Visā mūsu dzīves darbā pastāvīgi centīsimies atsaukties Kristus lūgšanai, lai mēs būtu vienoti savstarpēji un ar Viņu. Vienmēr, pirms mēs kaut ko uzsākam, jautāsim paši sev: „Vai tas iepriecinās manu Glābēju? Vai tas saskan ar Dieva prātu?” Apziņa, ka Kristus dzīvi mēs ienesam ikdienas piedzīvojumos, piešķirs šiem ikdienišķajiem pienākumiem svētu cieņu. Viss, ko mēs darām, tiks darīts pareizi un labi, lai ar to tiktu pagodināts Kungs. Tā mēs parādīsim pasaulei, ko kristietība spēj panākt grēcīgām cilvēcīgām būtnēm, pastāvīgi palielinot viņu kalpošanas spējas šajā dzīvē un sagatavojot tos augstākajai dzīvei nākamajā pasaulē. – Manuskripts 1. 1903. g. 7. janv. „Uzsaukums. Es slavēju Kungu. Šorīt es gulēju līdz pulkstenis četriem. Man nevajadzēja, kā parasts, naktī daudzkārt atmosties. Tā man ir liela svētība, par ko jūtos pateicīga. Man jānes smaga nasta, redzot Dieva ļaužu garīgo stāvokli, kas atrodas tālu no tā, lai saskanētu ar dotajām priekštiesībām. Guļot nomodā, es lūdzu savu brīnišķo Pestītāju nākt man palīgā un pamodināt vēstnešus, kas apņēmīgi sniegtu vajadzīgu vēsti. „Tavs vārds ir patiesība” (Jāņa 17:17). Es ilgojos pēc fiziska spēka un izturības, lai no sirds pilnības mute varētu runāt Svētā Gara iedvesmā. Bieži nakts atklāsmēs esmu runājusi ar daudziem cilvēkiem un atkārtoti es šiem ļaudīm esmu sniegusi spēcīgus uzaicinājumus. „Ja nu jūs ar Kristus esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristus apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsiet līdz ar Viņu” (Kol. 3:1-4). Cik bagāts ir šis mums sniegtais apsolījums. Tad parādīsim, ka mēs šo apsolījumu vērtējam un strādājam kā tas tiek prasīts, nopietni un dedzīgi, un būsim pateicīgi par tādu garantiju. Ja mēs atklāsim, ka meklējam to, kas ir augšā, tad labumu no tā gūsim gan paši, gan visi tie, ar kuriem mēs savā kalpošanā ļaudīm sastopamies. – Manuskripts 173. 1905. g. 7. janv. – dienasgrāmata.
Elena Vaita
VIENA DIENA AR DIEVU
2017. gada 31. oktobrī Maskavā kultūras un izstāžu kompleksā "Pashkov House" (Дом Пашкова ) Krievijā notika nozīmīgs starptautisks pasākums, kas veltīts reformācijas 500. gadadienas svinībām.
Sieva - draudze. "Pārējie cilts locekļi" - atlikums no draudzes, kuri ir palikuši uzticīgi Dievam.
Pūķis - Sātans un viņa palīgi.
Pret baušļiem karo pats sātans un viņa palīgi (pūķis).
"42 Jēzus viņiem sacīja: "Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no Sevis esmu nācis, bet Viņš Mani sūtījis. 43 Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos. 44 Jūs esat no sava tēva - velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs."
Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības.
Sabats ir derības zīme ar Dievu
2. Mozus grāmata 20:2-17 (Dieva Baušļi)
2 "Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama. 3 Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. 4 Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. 5 Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, 6 un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus. 7 Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā. 8 Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. 9 Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. 10 Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. 11 Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta. 12 Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod. 13 Tev nebūs nokaut. 14 Tev nebūs laulību pārkāpt. 15 Tev nebūs zagt. 16 Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku. 17 Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder."
Baznīcas baušļi http://www.lelb.lv/lv/?ct=baulsi_tevreize">www.lelb.lv/lv/
Pirmais bauslis
Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.
Otrais bauslis
Tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi valkāt, jo Dievs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.
