir mūsu sirds valoda. Visā savas dzīves laikā mēs baudām Viņa Debesu labumus un saņemam Viņa bezgala dārgā salīdzināšanas darba svētības. Tāpēc mēs nemaz nevaram aptvert to zemo un nožēlojamo stāvokli , no kura Kristus mūs ir pacēlis. Ciešot sāpes, bēdas un smagus zaudējumus, kam mēs esam pakļauti, neapkaunosim savu Pestītāju kaut ar vismazāko kurnēšanu. Mēs nevaram pateikt, cik daudz mazāk mēs ciešam, kā to mūsu grēki ir pelnījuši.

Vai varam raudzīties uz Viņu, kuru caurdūra mūsu grēki, un arī nejust vēlēšanos dzert no pazemojumu kausa? Mūsu grēki jauca šo kausu, kuru Viņš noņēma no mūsu lūpām un dzēra pats, lai tā vietā varētu likt pie mūsu lūpām svētību kausu.

Mūsu dvēseles valodai vajadzētu būt prieka un pateicības valodai. Ja kāda dzīvē ir bijuši tumši periodi, tad aprociet tos. Atkārtoti atstāstot, nespodriniet šos notikumus. Domājiet tikai tādas domas un turiet sevī tādas jūtas, kas izraisītu slavu un pateicību.

Es jūs lūdzu nekad neizteikt nevienu žēlošanās vārdu, bet izkopiet pateicības jūtas. Ar tādu rīcību jūs iemācīsieties dziedāt savā sirdī. Ieaudiet savu piedzīvojumu audumā pateicības pavedienu. Domājiet par labāku zemi, kur nekad netiek raudātas asaras, kur neeksistē kārdinājumi un pārbaudījumi, kur nepazīst zaudējumus un pārmetumus, kur visur ir miers, prieks un laime. Lai jūsu iztēle tur darbojas pilnīgi brīvi. Tādas domas vairāk pievērsīs jūsu prātu Debesīm, apveltīs jūs ar Debesu spēkiem, apmierinās jūsu slāpstošo dvēseli ar dzīvā ūdens upēm un apzīmogos jūsu sirdi ar dievišķās līdzības zīmogu. Tās piepildīs jūs ar ticības prieku un cerību, un paliks ar jums kā mūžīgs iepriecinātājs.

“Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū”. Fil. 4:7

Grēks izpostīja mūsu mieru. Kamēr paša “es” nav apspiests, mēs nekur nevaram atrast mieru. Sirds valdonīgās kaisles nevar kontrolēt neviena cilvēka vara. Mēs te esam tik bezspēcīgi kā mācekļi vētras brāzmu savaldīšanā. Bet Viņš, kas nomierināja Galilejas viļņus, ir sniedzis mierinošus vārdus katrai dvēselei. Lai cik nikni trakotu vētra, glābiņu atradīs visi, kas griezīsies pie Jēzus ar saucienu: “Kungs, glāb mūs!” Viņa žēlastība, kas salīdzina dvēseli ar Dievu, nomierina cilvēcisko kaislību bangas, un Viņa mīlestībā sirds atrod dusu. “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom. 5:1) “Un taisnības nopelns būs miers, un taisnības auglis būs klusums un drošība mūžīgi.” (Jes. 32:17; Glika tulk.)

Tikai tas, kas ir ar mieru atteikt grēkam un atvērt savu sirdi Kristus mīlestībai, kļūst par šī Debesu miera līdzdalībnieku. Nav citas miera vietas kā vien šī. Sirdī uzņemta Kristus mīlestība apspiež ļaunumu; tā klusina strīdus un piepilda dvēseli ar mīlestību. Kam ir miers ar Dievu un līdzcilvēkiem, to nevar padarīt nelaimīgu. Skaudībai viņa sirdī nebūs vietas; arī ļaunām aizdomām tur nebūs vietas; naids nevarēs eksistēt. Sirds, kas saskaņojusies ar Dievu, ir Debesu miera līdzdalībniece, un savu svētījošo iespaidu tā izplatīs sev visapkārt. Miera gars līdzīgi rasai nonāks pār pasaules strīdos nogurušajām un nomāktajām sirdīm.

