Daudzus, sevišķi tos, kas vēl ir jauni kristīgajā dzīvē, reizēm nomāc šaubas. Bībelē ir daudz lietu, ko tie nespēj izskaidrot vai pat saprast, un sātans tās izlieto, lai satricinātu viņu ticību Rakstiem kā Dieva atklāsmei. Viņi jautā: “Kā lai es zinu pareizo ceļu? Ja Bībele tiešām ir Dieva Vārds, kā lai atbrīvojos no šīm šaubām un neziņas?”
Dievs nekad neprasa no mums ticību, nedodot pietiekošus pierādījumus mūsu ticības pamatošanai. Viņa esamība, Viņa raksturu, Viņa vārda patiesīgumu — visu apstiprina liecības, kas pārliecina prātu, un tādu liecību ir ļoti daudz. Tomēr Dievs nekad nav novērsis iespēju šaubīties. Mūsu ticībai jābalstās uz Dieva sniegtajām liecībām un nevis uz cilvēcīgiem pierādījumiem. Tie, kas vēlas šaubīties, vienmēr atradīs iemeslu, bet tie, kas godīgi ilgojas uzzināt patiesību, visur saskatīs neskaitāmus pierādījumus savas ticības nostiprināšanai.
Ierobežotiem prātiem nav iespējams pilnīgi aptvert bezgalīgā Dieva darbu un raksturu. Visasākajam prātam, visaugstāk izglītotajam cilvēkam svētā Būtne vienmēr paliks tērpta noslēpumā. “Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visvarenā pilnībai? Tās ir tik augstas kā debesis, ko tu tur sasniegsi? Dziļākas nekā elle, cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas?” (Ījaba 11:7,8)
Apustulis Pāvils izsaucas: “Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas viņa tiesas un cik neizdibināmi viņa ceļi!” (Romiešiem 11:33) Bet, lai gan “padebeši un tumsa ir ap Viņu,” “taisnība un tiesa ir Viņa troņa balsti” (Psalms 97:2). Dieva izturēšanos pret mums un Viņa motīvus mēs spējam saprast tikai tik tālu, līdz sastopamies ar bezgalīgu spēku, savienotu ar neizmērojamu mīlestību un žēlastību. Viņa nodomus mēs spējam aptvert tikai par tik, cik tas mums nāk par labu, un aiz šīs robežas mums tomēr jāuzticas visvarenajai Rokai un mīlestības pārpilnajai Sirdij.
Dieva Vārds, tāpat kā tā dievišķā Autora raksturs, satur noslēpumus, ko ierobežotas būtnes nekad nespēs pilnīgi saprast. Grēka ienākšana pasaulē, Kristus miesā nākšana, jaunpiedzimšana, augšāmcelšanās un daudzas citas patiesības, ar ko iepazīstina Bībele, ir pārāk dziļi noslēpumi, lai cilvēka prāts tos varētu izskaidrot vai pilnīgi aptvert. Bet mums nav iemesla apšaubīt Dieva Vārdu tikai tādēļ, ka nespējam saprast Viņa aizgādības noslēpumus. Arī fiziskajā pasaulē mūs pastāvīgi apņem noslēpumi, kurus nevaram izdibināt. Visvienkāršākās dzīvības formas atklāj problēmas, ko visgudrākais filozofs neņemsies izskaidrot. Visur pastāv mums neizprotami brīnumi. Vai gan tad vajadzētu justies pārsteigtiem, ka arī garīgajā pasaulē ir neizdibināmi noslēpumi? Grūtības izskaidrojamas vienīgi ar cilvēka prāta nepilnību un ierobežotību. Kungs Rakstos devis pietiekoši daudz pierādījumu par to dievišķo raksturu, un mums nav jāapšauba Viņa Vārds, ja nespējam izprast visus Viņa darba noslēpumus.
