(Šajā rakstā “īpašums” ir domāts tas, uz ko īpašniekam ir pilnīgas valdījuma, lietojuma un rīcības tiesības; manta, nekustāmais īpašums, nauda vai citas vērtības kas kādam pieder. /tulk./)

Autors: Vendija Goubeja

Kopsavilkums: Pēc pāvesta domām, atņemt bagātajiem, lai dotu nabadzīgajiem ir prerogatīva visiem, gan pie varas esošiem gan pašiem nabadzīgākiem.

Viens no fašistiskā feodālisma elementiem ir valdības kontrole pār īpašumu. Šī īpašuma pārdali par labu nabadzīgajiem izlemj pie varas esošie, un tādus noziegumus kā zādzība var attaisnot, ja tiek saskatīta personiska vajadzība.

Atcerieties pāvesta Pija XI vārdus:

Fašisma apstākļos īpašnieki var paturēt savas īpašumtiesības un dokumentus, bet viņu īpašumu izmantošana, kā rakstīja Leo XIII, ir “kopēja”... Saskaņā ar fašismu īpašumtiesības un dokumenti paliek neskarti, bet privātā īpašuma institūcija ir pazudusi.

Romas katoļu baznīca-valsts un īpašuma pārdale

Džons Robbins apkopo pāvesta uzskatus par īpašuma pārdali šādā veidā:

Ja kādam ir nepieciešams īpašums, tad tam tas ir jāiegūst. Vajadzība padara cita cilvēka īpašumu par jūsējo. Vajadzība ir galvenā un vienīgā morālā noteicēja uz īpašuma tiesībām. Ne īpašuma pārvalde, ne tā radīšana, ne ražošana, ne dāvināšana, ne mantojums, ne dievišķie likumi (izņemot Romas Baznīcas-valsts īpašumu) nepiešķir īpašuma tiesības īpašumam, kas ir imūns pret iepriekšminēto vajadzību.

Apskatīsim dažus pāvesta paziņojumus, kas ir īpaši svarīgi saistībā ar mūsdienu politiskajiem un ekonomiskajiem jautājumiem.

Pāvests Pijs XI savā enciklikā Quadragesimo Anno (1931) saka, ka "izraudzīto cilvēku" darbam, kas kopš 1800. gadu beigām indoktrinēja (indoktrinācija - ilgstoša pamācīšana un ideoloģiska ietekmēšana /tulk./) cilvēkus un valdības ar katoļu ekonomiskajiem uzskatiem, bija liela ietekme uz 20. gadsimta politiku:

Tādējādi Leo enciklikas vadībā un gaismā tika izstrādāta patiesi kristīga sociālā zinātne, kuru katru dienu turpina atbalstīt un bagātināt to izraudzīto cilvēku nenogurstošais darbs, kurus mēs esam nosaukuši par Baznīcas palīgiem ... Rerum Novarum doktrīna pamazām sāka iespiesties starp tiem, kuri, būdami ārpus katoļu sabiedrības, neatzīst Baznīcas autoritāti; un šie katoļu socioloģijas principi pamazām kļuva par visas cilvēces intelektuālā mantojuma daļu ... Tādējādi arī mēs priecājamies, ka katoļu patiesības, kuras tik enerģiski pasludinājis mūsu ievērojamais priekšgājējs [Leo XIII 1891. gada Rerum Novarum], tiek attīstītas un atbalstītas ne tikai grāmatās un žurnālos, kas nav katoliskas, bet bieži arī likumdošanas asamblejās un tiesās.

Šis galvenais citāts ir pierādījums tam, ka Romas katoļu politika, principi un doktrīnas ir iespiedušās laicīgajās sfērās tiktāl, ka cilvēki, kuriem citādi nav uzticības Romas katoļu baznīcai, veicina tās darbības veida popularizēšanu. Cik daudzi no šiem cilvēkiem pat nevar iedomāties, ka viņu domāšanas veids ir atkarīgs no citiem cilvēkiem, kuri apzināti ir piestrādājuši pie tā, lai viņi tā domātu.

Šie "izraudzītie cilvēki", "Baznīcas palīgi" var būt neviens cits kā jezuīti. Viņi ir zvērējuši uzticību pāvestam, apsolīdami pieņemt jebkādu, pat protestanta, aizsegu, lai sasniegtu katoļu baznīcas mērķus.

