Pēdējais pārbaudījums

Atklāsmes grāmata apraksta pēdējo lielo sadursmi starp Kristu un sātanu, un tā ir sadursme par autoritāti. Atklāsmes 12. nodaļā mēs redzējām, ka pūķis dodas karot ar tiem, kas tur Dieva baušļus un kam ir Jēzus liecība (Atkl. 12:17). Tātad pēdējā sadursmē ienaidnieks īpaši apstrīdēs divus jautājumus, proti, „Dieva baušļus” un „Jēzus liecību”. Jēzus liecību mēs aplūkosim vēlāk (skatīt nodaļu „Dieva vadības dāvana”), bet jautājums par Dieva likumu — tas ir jautājums, kas skar Dieva autoritāti un varu. Atklāsmes 11:19 mēs lasām:
Un Debesīs atvērās Dieva templis, un templī bija redzams Viņa derības šķirsts. Un nāca zibeņi un balsis, pērkona grāvieni, zemestrīce un liela krusa. Atkl. 11:19

Pravietis Jānis brīdina, ka pēdējā lielajā sadursmē centrālais jautājums būs par Dieva likumu. Ienaidnieks metīs izaicinājumu Radītāja autoritātei un mēģinās iedibināt — un arī iedibinās — pats savu autoritātes zīmi. Atklāsmes 13. nodaļā mēs identificējām varas, kuras gala laikā apstrīdēs Dieva autoritāti, un redzējām, ka galveno lomu šai sadursmē spēlēs pāvestīgā Roma un Amerikas Savienotās Valstis. Turklāt ir vērts piezīmēt, ka pāvestīgā Roma runāja ar lauvas muti un lauva Daniēla pravietojumā simbolizēja Bābeli. Citiem vārdiem, pāvestības rīcībā — un īpaši tās runā — būs kāds Bābeles komponents.

Vēsture stāsta, ka līdz ar Bābeles krišanu tās priesterība bēga uz Pergamu Mazāzijā, un tur Bābeles reliģija, tās ceremonijas un rituāli, kā arī tās hierarhija tika saglabāta. Pergamas pēdējais pontifiks ķēniņš Atāls (Attalus) savu titulu (Pontifex Maximus), Bābeles priesterības struktūru un amata tērpus novēlēja mantojumā Romai¹. Sākotnēji šo titulu lietoja vienīgi Romas pagānu virspriesteris, bet līdz ar pagāniskās Romas krišanu šo babiloniešu titulu pārņēma pāvests. Pati pirmā lieta, ko jūs ieraugāt, ieejot Sv. Pētera bazilikā, ir šis babiloniešu tituls — Pontifex Maximus —, un tas ir redzams arī pie ieejas Vatikānā un pie katra pāvesta statujas. Interesanti, ka pāvesta Gregora XIII statuja ir raksturīga ne vien ar šo titulu, bet arī ar to, ka pāvests sēž pūķa mugurā, un saskaņā ar Atklāsmes 13. nodaļu tieši pūķis ir tas, kas dod spēku jūras zvēram, tas ir, pāvestībai. Tādējādi Romas pontifiks īpašā nozīmē ir pūķa runasvīrs, un tieši caur pāvestību, Romas impērijas mantinieci, pūķis īsteno savu varu.

Pēc tam, kad imperators Konstantīns 330. gadā atstāja Romu, lai par savu jauno galvaspilsētu padarītu Konstantinopoli, tagadējo Stambulu, pagāniskā Roma savu varu un troni atdeva pāvesta Romai. Anglijas kardināls Henrijs Edvards Mannings (Henry Edvvard Manning) saka, ka Romas atstāšana bija pontiflka „brīvlaišana". Laikam paejot, viņš saka, „pontifiks apjauta, ka viņš ir viens — vienīgais kārtības, miera, likumības un drošības garants" visā Rietumromā.²

Romas pontifiks pretendē uz ārkārtēju varu kā morālās, tā civilās lietās, līdz pat tam, ka paceļ savu autoritāti pāri Dieva priekšrakstiem. Romas dekretālijas (decretalia — Romas pāvestu lēmumi vēstuļu veidā. Atšķirībā no enciklikām dekretālijas ir noformētas kā vēstules konkrētam adresātam ar atbildi uz konkrētu, personīgu, pāvestam adresētu jautājumu, kura risinājums var kalpot par vispārēju principu (tulk. piez. )) paziņo:
Viņš var pasludināt spriedumus un lēmumus, kas ir pretrunā ar valstu tiesībām, ar Dieva un cilvēku likumiem.. Viņš var atbrīvot sevi no apustuļu pavēlēm — viņš, kas pats ir augstākais no tiem, — un no Vecās derības noteikumiem. Pāvestam ir vara mainīt laikus, atcelt likumus un iztikt bez visām lietām, pat bez Kristus mācībām.³

Vēl viens paziņojums, kas ilustrē šo nostāju:
Pāvesta griba ir neapšaubāma. Viņš stāv pāri likumam un ļaunu dara par labu, labojot un mainot likumus.⁴

Ja, kā mēs to redzējām, Dieva baušļi un līdz ar to Dieva vara ir sātana dusmu mērķis, tad pats par sevi saprotams, ka pāvestība šīs savas pašpasludinātās tiesības arī izlietos pēdējā sadursmē starp labo un ļauno un galu galā nonāks pie zvēra zīmes uzspiešanas visiem pasaules iedzīvotājiem. Brīdinājums par zvēra zīmi ir visnopietnākā un svinīgākā vēsts, kādu vien var atrast Bībelē, un mums, atklājot tās nozīmi, ir būtiski izmantot rūpīgu ekseģētisku pieeju.

Un tas piespiež visus, lielos un mazos, bagātos un nabagos, brīvos un saistītos, pieņemt zīmi uz savas labās rokas vai uz pieres, lai neviens nevarētu ne pirkt, ne pārdot, kā vien tas, kam ir zvēra zīme vai viņa vārds, vai viņa vārda skaitlis. Atkl. 13:16, 17
.. ja kāds pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa zīmi uz pieres vai uz rokas, tam būs jādzer Dieva dusmu vīns, kas neatšķaidīts ieliets Viņa sašutuma kausā, un būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā; un viņu mocību dūmi kāpj augšup mūžu mūžos, un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un kas pieņem viņa vārda zīmi. Atkl. 14:9-11

Zvēra zīme nes sev līdzi vissmagāko sodu, kādu Dievs jelkad ir cilvēkam pasludinājis. Šis sods ir mūžīga atšķirtība no Dieva. Tādēļ zvēra zīme ir dzīvības un nāves jautājums, un, tā kā Dievs izmeklē sirdi un raksturu, cīņai būtu jānorit par cilvēka attiecībām ar Dievu. Ir izstrādātas pārsteidzoši daudzas teorijas par zvēra zīmi, variējot no datora ģenerētām identifikācijas kartēm līdz mikročipu implantiem, bet nevienai no tām nav nekāda sakara ar cilvēka raksturu, personīgām attiecībām ar Dievu vai pakļaušanos Dieva varai. Zvērs dažās no šīm pravietiskajām interpretācijām, kā rādās, tiek pielīdzināts perversam tipam vai kaut kur noslēptam gigantiskam kompjūteram, kas satur visu iespējamo informāciju par katru cilvēku. Tas viss ienaidniekam var noderēt nolūkā uzraudzīt cilvēku rīcību un kontrolēt pieeju resursiem, bet tā nevar būt zvēra zīme, jo zvērs, kā mēs to noskaidrojām pētījumos par diviem zvēriem no Atklāsmes 13. nodaļas, norāda uz pāvestību. Ja mēs vēlamies identificēt zvēra zīmi, tas mums jādara, paturot prātā lielo cīņu un tās ietekmi uz glābšanas plānu. Atšķirtība Dieva un cilvēku starpā ir nākusi caur grēku (Dieva likuma pārkāpumu, 1. Jāņa 3:4), un tieši šī sacelšanās pret Viņa varu ir nesusi tās sekas, ko cilvēce tagad piedzīvo.

Bet jūsu nekrietnības ir šķīrušas jūs no Dieva, un jūsu grēki ir apslēpuši Viņa vaigu no jums, ka Viņš jūs neklausīsies. Jes. 59:2
Grēka alga ir nāve. Rom. 6:23

Taisnība prasīja, lai tiktu samaksāts sods par grēku, un Kristus šo prasību piepildīja, pats samaksājot noteikto cenu. Caur Viņa upuri žēlastība varēja vairoties un sagrautās attiecības starp Dievu un cilvēku varēja tikt atjaunotas. Atjaunota sirds

.. tura Dieva baušļus un Jēzus ticību. Atkl. 14:12
Jo šādu derību Es slēgšu ar Israēla namu pēc tām dienām, " saka Kungs. „Es likšu savus likumus viņu prātā un rakstīšu tos viņu sirdīs, un būšu viņiem par Dievu, un viņi būs Man par tautu." Ebr. 8:10

Atjaunotas attiecības nozīmē dzīvi, kas atkal ir saskaņā ar Dieva priekšrakstiem. Kas saka, ka pazīst Dievu, un netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības (1. Jāņa 2:4). Ja atšķirtība no Dieva ir grēka sekas, tad arī zvēra zīmei jābūt saistītai ar grēku, jo grēks ir vienīgais atšķirtības cēlonis. Ja grēks ir likuma pārkāpšana (1. Jāņa 3:4), tad, tāpat kā iesākumā, arī gala laikā cēlonis pilnīgai atšķirtībai no Dieva ir jāmeklē Viņa likuma pārkāpšanā.

Zvēru un viņa skaitli mēs identificējām nodaļā „Zvēri draudzējas". Atklāsmes 13. nodaļa vēsta, ka zīmi uzspiedīs zvēra tēls. Tēls ir kaut kas tāds, kam piemīt oriģināla īpašības, kā attēls spogulī. Pirmais zvērs no Atklāsmes 13. nodaļas (Romas katolicisma sistēma) bija spēks, kas izmantoja valsts varas resursus nolūkā uzspiest savas doktrīnas — pat ja šīs doktrīnas bija pretrunā ar Dieva Vārdu. Saskaņā ar Atklāsmes 13. nodaļu, tēlu izstrādā otrais zvērs, kuru mēs identificējām kā Amerikas Savienotās Valstis. Amerikas Savienotās Valstis kā pasaules superlielvara līdzīgi pirmajam zvēram tieksies izmantot valsts varu, lai uzspiestu reliģiskās doktrīnas — pat ja tās ir pretrunā ar Rakstiem. Ja Savienotās Valstis gatavojas demonstrēt tikpat lielu varu, kāda savulaik piederēja pāvestībai, un gatavojas piespiest visus klanīties pāvestības priekšā, tas nozīmē, ka tās kļūs līdzīgas Romai, kāda tā bija 1260 gadu periodā, kad ar likumu un vajāšanām uzspieda savas doktrīnas. Atšķirība būs tā, ka Savienotās Valstis pāvestības likumus ieviesīs un to ievērošanu uzspiedīs globālā mērogā. Pielīdzinoties Romai, tas ir, izveidojot valsts un baznīcas savienību un pielietojot valsts varu, lai uzspiestu reliģiskos likumus, Savienotās Valstis izveidos zvēra tēlu — sistēmu, kura līdzinās oriģinālam jeb ir oriģināla atspulgs. Šis reliģiski politiskais gigants tad uzspiedīs pirmā zvēra zīmi.

Saskaņā ar Rakstiem, zvēra zīme tiks uzspiesta, vispirms pielietojot ekonomiskas sankcijas pret katru fizisku vai juridisku personu, kas nevēlēsies zīmi pieņemt.

Un lai neviens nevarētu ne pirkt, ne pārdot, kā vien tas, kam ir zīme vai zvēra vārds, vai viņa vārda skaitlis.. un viņa skaitlis ir seši simti sešdesmit seši. Atkl. 13:17, 18

Zīme ir kas tāds, kas vienu lietu atšķir no citas. Reliģiskai varai piemītoša zīme varētu būt kāda īpaša mācība, kas to atšķir no citām. Vislabākais veids, kā noteikt Romas katoļu baznīcas atšķirības zīmi, ir nepastarpināti vērsties pie tās pašas mācībām. Kardināls Gibonss apgalvo, ka Romas katoļu autoritātes zīme ir svētdienas ievērošana.

Protams, Katoļu Baznīca apgalvo, ka [svinamās dienas] maiņa ir tās lēmums. Citādi nemaz nevar būt, jo tajos laikos nevienam ne sapņos nerādījās veikt kādas pārmaiņas garīgās, baznīcas un reliģiskās lietās bez tās ziņas. Šis lēmums ir zīme, kas apliecina tās garīgo varu un autoritāti reliģiskajos jautājumos. ⁵

Saule bija izcilākā dievība pagānismā.. Vēl šodien Persijā un citās zemēs ir saules pielūdzēji.. Patiesi, saulei piemīt kas karalisks, ķēnišķs, kas dara to par piemērotu simbolu Jēzum, Taisnības Saulei. Tādējādi baznīca šīm valstīm it kā sacīja:„Paturiet šo veco pagānisma vārdu! Tas paliks nošķirts, svēts. " Un tā Baldram veltītā pagānu Saules diena kļuva par Jēzum svētīto kristiešu svētdienu. ⁶

Svētdienai kā pielūgsmes dienai nav pamatojuma Rakstos, tā balstās tikai tradīcijā. Protestanti vienmēr ir uzstājuši, ka mūsu ticības standartam ir jābūt Bībelei un tikai Bībelei. Lai nostātos pret šo izaicinājumu, Romas Katoļu baznīca 1545. gadā sasauca Trentas koncilu un pasludināja, ka tradīcija stāv augstāk par Rakstiem. Reģiona arhibīskaps šim tematam veltītā runā uzstāja, ka pierādījums tradīcijas pārākumam pār Rakstu autoritāti ir atrodams sabata pārcelšanā uz svētdienu.

Baznīca ir pārcēlusi sabatu uz svētdienu ne pēc Kristus pavēles, bet balstoties uz savu pašas autoritāti.⁷

Tradīcija, ne Raksti, ir klints, uz kuras ir būvēta Jēzus Kristus Baznīca.⁸

Protestanti, kas kā pielūgsmes dienu ievēro svētdienu, līdz ar to godina Romas katolicisma zīmi. Romas katoļi apgalvo:

Tāpēc kristiešu sabats līdz šai dienai ir vispāratzīta katoliskās Baznīcas atvase, kā Svētā Gara laulātā draudzene, pret kuru protestantu pasaule nebilst ne vārdiņa.⁹

Svētdiena ir mūsu autoritātes zīme.. Baznīca stāv pāri Bībelei, un sabata pārcelšana apliecina šo faktu.¹⁰

Jautājums:Vai ir kāds cits veids, lai pierādītu, ka Baznīcai ir vara iecelt reliģiskos svētkus?

Atbilde:Ja tai nebūtu tādas varas, tā nebūtu varējusi izdarīt to, kur tai piekrīt visi mūsdienu reliģiskie virzieni, — tā nebūtu varējusi veikt pārmaiņu, kurai nav pamatojuma Rakstos, proti, ar svētdienas, nedēļas pirmās dienas, ievērošanu aizstāt sestdienas, nedēļas septītās dienas, ievērošanu.¹¹

Jūs teiksiet, ka sestdiena bija jūdu sabats, bet kristiešiem sabats ir pārcelts uz svētdienu. Pārcelts! Bet kas to ir pārcēlis? Kas ir tiesīgs izmainīt Visaugstā Dieva pasludināto bausli? Ja Dievs ir runājis un sacījis:„Tev būs turēt svētu septīto dienu!", kurš gan uzdrīkstēsies sacīt:nē, tu drīksti strādāt un visas pasaulīgās lietas kārtot septītajā dienā, bet tās vietā tev jātur svēta pirmā diena? Tas ir vissvarīgākais jautājums, un es nezinu, kā jūs uz to varēsiet atbildēt. Jūs esat protestants, un jūs apliecināt, ka turaties pie Bībeles un tikai pie Bībeles, un tomēr, kad jums starp septiņām dienām viena ir jātur svēta, tad tik svarīgā lietā jūs nostājaties pret skaidro Bībeles burtu un noliekat citu dienu tās vietā, ko Viņš ir pavēlējis. Pavēle turēt svētu septīto dienu ir viens no desmit baušļiem; jūs ticat, ka pārējie deviņi ir vēl arvien saistoši; tad kas jums ir devis tiesības aizskart ceturto? Ja jūs esat konsekvents savos principos, ja jūs patiešām sekojat Bībelei un tikai Bībelei, jums būtu jāspēj uzrādīt kaut vienu vietu Jaunajā Derībā, kur šis ceturtais bauslis ir pārliecinoši mainīts.¹²

Kāpēc sabata bauslim Dieva likumā ir tik būtiska vieta, un kāpēc kādas noteiktas dienas ievērošanai tiek piešķirta tik liela nozīme?
Atbilde meklējama šī baušļa formulējumā, kas satur Dieva zīmogu.
Sabata bauslis ne tikai atrodas desmit baušļu centrā, bet arī satur baušļus apstiprinošu zīmogu. Izmetiet to ārā, un baušļi zaudēs autoritāti jeb oficiālo raksturu, kuru piešķir zīmogs.

Zīmogs satur trīs raksturīgas detaļas:

• likumdevēja vārdu,
• viņa ieņemamo amatu un
• viņa pārvaldītās teritorijas nosaukumu.

Tikai ceturtajā bauslī ir atrodami sekojošie trīs punkti:

• YHWH (Jehova jeb Jahve — Kungs (tulk. piez. )) Dievs (Dieva vārds),
• Radītājs (Viņa ieņemamais stāvoklis, tituls) un
• Debesis un zeme (Viņa pārvaldītā teritorija).

Izmetiet šo bausli, un ikviens jebkuras reliģijas sekotājs varēs parakstīties zem pārējiem deviņiem. Izmaiņas zīmogā nozīmē izmaiņas valdībā, tās nozīmē jaunu autoritāti ar varu ieviest jaunus likumus. Paklausība jaunajiem, ar jaunās varas zīmogu ratificētajiem likumiem loģiski nozīmē pakļaušanos šai jaunajai varai. Tas vienmēr ir bijis sātana mērķis — pacelt savu varu pāri Dieva tronim. Pretendējot uz likumdevēja autoritāti un — pretstatā Dieva zīmogam — uzspiežot savu zīmogu, sātans veikli saņem savās rokās visas Dieva pilnvaras. Paklausība viņa autoritātes zīmogam (jeb zīmei) nozīmē pakļaušanos viņa, nevis Dieva valdībai. Tā ir atkrišana vispārākajā pakāpē. Kad cilvēce pakļautos šim viltus zīmogam un atklāti apliecinātu to, izsludinot svētdienas ievērošanas likumus, tad cilvēks būtu pilnībā nodevies sātana pārvaldībai. Kamēr šādi likumi nav ieviesti, vēl ir iespējama brīva izvēle. Zvēra zīme vienkārši novedīs pie galīgas nošķiršanās no Dieva, jo katrs būs spiests izvēlēties, kam viņš grib paklausīt. Kas izvēlēsies paklausīt Dievam, kā sodu saņems vajāšanas. Kas izvēlēsies paklausīt šīs zemes autoritātēm, kā sodu saņems atšķirtību no Dieva. Visi būs spiesti izdarīt izvēli.

