Zvēra zīme

Pēdējais pārbaudījums

Atklāsmes grāmata apraksta pēdējo lielo sadursmi starp Kristu un sātanu, un tā ir sadursme par autoritāti. Atklāsmes 12. nodaļā mēs redzējām, ka pūķis dodas karot ar tiem, kas tur Dieva baušļus un kam ir Jēzus liecība (Atkl. 12:17). Tātad pēdējā sadursmē ienaidnieks īpaši apstrīdēs divus jautājumus, proti, „Dieva baušļus” un „Jēzus liecību”. Jēzus liecību mēs aplūkosim vēlāk (skatīt nodaļu „Dieva vadības dāvana”), bet jautājums par Dieva likumu — tas ir jautājums, kas skar Dieva autoritāti un varu. Atklāsmes 11:19 mēs lasām:
Un Debesīs atvērās Dieva templis, un templī bija redzams Viņa derības šķirsts. Un nāca zibeņi un balsis, pērkona grāvieni, zemestrīce un liela krusa. Atkl. 11:19

Pravietis Jānis brīdina, ka pēdējā lielajā sadursmē centrālais jautājums būs par Dieva likumu. Ienaidnieks metīs izaicinājumu Radītāja autoritātei un mēģinās iedibināt — un arī iedibinās — pats savu autoritātes zīmi. Atklāsmes 13. nodaļā mēs identificējām varas, kuras gala laikā apstrīdēs Dieva autoritāti, un redzējām, ka galveno lomu šai sadursmē spēlēs pāvestīgā Roma un Amerikas Savienotās Valstis. Turklāt ir vērts piezīmēt, ka pāvestīgā Roma runāja ar lauvas muti un lauva Daniēla pravietojumā simbolizēja Bābeli. Citiem vārdiem, pāvestības rīcībā — un īpaši tās runā — būs kāds Bābeles komponents.

Vēsture stāsta, ka līdz ar Bābeles krišanu tās priesterība bēga uz Pergamu Mazāzijā, un tur Bābeles reliģija, tās ceremonijas un rituāli, kā arī tās hierarhija tika saglabāta. Pergamas pēdējais pontifiks ķēniņš Atāls (Attalus) savu titulu (Pontifex Maximus), Bābeles priesterības struktūru un amata tērpus novēlēja mantojumā Romai¹. Sākotnēji šo titulu lietoja vienīgi Romas pagānu virspriesteris, bet līdz ar pagāniskās Romas krišanu šo babiloniešu titulu pārņēma pāvests. Pati pirmā lieta, ko jūs ieraugāt, ieejot Sv. Pētera bazilikā, ir šis babiloniešu tituls — Pontifex Maximus —, un tas ir redzams arī pie ieejas Vatikānā un pie katra pāvesta statujas. Interesanti, ka pāvesta Gregora XIII statuja ir raksturīga ne vien ar šo titulu, bet arī ar to, ka pāvests sēž pūķa mugurā, un saskaņā ar Atklāsmes 13. nodaļu tieši pūķis ir tas, kas dod spēku jūras zvēram, tas ir, pāvestībai. Tādējādi Romas pontifiks īpašā nozīmē ir pūķa runasvīrs, un tieši caur pāvestību, Romas impērijas mantinieci, pūķis īsteno savu varu.

Pēc tam, kad imperators Konstantīns 330. gadā atstāja Romu, lai par savu jauno galvaspilsētu padarītu Konstantinopoli, tagadējo Stambulu, pagāniskā Roma savu varu un troni atdeva pāvesta Romai. Anglijas kardināls Henrijs Edvards Mannings (Henry Edvvard Manning) saka, ka Romas atstāšana bija pontiflka „brīvlaišana". Laikam paejot, viņš saka, „pontifiks apjauta, ka viņš ir viens — vienīgais kārtības, miera, likumības un drošības garants" visā Rietumromā.²

Romas pontifiks pretendē uz ārkārtēju varu kā morālās, tā civilās lietās, līdz pat tam, ka paceļ savu autoritāti pāri Dieva priekšrakstiem. Romas dekretālijas (decretalia — Romas pāvestu lēmumi vēstuļu veidā. Atšķirībā no enciklikām dekretālijas ir noformētas kā vēstules konkrētam adresātam ar atbildi uz konkrētu, personīgu, pāvestam adresētu jautājumu, kura risinājums var kalpot par vispārēju principu (tulk. piez. )) paziņo:
Viņš var pasludināt spriedumus un lēmumus, kas ir pretrunā ar valstu tiesībām, ar Dieva un cilvēku likumiem.. Viņš var atbrīvot sevi no apustuļu pavēlēm — viņš, kas pats ir augstākais no tiem, — un no Vecās derības noteikumiem. Pāvestam ir vara mainīt laikus, atcelt likumus un iztikt bez visām lietām, pat bez Kristus mācībām.³

