Jau Debesīs lielās cīņas pašā iesākumā sātans sev bija spraudis mērķi: pazemot Dieva bauslību. Tādēļ viņš sacēlās pret Radītāju un, izraidīts no Debesīm, šo pašu cīņu tagad turpina virs zemes. Pievilt cilvēkus un pavedināt viņus pārkāpt Dieva likumus ir nemainīgais nodoms, kuru tas vēl arvien dedzīgi cenšas īstenot. Vai to izdodas panākt, atceļot visu bauslību vai atmetot tikai kādu tās priekšrakstu, rezultāts galu galā ir tas pats. Tas, kurš pārkāpj "vienu bausli", līdz ar to noniecina visu bauslību, viņa iespaids un piemērs ir netaisnības pusē: viņš ir "noziedzies pie visiem". (Jēk. 2:10)
Cenšoties izraisīt nepatiku pret dievišķajiem priekšrakstiem, sātans ir sagrozījis Bībeles mācības, un tādā veidā maldi kļuvuši par daļu no ticības daudziem tūkstošiem, kas saka, ka viņi uzticas Rakstiem. Pēdējā lielā cīņa starp patiesību un maldiem būs tikai kā noslēdzoša sadursme ilgajā strīdā par Dieva bauslību. Šajā kaujā mēs tagad iesaistāmies – kaujā starp cilvēku likumiem un Jehovas priekšrakstiem, starp Bībeles reliģiju un izdomājumu un tradīciju reliģiju.
Jau dedzīgi sarosījušies spēki, kas apvienosies pēdējā cīņā pret patiesību un taisnību. Dieva svēto Vārdu, kas pirkts par tik dārgu ciešanu un asiņu maksu, vērtē pavisam maz. Bībele ir visiem pieejama, bet tikai nedaudzi to tiešām pieņem par savas dzīves vadītāju. Ne tikai pasaulē, bet arī draudzē neticība izplatās satraucošos apmēros. Daudzi ir nonākuši tik tālu, ka atsakās no kristīgās ticības pamatmācībām; inspirēto rakstnieku atklātās lielās patiesības par radīšanu, cilvēka krišanu, salīdzināšanu un Dieva bauslības mūžīgumu liela daļa no kristīgās pasaules vai nu daļēji vai pilnīgi atmet. Tūkstoši, kas lepojas ar savu gudrību un neatkarību, nešaubīgu uzticību Bībelei uzskata par vājuma pierādījumu, viņi domā, ka Rakstu nopelšana un vissvarīgāko patiesību savdabīga izskaidrošana vai pārnešana garīgā plāksnē liecina par lielu apdāvinātību un plašām zināšanām. Daudzi sludinātāji māca ļaudīm un daudzi profesori un skolotāji norāda saviem skolniekiem, ka Dieva bauslība ir pārgrozīta vai pavisam atcelta, un tos, kas šīs bauslības prasības ņem vērā kā vēl spēkā esošas, lai tām burtiski paklausītu, uzskata par tādiem, kas pelnījuši vienīgi izsmieklu un nicināšanu.
Atmetot patiesību, cilvēki atmet tās Autoru. Mīdīdami kājām Dieva likumus, viņi noliedz Likumdevēja autoritāti. No viltus mācībām un teorijām elku var izveidot tikpat viegli kā no akmens un koka. Parādot nelabvēlīgā gaismā Dieva īpašības, sātans cilvēkiem rada nepareizu priekšstatu par Viņa raksturu. Uz troņa Jehovas vietā daudzi nosēdinājuši filozofijas elku, un tikai nedaudzi pielūdz dzīvo Dievu, kā Viņš atklāts savā Vārdā, Kristū un radīšanas darbos. Tūkstoši dievina dabu, tajā pašā laikā neatzīstot dabas Radītāju. Lai gan atšķirīgā veidā, tomēr elku pielūgšana kristīgajā pasaulē šodien pastāv tikpat patiesi kā Elijas dienās senajā Izraēlā. Daudzu šķietami gudru cilvēku – filozofu, dzejnieku, valstsvīru un žurnālistu dievs, izsmalcinātu, elegantu aprindu, daudzu koledžu un universitāšu, pat dažu teoloģijas mācību iestāžu dievs nav neko labāks par Feniķijas saules dievu Baālu.