Kristus sekotāji ir izsūtīti pasaulē ar miera vēsti. Miera nesēji ir visi, kas ar svētas dzīves mierīgo, neapzināto iespaidu atklās Kristus mīlestību, un visi, kas ar vārdiem vai darbiem vadīs citus atstāt grēku un nodot savas sirdis Dievam.

“Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mat. 5:9) Miera gars liecina par viņu savienību ar Debesīm. Viņus apņem Kristus saldā smarža. Viņu dzīves patīkamais iespaids, viņu pazemīgais raksturs atklāj pasaulei, ka viņi ir Dieva bērni. Cilvēks redz, ka viņi ir bijuši ar Jēzu.

“Žēlastība jums un miers no Dievas mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus". Ef. 1:2

“Žēlastība jums.” Par visu mums jāpateicas Dieva žēlastībai. Derībā atklātā žēlastība panāca adoptēšanu. Pestītājā atklātā žēlastība panāca cilvēka pestīšanu, atjaunošanu un paaugstināšanu par Kristus līdzman­ tiniekiem. Ne tāpēc Dievs mūs mīl, ka mēs Viņu pirms tam būtu mīlējuši; bet Kristus par mums nomira, “kad mēs vēl bijām grēcinieki”. Kaut ar savu nepaklausību mēs esam pelnījuši Dieva nepatiku un nosodījumu, tomēr Viņš mūs nav aizmirsis, nav atstājis, lai mēs vieni cīnītos ar ienaid­ nieka spēkiem. Debesu eņģeļi izcīna šis mūsu kaujas, un , sadarbojoties ar viņiem, mēs varam pārvarēt ļaunā spēkus.

Jā mēs nebūtu krituši, mēs nekad nebūtu zinājuši, ko nozīmē vārds “žēlastība”. Dievs mīl Viņam kalpojošos Debesu eņģeļus, kas paklausa visām Viņa pavēlēm, bet tiem Viņš neparāda žēlastību. Šīs Debesu būtnes neko nezina par žēlastību; tā viņām nekad nav bijusi vajadzīga, jo tās nekad nav grēkojušas. Žēlastība ir Dieva īpašība, kura tiek parādīta cilvēkiem, kas nav neko nopelnījuši. Mēs paši to nemeklējam, bet tā tika sūtīta meklēt mūs. Dievs ar prieku to dāvā visiem, kas alkst pēc tās, ne tāpēc, ka mēs būtu šīs žēlastības cienīgi, bet gan tāpēc, ka esam pavisam nevērtīgi un necienīgi. Mums ir vajadzīga labošanās, un šī vajadzība nodrošina mums iespēju saņemt žēlastību.

Dieva žēlastības krājumi gaida visu ar grēku slimo dvēseļu piepra­ sījumu. Tā dziedinās ikkatru garīgu slimību. Tā var tīrīt sirdi no visa veida aptraipīšanās. Tas ir evaņģēlija dziedniecības līdzeklis visiem, kas tic.

Ejot pa teku uz augšu pretī svētumam, mēs ik dienas varam gūt zināmus panākumus, tomēr mēs redzēsim, ka būs jāsasniedz vēl lielāki augstumi; bet pie ikkatra garīga muskuļa sasprindzinājuma, pie ikkatras sirds un smadzeņu izdarītās piepūles gaismā parādīsies žēlastības bagātie krājumi, kas nepieciešami mūsu tālākajai attīstībai un iešanai uz priekšu.

Jo vairāk mēs domāsim par šīm bagātībām, jo vairāk mēs tās iegūsim un vairāk atklāsim Kristus upura nopelnus, Viņa aizsargājošo taisnību, Viņa neizsakāmo mīlestību, Viņa pilnīgo gudrību un Viņa spēku stādīt mūs Tēva priekšā bez traipa vai grumbas, vai kādas citas vainas.