Fjodors Dostojevskis apraksta jezuītu lomu mūsu perspektīvā:

Jezuīti ... ir Romas armija, lai ieviestu vispasaules suverenitāti nākotnē, kur Romas pāvests būs par imperatoru ... tas ir viņu ideāls ... Tā ir vienkārša varaskāre, netīrā veidā iegūta teritorija, virskundzības vēlme - kaut kas līdzīgs universālai dzimtbūšanai, kur viņi būs valdnieki - tas ir tas, par ko viņi cīnās. Iespējams, ka viņi pat netic Dievam.

Pēc pāvesta Benedikta pēdējās enciklikas Caritas in Veritate teiktā, pāvesta Pāvila VI enciklika Populorum Progressio “ir pelnījusi tikt uzskatīta par “mūsdienu laikmeta Rerum Novarum””.

Rerum Novarum ir viens no Romas baznīcas-valsts ietekmīgākajiem paziņojumiem ekonomikas jautājumos, kurā tas nosaka “nepārprotamus noteikumus, lai pareizi atrisinātu sarežģīto cilvēku solidaritātes problēmu”.

Tātad, kas Populorum Progressio teiktajā, mums šodien ir tik nozīmīgs?

... tāpēc katram cilvēkam ir tiesības atrast sev nepieciešamo šajā pasaulē. Nesenā [Vatikāna II] konference mums to atgādināja: “Dievs ir paredzējis zemi un visu to, kas uz tās atrodas, ikviena cilvēka un tautas lietošanai. Tādējādi, tā kā visi cilvēki ievēro taisnīgumu un apvienojas labdarībā, radītajām vērtībām viņu rīcībā vajadzētu būt pietiekoši daudz, balstoties uz saprātīgu vērtējumu.” Visām citām tiesībām, ieskaitot īpašuma tiesībām un brīvo tirdzniecību, ir jābūt pakārtotām šim principam.

Mūsdienās cilvēcei "nemaldīgie noteikumi" ir tādi, ka ikvienam cilvēkam ir jāpiedāvā pietiekoši daudz saražotās vērtības, pat uz visu pārējo tiesību rēķina?

Šeit ir paziņojums no Vatikāna II padomes dokumenta Gaudium et Spes :

ja cilvēkam ir ārkārtēja nepieciešamība, viņam ir tiesības no citu cilvēku materiālajām vērtībām sagādāt sev to, kas viņam vajadzīgs ... Tāpēc, ka privātīpašums ir amorāls , visiem cilvēkiem - indivīdiem un valdībām - ir morāls pienākums pārdalīt īpašumus, kuri vieņiem pieder netaisnīgi.

Šajā Vatikāna paziņojumā ir skaidri atbalstīta zagšana. Pāvests Benedikts mums ir paziņojis, ka šis dokuments un tā principi, kas kodificēti II Vatikānā, ir jāuzskata par šodienas sociālās doktrīnas galīgo aprakstu.

Pāvests Jānis Pāvils II atkārtoja šo paziņojumu 1981. gadā un atkārtoti vēlreiz 1987. gadā:

[katram cilvēkam ir jābūt] piekļuvei tām precēm, kuras paredzētas kopīgai lietošanai: gan dabas bagātībām, gan rūpniecības precēm.

... šīs pasaules bagātības sākotnēji ir domātas visiem. Tiesības uz privāto īpašumu ir spēkā esošas un vajadzīgas, taču tās neatceļ šī principa svarīgumu. Privātais īpašums faktiski ir “sociālā hipotēka”, kas nozīmē, ka tam ir raksturīga sociāla funkcija, kas ir pamatots un precīzi noteikts preču vispārējā galamērķa princips.

Šajā pašā dokumentā Jānis Pāvils arī rakstīja, ka mūsdienu pasaulē “mēs saskaramies ar nopietnu problēmu, kas saistīta ar iztikas līdzekļu nevienmērīgu sadalījumu, kas sākotnēji bija domāti visiem”.

Šeit nepārprotami tiek atbalstīta materiālo vērtību pārdale. Bet tālāk ir vēl sliktāk. Iekārošana un zagšana ir arī šī pāvesta iedvesmotā dzīvesveida ikdienas sastāvdaļa.

