Tāpat kā Sabats, arī nedēļas izcelsme meklējama radīšanas dienās, un ziņojumu par to Bībele ir saglabājusi līdz pat mūsu laikam. Dievs pats noteica mēru pirmajai nedēļai kā paraugu visām nākamajām nedēļām līdz pat laika beigām. Kā visas citas, tā sastāvēja no septiņām burtiskām dienām. Sešas dienas tika izlietotas radīšanas darbam, bet septītajā dienā Dievs dusēja, un tad Viņš šo dienu iesvētīja un nošķīra kā dusas dienu cilvēkiem.
Uz Sinaja dotajos likumos Dievs no jauna apstiprināja gan nedēļu, gan tās izcelsmes faktu. Pēc tam, kad Viņš bija devis bausli: “Piemini Sabata dienu, ka tu to svētī”, un noteicis, kas jādara sešās un ko nevajag darīt septītajā dienā, Viņš paskaidro tāda nedēļas cikla ievērošanas iemeslus, norādīdams uz sevi kā piemēru: “Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja Sabata dienu, lai tā būtu svēta.” (2. Moz. 20:8-11) Šis pamatojums ir skaists un iespaidīgs, ja radīšanas dienas saprotam burtiski. Pirmās sešas nedēļas dienas cilvēkiem dotas darbam, jo šo pirmās nedēļas laiku Dievs izlietoja radīšanas darbam. Septītajā dienā cilvēkiem no darba jāatturas, atceroties Radītāja dusu.
Bet uzskati, ka pirmās nedēļas notikumi atbilst daudziem gadu tūkstošiem, ir krasā pretrunā ceturtā baušļa izpratnei. Tas Radītāju attēlo tā, it kā Viņš pavēlētu cilvēkiem pieminēt burtisku nedēļu, lai atcerētos kaut kādu milzīgu un nenoteiktu laika periodu. Bet Dievs ar saviem radījumiem nekad tā nav rīkojies. Tas, ko Viņš tik saprotami izteicis, ar šādu pieņēmumu tiek padarīts nenoteikts un neskaidrs. Tā ir neticība tās visbīstamākajā un visviltīgākajā pakāpē. Tās īstais raksturs šeit ir tā aizplīvurots, ka daudzi, kas apliecina ticību Bībelei, paši turas pie šiem uzskatiem un tos māca arī citiem. “Ar tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar viņa mutes elpu. Jo Viņš runāja, un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās.” (Ps. 33:6,9)
Bībele neatzīst nekādus ilgus laikmetus, kuros zeme būtu pamazām attīstījusies no haosa. Par katru sekojošo radīšanas dienu Svētie Raksti paskaidro, ka tās sastāvēja no vakara un rīta un līdzinājās visām nākamajām dienām. Katras dienas beigās norādīts uz Radītāja padarīto darbu. Un, noslēdzot ziņojumu par pirmo nedēļu, teikti vārdi: “Šis ir tas stāsts par debess un zemes izcelšanos, kad tās tika radītas.” (1. Moz. 2:4) Tas nav savienojams ar domu, ka radīšanas dienas būtu citādas nekā parastās dienas. Katra diena nosaukta par radīšanas dienu, jo ikvienā no tām Dievs veica daļu no radīšanas darba.
Ģeologi apgalvo, ka viņi zemē varot atrast pierādījumus, ka tā esot daudz vecāka, nekā to māca Mozus grāmata. Tiek atrakti cilvēku un dzīvnieku kauli, arī kara piederumi, pārakmeņojušies koki utt., daudz lielāki nekā tagad sastopamie vai tie, kas bijuši pirms gadu tūkstošiem, un no tā secina, ka zeme bijusi apdzīvota jau sen pirms laika, kas minēts ziņojumā par radīšanu, kad cilvēki augumā pārsnieguši tagad esošos. Tādi uzskati daudzus, kas apliecina ticību Bībelei, ir vadījuši uz domām, ka radīšanas dienas aptver ilgus nenoteiktus laikmetus.