Viscaur Rakstos attieksme pret Dieva sabatu ir visaugstākajā mērā nopietna.

„Un svētījiet manus sabatus; tie būs zīme starp Mani un jums, lai jūs zinātu, ka Es esmu Kungs, jūsu Dievs. " Eceh. 20:20
„Jo patiesi Es jums saku:pirms debess un zeme zudīs, nekur nezudīs ne viena rakstu zīmīte, ne viens vārdiņš no likuma, līdz viss būs piepildīts. " Mat. 5:18
„Kāpēc jūs turklāt ar savu tradīciju pārkāpjat Dieva bausli? " Mat. 15:3
„Bet velti tie Mani pielūdz, mācīdami cilvēku baušļus un mācības. " Mat. 15:9
„Katrs stāds, ko mans Debesu Tēvs nav stādījis, tiks izrauts ar saknēm. " Mat. 15:13
"Izvēlieties šodien, kam jūs kalposiet! ja Kungs ir Dievs, sekojiet Viņam! " Jozuas 24:15

Romas baznīca pasludina, ka svētdiena ir tās autoritātes zīme. Vēl vairāk, tā pasludina, ka tai ir tiesības izdot likumus morāles jautājumos un ka valdībām ir jāparakstās zem tās direktīvām. Uz šādām tiesībām tā pretendēja ne vien viduslaikos; uz tādām tiesībām tā pretendē arī šodien. Pāvesta Jāņa Pāvila II sankcionētajam oficiālajam Katoļu baznīcas katehismam šai ziņā ir ko sacīt:

Baznīca, patiesības balsts un pamats, ir saņēmusi no apustuļiem šo svinīgo Kristus pavēli — pasludināt glābjošo patiesību.. Baznīcai pieder tiesības vienmēr un visur pasludināt morāles principus, ieskaitot tos, kas attiecas uz sociālo kārtību, un izteikt spriedumus par visām sabiedriskajam lietām, ciktāl to pieprasa fundamentālās cilvēktiesības vai dvēseļu glābšana.¹³

Saskaņā ar šo katehismu, morāles jautājumus diktē desmit baušļi, tomēr ne tie desmit baušļi, kas atrodami Bībelē, bet katoļu baznīcas tēva Augustīna formulētie.

Kopš Sv. Augustīna laikiem desmit baušļi ir ieņēmuši dominējošo vietu kristību kandidātu un ticīgo katehēzē. .. Kristiešu morālā stāja Baznīcas katehismos bieži ir skaidrota, vadoties pēc desmit baušļu pavēlēm. Baušļu sadalījums un numerācija vēstures gaitā ir variēta. Pašreizējais katehisms vadās pēc baušļu sadalījuma, kuru iedibinājis Sv. Augustīns un kurš Katoliskajā Baznīcā ir kļuvis tradicionāls.¹⁴

Kāda apbrīnojama atzīšanās! Katoļu morāles pamatu veido nevis Bībelē atrodamie desmit baušļi, bet gan Augustīna formulētie. Tā kā svētdiena ir katoļu baznīcas autoritātes zīme, kas ir atklātā opozīcijā Dieva pasludinātajai gribai, kompromiss šai jautājumā ir neiespējams. Svētdiena kā pielūgsmes diena var tikt aizstāvēta, vienīgi pamatojoties uz katoliskiem principiem. Katoļu baznīcai šai sakarā pašai ir kas sakāms:

Svētdiena ir katoļu iedibinājums, un prasības to ievērot var tikt aizstāvētas, tikai balstoties uz katoliskiem principiem.. Rakstos no sākuma līdz beigām nav ne mazākās norādes, kas attaisnotu iknedēļas publiskās pielūgsmes dienas pārcelšanu no nedēļas pēdējās uz pirmo dienu.¹⁵

Tāpēc kristiešu sabats līdz šai dienai ir vispāratzīta Katoliskās Baznīcas atvase, kā Svētā Gara laulātā draudzene, pret kuru protestantu pasaule nebilst ne vārdiņa.¹⁶

ja protestanti sekotu Bībelei, viņi Dievu pielūgtu sabata dienā. Turēdami svētdienu, viņi seko Katoļu Baznīcas likumam.¹⁷

Protestantismam, ja tas atraida Romas [katoļu] Baznīcas autoritāti, nav cita pamatojuma svētdienas teorijai, un tad tam loģiski pienāktos kā sabatu ievērot sestdienu.¹⁸

Loģika un veselais saprāts prasa pieņemt vienu no divām alternatīvām:vai nu protestantisms un sestdienas turēšana, vai katolicisms un svētdienas turēšana. Kompromiss ir neiespējams.¹⁹

Kāds varētu padomāt, ka daži no šiem paziņojumiem ir novecojuši un ka mūsu laikmetā Roma šai jautājumā neuzstātos tik bargi. Tomēr, ja zvēra zīmes uzspiešanai ir lemts kļūt par realitāti, ir sagaidāms, ka šis konflikts tikai saasināsies un pacelsies balsis, kas prasīs svētdienas ievērošanu uzspiest ar likumu. Tieši uz to īsi pirms jaunās tūkstošgades sākuma aicināja Jānis Pāvils II. Pat vairāk, Baznīca savā kanonā ir ieviesusi stingrus likumus, kas prasa totālu pakļaušanos pāvestam doktrināros jautājumos. Savādi, taču šajās pāvesta vēstulēs uz disidentiem attiecinātie vārdi „ķeceris” un „sods” atsauc atmiņā inkvizīcijas laika vajāšanas. Savā apustuliskajā vēstulē par svētdienas svētumu pāvests atkārtoti aicina ieviest svētdienas likumus, lai uzspiestu tās ievērošanu:

Atpūtas diena. 64. ..tikai ceturtajā gadsimtā Romas impērijas civillikums atzina nedēļas ciklu, nosakot, ka „saules dienā" tiesnešiem, pilsētniekiem un dažādām amatu apvienībām nav jāstrādā. (107) Kristieši līksmojās, redzot, ka tādējādi ir novērsti apstākļi, kuru dēļ līdz tam Kunga dienas ievērošana reizēm prasīja lielu varonību. Tagad viņi bez kavēkļiem varēja nodoties kopīgām lūgšanām. (108) Tāpēc būtu nepareizi šajā nedēļas cikla likumdošanā saskatīt tikai vēsturiskus apstākļus bez īpašas nozīmes Baznīcai, kurus tā varētu vienkārši ignorēt. Pat pēc Romas impērijas krišanas koncili nebeidza uzstāt, lai tiktu sakārtots jautājums par atpūtu svētdienā.. Kad cauri gadsimtiem Baznīca ir izdevusi likumus par atpūtu svētdienā, (109) tai prātā visvairāk ir bijis kalpotāju un strādnieku darbs, noteikti ne tāpēc, ka šis darbs, salīdzinot ar svētdienas ievērošanas garīgajām prasībām, būtu kaut kādā ziņā mazāk vērtīgs, bet drīzāk gan tāpēc, ka ir nepieciešams stingrāks regulējums, lai atvieglotu tā uzlikto nastu un tādējādi katram dotu iespēju turēt Kunga dienu svētu. Mans priekšgājējs pāvests Leo XIII šajā sakarā savā enciklikā „Rerum Novarum" runāja par atpūtu svētdienā kā par strādnieka tiesībām, kuras valstij ir jāgarantē.. Tāpēc arī īpaši mūslaiku apstākļos kristieši, dabiski, cīnīsies par to, lai valsts likumdošana respektētu viņu pienākumu turēt svētdienu svētu.²⁰

Šī pāvesta vēstule rosināja Londonas laikrakstu The Sunday Times izteikties:„Pāvests uzsāk kampaņu svētdienas glābšanai.” (5. 07. 1998. )

Tikai dažas dienas pēc šīs direktīvas par svētdienas svētuma uzturēšanu, 1998. gada 18. maijā, Vatikāns izsūtīja apustulisko vēstuli AD TUENDAMFIDEM („Ticības saglabāšanai”), ar ko pievieno Kanonisko tiesību kodeksam un Austrumu baznīcu kanonisko tiesību kodeksam dažas papildu normas, kurās izteikta stingra nostāja attiecībā uz pakļaušanos pāvestam doktrināros jautājumos.

Can. 1436 § 1. Kas noliedz vai apšauba kādu no patiesībām, kurām mums jātic ar dievišķu un katolisku ticību, vai noliedz kristīgo ticību kopumā un nenāk pie prāta pēc tam, kad ir likumīgi brīdināts, tas jāsoda kā ķeceris vai atkritējs ar pilnīgu ekskomunikāciju; garīdzniecības loceklis turklāt var tikt sodīts ar citiem soda veidiem, neizslēdzot depozīciju.

§2. Papildus tam, ja kāds noraida neapstrīdami saistošu doktrīnu, ko, realizējot savu autentisko maģistēriju, ir izvirzījis Romas virspriesteris vai bīskapu kolēģija, vai, pretēji, pieņem doktrīnu, kuru tie ir nolādējuši kā maldīgu, un nenāk pie prāta, kad ir likumīgi brīdināts, tas ir jāsoda pienācīgā kārtā.

5. Mēs nosakām, ka viss, kas pavēlēts šajā Mūsu apustuliskajā vēstulē motu proprio (lat. val. — 'pēc paša iniciatīvas' — pāvesta pēc paša iniciatīvas izdots un personīgi parakstīts dokuments (tulk. piez. )), ir neapšaubāms un patiess, un uzdodam to iekļaut Katoliskās Baznīcas universālajā likumā, tas ir, Kanonisko tiesību kodeksā un Austrumu baznīcu kanonisko tiesību kodeksā, respektīvi, tieši tā, kā augstāk norādīts, nepieļaujot nekādas atkāpes. Izdots Romā, Sv. Pētera bazilikā, 1998. gada 18. maijā, Mūsu pontifikāta divdesmitajā gadā.²¹

Kas noliegs vai apšaubīs kādu no patiesībām, kurām mums jātic ar dievišķu un katolisku ticību, tas tiks atzīts par ķeceri? Sodīts pienācīgā kārtā? Te pilnīgi noteikti izskan draudi un atgādinājums par tiem laikiem, kad ķeceri saņēma pienācīgu sodu par saviem pārkāpumiem. Protams, šis sods bija nāve. Bībele saka, ka vēsture atkārtosies un tieši tāpat, kā viduslaikos atteikšanās ievērot svētdienu noveda pie ekonomiskas blokādes un galu galā pie nāves, tas notiks arī pirms žēlastības laika noslēguma. Taču šoreiz dekrētam būs globāls spēks, un visai pasaulei būs jāizvēlas starp uzticību Dievam un lojalitāti cilvēkam. Tad, saskaņā ar Daniēla un Jāņa pravietojumiem, nāks tāds bēdu laiks, kāds vēl nav piedzīvots.

Norādot uz Jeruzalemes izpostīšanu un notikumiem, kas gaidāmi pirms Viņa otrās atnākšanas, Jēzus brīdināja par „postošu negantību". Tas, ko runāja Jēzus un Daniēls, saskan ar Atklāsmes grāmatas autora Jāņa redzēto. Jeruzalemes izpostīšana kalpo kā prototips tam, kas notiks ar visu pasauli, un, ja mēs ņemsim vēra Bībeles brīdinājumus, Dievs saskaņā ar solīto pasargās savus uzticīgos ļaudis.

„Tā nu, kad jūs redzēsiet svētajā vietā „postošu negantību", kā runājis pravietis Daniēls, — kas lasa, lai saprot. " Mat. 24:15

Kas ir šī postošā „negantība"?
Lūkas 21:20 mēs atrodam atbildi:
„Kad jūs redzēsiet Jeruzalemi karaspēka ielenktu, tad ziniet, ka tās izpostīšana ir tuvu. " Lūkas 21:20

Paralēlā rakstvieta paskaidro, ka vārdi „postošā negantība” ir attiecināti uz romiešu leģioniem. Tādējādi pagāniskā Roma ir nosaukta par negantību, un mēs zinām, ka tieši šī vara sita krustā Miera Valdnieku. Turklāt tā arī vajāja Dieva ļaudis un bez žēlastības tiecās tos izskaust no zemes virsas. Arī tās reliģija bija „negantība”. Tā ne vien pielūdza imperatoru, bet arī 321. gadā uzspieda pasaulei viltoto pielūgsmes dienu. Romā pastāvēja tāda sakrālā kulta sistēma, kurā priesteri piesauca pārdabiskus spēkus, un arī tādu praksi Bībele nosoda kā „negantību”.

Vēl viens iemesls, lai atsauktos uz Romu kā „postošo negantību”, ir tās reliģijas elkdievīgais raksturs. Romieši pielūdza daudzus dievus — veselu panteonu, starp kuriem ievērojamu vietu ieņēma sievišķās dievības. Romiešu dieviete Diāna, kuru grieķi dēvēja par Artemīdu, tika godināta kā galvenā Romas dieviešu panteonā, un 2. Ķēn. 23:13 un Jes. 44:19 elkdievība ir nosaukta par negantību.

Tā kā Jēzus norāda uz diviem periodiem Viņa ļaužu vēsturē, termins „postošā negantība” ne tikai var tikt attiecināts uz pagānisko Romu, bet tas ir jāattiecina arī uz pāvestīgo Romu, kura beigu laikā atkārtos šīs zvērības. Citiem vārdiem sakot, kad Jēzus norāda uz pagānisko Romu, kura vajāja Dieva ļaudis un sagrāva burtisko Jeruzalemi, Viņš runā par prototipu, kura piepildījums ir pāvestīgā Roma. Tādējādi pāvestīgā Roma ir negantības sistēma, viltus reliģija, kas vajā garīgo Jeruzalemi, Dieva ļaudis visā pasaulē. Tāpat kā senatnes imperatoram pāvestam pieder garīgā un laicīgā vara, un panteona vietā ir nolikta Marija un svētie, kam visiem ir dots aizbilst par cilvēkiem Dieva priekšā.

Lai saprastu Mateja evaņģēlija 24. nodaļā sniegtā Jēzus pravietojuma piepildījumu gala laikā, ir nepieciešams pētīt prototipu — burtisko Jeruzalemes izpostīšanu, kad Romas karaspēks bija to aplencis. Vēsturnieki vēsta, ka 66. gada oktobrī Cestijs Galls (Cestius Gallus) ieradās pie Jeruzalemes, sagrāva daļu aizsargmūru, bet, kad pilsētas aizstāvji, jūdi, ieslēdzās Templī, tad, kā stāsta jūdu vēsturnieks Jozefs (Josephus), bez kāda iemesla viņš pēkšņi atkāpās no pilsētas un atgriezās Antiohijā. Tomēr viņa lēmums bija postošs, jo jūdu pretošanās kustības cīnītājiem, kas kontrolēja virsotnes gar ziemeļu virzienā vedošo kalnu ceļu, izdevās nogalināt gandrīz sešus tūkstošus romiešu. Šī īsā atelpa ļāva kristiešiem, kuri ņēma vērā Jēzus vārdus, iespēju aizbēgt no Jeruzalemes.

„Tā nu, kad jūs redzēsiet svētajā vietā „postošu negantību", kā runājis pravietis Daniēls, — kas lasa, lai saprot, —tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos! Kas ir uz jumta, lai nekāpj zemē paņemt kaut ko no mājas! Kas ir laukā, lai neiet pakal apmetnim! Cik smagi tajās dienās būs grūtniecēm un zīdītājām! Lūdziet, lai jūsu bēgšana neiekrīt ziemā vai sabata dienā! " Mat. 24:15

Kāpēc Jēzus te piemin ziemu un sabatu? Nekas no Jēzus sacītā nav bez nozīmes, tāpēc mēs varam pieņemt, ka gala laikā sabata jautājums būs svarīgs. Mums arī nāksies bēgt no gaidāmajām Romas vajāšanām, no „postošās negantības”.

Sabats simbolizē atdusu pēc Viņa padarītā darba Golgātā, un vēsture liecina, ka Dievs atbildēja uz to kristiešu lūgšanām, kuri 70. gadā dzīvoja Jeruzalemē. Viņi atstāja Jeruzalemi novembrī, tieši pirms ziemas iestāšanās, un trešdienā. Viņi nodibināja koloniju Pellā (Pella), dienvidaustrumos no Galilejas jūras, un neviens no šiem pirmkristiešiem, kas pieņēma Jēzus pravietisko vēsti, neaizgāja bojā. Tieši tāpat tiem, kas dzīvos beigu laikā, kad tiks izsludināta zvēra zīme, būs iespēja bēgt uz vientuļām vietām, kā to darīja Jeruzalemes pirmkristieši, un Dievs tādos laikos apsola aizsardzību.

Nāciet, mana tauta, savos kambaros un aizveriet durvis aiz sevis:paslēpieties īsu brīdi, kamēr sašutums būs pāri! Jes. 26:20
Tūkstotis kritīs tev blakus, un desmit tūkstoši pa tavu labo roku; bet tevi tas neskars. Ar savām acīm tu redzēsi, kā bezdievjiem tiek atmaksāts. Ps. 91:7, 8

Ja mēs ignorēsim pravietojumus, tad aiziesim bojā tāpat kā nepaklausīgie jūdi 70. gadā. Tā gada pavasarī tūkstošiem jūdu sapulcējās Jeruzalemē, lai svinētu Pashas svētkus. Piepeši pilsētu aplenca romieši, kuri nāca atriebt savu 66. gada sakāvi. Uzraksti uz Tita arkas Romā vēsta, ka Tits aplenca Jeruzalemi brīdī, kad jūdi bija sapulcējušies pilsētā. Aplenkumam ievelkoties, savu daļu prasīja slimības, netīrība un bads, un vispārējās panikas vidū šausmu sajūtu kāpināja trīs bandītiski grupējumi, kas terorizēja savus tautasbrāļus jūdus un nežēlīgi sacentās par kontroli pār sarūkošajiem pārtikas krājumiem. Vēsturnieks Jozefs ir pat pierakstījis, ka mātes ēda savus mazuļus.

Brīnišķais Tempļa komplekss — par spīti Tita pavēlēm to pasargāt — tika nodedzināts un sagrauts, tieši kā Jēzus bija teicis. Akmens uz akmens nepalika, tāpēc ka Romas kareivji, meklēdami sakusušu zeltu, apgrieza otrādi katru akmeni. Viss, kas ir palicis no vecās Jēzus laika Jeruzalemes, ir Raudu mūris, kas bija daļa no Tempļa ārējā pagalma mūriem.

70. gadā Jeruzalemē gāja bojā divsimt piecdesmit tūkstoši jūdu. Romieši pēc pilsētas ieņemšanas Tempļa drupās upurēja cūkas, tā parādot savu nicinājumu pret jūdiem, kā arī pielūdza tur savus pagāniskos simbolus. Deviņdesmit septiņi tūkstoši vīriešu, sieviešu un bērnu tika saņemti gūstā un daudzi citi tika aizvesti uz Ēģipti un citām zemēm kā vergi. Jau Mozus bija pareģojis nepaklausības sekas.