Zādzības, vajadzības un privātais īpašums

Tā kā vienam piederošais saskaņā ar katoļu dabas likumiem pienākas citiem, nabadzīgajiem netiek uzskatīts par grēku, ja viņi paņem to, kas pieder viņu kaimiņiem. Akvīnas Toms, 13. gadsimta vadošais katoļu filozofs, saka:

Vajadzības gadījumā visas lietas ir kopīgas, tāpēc, šķiet, ka nav grēka paņemt cita īpašumu, jo vajadzība to ir padarījusi kopīgu.

Pēc Toma domām, šāda cita īpašuma iegūšana ne tikai nav grēks, bet tas nav pat noziegums:

...ir likumīgi, ja cilvēks pats savu nepieciešamību apmierina, izmantojot cita cilvēka īpašumu, paņemot to atklāti vai slepeni; pareizi sakot, tā nav zādzība vai laupīšana ... pareizi sakot, tā nav zādzība, slepeni ņemt un izmantot citas personas lietas galējas nepieciešamības gadījumā; jo tas, ko viņš paņem savas dzīvības uzturēšanai, šīs vajadzības dēļ kļūst par viņa paša īpašumu ... Līdzīgas nepieciešamības gadījumā cilvēks var arī slepeni paņemt cita īpašumu, lai sniegtu palīdzību savam kaimiņam, kuram tas nepieciešams.

Saskaņā ar šo paziņojumu jūsu kaimiņš nosaka, vai viņam ir vajadzīgas jūsu lietas. Un saskaņā ar Akvīnas Toma rakstu ir pat likumīgi, ka jūs zogat sava kaimiņa vajadzībām!

Zagšana, pamatojoties uz vajadzību, ir daudz vairāk nekā tikai 13. gadsimta mistiķa uzbāzīgā mācība. Pāvils VI 1967. gada enciklikā to skaidri norādīja:

...tāpēc katram cilvēkam ir tiesības pasaulē atrast sev nepieciešamo. Nesenā [Vatikāna II konference] mums to atgādināja: “Dievs paredzēja zemi un visu to, kas uz tās atrodas, ikviena cilvēka un tautas lietošanai. Tādējādi, tā kā visi cilvēki ievēro taisnīgumu un apvienojas labdarībā, radītajām precēm viņu rīcībā vajadzētu būt uz saprātīgiem noteikumiem.” Šim principam jāpakārto visas pārējās tiesības, ieskaitot īpašuma tiesības un brīvo tirdzniecību.

Šis princips tiek atbalstīts valdības domāšanas veidā un politikā visā pasaulē. 60.gadu beigās Amerikas prezidents Lindons Džonsons teica:

Mēs mēģināsim paņemt visu naudu, kas, mūsuprāt, tiek nevajadzīgi iztērēta, un ņemsim to no “bagātajiem” un piešķirsim “nabagiem”, kam tā tik ļoti vajadzīga.

Šis raksts ir pielāgots no profesora Valtera Vaisa “Rekindling the Reformation” (“Atjaunot reformāciju”) lekcijas The Beamable, Sustainable Princes.

Atruna: Šī raksta un vietnes saturs nav paredzēts, lai apsūdzētu konkrētas personas. Romas katolicismā ir daudz priesteru un ticīgo, kas pēc labākās iespējas kalpo Dievam un kurus Dievs uzskata par Viņa bērniem. Šeit ietvertā informācija ir vērsta tikai uz Romas Katoļu reliģiski politisko sistēmu, kas gandrīz divās tūkstošgadēs ir valdījusi dažādos varas līmeņos. Pēc kārtas sekojošo pāvestu, bīskapu un kardinālu ietekmē šī sistēma ir izveidojusi arvien vairāk doktrīnu un paziņojumu, kas nepārprotami ir pretrunā ar Rakstiem.

Mēs patiesi vēlamies nodot skaidru Dieva Vārdu jūsu, patiesību meklējošā lasītāja priekšā, lai jūs pats varētu izlemt, kas ir patiesība un kas ir kļūda. Ja šeit atrodat kaut ko pretēju Dieva Vārdam, jums tas nav jāpieņem. Bet, ja jūs vēlaties meklēt Patiesību kā apslēptu dārgumu un šeit atrast kādu daļu no tā, mēs aicinām jūs steidzīgi pieņemt šo Patiesību, kuru jums atklāj Svētais Gars.

Tulkots no angļu valodas.
Oriģinālais raksts atrodams šeit: https://amazingdiscoveries.org/S-deception-sustainable_UN_redistribution_wealth