"Jēzus viņam atbildēja: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu9*. Jāņa 14:23

Piegrieziet vērību šīm tuvajām attiecībām, kuras Jēzus izceļ kā pastāvošas starp Tēvu un Viņa bērniem. Paliekoša ir Viņa klātbūtne un apsardzība. Kamēr mēs uzticamies Kristus glābjošajam spēkam, mums neko ļaunu nevar darīt visa kritušo pulku māksla un viltība. Ap mums vienmēr atrodas Debesu eņģeļi, kas mūs vada un sargā. Dievs tā nolicis, ka Viņa glābjošais spēks vienmēr ir ar mums, darot mūs spējīgus pildīt visu Viņa prātu. Satversim šos apsolījumus un priecāsimies par tiem no mirkļa uz mirkli. Ticēsim, ka Dievs tieši to domā, ko Viņš saka.

Kristum ticošam cilvēkam iespējams iegūt piedzīvojumus, kas būtu pilnīgi pietiekami viņa nostādīšanai pareizās attiecībās ar Dievu. Ikkatrā apsolījumā, kas atrodams Dieva Grāmatā ietverts iedrošinājums, ka mēs varam būt dievišķās dabas līdzdalībnieki. Mums te dota iespēja - paļauties uz Dievu, ticēt Viņa Vārdam un darīt Viņa darbus; un tas iespējams, satverot Kristus dievišķību.

Šī iespēja mums ir vērtīgāka par visām šīs pasaules bagātībām. Virs zemes nav nekā, kas varētu tam līdzināties. Satverot šo spēku, kas tādā veidā nolikts mūsu sniedzamības robežās, mēs iegūstam tik stipru cerību, ka droši varam paļauties uz Dieva apsolījumiem; un, satverot Kristū esošās iespējas, mēs kļūstam par Dieva dēliem un meitām.

Kristietim paveras augstu sasniegumu iespējas. Viņš pastāvīgi var sniegties pēc arvien augstākiem sasniegumiem. Jānis bija augstās domās par kristieša priekštiesībām. Viņš saka: “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1) Cilvēcei nav iespējams tiekties pēc vēl kaut kā augstāka par to, kas ietverts šajos vārdos. Cilvēkam dāvātā priekštiesība kļūt par Dieva mantinieku un Kristus līdzmantinieku. Kas tā tikuši paaugstināti, tiem atveras Kristus neizmērojamās bagātības, kas tūkstoškārt vērtīgāks par pasaules mantām. Tā Jēzus Kristus nopelnā savās iespējās ierobežotais cilvēks tiek pacelts sadraudzībai ar Dievu un Viņa mīļoto Dēlu.

“Jūs sveicina vēl Epafra, kas ir no jūsu vidus, Kristus Jēzus kalps, kas pastāvīgi cīnās pārjums savās lūgšanās, lai jūs kļūtu pilnīgi un ar visu pārliecību stāvētu par to, kas ir Dieva griba" Kol. 4:12

Bezgalīgais Dievs - Viņš, kas vienīgais no haosa un tumšā sajukuma spēja radīt kārtību un skaistumu, var klusināt arī cilvēka dumpīgo sirdi un saskaņot viņa dzīvi ar dievišķo prātu. Viņa Gars var apspiest cilvēka dumpīgo temperamentu

Dienu no dienas mēs veidojam raksturu un veidojam to Mūžībai. Dievs vēlas, lai mēs ar savu dzīvi būtu pasaulei par priekšzīmi, rādot, kādiem cilvēkiem vajadzētu kļūt un kādi tie var kļūt, ja paklausa Kristus evaņģēlijam. Nodosimies Dieva rokās, lai Viņš rīkojas ar mums, kā to uzskata par vispareizāko. Jūs esat Dieva aramais tīrums. Dieva celt­ ne.” (1. Kor. 3:9) Ja celsim, sadarbojoties ar Viņu, tad Virsmeistara vadībā celtne ar katru dienu kļūs skaistāka un simetriskāka, un tā pastāvēs visā mūžībā.

Svētošanās darbs ir progresīvs darbs. Tas ir nepārtraukts darbs, kas cilvēkus ceļ arvien augstāk un augstāk. Tas neatstāj mīlestību ārpusē, bet ieauž to dzīvē kā kristietības galveno sastāvdaļu.