„Bet, ja tu neuzklausīsi Kunga, tava Dieva, balsi, lai ņemtu vērā un darītu visus Viņa baušļus un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu, tad notiks, ka pār tevi nāks visi šie lāsti un tevi pārmāks. " 5. Mozus 28:15

„Un viņš tevi aplenks pie visiem vārtiem, līdz tavi augstie nostiprinājuma mūri, kam tu uzticējies, visā zemē kritīs; un viņš tevi aplenks pie visiem vārtiem pa visu zemi, ko Kungs, tavs Dievs, tev ir devis. Un tu ēdīsi savas paša miesas augli, savu dēlu un savu meitu miesu, kurus Kungs, tavs Dievs, tev ir devis, tai aplenkumā un spaidos, ar kādiem ienaidnieki tevi spaidīs. " 5. Mozus 28:52, 53

Dievs saviem ļaudīm bija precīzi pateicis, kādas svētības viņi varēs baudīt, ja paklausīs, un kādus lāstus piedzīvos, ja nepaklausīs. Izvēle piederēja viņiem. Dieva likums nav domāts kā līdzeklis nepaklausīgo sodīšanai, bet nepaklausība pati rada sekas. Dievs neprasa mums turēt Viņa likumu, lai mēs ar to tiktu glābti; gluži pretēji, likums ir dots izglābtajiem, lai pasargātu viņus no ļauna. Paklausība Dieva likumam ir mīlestības izpausme; tā ir līdzeklis, kas palīdz mums izveidot draudzību ar Viņu.

„Ja jūs Mani mīlat, turiet manus baušļus! " Jāņa 14:15

Ko Jēzus teica pirmajiem mācekļiem, Viņš saka arī mums. Roma vēlreiz vajās Dieva ļaudis, un mums vajadzētu lasīt laika zīmes, kas stāsta, ka Jēzus otrā atnākšana ir tuvāk nekā jelkad agrāk. Pētot pravietisko vārdu, mēs ieraugām savu vietu laika straumē. Laiks ir vēls — vēlāks, nekā mēs domājam. Ir pienācis brīdis pamosties no snauda un sagatavoties Jēzus otrajai atnākšanai.

Zvēra zīme ir galīgais paklausības pārbaudījums. Tā noteiks, kurš paliks uzticīgs Kristus norādījumiem, lai ko tas maksātu, un kurš kritīs zem sātana karoga. Sabata ievērošana ir visiespaidīgākais signāls pasaulei, ka mēs ticam Dievam kā savam Radītājam un Izpircējam, signāls, ka mēs savā dzīvē atzīstam Viņa — un tikai Viņa — autoritāti reliģiskās lietās. Mūsu laikos katrs, kurš aizstāv septītās dienas sabatu, tiek padarīts par apsmieklu. Nudien, varam pajautāt:„Kā gan kāds var ievērot septītās dienas sabatu, pieminot radīšanu sešās dienās, kamēr visa pārējā pasaule turas pie evolūcijas principiem?" Tāpat varam pajautāt:„Kā tas var būt, ka visa pārējā pasaule kļūdītos, īpaši ņemot vērā brīnumainās zīmes, ko piedzīvo svētdienas piekritēji, un tikai mazai saujiņai tā saukto fanātiķu būtu taisnība? " Tas prasīs drosmi — stāvēt Dieva pusē. Jautājums nav par dienu. Jautājums ir par pilnīgu Dieva varas atzīšanu, un diena tam ir tikai zīme.

„.. ja kāds pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa zīmi uz pieres vai uz rokas, tam būs jādzer Dieva dusmu vīns, kas neatšķaidīts ieliets Viņa sašutuma kausā, un būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā; un viņu mocību dūmi kāpj augšup mūžu mūžos, un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un kas pieņem viņa vārda zīmi." Atkl. 14:9-11

Atsauces

1. Roy Allan Anderson, Unfolding the Revelation (Rojs Alens Andersons „Skaidrojot Atklāsmes grāmatu"), Pacific Press Publishing Association
2. The Temporal Power of the Vicar of Jesus Christ, p. 27 („Jēzus Kristus vikāra laicīgā vara", 27. lpp. )
3. Decretal, de Translat, Episco, Cap
4. Pāvests Nikolass, Dist. 96, citēts izdevumā Facts for the Times, 55., 56. lpp., 1893. g.
5. Extract from a letter written by the Chancellor of Cardinal Gibbons; 11 November 1895 (Izvilkums no kardināla Gibonsa kancelejas vadītāja vēstules 1895. g. 11. novembrī)
6. Catholic World, March 1894, p. 809 („Katoļu Pasaule", 1894. g. marts, 809. lpp. )
7. Canon and Tradition, by Holtzman („Kanons un tradīcija", sastādītājs Holcmans)
8. Catholic Doctrine as defined by the Council of Trent, by Nampon („Trentas koncilā formulētā katoliskā doktrīna", sastādītājs Nampons)
9. The Catholic Mirror, September 23, 1893
10. The Catholic Record, September 1, 1923
11. A Doctrinal Catechism, Stephen Keenan (Stefens Kīnens „Doktrinārs katehisms")
12. Library of Christian Doctrine („Kristīgās mācības bibliotēka"), 3., 4. lpp.
13. Moral Life and Magisterium of the Church, 2032, The Catechism of the Catholic Church („Katoļu baznīcas katehisms":„Morālā dzīve un baznīcas maģistērijs")
14. 2065-2066, The Catechism of the Catholic Church („Katoļu baznīcas katehisms")
15. Catholic Press (Sydney), August 25, 1900
16. The Catholic Mirror, September 23, 1893
17. Albert Smith, Chancellor of the Archidiocese of Baltimore, replying for the Cardinal in a letter dated February 10, 1920 (Alberts Smits, Baltimoras arhidiecēzes kancelejas vadītājs, kardināla vārdā rakstītā atbildes vēstulē 1920. gada 10. februārī)
18. John Gilmary Shea, in The American Catholic Quarterly Review, January 1883 (Džons Gilmarijs Šejs izdevumā „Amerikas katoļu ceturkšņa apskats", 1883. g. janvārī)
19. The Catholic Mirror, December 23, 1893 (1893. g. 23. decembrī)
20. Apostolic Letter „Dies Domini" of the Holy Father John Paul II to the Bishops, Clergy and faithful of the Catholic Church on keeping the Lord's Day Holy — Dies Domini of John Paul II on keeping the Lord's Day Holy, May 7, 1998 (Svētā Tēva Jāņa Pāvila II apustuliskā vēstule „Dies Domini" Katoliskās Baznīcas bīskapiem, garīdzniekiem un ticīgajiem par Kunga dienas svētīšanu, 1998. g. 7. maijs)
21. AD TUENDAM FIDEM, May 18, 1998 (1998. g. 18. maijā)

Nodaļa no grāmatas “Patiesība nav nebūtiska” Valters J. Veits

Daudzus, sevišķi tos, kas vēl ir jauni kristīgajā dzīvē, reizēm nomāc šaubas. Bībelē ir daudz lietu, ko tie nespēj izskaidrot vai pat saprast, un sātans tās izlieto, lai satricinātu viņu ticību Rakstiem kā Dieva atklāsmei. Viņi jautā: “Kā lai es zinu pareizo ceļu? Ja Bībele tiešām ir Dieva Vārds, kā lai atbrīvojos no šīm šaubām un neziņas?”

Dievs nekad neprasa no mums ticību, nedodot pietiekošus pierādījumus mūsu ticības pamatošanai. Viņa esamība, Viņa raksturu, Viņa vārda patiesīgumu — visu apstiprina liecības, kas pārliecina prātu, un tādu liecību ir ļoti daudz. Tomēr Dievs nekad nav novērsis iespēju šaubīties. Mūsu ticībai jābalstās uz Dieva sniegtajām liecībām un nevis uz cilvēcīgiem pierādījumiem. Tie, kas vēlas šaubīties, vienmēr atradīs iemeslu, bet tie, kas godīgi ilgojas uzzināt patiesību, visur saskatīs neskaitāmus pierādījumus savas ticības nostiprināšanai.

Ierobežotiem prātiem nav iespējams pilnīgi aptvert bezgalīgā Dieva darbu un raksturu. Visasākajam prātam, visaugstāk izglītotajam cilvēkam svētā Būtne vienmēr paliks tērpta noslēpumā. “Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visvarenā pilnībai? Tās ir tik augstas kā debesis, ko tu tur sasniegsi? Dziļākas nekā elle, cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas?” (Ījaba 11:7,8)

Apustulis Pāvils izsaucas: “Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas viņa tiesas un cik neizdibināmi viņa ceļi!” (Romiešiem 11:33) Bet, lai gan “padebeši un tumsa ir ap Viņu,” “taisnība un tiesa ir Viņa troņa balsti” (Psalms 97:2). Dieva izturēšanos pret mums un Viņa motīvus mēs spējam saprast tikai tik tālu, līdz sastopamies ar bezgalīgu spēku, savienotu ar neizmērojamu mīlestību un žēlastību. Viņa nodomus mēs spējam aptvert tikai par tik, cik tas mums nāk par labu, un aiz šīs robežas mums tomēr jāuzticas visvarenajai Rokai un mīlestības pārpilnajai Sirdij.

Dieva Vārds, tāpat kā tā dievišķā Autora raksturs, satur noslēpumus, ko ierobežotas būtnes nekad nespēs pilnīgi saprast. Grēka ienākšana pasaulē, Kristus miesā nākšana, jaunpiedzimšana, augšāmcelšanās un daudzas citas patiesības, ar ko iepazīstina Bībele, ir pārāk dziļi noslēpumi, lai cilvēka prāts tos varētu izskaidrot vai pilnīgi aptvert. Bet mums nav iemesla apšaubīt Dieva Vārdu tikai tādēļ, ka nespējam saprast Viņa aizgādības noslēpumus. Arī fiziskajā pasaulē mūs pastāvīgi apņem noslēpumi, kurus nevaram izdibināt. Visvienkāršākās dzīvības formas atklāj problēmas, ko visgudrākais filozofs neņemsies izskaidrot. Visur pastāv mums neizprotami brīnumi. Vai gan tad vajadzētu justies pārsteigtiem, ka arī garīgajā pasaulē ir neizdibināmi noslēpumi? Grūtības izskaidrojamas vienīgi ar cilvēka prāta nepilnību un ierobežotību. Kungs Rakstos devis pietiekoši daudz pierādījumu par to dievišķo raksturu, un mums nav jāapšauba Viņa Vārds, ja nespējam izprast visus Viņa darba noslēpumus.

Apustulis Pēteris atzīst, ka Rakstos ir grūti saprotamas lietas, “ko nemācītie un nenostiprinātie ļaudis sagroza... sev par pazušanu”. (2.Pētera 3:16) Skeptiķi uz šīm grūti izprotamajām Rakstu daļām ir atsaukušies kā uz argumentu pret Bībeli, bet tieši tas ir stiprs pierādījums tās dievišķajai inspirācijai. Ja Bībele nesaturētu augstākas patiesības par Dievu, kā tikai to, ko varam viegli saprast, ja ierobežotie prāti spētu aptvert Dieva lielumu un varenību, tad Bībelei nebūtu dievišķās autoritātes nekļūdīgo pilnvaru. Tieši tajā apskatīto tematu varenībai un noslēpumainībai vajadzētu mūsos modināt ticību, ka tā ir Dieva Vārds.

Bībele patiesību atklāj tik vienkārši un tik atbilstoši cilvēka sirds vajadzībām un ilgām, ka pārsteidz un valdzina visaugstāk attīstītos prātus un tajā pat laikā visvienkāršāko cilvēku dara spējīgu ieraudzīt pestīšanas ceļu. Un tomēr šīs neuzkrītoši izteiktās patiesības risina tik lielus un neaptveramus jautājumus, kas tik ļoti pārsniedz cilvēka izpratnes spējas, ka mēs tos varam pieņemt tikai tāpēc, ka tas ir Dieva Vārds. Tā arī glābšanas plāns mums ir atklāts tik skaidri, ka ikviena dvēsele var redzēt soļus, kas tai jāsper, nožēlā un ticībā tuvojoties Dievam un Kungam Jēzum Kristum, lai tiktu glābta Dieva paredzētajā veidā. Tomēr zem šīm tik viegli saprotamajām patiesībām atrodas noslēpumi, kas aizklāj Viņa godību, — noslēpumi, kas ir augstāki par jebkura pētnieka prātu, kas nopietnu patiesības meklētāju pilda ar godbijību un ticību. Jo vairāk tas iedziļinās Rakstos, jo spēcīgāka kļūst viņa pārliecība, ka Bībele ir dzīvā Dieva Vārds, un cilvēka prāts zemojas dievišķās atklāsmes varenības priekšā.

Atzīt, ka mēs nespējam pilnīgi saprast Bībeles lielās patiesības, nozīmē piekrist, ka ierobežots prāts nav atbilstošs Bezgalīgā uztveršanai, ka cilvēks ar savām nelielajām zināšanām nespēj izprast Visuzinātāja nodomus.

Skeptiķi un neticīgie noraida Dieva Vārdu, tāpēc ka tie nevar izdibināt visus tā noslēpumus, un pat ne visi, kas apgalvo, ka tic Bībelei, ir brīvi no briesmām šai ziņā. Apustulis saka: “Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva.” (Ebrejiem 3:12) Ir pareizi rūpīgi pētīt Bībeles mācības un mēģināt izdibināt “Dieva dziļumus” (l. Korintiešiem 2:10), cik tālu tie atklāti Rakstos. Kamēr “noslēpumainās lietas visas pieder Kungam, mūsu Dievam”, “atklātās lietas ir darītas zināmas mums”.(5.Mozus 29:29) Bet sātans cenšas panākt, lai cilvēka prāts kļūtu nederīgs pētīšanai. Bībeles patiesību izprašana tiek saistīta ar atsacīšanos no lepnuma, tādēļ cilvēki bieži zaudē pacietību un sajūt neveiksmi, ja nevar gūt gandarījumu, izskaidrojot katru Rakstu daļu. Viņiem ir pārāk pazemojoši atzīt, ka nesaprot inspirētos vārdus. Tie negrib pacietīgi gaidīt, līdz Dievs redzēs, ka ir īstais laiks atklāt patiesību. Viņi domā, ka pašu cilvēcīgā gudrība ir pietiekoša, lai spētu saprast Rakstus, un, kad tas neizdodas, viņi faktiski noliedz to autoritāti. Ir taisnība, ka daudzas teorijas un mācības, kuru izcelsmi ļaudis saista ar Bībeli, nenāk no tās un savā būtībā ir pretējas inspirācijas garam. Šī iemesla dēļ daudzi sākuši šaubīties un ir nonākuši neizpratnē. Tomēr ne Dieva Vārds te ir vainojams, bet cilvēks, kas to sagrozījis.

Ja radītajām būtnēm būtu iespējams iegūt pilnīgu izpratni par Dievu un Viņa darbiem, tad, to sasniegušām, tām vairs nebūtu patiesību, ko atklāt, nebūtu pieaugšana zināšanās, ne arī iespēju tālākai prāta vai sirds attīstībai. Dievs vairs nebūtu Visaugstākais, un cilvēks, sasniedzis zināšanu un spēju robežu, pārtrauktu virzīties uz priekšu. Pateiksimies Dievam, ka tas tā nav. Dievs ir bezgalīgs; Viņā ir “visas gudrības un atziņas bagātības” (Kolosiešiem 2:3). Visā mūžībā cilvēki varēs vēl vairāk meklēt un mācīties, un tomēr nekad tie neizsmels Viņa gudrības, laipnības un spēka bagātības.

Kungs vēlas, lai jau šajā dzīvē Dieva Vārda patiesības arvien vairāk atklātos Viņa ļaudīm. Šo zināšanu iegūšanai ir tikai viens ceļš. Izprast Dieva Vārdu mēs spējam vienīgi tad, ja to apgaismo Gars, kas Vārdu devis. “Neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars”, “jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus” (l. Korintiešiem 2:11,10), un Pestītājs apsolīja Saviem sekotājiem: “Kad nāks Viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā... Jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” (Jāņa 16:13,14)

Dievs vēlas, lai cilvēks izlieto savas spriešanas spējas; un Bībeles pētīšana stiprinās un paaugstinās prātu tā, kā nevienas citas studijas. Tomēr mums jāsargās dievināt prātu, kas pakļauts cilvēces vājībām un nepilnībām. Ja mēs nevēlamies, ka Svētie Raksti mūsu izpratnē kļūst aptumšoti tā, ka paliek neizprotamas visvienkāršākās patiesības, mums jāiegūst maza bērna paļāvība un ticība, kas ir gatava mācīties un lūgt Svētā Gara palīdzību. Dieva spēka un gudrības izjūtai, atziņai, ka nespējam aptvert Viņa lielumu, vajadzētu mūs piepildīt ar pazemību, un Viņa Vārdu mums vajadzētu atvērt ar tik svētu godbijību, it kā mēs nāktu Viņa tiešā klātbūtnē. Ņemot rokās Bībeli, prātam būtu jāatzīst Autoritāte, kas ir par to daudz augstāka, un sirdij jāzemojas lielā ES ESMU priekšā.

Cilvēkiem, kas tādā veidā centīsies izprast šķietami sarežģītas un neskaidras lietas, Dievs daudzas no tām darīs saprotamas, bet bez Svētā Gara vadības mēs pastāvīgi tieksimies Svētos Rakstus sagrozīt vai izskaidrot nepareizi. Daudzi Bībeli lasa bez kāda labuma, un daudzos gadījumos tās lasīšana neapšaubāmi nāk par ļaunu. Kad Dieva Vārdu atver bez godbijības un lūgšanas, kad domas un jūtas nav saistītas pie Dieva vai saskaņā ar Viņa gribu, tad prātu apņem šaubas, un, tieši Bībeli pētot, arvien vairāk nostiprinās neticība. Ienaidnieks pārvalda domas un piedāvā nepareizus izskaidrojumus. Kad cilvēki vārdos un darbos nemeklē saskaņu ar Dievu, lai cik izglītoti viņi arī nebūtu, tiem pastāvīgi draud briesmas maldīties Rakstu izpratnē, tādēļ nav droši uzticēties viņu izskaidrojumiem. Tiem, kas Rakstos meklē tikai pretrunas, nav garīgas izpratnes. Ar savu izkropļoto uztveri tie atradīs daudz iemeslu šaubām un neticībai lietās, kas patiesībā ir skaidras un vienkāršas.

Vairumā gadījumu īstais šaubu un neticības iemesls, lai kā to arī neslēptu, ir mīlestība pret grēku. Dieva Vārda mācības un ierobežojumi lepnai, grēku mīlošai sirdij nav patīkami, un tie, kas negrib paklausīt tā prasībām, ir gatavi apšaubīt to dievišķo autoritāti. Lai nāktu pie patiesības, mums nepieciešamas nerimstošas ilgas zināt patiesību un sirds labprātībā tai paklausīt. Visi, kas Bībeles pētīšanai tuvosies tādā garā, atradīs ļoti daudz pierādījumu, ka tas ir Dieva Vārds, un izpratīs Bībeles patiesības, kas tos darīs gudrus saņemt pestīšanu.