Apustulis Pēteris atzīst, ka Rakstos ir grūti saprotamas lietas, “ko nemācītie un nenostiprinātie ļaudis sagroza... sev par pazušanu”. (2.Pētera 3:16) Skeptiķi uz šīm grūti izprotamajām Rakstu daļām ir atsaukušies kā uz argumentu pret Bībeli, bet tieši tas ir stiprs pierādījums tās dievišķajai inspirācijai. Ja Bībele nesaturētu augstākas patiesības par Dievu, kā tikai to, ko varam viegli saprast, ja ierobežotie prāti spētu aptvert Dieva lielumu un varenību, tad Bībelei nebūtu dievišķās autoritātes nekļūdīgo pilnvaru. Tieši tajā apskatīto tematu varenībai un noslēpumainībai vajadzētu mūsos modināt ticību, ka tā ir Dieva Vārds.
Bībele patiesību atklāj tik vienkārši un tik atbilstoši cilvēka sirds vajadzībām un ilgām, ka pārsteidz un valdzina visaugstāk attīstītos prātus un tajā pat laikā visvienkāršāko cilvēku dara spējīgu ieraudzīt pestīšanas ceļu. Un tomēr šīs neuzkrītoši izteiktās patiesības risina tik lielus un neaptveramus jautājumus, kas tik ļoti pārsniedz cilvēka izpratnes spējas, ka mēs tos varam pieņemt tikai tāpēc, ka tas ir Dieva Vārds. Tā arī glābšanas plāns mums ir atklāts tik skaidri, ka ikviena dvēsele var redzēt soļus, kas tai jāsper, nožēlā un ticībā tuvojoties Dievam un Kungam Jēzum Kristum, lai tiktu glābta Dieva paredzētajā veidā. Tomēr zem šīm tik viegli saprotamajām patiesībām atrodas noslēpumi, kas aizklāj Viņa godību, — noslēpumi, kas ir augstāki par jebkura pētnieka prātu, kas nopietnu patiesības meklētāju pilda ar godbijību un ticību. Jo vairāk tas iedziļinās Rakstos, jo spēcīgāka kļūst viņa pārliecība, ka Bībele ir dzīvā Dieva Vārds, un cilvēka prāts zemojas dievišķās atklāsmes varenības priekšā.
Atzīt, ka mēs nespējam pilnīgi saprast Bībeles lielās patiesības, nozīmē piekrist, ka ierobežots prāts nav atbilstošs Bezgalīgā uztveršanai, ka cilvēks ar savām nelielajām zināšanām nespēj izprast Visuzinātāja nodomus.
Skeptiķi un neticīgie noraida Dieva Vārdu, tāpēc ka tie nevar izdibināt visus tā noslēpumus, un pat ne visi, kas apgalvo, ka tic Bībelei, ir brīvi no briesmām šai ziņā. Apustulis saka: “Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva.” (Ebrejiem 3:12) Ir pareizi rūpīgi pētīt Bībeles mācības un mēģināt izdibināt “Dieva dziļumus” (l. Korintiešiem 2:10), cik tālu tie atklāti Rakstos. Kamēr “noslēpumainās lietas visas pieder Kungam, mūsu Dievam”, “atklātās lietas ir darītas zināmas mums”.(5.Mozus 29:29) Bet sātans cenšas panākt, lai cilvēka prāts kļūtu nederīgs pētīšanai. Bībeles patiesību izprašana tiek saistīta ar atsacīšanos no lepnuma, tādēļ cilvēki bieži zaudē pacietību un sajūt neveiksmi, ja nevar gūt gandarījumu, izskaidrojot katru Rakstu daļu. Viņiem ir pārāk pazemojoši atzīt, ka nesaprot inspirētos vārdus. Tie negrib pacietīgi gaidīt, līdz Dievs redzēs, ka ir īstais laiks atklāt patiesību. Viņi domā, ka pašu cilvēcīgā gudrība ir pietiekoša, lai spētu saprast Rakstus, un, kad tas neizdodas, viņi faktiski noliedz to autoritāti. Ir taisnība, ka daudzas teorijas un mācības, kuru izcelsmi ļaudis saista ar Bībeli, nenāk no tās un savā būtībā ir pretējas inspirācijas garam. Šī iemesla dēļ daudzi sākuši šaubīties un ir nonākuši neizpratnē. Tomēr ne Dieva Vārds te ir vainojams, bet cilvēks, kas to sagrozījis.
