“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atkl. 3:20,21)
Daži var iebilst: kāpēc gan mums šī vēsts tik bieži tiek atkārtota? – Tikai tādēļ, ka jūs vēl neesat pilnībā nožēlojuši un atgriezušies. Jūs nedzīvojat Kristū, un Kristus nav jūsos. Kad viens elks ir izraidīts no dvēseles, sātans tā vietā jau ir sagatavojis citu. Ja jūs pilnībā nesvētīsities Kristum un nedzīvosiet savienībā ar Viņu, ja nepadarīsiet viņu par savu Padomdevēju, tad atradīsit, ka jūsu sirds, atvērta ļaunām domām, ir viegli novēršama no kalpošanas Dievam, lai izdabātu pati sev.
Jums reizēm var būt vēlēšanās visu nožēlot. Bet, ja jūs neizdarāt izšķirošu pārmaiņu un praktiskā ikdienas dzīvē neizlietojat tās atziņas, kuras esat sapratuši, ja jums nav aktīvas, darbīgas ticības, kas nepārtraukti pieaug spēkā, tad jūsu grēku nožēla ir kā rīta rasa. Tā dvēselei nesniegs paliekošu atvieglojumu. Nožēla, kuru izraisa lēkmjveidīgs jūtu uzplūdums, ir nožēla, kuru par jaunu jānožēlo, jo tā ir maldīga. Stipras jūtu izpausmes, kas jūsos neveido miermīlīgos taisnības augļus, jūs pēc tam atstās sliktākā stāvoklī, nekā bijāt iepriekš.
Katru dienu jums pa pēdām sekos kārdinātājs ar dažādiem maldinošiem, šķietami ticamiem pamudinājumiem kalpot sev un izpatikt sev, un jūs atgriezīsities savos vecajos ieradumos, pametot novārtā kalpošanu Dievam, kurā jūs smeltos cerību, prieku un paļāvīgu mieru.
Kungs aicina uz labprātīgu kalpošanu, uz kalpošanu, ko iedvesmo sirdī iemājojusi mīlestība uz Jēzu. Dievs nekad nebūs apmierināts ar daļēju un savtīgu nodošanos. Viņš prasa visu sirdi, nedalītas jūtas un pilnīgu paļāvību un uzticību Viņa spēkam glābt no grēka.(..)
Dievs godās un atbalstīs katru patiesu, nopietnu cilvēku, kas Viņa priekšā centīsies staigāt Kristus žēlastības piedāvātajā taisnībā. Kungs Jēzus nekad neatstās vai neatmetīs nevienu pazemīgu, drebošu dvēseli. Vai mēs ticēsim, ka Dievs vēlas strādāt mūsu sirdī, ka Viņš, ja vien mēs to atļausim, darīs mūs tīrus un svētus, savā bagātajā žēlastībā izveidojot mūs par spējīgiem Viņa līdzstrādniekiem? Vai mēs ar skaidru, svētotu uztveri spējam novērtēt Dieva apsolījumu spēku un attiecināt tos uz sevi, ne tāpēc, ka mēs būtu cienīgi, bet tāpēc, ka Kristus ir cienīgs; ne tāpēc, ka mēs būtu taisni, bet tāpēc, ka dzīvā ticībā atsaucamies uz Kristus taisnību mūsu labā?
[Manuscript 125, 1901.]
Elena Vaita "Izmeklētās vēstis"