Kristus ir sacījis: “Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs” mācību. (Jāņa 7:17) Neapšaubi un nenoniecini to, ko tu nesaproti, bet ņem vērā gaismu, kas jau spīd, tad saņemsi vēl lielāku gaismu. Kristus žēlastības spēkā izpildi katru pienākumu, ko tu jau saproti, tad tev tiks piešķirtas spējas saprast un izpildīt to, par ko tu šobrīd vēl šaubies.

Viens pierādījums ir pieejams visiem — visaugstāk izglītotajam un arī neizglītotajam. Tas ir pierādījums, ko sniedz piedzīvojumi. Dievs mūs uzaicina personīgi pārbaudīt Viņa Vārdu un Viņa apsolījumu patiesīgumu. Viņš iesaka: “Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs!” (Psalmi 34:9) Un mums jābauda pašiem, nevis jāpaļaujas uz citu vārdiem. Jēzus saka: “Lūdziet, tad jūs dabūsit.” (Jāņa 16:24) Viņa apsolījumi piepildīsies. Tie nekad nav pievīluši, tie vienkārši nevar pievilt. Tuvojoties Jēzum un priecājoties Viņa mīlestības pilnībā, mūsu šaubas un tumsa pazudīs Viņa klātbūtnes gaismā.

Apustulis Pāvils saka, ka Dievs “mūs izrāvis no tumsības varas un pārcēlis sava mīļā Dēla valstībā”. (Kolosiešiem 1:13) Katrs, kas pārgājis no nāves dzīvībā, ir spējīgs apliecināt, “ka Dievs ir patiesīgs”. (Jāņa 3:33) Viņš var nodot liecību: “Man bija nepieciešama palīdzība, un es to atradu Jēzū. Viņš apmierināja visas manas vajadzības un remdēja dvēseles izsalkumu. Un tagad Bībele man ir Jēzus Kristus atklāsme. Jūs jautājat, kāpēc es ticu Jēzum? — Tāpēc, ka Viņš ir mans Glābējs. Kāpēc es ticu Bībelei? — Tāpēc, ka esmu sapratis, ka tā ir Dieva balss manai dvēselei.” Mēs varam liecināt, ka Bībele ir patiesa, ka Kristus ir Dieva Dēls. Mēs zinām, ka nesekojam viltīgi izdomātām pasakām.

Pēteris savus brāļus pamudina pieaugt “mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā”. (2.Pētera 3:18) Augot žēlastībā, Dieva ļaudis iegūs arvien skaidrāku Viņa Vārda izpratni. Tie Bībeles svētajās patiesībās ieraudzīs jaunu gaismu un skaistumu. Tā tas ir bijis draudzes vēsturē visos laikmetos un tāpat būs arī turpmāk līdz galam. “Bet taisno taka mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas arvienu kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena.” (Salamana pamācības 4:18)

Ticībā mēs varam raudzīties nākotnē un uzticēties Dieva apsolījumam, ka, savienojot cilvēcīgās spējas ar dievišķo spēku, mēs garīgi pieaugsim un mūsu dvēsele nonāks ciešā saskarē ar Gaismas Avotu. Mēs varam priecāties, ka viss, kas Dieva vadībā mūs agrāk mulsināja, tad kļūs skaidrs un grūti saprotamās lietas atradīs savu pamatojumu, un kur mūsu ierobežotais prāts saskatīja tikai sajukumu un nesasniegtus mērķus, mēs ieraudzīsim vispilnīgāko un skaistāko saskaņu. “Mēs tagad visu redzam mīklaini kā spogulī..., bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” (l. Korintiešiem 13:12)

Elena Vaita
CEĻŠ PIE KRISTUS

Bībelē rakstīts:
2.moz. 20:4-6
4 Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes.
5 Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst,
6 un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.

Kāpēc šis bauslis ir izmests ārā???

Vienīgais iemesls iar tāpēc, lai varētu pielūgt statujas, svētbildes, krustus un citus cilvēka veidotus tēlus un elkus.

„Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksiet debesu valstībā” (Mat. 5:20)

Rakstu mācītāji un farizeji ne tikai Kristu, bet arī Viņa mācekļus apsūdzēja par grēciniekiem, jo tie neievēroja rabīnu ceremonijas un ieražas. Mācekļi bieži vien bija apjukuši un uztraukti par to cilvēku apvainojumiem un paļām, kurus bija pieraduši godāt kā reliģiskos skolotājus. Jēzus viņiem atklāja šo vilšanos. Viņš izskaidroja, ka taisnošana, uz kuru farizeji tik ļoti balstījās, ir bezvērtīga. Jūdu nācija bija uzstādījusi prasību būt īpaša, uzticīga tauta, pie kuras Dievam labs prāts, bet Kristus rādīja, ka viņu reliģijai trūkst glābjošas ticības. Visa viņu balstīšanās uz dievbijību, cilvēku izgudrojumi un ceremonijas, pat lielīgā bauslības ārējo formu piepildīšana nevarēja tos svētot. Viņiem nebija ne šķīstas sirdis, ne cēlā, Kristum līdzīgā rakstura. 

Burta reliģija nespēj dvēselei dot saskaņu ar Dievu. Farizeju cietā, bargā, tradicionālā kalpošana bez jebkādas pazemības, mīlestības un maiguma grēciniekiem bija tikai piedauzības akmens. Tie bija kā nederīga sāls, jo viņu iespaidam nebija spēka pasargāt pasauli no samaitāšanas. Tikai patiesā ticība, "kas darbojas mīlestībā" (Gal. 5:6), spēj šķīstīt dvēseli. Tā ir kā raugs, kas pārvērš raksturu. 

Visas šīs patiesības jūdiem būtu bijis jāmācās no praviešu rakstiem. Jau pirms vairākiem gadsimtiem dvēseles sauciens pēc salīdzināšanās ar Dievu bija atradis atbildi pravieša Mihas vārdos: "Kādā kārtā lai es tuvojos tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? Vai var iegūt tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošiem eļļas straumju? Jeb vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, manas miesas auglis par manas dvēseles grēkiem? Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko tas Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, īstenot dzīvē mīlestību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!" (Mihas 6:6-8). 

Pravietis Hozeja farizeju būtību apzīmēja šādiem vārdiem: "Izraēls bija kā zaļojošs un sastīgojis kupls vīna koks, kas nesa savus augļus. Bet jo vairāk viņam bija augļu, jo vairāk viņam bija sacelts ziedokļu svešiem dieviem, un kur vien zeme bija labāka, tur viņi uzcēla skaistākos pielūgsmes stabus saviem elkiem." (Hoz. 10:1). Pašu iekārtotajā dievkalpojumā viņi patiesībā kalpoja paši sev. Viņu taisnība bija kā rezultāts pašu centieniem turēt bauslību pēc personiskiem ieskatiem, lai apmierinātu savu patmīlību. Tāpēc tā nevarēja būt labāka nekā viņi paši. Pūloties kļūt svēti, viņi mēģināja netīru padarīt par tīru. Dieva likumi ir tikpat svēti un pilnīgi kā pats Dievs. Tie cilvēkiem atklāj Dieva taisnību. Cilvēkam pašam ir neiespējami turēt Dieva likumus, jo cilvēka daba ir samaitāta, izkropļota un nemaz nelīdzinās Dieva raksturam. Patmīlīgas sirds darbi ir nešķīsti, un "visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps" (Jes. 64:6). 

Kaut arī bauslība ir svēta, tomēr jūdi nespēja iegūt taisnību, saviem spēkiem pūloties to izpildīt. Kristus mācekļiem, ja viņi vēlas nonākt Dieva valstībā, ir vajadzīga savādāka taisnība nekā farizeju taisnība. Dievs tiem savā Dēlā piedāvā pilnīgu bauslības taisnību. Ja viņi atvērtu savas sirdis un uzņemtu Kristu, tad Dieva dzīvība un Viņa mīlestība iemājotu tur, pārveidojot tos Dieva līdzībā. Tādā veidā taisnību, ko prasa bauslība, viņi saņemtu kā brīvu Dieva dāvanu. Bet farizeji atmeta Kristu, "aplam saprazdami dievišķo taisnību, viņi centušies celt savējo" (Rom. 10:3). Viņi nepakļāvās Dieva taisnībai. 

Jēzus turpināja rādīt saviem klausītājiem, ko nozīmē turēt Dieva baušļus, — ka tā ir Kristus rakstura atspoguļošana, līdzīgi kā Viņā katru dienu atklājās Dievs.

Elena Vaita
Kristus kalna svētruna

Sākotnēji cilvēks bija apveltīts ar cēlām spējām un līdzsvarotu prātu. Viņš bija pilnīga būtne un dzīvoja pilnīgā saskaņā ar Dievu. Viņa domas bija skaidras un mērķi svēti. Bet nepaklausība samaitāja tā spējas, un savtība ieņēma mīlestības vietu. Grēka dēļ viņa daba kļuva tik vāja, ka tā vairs nevarēja saviem spēkiem pretoties ļaunā varai. Cilvēks kļuva par sātana gūstekni un tāds paliktu mūžīgi, ja Dievs sevišķā veidā nebūtu nostājies starp viņu un sātanu. Kārdinātāja nolūks bija izjaukt Dieva nodomu cilvēku radīšanā un piepildīt pasauli ar sāpēm un postu, lai pēc tam, norādot uz visu šo ļaunumu, varētu sacīt, ka tāds ir rezultāts Dieva darbam, radot cilvēku.

Savā bezgrēcīgajā stāvoklī cilvēks uzturēja līksmu sadraudzību ar To, “Kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības.” (Kol. 2:3) Bet kopš krišanas grēkā viņš vairs neatrada prieku svētumā un centās izvairīties no Dieva klātbūtnes. Tāds vēl joprojām ir neatjaunotas sirds stāvoklis. Tā nav saskaņā ar savu Radītāju un neatrod prieku Viņa sabiedrībā. Grēcinieks nejustos laimīgs Dieva klātbūtnē; viņš bēgtu no svēto būtņu sadraudzības. Ja tam atļautu ieiet Debesīs, tas nesagādātu viņam nekādu prieku. Nesavtīgās mīlestības gars, kas valda tur, kur katra sirds atsaucas Bezgalīgās Mīlestības sirdij, nerastu atbilstošu stīgu viņa dvēselē. Viņa domas, interese, viņa motīvi būtu sveši tur dzīvojošām bezgrēcīgajām būtnēm. Tāds cilvēks radītu disonansi debesu harmonijā. Debesis viņam būtu moku vieta, jo viņš ilgotos paslēpties no Tā, kas ir Visuma gaismas un līksmības Avots. Ļauno izslēgšana no Debesīm nav patvaļīgs Dieva lēmums; viņi tur netiek ielaisti tāpēc, ka ir nederīgi svētai sabiedrībai. Dieva godība tiem būtu kā iznīcinošs uguns. Viņi labāk vēlētos iznīcību, lai tikai varētu paslēpties no Tā vaiga, kas nomira, lai tos atpestītu.

Mēs paši nevaram izglābties no grēka bedres, kurā esam iestiguši. Mūsu sirdis ir ļaunas, un mēs tās nespējam pārmainīt. “Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? nekad ne!” „Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva likumam, jo tā to nespēj.” (Ījaba 14:4; Romiešiem 8:7) Izglītībai, kultūrai, gribas vingrināšanai, cilvēku pūlēm — visam ir sava nozīme, bet šeit tās ir bezspēcīgas. Tās var dot ārēji pareizu uzvedību, bet nespēj pārmainīt sirdi; tās nespēj šķīstīt dzīves motīvus. Pirms cilvēkos varētu notikt pārmaiņa no grēka uz svētumu, vajadzīgs spēks, kas darbojas no iekšienes. Šis spēks ir Kristus. Vienīgi viņa žēlastība var atdzīvināt dvēselē ilgas pēc Dieva, pēc svētuma.

Pestītājs sacīja: “...ja cilvēks nepiedzimst no augšienes”, ja viņš nesaņem jaunu sirdi, jaunas ilgas, mērķus un motīvus, kas viņu vada pretī jaunai dzīvei, “neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:3) Doma, ka jāattīsta tikai labais, kas cilvēkam jau ir no dabas, ir liktenīgi maldi. “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” “Nebrīnies, ka es tev esmu sacījis: Tev jāpiedzimst no augšienes.” (l. Korintiešiem 2:14; Jāņa 3:7) Par Kristu rakstīts: “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma,” — tas ir vienīgais Vārds, kas “zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Jāņa 1:4; Apustuļu darbi 4:12)

Nepietiek, ja saskatām tikai Dieva laipno gādību, Viņa raksturā redzam labestību un Tēva maigumu. Nepietiek, ja izprotam Viņa baušļos ietverto gudrību un taisnību un zinām, ka tie veidoti pēc mūžīgās mīlestības principa. Apustulis Pāvils to visu saprata, kad izsaucās: “..es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba.” (Romiešiem 7:16) “Tātad bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds — svēts, taisns un labs.” (Romiešiem 7:12) Bet dvēseles ciešanu un izmisuma rūgtumā viņš piebilst: “... es esmu miesīgs, pārdots grēka varā.” (Romiešiem 7:14) Viņš ilgojās pēc skaidrības un taisnības, kādu pats nespēja sasniegt, tādēļ izsaucās: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Romiešiem 7:24) Tāds kliedziens no nospiestām sirdīm ir izlauzies visās zemēs un visos laikmetos. Un visiem ir tikai viena atbilde: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku!” (Jāņa 1:29)

Jņ. 4:25-26
25 Sieva Viņam saka: "Es zinu, ka jānāk Mesijam, kas saukts Kristus. Kad Viņš nāks, Tas mums visu izstāstīs."
26 Jēzus viņai saka: "Es tas esmu, kas ar tevi runā!"

Jņ 5:39
Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!

Jņ. 6:47-56
47 Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība.
48 ES ESMU dzīvības maize.
49 Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši.
50 Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst.
51 Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību."
52 Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: "Kā Viņš mums var dot ēst Savu miesu?"
53 Bet Jēzus tiem sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.
54 Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā.
55 Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens.
56 Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā.

Jņ. 1:1-2
1 Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.
2 Tas bija iesākumā pie Dieva.

Mt. 26:26-28
26 Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: "Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa."
27 Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: "Dzeriet visi no tā.
28 Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.

Mk. 2:22
Un neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos; citādi vīns traukus pārplēš, un vīns un trauki iet bojā." Bet jauns vīns jālej jaunos traukos.

5Moz 8:3
Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes.

Par Dieva mīlestību liecina kā daba, tā atklāsme. Mūsu Tēvs Debesīs ir dzīvības, gudrības un prieka Avots. Uzlūko brīnišķīgo, skaisto dabu! Pārdomā, cik apbrīnojami tā kalpo nevien cilvēka, bet arī visu dzīvo radījumu vajadzībām un laimei! Saules gaisma un lietus, kas iepriecina zemi, pakalni, jūras un līdzenumi — viss mums stāsta par Radītāja mīlestību. Dievs ir tas, kas ik dienas apmierina visu savu radījumu vajadzības. Skaistos vārdos to izteica dziesminieks:
“Visas acis gaida uz Tevi,
un Tu viņiem dod viņu barību savā laikā;
Tu atver savu roku
un paēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu.”
(Psalmi 145:15,16)

Dievs cilvēku radīja pilnīgi svētu un laimīgu; un skaistajā zemē, kādu to radīja Kunga rokas, nebija nevienas iznīcības zīmes, ne lāsta ēnas. Tikai Dieva likuma — mīlestības likuma - pārkāpšana atnesa bēdas un nāvi. Tomēr pat ciešanās, ko rada grēks, ir atklājusies Dieva mīlestība. Stāv rakstīts, ka Dievs nolādēja zemi cilvēka dēļ. (l. Mozus. 3:17) Ērkšķi un dadži — grūtības un pārbaudījumi, kas cilvēka dzīvi dara smagu un rūpju pilnu — doti viņa labā. Tie ir daļa no Dieva plānā paredzētās nepieciešamās audzināšanas, lai viņu paceltu no grēka izraisītā sabrukuma un pagrimuma. Pasaulē, lai gan tā kritusi grēkā, nevalda vienīgi bēdas un posts. Dabā atrodas arī cerības un mierinājuma vēstis. Uz dadžiem izplaukst ziedi, un ērkšķus sedz rozes.

“Dievs ir mīlestība” — rakstīts uz katra plaukstoša pumpura, uz katra dīgstoša zāles stiebra, jaukie putni, pieskandinādami gaisu ar savām līksmajām dziesmām, skaistumā tik pilnīgie, gleznainie ziedi, kas pa visu apkārtni izplata savu patīkamo smaržu, cēlie meža koki ar savu krāšņo, zaļo lapotni — viss stāsta par mūsu Dieva maigo, tēvišķo gādību un Viņa vēlēšanos aplaimot savus bērnus.

Dieva Vārds atklāj Viņa raksturu. Viņš pats ir apliecinājis mums savu bezgalīgo mīlestību un līdzjūtību. Kad Mozus lūdza: “Rādi man, lūdzams, savu godību!”, Kungs atbildēja: “Es likšu tev iet garām visai savai godībai.” (2.Mozus 33:18,19) Tā ir Viņa godība. Kungs gāja garām Mozum un sacīja: “Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus.” (2.Mozus 34:6,7) Viņš ir “lēnprātīgs un bagāts žēlastībā”, jo Viņam “patīk žēlastība”. (Mihas 7:18 )

Dievs mūsu sirdis saistījis pie sevis ar neskaitāmiem mīlestības pierādījumiem Debesīs un virs zemes. Viņš ir centies atklāt sevi dabas norisēs un visdziļākajās un maigākajās saitēs, kādas vien pazīst šīs zemes cilvēku sirdis. Tomēr tas viss vēl tikai nepilnīgi atspoguļo Viņa mīlestību. Lai gan šie pierādījumi bija doti, visa labā ienaidnieks tā aptumšoja cilvēku prātus, ka tie Dievu uzlūkoja bailēs. Tie domāja, ka Viņš ir bargs un nepiedodošs. Sātans ierosināja cilvēkus Dievu uzskatīt par būtni, kuras galvenā īpašība ir stingrs taisnīgums; par bargu tiesnesi, skarbu, prasošu aizdevēju. Viņš attēloja Radītāju kā tādu, kas modri vēro cilvēkus, lai ieraudzītu visus viņu maldus un kļūdas un tos sodītu. Bet Jēzus nāca dzīvot starp cilvēkiem, lai, atklājot pasaulei Dieva bezgalīgo mīlestību, atņemtu šo tumšo ēnu.