Vēl viens paziņojums, kas ilustrē šo nostāju:
Pāvesta griba ir neapšaubāma. Viņš stāv pāri likumam un ļaunu dara par labu, labojot un mainot likumus.⁴

Ja, kā mēs to redzējām, Dieva baušļi un līdz ar to Dieva vara ir sātana dusmu mērķis, tad pats par sevi saprotams, ka pāvestība šīs savas pašpasludinātās tiesības arī izlietos pēdējā sadursmē starp labo un ļauno un galu galā nonāks pie zvēra zīmes uzspiešanas visiem pasaules iedzīvotājiem. Brīdinājums par zvēra zīmi ir visnopietnākā un svinīgākā vēsts, kādu vien var atrast Bībelē, un mums, atklājot tās nozīmi, ir būtiski izmantot rūpīgu ekseģētisku pieeju.

Un tas piespiež visus, lielos un mazos, bagātos un nabagos, brīvos un saistītos, pieņemt zīmi uz savas labās rokas vai uz pieres, lai neviens nevarētu ne pirkt, ne pārdot, kā vien tas, kam ir zvēra zīme vai viņa vārds, vai viņa vārda skaitlis. Atkl. 13:16, 17
.. ja kāds pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa zīmi uz pieres vai uz rokas, tam būs jādzer Dieva dusmu vīns, kas neatšķaidīts ieliets Viņa sašutuma kausā, un būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā; un viņu mocību dūmi kāpj augšup mūžu mūžos, un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un kas pieņem viņa vārda zīmi. Atkl. 14:9-11

Zvēra zīme nes sev līdzi vissmagāko sodu, kādu Dievs jelkad ir cilvēkam pasludinājis. Šis sods ir mūžīga atšķirtība no Dieva. Tādēļ zvēra zīme ir dzīvības un nāves jautājums, un, tā kā Dievs izmeklē sirdi un raksturu, cīņai būtu jānorit par cilvēka attiecībām ar Dievu. Ir izstrādātas pārsteidzoši daudzas teorijas par zvēra zīmi, variējot no datora ģenerētām identifikācijas kartēm līdz mikročipu implantiem, bet nevienai no tām nav nekāda sakara ar cilvēka raksturu, personīgām attiecībām ar Dievu vai pakļaušanos Dieva varai. Zvērs dažās no šīm pravietiskajām interpretācijām, kā rādās, tiek pielīdzināts perversam tipam vai kaut kur noslēptam gigantiskam kompjūteram, kas satur visu iespējamo informāciju par katru cilvēku. Tas viss ienaidniekam var noderēt nolūkā uzraudzīt cilvēku rīcību un kontrolēt pieeju resursiem, bet tā nevar būt zvēra zīme, jo zvērs, kā mēs to noskaidrojām pētījumos par diviem zvēriem no Atklāsmes 13. nodaļas, norāda uz pāvestību. Ja mēs vēlamies identificēt zvēra zīmi, tas mums jādara, paturot prātā lielo cīņu un tās ietekmi uz glābšanas plānu. Atšķirtība Dieva un cilvēku starpā ir nākusi caur grēku (Dieva likuma pārkāpumu, 1. Jāņa 3:4), un tieši šī sacelšanās pret Viņa varu ir nesusi tās sekas, ko cilvēce tagad piedzīvo.

Bet jūsu nekrietnības ir šķīrušas jūs no Dieva, un jūsu grēki ir apslēpuši Viņa vaigu no jums, ka Viņš jūs neklausīsies. Jes. 59:2
Grēka alga ir nāve. Rom. 6:23

Taisnība prasīja, lai tiktu samaksāts sods par grēku, un Kristus šo prasību piepildīja, pats samaksājot noteikto cenu. Caur Viņa upuri žēlastība varēja vairoties un sagrautās attiecības starp Dievu un cilvēku varēja tikt atjaunotas. Atjaunota sirds

.. tura Dieva baušļus un Jēzus ticību. Atkl. 14:12
Jo šādu derību Es slēgšu ar Israēla namu pēc tām dienām, " saka Kungs. „Es likšu savus likumus viņu prātā un rakstīšu tos viņu sirdīs, un būšu viņiem par Dievu, un viņi būs Man par tautu." Ebr. 8:10

Atjaunotas attiecības nozīmē dzīvi, kas atkal ir saskaņā ar Dieva priekšrakstiem. Kas saka, ka pazīst Dievu, un netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības (1. Jāņa 2:4). Ja atšķirtība no Dieva ir grēka sekas, tad arī zvēra zīmei jābūt saistītai ar grēku, jo grēks ir vienīgais atšķirtības cēlonis. Ja grēks ir likuma pārkāpšana (1. Jāņa 3:4), tad, tāpat kā iesākumā, arī gala laikā cēlonis pilnīgai atšķirtībai no Dieva ir jāmeklē Viņa likuma pārkāpšanā.