Bet, atmetot Bībeles vēsturiskos ziņojumus, ģeologi tomēr neko nevar pierādīt. Kas tā paļaujas uz saviem atklājumiem un izdara dažādus secinājumus, tiem nav nekādas izpratnes par cilvēku, dzīvnieku un koku lielumu pirms Ūdensplūdiem, kā arī par tām krasajām pārmaiņām, kas toreiz notika. Zemē atrastās atliekas liecina par apstākļiem, kas visdažādākajās jomās stipri atšķiras no pašreizējā lietu stāvokļa; bet par laikiem, kad šie apstākļi pastāvējuši, var uzzināt vienīgi no Dieva Gara iedvesmotās Grāmatas. Ziņojumā par Plūdiem inspirācija ir noskaidrojusi to, ko ģeoloģija viena pati nekad nespētu izdibināt. Noas dienās apraktie cilvēki, dzīvnieki un koki lielumā daudzkārt pārsniedza tagad dzīvojošos, un tie saglabāti vēlākām paaudzēm par liecību, ka seno laiku iedzīvotāji gājuši bojā Plūdos. Dievs gribēja, lai šo lietu atklāšana stiprinātu ticību Viņa Gara iedvesmotajiem ziņojumiem, bet cilvēki ar savu nepareizo domu ievirzi iekrita tajos pašos maldos kā pirmsplūdu ļaudis, — tie lietas, kuras Dievs deva par svētību, nepareizi izlietojot pārvērta sev par lāstu.
Sātans savā viltībā cilvēkus vada, lai tie pieņemtu neticības radītos izdomājumus, jo tādā veidā viņš var aptumšot arī pašus par sevi skaidros Dieva likumus un uzkūdīt cilvēkus pret dievišķo pārvaldību. Savās pūlēs viņš sevišķi vēršas pret ceturto bausli, jo tas ļoti skaidri norāda uz Dzīvo Dievu, debesu un Zemes Radītāju.
Pastāvīgi ir pieliktas pūles radīšanas darbu izskaidrot dabīgā veidā, un Svēto Rakstu faktiem pretējā cilvēciskā argumentācija tiek pieņemta pat no kristietības piekritējiem. Daudzi pretojas pravietojumu, it īpaši Daniēla un Atklāsmes grāmatu pētīšanai, apgalvojot, ka neskaidrās izteiksmes dēļ tās mums nekad nebūšot saprotamas. Tomēr tieši šīs personas kāri pieņem Mozus grāmatas radīšanas aprakstam pretējās ģeologu teorijas. Bet, ja jau tik grūti saprast to, ko Dievs ir atklājis, cik neprātīgi tad balstīties uz minējumiem par lietām, kuras Dievs nav darījis zināmas! “Noslēpumainās lietas visas pieder tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas ir darītas zināmas mums un mūsu bērniem; tās domātas mūžībai, un lai mēs pildītu visus šīs bauslības vārdus.” (5. Moz. 29:29) Kā tieši Dievs veica radīšanas darbu, to Viņš cilvēkiem nekur nav pateicis; cilvēciskā gudrība nespēj izdibināt Visaugstākā noslēpumus. Dieva radīšanas spēks ir tikpat neaptverams kā Viņa būtība.