Dieva Dēls nāca no Debesīm, lai atklātu Tēvu. “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums To ir darījis zināmu.” (Jāņa 1:18 ) “Neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls, un kam Dēls to grib darīt zināmu.” (Mateja 11:27) Kad viens no mācekļiem lūdza: “Rādi mums Tēvu,” Jēzus atbildēja: “Tik ilgi es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi mani sapratis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu?” (Jāņa 14:8,9)

Elena Vaita CEĻŠ PIE KRITUS

(Šajā rakstā “īpašums” ir domāts tas, uz ko īpašniekam ir pilnīgas valdījuma, lietojuma un rīcības tiesības; manta, nekustāmais īpašums, nauda vai citas vērtības kas kādam pieder. /tulk./)

Autors: Vendija Goubeja

Kopsavilkums: Pēc pāvesta domām, atņemt bagātajiem, lai dotu nabadzīgajiem ir prerogatīva visiem, gan pie varas esošiem gan pašiem nabadzīgākiem.

Viens no fašistiskā feodālisma elementiem ir valdības kontrole pār īpašumu. Šī īpašuma pārdali par labu nabadzīgajiem izlemj pie varas esošie, un tādus noziegumus kā zādzība var attaisnot, ja tiek saskatīta personiska vajadzība.

Atcerieties pāvesta Pija XI vārdus:

Fašisma apstākļos īpašnieki var paturēt savas īpašumtiesības un dokumentus, bet viņu īpašumu izmantošana, kā rakstīja Leo XIII, ir “kopēja”... Saskaņā ar fašismu īpašumtiesības un dokumenti paliek neskarti, bet privātā īpašuma institūcija ir pazudusi.

Romas katoļu baznīca-valsts un īpašuma pārdale

Džons Robbins apkopo pāvesta uzskatus par īpašuma pārdali šādā veidā:

Ja kādam ir nepieciešams īpašums, tad tam tas ir jāiegūst. Vajadzība padara cita cilvēka īpašumu par jūsējo. Vajadzība ir galvenā un vienīgā morālā noteicēja uz īpašuma tiesībām. Ne īpašuma pārvalde, ne tā radīšana, ne ražošana, ne dāvināšana, ne mantojums, ne dievišķie likumi (izņemot Romas Baznīcas-valsts īpašumu) nepiešķir īpašuma tiesības īpašumam, kas ir imūns pret iepriekšminēto vajadzību.

Apskatīsim dažus pāvesta paziņojumus, kas ir īpaši svarīgi saistībā ar mūsdienu politiskajiem un ekonomiskajiem jautājumiem.

Pāvests Pijs XI savā enciklikā Quadragesimo Anno (1931) saka, ka "izraudzīto cilvēku" darbam, kas kopš 1800. gadu beigām indoktrinēja (indoktrinācija - ilgstoša pamācīšana un ideoloģiska ietekmēšana /tulk./) cilvēkus un valdības ar katoļu ekonomiskajiem uzskatiem, bija liela ietekme uz 20. gadsimta politiku:

Tādējādi Leo enciklikas vadībā un gaismā tika izstrādāta patiesi kristīga sociālā zinātne, kuru katru dienu turpina atbalstīt un bagātināt to izraudzīto cilvēku nenogurstošais darbs, kurus mēs esam nosaukuši par Baznīcas palīgiem ... Rerum Novarum doktrīna pamazām sāka iespiesties starp tiem, kuri, būdami ārpus katoļu sabiedrības, neatzīst Baznīcas autoritāti; un šie katoļu socioloģijas principi pamazām kļuva par visas cilvēces intelektuālā mantojuma daļu ... Tādējādi arī mēs priecājamies, ka katoļu patiesības, kuras tik enerģiski pasludinājis mūsu ievērojamais priekšgājējs [Leo XIII 1891. gada Rerum Novarum], tiek attīstītas un atbalstītas ne tikai grāmatās un žurnālos, kas nav katoliskas, bet bieži arī likumdošanas asamblejās un tiesās.

Šis galvenais citāts ir pierādījums tam, ka Romas katoļu politika, principi un doktrīnas ir iespiedušās laicīgajās sfērās tiktāl, ka cilvēki, kuriem citādi nav uzticības Romas katoļu baznīcai, veicina tās darbības veida popularizēšanu. Cik daudzi no šiem cilvēkiem pat nevar iedomāties, ka viņu domāšanas veids ir atkarīgs no citiem cilvēkiem, kuri apzināti ir piestrādājuši pie tā, lai viņi tā domātu.

Šie "izraudzītie cilvēki", "Baznīcas palīgi" var būt neviens cits kā jezuīti. Viņi ir zvērējuši uzticību pāvestam, apsolīdami pieņemt jebkādu, pat protestanta, aizsegu, lai sasniegtu katoļu baznīcas mērķus.

Fjodors Dostojevskis apraksta jezuītu lomu mūsu perspektīvā:

Jezuīti ... ir Romas armija, lai ieviestu vispasaules suverenitāti nākotnē, kur Romas pāvests būs par imperatoru ... tas ir viņu ideāls ... Tā ir vienkārša varaskāre, netīrā veidā iegūta teritorija, virskundzības vēlme - kaut kas līdzīgs universālai dzimtbūšanai, kur viņi būs valdnieki - tas ir tas, par ko viņi cīnās. Iespējams, ka viņi pat netic Dievam.

Pēc pāvesta Benedikta pēdējās enciklikas Caritas in Veritate teiktā, pāvesta Pāvila VI enciklika Populorum Progressio “ir pelnījusi tikt uzskatīta par “mūsdienu laikmeta Rerum Novarum””.

Rerum Novarum ir viens no Romas baznīcas-valsts ietekmīgākajiem paziņojumiem ekonomikas jautājumos, kurā tas nosaka “nepārprotamus noteikumus, lai pareizi atrisinātu sarežģīto cilvēku solidaritātes problēmu”.

Tātad, kas Populorum Progressio teiktajā, mums šodien ir tik nozīmīgs?

... tāpēc katram cilvēkam ir tiesības atrast sev nepieciešamo šajā pasaulē. Nesenā [Vatikāna II] konference mums to atgādināja: “Dievs ir paredzējis zemi un visu to, kas uz tās atrodas, ikviena cilvēka un tautas lietošanai. Tādējādi, tā kā visi cilvēki ievēro taisnīgumu un apvienojas labdarībā, radītajām vērtībām viņu rīcībā vajadzētu būt pietiekoši daudz, balstoties uz saprātīgu vērtējumu.” Visām citām tiesībām, ieskaitot īpašuma tiesībām un brīvo tirdzniecību, ir jābūt pakārtotām šim principam.

Mūsdienās cilvēcei "nemaldīgie noteikumi" ir tādi, ka ikvienam cilvēkam ir jāpiedāvā pietiekoši daudz saražotās vērtības, pat uz visu pārējo tiesību rēķina?

Šeit ir paziņojums no Vatikāna II padomes dokumenta Gaudium et Spes :

ja cilvēkam ir ārkārtēja nepieciešamība, viņam ir tiesības no citu cilvēku materiālajām vērtībām sagādāt sev to, kas viņam vajadzīgs ... Tāpēc, ka privātīpašums ir amorāls , visiem cilvēkiem - indivīdiem un valdībām - ir morāls pienākums pārdalīt īpašumus, kuri vieņiem pieder netaisnīgi.

Šajā Vatikāna paziņojumā ir skaidri atbalstīta zagšana. Pāvests Benedikts mums ir paziņojis, ka šis dokuments un tā principi, kas kodificēti II Vatikānā, ir jāuzskata par šodienas sociālās doktrīnas galīgo aprakstu.

Pāvests Jānis Pāvils II atkārtoja šo paziņojumu 1981. gadā un atkārtoti vēlreiz 1987. gadā:

[katram cilvēkam ir jābūt] piekļuvei tām precēm, kuras paredzētas kopīgai lietošanai: gan dabas bagātībām, gan rūpniecības precēm.

... šīs pasaules bagātības sākotnēji ir domātas visiem. Tiesības uz privāto īpašumu ir spēkā esošas un vajadzīgas, taču tās neatceļ šī principa svarīgumu. Privātais īpašums faktiski ir “sociālā hipotēka”, kas nozīmē, ka tam ir raksturīga sociāla funkcija, kas ir pamatots un precīzi noteikts preču vispārējā galamērķa princips.

Šajā pašā dokumentā Jānis Pāvils arī rakstīja, ka mūsdienu pasaulē “mēs saskaramies ar nopietnu problēmu, kas saistīta ar iztikas līdzekļu nevienmērīgu sadalījumu, kas sākotnēji bija domāti visiem”.

Šeit nepārprotami tiek atbalstīta materiālo vērtību pārdale. Bet tālāk ir vēl sliktāk. Iekārošana un zagšana ir arī šī pāvesta iedvesmotā dzīvesveida ikdienas sastāvdaļa.

Zādzības, vajadzības un privātais īpašums

Tā kā vienam piederošais saskaņā ar katoļu dabas likumiem pienākas citiem, nabadzīgajiem netiek uzskatīts par grēku, ja viņi paņem to, kas pieder viņu kaimiņiem. Akvīnas Toms, 13. gadsimta vadošais katoļu filozofs, saka:

Vajadzības gadījumā visas lietas ir kopīgas, tāpēc, šķiet, ka nav grēka paņemt cita īpašumu, jo vajadzība to ir padarījusi kopīgu.

Pēc Toma domām, šāda cita īpašuma iegūšana ne tikai nav grēks, bet tas nav pat noziegums:

...ir likumīgi, ja cilvēks pats savu nepieciešamību apmierina, izmantojot cita cilvēka īpašumu, paņemot to atklāti vai slepeni; pareizi sakot, tā nav zādzība vai laupīšana ... pareizi sakot, tā nav zādzība, slepeni ņemt un izmantot citas personas lietas galējas nepieciešamības gadījumā; jo tas, ko viņš paņem savas dzīvības uzturēšanai, šīs vajadzības dēļ kļūst par viņa paša īpašumu ... Līdzīgas nepieciešamības gadījumā cilvēks var arī slepeni paņemt cita īpašumu, lai sniegtu palīdzību savam kaimiņam, kuram tas nepieciešams.

Saskaņā ar šo paziņojumu jūsu kaimiņš nosaka, vai viņam ir vajadzīgas jūsu lietas. Un saskaņā ar Akvīnas Toma rakstu ir pat likumīgi, ka jūs zogat sava kaimiņa vajadzībām!

Zagšana, pamatojoties uz vajadzību, ir daudz vairāk nekā tikai 13. gadsimta mistiķa uzbāzīgā mācība. Pāvils VI 1967. gada enciklikā to skaidri norādīja:

...tāpēc katram cilvēkam ir tiesības pasaulē atrast sev nepieciešamo. Nesenā [Vatikāna II konference] mums to atgādināja: “Dievs paredzēja zemi un visu to, kas uz tās atrodas, ikviena cilvēka un tautas lietošanai. Tādējādi, tā kā visi cilvēki ievēro taisnīgumu un apvienojas labdarībā, radītajām precēm viņu rīcībā vajadzētu būt uz saprātīgiem noteikumiem.” Šim principam jāpakārto visas pārējās tiesības, ieskaitot īpašuma tiesības un brīvo tirdzniecību.

Šis princips tiek atbalstīts valdības domāšanas veidā un politikā visā pasaulē. 60.gadu beigās Amerikas prezidents Lindons Džonsons teica:

Mēs mēģināsim paņemt visu naudu, kas, mūsuprāt, tiek nevajadzīgi iztērēta, un ņemsim to no “bagātajiem” un piešķirsim “nabagiem”, kam tā tik ļoti vajadzīga.

Šis raksts ir pielāgots no profesora Valtera Vaisa “Rekindling the Reformation” (“Atjaunot reformāciju”) lekcijas The Beamable, Sustainable Princes.

Atruna: Šī raksta un vietnes saturs nav paredzēts, lai apsūdzētu konkrētas personas. Romas katolicismā ir daudz priesteru un ticīgo, kas pēc labākās iespējas kalpo Dievam un kurus Dievs uzskata par Viņa bērniem. Šeit ietvertā informācija ir vērsta tikai uz Romas Katoļu reliģiski politisko sistēmu, kas gandrīz divās tūkstošgadēs ir valdījusi dažādos varas līmeņos. Pēc kārtas sekojošo pāvestu, bīskapu un kardinālu ietekmē šī sistēma ir izveidojusi arvien vairāk doktrīnu un paziņojumu, kas nepārprotami ir pretrunā ar Rakstiem.

Mēs patiesi vēlamies nodot skaidru Dieva Vārdu jūsu, patiesību meklējošā lasītāja priekšā, lai jūs pats varētu izlemt, kas ir patiesība un kas ir kļūda. Ja šeit atrodat kaut ko pretēju Dieva Vārdam, jums tas nav jāpieņem. Bet, ja jūs vēlaties meklēt Patiesību kā apslēptu dārgumu un šeit atrast kādu daļu no tā, mēs aicinām jūs steidzīgi pieņemt šo Patiesību, kuru jums atklāj Svētais Gars.

Tulkots no angļu valodas.
Oriģinālais raksts atrodams šeit: https://amazingdiscoveries.org/S-deception-sustainable_UN_redistribution_wealth

Ticība ir uzticēšanās Dievam — ticēšana, ka Viņš mūs mīl un vislabāk zina, kas mums nāk par labu. Tāda ticība mūsu pašu ceļu vietā liek mums pieņemt Viņa ceļu. Mūsu nezināšanas vietā tā pieņem Viņa gudrību, mūsu vājības vietā Viņa spēku, mūsu grēcīguma vietā Viņa taisnību. Mūsu dzīvība, mēs paši jau Viņam piederam; ticība atzīst Viņa īpašuma tiesības un satver to svētības.

Patiesīgumu, godprātību, šķīstību ir apzīmējuši par dzīves panākumu noslēpumiem. Tā ir ticība, kas dara šos pamatlikumus par mūsu daļu.

Katra laba tieksme vai cenšanās ir Dieva dāvana. Ticība saņem no Dieva to dzīvību, kas vienīgi var izsaukt īstu pieaugšanu un krietnumu.

Vajadzētu labi noskaidrot, kā parādīt ticību. Katram Dieva apgalvojumam ir savi noteikumi. Ja mēs esam labprātīgi pildīt Viņa gribu, viss Viņa spēks pieder mums. Lai kādu dāvanu Viņš apsolītu, tā atrodama apsolījumā pašā: “Sēkla ir Dieva vārds.” Tikpat noteikti, kā ozols atrodams zīlē, tā Dieva dāvanas atrodamas Viņa apsolījumā. Ja mēs pieņemam apsolījumu, tad mums ir dāvana. Ticība, kas mūs dara spējīgus saņemt Dieva dāvanas, jau pati par sevi ir Dieva dāvana, kas zināmā mērā ir dota līdzi katrai cilvēcīgai būtnei. Tā aug, ja mēs to vingrinām, piesavinoties Dieva vārdu. Lai stiprinātu ticību, mums to bieži jāpieskaņo Dieva vārdam.

Еlena Vaita
AUDZINĀŠANA

"Kristus vaigā" ir redzama "Dieva godības atziņas" gaisma. (2. Kor. 4:6) No mūžīgiem laikiem Kungs Jēzus Kristus bija viens ar Tēvu. Viņš bija Dieva lieluma un Majestātes attēls, Viņa godības atspīdums. Kristus nāca, lai šo godību atklātu mūsu pasaulei. Viņš nonāca uz grēka aptumšotās zemes, lai nestu Dieva mīlestības gaismu - lai būtu "Dievs ar mums". Tāpēc pravietojumā par Viņu sacīts: "Viņa vārdu sauks Imanuēls".

Kad Jēzus atnāca, lai mājotu mūsu vidū, Viņam Dievs bija jāatklāj gan cilvēkiem, gan eņģeļiem. Viņš bija Dieva Vārds - Dieva domu izteiksme. Lūgšanā par saviem mācekļiem Kristus saka: "Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu vārdu", ka Tu esi "žēlīgs un sirdsmīlīgs Dievs, lēnprātīgs un liels žēlastībā un uzticībā," - "lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos." (Jāņa 17:26) Šo atklāsmi saņēma ne tikai uz zemes dzimušie Dieva bērni. Mūsu mazā pasaule ir Visuma mācību grāmata. Dieva brīnišķīgās žēlastības nodoms un glābjošās mīlestības noslēpums ir temats, kurā "pat arī eņģeļi kāro ieskatīties". (1. Pēt. 1:12) Tas būs viņu mācību priekšmets visā bezgalīgajā mūžībā. Ne tikai atpestītajiem, bet arī nekritušajām būtnēm Kristus krusts būs gan zinātne, gan dziesma. Tad atklāsies, ka Jēzus sejā starojošā godība ir sevi ziedojošas mīlestības godība. Golgātas gaismā būs redzams, ka pašaizliedzīgās mīlestības likums ir dzīvības likums zemei un debesīm, ka no Dieva sirds plūst mīlestība, kas "nemeklē savu labumu", un ka Tā raksturs, kas mīt cilvēkiem nepieejamā gaismā, ir atklāts lēnprātīgajā un pazemīgajā Pestītājā.

Еlena Vaita
LAIKMETU ILGAS

Kristīgā dzīve nav kāda izmaiņa vai uzlabojums vecajā dabā, bet gan pilnīgi pārveidota, jauna realitāte. Ir jānomirst savam es un grēkam un jāsākas pilnīgi jaunai dzīvei, bet šo pārmaiņu var panākt vienīgi Svētā Gara brīnumus darošais spēks.
Kad Nikodēms joprojām nespēja visu aptvert, savas domas ilustrēšanai Jēzus izlietoja vēju.
"Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņa pūšanu, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara." (Jāņa 3:8)
Vēju var sadzirdēt koku zaros, kad tas čabina lapas un ziedus, tomēr pats tas paliek neredzams, un neviens cilvēks nezina, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tāpat ir ar Svētā Gara darbību sirdī.
To nav iespējams izskaidrot vairāk kā vēja kustību. Cilvēks droši vien nevarēs pateikt ne noteiktu laiku, ne vietu, nespēs izsekot visiem apstākļiem savas atgriešanās procesā, bet tas vēl nenozīmē, ka viņš nav atgriezies. Tieši ar tādu neredzamu, vējam līdzīgu spēku, Kristus pastāvīgi iedarbojas uz sirdi. Pamazām, varbūt pat cilvēkam pašam to neapzinoties, rodas ietekme, kas dvēseli velk pie Kristus. Tā var rasties, domājot par Viņu, lasot Svētos Rakstus vai klausoties sludinātāja vārdus. Tad piepeši Gars nāk ar tiešu aicinājumu, un sirds ar prieku nododas Jēzum. Daudzi to uzskata par pēkšņu atgriešanos, bet tas ir ilgas Dieva Gara darbības rezultāts, ilgstošs process.
Kaut gan pats vējš ir neredzams, tomēr tā izraisītās darbības sekas ir redzamas un jūtamas.
Tāpat arī Svētā Gara darbība atklāsies ikviena tāda cilvēka rīcībā, kas būs sajutis Viņa glābjošo spēku. Kad Dieva Gars iemājo sirdī, Tas pārveido dzīvi. Grēcīgas domas tiek aizdzītas, ļauni darbi atstāti, un mīlestība, pazemība un miers ieņem dusmu, skaudības un strīdu vietu. Skumjas nomaina prieks, un seja atspoguļo Debesu gaismu. Neviens neredz to roku, kas paceļ nastu, nedz arī gaismu, kas nolaižas no Debesu pagalmiem. Ticībā nododoties Dievam, dvēsele saņem svētības. Tad spēks, ko neviena cilvēka acs nevar saskatīt, rada jaunu būtni pēc Dieva līdzības.
Mūsu ierobežotajam prātam nav iespējams saprast atpestīšanas darbu. Tā noslēpums pārsniedz cilvēka apziņas robežas. Tikai tas, kas no nāves ir pārcelts dzīvībā, kaut cik aptver šo dievišķo īstenību. Atpestīšanas sākumu mēs varam iepazīt jau šeit, savos personīgajos piedzīvojumos, bet tā sekas sniedzas mūžības laikmetos.