Zvēru un viņa skaitli mēs identificējām nodaļā „Zvēri draudzējas". Atklāsmes 13. nodaļa vēsta, ka zīmi uzspiedīs zvēra tēls. Tēls ir kaut kas tāds, kam piemīt oriģināla īpašības, kā attēls spogulī. Pirmais zvērs no Atklāsmes 13. nodaļas (Romas katolicisma sistēma) bija spēks, kas izmantoja valsts varas resursus nolūkā uzspiest savas doktrīnas — pat ja šīs doktrīnas bija pretrunā ar Dieva Vārdu. Saskaņā ar Atklāsmes 13. nodaļu, tēlu izstrādā otrais zvērs, kuru mēs identificējām kā Amerikas Savienotās Valstis. Amerikas Savienotās Valstis kā pasaules superlielvara līdzīgi pirmajam zvēram tieksies izmantot valsts varu, lai uzspiestu reliģiskās doktrīnas — pat ja tās ir pretrunā ar Rakstiem. Ja Savienotās Valstis gatavojas demonstrēt tikpat lielu varu, kāda savulaik piederēja pāvestībai, un gatavojas piespiest visus klanīties pāvestības priekšā, tas nozīmē, ka tās kļūs līdzīgas Romai, kāda tā bija 1260 gadu periodā, kad ar likumu un vajāšanām uzspieda savas doktrīnas. Atšķirība būs tā, ka Savienotās Valstis pāvestības likumus ieviesīs un to ievērošanu uzspiedīs globālā mērogā. Pielīdzinoties Romai, tas ir, izveidojot valsts un baznīcas savienību un pielietojot valsts varu, lai uzspiestu reliģiskos likumus, Savienotās Valstis izveidos zvēra tēlu — sistēmu, kura līdzinās oriģinālam jeb ir oriģināla atspulgs. Šis reliģiski politiskais gigants tad uzspiedīs pirmā zvēra zīmi.

Saskaņā ar Rakstiem, zvēra zīme tiks uzspiesta, vispirms pielietojot ekonomiskas sankcijas pret katru fizisku vai juridisku personu, kas nevēlēsies zīmi pieņemt.

Un lai neviens nevarētu ne pirkt, ne pārdot, kā vien tas, kam ir zīme vai zvēra vārds, vai viņa vārda skaitlis.. un viņa skaitlis ir seši simti sešdesmit seši. Atkl. 13:17, 18

Zīme ir kas tāds, kas vienu lietu atšķir no citas. Reliģiskai varai piemītoša zīme varētu būt kāda īpaša mācība, kas to atšķir no citām. Vislabākais veids, kā noteikt Romas katoļu baznīcas atšķirības zīmi, ir nepastarpināti vērsties pie tās pašas mācībām. Kardināls Gibonss apgalvo, ka Romas katoļu autoritātes zīme ir svētdienas ievērošana.

Protams, Katoļu Baznīca apgalvo, ka [svinamās dienas] maiņa ir tās lēmums. Citādi nemaz nevar būt, jo tajos laikos nevienam ne sapņos nerādījās veikt kādas pārmaiņas garīgās, baznīcas un reliģiskās lietās bez tās ziņas. Šis lēmums ir zīme, kas apliecina tās garīgo varu un autoritāti reliģiskajos jautājumos. ⁵

Saule bija izcilākā dievība pagānismā.. Vēl šodien Persijā un citās zemēs ir saules pielūdzēji.. Patiesi, saulei piemīt kas karalisks, ķēnišķs, kas dara to par piemērotu simbolu Jēzum, Taisnības Saulei. Tādējādi baznīca šīm valstīm it kā sacīja:„Paturiet šo veco pagānisma vārdu! Tas paliks nošķirts, svēts. " Un tā Baldram veltītā pagānu Saules diena kļuva par Jēzum svētīto kristiešu svētdienu. ⁶

Svētdienai kā pielūgsmes dienai nav pamatojuma Rakstos, tā balstās tikai tradīcijā. Protestanti vienmēr ir uzstājuši, ka mūsu ticības standartam ir jābūt Bībelei un tikai Bībelei. Lai nostātos pret šo izaicinājumu, Romas Katoļu baznīca 1545. gadā sasauca Trentas koncilu un pasludināja, ka tradīcija stāv augstāk par Rakstiem. Reģiona arhibīskaps šim tematam veltītā runā uzstāja, ka pierādījums tradīcijas pārākumam pār Rakstu autoritāti ir atrodams sabata pārcelšanā uz svētdienu.

