„Jo tas Kungs drīz izies no sava mājokļa, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ. Tad būs redzamas zemē izlietās asinis, un tā vairs neapsegs savus nokautos”. Jes. 26:21.

Pār lielpilsētu iedzīvotājiem gandrīz visā pasaulē ātri un neatvairāmi krājas vaina par pastāvīgi pieaugošo tīšo noziedzību. Cilvēka spalva nespēj aprakstīt valdošo korupciju. Katra diena nes svaigas ziņas par konfliktiem, kukuļdošanu un krāpšanu; katra diena nāk ar satriecošām ziņām par vardarbību un nelikumībām, par vienaldzību pret cilvēku ciešanām, par rupju, nežēlīgu cilvēku dzīves postīšanu.

Mūsu Dievs ir žēlastības Dievs. Līdzjūtīgi un sirsnīgi Viņš izturas pret sava likuma pārkāpējiem. Kungs ilgi ir pacietīgs pret cilvēkiem un lielpilsētām, laipni brīdinot tos no dievišķajām dusmām; bet nāks laiks, kad lūgumi pēc žēlastības vairs nebūs dzirdami.

Sabiedrībā un sevišķi valsts lielpilsētās valdošie apstākļi ar pērkona balsīm sludina, ka Dieva tiesas laiks ir klāt un visu lietu gals ir tuvu. Mēs atrodamies uz laikmetu krīzes sliekšņa. Nelaimes ātri sekos cita citai — uguns un plūdi, zemestrīces, kari un asinsizliešana.

Dieva dusmu vētra pieņemas spēkā; pastāvēs tikai tie, kas atsaucas uz žēlastības aicinājumu un paklausībā dievišķā Likumdevēja dotajam likumam kļūst svēti. Tikai taisnie tiks apslēpti ar Kristu Dievā, kamēr posts rimsies. Kaut dvēseles valoda būtu:

"Man cita patvēruma nav;
Mana bezpalīdzīgā dvēsele kļaujas pie Tevis:
Neatstāj, ak, neatstāj mani vienu!
Vēl atbalsti mani un iepriecini.
Paslēp mani, ak, mans Pestītāj, paslēp,
Kamēr norims dzīves vētras.
Vadi uz Debesīm drošībā
Un galu galā pieņem manu dvēseli!"

Еlena Vaita
MARANATA MŪSU KUNGS NĀK!

Jaunatnei vajadzētu meklēt Dievu daudz nopietnāk, jo tuvojas vētra. Mums jābūt gataviem stāties pretī tās nevaldāmajām brāzmām, atgriežoties pie Dieva un uzticoties mūsu Kungam Jēzum Kristum. Kungs celsies, lai briesmīgi satricinātu zemi. Tūkstošiem kuģu tiks aizrauti jūras dzelmē. Nogrims veselas flotes, un tiks upurētas miljoniem cilvēku dzīvības. Pavisam negaidīti sāksies ugunsgrēki, un nekādas cilvēku pūles nespēs tos nodzēst. Trakojošajās liesmās pazudīs šīs zemes pilis. Katastrofas uz dzelzceļa kļūs arvien biežākas; uz lielajām satiksmes maģistrālēm neparedzēti vairosies sajukums, sadursmes un nāve. Gals ir tuvu, pārbaudes laiks tuvojas beigām. Ak, meklēsim Dievu, kamēr Viņš atrodams, piesauksim Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! Pravietis saka: "Meklējiet to Kungu, jūs visi nelaimīgie šai zemē, jūs, kas ievērojat tā Kunga likumu; dzenieties pēc taisnības, kļūstiet pazemīgi, lai jūs tā Kunga dusmu dienā varētu glābšanu atrast."

Elena Vaita
Vēstis jaunatnei

"Šī parādība īstenosies noteiktā laikā, un tās īstenošanās steidzīgi tuvojas, un, pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr stipri būs cerēt uz to, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks." Hab. 2:3.

Ticība, kas stiprināja Habakuku un visus svētos un taisnos tajās dziļo pārbaudījumu dienās, bija tā pati ticība, kas balsta Dieva ļaudis tagad. Vistumšākajās nestundās, visdraudošākajos apstākļos ticīgajam kristietim jāsaglabā savas dvēseles ciešā saikne ar gaismas un spēka avotu. No dienas dienā viņa cerībai un drosmei ticībā Dievam jāatjaunojas. Kalpošanā Dievam nav jābūt nekādai grūtsirdībai, nekādai nedrošībai, nekādām bailēm. Kungs vairāk nekā piepildīs to ļaužu augstākās cerības, kas paļaujas uz Viņu. Viņš tiem piešķirs gudrību dažādajās viņu vajadzībās. Dāsnās rūpes par katru pārbaudījumu mākto dvēseli Pāvils apraksta skaistā liecībā. Viņš saņēma dievišķo apstiprinājumu: "Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks nespēkā varens parādās." Pateicībā un paļāvībā daudzkārt pārbaudītais Dieva kalps atbild: "Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs." (2. Kor. 12:9,10)

Mums jālolo un jāvairo ticība, par kuru liecinājuši pravieši un apustuļi — ticība, kas tver Dieva apsolījumus un gaida atbrīvošanu Viņa noteiktajā laikā un veidā. Spēcīgais praviešu vārds iegūs savu galīgo piepildījumu mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus kā ķēniņu Ķēniņa un kungu Kunga cildenajā atnākšanā. Gaidīšanas laiks var šķist garš, dvēseli var nomākt smagi apstākļi, daudzi, uz kuriem citi bija paļāvušies, var atkrist ceļa gaitā, taču kopā ar pravieti, kas centās iedrošināt Jūdu vēl neredzētas atkāpšanās laikā, teiksim paļāvībā: "Kungs ir savā svētajā namā. Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā!"

Paturēsim prātā skaisto vēsti: "Šī parādība īstenosies noteiktajā laikā, bet beigās tā runās un nemelos. Tā steidzīgi tuvojas, un, pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr būs stipri cerēt uz to, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks. Bet taisnais dzīvos savas ticības dēļ." (Hab. 2:3, angļu tulk.)

Еlena Vaita
MARANATA MŪSU KUNGS NĀK!

Cilvēku krišana Debesīs izraisīja lielas skumjas. Dieva radīto pasauli nomāca grēka lāsts, un uz tās tagad dzīvoja ciešanām un nāvei pakļautas būtnes. Šķita, ka likuma pārkāpējiem vairs nav nekādas izejas. Eņģeļi pārtrauca savas slavas dziesmas. Debesu pagalmos visur valdīja sēras tās iznīcības dēļ, ko bija ienesis grēks. Debesu varenais Pavēlnieks, Dieva Dēls, ļoti juta līdzi kritušajam cilvēkam. Kad To sasniedza ziņas par pazudušās pasaules ciešanām, Viņa sirdi aizkustināja bezgalīgs žēlums. Un dievišķā Mīlestība jau bija izdomājusi cilvēka atpestīšanas plānu. Dieva likumu pārkāpšana prasīja grēcinieku dzīvību. Visā Universā bija tikai Viens, kas cilvēka labā spēja apmierināt šīs prasības. Tā kā dievišķais likums ir tikpat svēts kā pats Dievs, tad šo pārkāpumu varēja salīdzināt tikai Dievam līdzīga būtne. Tikai Kristus varēja atpirkt kritušo cilvēku no likuma lāsta un atkal saskaņot ar Debesīm. Kristum vajadzēja uzņemties grēka vainu un kaunu, bet grēks svētajam Dievam ir tik pretīgs, ka līdz ar to tas šķirtu Tēvu no Dēla. Lai glābtu kritušo cilti, Kristus bija gatavs nolaisties visos posta dziļumos. 

Grēcinieku dēļ Viņš vērsās pie Tēva, un visi Debesu iemītnieki ar vārdos neizsakāmu interesi gaidīja sarunas rezultātu. Ilgi turpinājās šī noslēpumainā saruna — “miera apspriede” (Cak. 6:13) par kritušajiem cilvēku bērniem. Atpestīšanas plāns bija izstrādāts jau pirms pasaules radīšanas, jo Kristus ir Jērs, kas nokauts no pasaules radīšanas. (Atkl. 13:8) Likt savam Dēlam mirt par kritušo cilvēci, tas prasīja cīņu arī no Universa Valdnieka. Bet “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16) Ak, lielais noslēpums! — Dieva mīlestība uz pasauli, kas viņu nemīlēja. Kas gan spēj aptvert tās mīlestības dziļumu, kura “pārspēj katru saprašanu”? Cenšoties izprast šīs neaptveramās mīlestības noslēpumu, to cauri laiku bezgalībai apbrīnos un pielūgs visas nemirstīgās būtnes. 

Dievs atklājās Kristū un “salīdzināja pasauli ar sevi”. (2. Kor. 5:19) Cilvēks ar grēku bija tā pazemots, ka pats vairs nespēja saskaņoties ar To, kura raksturs ir šķīsts un svēts. Bet, atpērkot cilvēku no likuma lāsta, Kristus tā cilvēciskajām pūlēm varēja pievienot dievišķu spēku. Tā kritušajiem Ādama bērniem, nožēlojot savus grēkus un uzticoties Kristum, atkal pavērās iespēja kļūt par “Dieva bērniem”. 

Vienīgais plāns, pateicoties kuram bija iespējama cilvēka glābšana, sava bezgalīgā Upura dēļ skāra visas Debesis. Eņģeļi nespēja priecāties, kad Kristus tiem atklāja pestīšanas ieceri, jo tie redzēja, ka cilvēku glābšana viņu mīļotajam pavēlniekam maksās neizsakāmas ciešanas un mokas. Ar sāpēm un izbrīnu tie klausījās Viņa vārdos, ka Tam jāatstāj Debesu skaidrība, miers un prieks, godība un nemirstības dzīve, izveidojot ciešas attiecības ar pazemoto pasauli, ciešot zemes dzīves sāpes, kaunu un nāvi. Viņam jānostājas starp grēciniekiem un grēka sodu, lai gan tikai nedaudzi To atzīs par Dieva Dēlu. Kristus atstās savu augsto stāvokli kā Debesu Majestāte, lai pazemodamies virs zemes parādītos kā cilvēks un personīgi iepazītos ar sāpēm un kārdināšanām, kas jāpanes cilvēkam, jo tas nepieciešams, lai varētu palīdzēt tiem, kas tiks kārdināti. (Ebr. 2:18) Kad Skolotāja uzdevums būs pabeigts, Viņš nodosies bezdievīgu cilvēku rokās, — Viņu nozākās un mocīs tā, kā vien sātans to var izdomāt. Viņam būs jāizcieš visnežēlīgākā nāve un kā grēciniekam jātiek paceltam starp debesīm un zemi. Ilgas stundas Viņam nāksies pavadīt briesmīgās nāves mokās, ka pat eņģeļi to nespēs izturēt un aizklās savas sejas, lai šo skatu neredzētu. Viņam nāksies izciest dvēseles sāpes, sava Tēva vaiga novēršanos, kad uz Viņu gulsies pārkāpēju noziegums — visas pasaules grēki. 

Eņģeļi nometās pie sava Pavēlnieka kājām un piedāvāja sevi kā upuri cilvēku labā. Tomēr neviena eņģeļa dzīvība nevarēja izpirkt grēka parādu; vienīgi Viņš, kas cilvēku bija radījis, spēja to arī atpirkt. Eņģeļiem gan vajadzēja [65] piedalīties atpestīšanas plānā. Kristus tikai “īsu laiku bija padarīts mazāks par eņģeļiem”, (..) “lai Dieva žēlastībā baudītu nāvi par visiem”. (Ebr. 2:9) Uzņemoties cilvēcisko dabu, Viņš savā spēkā nebūs vairs tiem līdzīgs, un eņģeļiem vajadzēs Viņam kalpot, Viņu stiprināt un mierināt ciešanās. Viņiem vajadzēs būt par kalpojošiem gariem, kas tiks izsūtīti kalpot tiem, kuri iemantos pestīšanu. (Ebr. 1:14) Viņi aizsargās žēlastības pavalstniekus no ļauno eņģeļu varas un tumsas, ko sātans pastāvīgi centīsies ap tiem izplatīt. 

Kad eņģeļi redzēs sava Valdnieka nāves mokas un pazemošanu, viņus pārņems sāpes un sašutums un tie vēlēsies Viņu atbrīvot no slepkavām, bet nedrīkstēs iejaukties vai aizkavēt kaut ko no tā, ko redzēs. Kristus ciešanas, bezdievīgo cilvēku izsmiekls un ļaunprātības ir daļa no pestīšanas plāna un, kļūstot par cilvēku Glābēju, Viņš ar visu to ir samierinājies. 

Kristus eņģeļiem apgalvoja, ka ar savu nāvi Viņš daudzus atpirks un iznīcinās to, kam ir nāves vara. Viņš atkal atgūs valstību, kuru cilvēks pazaudējis grēkojot, un līdz ar Viņu to iemantos atpestītie, lai tur dzīvotu mūžīgi. Tiks iznīcināts grēks un grēcinieki, lai vairs nekad netraucētu ne Debesu, ne zemes mieru. Viņš pavēlēja eņģeļu pulkiem piekrist šim plānam, ko pieņēmis Viņa Tēvs, un priecāties, ka ar Viņa nāvi kritušais cilvēks atkal tiks samierināts ar Dievu. 