Elena Vaita
Vēstis jaunatnei

Ir trīs veidi, kā Kungs mums atklāj savu gribu, lai mūs vadītu.
Vispirms, Dieva gribu mēs varam uzzināt Viņa Vārdā, Svētajos Rakstos.
Otrkārt, Kunga balss ir atklājusies arī Viņa aizgādības vadītajos notikumos; un mēs to varam pazīt, ja savās dvēselēs nenovēršamies no Viņa, staigājot savos ceļos, darot to, ko paši gribam, un sekojot nesvētas sirds pamudinājumiem, līdz prāts kļūst tik neskaidrs, ka mūžīgās lietas vairs neizprotam un sātana balsi pieņemam par Dieva balsi.

Vēl Dieva balss ir dzirdama Viņa Svētā Gara lūdzošajos aicinājumos, kas iespaido sirdi un pēc tam izpaužas pārveidotā raksturā. Ja Tu par kādu jautājumu šaubies, tad vispirms padoms jāmeklē Rakstos. Ja Tu tiešām esi iesācis ticības dzīvi, tad nododies Kungam, lai pilnībā piederētu Viņam, un Viņš Tevi sāks vispusīgi veidot pēc sava nodoma, lai Tu varētu būt trauks godam. Tev ļoti vajadzētu vēlēties kļūt padevīgam Viņa rokās un sekot visur, kur vien Viņš Tevi vadīs. Tad Tu uzticēsies Viņam, lai Viņš Tevī īstenotu savus nodomus, un tajā pašā laikā Tu godbijīgi sadarbosies ar Viņu, rūpējoties par savu izglābšanos.

Elena Vaita
Vēstis jaunatnei

„Bērniņi, ir pēdējā stunda, un, kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies; no tā mēs noprotam, ka ir pēdējā stunda”. 1.Jāņa 2:18.

Ienaidnieks gatavojas pēdējai kampaņai pret draudzi. Viņš ir tik labi noslēpies no visu acīm, ka daudziem ir grūti ticēt, ka tas vispār eksistē; vēl grūtāk ir pārliecināt par šīs būtnes apbrīnojamo darbošanos un varu.

Cilvēks ir sātana gūsteknis un dabiski tiecas sekot tā ierosinājumiem un pildīt tā gribu. Viņam sevī nav varas izrādīt aktīvu pretestību ļaunumam. Vienīgi tad, ja cilvēkā dzīvā ticībā mājo Kristus, tas var uzdrošināties pretoties briesmīgajam ienaidniekam. Jebkurš cits aizsardzības līdzeklis ir pilnīgi veltīgs. Vienīgi ar Kristu sātana vara tiek ierobežota. Tā ir būtiska patiesība, kas jāsaprot visiem. Sātans darbojas nepārtraukti, dodas visos virzienos, pārstaigādams zemi un meklēdams, ko varētu iznīcināt. Tikai dedzīga lūgšana ticībā izjauks viņa bīstamākos centienus.

Sātans cer ieraut Dieva atlikuma ļaudis vispārējā postā, kas draud zemei. Kristus nākšanai tuvojoties, tas kļūst noteiktāks un izlēmīgāks savos mēģinājumos uzvarēt cilvēkus. Nāks vīri un sievas un paziņos, ka viņiem ir jauna gaisma vai jauna atklāsme, kas tiecas apšaubīt ticību senajiem robežakmeņiem. Viņu doktrīnas neizturēs pārbaudi ar Dieva Vārdu, tomēr dvēseles tiks piekrāptas. Tiks izplatītas nepatiesas ziņas, un daži sapīsies šajos tīklos. Mēs nevaram būt par daudz piesardzīgi pret katru maldu veidu, jo sātans pastāvīgi mēģina atraut cilvēkus no patiesības.

Dažiem ir vāji raksturi. Tie līdzinās plastilīna bumbiņai, kuru var izveidot jebkurā iedomājamā formā. Šis vājums, šī nenoteiktība un neizlēmība ir jāpārvar. Patiesa kristieša rakstura noturība nepadodas nelabvēlīgu apstākļu spiedienam. Cilvēkiem jābūt morālam mugurkaulam, godaprātam, kuram nevar pieglaimoties, kuru nevar piekukuļot vai iebiedēt.

Dievs ir noteicis robežas, kuras sātans nespēj pārkāpt. Šī nepārvaramā barjera ir mūsu vissvētākā ticība; ja mēs kļūstam stipri un augam ticībā, tad būsim droši Visuvarenā rokā.

Еlena Vaita
MARANATA MŪSU KUNGS NĀK!

Sludinot mācību par Kristus otro atnākšanu, Viljams Millers ar saviem līdzstrādniekiem centās panākt tikai vienu - pamodināt ļaudis, lai tie sagatavotos uz tiesu. Viņi dedzīgi ilgojās, lai reliģijas apliecinātāji ieraudzītu draudzes īsto cerību un vajadzību pēc dziļākiem kristīgiem piedzīvojumiem; viņi pūlējās pamodināt arī neatgrieztos cilvēkus, lai tie atzītu savu pienākumu nevilcinoties nožēlot grēkus un atgriezties pie Dieva. ,,Viņi nebūt necentās pievērst ļaudis kādai reliģiskai sektai vai nogrupējumam, tādēļ tie darbojās visās konfesijās un sektās, neiejaucoties viņu organizācijā vai viņu draudzes priekšrakstos."

Kristus mācībās ir ļoti daudz tematu, par kuriem runāt. Bet noslēpumus, ko ne Tu, ne Tavi klausītāji nespēj saprast vai izskaidrot, labāk atstāj malā. Ļauj Kungam Jēzum Kristum pašam mācīt ļaudis; ļauj Viņam ar sava Gara iespaidu likt tiem izprast brīnišķo atpestīšanas plānu! 

Dieva ļaudīm tiešām tuvojas bēdu laiks, bet mums nevajadzētu visu uzmanību pastāvīgi vērst uz to, liekot cilvēkiem bēdas izjust jau iepriekš. Starp Dieva ļaudīm jānotiek sijāšanai, tomēr tā nav mūsu laika patiesība, kas būtu jāsludina draudzēm. (..) 

Sludinātājiem nevajadzētu domāt, ka viņiem piemīt kādi brīnišķi progresīvi uzskati un ka visi, kas tos nepieņems, tiks izsijāti un celsies citi ļaudis, kas tad ies uz priekšu pretī uzvarai. Arī daži no tiem, kas pretojas šim laikam sūtītās Dieva vēsts tiešajiem pamatprincipiem, uzsver tās pašas atziņas kā Tu. Viņi norāda uz Taviem galējiem uzskatiem un mācībām un tādā veidā attaisno savu nolaidību Kunga vēsts pieņemšanā. 

Sātana mērķis tikpat droši tiek sasniegts tad, kad cilvēki skrien Kristum pa priekšu un dara darbu, ko Viņš tiem nekad nav uzticējis, kā arī, kad viņi paliek laodiķiešu stāvoklī, juzdamies bagāti, bet remdeni, kam nav nekāda trūkuma. Šīs abas šķiras ir īsti piedauzīšanās akmeņi. 

Daži dedzīgi cilvēki, kas ar visiem spēkiem dzenas pēc oriģinalitātes, ir izdarījuši smagu kļūdu, cenšoties ļaudīm dot kaut ko pārsteidzošu, apbrīnojamu un sajūsminošu, kaut ko tādu, ko, pēc viņu domām, citi nesaprot; tomēr tie paši nezina, ko runā. Tie būtībā ar Dieva Vārdu spekulē, izvirzot idejas, kas nesniedz pat ne vismazāko palīdzību ne viņiem pašiem, ne draudzēm. Kādu laiku tie it kā var ierosināt iztēli, bet, kad iestājas jūtu atslābums, tad tieši šie uzskati kļūst par kavēkli. Ticība ir sajaukta ar iedomām, tāpēc viņu uzskati var nepareizi ietekmēt prātu.

Lai domām par barību tiek izmantoti nepārprotamie, vienkāršie Dieva Vārda paziņojumi, jo prātošana par uzskatiem, kas nav skaidri izteikti, ir bīstama nodarbošanās. 

Tev ir cīnītāja daba. Tu daudz nerūpējies, vai pastāv saskaņa ar brāļiem, vai ne. Tu labprāt ielaidies strīdā un cīnies par savām īpatnajām idejām; tomēr no tā visa vajadzētu atteikties, jo tāda rīcība neattīsta kristīgus tikumus. Ar visiem spēkiem centies atbilst Kristus lūgšanai, lai Viņa mācekļi būtu viens, kā Viņš ir viens ar Tēvu. 

Neviens no mums nevar justies drošs, ja ik dienas no Jēzus nemācās lēnprātību un sirds pazemību. Kad Tu ej kaut ko darīt, tad neesi pavēlošs, neesi bargs un naidīgi noskaņots. Sludini Kristus mīlestību, tā atkausēs un klusinās sirdis. Dzenies pēc vienprātības un vienāda sprieduma, pilnībā saskaņojoties ar saviem brāļiem un runājot par vienu un to pašu. 

Elena Vaita "Izmeklētās vēstis"

“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atkl. 3:20,21) 

Daži var iebilst: kāpēc gan mums šī vēsts tik bieži tiek atkārtota? – Tikai tādēļ, ka jūs vēl neesat pilnībā nožēlojuši un atgriezušies. Jūs nedzīvojat Kristū, un Kristus nav jūsos. Kad viens elks ir izraidīts no dvēseles, sātans tā vietā jau ir sagatavojis citu. Ja jūs pilnībā nesvētīsities Kristum un nedzīvosiet savienībā ar Viņu, ja nepadarīsiet viņu par savu Padomdevēju, tad atradīsit, ka jūsu sirds, atvērta ļaunām domām, ir viegli novēršama no kalpošanas Dievam, lai izdabātu pati sev. 

Jums reizēm var būt vēlēšanās visu nožēlot. Bet, ja jūs neizdarāt izšķirošu pārmaiņu un praktiskā ikdienas dzīvē neizlietojat tās atziņas, kuras esat sapratuši, ja jums nav aktīvas, darbīgas ticības, kas nepārtraukti pieaug spēkā, tad jūsu grēku nožēla ir kā rīta rasa. Tā dvēselei nesniegs paliekošu atvieglojumu. Nožēla, kuru izraisa lēkmjveidīgs jūtu uzplūdums, ir nožēla, kuru par jaunu jānožēlo, jo tā ir maldīga. Stipras jūtu izpausmes, kas jūsos neveido miermīlīgos taisnības augļus, jūs pēc tam atstās sliktākā stāvoklī, nekā bijāt iepriekš. 

Katru dienu jums pa pēdām sekos kārdinātājs ar dažādiem maldinošiem, šķietami ticamiem pamudinājumiem kalpot sev un izpatikt sev, un jūs atgriezīsities savos vecajos ieradumos, pametot novārtā kalpošanu Dievam, kurā jūs smeltos cerību, prieku un paļāvīgu mieru. 

Kungs aicina uz labprātīgu kalpošanu, uz kalpošanu, ko iedvesmo sirdī iemājojusi mīlestība uz Jēzu. Dievs nekad nebūs apmierināts ar daļēju un savtīgu nodošanos. Viņš prasa visu sirdi, nedalītas jūtas un pilnīgu paļāvību un uzticību Viņa spēkam glābt no grēka.(..) 

Dievs godās un atbalstīs katru patiesu, nopietnu cilvēku, kas Viņa priekšā centīsies staigāt Kristus žēlastības piedāvātajā taisnībā. Kungs Jēzus nekad neatstās vai neatmetīs nevienu pazemīgu, drebošu dvēseli. Vai mēs ticēsim, ka Dievs vēlas strādāt mūsu sirdī, ka Viņš, ja vien mēs to atļausim, darīs mūs tīrus un svētus, savā bagātajā žēlastībā izveidojot mūs par spējīgiem Viņa līdzstrādniekiem? Vai mēs ar skaidru, svētotu uztveri spējam novērtēt Dieva apsolījumu spēku un attiecināt tos uz sevi, ne tāpēc, ka mēs būtu cienīgi, bet tāpēc, ka Kristus ir cienīgs; ne tāpēc, ka mēs būtu taisni, bet tāpēc, ka dzīvā ticībā atsaucamies uz Kristus taisnību mūsu labā?

[Manuscript 125, 1901.] 

Elena Vaita "Izmeklētās vēstis"

Katrai dvēselei ir iespējams izbēgt no elles un nokļūt Debesīs. Eņģeļu pulki ir gatavi nākt palīgā ikvienam kārdinātam un nomāktam cilvēkam. Mūžīgā Dieva Dēls mūsu labā gāja cauri vislielākajām grūtībām, tāpēc ikviena skats tagad var pievērsties Golgātas krustam. Kad iztiesās visas lietas un bezdievīgos cilvēkus nodos ciešanām par Dieva nicināšanu un Viņa autoritātes graušanu nepaklausot, neviens ne ar ko nevarēs aizbildināties, jo nevienam obligāti nebija jāiet bojā. Katram pašam tika atļauts izvēlēties sev vadoni – Jēzu Kristu vai sātanu. Un katrs cilvēks lielos pārbaudījumos var saņemt tādu pašu palīdzību kā Jēzus. Krusts ir kā ķīla, ka nevienam nav jāpazūd, ka katrai dvēselei sagādāta bagātīga palīdzība. Mēs sātaniskos spēkus varam uzvarēt, bet varam arī pievienoties šīm varām, kas mūsu pasaulē cenšas kavēt Dieva darbu.(..) 

Mums ir Aizstāvis, kas mūsu labā aizlūdz. Svētais Gars pastāvīgi vēro visas dzīves gaitas, un mums ir nepieciešamas skaidras izšķiršanas spējas, lai praktiskajā dievbijībā patiesība atklātos tāda, kāda tā ir Jēzū. Eņģeļu pulki kā Debesu sūtņi pastāvīgi uzkāpj un nokāpj, uzturot nepārtrauktu savienību starp Zemi šeit un Debesīm augšā. Viņi ir visu mūsu darbu liecinieki. Tie vienmēr ir gatavi palīdzēt cilvēkiem viņu nespēkā un, saskaņā ar Kunga tālredzīgajiem nodomiem, pasargāt tos no morālām un fiziskām briesmām. Un, kad vien dvēseles padodas Dieva Gara maigajam, klusinošajam iespaidam, Debesīs valda līksmība; pats Kungs priecājas dziedot. 

Cilvēki, visumā vērtējot, pārāk daudz goda piesavinās sev. Viņu atgriešanās un rakstura svētošana notiek Debesu spēku darba rezultātā, kas, atbilstoši Dieva plānam, sadarbojas ar cilvēcīgajiem darbarīkiem. Mēs nevaram redzēt un nespētu arī panest kalpojošo eņģeļu godību, ja tā, nākot pretī cilvēcīgās dabas vājumam, netiktu mūsu skatam apslēpta. Debesu godības spožums, kas atklājas gaismas eņģeļos, mirstīgos Zemes iemītniekus vienkārši iznīcinātu. Tiklīdz ļaudis pakļaujas viņu aizgādībai, eņģeļi sāk nodarbināt to domas, atsaucot prātā dārgas atmiņas, kā tas notika ar sievietēm pie kapa. 

Debesu izstrādātajā plānā mūsu dabas atjaunošanai kā starpnieki tiek lietoti citi cilvēki, kas nepaklausības bērnus vada pretī paklausībai Dievam. Un tiem, kas darbosies Dieva paredzētajā veidā un saskaņosies ar Viņa plāniem, ir nodrošināta Debesu pulku aizsardzība. Mēs vienmēr sirsnīgā, savu vājumu atzīstošā lūgšanā drīkstam aicināt sev palīgā Debesu būtnes. Neredzamās gaismas un spēka armijas darbosies kopā ar pazemīgiem un lēnprātīgiem strādniekiem.

[Letter 116, 1899]
Elena Vaita "Izmeklētās vēstis"

/Attēlā Psalmi 33:17-19/

Atsakoties no Kristus, jūdi atteicās arī no savas ticības pamata. Un, no otras puses, mūsdienu kristīgā pasaule, kas apgalvo, ka tic Kristum, bet atsakās no Dieva baušļiem, izdara piekrāptajiem jūdiem līdzīgu kļūdu. Tie, kas apliecina, ka turas pie Kristus, visu savu cerību liekot uz Viņu, bet tajā pašā laikā nicina morāles likumus un pravietojumus, neatrodas drošākā stāvoklī par neticīgajiem jūdiem. Viņiem nav iespējams pārkāpējus saprātīgi aicināt nožēlot grēkus, jo tie nevar pienācīgi paskaidrot, kas tieši jānožēlo. Pārkāpējam, kuru mudina atstāt grēkus, ir tiesības jautāt: Kas ir grēks? Un tikai tie, kas godā Dieva likumus, var atbildēt: Grēks ir baušļu pārkāpšana. To apstiprinot, apustulis Pāvils piebilst: “Grēku es nepazinu, kā vien caur bauslību.” 

Dieva un cilvēku miera izlīgšanas būtību spēj izskaidrot vienīgi tie, kas atzīst morāles likuma saistošās prasības. Kristus nāca kā Vidutājs starp Dievu un cilvēku, lai atjaunotu cilvēka lojalitāti pret Dieva likumiem. Bauslība pati nespēja tās pārkāpējam piedot. Vienīgi Jēzus varēja samaksāt grēcinieka parādu. Tomēr fakts, ka Jēzus ir atlīdzinājis nožēlojoša grēcinieka parādu, tam nedod tiesības turpināt pārkāpt Dieva likumus; turpmāk viņam jādzīvo, tiem paklausot. 

Dieva bauslība pastāvēja pirms cilvēka radīšanas, jo pretējā gadījumā Ādamam nebūtu bijusi iespēja grēkot. Pēc Ādama nozieguma bauslības principi netika mainīti, vienīgi skaidri sakārtoti un izteikti atbilstoši kritušā cilvēka stāvoklim. Apspriedies ar savu Tēvu, Kristus ieviesa upuru pienešanas sistēmu, lai pār grēcinieku tūlīt nenāktu nāve, bet tā tiktu pārnesta uz upura dzīvnieku, kam savukārt vajadzēja norādīt uz lielo un pilnīgo Dieva Dēla upuri.