Ja radītajām būtnēm būtu iespējams iegūt pilnīgu izpratni par Dievu un Viņa darbiem, tad, to sasniegušām, tām vairs nebūtu patiesību, ko atklāt, nebūtu pieaugšana zināšanās, ne arī iespēju tālākai prāta vai sirds attīstībai. Dievs vairs nebūtu Visaugstākais, un cilvēks, sasniedzis zināšanu un spēju robežu, pārtrauktu virzīties uz priekšu. Pateiksimies Dievam, ka tas tā nav. Dievs ir bezgalīgs; Viņā ir “visas gudrības un atziņas bagātības” (Kolosiešiem 2:3). Visā mūžībā cilvēki varēs vēl vairāk meklēt un mācīties, un tomēr nekad tie neizsmels Viņa gudrības, laipnības un spēka bagātības.
Kungs vēlas, lai jau šajā dzīvē Dieva Vārda patiesības arvien vairāk atklātos Viņa ļaudīm. Šo zināšanu iegūšanai ir tikai viens ceļš. Izprast Dieva Vārdu mēs spējam vienīgi tad, ja to apgaismo Gars, kas Vārdu devis. “Neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars”, “jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus” (l. Korintiešiem 2:11,10), un Pestītājs apsolīja Saviem sekotājiem: “Kad nāks Viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā... Jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” (Jāņa 16:13,14)
Dievs vēlas, lai cilvēks izlieto savas spriešanas spējas; un Bībeles pētīšana stiprinās un paaugstinās prātu tā, kā nevienas citas studijas. Tomēr mums jāsargās dievināt prātu, kas pakļauts cilvēces vājībām un nepilnībām. Ja mēs nevēlamies, ka Svētie Raksti mūsu izpratnē kļūst aptumšoti tā, ka paliek neizprotamas visvienkāršākās patiesības, mums jāiegūst maza bērna paļāvība un ticība, kas ir gatava mācīties un lūgt Svētā Gara palīdzību. Dieva spēka un gudrības izjūtai, atziņai, ka nespējam aptvert Viņa lielumu, vajadzētu mūs piepildīt ar pazemību, un Viņa Vārdu mums vajadzētu atvērt ar tik svētu godbijību, it kā mēs nāktu Viņa tiešā klātbūtnē. Ņemot rokās Bībeli, prātam būtu jāatzīst Autoritāte, kas ir par to daudz augstāka, un sirdij jāzemojas lielā ES ESMU priekšā.
Cilvēkiem, kas tādā veidā centīsies izprast šķietami sarežģītas un neskaidras lietas, Dievs daudzas no tām darīs saprotamas, bet bez Svētā Gara vadības mēs pastāvīgi tieksimies Svētos Rakstus sagrozīt vai izskaidrot nepareizi. Daudzi Bībeli lasa bez kāda labuma, un daudzos gadījumos tās lasīšana neapšaubāmi nāk par ļaunu. Kad Dieva Vārdu atver bez godbijības un lūgšanas, kad domas un jūtas nav saistītas pie Dieva vai saskaņā ar Viņa gribu, tad prātu apņem šaubas, un, tieši Bībeli pētot, arvien vairāk nostiprinās neticība. Ienaidnieks pārvalda domas un piedāvā nepareizus izskaidrojumus. Kad cilvēki vārdos un darbos nemeklē saskaņu ar Dievu, lai cik izglītoti viņi arī nebūtu, tiem pastāvīgi draud briesmas maldīties Rakstu izpratnē, tādēļ nav droši uzticēties viņu izskaidrojumiem. Tiem, kas Rakstos meklē tikai pretrunas, nav garīgas izpratnes. Ar savu izkropļoto uztveri tie atradīs daudz iemeslu šaubām un neticībai lietās, kas patiesībā ir skaidras un vienkāršas.