Tad Debesis piepildīja neizsakāms prieks. Atpestītās pasaules godība un laime atsvērs pat Dzīvības Lielkunga ciešanas un upuri. Cauri Debesu telpai atbalsojās tās dziesmas pirmie akordi, kurai vēlāk vajadzēja skanēt Betlēmē: “Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.” (Lūk. 2:14) Ar vēl dziļāku līksmību nekā pie jauna radīšanas darba “rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja”. (Īj. 38:7) 

Pirmais norādījums par atpestīšanu cilvēkam tika pateikts spriedumā čūskai: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Moz. 3:15) Šis spriedums, izteikts mūsu pirmajiem vecākiem, tiem bija kā apsolījums. [66] Pasludinādams karu starp cilvēku un sātanu, tas paskaidroja, ka beidzot lielā pretinieka vara tiks salauzta. Ādams un Ieva kā grēcinieki stāvēja Taisnā Soģa priekšā un gaidīja spriedumu par savu pārkāpumu, bet pirms tie uzzināja par grūtību un sāpju pilno dzīvi, kas tagad būs viņu daļa, ka atkal būs jāpaliek par zemi, tie klausījās vārdus, kas viņos modināja cerību. Lai arī viņiem būs jācieš no to spēcīgā pretinieka varas, tie tomēr jau tagad drīkstēja raudzīties uz galīgo uzvaru nākotnē. 

Dzirdot, ka pastāvēs ienaids starp viņu un sievu, starp viņa sēklu un sievas sēklu, sātans zināja, ka viņa nodoms sabojāt cilvēku un viņa raksturu tiks pārtraukts, ka būs līdzeklis, kas cilvēku darīs spējīgu pretoties viņa varai. Bet, kad atpestīšanas plāns atklājās pilnīgāk, sātans ar saviem eņģeļiem priecājās, ka, izraisot cilvēka krišanu, viņš ir panācis Dieva Dēla nokāpšanu no viņa augstā stāvokļa. Viņš paskaidroja, ka viņa plāns virs zemes līdz šim ir vainagojies panākumiem un tad, kad Kristus pieņems cilvēka dabu, viņš arī To uzvarēs, un viss pazudušās cilvēces glābšanas plāns tiks izjaukts. 

Debesu eņģeļi vēl pilnīgāk atklāja mūsu pirmajiem vecākiem viņu glābšanas plānu. Ādams un viņa dzīvesbiedre saņēma skaidru norādījumu, ka, neskatoties uz viņu lielo grēku, tie tomēr nebūs atstāti sātana varai. Dieva Dēls ir piedāvājis ar savu dzīvību izpirkt viņu pārkāpumu. Tiem tiks dots vēl viens pārbaudes laiks un, atgriežoties un ticot Kristum, tie atkal var kļūt par Dieva bērniem. 

Upuris, ko prasīja nozieguma salīdzināšana, Ādamam un Ievai atklāja Dieva likumu svēto raksturu, un kā nekad agrāk tie ieraudzīja grēka grēcīgumu un tā briesmīgās sekas. Savos sirdsapziņas pārmetumos un bailēs tie lūdza, lai vaina nekristu uz To, kura mīlestība ir bijusi visu viņu prieku avots; labāk lai sods nāk pār viņiem un viņu pēcnācējiem. 

Viņus pamācīja, ka Dieva likumi ir Viņa valdības pamats Debesīs un arī virs zemes, un ka pat eņģeļa dzīvību nevar pieņemt kā upura maksu par likuma pārkāpšanu. Neviens priekšraksts nav atceļams vai grozāms, lai to piemērotu cilvēkam viņa kritušajā stāvoklī; tikai Dieva Dēls, kas cilvēku radījis, ir spējīgs viņu arī izpirkt. Kā Ādama pārkāpums ir [67] nesis ciešanas un nāvi, tā Kristus upuris nesīs dzīvību un nemirstību. 

Ne tikai cilvēks, bet arī zeme ar grēku ir nonākusi zem ļaunā varas un tiks atbrīvota ar atpestīšanas plānu. Ādams pie radīšanas bija iecelts par zemes valdnieku, bet, padodoties kārdinājumam, nonāca sātana varā. “(..) jo, kura kāds ir uzvarēts, tā kalps viņš ir.” (2. Pēt. 2:19) Kad cilvēks kļuva par sātana gūstekni, pārvaldības varu ieguva uzvarētājs. Tā sātans kļuva par šīs “pasaules dievu” (2. Kor. 4:4) Viņš bija sagrābis varu pār pasauli, kura sākumā bija nodota Ādamam. Bet Kristum vajadzēja sevi upurēt, lai samaksātu grēka sodu un atbrīvotu ne tikai cilvēku, bet atgūtu arī viņa pazaudēto pārvaldnieka varu. Viss, ko pirmais Ādams pazaudēja, tiks atgūts ar otro. Tā saka pravietis: “Un tu, ganāmo pulku sargu torni, tu, Ciānas meitas nocietinātais uzkalns, pie tevis nonāks un tevī ieies agrākā pirmatnējā valsts vara (..).” (Mihas 4:8) Un apustulis Pāvils norāda uz priekšu, uz “gaidāmā mantojuma ķīlu, līdz reiz iegūsim pestīšanas pilnību”. (Ef. 1:14) Dievs radīja zemi, lai to apdzīvotu svētas un laimīgas būtnes. “Tā saka tas Kungs, kas radīja debesis, Dievs, kas veidoja zemi, — Viņš to nav radījis par tuksnešaini, bet lai tā būtu apdzīvota.” (Jes. 45:18) Šis mērķis būs sasniegts, kad zeme, caur Dieva varu atjaunota un atbrīvota no grēka un sāpēm, kļūs par atpestīto mājvietu. “Taisnie iemantos zemi un paliks tur mūžīgi.” (Ps. 37:29) “Nekas tur nebūs vairs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un Viņa Jēra tronis, un Viņa kalpi tam kalpos.” (Atkl. 22:3) 

Ādams savā nevainībā priecājās brīvā satiksmē ar Radītāju, bet grēks šķīra cilvēku no Dieva, un tikai Kristus atpirkšanas darbs spēja sniegties pāri šim bezdibenim un ļāva zemei saņemt Debesu svētības un pestīšanu. Cilvēks vēl arvien bija šķirts no tiešas tuvošanās Radītājam, bet Dievs varēja ar viņu satikties caur Kristu un eņģeļiem. 

Tā Ādamam tika atklāti svarīgākie notikumi cilvēces vēsturē, sākot ar laiku, kad Ēdenē atskanēja dievišķais lēmums, līdz grēku plūdiem un tālāk līdz Dieva Dēla pirmajai atnākšanai. Viņam arī rādīja, ka Kristus bezgalīgi lielais upuris ir pietiekošs visas pasaules glābšanai, un tomēr daudzi labāk izvēlēsies grēka dzīvi nekā savu grēku nožēlu un paklausību Dievam. Ar katru nākamo paaudzi noziegumi pieņemsies un grēka lāsts arvien smagāk un smagāk gulsies [68] pār cilvēkiem, dzīvniekiem un visu zemi. Cilvēka mūža dienas saīsināsies viņa paša grēcīgās dzīves dēļ; tie daudz zaudēs gan savas uzbūves, gan izturības ziņā, un mazināsies arī tikumiskie un intelektuālie spēki, līdz pasaule būs piepildīta visāda veida ciešanām. Ar ēstkāres un dažādu kaislību apmierināšanu cilvēki nespēs pareizi novērtēt lielā atpestīšanas plāna patiesības. Tomēr Kristus, palikdams uzticīgs uzdevumam, kura dēļ atstās Debesis, turpinās interesēties par cilvēkiem un vienmēr aicinās paslēpt savu vājumu un trūkumu Viņā. Viņš gādās par visu to cilvēku vajadzībām, kas ticībā nāks pie Viņa. Un vienmēr būs daži, kas saglabās Dieva atziņu un paliks neaptraipīti visu apņemošās bezdievības vidū. 

Dievs iekārtoja grēku upurus, lai tie cilvēkiem pastāvīgi atgādinātu viņu pārkāpumus un vestu pie nožēlas un ticības apsolītajam Pestītājam. Tos paredzēja kritušai cilvēcei, lai tā neaizmirstu svinīgās patiesības, ka grēks ir nāves cēlonis. Ādamam pirmā upura pienešana bija ārkārtīgi mokoša. Viņam vajadzēja pacelt roku, lai atņemtu dzīvību, ko tikai Dievs spēja dot. Tā bija pirmā reize, kad viņš redzēja nāvi, un saprata, ka tad, ja viņš būtu palicis Dievam paklausīgs, nebūtu jāmirst ne cilvēkam, ne dzīvniekam. Nokaujot nevainīgo upuri, viņš domās drebēja, ka viņa grēks izlies arī nenoziedzīgā Dieva Dēla asinis. Šī aina viņam ļāva dziļāk un dziļāk izprast sava pārkāpuma lielumu, ko izpirkt nevarēja nekas cits, kā tikai dārgā Dieva Dēla nāve. Un viņš brīnījās par bezgalīgo mīlestību, kas bija gatava grēcinieku glābšanai dot tādu atpirkšanas maksu. Cerības zvaigzne atspīdēja tumšajā un briesmīgajā nākotnē, atbrīvojot no pilnīgā izmisuma ēnām. 

Atpestīšanas plānam bija vēl kāds plašāks un dziļāks mērķis, nekā tikai cilvēku glābšana. Ne jau šī iemesla dēļ vien Kristus nāca uz šo zemi; ne tikai tāpēc, lai šīs mazās pasaules iemītnieki pareizi raudzītos uz Dieva likumiem, bet lai attaisnotu Dieva raksturu visa Universa priekšā. Uz šādu sava lielā upura iznākumu — uz iespaidu pār citu pasauļu saprātīgām būtnēm un arī pār cilvēkiem — lūkojās Pestītājs, kad Viņš pirms krusta nāves teica: “Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā. Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12:31,32) Kristus darbs, ar savu nāvi glābjot cilvēkus, [69] ne tikai darīs Debesis pieejamas cilvēkiem, bet arī attaisnos Universa priekšā Dieva un Viņa Dēla izturēšanos sātana sacelšanās gadījumā. Tam jānostiprina Dieva likumu mūžīgā nozīme un jāatklāj grēka daba un tā sekas. 

No paša sākuma lielā cīņa ir saistījusies ar Dieva likumiem. Sātans bija mēģinājis pierādīt, ka Dievs ir netaisns un Viņa likumi nepareizi, ka Universa labklājības dēļ nepieciešami grozījumi. Uzbrukdams likumiem, viņš tiecās iznīcināt likumu devēja autoritāti. Cīņas gaitā vajadzēja pierādīties, vai Dieva likumi ir nepilnīgi un jāgroza, vai arī tie ir pilnīgi un nemaināmi. 

Kad sātanu izmeta no Debesīm, viņš savu valstību nolēma uzcelt virs zemes. Kārdinot un pārvarot Ādamu un Ievu, viņš domāja, ka šo pasauli jau ir iemantojis par savu īpašumu; viņš teica: “Tie mani ir iecēluši par valdnieku.” Tālāk tas apgalvoja, ka grēciniekam nedrīkst piedot un tādēļ kritusī cilvēce ir viņa likumīgie pavalstnieki, un pasaule viņa īpašums. Bet Dievs deva savu mīļoto Dēlu — sev līdzīgu —, lai Viņš uzņemtos grēka sodu un tā sagādātu ceļu, lai cilvēki atgūtu Dieva žēlastību un tiktu iecelti atpakaļ viņu dzimtenē — Ēdenē. Kristus apņēmās atbrīvot cilvēci un izraut pasauli no sātana rokām. Lielajai Debesīs iesāktajai cīņai vajadzēja izšķirties tieši uz šīs zemes, tieši tajā vietā, kuru sātans pieprasīja sev par īpašumu. 

Viss Universs brīnījās, ka Kristum tā jāpazemojas kritušā cilvēka glābšanai. Kāpēc Viņš, kas bija gājis no zvaigznes uz zvaigzni, no vienas pasaules uz otru, visu pārvaldīdams un apmierinādams savu daudzo radījumu vajadzības, ir nolēmis atstāt savu godību un uzņemties cilvēcisko dabu, — tas bija noslēpums, ko kāroja izprast nekritušo pasauļu bezgrēcīgās saprātīgās būtnes. Kristum nonākot cilvēka izskatā uz mūsu Zemi, visi ar milzīgu interesi vēroja Viņa soļus, ejot asinīm slacīto ceļu no silītes līdz Golgātai. Debesis redzēja izsmieklu un zaimus, ko Viņš saņēma, un saprata, ka aiz visa tā stāv sātans. Viņi vēroja, ka visu ārdošo spēku vara arvien pieauga, ka ļaunais pastāvīgi sabiezināja pār cilvēci tumsu, sāpes un ciešanas, bet Kristus darbojās tam pretī. Viņi vēroja cīņu starp gaismu un tumsu, līdz tā kļuva arvien karstāka. Un, kad Kristus pie krusta savās nāves mokās [70] izsaucās: “Tas ir piepildīts”, cauri visām pasaulēm un Debesīm atskanēja varens triumfa sauciens. Lielā cīņa, kas tik ilgi turpinājās 

šinī pasaulē, tagad bija izšķirta, un uzvarēja Kristus. Viņa nāve atbildēja uz jautājumu, vai Tēvs un Dēls mīl cilvēkus tā, ka ir gatavi aizliegties un uzupurēties. Sātans bija atklājis savu patieso meļa un slepkavas raksturu. Visi redzēja, ka ar tādu pašu garu, kā viņš pārvaldīja cilvēkus, tas rīkotos arī pie Debesu būtnēm, ja viņam to atļautu. Viss uzticīgais Universs apvienojās dievišķās pārvaldības slavēšanā. 