Baznīca ir pārcēlusi sabatu uz svētdienu ne pēc Kristus pavēles, bet balstoties uz savu pašas autoritāti.⁷

Tradīcija, ne Raksti, ir klints, uz kuras ir būvēta Jēzus Kristus Baznīca.⁸

Protestanti, kas kā pielūgsmes dienu ievēro svētdienu, līdz ar to godina Romas katolicisma zīmi. Romas katoļi apgalvo:

Tāpēc kristiešu sabats līdz šai dienai ir vispāratzīta katoliskās Baznīcas atvase, kā Svētā Gara laulātā draudzene, pret kuru protestantu pasaule nebilst ne vārdiņa.⁹

Svētdiena ir mūsu autoritātes zīme.. Baznīca stāv pāri Bībelei, un sabata pārcelšana apliecina šo faktu.¹⁰

Jautājums:Vai ir kāds cits veids, lai pierādītu, ka Baznīcai ir vara iecelt reliģiskos svētkus?

Atbilde:Ja tai nebūtu tādas varas, tā nebūtu varējusi izdarīt to, kur tai piekrīt visi mūsdienu reliģiskie virzieni, — tā nebūtu varējusi veikt pārmaiņu, kurai nav pamatojuma Rakstos, proti, ar svētdienas, nedēļas pirmās dienas, ievērošanu aizstāt sestdienas, nedēļas septītās dienas, ievērošanu.¹¹

Jūs teiksiet, ka sestdiena bija jūdu sabats, bet kristiešiem sabats ir pārcelts uz svētdienu. Pārcelts! Bet kas to ir pārcēlis? Kas ir tiesīgs izmainīt Visaugstā Dieva pasludināto bausli? Ja Dievs ir runājis un sacījis:„Tev būs turēt svētu septīto dienu!", kurš gan uzdrīkstēsies sacīt:nē, tu drīksti strādāt un visas pasaulīgās lietas kārtot septītajā dienā, bet tās vietā tev jātur svēta pirmā diena? Tas ir vissvarīgākais jautājums, un es nezinu, kā jūs uz to varēsiet atbildēt. Jūs esat protestants, un jūs apliecināt, ka turaties pie Bībeles un tikai pie Bībeles, un tomēr, kad jums starp septiņām dienām viena ir jātur svēta, tad tik svarīgā lietā jūs nostājaties pret skaidro Bībeles burtu un noliekat citu dienu tās vietā, ko Viņš ir pavēlējis. Pavēle turēt svētu septīto dienu ir viens no desmit baušļiem; jūs ticat, ka pārējie deviņi ir vēl arvien saistoši; tad kas jums ir devis tiesības aizskart ceturto? Ja jūs esat konsekvents savos principos, ja jūs patiešām sekojat Bībelei un tikai Bībelei, jums būtu jāspēj uzrādīt kaut vienu vietu Jaunajā Derībā, kur šis ceturtais bauslis ir pārliecinoši mainīts.¹²

Kāpēc sabata bauslim Dieva likumā ir tik būtiska vieta, un kāpēc kādas noteiktas dienas ievērošanai tiek piešķirta tik liela nozīme?
Atbilde meklējama šī baušļa formulējumā, kas satur Dieva zīmogu.
Sabata bauslis ne tikai atrodas desmit baušļu centrā, bet arī satur baušļus apstiprinošu zīmogu. Izmetiet to ārā, un baušļi zaudēs autoritāti jeb oficiālo raksturu, kuru piešķir zīmogs.

Zīmogs satur trīs raksturīgas detaļas:

• likumdevēja vārdu,
• viņa ieņemamo amatu un
• viņa pārvaldītās teritorijas nosaukumu.

Tikai ceturtajā bauslī ir atrodami sekojošie trīs punkti:

• YHWH (Jehova jeb Jahve — Kungs (tulk. piez. )) Dievs (Dieva vārds),
• Radītājs (Viņa ieņemamais stāvoklis, tituls) un
• Debesis un zeme (Viņa pārvaldītā teritorija).

Izmetiet šo bausli, un ikviens jebkuras reliģijas sekotājs varēs parakstīties zem pārējiem deviņiem. Izmaiņas zīmogā nozīmē izmaiņas valdībā, tās nozīmē jaunu autoritāti ar varu ieviest jaunus likumus. Paklausība jaunajiem, ar jaunās varas zīmogu ratificētajiem likumiem loģiski nozīmē pakļaušanos šai jaunajai varai. Tas vienmēr ir bijis sātana mērķis — pacelt savu varu pāri Dieva tronim. Pretendējot uz likumdevēja autoritāti un — pretstatā Dieva zīmogam — uzspiežot savu zīmogu, sātans veikli saņem savās rokās visas Dieva pilnvaras. Paklausība viņa autoritātes zīmogam (jeb zīmei) nozīmē pakļaušanos viņa, nevis Dieva valdībai. Tā ir atkrišana vispārākajā pakāpē. Kad cilvēce pakļautos šim viltus zīmogam un atklāti apliecinātu to, izsludinot svētdienas ievērošanas likumus, tad cilvēks būtu pilnībā nodevies sātana pārvaldībai. Kamēr šādi likumi nav ieviesti, vēl ir iespējama brīva izvēle. Zvēra zīme vienkārši novedīs pie galīgas nošķiršanās no Dieva, jo katrs būs spiests izvēlēties, kam viņš grib paklausīt. Kas izvēlēsies paklausīt Dievam, kā sodu saņems vajāšanas. Kas izvēlēsies paklausīt šīs zemes autoritātēm, kā sodu saņems atšķirtību no Dieva. Visi būs spiesti izdarīt izvēli.

