“Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Bet, ja kas ceļ uz šī pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs.” 1. Kor. 3:11-13
Kā uguns atklāj starpību starp zeltu, sudrabu, dārgakmeņiem, koku, sienu un rugājiem, tā tiesas diena pārbaudīs raksturus, parādot starpību starp Kristus līdzībā veidotiem raksturiem un raksturiem, kas veidoti savtīgās sirds līdzībā. Viss savtīgums, visas viltus reliģijas būs redzamas to patiesajā gaismā. Nevērtīgo materiālu aprīs uguns; bet patiesas, vienkāršas un pazemīgas ticības zelts nekad nezaudēs savu vērtību. To uguns nekad neaprīs, jo tā ir neiznīcīga.
Ikkatrs var būt tāds, kāds viņš izvēlas būt. Raksturu neiegūst līdz ar izglītību, raksturu neiegūst līdz ar bagātības iekrāšanu vai pasaulīgā goda iemantošanu. To neiegūst, citiem izcīnot dzīves cīņu mūsu vietā. Tas jāmeklē, jāizkopj, par to jācīnās. Dievam patīkama rakstura izveido šanai būs vajadzīga mērķtiecība, griba un apņēmība. Dievam patīkama rakstura izveidošanai būs vajadzīgas neatlaidīgas pūles. Lai mūsu vārdi paliktu dzīvības grāmatā, būs vajadzīga nepārtraukta pretošanās tumsības spēkiem. Vai nav daudz labāk, ja mūsu vārdi tiek ierakstīti šajā grāmatā, nekā, ja tos tikai skaļi izslavē pa visu pasauli?
Mums dāvātajā pārbaudes laikā mēs šeit veidojam celtni, kuru pārbaudīs visas Zemes Tiesnesis. Šī veidojamā celtne ir mūsu raksturs. Ikkatrs mūsu dzīves darbs ir kāds šīs celtnes akmens. Ikkatra spēja ir šī darba veicēja, un ikkatrs sitiens nāk par labu vai ļaunu. Inspirētie vārdi mūs brīdina, lai mēs vērojam, kā to ceļam, lai pārliecinātos, ka esam izvēlējušies drošu pamatu. Ja mēs ceļam uz stipras klints šķīstus, cēlus un taisnus darbus, tad šī celtne veidosies skaista un simetriska kā piemērots templis Svētā Gara iemājošanai.