Trešais bauslis
Tev būs svēto dienu svētīt.
Ceturtais bauslis
Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.
Piektais bauslis
Tev nebūs nokaut.
Sestais bauslis
Tev nebūs laulību pārkāpt.
Septītais bauslis
Tev nebūs zagt.
Astotais bauslis
Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.
Devītais bauslis
Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu.
Desmitais bauslis
Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.
Fragments no grāmatas "IR VIENS DIEVS"
Fragments no grāmatas Sentēvi un pravieši
Sagatavojot ceļu savam ieplānotajam darbam, sātans jau pirms Kristus atnākšanas pamudināja jūdus apkraut Sabatu ar visstingrākajām prasībām, padarot tā ievērošanu par smagu nastu. Izmantojot savā labā šo viltus gaismu, kādā viņš pats bija ietērpis Dieva iesvētīto dienu, sātans tagad aicināja to uzskatīt tikai par jūdu ieviestu tradīciju. Pārvēršot svētdienu par līksmiem kristiešu svētkiem, viņš tos skubināja Sabatu uzskatīt par skumju gavēņa un nomāktības dienu, lai tā izrādītu savu naidu pret visu jūdu dievkalpošanas sistēmu.
Ceturtā gadsimta sākumā ķeizars Konstantīns izdeva dekrētu, kas visā Romas impērijā par valsts svētkiem pasludināja svētdienu. Tagad saules dienu godāja gan viņa pagāniskie pavalstnieki, gan arī kristieši; un imperators jau tieši vēlējās savienot pagānisma un kristietības pretrunīgās intereses. To darīt viņu skubināja arī baznīcas bīskapi, kas, goda un varas kāres pārņemti, saprata, ka, ja kristieši un pagāni ievēros vienu un to pašu dienu, tad tas vēl daudzus pagānus pamudinās formāli pieņemt kristietību, kā rezultātā pieaugs baznīcas vara un slava. Tomēr dievbijīgie kristieši, pakāpeniski gan pierodot skatīties uz svētdienu kā uz zināmā mērā svētu dienu, vēl arvien, paklausot ceturtajam bauslim, turpināja ievērot Sabatu.
Elena Vaita
IZMEKLĒTĀS VĒSTIS
Nezaudē drosmi, mana māsa. Vēl mazliet un mēs redzēsim Jēzu. „Jūsu sirdis lai neizbīstas”, Viņš teica Saviem mācekļiem. „Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt? Un kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs” Jāņa 14:1-3.
Iedrošini savu sirdi Kungā! Es priecājos par gaišajām nākotnes izredzēm, un tā vari darīt arī tu. Būsim līksmi un slavēsim Kungu par Viņa mīlošo laipnību pret cilvēku bērniem. Nepievērsies tumsai. Tici Dievam. Mēs piederam Kristum un neaizmirsīsim, ka Viņš mūs mīl un grib būt mūsu Palīgs un Dievs.
Pagājušā vakarā es ilgi nevarēju aizmigt. Mani nomāca rūpes un es jutos satraukta, jo es zināju, ka dažiem uzbrūk kārdināšanas un pārbaudījumi, un es nesapratu, kā lai viņiem palīdzu raudzīties uz Jēzu un iepriecināt savas sirdis Viņa mīlestībā. Es domāju, kaut varētu tikai pieķerties Kristus rokai un dzirdēt Viņa balsi te guļot bez miega un lūdzot par sevi, un daudz vairāk par citiem, kas pakļauti kārdināšanām un pārbaudījumiem! Vēl pēc pulkstenis vieniem es nebiju aizmigusi. Es jutos noskumusi, jo šajā dienā man bija jāveic kāds rakstu darbs, un es domāju, ka nespēšu to uzrakstīt, jo nevarēšu gulēt. Tad ap pulkstenis diviem es piecēlos, apģērbos, iekūru krāsni un līdz brokastīm jau biju uzrakstījusi daudz lappušu. Līdz brokastīm padarīju daudz un man nemaz neuzbruka miegainība.