Nekādi kristīgajā pasaulē pieņemti maldi pret Debesu autoritāti nepaceļas tik pārdroši, nekas vēl skaidrāk nerunā pretī saprāta balsij un nekas neizraisa postošākus rezultātus kā tik strauji progresējošā jauno laiku mācība, ka Dieva bauslība cilvēkiem vairs nav saistoša. Katrai tautai ir savi likumi, kas jāgodā un kuriem jāpaklausa, bez tiem nevar pastāvēt neviena valdība. Vai tad varētu iedomāties, ka Debesu un Zemes Radītājam nav likumu savu radīto būtņu pārvaldīšanai? Pieņemsim, ka atsevišķi izcili sludinātāji atklāti mācītu, ka statūti, kas pārvalda viņu zemi un aizsargā pilsoņu tiesības, nav saistoši, ka tie ierobežo ļaužu brīvību un tāpēc tiem nav jāpaklausa – cik ilgi tādus cilvēkus paciestu uz katedras? Bet vai valsts un tautu likumu neievērošana ir smagāks pārkāpums nekā to dievišķo likumu mīdīšana kājām, kas patiesībā ir visu konstitūciju pamatā?
Drīzāk gan tautas varētu atcelt savus statūtus un atļaut ļaudīm darīt, kas viņiem patīk, nekā Universa Valdnieks atsauktu savu bauslību un atstātu pasauli bez mērauklas vainīgā notiesāšanai un paklausīgā attaisnošanai. Varbūt mēs vēlamies zināt, kādas ir sekas Dieva bauslības atcelšanai? Eksperiments jau ir izdarīts. Cik briesmīgi notikumi norisinājās Francijā, kad par valdošo varu kļuva ateisms! Tad pasaulei tika atklāts, ka atbrīvoties no Dieva uzliktajiem ierobežojumiem patiesībā nozīmē pieņemt visnežēlīgāko tirāniju. Kad tiek atmesta taisnības mēraukla, tad ļaunuma lielkungam ir brīvas rokas, lai nodibinātu savu varu virs zemes.
Kur vien noraida dievišķos priekšrakstus, tur grēks vairs neliekas grēcīgs un taisnība nešķiet vēlama. Tie, kas atsakās pakļauties Dieva pārvaldībai, kļūst pilnīgi nespējīgi valdīt paši pār sevi. Viņu postošās mācības ir stiprinājušas nepakļāvības garu bērnu un jauniešu sirdīs, kas jau dabīgi ir neiecietīgi pret ierobežojumiem, kā rezultātā veidojas nesavaldīga, izlaidīga sabiedrība. Izsmejot to cilvēku lētticību, kas paklausa Dieva prasībām, ļaužu pulki kāri pieņem sātana maldīgos priekšstatus. Viņi ļauj varu iekārei un nododas grēkiem, kuru dēļ pār pagāniem jau ir nākusi sodība.