Ļaužu grēki simboliski tika pārnesti uz kalpojošo priesteri, kurš bija par starpnieku. Priesteris pats nevarēja kļūt par grēka upuri un ar savu dzīvību izdarīt salīdzināšanu, jo arī viņš bija grēcinieks. Tāpēc tā vietā, lai pats mirtu, viņš nokāva nevainīgu jēru; grēka sodu pārnesa uz šo nevainīgo dzīvnieku, kurš tādā veidā kļuva par tūlītēju cilvēka aizvietotāju, simbolizējot Jēzus Kristus pilnīgo upuri. Vērojot upura dzīvnieka asinis, cilvēks ticībā varēja raudzīties nākotnē uz Kristus asinīm, kas salīdzinās pasaules grēkus. 

Ceremoniālās bauslības mērķis 

Ja Ādams nebūtu pārkāpis Dieva likumus, nekad netiktu ieviesta ceremoniālā bauslība. Evaņģēlijs, kas saturēja labo vēsti, Ādamam vispirms tika sniegts paziņojumā, ka sievas Sēkla sadragās čūskai galvu, un to cauri nākamajām paaudzēm darīja zināmu Noam, Ābrahāmam un Mozum. Atziņas par Dieva likumiem un atpestīšanas plānu Ādamam un Ievai sniedza pats Kristus. Viņi rūpīgi glabāja svarīgo mācību un mutvārdos to nodeva tālāk saviem bērniem un bērnu bērniem. Tā tika saglabāta izpratne par nemainīgajiem Dieva likumiem. 

Tajās dienās cilvēki dzīvoja gandrīz tūkstoš gadus, un tos apmeklēja eņģeļi, sniedzot pamācības tieši no Kristus. Kalpošanā Dievam tika ieviesta upuru pienešana, un tie, kas bijās Dievu, atzina savus grēkus un ar pateicību un svētu uzticību raudzījās uz priekšu, kad atnāks Rīta Zvaigzne, kas kritušos Ādama dēlus vadīs uz Debesīm, liekot tiem Dieva priekšā nožēlot savus grēkus un apliecināt ticību mūsu Kungam un Pestītājam Jēzum Kristum. Tā katrs upuris pauda Evaņģēlija vēsti, un uzticīgo cilvēku rīcība nepārtraukti liecināja par viņu ticību nākamajam Atbrīvotājam. Jēzus jūdiem sacīja: “Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsiet Maniem vārdiem?” (Jāņa 5:46,47) 

Tomēr Ādamam ar savu priekšzīmi un norādījumiem nebija iespējams apturēt ciešanu straumi, kas plūda pār cilvēkiem viņa pārkāpuma dēļ. Daudzu sirdī iezagās neticība. Un ļaužu atšķirīgajai nostājai pret Dieva prasībām vissenāko piemēru sniedz Ādama dēlu rīcība. Ābels upuru pienešanā saskatīja Kristu. Kains neticēja tādai nepieciešamībai un atteicās saprast, ka nokautais jērs simbolizē Kristu; dzīvnieku asinis viņam šķita bezvērtīgas. Evaņģēlijs Kainam tika pasludināts tāpat kā viņa brālim, bet tas viņam izvērtās par nāves smaržu uz nāvi, jo viņš upura jēra asinīs neatzina Jēzu Kristu, vienīgo iespējamo līdzekli cilvēku izglābšanai. 

Mūsu Pestītājs savā dzīvē un nāvē piepildīja visus uz Viņu norādošos pravietojumus un bija visu simbolu un ēnu īstais saturs. Viņš ievēroja un paaugstināja morāles bauslību, apmierinot visas tās prasības kā cilvēces pārstāvis. Tie israēlieši, kas pievērsās Kungam un atzina Kristu kā simbolisko ēnas upuru realitāti, saprata, kādēļ tie tagad jāatceļ. Neskaidrība, kas kā priekškars sedza jūdu sistēmu, tiem līdzinājās apsegam, kas aizklāja godību Mozus vaigā, jo šī godība bija atspulgs no gaismas, kuru pasaulē cilvēka labā atnesa Kristus. 

Kamēr Mozus atradās kalnā ar Dievu, viņam visiespaidīgākā veidā tika atklāts atpestīšanas plāns, kas sāka piepildīties tūlīt pēc Ādama krišanas. Tad viņš saprata, ka cilvēka miesā nāks tieši tas pats Eņģelis, kas Israēla bērnus vadīja viņu ceļojumā. Dieva mīļotajam Dēlam, kurš bija viens ar Tēvu, visus cilvēkus, kas Viņam uzticēsies un uz Viņu paļausies, vajadzēja atkal savienot ar Dievu. Mozus saprata upuru pienešanas patieso nozīmi. Kristus Mozum atklāja Evaņģēlija plānu, un Evaņģēlija godība no Kristus apgaismoja Mozus vaigu, tā ka ļaudis to nevarēja uzlūkot. 

Mozus pats neapzinājās izstarojošo godību, kas atspoguļojās viņa vaigā, un nesaprata, kāpēc Israēla bērni, viņam tuvojoties, bēga. Viņš tos aicināja pie sevis, bet tie neuzdrošinājās uzlūkot godības apgaismoto seju. Kad Mozus to uzzināja, viņš savu seju aizklāja ar apsegu. 

Godība Mozus vaigā Israēla bērniem bija ārkārtīgi mokoša tāpēc, ka tie bija pārkāpuši Dieva svētos likumus. Šis piemērs atklāj to cilvēku izjūtas, kuri ir neuzticīgi Dieva bauslībai. Viņi vēlas izvairīties no tās caururbjošās gaismas, kas pārkāpējiem tiešām ir šausmīga, bet uzticīgajiem – svēta, taisna un laba. Vienīgi tie, kas ir pareizās attiecībās ar Dieva likumiem, var saprātīgi novērtēt Kristus izdarīto salīdzināšanu, kas bija nepieciešama Tēva likumu pārkāpšanas dēļ. 

Tiem, kas uzskata, ka vecās derības laikā cilvēkiem nebija Pestītāja, prātu aizklāj tikpat tumšs apsegs kā jūdiem, kas Kristu atmeta. Pienesot upurus, kas simbolizēja Glābēju, jūdi apstiprināja savu ticību nākotnē gaidāmajam Mesijam. Tomēr, kad Jēzus atnāca, piepildot visus par Mesiju uzrakstītos pravietojumus un darot darbus, kas Viņu izcēla kā Dieva Dēlu, tie Viņu atmeta un atsacījās pieņemt visskaidrākās liecības par Viņa patieso raksturu. No otras puses, kristīgā baznīca, kas apliecina ticību Kristum pat visaugstākajā pakāpē, nicinot jūdu kalpošanas sistēmu, īstenībā Viņu aizliedz, jo Kristus taču bija visas jūdu reliģiskās un pārvaldes sistēmas Autors.

(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1878. gada 14. martā.) 

Elena Vaita "Izmeklētās Vēstis"

Endijs Romans, 2020. gada 20. februāris. Šī raksta oriģināls ir ņemts un tulkots no: Advent Messenger.

Sestdien, 2020. gada 25. janvārī, vēsturisko “Ekumenisko hartu” parakstīja Septītās dienas adventisti, Romas katoļi, Ortodoksālā baznīca, Anglikāņi, Evaņģēlisti un Metodisti. Parakstīšanas ceremonija notika San Paolo Maggiore Romas katoļu baznīcā Boloņā, Itālijā. Parakstītais dokuments ir saistību apņemšanās līgums vienam pret otrau. Adventisti apņēmās saistības pret Romu, un Roma to akceptēja. Nekļūdieties. Baznīcas, kas parakstīja šo dokumentu, solīja ievērot Ekumeniskās hartas principus, kas viena otrai apliecina uzticību.

No augšas uz leju: Ekumeniskā harta, Anglikāņu baznīca, Adventistu baznīca un Katoļu baznīca.

• Ekumēniskā harta paziņo, ka baznīca ir “viena, svēta, katoļu un apustuliska” un tāpēc “neizbēgams ekumēniskais uzdevums ir padarīt redzamu šo vienotību.”
• Ekumēniskā harta paziņo, ka baznīcas ir “aicinātas kopā ticības vienotībā”.
• Ekumēniskā harta uzaicina “parādīt redzamu vienotību Jēzus Kristus Baznīcas vienotā ticībā, liecībā un kopīgā kalpošanā”.
• Ekumēniskajā hartā teikts, ka “vissvarīgākais baznīcu uzdevums ir sludināt Evaņģēliju gan ar vārdu gan ar darbību, visu cilvēku glābšanai”.
• Ekumēniskajā hartā teikts, ka šī dokumenta mērķis ir “izvairīties no kaitīgas konkurences un jaunu šķelšanos draudiem”.
• Ekumēniskajā hartā tiek atzītas “dažādu kristīgo tradīciju garīgās dāvanas” un aicina ikvienu draudzi “atzīt citu draudžu dāvanas”.
• Ekumēniskā harta pauž nožēlu par “sāpīgu šķelšanās iezīmi, kas joprojām pastāv starp daudzām kristīgajām baznīcām”, kas, pēc viņu domām, ir saistīts ar “Euharistiskās prakses trūkumu”.
• Ekumēniskā harta iesaka “ekumēniskos svētkus, kopīgas dziesmas un lūgšanas”.

Katoļu kardināls Matteo Zuppi un adventistu mācītājs Džovanni Caccamo apskaujas pēc vēsturiskās Ekumēniskās hartas parakstīšanas ceremonijas.

Ekumēniskā harta tika parakstīta 2020. gada lūgšanu nedēļas par Kristīgo vienotību pēdējā dienā. Septītās dienas adventistu mācītājs Giovanni Caccamo sniedza 17 minūšu sprediķi, lai pieminētu ekumēnisko parakstīšanas ceremoniju.[1] Mācītājs Džovanni Caccamo ir bijušais Septītās dienas adventistu draudzes Itālijas savienības sekretārs. Ekumeniskā harta, fotogrāfijas, SDA mācītāja Giovanni Caccamo sprediķis un ziņas par šo vēsturisko notikumu ir pieejamas pateicoties Boloņas Romas katoļu arhidiecēzē [2].

Viens pēc otra dažādi līderi, ieskaitot Septītās dienas adventistus, parakstīja Ekumenisko hartu, apņemoties ievērot tās principus. Kāpēc lai mēs to parakstītu? Mūsu uzticībai jābūt Dievam, nevis Romai? Mums jābūt uzticīgiem Triju eņģeļu vēstij nevis Romas Ekumēniskajai hartai. Mūsu misija ir dot pasaulei Dieva pēdējo brīdinājuma vēstījumu, nevis kļūt par Romas “vienas, svētas, katoļu apustuliskas” draudzes daļu.

Sākotnējā Ekumeniskā harta ir pieejama itāļu valodā. [3] Jūs arī varat lasīt burtisku, vārdu pa vārdam, tulkojumu angļu valodā. [4]

Neviens Septītās dienas adventistu ziņu avots nesniedz ziņojumu par šīs ekumeniskās hartas vēsturisko parakstīšanu. Jūs par to nedzirdēsit nevienu vārdu no “Adventist News Network”, “Hope Channel”, “Adventist Review”, “Liberty Magazine”, Religious Liberty Department vai kādas citas baznīcas institūcijas.

Septītās dienas adventistu mācītājs Džovanni Caccamo (sarkanā bultiņa) sveic katoļu mūķeni Romas starpkonfesiju procesijas laikā.

Es šodien jums vēlos pateikt, ka mēs kā tauta esam bīstamā stāvoklī. Es šodien jums vēlos pateikt, ka adventistu tauta tiek virzīta uz atkrišanu. Man nav jums jāstāsta, cik tālu esam aizgājuši. Jūs paši šeit varat redzēt pierādījumus.

Septītās dienas adventistu mācītājs Džovanni Caccamo (sarkanā bultiņa) solidarizējoties soļo Sanpaolo Maggiore katoļu baznīcā.

Es jums arī pavēstīšu, ka, saskaroties ar šo drausmīgo atkāpšanos no ticības, vairums mūsu vadītāju turpinās klusēt un skatās citā virzienā. Un, ja viņi vispār runā, tad tikai lai noraidītu šo uzkrītošo ekumēnisko atkrišanu kā kaut ko nenopietnu un nosoda tos, kuri uzdrošinās iebilst pret šīm darbībām.

Ar savu apātiju, kompromisu un klusēšanu mēs ātri kļūstam neatbilstoši un bezvērtīgi 6000 gadus vecā cīņā starp Kristu un sātanu. Mēs esam kara situācijā (Atklāsmes 12: 7-9). Šajā cīņā starp labo un ļauno daudzi pievienojas opozīcijas rindām. Tā vietā, lai ar spēku sludinātu beigu laika vēstījumu, mēs iesaistāmies starpreliģiju bezjēdzībā un ekumēniskajā absurdā.

Septītās dienas adventistu mācītājs Džovanni Caccamo (otrais no kreisās).

Vai mēs esam aizmirsuši, kas mēs esam? Liekas, ka mums vairāk rūp pasaulīgā līdzība, nevis Bībeles integritāte. Mēs ātri kļūstam par Hameleonu draudzi, nevis par Atlikuma draudzi. Mēs vēlamies saplūst ar pasauli un būt tādi paši kā viņi. Mēs vēlamies drošību, mieru, labklājību, godu un uzslavas; bet vai mēs liecinām par pašreizējo Dieva patiesību? Klusējot mēs esam kļuvuši vainīgi par savu nevēlēšanos aizstāvēt Dieva likumu, kuru pārkāpj populārās baznīcas - mūsu jaunie lojalitātes partneri.

Septītās dienas adventistu mācītājs Džovanni Caccamo sniedz 17 minūšu sprediķi, izceļot vēsturisko notikumu.

“Dieva Vārds skaidri paziņo, ka pasaule Viņa likumus ienīdīs un mīdīs kājām; pasaulē būs ārkārtīgi izplatīta netaisnība. Izsludinātā protestantu pasaule veidos savienību ar grēka cilvēku, un baznīca būs samaitātā harmonijā ar pasauli” (Bībeles komentārs, 7. sēj., 975. lpp.).
Šī Septītās Dienas Adventistu parakstītā Ekumeniskā harta ir solījums iekļauties šajā nelikumīgajā “savienībā” ar “grēka cilvēku”. Septītās Dienas Adventistu draudzei šī ekumeniskā harta ir publiski jānoraida. Mums ir jāsludina Dieva baušļi un Jēzus ticība. Dievam uzticīgi cilvēki stāvēs pret nelikumībām un netaisnībām (nevis saistīsies ar tām), uzticīgi sludinot Atklāsmes 14:6-12. Tā ir mūsu Dieva dotā atbildība, un jebkura nespēja paveikt šo darbu ir mūsu svētas uzticības noliegums.

Kas ir atbildīgs par šo ekumēnisko katastrofu?

Ekumēniskās hartas parakstīšana un nesen notikušās ANO Starpkonfesionālo harmonijas nedēļas svinības Romā [5] ir divi neseni notikumi, kas notika Itālijā. Septītās dienas adventisti piedalījās abos šajos ekumēniskajos pasākumos. Tie nebija atsevišķi gadījumi. Itālijā ir ilga ekumenisma vēsture, un par to atbildīgie ir baznīcas augstākajos vadības līmeņos.

Mācītājs Stefano Paris ir Itālijas Septītās Dienas Adventistu draudzes savienības prezidents. Viņš ir galvenais Adventistu līderis Itālijā. [6] [7] Mācītājs Stefano Paris ne tikai pārrauga baznīcas visā Itālijā, bet arī ir vadošais ekumeniskās kustības dalībnieks.

Mācītājs Stefano Paris tika atspoguļots 2019. gada brošūrā, kas reklamēja Apvienoto Nāciju Organizācijas Starpkonfesionālo harmonijas nedēļu 2019. gadā. Apskatot brošūru, jūs saprotat, ka SDA Baznīcu Itālijas savienības prezidents pieder pie “Romas Starpkonfesionālā Galda”!

Attēlā iepriekš ir Itālijas SDA Baznīcu savienības prezidents, mācītājs Stefano Paris. Viņš ir kopā ar "Romas Starpkonfesionālo Galdu". [8] Brošūras 8. un 9. lappusē jūs redzēsit Sefano Paris un Itālijas SDA baznīcu savienību, kas uzskaitīta ar visām pārējām ticībām.

“Romas Starpkonfesionālais Galds” sadarbojas ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, lai veicinātu starpkonfesionālo vienotību un sadarbību. [9] Faktiski Romas “Starpkonfesionālā Galda vietnē” jūs varat redzēt mācītāja Stefano Paris attēlus kopā ar pāvesta Francis, Budas, pagānu elku un citu garīgo ceremoniju attēliem. [10]

Prezidents Teds Vilsons

Prezidents Teds Vilsons ar Prezidentu Stefano Paris.

Ekumeniskā krīze Itālijā iet vēl tālāk pat par prezidentu Stefano Paris. Teds Vilsons, Septītās dienas adventistu vispārējās konferences prezidents, bija Romā kopā ar prezidentu Stefano Paris 2018. gadā. Teds Vilsons īpaši uzrunāja ekumenisko kustību.

{vembed M=/images/article_images/Ecumenical_Charter/Ted-Wilson-explains-Ecumenism.mp4}
Iepriekšējā video Teds Vilsons saka, ka mums nevajadzētu iesaistīties ekumēniskajā kustībā vai apdraudēt mūsu ticību. Bet tad viņš saka, ka mums jābūt draugu veidošanas “priekšgalā”, esot draudzīgiem ar citu baznīcu vadītājiem. Šie divi apgalvojumi ir problemātiski, ņemot vērā pašreizējo ekumenisko krīzi adventismā.

Parakstot šo ekumenisko hartu, tas nenozīmē vienkārši draudzību; tā ir iesaistīšanās ekumēniskajā konfederācijā ar citām baznīcām. Mums ir liela problēma, jo, šķiet, nevaram atšķirt draudzīgumu no ekumēniskās partnerības ar Romu. Katru reizi, kad baznīcas vadītāji tiek brīdināti par iesaistīšanos ekumenismā, viņi atbild ar mierinošu smaidu un saka: “Nē, tas nebija ekumēnisms, mēs vienkārši bijām draudzīgi.”

Citi dod jaunu nozīmi ekumenismam, apgalvojot, ka viņi tikai “sajaucas” ar citiem cilvēkiem. Ja Septītās Dienas Adventisti tikai “sajaucas”, kāpēc gan mēs noklusējam dažus no šiem starpkonfesiju saderināšanās gadījumiem un tos slēpjam? Kāpēc tieši Romas katoļiem jābūt tiem, kas atklāj, ka Septītās Dienas Adventisti parakstīja šo vēsturisko ekumenisko hartu? Kāpēc šīs ziņas nav katras baznīcas publikāciju pirmajās lappusēs kopā ar informāciju par hartu? Par ko viņiem ir kauns?

Un kāpēc Romas ekumēnisko tikšanos laikā tiek veidota Septītās dienas adventistu “draudzība”? Vai mums jāapmeklē Romas pasākumi, lai parādītu draudzīgumu? Vai mums kopā ar viņiem jāatzīst un jāapliecina, ka mēs visi esam “vienas, svētas, katoļu un apustuliskas” draudzes locekļi, lai būtu draugi? Vai draudzība tiek veidota vienīgi starpkonfesiju un garīgo nodarbību laikā?