Kristus mums saka: “Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mat. 5:48) Viņš ir mūsu priekšzīme. Dzīvojot virs zemes, Viņš vienmēr ir bijis laipns un uzmanīgs. Viņa iespaids vienmēr izplatīja labu smaržu, jo Viņā mājoja pilnīga mīlestība. Viņš nekad nebija saīdzis vai nepieejams, un labvēlības iegūšanai Viņš nekad nesamierinājās ar ļaunumu. Ja esam ieguvuši Viņa taisnību, tad laipnībā, pacietībā un nesavtīgā mīlestībā mēs līdzināsimies Viņam. Vai, dzīvojot Viņa klātbūtnes saulainajā gaismā, Viņa žēlastība neatkausēs mūs?

Pagodināsim savu ticību. Izrotāsim savu dzīvi ar jaukiem rakstura vilcieniem. Skarbums valodā un rīcībā nenāk no Kristus, bet no sātana. Vai, turoties pie sava kropluma un nepilnībām, liksim Kristum kaunēties no mums? Mums apsolīta Viņa žēlastība. Ja pieņemsim to, tā izdaiļos mūsu dzīvi. Kroplumu nomainīs labvēlība un pilnība. Mūsu dzīvi rotās žēlastība, kas tik skaistu darīja Kristus dzīvi.

“Meklējiet To Kungu, jūs visi nelaimīgie šai zemē, jūs, kas ievērojat Tā Kunga likumus; dzenieties pēc taisnības, kļūstiet pazemīgi, lai jūs Tā Kunga dusmu dienā varētu glābšanu atrast!”, Cef, 2:3

Domājot par to, kas drīz nāks pār šo zemi, es jūs, brāļi un māsas, lūdzu, esiet ļoti lēnprātīgi un pazemīgi, pieminot tās rūpes, kuras Kungs veltī jums. Visi lēnprātīgie virs zemes tiek aicināti meklēt Viņu Lai paša “es” salūzt gabalos Dieva priekšā. Tas nav viegli panākams; bet mēs esam brīdināti, lai krītam uz Klinti un salūztam, savādāk tā kritīs uz mums un satrieks mūs putekļos. Jēzus runā tieši par pazemīgajiem no sirds; Viņa mūžīgās rokas tos aptver, un Viņš nepieļaus, ka tiem būtu jāiet bojā no bezdievju rokām.

Ko nozīmē būt kristietim? Tas nozīmē - līdzināties Kristum; tas nozīmē darīt Kristus darbus. Vieni klūp vienā vietā, citi otrā. Daži pēc savas dabas ir neiecietīgi. Sātans zina viņu vājības un rīkojas tā, lai viņus atkal un atkal pārspētu. Tomēr lai neviens nezaudē drosmi. Ja rodas nelielas grūtības un pārbaudījumi, klusībā lūdziet Dievu, lai Viņš jums dod spēku un žēlastību panest to pacietīgi. Klusēšanā apslēpts spēks; neizsakiet nevienu vārdu, kamēr Debesu Tēvam neesat pienesuši savu lūgumu. Ja jūs vienmēr tā rīkosieties, jūs drīz pārvarēsiet savu straujo raksturu, un jums būs mazas Debesis jau šeit, lai vēlāk pārietu uz īstajām Debesīm.

Dievam vajadzīgi ļaudis, kas tīrītu savas rokas un šķīstītu savas sirdis. Vai, to darot, viņi jutīsies nelaimīgi? Vai nelaimīgas kļūs viņu ģimenes? Noteikti nē. Laipnība, kuru viņi parādīs pret savām ģimenēm, atstarosies atpakaļ uz viņiem pašiem. Šis ir tāds darbs, kas jāvirza uz priekšu ģimenēs. Ja kādas ģimenes locekļi nav sagatavoti dzīvot miera šeit, tad tie nav sagatavoti dzīvot tajā ģimenē, kas pulcēsies ap lielo, balto troni.