Tie, kas ļaudīm māca, ka Dieva baušļiem nav nekādas sevišķas nozīmes, sēj nepaklausību, lai pļautu nepaklausību. Lai tikai ļaudis pilnīgi atmet Dieva bauslības uzliktos ierobežojumus, tad drīz vien tiks ignorēti arī visi cilvēku likumi. Tāpēc, ka Dievs aizliedz negodīgumu, iekārošanu, melus un krāpšanu, ļaudis ir gatavi samīt Viņa statūtus, uzskatot tos par kavēkli savai laicīgajai labklājībai, bet šo priekšrakstu atcelšanai būs tādi rezultāti, kādus tie nemaz nenojauš. Ja likumi nav saistoši, kāpēc tad vajadzētu baidīties tos pārkāpt? Īpašumiem tad vairs nebūtu nekādas drošības. Cilvēki ar varu piesavinātos savu tuvāko mantu, un stiprākais kļūtu bagātākais. Necienītu pat dzīvību. Laulības solījums vairs nebūtu kā svēts mūris, kas aizsargā katru atsevišķo ģimeni. Tas, kuram būtu vara, ar spēku paņemtu sava tuvākā sievu, ja tikai to vēlētos. Līdz ar ceturto pie malas tiktu nostumts arī piektais bauslis. Bērni nevairītos atņemt saviem vecākiem dzīvību, ja tikai tādā veidā varētu apmierināt savas samaitātās sirds alkas. Civilizētā pasaule kļūtu par laupītāju un slepkavu pulku; miers, prieks un laime no zemes tiktu izraidīti.
Jau tagad mācība, ka cilvēki ir atbrīvoti no paklausības Dieva prasībām, ir vājinājusi morālo saistību spēku un pasaulē atvērusi netaisnības slūžas. Līdzīgi visu pārvarošai straumei pār mums brāžas nelikumība, izlaidība un samaitātība. Sātans strādā ģimenēs, viņa karogs plīvo pat, tā saucamo, kristiešu namos. Tur parādās skaudība, ļaunas aizdomas, liekulība, atsvešināšanās, šķelšanās, strīdi, neuzticēšanās un nodošanās kārībām. Šķiet, ka grīļojas un gatava sabrukt visa reliģisko principu un doktrīnu sistēma, kurai vajadzētu veidot sabiedriskās dzīves pamatu un skeletu. Visnekrietnākajiem noziedzniekiem, kas savu pārkāpumu dēļ iemesti cietumā, bieži pienes dāvanas un parāda tādu uzmanību, it kā tie būtu izdarījuši kaut ko apskaužamu vai ievērojamu. Tālu un plaši daudzina viņus pašus un to izdarītos noziegumus. Prese publicē atbaidošas netikumu detaļas, tā iedrošinot cilvēkus krāpt, laupīt un slepkavot, un sātans gavilē par savu velnišķīgo plānu panākumiem. Šīm neprātīgajām kaislībām, vieglprātīgajai citu cilvēku nonāvēšanai un briesmīgajam nesātības un visdažādāko veidu un pakāpju netaisnības pieaugumam visos, kas bīstas Dievu, vajadzētu izraisīt jautājumu: "Ko varētu darīt šīs ļaunuma straumes apturēšanai?"
Tiesas ir samaitātas. Valdnieki vadās no peļņas kāres un mīlestības uz pasaulīgām izpriecām. Nesātība daudzu cilvēku spējas notrulinājusi jau tādā mērā, ka tos gandrīz pilnīgi pārvalda sātans. Tiesneši kļūst izvirtuši, pērkami un viegli ietekmējami. Tie, kam būtu jāseko likumu ievērošanai, nododas dzeršanai un uzdzīvei, kaislībām, skaudībai un visāda veida negodīgumam. "Taisnība stāv no tālienes, jo patiesība klūp uz ielas un skaidrība netiek iekšā." (Jes. 59:14, Glika tulk.)