Pateiksimies Dievam par katru labvēlību, ko saņemam no Viņa. Centīsimies būt saulaini kristieši. Tos cilvēkus, par kuriem es uztraucos un baidījos, ka viņi neizturēs līdz galam, es uzticēju Dievam. Kas ir patiesi dievišķs, tas mirdzēs morālajā tumsā, jo viņu apspīd Kristus gaisma. Viņam mēs pastāvīgi esam parādā slavu un pateicību, jo caur ticību mūs uztur Viņa spēks. Mēs paši sevi nevaram pasargāt.
Nezaudē drosmi. Kungs tevi mīl un jūt līdzi katrai tavai vājībai. Viņš noteikti tevi stiprinās un svētīs, ja tu tikai Viņam uzticēsies. Bezgalīgā Dieva sirds nejutīsies apmierināta, ja Viņš tiem, kas mīl Viņa Dēlu, dotu mazāk svētību, nekā Viņš deva Savam Dēlam.
VIENA DIENA AR DIEVU
5 Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst,
6 un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.
Elena Vaita
Fragments no grāmatas "Laikmetu ilgas"
“Kas savus grēkus apklāj, tam tas neizdosies, bet, kas tos izsūdz un atstāj, tas dabūs žēlastību.”
Nosacījumi Dieva žēlastības iegūšanai ir skaidri, taisnīgi un saprātīgi. Kungs neprasa, lai mēs grēku piedošanas dēļ darītu kādu smagu darbu. Mums nav jādodas nogurdinošos svētceļojumos vai jāliek sev ciest fiziskas sāpes, lai savu dvēseli ieteiktu Debesu Dievam vai izpirktu savu pārkāpumu, bet tas, kas savu grēku izsūdz un atstāj, dabūs žēlastību. Tas ir dārgs apsolījums, kas dots kritušajam cilvēkam, lai to iedrošinātu uzticēties mīlestības Dievam un meklēt mūžīgu dzīvi Viņa valstī.
Mēs lasām, ka Daniēls, Dieva pravietis, bija Debesīm “ļoti mīļš” vīrs. Viņš ieņēma augstu amatu Bābeles galmā un godbijībā kalpoja Dievam kā labklājībā, tā nelaimē; tomēr viņš pazemojās un izsūdzēja savus un savas tautas grēkus. Ar dziļu sirds nožēlu viņš atzina: “Mēs grēkojām un darījām netaisnību, mēs bijām bezdievīgi un nepaklausīgi un atkāpāmies no Taviem baušļiem un likumiem; mēs neklausījām arī Taviem kalpiem, praviešiem, kuri runāja Tavā vārdā uz mūsu ķēniņiem un mūsu valdniekiem, mūsu tēviem un uz visu tautu. Tavā pusē, Kungs, ir taisnība, mums atliek tikai kauna sārtums vaigā, kā tas šodien redzams sejā Jūdas vīriem, Jeruzālemes iedzīvotājiem un visiem israēliešiem tuvumā un tālumā visās zemēs, kur Tu tos esi izklīdinājis viņu neuzticības dēļ, ar ko tie pret Tevi ir apgrēkojušies.”
Daniēls necentās Dieva priekšā attaisnot sevi vai savu tautu, bet pazemībā un ar nožēlojošu dvēseli pilnīgi atzina ļaužu pārkāpumus un viņu vainas lielumu un apliecināja, ka Dievs ir taisnīgi rīkojies ar tautu, kas noniecinājusi Viņa prasības un nav sev par labu izlietojusi Tā sirsnīgos lūgumus.
