“Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” 1. Pēt. 2:24
Ja kāda jūsu izdarītā nozieguma dēļ jūs tiktu ieslodzīts cietuma sienās un jums būtu piespriests nāves sods, bet tad pie jums nāktu kāds draugs un sacītu; “Es stāšos tavā vietā, un tu vari būt brīvs,” - vai jūsu sirdī nemostos nenoslāpējamā pateicība par tādu nesavtīgu mīlestību? Kristus mūsu labā ir darījis bezgala vairāk par to. Mēs bijām pazuduši, jo mums bija piespriests nāves sods. Tad Kristus nomira par mums un darīja mūs brīvus. Viņš sacīja: “Es uzņemšos grēcinieka vainu, lai viņam būtu otrs pārbaudes laiks. (Izdev, izcēlums) Es viņa sniedzamības robežās nolikšu spēku, kas ļaus viņam uzvarēt cīņā pret ļauno.”
Tādā stāvoklī cilvēki atrodas šodien. Kristus mūs ir atpircis ar savu dzīvību, un mēs piederam Viņam. Visi mūsu fiziskie, prāta un garīgie spēki pieder Viņam; un nedodot Viņam to, kas pieder Viņam, mēs izda rām laupīšanu.
Ja spēj, tad centies iedomāties Kristus ciešanu lielumu un to raksturu. Šīm kā cilvēkam izciestajām ciešanām vajadzēja atturēt Dieva dusmu izliešanos uz visiem tiem, par kuriem Kristus mira. Tiešām attiecībā uz draudzi šis lielais iespaids darbosies visā mūžībā. Vai skaitļos varam izteikt tās pārkāpumu daudzumu? Tas nav iespējams! Tad kurš kaut nedaudz var nojaust, ko izcieta Kristus, nostādamies kā Galvotājs par savu draudzi? Viņš bija vienīgais, kas varēja panest grēciniekam domātos sitienus un savas nevainības dēļ palikt neiznīcināts. Dieva Vienpiedzimušā Dēla upurī ir parādīta dievišķās taisnības un svētuma bijājamā godība.
Likdams ķīlā pats savu dzīvību. Kristus uzņēmās atbildību par ikkat ru cilvēku uz šīs zemes. Viņš stāv Dieva tuvumā un saka: “Tēvs, Es uzņemos šīs dvēseles vainu. Tai šīs vainas nešana nozīmētu nāvi. Ja tā nožēlos savu vainu un atgriezīsies, tad tai tiks piedots. Manas asinis šķīstīs to no visiem grēkiem. Es atdevu savu dzīvību par pasaules grēkiem.”