Ja baušļus būtu iespējams grozīt, tad cilvēkus varētu glābt bez Kristus upura; bet tas, ka Kristum bija jāatdod sava dzīvība par kritušo cilvēci, apliecina, ka Dieva baušļi neatbrīvo grēcinieku no šo likumu prasību pildīšanas. Te pierādījās, ka grēka nopelns ir nāve. Ar Kristus nāvi bija apzīmogota sātana bojāeja. Bet, ja baušļi būtu atcelti pie krusta, tad Dieva mīļotais Dēls ar savām nāves mokām pie krusta tikai attaisnotu sātana rīcību un viņa prasības. Tad līksmotos ļaunuma lielkungs, jo viņa apsūdzība pret dievišķo pārvaldības veidu ar to būtu apstiprināta kā pareiza. Bet tieši tas, ka Kristus uzņēmās sodu par cilvēka pārkāpumiem, visām saprātīgām būtnēm ir varens pierādījums, ka Dieva likumi ir negrozāmi, ka Dievs ir taisns, žēlsirdīgs un nesavtīgs un Viņa pārvaldes veids sevī apvieno bezgalīgu taisnību un žēlastību.

 Еlena Vaita

Visa grāmata ir lasāma šeit: SENTĒVI UN PRAVIEŠI

Kad Jēzus saviem mācekļiem atklāja Jeruzālemes likteni un otrās adventes ainas, Viņš jau iepriekš darīja zināmus arī savu ļaužu piedzīvojumus, sākot no tā laika, kad Kungs tiem tiks atņemts, līdz Viņa atgriešanās dienai spēkā un godībā, lai tos atbrīvotu. No Eļļas kalna Pestītājs skatīja visas vētras, kas uzbruks apustuļu draudzei, un, raugoties vēl tālākā nākotnē, Viņa acis redzēja nežēlīgus, postošus negaisus, kas nākamajos tumsas un vajāšanu gadsimtos brāzīsies pār uzticīgajiem sekotājiem. Dažos īsos, ārkārtīgi nozīmīgos izteicienos Viņš jau iepriekš darīja zināmu, kādu daļu šīs pasaules valdnieki iemērīs Dieva draudzei. (Mat. 24:9,21,22) Kristus sekotājiem jāmin tā pati pazemojumu, negoda un ciešanu taka, pa kuru gāja viņu Meistars. Naids, kas dega pret pasaules Glābēju, vērsīsies arī pret tiem, kas ticēs Viņa Vārdam. 

Pirmkristiešu draudzes vēsture liecina, ka Pestītāja vārdi tiešām ir piepildījušies. Pret Kristu Viņa sekotāju personā savienojās zemes un elles varas. Pagānisms saprata, ka, ja uzvarēs Evaņģēlijs, tad tā tempļus un altārus noslaucīs no zemes, tāpēc tas sakopoja visus spēkus kristietības iznīcināšanai. Tā aizdegās vajāšanu ugunis. Kristiešiem atņēma viņu īpašumus un pašus izdzina no dzimtenes. Viņi izturēja "smagu ciešanu cīņu". (Ebr. 10:32) Viņi pacieta (40) "izsmieklu un pātagu sitienus, pat važas un cietumu". (Ebr. 11:36-38) Liels skaits savu liecību apzīmogoja ar asinīm. Bez žēlastības nogalināja dižciltīgos un vergus, bagātos un nabagos, izglītotos un neizglītotos. 

Vajāšanas, kas iesākās Nerona valdīšanas laikā, kad mocekļa nāvē mira Pāvils, ar lielāku vai mazāku niknumu turpinājās vairākus gadsimtus. Kristiešus nepatiesi apsūdzēja visatbaidošākajos noziegumos un paziņoja, ka lielās nelaimes – bads, mēris un zemestrīces – ir radušās viņu dēļ. Tiem kļūstot par vispārēja naida un aizdomu objektu, tūlīt arī radās ļaudis, kas peļņas dēļ nodeva nevainīgus cilvēkus. Tos notiesāja kā dumpiniekus, kas sacēlušies pret impēriju, kā reliģijas ienaidniekus un sabiedrībai kaitīgus elementus. Ļoti daudzus izveda pie plēsīgiem zvēriem vai dzīvus sadedzināja amfiteātros. Dažus piesita krustā, citus ietina savvaļas dzīvnieku ādās un nometa arēnā, kur tos saplosīja suņi. Bieži vien viņu sodīšana izvērtās par vislielāko līksmības brīdi tautas svētku laikā. Milzīgi ļaužu pulki nāca, lai mielotu acis pie šiem skatiem, ar smiekliem un aplausiem sveicot mirstošo kristiešu nāves mokas. 

Lai kur arī Kristus sekotāji meklēja patvērumu, visur viņus vajāja kā plēsīgus zvērus. Tie bija spiesti slēpties vientuļās un neapdzīvotās vietās. "Trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti, viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem, alām un zemes aizām." (Ebr. 11:36-38) Daudziem tūkstošiem pajumti sniedza katakombas. Ārpus Romas pilsētas zem uzkalniem zemē un klintīs bija izraktas garas galerijas, kuru noslēpumainais un sarežģītais tīklojums sniedzās vairākas jūdzes aiz pilsētas mūriem. Šajās apakšzemes patvēruma vietās Kristus sekotāji apglabāja savus mirušos, un šeit atrada mājas tie, kas tika turēti aizdomās vai pasludināti ārpus likuma. Kad Dzīvības Devējs modinās visus, kuri būs cīnījušies labo ticības cīņu, tad no šīm drūmajām alām iznāks daudzi Kristus dēļ par mocekļiem kļuvušie cilvēki. 

(41) Šie Jēzus liecinieki savu ticību saglabāja neaptraipītu pat visniknākajās vajāšanās. Lai gan viņiem bija atņemtas visas ērtības, nolaupīta saules gaisma un viņu mājvieta atradās tumšā, bet draudzīgā zemes klēpī, tie tomēr nesūdzējās. Ar vārdiem, kas pauda ticību, pacietību un cerību, viņi cits citu stiprināja panest dažāda veida trūkumu un bēdas. Visu laicīgo priekšrocību zaudēšana nespēja tos piespiest atteikties no uzticības Kristum. Smagie pārbaudījumi un vajāšanas bija tikai kā pakāpieni, kas tos tuvināja mieram un atalgojumam. 

Daudzi, līdzīgi Dieva kalpiem senatnē, tika "mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu labāku augšāmcelšanos". (Ebr. 11:35, Glika tulk.) Tie atsauca atmiņā sava Meistara vārdus, ka, ja viņi tiek vajāti Kristus dēļ, tad tiem jābūt sevišķi līksmiem, jo liela būs alga Debesīs, tādēļ ka pirms viņiem tāpat ir vajāti pravieši. Tie priecājās, ka ir atrasti cienīgi ciest par patiesību, un tā no sprakstošajām liesmām atskanēja uzvaras dziesmas. Ticībā skatoties uz augšu, tie redzēja Kristu un Viņa eņģeļus ar visdziļāko interesi vērojam un atzinīgi novērtējam uzticīgo nelokāmību. Tiem bija dzirdami pie Dieva troņa teiktie vārdi: "Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu." (Atkl. 2:10) 

Veltīgi sātans pūlējās ar varmācību iznīcināt Kristus draudzi. Lielā cīņa, kurā Jēzus mācekļi atdeva dzīvību, neizbeidzās šiem uzticīgajiem karognesējiem krītot savā postenī. Zaudējumi sniedza uzvaru. Dieva strādniekus nonāvēja, bet Viņa darbs pastāvīgi gāja uz priekšu. Evaņģēlijs izplatījās arvien tālāk un tālāk, un tā piekritēju skaits ik dienas vairojās. Tas iespiedās apgabalos, kas nebija aizsniedzami pat Romas ērglim. Uzrunādams pagānu valdniekus, kas vēlējās pastiprināt vajāšanas, kāds kristietis pārliecinoši sacīja: "Jūs varat mūs nokaut, spīdzināt, nolādēt (..). Jūsu netaisnā rīcība tikai pierāda, (42) ka mēs esam nevainīgi (..). Jūsu nežēlība jums neko nedod." Ar to aicinājums citiem atzīt viņu pārliecību ieguva tikai vēl lielāku spēku. "Jo biežāk jūs mūs nopļaujat, jo straujāk aug mūsu skaits; kristiešu asinis ir sēkla." (1) 

Tūkstošus ieslodzīja cietumā un nonāvēja, bet viņu vietā nāca citi. Ticības dēļ nomocītie kļuva par Kristus īpašumu, jo Viņš tos atzina par uzvarētājiem. Tie bija cīnījušies labo cīņu, un, Kristum atnākot, viņi saņems godības vainagu. Pārdzīvotās ciešanas vadīja kristiešus tuvāk vienu otram un arī viņu Glābējam. Iespaidīgā priekšzīme un mirstot nodotā liecība nepārtraukti runāja par labu patiesībai, un tur, kur to vismazāk gaidīja, sātana pavalstnieki atstāja viņa rindas un nostājās zem Kristus karoga. 

Tāpēc sātans, cenzdamies cīņu pret Dieva pārvaldību padarīt sekmīgāku, savu karogu sāka pacelt pašās kristiešu draudzēs. Ja viņam te izdotos piekrāpt Kristus sekotājus un panākt, ka tie izpelnās Dieva nepatiku, tad tie zaudētu savu spēku un izturību, kļūstot par viegli iegūstamu laupījumu. 

Lielais pretinieks tagad ar viltību centās sasniegt to, ko viņam nebija izdevies panākt ar spēku. Vajāšanas mitējās, un to vietā stājās laicīgas labklājības un pasaulīga goda bīstamie vilinājumi. Elku pielūdzēji tika pārliecināti pieņemt daļu no kristīgās ticības, tajā pašā laikā atmetot citas ļoti svarīgas patiesības. Tie atklāti paziņoja, ka atzīst Jēzu par Dieva Dēlu un tic, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, bet pārliecības par savu grēcīgumu tiem nebija, un tāpēc viņi neizjuta nekādu vajadzību pēc atgriešanās un sirds pārmaiņas. Mazliet piekāpušies no savas puses, viņi aicināja arī kristiešus piekāpties, lai tad visi varētu apvienoties vienā ticībā Kristum. 

Tā draudze nonāca ārkārtīgās briesmās. Salīdzinot ar tām, cietumu un spīdzināšanu, uguni un zobenu varēja uzskatīt tikai par svētību. Daļa kristiešu stāvēja stingri, paziņojot, ka viņi nevar ielaisties nekādos kompromisos. Citi piekrita pārveidot vai atmest dažas savas ticības (43) iezīmes un savienoties ar tiem, kas bija pieņēmuši daļu no kristīgās mācības, cerot, ka tāda rīcība palīdzēs tiem atgriezties visā pilnībā. Kristus uzticīgajiem sekotājiem tas bija ļoti mokošs laiks. Liekulīgā mīlestības mētelī draudzē bija ielavījies sātans, lai izkropļotu tās ticību un novērstu prātu no patiesības Vārda. 

Kristiešu vairākums beidzot piekrita pazemināt savu standartu, un tā izveidojās savienība starp kristietību un pagānismu. Lai gan elku pielūdzēji atklāti atzina, ka viņi ir atgriezti, un pievienojās draudzei, tie tomēr joprojām turpināja pielūgt elkus, izmainot tikai pielūgšanas priekšmetus, jo tagad viņi pagodināja Jēzus un pat Marijas, un svēto attēlus. Tā netīrais elku pielūgšanas raugs, ienests draudzē, turpināja savu postošo darbu. Draudzes ticībā un dievkalpojumos ieviesa neveselīgas mācības, māņticīgus rituālus un elkus pagodinošas ceremonijas. Jēzus sekotājiem savienojoties ar elku pielūdzējiem, kristīgā reliģija demoralizējās un draudze zaudēja savu skaidrību un spēku. Tomēr bija daži, kurus šie maldi no pareizā ceļa nenovērsa. Viņi joprojām palika uzticīgi patiesības Autoram un pielūdza vienīgi Dievu. 