Šodien vajadzīga tieši tāda pati sirsnīga, dziļi izjusta nožēla un grēku atzīšana. Tie, kas nav pazemojuši savu dvēseli Dieva priekšā, atzīstot savu noziegumu, nav vēl izpildījuši pirmo nosacījumu, lai tiktu pieņemti. Ja mēs vēl neesam izjutuši tādu nožēlu par saviem grēkiem, kas pati savukārt nav jānožēlo, un ja neesam izsūdzējuši savus pārkāpumus īstā dvēseles pazemībā un ar sagrauztu garu, sajūtot riebumu pret savu netaisnību, tad patiesībā mēs vēl nekad neesam meklējuši grēku piedošanu; un, ja mēs nekad neesam to meklējuši, tad arī nekad neesam atraduši Dieva mieru. Vienīgais iemesls, kāpēc mūsu pagātnē izdarītie grēki var būt nepiedoti, ir nevēlēšanās pazemot savu lepno sirdi un pakļauties Patiesības Vārdā dotajiem nosacījumiem. Šajā jautājumā ir doti skaidri norādījumi. Grēku atzīt un izsūdzēt atklātībā vai slepenībā vajag no sirds un labprātīgi. Izsūdzēšanu nedrīkst no grēcinieka izspiest. To nevajag darīt vieglprātīgi un bezrūpīgi, kā arī pamudināt, lai grēku izsūdz cilvēks, kas nesaprot tā drausmīgo raksturu. Bezgalīgas līdzjūtības Dievs pieņem ar asarām un nožēlu savienotu grēka atzīšanu, kas būtībā ir dvēseles visapslēptāko dziļumu atklāšana. Dziesminieks saka: “Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.”
Pārāk daudzas grēksūdzes līdzinās faraona izturēšanās veidam, ciešot Dieva sodu. Viņš atzina savu grēku, lai izbēgtu no tālāka posta, bet, tiklīdz mocības mitējās, no jauna izaicināja Debesis. Līdzīga rakstura bija arī Bileāma atzīšanās. Nobijies no eņģeļa, kas stāvēja viņam ceļā ar izvilktu zobenu, tas, lai nepazaudētu dzīvību, atzina savu vainu. Tādā grēku atzīšanā nebija patiesas nožēlas, nebija satriekta gara, nekādas izmaiņas tālākos nolūkos, nekāda riebuma pret ļaunumu un nekādas vērtības vai spēka. Jūda Iskariots, nodevis savu Kungu, devās pie priesteriem, izsaukdamies: “Es esmu grēkojis, nenoziedzīgas asinis nododams.” Bet viņa atzīšanās nebija tāda rakstura, kas to ieteiktu Dieva žēlastībai. To no viņa noziedzīgās dvēseles izspieda šausmas iedvesoša izjūta par gaidāmo sodu. Savu lielo grēku tas atzina tikai tāpēc, ka ieraudzīja, kādas būs viņa rīcības sekas. Jūdas dvēselē nebija dziļu, sirdi plosošu skumju, ka tas ir nodevis Dieva Dēlu, lai Viņu izsmietu, šaustu un sistu krustā; ka tas ļaunu un negodīgu cilvēku rokās ir nodevis Israēla Svēto. Viņu uz atzīšanos pamudināja vienīgi savtīga un aptumšota sirds.
Ādamu un Ievu pēc tam, kad viņi bija baudījuši aizliegto augli, pildīja kauns un šausmas. Sākumā viņu vienīgās domas bija, kā aizbildināt savu grēku un kā izbēgt no pasludinātā nāves sprieduma. Kad Kungs jautāja par izdarīto pārkāpumu, Ādams atbildot daļu vainas uzlika Dievam un daļu savai dzīvesbiedrei: “Sieva, ko Tu man devis, tā man deva, un es esmu ēdis.” Sieva vainoja čūsku, sacīdama: “Čūska mani pievīlusi, un es esmu ēdusi.” Kāpēc Tu radīji čūsku? Kāpēc Tu pieļāvi, ka čūska ienāk Ēdenē? Šādus jautājumus, lūk, saturēja viņas cenšanās aizbildināt savu grēku. Tādā veidā viņa atbildību par krišanu grēkā uzlika Dievam. Sevis attaisnošanas gars vispirms radās melu tēvā un pēc tam parādījās visos Ādama dēlos un meitās. Šāda veida atzīšanās nav dievišķā Gara iedvestas un nav Dievam pieņemamas. Patiesa nožēla liks cilvēkam pašam uzņemties savu vainu, to atzīstot bez aizbildināšanās un liekulības. Līdzīgi nabaga muitniekam, pat savas acis pret Debesīm nepaceļot, viņš sitīs pret krūtīm un sauks: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs,” un tie, kas atzīs savu vainu, tiks taisnoti, jo nožēlojošu dvēseli Jēzus aizbildina ar savām asinīm.