Netaisnība un garīgā tumsa, kas guva virsroku Romas valdīšanas laikā, bija Rakstu aizliegšanas neizbēgams rezultāts, bet kur meklējams cēlonis plaši izplatītajai neticībai, Dieva bauslības atmešanai un tai sekojošai samaitātībai reliģiskās brīvības gadsimtā, kad pilnā spožumā mirdz Evaņģēlija gaisma? Tagad, kad sātans vairs nevar valdīt pār pasauli, aizliedzot Rakstus, viņš to pašu cenšas sasniegt ar citiem līdzekļiem. Ja viņam izdodas iznīcināt ticību Bībelei, tad tas ļaunā nolūkiem kalpo tikpat labi kā pašas Bībeles iznīcināšana. Veicinot domas, ka Dieva bauslība vairs nav saistoša, viņš cilvēkus ieved pārkāpumos tikpat sekmīgi kā tad, ja tie Rakstu norādījumus nemaz nepazītu. Un šodien, tāpat kā agrākajos laikmetos, velns savu nodomu sasniegšanai izmanto baznīcas. Mūsdienu reliģiskās organizācijas ir atteikušās uzklausīt Rakstos skaidri atklātās nepopulārās patiesības un, tās apkarojot, pieņēmušas izskaidrojumus un nostāju, kas arvien plašāk izsēj neticības sēklu. Pieņemot pāvestības maldu mācību par dabīgo nemirstību un cilvēka apziņu nāvē, ļaudis ir atmetuši vienīgo aizsarglīdzekli pret spiritisma maldiem. Doktrīna par mūžīgām mokām daudziem liek apšaubīt Bībeli. Un, kad sabiedrībai atklāj ceturtā baušļa prasības, kad kļūst skaidrs, ka jāievēro Kunga Sabats, daudzi cienīti mācītāji paziņo, ka Dieva bauslība vairs nav saistoša, jo tas viņiem ir vienīgais ceļš, kā atbrīvoties no šī nepatīkamā pienākuma pildīšanas. Tādā veidā tie līdz ar Sabatu atmet visu bauslību. Lai vieglāk varētu izvairīties no neērto likumu prasībām, paplašinoties Sabata reformas darbam, dievišķās bauslības noraidīšana kļūs gandrīz vispārēja. Šādu reliģijas vadoņu mācības ir atvērušas durvis neticībai, spiritismam un Dieva svētās bauslības nicināšanai; uz viņiem gulstas briesmīga atbildība par kristīgajā pasaulē valdošo netaisnību.
Tomēr tieši šī šķira izvirza apgalvojumu, ka visur tik strauji pieaugošā samaitātība lielā mērā izskaidrojama ar tā sauktā "kristīgā sabata" sagānīšanu un ka obligāta svētdienas ievērošana redzami uzlabotu sabiedrības morāli. Šo apgalvojumu sevišķi uzsver Amerikā, kur arī visplašāk tika pasludināta mācība par patieso Sabatu. Tur atturības kustība, kas ir viena no visizcilākajām un svarīgākajām tikumības reformām, bieži tiek savienota ar svētdienas kustību, kad pēdējās aizstāvji uzstājas kā sabiedrības augstāko interešu veicinātāji, bet tos, kas viņiem nepievienojas, apsūdz par atturības un vispārējās reformas ienaidniekiem. Tas, ka kāda kustība maldu ieviešanai saistīta ar principā labu darbu, vēl nav arguments par labu šiem maldiem. Mēs indi varam paslēpt, sajaucot to ar veselīgu barību, bet indes daba nemainās. Gluži pretēji, tāda rīcība indi dara tikai daudz bīstamāku, jo no tās var ciest neapzinoties. Lai melus padarītu ticamākus, sātans savā viltībā tos vienmēr ir centies savienot ar zināmu daudzumu patiesības. Svētdienas kustības vadoņi var ieteikt ļaudīm vajadzīgas reformas, principus, kas saskan ar Bībeli, tomēr Dieva kalpi nevar tiem pievienoties, ja klāt piejaukta prasība, kas runā pretī Kunga bauslībai. Dieva likumu atmešanai un to aizvietošanai ar cilvēku priekšrakstiem nav nekāda attaisnojuma.
Sātans ļaudis piekrāps ar divām lielām maldībām – dvēseles nemirstību un svētdienas svētumu. Kamēr pirmā maldība liek pamatu spiritismam, pēdējā modina simpātijas pret Romu. Savienoto Valstu protestanti būs pirmie, kas izstieps savas rokas pāri bezdibenim, lai slēgtu derību ar spiritismu, kā pirmie tie sadosies rokās arī ar Romas varu, un šīs trīskārtīgās savienības iespaidā Jaunā pasaule ies Romas pēdās, minot zem kājām sirdsapziņas tiesības.