Starp tiem, kas saucas Kristus sekotāji, vienmēr ir pastāvējušas divas šķiras. Kamēr vieni dedzīgi pēta Glābēja dzīvi un cenšas labot savus trūkumus, lai līdzinātos Paraugam, otri izvairās no skaidrajām, praktiskajām patiesībām, kas atklāj viņu kļūdas. Pat savos ziedu laikos draudze nav sastāvējusi vienīgi no uzticīgiem, skaidriem un patiesiem locekļiem. Mūsu Meistars mācīja, ka tos, kas tīši nododas grēkam, nevajadzētu uzņemt draudzē, tomēr Viņš neizvairījās no ļaudīm, kuru raksturs bija kļūdains, lai ar savām pamācībām un piemēru dāvātu tiem izdevības ieraudzīt un izlabot savus maldus. Starp divpadsmit mācekļiem viens bija nodevējs! Jūdu pieņēma nevis viņa rakstura trūkumu dēļ, bet neskatoties uz tiem. (44) Viņu pievienoja pārējiem, lai no Kristus mācībām un piemēra tas varētu uzzināt, kāds ir patiesi kristīgs raksturs, un tādā veidā ieraudzītu savus grēkus, tos nožēlotu un, dievišķās žēlastības atbalstīts, "paklausot patiesībai", šķīstītu savu dvēseli. Bet Jūda nestaigāja gaismā, kura tik laipni spīdēja pār viņa taku. Turpinot nodoties grēkam, viņš izaicināja sātana kārdināšanas. Pārsvaru ņēma rakstura ļaunās īpašības. Savu prātu viņš pakļāva tumsas spēku vadībai, dusmojoties, ja kāds norāja viņa kļūdas, un tā tika aizvests līdz sava Kunga nodošanas briesmīgajam noziegumam. Tieši tāpat visi, kas savas sirds dziļumos mīl ļaunu, lai gan vārdos apliecina dievbijību, parasti ienīst tos, kas traucē viņu mieru, nosodot viņu grēcīgo rīcību. Rodoties labvēlīgai izdevībai, viņi, līdzīgi Jūdam, nodos tos, kas, tikai labu vēlot, būs centušies viņus norāt. 

Jau apustuļi savā laikā sastapās ar tādiem, kas vārdos apliecināja dievbijību, bet paslepus rīkojās netaisni. Ananija un Sapfira bija viltum nodevušies krāpnieki, jo, izliekoties, ka visu nodod par upuri Dievam, tie patiesībā daļu alkatīgi paturēja sev. Patiesības Gars apustuļiem atklāja šo liekuļu īsto raksturu, un Dieva sods atbrīvoja draudzi no netīrības, kas aptraipīja tās skaidrību. Un ārkārtējais pierādījums, ka Kristus Gars redz visu draudzē notiekošo, iedvesa šausmas ikvienam ļaundarim. Viņi nespēja ilgu laiku palikt kopā ar tiem, kuri savos ieradumos un tieksmēs nelokāmi pārstāvēja Kristu; tādēļ, kad pār Jēzus sekotājiem nāca smagi pārbaudījumi un vajāšanas, par Viņa mācekļiem vēlējās palikt tikai tie, kas patiesības dēļ bija gatavi atstāt visu. Un tā, kamēr turpinājās vajāšanas, draudze saglabājās samērā tīra. Bet, kad tās mitējās, ticīgo kopai pievienojās negodīgi un neuzticami cilvēki, dodot sātanam iespēju iegūt sev atbalsta punktu draudzē. 

Gaismas Lielkungam nav nekā kopēja ar tumsas valdnieku, (45) un nekas kopējs nedrīkst būt arī starp viņu sekotājiem. Piekrītot apvienoties ar tiem, kas tikai pa pusei bija atgriezušies no pagānisma, kristieši nostājās uz ceļa, kas veda tālāk un tālāk prom no patiesības. Sātans gavilēja, jo viņam bija izdevies piekrāpt visai lielu skaitu Kristus sekotāju. Pēc tam viņš tos vēl pilnīgāk pakļāva savai varai, iedvesmojot vajāt cilvēkus, kas bija palikuši uzticīgi Dievam. Neviens neprata tik labi karot pret īsto kristīgo ticību kā tie, kas kādreiz paši to aizstāvēja, un šie atkritušie kristieši, savienojoties ar saviem daļēji atgrieztajiem biedriem, tagad sāka apkarot Kristus mācības vissvarīgākos punktus. 

Stingra nostāšanās pret krāpšanu un negantībām, ko svētulīgi un maskētā veidā ieveda draudzē, prasīja izmisīgu cīņu no visiem, kas vēlējās palikt uzticīgi. Bībeli vairs neatzina par ticības mērauklu. Mācību par reliģijas brīvību uzskatīja par ķecerību un tās atbalstītājus ienīda un pasludināja ārpus likuma. 

Pēc ilgas un smagas cīņas nedaudzie uzticīgie izšķīrās saraut visas saites ar atkritušo draudzi, ja tā joprojām atteiksies atbrīvoties no maldu mācībām un elku pielūgšanas ieradumiem. Tie saprata, ka, ja grib paklausīt Dieva Vārdam, tad atdalīšanās ir absolūti nepieciešama. Tie neuzdrošinājās paciest dvēseli aptraipošus maldus, rādot piemēru, kas varētu apdraudēt viņu bērnu un mazbērnu ticību. Miera un vienprātības dēļ tie bija gatavi uz jebkuru piekāpšanos, kas tikai būtu savienojama ar uzticību Dievam, bet tie labi saprata, ka pat miers būtu pārāk dārgi pirkts, ja par to maksātu ar pamatlikumu upurēšanu. Ja vienprātību iespējams nodrošināt tikai ar atteikšanos no patiesības un taisnības, tad labāk lai nāk šķelšanās un pat karš. 

(46) Ja šie principi, no kuriem vadījās tā laika nelokāmie vīri, tiktu atdzīvināti to sirdīs, kas šodien sevi sauc par Dieva ļaudīm, tad daudz iegūtu gan draudze, gan pasaule. Attiecībā uz kristīgās ticības pamatmācībām vērojama satraucoša vienaldzība. Izplatās uzskats, ka galu galā tām nav vitāli svarīgas nozīmes. "Šis pagrimums stiprina sātana aģentu rokas, un rezultātā tagad tūkstoši tā saucamo Kristus sekotāju labvēlīgi raugās uz nepareizām mācībām un liktenīgiem maldiem, ko, riskējot ar savu dzīvību, atmaskoja un kam pretojās pagājušo gadsimtu uzticīgie cīnītāji. 

Pirmie kristieši tiešām bija īpaši ļaudis. Viņu nevainojamā dzīve un nesvārstīgā uzticība kā pastāvīgs pārmetums traucēja grēcinieku mieru. Lai gan nedaudzi skaitā, bez bagātības, stāvokļa un godājamiem tituliem, viņi iedvesa šausmas ļaundariem, kad vien tie iepazinās ar šo cilvēku raksturu un mācībām. Tāpēc grēkos grimušie ļaudis viņus ienīda, tāpat kā bezdievīgais Kains ienīda Ābelu. Un tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc Kains nogalināja Ābelu, tie, kas centās atbrīvoties no Svētā Gara ierobežojošā spēka, nodeva nāvei Dieva ļaudis. Tieši tāpēc arī jūdi atraidīja un piesita krustā Pestītāju, jo Viņa rakstura skaidrība un svētums bija pastāvīgs pārmetums to savtībai un morālajam pagrimumam. No Kristus dienām līdz pat mūsu laikam Viņa uzticīgie mācekļi ir modinājuši naidu un pretestību cilvēkos, kas mīl grēku un staigā pa tā ceļiem. 

Kā gan lai Evaņģēliju tādā gadījumā nosauc par miera vēsti? Pravietojot par Mesijas nākšanu, Jesaja Viņam deva titulu: "Miera Lielkungs". Pasludinot ganiem Jēzus piedzimšanu, eņģeļi virs Betlēmes klajumiem dziedāja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts." (Lūk. 2:14 ) Vai nav pretruna starp šiem pravietiskajiem vārdiem un Kristus paziņojumu: "Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu." ( Mat. 10:34 ) Tomēr, (47) pareizi saprasti, abi izteicieni pilnīgi saskan. Evaņģēlijs ir miera vēsts. Kristietība ir tāda mācību sistēma, kas, ja to pieņemtu un tai paklausītu, visai Zemei atnestu mieru, saskaņu un laimi. Kristus reliģija savienos ciešā, tuvā draudzībā un brālībā visus, kas pieņems tās mācības. Jēzus misijā ietilpa uzdevums salīdzināt cilvēkus ar Dievu un līdz ar to arī savstarpēji. Bet pasaule visā visumā ir pakļāvusies Kristus niknākā ienaidnieka, sātana, pārvaldībai. Evaņģēlijs piedāvā ļaudīm dzīvības principus, kas nemaz nesaskan ar viņu ieradumiem un alkām, un tāpēc tie pret to saceļas. Viņi ienīst skaidrību, kas atklāj un nosoda grēkus, vajājot un iznīcinot tos, kas tiem vēlas stāstīt par Evaņģēlija taisnajām un svētajām patiesībām. Šādā nozīmē – tāpēc ka Evaņģēlija nestās cildenās patiesības izraisa naidu un cīņu – Evaņģēlijs ir nosaukts par zobenu. 

Daudzus, kas vāji ticībā, lielā apmulsumā novedusi dievišķā tālredzība, kas taisnajiem pieļauj ciest no bezdievīgajiem. Daži pat ir gatavi atmest savu uzticēšanos Dievam, tāpēc ka Viņš visnekrietnāko cilvēku dzīvei ļauj zelt un plaukt, kamēr viņu nežēlīgā vara apbēdina un moka vislabākos un skaidrākos. Tiek jautāts – kā taisnais un žēlsirdīgais Dievs, kas ir bezgalīgs arī spēkā, var pieļaut tādu netaisnību un apspiešanu. Tomēr tas ir jautājums, ar kuru mums nav jānodarbojas. Kungs mums ir devis pietiekamus savas mīlestības pierādījumus, un mums nav ko šaubīties par Viņa laipnību un labvēlību, ja arī nespējam saprast Viņa tālredzīgo rīcību. Paredzēdams šaubas, kas smagās pārbaudījumu un tumsas dienās uzmāksies mācekļiem, Pestītājs sacīja: "Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: Kalps nav lielāks par savu Kungu. Ja viņi Mani vajājuši, tad vajās arī jūs." (Jāņa 15:20) Jēzus mūsu dēļ cieta daudz vairāk, nekā jebkuram no Viņa sekotājiem iespējams ciest bezdievīgo cilvēku cietsirdības dēļ. Tie, kas aicināti izturēt spīdzināšanu un mirt mocekļu nāvē, patiesi seko Dieva mīļotā Dēla pēdās. 

(48) "Kungs nevilcina savu apsolījumu." (2. Pēt. 3:9) Viņš neaizmirst un nepamet savus bērnus, bet Viņš ļauj ļaunajiem atklāt to īsto raksturu, lai tie nevarētu pievilt nevienu, kas vēlas darīt Dieva prātu. Taisnie bēdu ceplī nokļūst arī tāpēc, lai tie tur tiktu šķīstīti, lai viņu priekšzīme pārliecinātu citus par ticības un dievbijības realitāti un lai viņu uzticīgā un nesvārstīgā dzīve tiesātu bezdievīgos un neticīgos. 

Dievs pieļauj, ka ļaunie gūst sekmes, un atklāj savu ienaidu pret Viņu, lai tad, kad tie būs piepildījuši netaisnības mēru, visi to pilnīgā iznīcināšanā varētu saskatīt Dieva taisnību un žēlastību. Strauji tuvojas Viņa atmaksas diena, kad visi, kas pārkāpuši Dieva baušļus un apspieduši Viņa ļaudis, saņems to, ko ir pelnījuši par saviem darbiem, kad katra pret Dieva uzticīgajiem ļaudīm vērstā cietsirdība vai netaisnība tiks sodīta tā, it kā būtu darīta tieši Kristum. 

Vēl ir kāds daudz svarīgāks jautājums, kam vajadzētu saistīt visu mūsu laika baznīcu uzmanību. Apustulis Pāvils ziņo, ka "visi, kas dievbijīgi grib dzīvot Kristū Jēzū, tie taps vajāti." ( 2. Tim. 3:12 ) Kāpēc tad šīs vajāšanas šķiet lielā mērā it kā iesnaudušās? Vienīgais iemesls ir tas, ka draudze piemērojusies pasaules standartam un tāpēc nemodina nekādu pretestību. Mūsu dienās izplatītajai reliģijai nav tā skaidrā un svētā rakstura, kas iezīmēja kristiešu ticību Kristus un Viņa apustuļu dienās. Acīmredzot kristietība pasaulē ir tik populāra vienīgi tāpēc, ka tā ielaidusies kompromisā ar grēku, ka tā tik vienaldzīgi izturas pret Dieva Vārda lielajām patiesībām un ka draudzē ir tik maz patiesas dievbijības. Lai atdzimst pirmās draudzes ticība un spēks, tad tūlīt uzmodīsies vajāšanu gars un no jauna uzliesmos ienaida ugunis.