Noliecoties sava Radītāja priekšā, atzīstot grēkus un lūdzot piedošanu krustā sistā un augšāmcēltā Pestītāja nopelnā, cilvēks netiek pazemots. Tā ir cēla izturēšanās — atzīt savu nepareizību Tā priekšā, kuru esat ievainojuši ar saviem pārkāpumiem un sacelšanos. Tāda rīcība jūs paaugstina cilvēku un eņģeļu priekšā, jo, “kas pats pazemojas, tas taps paaugstināts”. Bet tas, kurš metas ceļos krituša cilvēka priekšā, atklājot tam savas apslēptās domas un sirds nodomus, apkauno sevi, pazemojot savu vīrišķību un katru dvēseles cēlo dziņu. Izstāstot savas dzīves grēkus vīna un izvirtības samaitātam priesterim, cilvēka rakstura standarts pazeminās, un rezultātā viņš pats demoralizējas. Dievs viņa domās tiek pazemināts līdz grēcīga cilvēka līdzībai, jo priesteris tiek nostādīts kā Dieva pārstāvis. Tieši šī pazemojošā grēksūdze kritušam cilvēkam lielā mērā vairo ļaunumu, kas demoralizē pasauli un to sagatavo galīgai iznīcināšanai.
Apustulis saka: “Izsūdziet cits citam noziegumus un lūdziet cits par citu, ka topat veseli.” Šī rakstvieta tiek izlietota, lai atbalstītu ieradumu iet pie priestera pēc grēku atlaides, bet tādā veidā tā nemaz nav piemērojama. Atzīstiet savus grēkus Dievam, kurš vienīgais var tos piedot, un savas kļūdas cits citam. Ja esat darījuši pāri savam draugam vai kaimiņam, tad jums sava nepareizība ir jāatzīst, un viņa pienākums ir jums labprāt piedot. Pēc tam jums jāmeklē piedošana pie Dieva, tāpēc ka brālis, kuru esat ievainojuši, ir Dieva īpašums, un, darot pāri viņam, jūs grēkojat pret viņa Radītāju un Pestītāju. Šī lieta nemaz nav jānes priestera priekšā, bet jāatklāj vienīgajam patiesajam Vidutājam, mūsu Lielajam Augstajam Priesterim, kurš “visās lietās ir kārdināts tā kā mēs, tomēr bez grēka,” un kurš “var iežēloties par mūsu vājībām” un spēj mūs tīrīt no katra netaisnības traipa.
Kad Dāvids bija grēkojis pret Ūriju un viņa sievu, viņš lūdzās no Dieva piedošanu. Viņš saka: “Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs.” Katra netaisnība, kas darīta citiem, skar Dievu. Tāpēc Dāvids piedošanu meklē nevis no priestera, bet no cilvēka Radītāja. Viņš lūdz: “Apžēlojies par mani, ak, Dievs, pēc savas žēlastības, izdeldē manus pārkāpumus pēc savas lielās sirds žēlastības!”
Patiesa grēksūdze vienmēr ir noteikta, mērķtiecīga un sauc grēkus vārdā. Grēki var būt tādi pēc sava rakstura, ka tie nesami vienīgi Dieva priekšā, tie var būt ļaunumi, kas jāatzīst atsevišķu cilvēku priekšā, kuri to dēļ cietuši, vai arī tiem var būt vispārēja ietekme, tāpēc tos jādara zināmus draudzes sapulcē. Bet katrai grēksūdzei vajadzētu būt skaidrai, noteiktai, atzīstot tieši tos grēkus, kuros esat vainīgi.