Mums jācenšas atšķirties no grēkiem, paļaujoties uz Kristus asins nopelnu; un tad bēdu dienā, kad mums uzmāksies ienaidnieks, mēs staigāsim eņģeļu apņemti. Tie būs ap mums kā ugunīgs mūris, un reiz kādā dienā mēs kopā ar tiem ieiesim Dieva pilsētā.

“Tādēļ, brāļi, darbojieties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek, jo, to darīdami, jūs nekad neklūp sit”. 2. Pēt. 1:10

Šis ir vienīgais izredzēšanas veids, par kādu runā Bībele. Krituši grēkā, mēs tomēr varam kļūt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem un iegūt atziņas, kas tālu pārsniedz skolu zinātnes. Baudot mūsu krustā sistā Kunga miesu un asinis, mēs iegūsim mūžīgu dzīvību. Jāņa 6.nodaļā mēs lasām: “Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jāņa 6:54) “Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jaņa 6:63)

Nevienam nav jāzaudē mūžīgā dzīvība. Ikviens, kas dienu no dienas mācīsies no Debesu Skolotāja, nodrošinās savu aicinājumu uz izredzē­ šanu. Pazemosim savas sirdis Dieva priekšā un turpināsim iepazīt Viņu, kura pareiza pazīšana ir mūžīgā dzīvība.

“ centieties jo vairāk tapt stipri iekš tā, uz ko esat aicināti un izredzēti, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsiet. Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā.” (2. Pēt. 1:10-11)

Lūk, jūsu dzīvības apdrošināšanas teksts. Tā nav apdrošināšanas polise, kurā paredzēto vērtību pēc jūsu nāves saņems kāds cits; tā ir polise, kas nodrošinās jums dzīvību, tikpat ilgu kā Dievam. Kāda brīnišķīga apdrošināšana! Kāda varena cerība! Pastāvīgi atklāsim pasaulei, ka mēs meklējam labāku tēviju, proti, to, kas ir Debesīs. Debesis ir sagatavotas mums, un katram ir jāiegūst sava daļa tajās. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka kaut kas mūs šķirtu no Dieva un Debesīm. Jau šajā dzīvē mums jābūt dievišķās dabas līdzdalībniekiem. Brāļi un māsas, jums ir tikai vienas dzīves laiks! Ak, lai tā ir vērtīga dzīve, dzīve, kas ar Kristu apslēpta Dievā!

Kopīgi, viens otram palīdzot, jums jāapgūst rakstura pilnība. Šī mērķa dēļ mums jābeidz kritizēt citus. Vairāk un vairāk mēs varam tuvoties pilnībai, līdz beidzot mums bagātīgi būs sagādāta iespēja ieiet Debesu valstībā.

“Bet, ak, Kungs, Tu taču esi mūsu Tēvs! Mēs esam māls, bet Tu mūsu veidotājs, mēs visi esam Tavu roku darbs99. Jes. 64:8

Savā Vārdā Dievs pielīdzina Sevi podniekam un Savus ļaudis - mālam. Viņš strādā, lai izveidotu tos līdzīgus Sev. Viņa ļaudīm jāapgūst pakļaušanās mācība. Savu “es” nedrīkst likt pirmajā vietā. Ja pietiekama vērība tiek veltīta dievišķiem norādījumiem un ja savs “es” tiek pakļauts Dieva gribai, tad Podnieka roka izveidos simetrisku trauku.

Krāšņums, ko dod patiesa savienība ar Kristu, iegūstams, paklausot vārdiem: “Ņemiet uz sevis Manu jūgu, mācieties no Manis.” Darbi­ nieks, kas šos vārdus īsteno savā dzīvē, izjūt lielas ilgas pilnībā iepazīties ar mīlestību, kas nemaz nav aptverama. Viņa spējas baudīt Dieva mīles­ tību arvien vairāk palielinās. Ik dienas mācoties Kristus skolā, pastāvīgi palielinās viņa spējas izprast to vareno patiesību nozīmi, kuras iesniedzas pat mūžībā.