Tā kā spiritisms arvien vairāk piemērojas mūsdienu vārda kristietībai, tas iegūst pieaugošu spēku savaldzināt un pievilt cilvēkus. Saskaņā ar jauno laiku uzskatiem arī sātans jau ir atgriezies. Viņš parādīsies gaismas eņģeļa izskatā. Ar spiritisma starpniecību tiks veikti brīnumdarbi, tiks dziedināti slimie, un notiks daudz citu neizskaidrojamu lietu. Tā kā gari apliecinās ticību Bībelei un parādīs cieņu baznīcas rituāliem, tad viņu darbu atzīs par dievišķā spēka izpausmi.
Atšķirības līnija starp, tā saucamajiem, kristiešiem un bezdievīgajiem tagad ir tikko samanāma. Baznīcu un draudžu locekļi mīl to, ko mīl pasaule, un ir gatavi ar to apvienoties; sātans visus vēlas savest kopā un nostiprināt savu lietu, ieraujot tos spiritisma rindās. Katoļus, kas brīnumus uzskata par drošu īstās baznīcas pazīšanas zīmi, šī brīnumus darošā vara pievils bez grūtībām, bet nomaldināti tiks arī patiesības vairogu atmetušie protestanti. Katoļi, protestanti un pasaules cilvēki vienlīdz pieņems dievbijības formu bez tās spēka, šajā savienībā saskatot grandiozu pasaules atgriešanas kustību – zīmi, ka drīz iesāksies ilgi gaidītais tūkstoš gadu miera laikmets.
Ar spiritismu sātans uzstājas kā cilvēces labdaris, dziedinot ļaužu slimības un izliekoties pasniedzam jaunu, daudz augstāk stāvošu reliģisku sistēmu, bet īstenībā viņš darbojas kā postītājs. Viņa kārdināšanas ved pretī bojāejai lielas ļaužu masas. Nesātība gāž no troņa saprātu, seko juteklīgu iegribu apmierināšana, strīdi un asinsizliešana. Sātans priecājas par kariem, jo tas uzbudina dvēseles visļaunākās kaislības, lai pēc tam šos cilvēkus, ar netikumiem un asinīm aptraipītus, kā savus upurus aizrautu mūžīgā pazušanā. Viņš tieši vēlas savest tautas ienaidā, jo tādā veidā tam ir iespējams atraut ļaužu prātus no sagatavošanās darba pastāvēšanai Dieva dienā.
Lai nodrošinātu sev nesagatavojušos dvēseļu pļauju, sātans strādā arī ar dažādu stihisku nelaimju palīdzību. Viņš ir pētījis dabas laboratorijas noslēpumus un tagad pieliek visus spēkus, lai pārvaldītu tās elementus, cik tālu vien Dievs tam piekrīt. Kad viņam atļāva sagādāt ciešanas Ījabam, cik ātri tika atņemti ganāmpulki, kalpi, nami un bērni, viena nelaime sekoja otrai. Tas ir Dievs, kas vēl aizsargā savus radījumus, norobežojot tos no iznīcinātāja varas. Bet kristīgā pasaule ir noniecinājusi Jehovas likumus, tādēļ Kungs darīs tieši tā, kā Viņš jau iepriekš ir sacījis, – Viņš atņems zemei savu svētību un savu aizsargājošo gādību no tiem, kas saceļas pret Viņa bauslību un arī citus tā māca un spiež darīt. Sātanam ir vara pār visiem, kurus Dievs īpaši nesargā. Dažiem viņš piešķirs veiksmi un labklājību, lai sekmētu pats savus plānus, bet citiem sagādās nepatikšanas un ciešanas, rosinot cilvēkus ticēt, ka Dievs ir tas, kas viņus apbēdinājis.