Еlena Vaita
LIELĀ CĪŅA

"Pēc tam es redzēju citu eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija liela vara, un zeme kļuva gaiša no viņa spožuma. Viņš sauca spēcīgā balsī: "Kritusi, kritusi lielā Bābele! Tā kļuvusi par ļauno garu mājokli, par visu nešķīsto garu mitekli un par visu nešķīsto un ienīsto putnu mitekli." Un es dzirdēju citu balsi no debesīm sakām: "Izejiet no viņas, mana tauta, lai jums nebūtu dalība viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības."" (Atkl. 18:1,2,4) 

Šī rakstvieta norāda uz laiku nākotnē, kad Atklāsmes 14. nodaļā minētā otrā eņģeļa (Atkl. 14:8) vēstītā Bābeles krišana tiks pasludināta atkārtoti, papildinot to ar ziņām par samaitātību, kas pārņēmusi Bābeli veidojošās dažādās organizācijas laikā pēc 1844. gada vasaras, kad šo vēsti sniedza pirmo reizi. Tā attēlots reliģiskās pasaules traģiskais stāvoklis. Ar katru jaunu patiesības noraidīšanu cilvēku prāts kļūs vēl tumšāks, viņu sirds stūrgalvīgāka, līdz viņi ieslīgs pārdrošā neticībā. Par spīti Dieva sniegtajiem brīdinājumiem, viņi turpinās mīdīt kājām vienu no dekaloga priekšrakstiem, līdz būs gatavi vajāt tos, kas to tur par svētu. Izturoties nicinoši pret Dieva Vārdu un Viņa ļaudīm, arī Kristum vairs netiks pievērsta nekāda vērība. (604) Baznīcām pieņemot spiritisma mācības, tiks nokratīts miesīgai sirdij uzliktais ierobežojums un reliģijas apliecināšana kļūs par aizsegu viszemiskākās netaisnības piekopšanai. Ticība spiritiskajām manifestācijām atvērs durvis pavedinošiem gariem un velnu mācībām, kā rezultātā baznīcās būs jūtams ļauno eņģeļu iespaids. 

Par Bābeli šajā pravietojumā parādītajā laikā teikts: "Viņas grēku darbi sniedzas līdz debesīm, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus." (Atkl. 18:5) Tā ir piepildījusi savu grēku mēru un drīz tiks iznīcināta. Bet Dievam Bābelē vēl ir ļaudis, un, pirms to piemeklē Viņa sodības, šie uzticīgie jāaicina iziet, lai tiem "nebūtu dalība viņas grēkos" un tos "neķertu viņas mocības". Šī kustība tiek simbolizēta ar eņģeli, kas nāk no debesīm, ar savu godību apgaismodams zemi un stiprā balsī saukdams, ar spēku pasludina Bābeles grēkus. Sakarā ar viņa vēsti, dzirdams aicinājums: "Izejiet no viņas, Mana tauta!" Šī sludināšana kopā ar trešā eņģeļa vēsti veido pēdējo pasaules iedzīvotājiem sniegto brīdinājumu. 

Pasaule steidzas pretī savam briesmīgajam noslēgumam. Zemes varas, apvienojušās karā pret Dieva baušļiem, izdos dekrētu, ka "maziem un lieliem, bagātiem un nabagiem, svabadiem un kalpiem" (Atkl.13:16, Glika tulk.) jāsaskaņojas ar baznīcas ieradumu, ievērojot neīsto sabatu. Visiem, kas atteiksies paklausīt, uzliks sodu un beidzot paziņos, ka tie pelnījuši nāvi. No otras puses, Dieva bauslība prasa paklausību Radītāja dusas dienas ievērošanā, un visiem, kas pārkāpj tās priekšrakstus, piedraudēts ar dusmību. 

Kad būs skaidri parādīts gala iznākums, tad ikviens, kas vēl mīs kājām Dieva bauslību, lai paklausītu cilvēku doktrīnām, ar to pieņems zvēra zīmi, viņš pieņems tās varas uzticības zīmi, kurai tas izvēlējies paklausīt Dieva vietā. (605) No Debesīm ir dots brīdinājums: "Ja kāds pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi pie savas pieres un pie savas rokas, tam arī būs jādzer neatšķaidīts Dieva dusmu vīns, kas ieliets Viņa bardzības kausā." (Atkl. 14:9,10) 

Bet nevienam nav jācieš Dieva dusmas, pirms patiesība vēl nav skaidri atklāta viņa saprašanai un sirdsapziņai un viņš nav to noraidījis. Ir daudzi, kuriem nekad nav bijusi izdevība dzirdēt šim laikam dotās sevišķās vēstis. Nekad viņiem pareizā gaismā nav parādīti ar ceturto bausli saistītie pienākumi. Kungs, kurš lasa katru sirdi un pārbauda visus motīvus, neatstās nevienu, kas ilgojas iepazīties ar patiesību, lai tas tiktu piekrāpts attiecībā uz cīņas iznākumu. Dekrēts ļaudīm nebūs jāpieņem akli un neziņā. Katrs saņems pietiekoši daudz gaismas, lai varētu saprātīgi izšķirties. 

Sabats būs lielā uzticības pārbaude, jo tas ir sevišķi apstrīdēts patiesības punkts. Kad cilvēkiem būs jāizdara pēdējā izšķiršanās, tad skaidri iezīmēsies līnija starp tiem, kas kalpo Dievam, un tiem, kas Viņam nekalpo. Kamēr viltus sabata ievērošana saskaņā ar valsts likumu, kas runā pretī ceturtajam bauslim, liecinās par uzticību varai, kura pretojas Dievam, īstā Sabata turēšana, paklausot Dieva bauslībai, pierādīs uzticību Radītājam. Kamēr viena cilvēku daļa ar pakļaušanos laicīgajām varām pieņems zvēra zīmi, otra, izvēloties uzticību dievišķajai autoritātei, saņems Dieva zīmogu. 

Tie, kas sludināja trešā eņģeļa vēsts patiesības, līdz šim bieži tika uzskatīti par vienkāršiem panikas cēlājiem. Viņu apgalvojumus, ka Savienotajās Valstīs virsroku ņems reliģiska neiecietība, ka baznīca un valsts apvienosies, lai vajātu tos, kas tur Dieva baušļus, uzskatīja par pilnīgi nepamatotiem un bezjēdzīgiem. Daudzi pašpaļāvīgi paziņoja, ka šī zeme nekad nevar kļūt savādāka, kāda tā vienmēr bijusi – kā reliģiskas brīvības aizstāve. (606) Bet tagad, kad jau plaši tiek apspriests jautājums par svētdienas ievērošanas obligātu ieviešanu, kļūst redzams, ka tuvojas ilgi apšaubītais un neticētais notikums, un trešā eņģeļa vēsts atstās tādu iespaidu, kādu tā agrāk nekad nebūtu varējusi atstāt. 

Katrai paaudzei Dievs ir sūtījis savus kalpus norāt grēku kā pasaulē, tā draudzē. Tikai ļaudis vēlas, lai ar tiem runā mīlīgi, un skaidrā, neizskaistinātā patiesība viņiem liekas nepieņemama. Daudzi reformatori, savu darbu uzsākot un uzbrūkot draudzes un tautas grēkiem, gribēja rīkoties ļoti uzmanīgi. Viņi cerēja vadīt ļaudis pie Bībeles mācībām ar skaidras kristīgas dzīves piemēru. Bet pār tiem nāca Dieva Gars, tāpat kā pār Eliju, liekot viņam norāt ļaunā ķēniņa un atkritušās tautas grēkus; tie nespēja atturēties, nepasludinot Bībeles skaidros vārdus – doktrīnas, kuras iepriekš nemaz negribēja sniegt. Viņi bija spiesti ar dedzību uzrādīt patiesību un briesmas, kas draudēja dvēselēm. Viņi runāja Kunga teiktos vārdus, nebaidoties no sekām, un ļaudis bija spiesti uzklausīt šos brīdinājumus. 

Tieši tā tiks pasludināta trešā eņģeļa vēsts. Kad pienāks laiks tās izplatīšanai ar lielāku spēku, Kungs izlietos savus pazemīgos rīkus, vadot visus tos, kas būs svētījušies Viņa darbam. Šie strādnieki vairāk tiks sagatavoti ar Viņa Gara svaidījumu nekā ar mācībām izglītības iestādēs. Ticības un lūgšanu vīri būs spiesti iziet svētā dedzībā, lai pasludinātu vārdus, kurus viņiem liks runāt pats Dievs. Tad tiks atklāti Bābeles grēki. Briesmīgās sekas, ko izraisa baznīcas ieradumu uzspiešana ar valsts likumu palīdzību, spiritisma ielaušanās, pāvesta varas slepenais, bet straujais progress, tas viss tiks atmaskots. Šie svinīgie brīdinājumi ļaudis satrauks. Tos klausīsies tūkstoši un atkal tūkstoši, kas nekad agrāk nebūs dzirdējuši tamlīdzīgus vārdus. (607) Pārsteigti tie dzirdēs liecību, ka Bābele ir baznīca, kas kritusi savu maldu un grēku dēļ, tāpēc ka noraidījusi no Debesīm sūtīto patiesību. Kad ļaudis griezīsies pie saviem agrākajiem mācītājiem ar dedzīgiem jautājumiem: "Vai tiešām tas tā ir?" – šie sludinātāji stāstīs pasakas un pravietos glaimojošas lietas, lai tikai klusinātu bailes un nomierinātu pamodināto sirdsapziņu. Bet, tā kā daudzi vairs nepaļausies uz cilvēku autoritāti, bet prasīs skaidru – "Tā saka Kungs", tad populārā garīdzniecība, līdzīgi senatnes farizejiem, dusmās par savas autoritātes apšaubīšanu vēsti nosauks par sātanisku un pamudinās grēku mīlošās ļaužu masas nozākāt un vajāt tās sludinātājus. 

Cīņas pārsviešanās uz jauniem laukiem un ļaužu prāta pievēršana nonievātajai Dieva bauslībai sātanu ļoti satrauks. Vēsti pavadošais spēks tās pretiniekus satracinās. Garīdzniecība pieliks gandrīz pārcilvēciskas pūles, lai neļautu gaismai iespīdēt draudzēs. Ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem centīsies aizliegt šo vitāli svarīgo jautājumu apspriešanu. Baznīca lūgs palīgā pilsoniskās varas spēcīgo roku, un šajā darbā protestanti un katoļi apvienosies. Kustībai par svētdienas obligātu svētīšanu kļūstot drošākai un apņēmīgākai, pret bauslības ievērotājiem izdos sevišķus likumus. Viņiem uzliks naudas sodus, draudēs ar cietumu, un dažiem, lai tos pamudinātu atteikties no savas ticības, piedāvās ietekmīgus amatus, dažādus atalgojumus un priekšrocības. Bet tie nelokāmi atbildēs: "Pierādiet mūsu maldīšanos ar Dieva Vārdu," – tieši tā, kā līdzīgos apstākļos kādreiz rīkojās Luters. Tie, kuri nonāks tiesu priekšā, spēcīgi un skaidri aizstāvēs patiesību, tā ka daži, kas viņus dzirdēs, atgriezīsies, lai nostātos Dieva baušļu ievērotāju pusē. Tādā veidā gaismu aiznesīs tūkstošiem, kas citādi par šo patiesību neko nezinātu. 

(608) Apzinīgu paklausību Dieva Vārdam vērtēs kā sacelšanos. Sātana apstulboti, vecāki kļūs asi un stingri pret savu bērnu; saimnieks vai saimniece apspiedīs savu baušļus ievērojošo kalpu. Atsvešināsies kādreiz tuvie cilvēki, bērniem atņems mantošanas tiesības un izraidīs no mājām. Burtiski piepildīsies Pāvila vārdi: "Visi, kas dievbijīgi grib dzīvot Kristū Jēzū, tie tiks vajāti." (2. Tim. 3:12) Kad patiesības aizstāvji atsacīsies godāt svētdienu, kādus no viņiem iemetīs cietumā, citus izraidīs trimdā un pret dažiem izturēsies kā pret vergiem. Cilvēka prātam tas viss tagad šķiet neaptverami, bet, kad ļaudīm tiks atņemts savaldošais Dieva Gars un viņus pilnīgi kontrolēs sātans, kurš ienīst dievišķos priekšrakstus, tad notiks dīvainas lietas. Sirds, kas nemīl un nebīstas Dievu, var būt pat ļoti nežēlīga. 

Tuvojoties vētrai, liela ļaužu daļa, kas tikai vārdos apliecinājusi ticību trešā eņģeļa vēstij, bet nav svētota, paklausot patiesībai, mainīs savu nostāju un pievienosies pretinieku rindām. Jau šodien, saistoties ar pasauli un kļūstot par tās gara līdzdalībniekiem, viņi pierod uz lietām skatīties gandrīz tādā pašā gaismā kā pasaule un, pienākot pārbaudījumu brīdim, būs sagatavoti izvēlēties vieglāko, populārāko ceļu. Apdāvināti cilvēki ar saistošām runas dāvanām, kas kādreiz priecājās patiesībā, savus spēkus izlietos dvēseļu pievilšanai un maldināšanai. Tie kļūs par savu agrāko brāļu visniknākajiem ienaidniekiem. Kad Sabata ievērotājus vedīs tiesas priekšā, lai viņi atbildētu par savu ticību, tad šie atkritēji kļūs par visrosīgākajiem sātana ieročiem, kas viņus apmelos, apsūdzēs un ar viltus liecībām un netiešiem norādījumiem noskaņos pret viņiem zemes valdniekus. 