Patiesība ir tāda, ka šīs aktivitātes, kurās iesaistās adventisti, nozīmē daudz vairāk nekā tikai draudzīgas attiecības vai vienkārši sajaukšanos. Šī ekumeniskā harta ir pilnīga atkrišana. Nepieņemiet nekādu citu interpretāciju. Neticiet vairs meliem. Ir pienācis laiks un tas bija jau sen pagātne, kad mums vajadzēja pārtraukt klausīties šajos vājos attaisnojumos, kas mums saka, ka viņi tikai cenšas būt draudzīgi šo starpkonfesiju saistību laikā.

Prezidents Teds Vilsons saka “nē” ekumenismam. Ja nu kas, ko tad viņš, darīs ar šīs ekumeniskās hartas parakstīšanu? Vai viņš slēps un ignorēs arī šo? Vai viņš šo ekumēnisko hartu ar Romu sauks par “draudzības evaņģelizāciju”? Vai tā ir “sajaukšanās” vai vienkārši “draugu iegūšana”? Kāpēc mēs to nesaucam tā, kā Dievs to sauc?

    “Bet šeit ir cilvēks - sātana labā roka, kurš ir gatavs turpināt darbu, ko sātans uzsāka debesīs, proti, mēģināt grozīt Dieva likumu. Un kristīgā pasaule ir apstiprinājusi viņa centienus, adoptējot šo pāvesta bērnu - svētdienas institūciju. Viņi to ir barojuši un turpinās to barot, līdz protestantisms sniegs Romas varai sadraudzības roku” (Bībeles komentārs, 7. sēj., 910. lpp.).

Mēs neiesaistāmies sadraudzības evaņģelizācijā. Mēs satveram Romas atkrišanas roku. Pasaule sankcionē šo varu, apskaujot svētdienu. Mēs sankcionējam šo pašu spēku ar savu klātbūtni un klusēšanu. Kad Septītās Dienas Adventisti apsēžas, pielūdz un paraksta lojalitātes līgumus ar Romas vadītājiem, viņi faktiski sēž kopā ar “sātana labo roku”. Kāpēc adventisti to nesauc tieši tā, kā to redz Dievs? Jūs nekad nedrīkstat kopā ar sātana pārstāvi parakstīt uzticības solījumus un tad atgriezties un stāvēt Dieva priekšā, domājot, ka viss ir kārtībā.

Ne tik vien tas notiek, bet Teds Vilsons pat ļauj to darīt arī saviem padotajiem. Teds Vilsons saka “nē” ekumenismam, bet pēc tam ļauj Ganoune Diop publiski tikties ar pāvestu Francisku, apmeklēt Romas katoļu semināru, kamēr Reliģiskās brīvības direktors darbojas, un ekumēnisko svētku laikā dzied Romas katoļu misijas dziesmas.

Teds Vilsons saka, ka mēs nevaram kompromitēt savu ticību. Vai jūs zinājāt, ka, tiklīdz jūs pārkāpjat aizliegtās zemes robežu kopā ar Romu, jūs jau kompromitējat ticību, jo šo starpkonfesiju sadarbības laikā jums jāatstāj sava ticība aiz durvīm? Dieva pēdējais vēstījums par Dieva baušļiem un viņa brīdinājumi pret zvēru un tā tēlu, kā arī pret Bābeli tur netiek gaidīti. Starp Trīs Eņģeļu vēsti un Romas Ekumenisko hartu nevar būt vienotības.

Mēs esam aizmirsuši, ka mūs aicina ne tikai ticēt Pirmā Eņģeļa vēstij (Septītās dienas sabats), bet mēs esam arī aicināti to sludināt pasaulei. Mums ir jāmudina cilvēkus to arī ievērot. Tas pats ir ar Otro un Trešo Eņģeļu vēstīm. Nepietiek paturēt šīs patiesības sev; mums tās jāsniedz pasaulei.

Ticība patiesībā nav ticība, ja tā paliek tikai starp mūsu abām ausīm. Mūsu ticībai jābūt gan dzīvai, gan jātiek sludinātai. Un, ja mēs klusējam par Dieva pēdējā pārbaudījuma vēsti, mēs kompromitējam Septītās Dienas Adventistu ticību:

    “Neņemt vērā gaismu nozīmē to noraidīt” (Liecības, 5. sēj., 680. lpp.).

Avoti

[1] https://www.youtube.com/watch?v=AMCLxUhetfQ

[2] https://www.chiesadibologna.it/firmata-la-carta-ecumenica-di-bologna/

[3] https://www.chiesadibologna.it/wp-content/uploads/sites/2/2020/01/CHARTA-OECUMENICA.pdf

[4] http://adventmessenger.org/wp-content/uploads/Ecumenical-Charter.pdf

[5] http://adventmessenger.org/while-ted-wilson-preached-about-sharing-the-three-angels-message-adventists-were-celebrating-interfaith-harmony-week-in-rome/

[6] https://www.adventistyearbook.org/entity?EntityID=13794&section=General

[7] https://www.nev.it/nev/2014/02/26/avventisti-stefano-paris-e-il-nuovo-presidente-delluicca/

[8] https://worldinterfaithharmonyweek.com/wp-content/uploads/2019/04/WIHW_2019_Brochure-EN.pdf

[9] http://adventmessenger.org/while-ted-wilson-preached-about-sharing-the-three-angels-message-adventists-were-celebrating-interfaith-harmony-week-in-rome/

[10] https://tavolointerreligioso.org/foto/

Šī raksta oriģināls ir ņemts un tulkots no: Advent Messenger.

Es par to neesmu pārliecināts.

Šīs tēmas izpētīšanas procesā, ar katru brīdi pieauga pārliecība, ka viss ir tālu ne tā, kā mums to mēģina iztēlot trinitāristi. Pārliecinājos, ka Romas un valsts Baznīcas piekritēji visiem spēkiem mēģinājuši parādīt nepareizā gaismā to kristiešu pārliecību, kuri nepieņēma oficiālo trinitāro doktrīnu.

Adventistu autors Bendžamins G.Vilkinsons savā lieliskajā pētījumā «Patiesības Triumfs» raksta: «Apšaubāms, ka daudzi ticējuši, it kā Kristus bijis radīta būtne. Vairumā gadījumu tās kristīgas grupas, kuras pretojās pāvestībai, tika apzīmogotas kā ariāņi, kaut arī viņi atzina gan Kristus Dievišķību, gan to, ka Viņš ticis dzemdināts, bet ne Tēva radīts. Viņi gan nepieņēma citus galējus atzinumus un spekulatīvas konstrukcijas (abstraktus prātojumus) attiecībā par Dievu».

A.G.Kuzmins, padomju un krievu vēsturnieks paziņo: «ariāņi atzina Dievа Dēlu kā Tēvam «līdzīgas-būtības» jo atzina Viņu par piedzimušu no Tēva» («Krievijas sākums. Krievu tautas piedzimšanas noslēpums», 341.lpp.)

Тur pat Sulpīcijs Severs, par kuru mēs jau pieminējām augstāk, apliecināja to, ka ariāņi ticēja Dēla «dzimšanai».

Vēl kāds fakts, kas liek apšaubīt Arija mācības katolisko novērtējumu, atklājas sekojošajā: trinitāristi apgalvo, ka Ulfila (apgaismotājs) bijis ariānis (it kā ticošs Dēla radīšanai), un tamdēļ arī gotu ciltis (kuras simbolizē trīs izlauztie ragi no Dan.7:8,20) arī bijuši ariāņi, it kā noraidoši Kristus dievišķību. Bet tikai viens skats uz Ulfila mācības atspēko šo apsūdzību. Pēc bazn. Vēsturnieka Sokrāta, liecības Ulfila «izveidoja gotu rakstību un, pārtulkojot dievišķos Rakstus gotu valodā, noskaņoja barbarus mācīties Dieva vārdu» un kā atzīmēja Milmens, «Gotu tulkojuma Jaunās Derības fragmentos, kuri nonākuši līdz mūsdienām, nav ne miņas no tā, ko nepareizi dēvē par ariānismu».

Fragments no Gogiašvilli B.I. grāmatas “TRINITĀRISTU IZVESTO ARIĀŅU VAJĀŠANU VĒSTURE”

Tūlīt pēc atklāsmes par Jozuu un eņģeli pravietis Caharija saņēma vēsti par Zerubabela darbu. “Un eņģelis, kas ar mani runāja, atgriezās atkal un modināja mani, kā modina cilvēku no miega, un jautāja man: ko tu redzi? Es atbildēju: es redzu tur lukturi no tīra zelta ar virsū uzliktu eļļas trauciņu. Lukturim ir septiņi eļļas lukturīši, un tiem kopā ir septiņas ar trauciņu saistītas eļļas caurulītes un divi eļļas koki līdzās – viens pa labi, otrs pa kreisi no luktura. Un es turpināju un jautāju eņģelim, kas ar mani runāja: mans kungs, kāda tam visam nozīme? Tad eņģelis, kas ar mani runāja, deva man šādu atbildi: tātad tu tiešām nezini, kāda tam nozīme? Es sacīju: nē, mans kungs! Tad viņš man deva šādu paskaidrojumu: tā skan tā Kunga vārds Zerubabelam: ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! – saka tas Kungs Cebaots.” (Cah. 4:1-6)

“Tad es griezos pie viņa ar jautājumu: kāda nozīme ir tiem diviem eļļas kokiem pa labi un pa kreisi no luktura? Un es jautāju otrreiz un teicu viņam: kāda nozīme ir tiem diviem eļļas koka zariem, kas stāv līdzās abām zeltā darinātām caurulītēm, pa kurām plūst zeltainā eļļa? Tad viņš man atbildēja: vai tu tiešām nezini, kāda tiem nozīme? Es savukārt atbildēju: nē, mans kungs! Tad viņš man sacīja: tie ir tie abi svaidītie, kas kalpo visas pasaules Kungam.” (Cah. 4:11-14)

Šajā atklāsmē rādīts, kā no abiem eļļas kokiem, kas stāv Dieva priekšā, izplūst zelta eļļa, kas tālāk pa zelta caurulēm ietek luktura kausā. No tā eļļu saņem svētnīcas lukturīši, un tāpēc tie spēj izstarot pastāvīgu, spožu gaismu. Tādā veidā no svaidītajiem, kas stāv Kunga priekšā, dievišķās gaismas pilnība, mīlestība un spēks tiek izplatīts pār Dieva ļaudīm, lai tie atkal spētu dot gaismu, prieku un atspirdzinājumu citiem. Tiem, kas tādā veidā kļuvuši bagāti, Dieva mīlestības bagātība jāizplata tālāk pasaulē.

Zerubabelam, strādājot pie Kunga nama atjaunošanas, bija jāsastopas ar daudz un dažādām grūtībām. Jau no sākuma Dieva tautas pretinieki nogurdināja Jūdas ļaužu rokas, atturot tos no celšanas, un “ar varu un spēku lika tiem pārtraukt darbu”. (Ezras 4:4,23) Bet pats Kungs nāca cēlājiem palīgā, un tagad viņš savam pravietim lika Zerubabelam pateikt: “Kas tu esi, lielais kalns? Tev Zerubabela priekšā jākļūst par līdzenumu! Un viņš uzliks nama noslēguma akmeni, un visi viņam uzgavilēs: lai viņam laime, lai gods un slava!” (Cah. 4:7)

Dieva draudzes vēsturē to cilvēku priekšā, kas pūlas izpildīt Debesu nodomu, ir pacēlušies lieli, šķietami nepārvarami grūtību kalni. Šie šķēršļi tiek pieļauti no Kunga, lai pārbaudītu ticību. Kad tie mūs apņem no visām pusēm, tad vairāk par visu nepieciešams uzticēties Dievam un Viņa Gara spēkam. Vingrināšanās dzīvā ticībā veicina garīgu spēku pieaugumu un nelokāmas paļāvības attīstīšanu. Tieši tādā veidā dvēsele kļūst neuzvarama. Uz ticības pieprasījumu kristieša ceļā izgaist sātana radītie šķēršļi, jo kristietim palīgā nāk Debesu spēki. “(..) nekas jums nebūs neiespējams.” (Mat. 17:20)

Pasaule parasti visu mēdz sākt ar skaļu ārēju izrādi un lielību. Dievs paredzējis mazu, neievērojamu dienu pārvērst par iesākumu taisnības un patiesības godības pilnai uzvarai. Dažkārt Viņš savus strādniekus audzina, liekot tiem piedzīvot vilšanos un šķietamu neizdošanos ar nodomu, lai tie mācās pārvarēt grūtības.

Bieži, nonākot sarežģītos, neskaidros apstākļos un sastopoties ar šķēršļiem, cilvēki tiek kārdināti vilcināties un svārstīties. Bet, ja tie paļāvībā izturētu līdz galam, tad Dievs ceļu nolīdzinātu. Sekmes nāk, cīnoties pret grūtībām. Zerubabela bezbailīgā gara un nelokāmās ticības priekšā lielie grūtību kalni pārvērtīsies par ielejām; un viņš, kura rokas likušas tempļa pamatu, “to arī pabeigs”. “Viņš uzliks gala akmeni, ka tur visā spēkā sauks: žēlastība, žēlastība Viņam!”

Cilvēku spēks un cilvēku vara Dieva draudzi nav uzcēlusi, ne arī spēj to iznīcināt. Dieva draudze ir nopamatota ne uz cilvēciskā stipruma klints, bet uz Kristus Jēzus, visu laikmetu Klints, – un “elles vārti to neuzvarēs”. (Mat. 16:18) Dieva lietai izturību dod Viņa klātbūtne. “Nepaļaujieties uz dižciltīgajiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt!” (Ps. 145:3) “Mierā un paļāvībā jūs atrastu spēku, bet jūs negribat!” (Jes. 30:15) Dieva godības pilnais darbs, kas dibināts uz mūžīgiem taisnības pamatlikumiem, nekad nezudīs. Tas ies uz priekšu no spēka uz spēku, “ne ar varu, ne ar bruņotu spēku, bet ar Manu Garu, saka Kungs Cebaots”. (Cah. 4:6)

Еlena Vaita
fragments no grāmatas “PRAVIEŠI UN ĶĒNIŅI”

Psalmi 5:12

Bet priecāties būs visiem, kas cerē uz Tevi: arvienu viņi priecāsies, ka Tu viņus pasargi. Lai mūžīgi gavilē un priecājas par Tevi, kas mīl Tavu Vārdu. Jo Tu, Kungs, svētī taisno un pušķo viņu ar žēlastību kā ar bruņām.

Psalmi 91:1-8

1 Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, 2 tas saka uz To Kungu: "Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!" 3 Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. 4 Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas. 5 Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, 6 nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. 7 Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. 8 Tiešām, tu vēl skatīsi ar savām acīm un redzēsi, kā bezdievjiem tiek atmaksāts.

Psalmi 12:6-9

6 “Tad nu posta dēļ, kas nācis pār apspiestajiem, un grūtdieņu nopūtu dēļ Es celšos,” saka Tas Kungs, “un gādāšu pestīšanu tam, kas pēc tās ilgojas!” 7 Tā Kunga vārdi ir skaidri kā kausēts sudrabs, kas septiņkārt šķīstīts. 8 Tu, Kungs, tos turēsi un pasargāsi mūs no šīs cilts mūžīgi – 9 no pārkāpējiem, kas lepni staigā visapkārt, kur nekrietnība augstu ceļ galvu starp cilvēku bērniem.

Psalmi 31:20

Cik liela ir Tava žēlastība, ko Tu glabā tiem, kas Tevi bīstas, ko Tu parādi ļaužu priekšā tiem, kas uz Tevi cer!

Psalmi 31:21

Tu viņus pasargi Sava vaiga svētumā ļaunu cilvēku priekšā, paglāb viņus Savā namā no nesaticīgām mēlēm.

Psalmi 31:24

Mīliet To Kungu, jūs visi Viņa svētie! Jo Tas Kungs ir uzticīgs un pasargā Sev uzticīgos, bet tam, kas augstprātīgi uzpūšas, Viņš taisnīgi atmaksā papilnam.

Psalmi 34:18-21

18 Kad taisnie sauc, tad Tas Kungs viņus uzklausa un viņus izglābj no visām viņu bēdām. 19 Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts. 20 Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām Tas Kungs viņu izglābj. 21 Viņš pasargā visus viņa locekļus, neviens no tiem netiek samaitāts.

Psalmi 116:4-6

4 Bet es piesaucu Tā Kunga Vārdu:"Izglāb manu dvēseli, ak, Kungs!" 5 Žēlīgs ir Tas Kungs un taisns, žēlsirdīgs ir mūsu Dievs! 6 Tas Kungs pasargā vienbūtīgos, kas nešaubīdamies paļaujas uz Viņu: kad es biju novārdzis, tad Viņš man palīdzēja.

Psalmi 145:20

Tas Kungs pasargā visus, kas Viņu mīl, bet Viņš iznīcinās visus bezdievīgos.

Salamana Pamācības 2. nodaļa

1 Mans dēls, ja tu nopietni uzklausīsies manus vārdus un glabāsi sevī manu mācību par to, 2 lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi, 3 un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās lūgtos, 4 ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām, 5 tad tu sapratīsi bijību Tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu. 6 Jo Tas Kungs piešķir gudrību, un no Viņa mutes nāk atziņa un izpratne. 7 Viņš liek vaļsirdīgajam piedzīvot izdošanos un ņem Savā aizvējā tiklos, 8 un pasargā tos, kas dara pareizi, un paglabā neskartus Savu svēto ceļus. 9 Tad tu sapratīsi, kas ir tiesa un taisnība, kas ir skaidra sirds un kāds ir ikviens ceļš uz labu. 10 Jo gudrība ienāks tavā sirdī, lai tu jo labprāt mācītos. 11 Labs padoms tevi pasargās, un saprāts tevi paglābs, 12 lai tu nenokļūtu uz ļaunu ļaužu ceļa un neatrastos neprātīgu pļāpātāju vidū, 13 kas atstāj īsteno ceļu un iet pa tumsas tekām, 14 kas priecājas ļaunu darīt un gavilē par viltību, 15 kas virza greizi savu ceļu un noiet galīgi neceļā, - 16 lai tu nesaistītos ar kāda cita sievu, nenokļūtu kādas svešinieces varā, kas maigus vārdus pauž 17 un atstāj savu jaunības draugu, un aizmirst savu Dieva priekšā slēgto derību. 18 Jo viss viņas nams noliecas nāvei pretī un viņas pašas soļi tuvojas viņai jau zudušo soļiem, 19 neviens, kas pie viņas iegriežas, neatnāk atpakaļ un neatgūst dzīvības ceļu. 20 Lai tu ietu pa labu ļaužu ceļu un paliktu uz taisnīgo stigas, 21 jo taisnīgie apdzīvos zemi un sirdsskaidrie paliks tajā, 22 bet bezdievīgie no zemes tiks izdeldēti, un Dieva vārda nonicinātāji tiks no turienes izskausti.

1Sam 2:9

Tā kājas, kas paļaujas uz Viņu, Viņš pasargā, bet bezdievīgie dabū galu tumsā, jo ne ar paša spēku cilvēks iegūst uzvaru.