Kad Israēlu apspieda amonieši, īpaši izvēlēti ļaudis aizlūdza Dieva priekšā, un šī aizlūgšana aino patiesas grēksūdzes raksturu: “Un Israēla bērni piesauca to Kungu, sacīdami: ‘Mēs esam pret Tevi grēkojuši, jo mēs bijām aizmirsuši savu Dievu, kalpodami baaliem.’ Tad tas Kungs sacīja uz Israēla bērniem: ‘Vai Es neesmu jūs izglābis no ēģiptiešiem un no amoriešiem, arī no Amona bērniem un no filistiešiem? (..) Bet jūs esat atkal Mani aizmirsuši un kalpojuši svešiem dieviem, tādēļ Es jūs vairs negribu glābt. Ejiet un brēciet pēc svešo dievu palīdzības, ko jūs paši esat sev izraudzījuši, lai tie jūs izglābj bēdu brīdī.’ Bet Israēla bērni sacīja tam Kungam: ‘Mēs esam grēkojuši. Dari ar mums, kā tev liekas labi, tikai izglāb mūs šoreiz.’” Pēc tam viņi sāka darboties saskaņā ar savu atzīšanos un lūgšanām. “Tie izmeta no sava vidus svešo tautu dievus, un viņi atkal kalpoja tam Kungam.” Un Kunga lielā mīlestības sirds iežēlojās, — “tas Kungs iežēlojās par Israēla bēdām”.
Grēku izsūdzēšana bez sirsnīgas nožēlas un reformēšanās nebūs Dievam pieņemama. Dzīvē jānotiek izšķirošai pārmaiņai, ir jānoliek viss, kas Dievam pretīgs. Tādus augļus nesīs īsta grēku nožēla. Pāvils, runājot par nožēlošanas darbu, saka: “Jo redziet šīs dievišķās skumjas, kādu rosību jūsos tās ir modinājušas, pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi.”
Samuēla dienās israēlieši nomaldījās no Dieva. Viņi cieta grēka sekas, jo bija pazaudējuši ticību uz Dievu, pazaudējuši spējas saprast, ka Viņam ir spēks un gudrība vadīt tautu, pazaudējuši uzticību Viņa prasmei aizstāvēt un nosargāt savu lietu. Viņi novērsās no lielā Universa Valdnieka un vēlējās, lai tiem būtu tāda pati valdība (641) kā apkārtējām tautām. Pirms viņi atrada mieru, tiem bija skaidri jāatzīst tieši šis grēks: “Pie visiem saviem grēkiem mēs arī to grēku esam darījuši.” Tā bija jāizsūdz grēki, par kuriem viņi bija pārliecināti. Pašu nepateicība nospieda viņu dvēseles un atšķīra no Dieva.
Kad grēks ir nonāvējis morālo uztveri, ļauna darītājs vairs nesaskata sava rakstura trūkumus, ne arī saprot izdarītā ļaunuma briesmīgumu, un, ja viņš nepakļaujas Svētā Gara pārliecinošajam spēkam, tad paliek pret savu grēku daļēji akls. Viņa grēku izsūdzēšana nav sirsnīga un nopietna. Katrai vainas atzīšanai viņš pievieno aizbildināšanos, lai attaisnotu savu rīcību, norādot, ka, ja nebūtu bijuši zināmi apstākļi, tad viņš nebūtu darījis to vai to, par ko tagad tiek norāts. Bet piemēri, kas Dieva Vārdā doti par īstu nožēlu un pazemošanos, atklāj atzīšanās garu, kas grēku neatvaino un nemēģina sevi attaisnot.
Pāvils necentās sevi aizsargāt; viņš savu grēku parāda vistumšākajās krāsās, nemēģinot mazināt savu vainu. Viņš saka: “Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un, kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam. Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās.” Viņš nevilcinās paziņot, ka “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē grēciniekus izglābt, starp kuriem es esmu lielākais”.
Pazemīga un sagrauzta sirds, ko klusinājusi īsta nožēla, spēs kaut cik vērtēt Dieva mīlestību un Golgātas cenu; un, kā dēls atzīstas tēvam, kas viņu mīl, tā patiess grēku nožēlotājs visus savus grēkus nesīs Dieva priekšā. Un ir rakstīts: “Ja mēs savus grēkus izsūdzam, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums grēkus piedod un mūs šķīsta no visas netaisnības.”
Elena Vaita
Liecības draudzei Nr. 5