Viscaur Rakstos attieksme pret Dieva sabatu ir visaugstākajā mērā nopietna.

„Un svētījiet manus sabatus; tie būs zīme starp Mani un jums, lai jūs zinātu, ka Es esmu Kungs, jūsu Dievs. " Eceh. 20:20
„Jo patiesi Es jums saku:pirms debess un zeme zudīs, nekur nezudīs ne viena rakstu zīmīte, ne viens vārdiņš no likuma, līdz viss būs piepildīts. " Mat. 5:18
„Kāpēc jūs turklāt ar savu tradīciju pārkāpjat Dieva bausli? " Mat. 15:3
„Bet velti tie Mani pielūdz, mācīdami cilvēku baušļus un mācības. " Mat. 15:9
„Katrs stāds, ko mans Debesu Tēvs nav stādījis, tiks izrauts ar saknēm. " Mat. 15:13
"Izvēlieties šodien, kam jūs kalposiet! ja Kungs ir Dievs, sekojiet Viņam! " Jozuas 24:15

Romas baznīca pasludina, ka svētdiena ir tās autoritātes zīme. Vēl vairāk, tā pasludina, ka tai ir tiesības izdot likumus morāles jautājumos un ka valdībām ir jāparakstās zem tās direktīvām. Uz šādām tiesībām tā pretendēja ne vien viduslaikos; uz tādām tiesībām tā pretendē arī šodien. Pāvesta Jāņa Pāvila II sankcionētajam oficiālajam Katoļu baznīcas katehismam šai ziņā ir ko sacīt:

Baznīca, patiesības balsts un pamats, ir saņēmusi no apustuļiem šo svinīgo Kristus pavēli — pasludināt glābjošo patiesību.. Baznīcai pieder tiesības vienmēr un visur pasludināt morāles principus, ieskaitot tos, kas attiecas uz sociālo kārtību, un izteikt spriedumus par visām sabiedriskajam lietām, ciktāl to pieprasa fundamentālās cilvēktiesības vai dvēseļu glābšana.¹³

Saskaņā ar šo katehismu, morāles jautājumus diktē desmit baušļi, tomēr ne tie desmit baušļi, kas atrodami Bībelē, bet katoļu baznīcas tēva Augustīna formulētie.

Kopš Sv. Augustīna laikiem desmit baušļi ir ieņēmuši dominējošo vietu kristību kandidātu un ticīgo katehēzē. .. Kristiešu morālā stāja Baznīcas katehismos bieži ir skaidrota, vadoties pēc desmit baušļu pavēlēm. Baušļu sadalījums un numerācija vēstures gaitā ir variēta. Pašreizējais katehisms vadās pēc baušļu sadalījuma, kuru iedibinājis Sv. Augustīns un kurš Katoliskajā Baznīcā ir kļuvis tradicionāls.¹⁴

Kāda apbrīnojama atzīšanās! Katoļu morāles pamatu veido nevis Bībelē atrodamie desmit baušļi, bet gan Augustīna formulētie. Tā kā svētdiena ir katoļu baznīcas autoritātes zīme, kas ir atklātā opozīcijā Dieva pasludinātajai gribai, kompromiss šai jautājumā ir neiespējams. Svētdiena kā pielūgsmes diena var tikt aizstāvēta, vienīgi pamatojoties uz katoliskiem principiem. Katoļu baznīcai šai sakarā pašai ir kas sakāms:

Svētdiena ir katoļu iedibinājums, un prasības to ievērot var tikt aizstāvētas, tikai balstoties uz katoliskiem principiem.. Rakstos no sākuma līdz beigām nav ne mazākās norādes, kas attaisnotu iknedēļas publiskās pielūgsmes dienas pārcelšanu no nedēļas pēdējās uz pirmo dienu.¹⁵

Tāpēc kristiešu sabats līdz šai dienai ir vispāratzīta Katoliskās Baznīcas atvase, kā Svētā Gara laulātā draudzene, pret kuru protestantu pasaule nebilst ne vārdiņa.¹⁶

ja protestanti sekotu Bībelei, viņi Dievu pielūgtu sabata dienā. Turēdami svētdienu, viņi seko Katoļu Baznīcas likumam.¹⁷

Protestantismam, ja tas atraida Romas [katoļu] Baznīcas autoritāti, nav cita pamatojuma svētdienas teorijai, un tad tam loģiski pienāktos kā sabatu ievērot sestdienu.¹⁸