Uzstādamies cilvēka bērnu priekšā kā ievērojams ārsts, kurš spēj dziedināt visas slimības, ļaunais izraisīs vēl vairāk ciešanu un nelaimju, līdz biezi apdzīvotās pilsētas pārvērtīsies drupu kaudzēs un tuksnešos. Velns strādā arī tagad. Postošās nelaimēs un katastrofās uz jūras un sauszemes, lielos ugunsgrēkos, nežēlīgās viesuļvētrās un briesmīgos krusas negaisos, vētrās, plūdos, ciklonos, paisuma viļņos un zemestrīcēs – it visur un tūkstoš dažādos veidos sātans parāda savu spēku. Viņš noposta briestošo ražu, kam seko bads un sērgas. Viņš gaisu padara nāvējošu, lai tūkstoši aizietu bojā epidēmijās. Un šie piemeklējumi kļūs arvien biežāki un postošāki. Tiks iznīcināti gan cilvēki, gan lopi, "zeme sēro, un viss tajā novīst (..); zemes augstie ir panīkuši un paguruši. Zeme ir iedzīvotāju negodā likta, jo tie pārkāpuši bauslību, pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību". (Jes. 24:4,5)
Un pēc tam lielais krāpnieks pārliecinās cilvēkus, ka šīs nelaimes izsauc tie, kas kalpo Dievam. Ļaudis, kuri tiešām izraisījuši Debesu nelabvēlību, visās savās grūtībās un bēdās vainos tos, kuru paklausība Dieva baušļiem pastāvīgi rāj pārkāpējus. Tiks paziņots, ka cilvēki ar svētdienas nesvētīšanu apvaino Dievu, ka šis grēks ir nesis visu šo postu un ātrāk nemitēsies, līdz tiks stingri pieprasīta svētdienas ievērošana, ka tie, kas vēlas ievērot ceturto bausli, tādā veidā grauj godbijību pret svētdienu, ir nemiera cēlāji ļaužu vidū, neļaujot cilvēcei atgūt dievišķo labvēlību un laicīgo labklājību. Tā tiks atkārtota apsūdzība, ko senatnē izteica par Dieva kalpu, un līdzīgā veidā tā tiks arī pamatota: "Kad Ākabs ieraudzīja Eliju, viņš tam sacīja: "Vai tu esi tas, kas Izraēlu ieved nelaimē?" – Bet tas atbildēja: "Es gan neievedu Izraēlu nelaimē, bet tas esi tu pats un tava tēva nams, jo jūs esat atmetuši Kunga baušļus un esat sekojuši baāliem." (1. Ķēn. 18:17,18 ) Kad ar viltus apsūdzībām būs pamodinātas ļaužu dusmas, tie sāks vajāt Dieva vēstnešus, tāpat kā atkritušais Izraēls vajāja Eliju. Spiritisma brīnumdarošais spēks centīsies ļaudis noskaņot pret tiem, kas labāk grib paklausīt Dievam nekā cilvēkiem. Nāks gari un paziņos, ka Dievs tos sūtījis pārliecināt svētdienas atmetējus, lai tie atgriežas no maldiem. Sekos apgalvojumi, ka valsts likumiem jāpaklausa tāpat kā Dieva bauslībai. Tie žēlosies par pasaules lielo ļaunumu un atbalstīs reliģijas mācītāju liecību, ka zemais morāles līmenis izskaidrojams ar svētdienas apgānīšanu. Tiks pamodinātas lielas dusmas un sašutums pret visiem, kas liegsies atzīt viņu liecību.