Šajā vajāšanu laikā tiks pārbaudīta Kunga kalpu ticība. Viņi uzticīgi būs sludinājuši brīdinājuma vēsti, paļaujoties vienīgi uz Dievu un Viņa Vārdu. Aizkustinot viņu sirdis, tos runāt būs spiedis Kunga Gars. (609) Svētas dedzības dzīti un izjūtot spēcīgu dievišķu iespaidu, viņi iesāka pildīt savus pienākumus bez kāda iepriekšēja aprēķina par sekām, ko izraisīs tiem uzticētā Vārda pasludināšana ļaudīm. Viņi nebūs domājuši par savām laicīgajām interesēm, ne arī centušies saglabāt savu godu vai dzīvību. Tomēr, kad pār tiem brāzīsies pārmetumu un pretestības vētra, daži apmulsuši būs gatavi izsaukties: "Ja mēs būtu paredzējuši izteikto vārdu sekas, tad būtu palikuši mierā." No visām pusēm tos apņems grūtības. Sātans tiem uzbruks ar niknām kārdināšanām. Liksies, ka darbs, ko tie uzņēmušies, nemaz nav ar viņu spēkiem padarāms. Tiem piedraudēs ar nāvi. Izdzisīs sajūsma, kas tos apgaroja, tomēr viņi nespēs griezties atpakaļ. Tad, izjuzdami savu pilnīgo bezpalīdzību, tie ies pie Visvarenā, lai saņemtu jaunus spēkus. Viņi atcerēsies, ka vārdi, kurus tie runāja, nebija viņu vārdi, bet Tā vārdi, kurš pavēlēja sniegt šo brīdinājumu. Dievs patiesību bija ielicis viņu prātos, tā ka tie nespēja to nesludināt. 

Tādus pašus smagus pārbaudījumus ir pieredzējuši Dieva vīri pagājušajos laikmetos. Viklifs, Huss, Luters, Tindls, Beksters un Veslijs uzsvēra, ka visas doktrīnas jāpārbauda ar Bībeli, paskaidrojot, ka viņi atsakās no jebkādas mācības, ko tā nosoda. Pret šiem vīriem vajāšanas plosījās ar nežēlīgu niknumu, tomēr tie nemitējās sludināt patiesību. Dažādie periodi draudzes vēsturē ir iezīmējušies ar kādas īpašas, tā laika Dieva ļaužu vajadzībām sevišķi atbilstošas patiesības izvirzīšanos. Katra jauna atziņa sev ceļu ir lauzusi, sastopoties ar naidu un pretestību, un tie, kurus aplaimoja tās gaisma, tika kārdināti un pārbaudīti. Dieva ļaudīm nonākot grūtos apstākļos, Kungs dod īpašu patiesību. Kas gan var uzdrošināties to nesludināt? Viņš saviem kalpiem pavēl sniegt pēdējo žēlastības aicinājumu, un tie nevar klusēt, nepakļaujot briesmām savu dvēseli. (610) Kristus vēstnešiem nav nekādas daļas par sekām, viņiem tikai jāizpilda savs pienākums, un rezultāti jāatstāj Dieva ziņā. 

Pretestībai vēršoties plašumā, Dieva kalpi no jauna jutīsies apmulsuši, jo tiem šķitīs, ka paši izsaukuši esošo krīzi. Bet sirdsapziņa un Dieva Vārds viņiem sacīs, ka ir rīkojušies pareizi, un, lai gan smagie pārbaudījumi turpināsies, viņi tiks stiprināti tos izturēt. Cīņa kļūs arvien saspringtāka un karstāka, bet kritiskajam stāvoklim līdzi augs viņu ticība un drosme. Tie pastāvīgi liecinās: "Mēs neuzdrošināmies aizskart Dieva Vārdu, lai iegūtu pasaules labvēlību; nevaram sadalīt Viņa bauslību, kur vienu daļu uzskatītu par svarīgu, bet otru – par nenozīmīgu. Kungs, kam mēs kalpojam, ir spējīgs mūs izglābt. Kristus ir uzvarējis zemes varas, un vai tad mums jābaidās no jau uzvarētās pasaules?" 

Vajāšanas to dažādajās formās rodas tā principa rezultātā, kas pastāvēs tik ilgi, kamēr eksistēs sātans un kristietībai būs dzīvs spēks. Neviens cilvēks nevar kalpot Dievam, nesaceļot pret sevi tumsas pulku pretestību. Cilvēkam pastāvīgi uzbruks ļaunie eņģeļi, baidīdamies, ka viņa iespaids no to rokām varētu izraut jau iegūto laupījumu. Ar tiem apvienosies pagrimuši cilvēki, kuriem šī kristieša priekšzīme būs kā pastāvīgs pārmetums, un ar vilinošām kārdināšanām centīsies to atšķirt no Dieva. Un, kad tas neizdosies, tad sirdsapziņas apspiešanai tiks lietota vara. 

Bet tik ilgi, kamēr Jēzus vēl kalpos par cilvēku starpnieku augšā esošajā svētnīcā, pār valdniekiem un tautām būs jūtams Svētā Gara savaldošais iespaids. Tas vēl vienmēr zināmā mērā ietekmēs valstu likumus. Ja šo likumu nebūtu, tad pasaules stāvoklis jau būtu daudz ļaunāks par pašreizējo. Kamēr daudzi no zemes valdniekiem ir rosīgi sātana aģenti, arī Dievam starp tautu vadoņiem ir savi pārstāvji. Ienaidnieks skubina savus kalpus izteikt tādus priekšlikumus, kas nopietni kavētu Dieva darbu, bet tos valstsvīrus, kas bīstas Kungu, svētie eņģeļi ietekmē pretoties šādiem ieteikumiem ar neapstrīdamiem argumentiem. (611) Tādā veidā nedaudzi vīri vēl aizturēs ļaunuma vareno straumi. Patiesības ienaidnieku pretestība tiks apvaldīta, lai trešā eņģeļa vēsts varētu padarīt savu darbu. Kad tiks dots pēdējais brīdinājums, tas saistīs arī šo vadošo vīru uzmanību, ar kuru starpniecību Kungs tagad strādā, un daži to pieņems un bēdu laikā stāvēs kopā ar Dieva tautu. 

Eņģelis, kas piedalās trešās vēsts sludināšanā, ar savu godību apgaismos visu pasauli. Te jau iepriekš pateikts, ka tas būs neparasti spēcīgs un pasaulplašs darbs. 1840.- 1844.gadu adventes kustībā brīnišķi atklājās Dieva spēks. Pirmā eņģeļa vēsti aiznesa līdz ikvienai misijas stacijai pasaulē, un dažās zemēs tika pamodināta tik liela reliģiska interese, kāda nekur nebija piedzīvota kopš sešpadsmitā gadsimta reformācijas, bet varenā kustība trešā eņģeļa pēdējā brīdinājuma ietvaros to visu pārspēs. 

Šis darbs līdzināsies Vasarsvētku dienas notikumiem. Kā Evaņģēlija sludināšanas sākumā ar Svētā Gara izliešanu tika dots "agrais lietus", lai liktu uzdīgt dārgajai sēklai, tā noslēgumā ražas nobriedināšanai tiks dots "vēlais lietus". "Tad ņemsim vērā, dzīsimies Kungu atzīt: Viņš tiešām ausīs kā auseklis un nāks pie mums kā stiprs lietus, kā vēlais lietus slacina zemi." (Hoz. 6:3, Glika tulk.) "Ciānas bērni, priecājieties, esiet līksmi sava Dieva, tā Kunga apziņā! Jo Viņš piešķir jums pamācītājus dzīves taisnīgumā un kā agrāk sūta jums agrīno un vēlīno lietu." (Joēla 2:23) "Tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no sava Gara pār visu miesu. Un ikviens, kas Kunga vārdu piesauks, tiks izglābts." (Ap.d. 2:17,21) 

Evaņģēlija lielais darbs nebeigsies ar mazāku Dieva spēka atklāšanos par to, kas iezīmēja tā sākumu. (612) Pravietojumiem, kas piepildījušies agrā lietus izliešanā Evaņģēlija sludināšanas iesākumā, no jauna jāpiepildās vēlajā lietū tā noslēgumā. Tie ir "atspirgšanas laiki", par kuriem ar prieku runāja Pēteris, kad viņš rakstīja: "Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti un Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu." (Ap.d. 3:19,20) 

Dieva kalpi ar gaišām, svētā dedzībā starojošām sejām steigsies no vietas uz vietu sludināt vēsti no Debesīm. Brīdinājumu sniegs tūkstošiem balsu pa visu zemes virsu. Tiks darīti lieli darbi – slimie dziedināti, un ticīgos pavadīs zīmes un brīnumi. Arī sātans strādās ar viltus brīnumiem, likdams pat ugunij krist no debesīm cilvēku skata priekšā. (Atkl. 13:13) Tādā veidā zemes iedzīvotājiem tiks dota iespēja izšķirties un katram ieņemt savu noteiktu nostāju. 

Vēsts ies uz priekšu, pateicoties ne tik daudz pierādījumu spēkam, kā Dieva Gara dziļajam un pārliecinošajam darbam. Pierādījumi jau būs sniegti. Sēkla iesēta, un tad tā uzdīgs un nesīs augļus. Misijas strādnieku izplatītā literatūra būs atstājusi savu iespaidu, kaut arī tagad daudzi, kuru prātu tā ietekmē, vēl top aizkavēti, lai pilnīgi saprastu šo patiesību un tai paklausītu. Bet tad gaismas stari iespiedīsies it visur, patiesība kļūs redzama visā tās skaidrībā, un Dieva godīgie bērni saraus saites, kas tos vēl saistīja. Viņus vairs nespēs atturēt ne ģimenes attiecības, ne baznīcas iespaidi. Patiesība kļūs dārgāka par visu pārējo. Liels ļaužu skaits nostāsies Kunga pusē, neskatoties uz spēkiem, kas apvienosies cīņai pret patiesību.

Еlena Vaita
LIELĀ CĪŅA

"Es skatījos," raksta pravietis Daniēls, "iekams krēsli tapa nolikti un Laiku Vecais apsēdās, kam drēbes bija baltas kā sniegs un galvas mati kā šķīsta vilna, Viņa krēsls bija kā uguns liesmas, un tā skrituļi bija degots uguns. Un no Viņa priekšas iztecēja uguns upe. Tūkstošu tūkstoši Viņam kalpoja, un desmit reiz tūkstošu tūkstoši stāvēja Viņa priekšā; tiesa tapa turēta, un grāmatas tapa atvērtas." (Dan. 7:9,10, Glika tulk.) 

Tā pravieša skatam tika parādīta lielā un svinīgā diena, kad visas pasaules Tiesnesis izskatīs cilvēku raksturu un dzīvi un katram dos "atbilstoši viņa darbiem". Laiku Vecais ir Dievs Tēvs. Dziesminieks saka: "Pirms kalni radušies, pirms Zeme un pasaule radīta, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak Dievs!" (Ps. 90:2) Tas ir Viņš, visas esamības pirmsākums un visu likumu Autors, kas vadīs šo tiesas sēdi. Lielajā tribunālā kā kalpotāji un liecinieki piedalīsies svētie eņģeļi, kuru skaits ir "desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstošu tūkstoši". 

"Un, raugi, Viens nāca debess padebešos kā Cilvēka Dēls un nāca pie Laiku Vecā, un tapa vests Viņa priekšā. Un Viņam tapa dota valdība un godība, un valstība, tā kā visiem ļaudīm, tautām un valodām Viņam jākalpo; (480) Viņa valdība ir mūžīga valdība, kas neiznīkst." (Dan. 7:13,14, Glika tulk.) Šeit aprakstītā Kristus nākšana nav aina no Viņa otrās atnākšanas uz šo Zemi. Te Viņš ierodas pie Laiku Vecā, lai saņemtu valdību, godību un valstību, ko Viņam dos, kad Tas būs pabeidzis savu starpnieka darbu. Lūk, šo nākšanu, nevis Viņa otro adventi virs Zemes saskaņā ar pravietojumu vajadzēja gaidīt 2300 dienu noslēgumā, 1844. gadā. Debesu eņģeļu pavadīts, mūsu lielais Augstais Priesteris tad iegāja vissvētākajā vietā un tur stājās Dieva priekšā, lai cilvēka labā izpildītu savas kalpošanas darba pēdējo fāzi – veiktu izmeklēšanas tiesas darbu un salīdzinātu visus, kuriem vien būs tiesības salīdzināšanu saņemt. 