Loģika un veselais saprāts prasa pieņemt vienu no divām alternatīvām:vai nu protestantisms un sestdienas turēšana, vai katolicisms un svētdienas turēšana. Kompromiss ir neiespējams.¹⁹

Kāds varētu padomāt, ka daži no šiem paziņojumiem ir novecojuši un ka mūsu laikmetā Roma šai jautājumā neuzstātos tik bargi. Tomēr, ja zvēra zīmes uzspiešanai ir lemts kļūt par realitāti, ir sagaidāms, ka šis konflikts tikai saasināsies un pacelsies balsis, kas prasīs svētdienas ievērošanu uzspiest ar likumu. Tieši uz to īsi pirms jaunās tūkstošgades sākuma aicināja Jānis Pāvils II. Pat vairāk, Baznīca savā kanonā ir ieviesusi stingrus likumus, kas prasa totālu pakļaušanos pāvestam doktrināros jautājumos. Savādi, taču šajās pāvesta vēstulēs uz disidentiem attiecinātie vārdi „ķeceris” un „sods” atsauc atmiņā inkvizīcijas laika vajāšanas. Savā apustuliskajā vēstulē par svētdienas svētumu pāvests atkārtoti aicina ieviest svētdienas likumus, lai uzspiestu tās ievērošanu:

Atpūtas diena. 64. ..tikai ceturtajā gadsimtā Romas impērijas civillikums atzina nedēļas ciklu, nosakot, ka „saules dienā" tiesnešiem, pilsētniekiem un dažādām amatu apvienībām nav jāstrādā. (107) Kristieši līksmojās, redzot, ka tādējādi ir novērsti apstākļi, kuru dēļ līdz tam Kunga dienas ievērošana reizēm prasīja lielu varonību. Tagad viņi bez kavēkļiem varēja nodoties kopīgām lūgšanām. (108) Tāpēc būtu nepareizi šajā nedēļas cikla likumdošanā saskatīt tikai vēsturiskus apstākļus bez īpašas nozīmes Baznīcai, kurus tā varētu vienkārši ignorēt. Pat pēc Romas impērijas krišanas koncili nebeidza uzstāt, lai tiktu sakārtots jautājums par atpūtu svētdienā.. Kad cauri gadsimtiem Baznīca ir izdevusi likumus par atpūtu svētdienā, (109) tai prātā visvairāk ir bijis kalpotāju un strādnieku darbs, noteikti ne tāpēc, ka šis darbs, salīdzinot ar svētdienas ievērošanas garīgajām prasībām, būtu kaut kādā ziņā mazāk vērtīgs, bet drīzāk gan tāpēc, ka ir nepieciešams stingrāks regulējums, lai atvieglotu tā uzlikto nastu un tādējādi katram dotu iespēju turēt Kunga dienu svētu. Mans priekšgājējs pāvests Leo XIII šajā sakarā savā enciklikā „Rerum Novarum" runāja par atpūtu svētdienā kā par strādnieka tiesībām, kuras valstij ir jāgarantē.. Tāpēc arī īpaši mūslaiku apstākļos kristieši, dabiski, cīnīsies par to, lai valsts likumdošana respektētu viņu pienākumu turēt svētdienu svētu.²⁰

Šī pāvesta vēstule rosināja Londonas laikrakstu The Sunday Times izteikties:„Pāvests uzsāk kampaņu svētdienas glābšanai.” (5. 07. 1998. )

Tikai dažas dienas pēc šīs direktīvas par svētdienas svētuma uzturēšanu, 1998. gada 18. maijā, Vatikāns izsūtīja apustulisko vēstuli AD TUENDAMFIDEM („Ticības saglabāšanai”), ar ko pievieno Kanonisko tiesību kodeksam un Austrumu baznīcu kanonisko tiesību kodeksam dažas papildu normas, kurās izteikta stingra nostāja attiecībā uz pakļaušanos pāvestam doktrināros jautājumos.

Can. 1436 § 1. Kas noliedz vai apšauba kādu no patiesībām, kurām mums jātic ar dievišķu un katolisku ticību, vai noliedz kristīgo ticību kopumā un nenāk pie prāta pēc tam, kad ir likumīgi brīdināts, tas jāsoda kā ķeceris vai atkritējs ar pilnīgu ekskomunikāciju; garīdzniecības loceklis turklāt var tikt sodīts ar citiem soda veidiem, neizslēdzot depozīciju.

§2. Papildus tam, ja kāds noraida neapstrīdami saistošu doktrīnu, ko, realizējot savu autentisko maģistēriju, ir izvirzījis Romas virspriesteris vai bīskapu kolēģija, vai, pretēji, pieņem doktrīnu, kuru tie ir nolādējuši kā maldīgu, un nenāk pie prāta, kad ir likumīgi brīdināts, tas ir jāsoda pienācīgā kārtā.