Dievs ļāvis pār pasauli izlieties gaismas straumēm kā zinātniskā, tā mākslas ziņā, bet, ja ļaudis, kas sevi sauc par zinātniekiem, uz visu raudzīsies tikai no cilvēciskā viedokļa, tad noteikti kļūdīsies. Cilvēku centieni iet domās tālāk par to, ko Dievs atklājis, var būt nevainīgi tikai tad, ja mūsu teorijas nerunā pretī Rakstu patiesībām, bet, kas atmet Dieva Vārdu un mēģina radīšanas norises izskaidrot ar zinātniskiem faktiem, tie atļaujas bez kartes un kompasa doties nepazīstamā okeānā. Pat dižākie prāti, ja tie savos meklējumos netiek vadīti no Dieva Vārda, nonāk neskaidrībā un nevar saskaņot zinātni ar atklāsmi. Tā kā Radītājs un Viņa darbi cilvēku saprašanu pārsniedz tik tālu, ka dabiski to vairs nevar izskaidrot, tad sevis attaisnošanai tie uz Bībeles ziņojumiem sāk skatīties neuzticīgi. Kas apšauba Vecās un Jaunās Derības patiesīgumu, tie tiks mudināti iet vēl vienu soli tālāk un apšaubīt arī Dieva esamību; un pēc tam, savu enkuru pazaudējušiem, tiem būs jāiet bojā, saduroties ar neticības klinti
Šie cilvēki ir zaudējuši ticības vienkāršību. Pārliecībai par Dieva Svētā Vārda autoritāti jābūt nesatricināmai. Bībeli nedrīkst pārbaudīt ar cilvēku zinātniskajām idejām. Cilvēciskās zināšanas nav uzticams vadonis. Apšaubītāji, kas lasa Bībeli, meklēdami iemeslus strīdiem, savā zinātnes vai Bībeles neizpratnē var domāt, ka atraduši starp tām pretrunas, bet, pareizi saprotot, tādu pretrunu Bībelei ar zinātni nav. Mozus rakstīja Svētā Gara vadīts, un patiesa ģeoloģijas teorija nekad neatbalstīs atklājumus, kas runātu pretī viņa izteicieniem. Katra patiesība, vai nu tā ir dabā vai atklāsmē, nerunā sev pretī nevienā savā izpausmes veidā.
Dieva Vārdā ir daudz jautājumu, uz kuriem pat dziļākie domātāji nekad nevarēs atbildēt. Mūsu uzmanība tiem tiek pievērsta, lai rādītu, ka pat starp ikdienišķām lietām ir daudz kas tāds, ko cilvēciskais prāts ar visu savu lielīgo gudrību nav spējīgs pilnīgi saprast.
Un tomēr, zinātņu vīri pieļauj varbūtību, ka tie spēj aptvert Dieva gudrību attiecībā uz visu, ko Viņš ir darījis vai ko varētu darīt. Diezgan plaši ir izplatījusies doma, ka Dievs ir saistīts pats ar saviem likumiem. Ļaudis vai nu noliedz, vai neņem vērā Viņa esamību, vai iedomājas, ka var izskaidrot visu, pat Viņa Gara iedarbību uz cilvēka sirdi, un vairs negrib godāt Dieva Vārdu, ne arī bīties no Viņa varas. Tie netic pārdabiskām lietām, neizprazdami ne Dieva likumus, ne Viņa bezgalīgo spēku, kas var panākt Viņa gribas piepildīšanos. Ikdienā lietotais vārds “dabas likumi” nozīmē to, ko cilvēki spējīgi atklāt attiecībā uz likumiem, kas pārvalda fizisko pasauli; bet cik ierobežota ir viņu izpratne un cik plašs lauks, kurā Radītājs var darboties saskaņā ar saviem likumiem visā pilnībā ārpus mirstīgo būtņu uztveres spējām!