Simboliskajā kalpošanā Salīdzināšanas dienas dievkalpojumos drīkstēja piedalīties vienīgi tie, kuri bija nākuši Dieva priekšā, atzīstot, izsūdzot un nožēlojot savus grēkus, kas pēc tam ar grēku upura asinīm bija ienesti svētnīcā. Tāpat arī lielajā galīgās salīdzināšanas dienā un izmeklēšanas tiesā tiek izskatītas vienīgi Dievu atzīstošo cilvēku lietas. Bezdievīgo tiesāšana būs īpašs un atšķirīgs darbs, kas notiks vēlāk. "Noliktais laiks ir klāt, ka sods sākas pie Dieva nama. Bet, ja papriekš pie mums, kāds gals būs tiem, kas neklausa Dieva Evaņģēlijam?" (1. Pēt. 4:17) 

Tiesas spriedumu nosaka Debesu grāmatas, kurās ierakstīti cilvēku vārdi un darbi. Pravietis Daniēls ziņo: "Tiesa tapa turēta un grāmatas tapa atvērtas." Atklāsmes grāmatas sarakstītājs, to pašu notikumu attēlojot, piebilst: "Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem." (Atkl. 20:12) 

Dzīvības grāmatā, sākot no pasaules iesākuma, ierakstīti visu to cilvēku vārdi, kas jebkad kalpojuši Dievam. (481) Jēzus saviem mācekļiem sacīja: "Priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Debesīs." (Lūk. 10:20) Pāvils runā par saviem uzticīgajiem līdzstrādniekiem, "kuru vārdi ir dzīvības grāmatā". (Filip. 4:3) Daniēls, skatoties uz bēdu laiku, "kāds vēl nav bijis", ziņo, ka Dieva ļaudis tiks izglābti, "visi, kas ierakstīti dzīvības grāmatā". (Dan. 12:1) Un apustulis Jānis saka, ka Dieva pilsētā ieies vienīgi tie, kuru vārdi "rakstīti Jēra dzīvības grāmatā". (Atkl. 21:27) 

"Piemiņas grāmata ir rakstīta" Dieva priekšā, tajā atzīmēti labie darbi "tiem, kas Kungu bīstas, un tiem, kas Viņa vārdu piemin". (Mal. 3:16, Glika tulk.) Debesīs ir reģistrēti viņu ticībā teiktie vārdi un viņu mīlestības darbi. Uz to atsaucas Nehemija, kad viņš saka: "Piemini mani, mans Dievs, (..) un neizdeldi manu labdarīšanu, ko esmu darījis pie sava Dieva nama." (Nehem. 13:14, Glika tulk.) Dieva piemiņas grāmatā katrs taisnības darbs ir padarīts nemirstīgs. Tur uzticīgi atzīmēta katra atvairīta kārdināšana, katrs uzvarēts ļaunums, katrs maigs, līdzjūtībā teikts vārds. Tur pierakstīta katra uzupurēšanās, kā arī visas ciešanas un bēdas Kristus dēļ. Dziesminieks saka: "Manas žēlabas un nebaltās dienas Tu esi skaitījis! Manas asaras savācis savā traukā! Jā, patiesi, vai tās nav atzīmētas Tavā grāmatā?" (Ps. 56:9) 

Tur atrodas arī cilvēku grēku pārskats. "Jo Dievs ikkatru darbu vedīs tiesā līdz ar visu, kas ir apslēpts, vai tas labs vai ļauns." (Sal. māc. 12:14, Glika tulk.) "Par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā." Pestītājs sacīja: "Pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts." (Mat. 12:36,37) Arī apslēptie nolūki un motīvi ir nekļūdīgi reģistrēti, jo Dievs "cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā, un atklās siržu nodomus". (1. Kor. 4:5) "Redzi, Manā priekšā rakstīts (..) par jūsu noziegumiem un par jūsu tēvu noziegumiem kopā." (Jes. 65:6,7) 

(482) Dieva priekšā tiek pārbaudīts katrs cilvēka darbs, un pēc tam reģistrēts kā uzticīgs vai neuzticīgs. Pretī katra vārdam Debesu grāmatās ar visstingrāko precizitāti atzīmēts katrs slikts izteiciens, katra savtīga rīcība, katrs neizpildīts pienākums un katrs slepens grēks, līdz ar visu māksloto izlikšanos. Pierakstošais eņģelis ir atzīmējis visus vērā neņemtos Debesu brīdinājumus vai rājienus, izšķiestos acumirkļus, neizlietotās izdevības, iespaidu, kas atstāts uz labu vai ļaunu, ar tā tālu sniedzošajām sekām. 

Dieva bauslība ir tā mēraukla, pēc kuras tiesā pārbauda katra cilvēka raksturu un dzīvi. Gudrais vīrs saka: "Bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas visiem cilvēkiem. Jo Dievs ikkatru darbu vedīs tiesā." (Sal. māc. 12:13,14) Un apustulis Jēkabs savus brāļus pamāca: "Tā runājiet un tā dariet kā tādi, ko tiesās svabadības likums." (Jēk. 2:12) 

Tiem, kurus tiesā atzīs par cienīgiem, būs daļa taisno augšāmcelšanā. Jēzus sacīja: "Kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves (..), tie ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni." (Lūk. 20:35,36) Un vēl, Viņš saka, ka "tie, kas labu darījuši", "izies pie augšāmcelšanās uz dzīvību". (Jāņa 5:29) Taisnie mirušie netiks uzmodināti pirms tiesas, kurā viņi tiek atzīti cienīgi celties augšā dzīvībai. Tātad tiesā, kur pārbaudīs viņu dzīvi un izlems tālāko likteni, tie paši nebūs klāt. 

Jēzus tur būs kā viņu Aizstāvis, lai par tiem aizlūgtu Dieva priekšā. "Ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns." (1. Jāņa 2:1) "Jo Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās Debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā." (Ebr. 9:24) "Tādēļ Viņš arī uz visiem laikiem var izglābt tos, kas caur Viņu pie Dieva nāk, vienmēr dzīvs būdams, lai Viņš tos aizstāvētu." (Ebr. 7:25) 

(483) Līdz ar pārskatu grāmatas atvēršanu tiesā, Dieva priekšā tiek pārbaudīta visu to cilvēku dzīve, kas uzticējušies Jēzum. Sākot ar tiem, kas virs zemes dzīvoja pasaules vēstures pirmajos gadsimtos, mūsu Aizstāvis izskata katras sekojošās paaudzes lietas, beidzot pārbaudi ar dzīvajiem. Tiek nosaukts ikviena vārds, rūpīgi izmeklēta ikkatra lieta. Dažu cilvēku vārdi tiek pieņemti, citu atmesti. Ja pārskatu grāmatās atrod, ka kādam palikuši nenožēloti un nepiedoti grēki, tad tā vārds tiek izdzēsts no dzīvības grāmatas un viņa labie darbi – no piemiņas grāmatas. Kungs kādreiz sacīja Mozum: "To, kas pret Mani apgrēkojies, Es izdeldēšu no savas grāmatas." (2. Moz. 32:33) Un pravietis Ecēhiēls apliecina: "Kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu (..), tad (..) nepieminēs arī vairs tos taisnos darbus, ko viņš darījis." (Ec. 18:24) 

Pretī to cilvēku vārdiem, kas savus grēkus patiesi nožēlojuši un ticībā atsaukušies uz Kristus asinīm kā savu salīdzinošo upuri, Debesu grāmatās tiks ierakstīts – piedots, tādēļ ka viņi būs kļuvuši par Kristus taisnības līdzmantiniekiem un katrs varēs redzēt, ka to raksturs saskan ar Dieva bauslību, tāpēc arī viņu grēki tiek piedoti un izdzēsti un viņi paši atzīti par mūžīgās dzīvības cienīgiem. Kungs ar pravieti Jesaju saka: "Es, Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus." (Jes. 43:25) Jēzus sacīja: "Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdeldēšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu Es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā." (Atkl. 3:5) "Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs. Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir Debesīs." (Mat. 10:32,33) 

Vislielākā interese, ar kādu cilvēki seko laicīgu tribunālu lēmumiem, sniedz pavisam vāju priekšstatu par to aizraujošo līdzdalību, kas valda Debesu pagalmos, kad visas pasaules Soģa priekšā nāk dzīvības grāmatā ierakstīto cilvēku vārdi. (484) Dievišķais Vidutājs aizlūdz par visiem, kas uzvarējuši, paļaujoties uz Viņa asinīm, lai tiem tiktu piedoti grēki un viņi varētu atgūt zaudēto Ēdeni, lai tie tiktu kronēti par Viņa līdzmantiniekiem "sākotnējā valstībā". (Mih. 4:8) Krāpjot un kārdinot cilvēku, sātans bija cerējis izjaukt dievišķo plānu sakarā ar cilvēka radīšanu, bet Kristus tagad lūdz, lai šis nodoms tiktu piepildīts tā, it kā cilvēks nekad nebūtu kritis. Aizlūdzot par saviem ļaudīm, Viņš prasa ne tikai pilnīgu piedošanu un taisnošanu, bet arī līdzdalību Viņa godībā un vietu uz Viņa troņa. 

Kamēr Jēzus aizlūdz par tiem, kas saņēmuši Viņa žēlastību, sātans Dieva priekšā tos apsūdz kā pārkāpējus. Lielais krāpnieks būs centies viņus novest neticībā un panākt, lai tie vairs nepaļautos uz Dievu, lai atšķirtos no Viņa mīlestības un pārkāptu Kunga bauslību. Pēc tam tas norāda uz viņu dzīves pārskatu, uz viņu rakstura trūkumiem, uz lielo atšķirību no Kristus, kas apkaunojusi viņu Radītāju un Pestītāju, uz visiem to grēkiem, kas izdarīti sātana kārdināšanu rezultātā un kuru dēļ tas tagad pieprasa tos par saviem pavalstniekiem. 

Jēzus šo cilvēku grēkus neattaisno, bet norāda uz viņu grēku nožēlu un ticību, un, prasot tiem piedošanu, Viņš Tēva un svēto eņģeļu priekšā paceļ savas ievainotās rokas, sakot: "Es viņus pazīstu pēc vārda. Savu roku delnās es tos esmu ierakstījis." "Dievam patīkams upuris ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi." (Ps. 51:19) Un savu ļaužu apsūdzētājam Viņš atbild: "Lai Kungs tevi rāj, sātan, lai tevi rāj Kungs, kas Jeruzālemi izredzējis! Vai šī nav pagale, no uguns izrauta?" (Cak. 3:2, Glika tulk.) Uzticīgos sekotājus Kristus ietērps pats savā taisnībā, lai Viņš tos varētu vest Tēvam priekšā kā pagodinātu draudzi "bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma". (Ef. 6:27) Viņu vārdi atrodas dzīvības grāmatā, un par tiem ir teikts: "Viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi." (Atkl.3:4) 

(485) Tādā veidā pilnībā tiks īstenots Jaunās Derības apsolījums: "Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus!" (Jer. 31:34) "Tanīs dienās un tanī laikā, saka Kungs, meklēs Izraēla noziegumus un Jūdas grēkus, bet tie nebūs vairs atrodami." (Jer. 50:20) "Tanī dienā Kunga Zars būs par glītumu un par godu, un zemes Auglis par augstumu un krāšņumu Izraēla izglābtajiem. Un Ciānas atlikušie un Jeruzālemes atlicinātie taps nosaukti Viņam svēti, ikkatrs, kas Jeruzālemē rakstīts uz dzīvību." (Jes. 4:2,3, Glika tulk.) 

Izmeklēšanas tiesas darbam un grēku izdzēšanai jātiek pabeigtai pirms Kunga otrās atnākšanas. Tā kā mirušos tiesā, vadoties no tā, kas rakstīts grāmatās, tad cilvēku grēku izdzēšana nav iespējama līdz viņu lietas izskatīšanai. Apustulis Pēteris skaidri saka, ka ticīgo grēki tiks izdzēsti, "lai atspirgšanas laiki nāk no Kunga vaiga un lai Viņš Jēzu Kristu sūta". (Ap.d. 3:19,20, Glika tulk.) Kad izmeklēšana būs pabeigta, tad nāks Kristus un Viņa alga līdz ar Viņu, ikvienam atmaksāt pēc tā darbiem. 

Ēnas kalpošanā augstais priesteris, salīdzinājis Izraēlu, iznāca ārā un svētīja draudzi. Tā arī Kristus, pabeidzis savu starpniecības darbu, parādīsies bez grēka "par pestīšanu" (Ebr. 9:28), lai savu gaidošo tautu aplaimotu ar mūžīgu dzīvību. Kā priesteris, šķīstīdams no grēka svētnīcu, ļaužu pārkāpumus izsūdzēja pār palaižamā āža galvu, tā Kristus visus šos grēkus uzliks sātanam, grēka iniciatoram. Palaižamo āzi, kurš nesa Izraēla grēkus, izveda "tuksnesī" (3. Moz.16:22); tāpat arī sātanu, kas nesīs visus grēkus, uz kuriem viņš pamudinājis Dieva ļaudis, tūkstoš gadus saistīs uz šīs Zemes, kas tad būs izpostīta un bez iedzīvotājiem, lai beidzot tas saņemtu pilnu grēka sodu ugunīs, kas iznīcinās visus bezdievīgos. (486) Tā tiks piepildīts lielais atpestīšanas plāns: grēks būs pavisam izskausts un izglābti visi, kas labprātīgi atteikušies no ļaunuma. 

Izmeklēšanas un grēku izdzēšanas darbs iesākās pravietotajā laikā – 2300 dienu noslēgumā, tas ir, 1844. gadā. Visiem, kas jebkad pieņēmuši Kristus vārdu, jāiztur izmeklēšanas tiesas rūpīgā pārbaude. Kā dzīvajiem, tā mirušajiem jātiek tiesātiem "pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem". 

Nenožēlotie un neatstātie grēki netiks piedoti un izdzēsti no pārskatu grāmatām, bet Dieva dienā liecinās pret šiem grēciniekiem. Savus ļaunos darbus cilvēki var darīt dienas gaismā vai nakts tumsā, tomēr tie vienmēr ir atklāti un skaidri redzami Viņam, par kuru mēs te runājam. Dieva eņģeļi ir bijuši liecinieki katram pārkāpumam, lai tos nekļūdīgi ierakstītu grāmatās. Grēku var apklāt, noliegt un apslēpt tēvam, mātei, sievai, bērniem un draugiem, var būt, ka nevienam citam, izņemot pašu vainīgo, nerodas pat visniecīgākās aizdomas par izdarīto ļaunumu, tomēr tas ir atsegts Debesu saprātīgo būtņu skatam. Vismelnākā nakts tumsa, visizsmalcinātākā maskēšanās nespēj apslēpt no Mūžīgā uztveres pat vienu nepareizu domu. Dievam ir precīzi pārskati par katru netaisnu rēķinu un katru negodīgu rīcību. Dievbijīga āriene Viņu nepieviļ. Viņš nekļūdās, novērtējot raksturu. Sirdī samaitātie var piekrāpt citus cilvēkus, bet Dievs redz aiz visām maskām un lasa iekšējo dzīvi. 