5. Mēs nosakām, ka viss, kas pavēlēts šajā Mūsu apustuliskajā vēstulē motu proprio (lat. val. — 'pēc paša iniciatīvas' — pāvesta pēc paša iniciatīvas izdots un personīgi parakstīts dokuments (tulk. piez. )), ir neapšaubāms un patiess, un uzdodam to iekļaut Katoliskās Baznīcas universālajā likumā, tas ir, Kanonisko tiesību kodeksā un Austrumu baznīcu kanonisko tiesību kodeksā, respektīvi, tieši tā, kā augstāk norādīts, nepieļaujot nekādas atkāpes. Izdots Romā, Sv. Pētera bazilikā, 1998. gada 18. maijā, Mūsu pontifikāta divdesmitajā gadā.²¹

Kas noliegs vai apšaubīs kādu no patiesībām, kurām mums jātic ar dievišķu un katolisku ticību, tas tiks atzīts par ķeceri? Sodīts pienācīgā kārtā? Te pilnīgi noteikti izskan draudi un atgādinājums par tiem laikiem, kad ķeceri saņēma pienācīgu sodu par saviem pārkāpumiem. Protams, šis sods bija nāve. Bībele saka, ka vēsture atkārtosies un tieši tāpat, kā viduslaikos atteikšanās ievērot svētdienu noveda pie ekonomiskas blokādes un galu galā pie nāves, tas notiks arī pirms žēlastības laika noslēguma. Taču šoreiz dekrētam būs globāls spēks, un visai pasaulei būs jāizvēlas starp uzticību Dievam un lojalitāti cilvēkam. Tad, saskaņā ar Daniēla un Jāņa pravietojumiem, nāks tāds bēdu laiks, kāds vēl nav piedzīvots.

Norādot uz Jeruzalemes izpostīšanu un notikumiem, kas gaidāmi pirms Viņa otrās atnākšanas, Jēzus brīdināja par „postošu negantību". Tas, ko runāja Jēzus un Daniēls, saskan ar Atklāsmes grāmatas autora Jāņa redzēto. Jeruzalemes izpostīšana kalpo kā prototips tam, kas notiks ar visu pasauli, un, ja mēs ņemsim vēra Bībeles brīdinājumus, Dievs saskaņā ar solīto pasargās savus uzticīgos ļaudis.

„Tā nu, kad jūs redzēsiet svētajā vietā „postošu negantību", kā runājis pravietis Daniēls, — kas lasa, lai saprot. " Mat. 24:15

Kas ir šī postošā „negantība"?
Lūkas 21:20 mēs atrodam atbildi:
„Kad jūs redzēsiet Jeruzalemi karaspēka ielenktu, tad ziniet, ka tās izpostīšana ir tuvu. " Lūkas 21:20

Paralēlā rakstvieta paskaidro, ka vārdi „postošā negantība” ir attiecināti uz romiešu leģioniem. Tādējādi pagāniskā Roma ir nosaukta par negantību, un mēs zinām, ka tieši šī vara sita krustā Miera Valdnieku. Turklāt tā arī vajāja Dieva ļaudis un bez žēlastības tiecās tos izskaust no zemes virsas. Arī tās reliģija bija „negantība”. Tā ne vien pielūdza imperatoru, bet arī 321. gadā uzspieda pasaulei viltoto pielūgsmes dienu. Romā pastāvēja tāda sakrālā kulta sistēma, kurā priesteri piesauca pārdabiskus spēkus, un arī tādu praksi Bībele nosoda kā „negantību”.

Vēl viens iemesls, lai atsauktos uz Romu kā „postošo negantību”, ir tās reliģijas elkdievīgais raksturs. Romieši pielūdza daudzus dievus — veselu panteonu, starp kuriem ievērojamu vietu ieņēma sievišķās dievības. Romiešu dieviete Diāna, kuru grieķi dēvēja par Artemīdu, tika godināta kā galvenā Romas dieviešu panteonā, un 2. Ķēn. 23:13 un Jes. 44:19 elkdievība ir nosaukta par negantību.

Tā kā Jēzus norāda uz diviem periodiem Viņa ļaužu vēsturē, termins „postošā negantība” ne tikai var tikt attiecināts uz pagānisko Romu, bet tas ir jāattiecina arī uz pāvestīgo Romu, kura beigu laikā atkārtos šīs zvērības. Citiem vārdiem sakot, kad Jēzus norāda uz pagānisko Romu, kura vajāja Dieva ļaudis un sagrāva burtisko Jeruzalemi, Viņš runā par prototipu, kura piepildījums ir pāvestīgā Roma. Tādējādi pāvestīgā Roma ir negantības sistēma, viltus reliģija, kas vajā garīgo Jeruzalemi, Dieva ļaudis visā pasaulē. Tāpat kā senatnes imperatoram pāvestam pieder garīgā un laicīgā vara, un panteona vietā ir nolikta Marija un svētie, kam visiem ir dots aizbilst par cilvēkiem Dieva priekšā.