Daudzi māca, ka matērijai piemīt vitāls spēks, — ka matērijai piešķirtas zināmas īpašības, kuras darbojas, pateicoties šai iekšējai enerģijai, un ka dabas norises notiek saskaņā ar noteiktiem likumiem, kuros pat Dievs nedrīkst iejaukties. Tā ir neīsta zinātne, kas nav savienojama ar Dieva Vārdu. Daba kalpo savam Radītājam. Dievs neatceļ savus likumus, ne arī strādā tiem pretī, bet Viņš tos pastāvīgi lieto kā savus darbarīkus. Daba liecina par inteliģenci, par noteiktu Esamību, par aktīvu Spēku, kas darbojas šajos likumos un caur tiem. Dabā pastāvīgi darbojas Tēvs un Dēls. Kristus saka: “Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī es darbojos.” (Jāņa 5:17)
Nehemijas grāmatā uzrakstītajā slavas dziesmā levīti dziedāja: “Tu esi tas Kungs, kas tiešām ir, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis, — debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!” (Nehem. 9:6) Kas attiecas uz šo pasauli, tad radīšanas darbs ir pabeigts. Jo šie “darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti”. (Ebr. 4:3) Bet Dievs ar savu enerģiju vēl vienmēr uztur radītās lietas. Tas nav kā kādreiz iekustināts mehānisms, kas turpina darboties caur savu iekšējo spēku, kad sit pulss un elpas vilciens seko elpas vilcienam, bet katra ieelpa, katrs sirdspuksts liecina par to visu uzturošo gādību, kurā mēs “dzīvojam, rosāmies un esam”. (Ap. d. 17:28 )
Nevis pateicoties kādreiz mantotam spēkam zeme gadu no gada izdod savu augļu bagātību un turpina riņķot ap sauli. Dieva roka vada planētas un uztur tās noteiktā kārtībā un kustībā debesīs. “(..) Viņš ir Tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.” (Jes. 40:26) Viņa spēkā attīstās stādu valsts, parādās lapas un atveras ziedi. Viņš ir Tas, “kas liek zālei augt uz kalniem”, un pēc Viņa pavēles ielejas kļūst auglīgas. Visi lauka zvēri no Dieva meklē savu barību — (Ps. 147:8; 104:20,21) un katra dzīva radība, sākot no mazākā insekta līdz pat cilvēkam, ikdienas ir atkarīga no Viņa gādības. Dziesminieks skaisti saka: “Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dodi savā laikā. Kad Tu to viņiem dodi, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu.” (Ps. 104:27,28 ) Dieva teiktais vārds pārvalda elementus. Viņš “apklāj debesis ar mākoņiem un dod zemei lietu”. “Viņš izkaisa sniegu kā vilnas pūkas un izbārsta salnu kā pelnus.” (Ps. 147:16) “Kad pērkona dārdos atskan Viņa balss, tad Viņš ūdenim padebešos liek krākt un liek mākoņu segai no zemes galiem klāties visam pāri, kad Viņš iededzina zibeņus lietum līstot un izlaiž vētru no tās apslēptām novietnēm.” (Jer. 10:13)
Dievs ir visu lietu sākums. Katra īsta zinātne ir saskaņā ar Viņa darbiem. Katra īsta audzināšana ved pie paklausības Viņa pārvaldībai. Zinātne paver mūsu skatam arvien jaunus brīnumus; tā iespiežas gaisa slāņos un izpēta zemes dzīles, bet pētījumi neveicas tur, kur tie apstrīd dievišķos atklājumus. Nezināšana var atsaukties uz zinātni, lai rastu atbalstu maldīgiem uzskatiem par Visvareno, bet dabas grāmata un rakstītais Vārds abpusēji viens otru apgaismo. Tā mēs tiekam vadīti pielūgt savu Radītāju un mācāmies saprātīgi uzticēties Viņa Vārdam.
Neviens mirstīgs radījums nespēj pilnībā aptvert Mūžīgā esamību, Viņa gudrību un spēku vai Viņa darbus. Svētais vīrs raksta: “Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visuvarenā pilnībai? Tās ir tik augstas kā debesis, — ko tu tur sasniegsi? Dziļākas nekā elle, cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas? Tās garums ir garāks nekā zeme; tās platums platāks nekā jūra.” (Īj. 11:7-9) Visvarenākie intelekta pārstāvji nespēj izprast Dieva būtību. Cilvēki var pētīt arvien dziļāk un mācīties arvien vairāk, un tomēr viņu priekšā vēl arvien būs bezgalība.
Radīšanas darbi liecina par Dieva varenību un lielumu. “(..) izplatījums izteic Viņa roku darbu.” (Ps. 19:2) Kas par padomdevēju ņēmis rakstīto Vārdu, tas zinātnē atradīs palīglīdzekli labākai Dieva izpratnei. “Viņa neredzamās īpašības, tiklab Viņa mūžīgā vara kā Viņa dievība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas Viņa darbos; tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Rom. 1:20)
Elēna Vaita
Fragments no grāmatas Sentēvi un pravieši
Fragments no grāmatas Sentēvi un pravieši