Viņš saprot, ka Dievs ar viņu strādā kā ar materiālu un ka viņam jābūt pasīvam Meistara rokās. Viņam uzbrūk grūtības, bet, ja viņš netiktu pārbaudīts ar grūtībām un neveiksmēm, tad viņš nekad neizprastu, cik daudz viņam trūkst gudrības un piedzīvojumu.

Ja viņš pazemīgi un paļāvīgi meklēs Kunga tuvumu, tad visas grūtības nāks viņam par labu. Viņš reizēm var negūt panākumus, bet šī šķietamā iecerēto panākumu negūšana var būt Dieva darbības veids vēl lielāku panākumu iegūšanai. Viņš var domāt, ka ir cietis neveiksmi, bet šī šķie­ tamā neveiksme ļauj viņam labāk iepazīt sevi un vēl vairāk uzticēties Dievam. Viņš var pielaist kļūdas, tomēr viņš mācās šīs kļūdas vairs neatkātot. Savienots ar īsto Vīna koku - Kristu, viņš spēj nest augļus Dievam par godu.

Kungs vēlas, lai mēs būtu lēnprātīgi, pazemīgi un nožēlojam savas vainas, bet arī - lai mums būtu stipra paļāvība, kas nāk no Dieva prāta atzīšanas. “Jo Dievs nav mums devis baiļu garu, bet spēka, mīlestī­ bas un savaldības garu. Dievs izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu, ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības.” (2. Tim. 1:7,9)

"Tātad, mani mīļie, tā kā jūs vienumēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta”. Fil. 2:12-13

Cilvēks savas dvēseles glābšanas darbā ir pilnīgi atkarīgs no Dieva. Viņš pats nevar spert nevienu soli tuvāk Kristum, ja Dieva Gars viņu neskubinātu, ko Tas turpinās darīt, līdz cilvēks ar savu neatlaidīgo pretošanos būs apbēdinājis Svēto Garu.

Gars pastāvīgi dvēselei atklāj Dieva lielo atmirdzumu, un tad liekas, ka Dievs cilvēkam ir ļoti tuvu, un, ja cilvēks ar savu prātu atsaucas šim tuvumam, ja viņš atver savas sirds durvis, tad Jēzus paliek ar šo cilvēcisko darba rīku.

Dieva Gars nedomā darīt mūsu darba daļu ne gribēšanā, ne attiecīgā darba paveikšanā Līdzko mēs savai gribai liekam saskaņoties ar Dieva gribu, tā tūlīt Kristus žēlastība ir gatava sadarboties ar cilvēcisko darba rīku; tomēr tā nedarīs mūsu darba daļu neatkarīgi no mūsu apņemšanās un noteiktās rīcības. Tāpēc ne gaismas pārpilnība, nedz arī pierādījumu daudzums atgriezīs attiecīgo cilvēku. To izdarīs tikai gaismas pieņemšana no cilvēka puses un gribasspēka atmodināšana, saprotot un atzīstot, ka iegūtās atziņas ir taisnība un patiesība, lai tad dvēseles glābšanas darbā sadarbotos ar Dieva izraudzītajiem Debesu kalpošanas spēkiem.

Ja grēcinieks vai atkritējs apņemas nepaklausīt un turpināt grēkot, gaisma no Debesīm var mirdzēt ap viņu, nespējot salauzt maldu apburošo varu un pasaules mānīgo burvīgumu.

Neklausiet krāpnieka balsij, kaut tā saskaņojas ar cilvēka nesvēto prātu, bet paklausiet Dieva dotajiem impulsiem. Viss atkarīgs no jūsu izšķiršanās. Vai cilvēks kā darba rīks sadarbosies ar dievišķajiem spēkiem, gribot un padarot nepieciešamo darbu? Ja cilvēks savu gribu noliks Dieva pusē pilnīgi pakļaujoties Dieva prātam, tad cilvēka cēlās un svētās pūles nojauks viņa paša radītos šķēršļus, aizslaucīs no sirds durvīm gružus un iznīcinās visas izaicinošās pretestības barikādes. Sirds durvis tad ir atvērtas, un Jēzus var ienākt un palikt tajā kā gaidīts viesis.