“Labi tam cilvēkam, kas atrod īsto atziņu, un cilvēkam, kas dabū sev skaidru prātu!” Sal. pam. 3:13
Kunga bijība ir gudrības iesākums, un cilvēks, kas piekrīt, ka viņu veido pēc dievišķās līdzības, ir viscēlākais Dieva darba paraugs.
Praktiska patiesās dievbijības iepazīšana, ik dienas nododoties un kalpojot Dievam, nodrošina visaugstāko prāta, dvēseles un miesas attīstību. Dievišķā spēka piešķiršana pagodina mūsu patieso tiekšanos pēc gudrības tā, ka apzinīgi varam izlietot mūsu augstākās spējas Dievam par godu un līdzcilvēkiem par svētību. Tā kā šīs spējas nāk no Dieva un paši mēs tās neradām, tad tās jāvērtē kā Dieva dāvanas un jāizlieto Viņa darbā. Pret Debesu dāvātajām prāta spējām jāizturas kā pret augstākām varām, ar kurām jāpārvalda miesas valstība. Sirdsapziņai un garīgām interesēm jākontrolē dabīgās tieksmes un kaislības.
Kristus reliģija nekad nepazemo tās pieņēmēju; tā nekad nepadara viņu rupju, nepieklājīgu vai iedomīgu un nesavaldīgu, vai cietsirdīgu. Tieši pretēji - tā izsmalcina gaumi, svēto spriedumus, šķīsta un cēlina domas, pakļaujot tās Jēzum Kristum.
Dieva ideāls saviem bērniem ir augstāks, kā var sniegties visaugstākās cilvēku domas. Dzīvais Dievs savā svētajā bauslībā ir devis sava rakstura norakstu. Vislielākais pasaules skolotājs, kāds jebkad pazīts, ir Jēzus Kristus. Kāds ir standarts, kādu Viņš ir noteicis, lai to sasniegtu visi, kas tic Viņam? “Tāpēc esiet pilnīgi kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mat. 5:48) Kā Dievs ir pilnīgs savā darbības sfērā, tā cilvēks var būt pilnīgs savā cilvēciskajā sfērā. Kristīgā rakstura ideāls ir līdzināšanās Kristum. Mūsu priekšā ir pavērta nepārtrauktas attīstības tekā. Mums jāsniedzas pēc mērķa. Mums jāpielīdzinās standartam, kas sevī ietver visu labo un šķīsto, dižo un cēlo. Vajadzētu būt nepārtrauktai cīņai un pastāvīgai iešanai uz priekšu un uz augšu pretī rakstura pilnībai.