Vairumā gadījumu īstais šaubu un neticības iemesls, lai kā to arī neslēptu, ir mīlestība pret grēku. Dieva Vārda mācības un ierobežojumi lepnai, grēku mīlošai sirdij nav patīkami, un tie, kas negrib paklausīt tā prasībām, ir gatavi apšaubīt to dievišķo autoritāti. Lai nāktu pie patiesības, mums nepieciešamas nerimstošas ilgas zināt patiesību un sirds labprātībā tai paklausīt. Visi, kas Bībeles pētīšanai tuvosies tādā garā, atradīs ļoti daudz pierādījumu, ka tas ir Dieva Vārds, un izpratīs Bībeles patiesības, kas tos darīs gudrus saņemt pestīšanu.
Kristus ir sacījis: “Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs” mācību. (Jāņa 7:17) Neapšaubi un nenoniecini to, ko tu nesaproti, bet ņem vērā gaismu, kas jau spīd, tad saņemsi vēl lielāku gaismu. Kristus žēlastības spēkā izpildi katru pienākumu, ko tu jau saproti, tad tev tiks piešķirtas spējas saprast un izpildīt to, par ko tu šobrīd vēl šaubies.
Viens pierādījums ir pieejams visiem — visaugstāk izglītotajam un arī neizglītotajam. Tas ir pierādījums, ko sniedz piedzīvojumi. Dievs mūs uzaicina personīgi pārbaudīt Viņa Vārdu un Viņa apsolījumu patiesīgumu. Viņš iesaka: “Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs!” (Psalmi 34:9) Un mums jābauda pašiem, nevis jāpaļaujas uz citu vārdiem. Jēzus saka: “Lūdziet, tad jūs dabūsit.” (Jāņa 16:24) Viņa apsolījumi piepildīsies. Tie nekad nav pievīluši, tie vienkārši nevar pievilt. Tuvojoties Jēzum un priecājoties Viņa mīlestības pilnībā, mūsu šaubas un tumsa pazudīs Viņa klātbūtnes gaismā.
Apustulis Pāvils saka, ka Dievs “mūs izrāvis no tumsības varas un pārcēlis sava mīļā Dēla valstībā”. (Kolosiešiem 1:13) Katrs, kas pārgājis no nāves dzīvībā, ir spējīgs apliecināt, “ka Dievs ir patiesīgs”. (Jāņa 3:33) Viņš var nodot liecību: “Man bija nepieciešama palīdzība, un es to atradu Jēzū. Viņš apmierināja visas manas vajadzības un remdēja dvēseles izsalkumu. Un tagad Bībele man ir Jēzus Kristus atklāsme. Jūs jautājat, kāpēc es ticu Jēzum? — Tāpēc, ka Viņš ir mans Glābējs. Kāpēc es ticu Bībelei? — Tāpēc, ka esmu sapratis, ka tā ir Dieva balss manai dvēselei.” Mēs varam liecināt, ka Bībele ir patiesa, ka Kristus ir Dieva Dēls. Mēs zinām, ka nesekojam viltīgi izdomātām pasakām.
Pēteris savus brāļus pamudina pieaugt “mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā”. (2.Pētera 3:18) Augot žēlastībā, Dieva ļaudis iegūs arvien skaidrāku Viņa Vārda izpratni. Tie Bībeles svētajās patiesībās ieraudzīs jaunu gaismu un skaistumu. Tā tas ir bijis draudzes vēsturē visos laikmetos un tāpat būs arī turpmāk līdz galam. “Bet taisno taka mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas arvienu kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena.” (Salamana pamācības 4:18)
Ticībā mēs varam raudzīties nākotnē un uzticēties Dieva apsolījumam, ka, savienojot cilvēcīgās spējas ar dievišķo spēku, mēs garīgi pieaugsim un mūsu dvēsele nonāks ciešā saskarē ar Gaismas Avotu. Mēs varam priecāties, ka viss, kas Dieva vadībā mūs agrāk mulsināja, tad kļūs skaidrs un grūti saprotamās lietas atradīs savu pamatojumu, un kur mūsu ierobežotais prāts saskatīja tikai sajukumu un nesasniegtus mērķus, mēs ieraudzīsim vispilnīgāko un skaistāko saskaņu. “Mēs tagad visu redzam mīklaini kā spogulī..., bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” (l. Korintiešiem 13:12)
Elena Vaita
CEĻŠ PIE KRISTUS