Pēdējā sadursmē ar Dieva ļaudīm sātans rīkosies tāpat, kā viņš rīkojās lielās cīņas sākumā Debesīs. Tad viņš izlikās, ka cenšas stiprināt dievišķo valdību, bet visus spēkus slepeni koncentrēja tās gāšanai. Tieši tajā darbā, ko pats darīja, viņš apsūdzēja uzticīgos eņģeļus. Šī krāpšanas politika ir raksturīga visai Romas baznīcas vēsturei pagātnē. Tā izlikās darbojamies kā Debesu iecelta vietniece, bet īstenībā centās paaugstināties pāri Dievam un grozīt Viņa bauslību. Romas valdīšanas laikā par ļaundariem apsūdzēja tos, kas, palikdami uzticīgi Evaņģēlijam, mira mocekļu nāvē, atskanēja paziņojumi, ka tie sadarbojas ar sātanu, un neslavas celšanai izmantoja visus iespējamos līdzekļus tā, lai tie ļaužu acīs un pat paši sev izliktos par vislielākajiem noziedzniekiem. Līdzīgi norisināsies arī pēdējā cīņa. Cenšoties iznīcināt tos, kas godā Dieva bauslību, sātans panāks, lai viņus apsūdz kā likumu pārkāpējus, kā cilvēkus, kas negodā Dievu un izsauc sodības pār visu pasauli.
Dievs nekad nerīkojas ar varu, apspiežot gribu vai sirdsapziņu, bet sātans pastāvīgi izlieto nežēlīgu tirāniju, lai savai varai pakļautu tos, kurus citādi nevar pavedināt. Ar iebaidīšanu un spēku viņš cenšas nomākt sirdsapziņu un panākt sevis godāšanu. Lai to sasniegtu, ļaunais izlieto gan reliģiskas, gan laicīgas autoritātes, pamudinot tās uzspiest cilvēcīgus likumus un neievērot Dieva bauslību.
Tos, kas godā Bībeles Sabatu, apsūdzēs par likumu un kārtības ienaidniekiem, par sabiedrības morālo robežu ārdītājiem, kas izraisa sajukumu un samaitātību, izsaucot virs zemes Dieva sodības. Viņu apzinīgo nostāju pasludinās par ietiepību, stūrgalvību un autoritātes nicināšanu. Tos apsūdzēs neapmierinātībā ar valdību. Sludinātāji, kas neatzīs paklausību Dieva baušļiem, no kanceles pasludinās pienākumu padoties civilām autoritātēm, atsaucoties uz to, ka tās ir iecēlis Dievs. Likumdevēju sanāksmēs un tiesas sēdēs baušļus ievērojošos cilvēkus parādīs visnelabvēlīgākajā gaismā un notiesās. Viņu vārdus izskaidros nepareizi, tiem pierakstīs visļaunākos motīvus.
Tā kā protestantu baznīcas noraida Dieva bauslību aizstāvošos skaidros Rakstu pierādījumus, tad tās centīsies apklusināt visus, kuru ticību nevar noliegt ar Bībeli. Kaut savā aklumā pašas to neatzīst, tās jau tagad nostājas uz ceļa, kas ved pretī visu to vajāšanām, kuri apzinīgi atsakās darīt to, ko, atzīstot pāvesta sabatu, dara pārējā kristīgā pasaule.
Baznīcas un valsts augstākie ierēdņi apvienosies, lai visas ļaužu šķiras pakļautu, pārliecinātu vai piespiestu godāt saules dienu. Dievišķās autoritātes trūkumu aizstās ar varmācīgiem dekrētiem. Politiskā samaitātība iznīcinās mīlestību uz taisnību un cieņu pret patiesību, un pat brīvās Amerikas valdnieki un likumdevēji, lai nodrošinātu sabiedrības labvēlību, pakļausies tautas prasībai izdot likumus, kas uzspiestu svētdienas ievērošanu. Sirdsapziņas brīvību, kas maksājusi tik lielus upurus, vairs necienīs. Sadursmē, kas norisināsies pavisam drīz, mēs redzēsim piepildāmies pravieša vārdus: "Pūķis iedusmojās pret sievu un nogāja karot ar tiem, kas atlikuši no viņas dzimuma, kas Dieva baušļus tur un kam ir Jēzus Kristus liecība." (Atkl. 12:17, Glika tulk.)
Elena Vaita