Cik svinīga ir šī doma! Diena pēc dienas, mūžībā aizejot, atstāj savu pārskatu rakstu Debesu grāmatām. Reiz runātie vārdi, reiz darītie darbi nekad vairs nav atsaucami. Eņģeļi ir pierakstījuši gan labo, gan ļauno. Visvarenākais pasaules iekarotājs nespēj izsvītrot pat vienas vienīgas dienas ierakstu. Mūsu rīcībai, mūsu vārdiem, pat mūsu visapslēptākajiem motīviem – visam ir sava nozīme mūsu likteņa izšķiršanā uz labklājību vai iznīcību. (487) Lai gan mēs tos varbūt jau esam aizmirsuši, tie tomēr liecinās par labu attaisnošanai vai notiesāšanai. 

Kā uz meistara noslīpētas un pulētas virsmas nekļūdīgi atspoguļojas sejas vaibsti, tā augšā esošajās grāmatās uzticīgi atzīmēts cilvēka raksturs. Tomēr cik maz gan ļaudis interesējas par šiem ierakstiem, kurus tik uzmanīgi pētī Debesu būtnes. Ja varētu atvilkt priekškaru, kas redzamo pasauli šķir no neredzamās, un cilvēku bērni ieraudzītu eņģeli, kurš pieraksta katru vārdu un darbu, ar ko viņiem no jauna būs jāsastopas tiesā, cik daudz gan no tā, kas ik dienu tiek runāts, tad paliktu nepateikts, cik daudzi darbi paliktu nedarīti. 

Tiesā rūpīgi pārbaudīs katra talanta izlietošanu. Kā mēs būsim izturējušies pret Debesu aizdoto kapitālu? Vai Kungs atnākot saņems savu īpašumu līdz ar augļiem? Vai spēkus – rokām, kājām un smadzenēm – mēs būsim tērējuši Dievam par godu un pasaulei par svētību? Kā mēs būsim izmantojuši savu laiku, spalvu, balsi, naudu un iespaidu? Kas tiek darīts Kristum trūcīgo, cietēju, bāriņu un atraitņu personā? Ja Dievs mūs ir aicinājis par sava Svētā Vārda uzglabātājiem, kā mēs esam izturējušies pret mums doto patiesības gaismu, lai cilvēki varētu saprast, kā izglābties? Vārdos izteiktai ticības apliecībai tad nebūs nekādas vērtības, par īstu tiks uzskatīta vienīgi darbos atklāta mīlestība. Tikai mīlestība kādu darbu padara vērtīgu Dieva skatījumā. Kungs pieņems un atalgos visu, kas darīts mīlestībā, lai cik mazs un niecīgs tas liktos cilvēku vērtējumā. 

Debesu grāmatās ir redzama no citiem cilvēkiem apslēptā savtība. Tur pierakstīti pret tuvāko neizpildītie pienākumi un Pestītāja prasību aizmiršana. Tur cilvēki ieraudzīs, cik bieži laiks, domas un spēki, kas piederēja Kristum, ir atdoti sātanam. Bēdīgas ir šīs ziņas, ko eņģeļi nes uz Debesīm. Saprātīgas būtnes, kas saucas par Kristus sekotājiem, nodevušās laicīgu īpašumu raušanā un pasaulīgu izpriecu meklēšanā. (488) Naudu, laiku un spēkus upurē izrādīšanās kārei vai savu iegribu apmierināšanai, bet lūgšanām, Rakstu pētīšanai, dvēseles pazemošanai un grēku atzīšanai tiek atvēlēti tikai īsi acumirkļi. 

Mūsu prāta savaldzināšanai sātans ir izdomājis neskaitāmus plānus, lai tikai mēs nedomātu par to darbu, ar kuru mums vajadzētu vispilnīgāk iepazīties. Virskrāpnieks ienīst lielās patiesības, kas stāsta par kādu salīdzinošu upuri un kādu visspēcīgu Vidutāju. Viņš labi zina, ka viņa lietā visu izšķirs cilvēka prāta novēršana no Jēzus un patiesības. 

Tos, kas vēlas būt par Pestītāja starpniecības sniegto labumu līdzdalībniekiem, nekas nedrīkstētu kavēt viņu pienākumā – Dievu bīstoties, tiekties pēc pilnīga svētuma. Dārgās stundas viņiem vajadzētu veltīt nevis izpriecām, ārišķībām vai peļņas meklēšanai, bet gan nopietnām lūgšanām un dzīvības Vārda pētīšanai. Dieva ļaudīm vajadzētu skaidri saprast patiesības par svētnīcu un izmeklēšanas tiesu. Katram personīgi nepieciešams iepazīties ar mūsu Augstā Priestera stāvokli un darbu. Citādi neviens nespēs rīkoties ticībā, kas šai laikā tik ļoti vajadzīga, nedz ieņemt vietu, kuru Dievs viņam paredzējis. Katram atsevišķam cilvēkam ir dvēsele, ko var izglābt vai pazaudēt. Katra cilvēka lieta reiz nonāks Debesu tiesā. Ikviens redzēs lielo Tiesnesi vaigu vaigā. Cik svarīgi tāpēc jau tagad pārdomāt svinīgo skatu par tiesas sākšanos un grāmatu atvēršanu, kad katrs, kā Daniēlam sacīts, dienu noslēgumā saņems savu daļu. 

Visiem, kas iepazinušies ar gaismu šinīs lietās, jāliecina citiem par lielajām patiesībām, kuras Dievs viņiem uzticējis. Debesu svētnīca ir tiešais centrs Kristus darbam cilvēku labā. Tas skar katru virs zemes dzīvojošo dvēseli. Tas iepazīstina ar glābšanas plānu, aizvedot mūs līdz pašām laika beigām un atklājot uzvarām vainagoto noslēgumu šajā cīņā starp taisnību un grēku. Tāpēc visaugstākā mērā svarīgi, lai katrs kristietis pilnīgi izpētītu šos tematus un būtu spējīgs atbildēt ikvienam, (489) kas jautā, kāds pamats mūsos esošajai ticībai un cerībai. 

Kristus starpnieka darbs cilvēka labā augšā esošajā svētnīcā ir tikpat svarīga atpestīšanas plāna daļa kā Viņa nāve pie krusta. Ar upuri pie krusta Viņš iesāka darbu, kuru pēc augšāmcelšanās devās pabeigt Debesīs. Mums ticībā jādodas aiz priekškara, kur "Jēzus par mums iegājis kā Ceļvedis". (Ebr. 6:20) Tur tagad mirdz gaisma, kas nāk no Golgātas krusta. Tur skaidrāk varam izprast atpestīšanas darba noslēpumus. Cilvēka glābšana Debesīm ir izmaksājusi bezgalīgi dārgi, un pienestais upuris atbilst pārkāptās bauslības visaugstākajām prasībām. Jēzus ir darījis pieejamu Tēva troni, un, pateicoties Viņa starpniecībai, tagad visu ticībā staigājošo cilvēku godīgās ilgas var nonākt Dieva priekšā. 

"Kas savus pārkāpumus apklāj, tam tas neizdosies, bet, kas tos izsūdz un atstāj, tas dabūs žēlastību." (Sal. pam.28:13, Glika tulk.) Ja tie, kas slēpj un attaisno savas kļūdas, varētu redzēt, kā sātans par viņiem līksmo, kā ļaunais viņu rīcības dēļ izsmej Kristu un svētos eņģeļus, tad tie steigtos savus grēkus izsūdzēt un atstāt. Sātans izlieto rakstura trūkumus, lai iegūtu kontroli pār visu cilvēka prātu, jo viņš zina, ka, ja šīs kļūdas tiks piekoptas, tad sekmes viņam neizpaliks. Tāpēc tas pastāvīgi cenšas Kristus sekotājus pievilt ar savu fatālo sofistiku, ka viņiem nav iespējams uzvarēt. Bet Jēzus aizlūdz ticīgo labā, norādot uz savām caururbtajām rokām un šausto miesu, un visiem, kas vēlas Tam sekot, Viņš saka: "Tev pietiek Manas žēlastības." (2. Kor. 12:9) "Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm." (Mat. 11:29,30) Tāpēc lai neviens neuzskata savas vainas par nedziedināmām. Dievs dos ticību un žēlastību to uzvarēšanai. 

Mēs tagad dzīvojam lielajā salīdzināšanas dienā. Kamēr augstais priesteris ēnas kalpošanā izdarīja salīdzināšanas darbu Izraēla labā, tautai ar grēku nožēlu un pazemošanos vajadzēja sevi pārmeklēt Kunga priekšā, lai netiktu izdeldēta no saviem ļaudīm. (490) Līdzīgā veidā tagad, cilvēku pārbaudes laika nedaudzajās atlikušajās dienās, visiem, kas vēlas, lai viņu vārdi tiktu paturēti dzīvības grāmatā, vajadzētu pārmeklēt savas dvēseles Dieva priekšā, skumstot par grēku, to patiesi nožēlojot un atgriežoties. Ir nepieciešama dziļa un patiesa sirds pārbaude. Ir jānoliek nenopietnais un vieglprātīgais gars, kam nododas tik daudzi, tā saucamie, kristieši. Visiem, kuri vēlas uzvarēt ļaunās tieksmes, kas tiecas valdīt pār mums, priekšā stāv grūta cīņa. Sagatavošanās darbs ir personīgs darbs. Mēs netiekam glābti grupās. Viena cilvēka skaidrība un dievbijība nesegs šo īpašību trūkumu citā cilvēkā. Lai gan Dieva tiesas priekšā jāstājas visām tautām, tomēr katra atsevišķā cilvēka dzīves gājumu Kungs pārbaudīs tik sīki un rūpīgi, it kā neviena cita vairs nebūtu pasaulē. Ikvienam jātiek pārbaudītam un atrastam bez traipa un grumbas vai kādas citas vainas. 

Cik svinīgas ir ar salīdzināšanas darba noslēgumu saistītās ainas! Cik ārkārtīgi nozīmīgas tur ietvertās intereses! Tagad notiek tiesa augšā esošajā svētnīcā. Šis process jau turpinās daudz gadu. Drīz – neviens nezina, cik drīz – sāks izskatīt šodien dzīvojošo cilvēku lietas. Dieva bijājamā klātbūtnē tiks pārbaudīts mūsu dzīves gājums. Šajā laikā, vairāk kā jebkad agrāk, jāņem vērā Pestītāja pamācība: "Pielūkojiet, esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir." (Marka 13:33) "Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi." (Atkl. 3:3) 

Izmeklēšanas tiesas darbam beidzoties, visu liktenis būs izlemts uz dzīvību vai nāvi. Pārbaudes laiks beigsies īsi pirms Kunga parādīšanās debesu padebešos. Atklāsmes grāmatā, runājot par šo laiku, Kristus saka: "Kas netaisnību dara, tas lai joprojām netaisnību dara, un, kas ir apgānīts, tas lai joprojām ir apgānīts, un, kas ir taisns, tas lai joprojām ir taisns, un, kas ir svēts, tas lai joprojām ir svēts. (491) Un redzi, Es nāku drīz, un Mana alga līdz ar Mani ikvienam atmaksāt kā viņa darbs būs." (Atkl.22:11,12, Glika tulk.) 

Taisnie un ļaunie vēl dzīvos virs zemes savās mirstīgajās miesās – cilvēki stādīs un cels, ēdīs un dzers, nemaz neapzinoties, ka augšā esošajā svētnīcā jau pasludināts galīgais un neatsaucamais spriedums. Arī pirms plūdu sākšanās, kad Noa jau bija iegājis šķirstā, Dievs viņu ieslēdza, bet bezdievīgie palika ārā, un vēl septiņas dienas, nezinot, ka viņu liktenis jau ir izlemts, ļaudis turpināja savu bezrūpīgo, izpriecas mīlošo dzīvi un izsmēja brīdinājumus par tuvojošos sodu. "Tāda," sacīja Kristus, "būs arī Cilvēka Dēla atnākšana." Klusi un nemanot kā zaglis pusnaktī, pienāks izšķirošā stunda, kas noteiks katra cilvēka likteni, uz visiem laikiem liedzot vainīgajiem kādreiz piedāvāto žēlastību. 

"Tad nu esiet nomodā (..), ka Tas, piepeši nākdams, jūs neatrod guļam." (Marka 13:35,36) Ļoti bīstams var izrādīties to cilvēku stāvoklis, kuri, noguruši no cenšanās būt modriem, pakļaujas pasaules vilinājumiem. Tad, kad veikalnieks vēl dzīsies pēc savas peļņas, kad izpriecu mīlētājs centīsies apmierināt savas iegribas, kad modes pielūdzēji rotās savus tērpus – jā, varbūt tieši tad visas zemes Soģis teiks vārdus: "Tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu." (Dan. 5:27)

Еlena Vaita
LIELĀ CĪŅA