Lai saprastu Mateja evaņģēlija 24. nodaļā sniegtā Jēzus pravietojuma piepildījumu gala laikā, ir nepieciešams pētīt prototipu — burtisko Jeruzalemes izpostīšanu, kad Romas karaspēks bija to aplencis. Vēsturnieki vēsta, ka 66. gada oktobrī Cestijs Galls (Cestius Gallus) ieradās pie Jeruzalemes, sagrāva daļu aizsargmūru, bet, kad pilsētas aizstāvji, jūdi, ieslēdzās Templī, tad, kā stāsta jūdu vēsturnieks Jozefs (Josephus), bez kāda iemesla viņš pēkšņi atkāpās no pilsētas un atgriezās Antiohijā. Tomēr viņa lēmums bija postošs, jo jūdu pretošanās kustības cīnītājiem, kas kontrolēja virsotnes gar ziemeļu virzienā vedošo kalnu ceļu, izdevās nogalināt gandrīz sešus tūkstošus romiešu. Šī īsā atelpa ļāva kristiešiem, kuri ņēma vērā Jēzus vārdus, iespēju aizbēgt no Jeruzalemes.

„Tā nu, kad jūs redzēsiet svētajā vietā „postošu negantību", kā runājis pravietis Daniēls, — kas lasa, lai saprot, —tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos! Kas ir uz jumta, lai nekāpj zemē paņemt kaut ko no mājas! Kas ir laukā, lai neiet pakal apmetnim! Cik smagi tajās dienās būs grūtniecēm un zīdītājām! Lūdziet, lai jūsu bēgšana neiekrīt ziemā vai sabata dienā! " Mat. 24:15

Kāpēc Jēzus te piemin ziemu un sabatu? Nekas no Jēzus sacītā nav bez nozīmes, tāpēc mēs varam pieņemt, ka gala laikā sabata jautājums būs svarīgs. Mums arī nāksies bēgt no gaidāmajām Romas vajāšanām, no „postošās negantības”.

Sabats simbolizē atdusu pēc Viņa padarītā darba Golgātā, un vēsture liecina, ka Dievs atbildēja uz to kristiešu lūgšanām, kuri 70. gadā dzīvoja Jeruzalemē. Viņi atstāja Jeruzalemi novembrī, tieši pirms ziemas iestāšanās, un trešdienā. Viņi nodibināja koloniju Pellā (Pella), dienvidaustrumos no Galilejas jūras, un neviens no šiem pirmkristiešiem, kas pieņēma Jēzus pravietisko vēsti, neaizgāja bojā. Tieši tāpat tiem, kas dzīvos beigu laikā, kad tiks izsludināta zvēra zīme, būs iespēja bēgt uz vientuļām vietām, kā to darīja Jeruzalemes pirmkristieši, un Dievs tādos laikos apsola aizsardzību.

Nāciet, mana tauta, savos kambaros un aizveriet durvis aiz sevis:paslēpieties īsu brīdi, kamēr sašutums būs pāri! Jes. 26:20
Tūkstotis kritīs tev blakus, un desmit tūkstoši pa tavu labo roku; bet tevi tas neskars. Ar savām acīm tu redzēsi, kā bezdievjiem tiek atmaksāts. Ps. 91:7, 8

Ja mēs ignorēsim pravietojumus, tad aiziesim bojā tāpat kā nepaklausīgie jūdi 70. gadā. Tā gada pavasarī tūkstošiem jūdu sapulcējās Jeruzalemē, lai svinētu Pashas svētkus. Piepeši pilsētu aplenca romieši, kuri nāca atriebt savu 66. gada sakāvi. Uzraksti uz Tita arkas Romā vēsta, ka Tits aplenca Jeruzalemi brīdī, kad jūdi bija sapulcējušies pilsētā. Aplenkumam ievelkoties, savu daļu prasīja slimības, netīrība un bads, un vispārējās panikas vidū šausmu sajūtu kāpināja trīs bandītiski grupējumi, kas terorizēja savus tautasbrāļus jūdus un nežēlīgi sacentās par kontroli pār sarūkošajiem pārtikas krājumiem. Vēsturnieks Jozefs ir pat pierakstījis, ka mātes ēda savus mazuļus.

Brīnišķais Tempļa komplekss — par spīti Tita pavēlēm to pasargāt — tika nodedzināts un sagrauts, tieši kā Jēzus bija teicis. Akmens uz akmens nepalika, tāpēc ka Romas kareivji, meklēdami sakusušu zeltu, apgrieza otrādi katru akmeni. Viss, kas ir palicis no vecās Jēzus laika Jeruzalemes, ir Raudu mūris, kas bija daļa no Tempļa ārējā pagalma mūriem.

70. gadā Jeruzalemē gāja bojā divsimt piecdesmit tūkstoši jūdu. Romieši pēc pilsētas ieņemšanas Tempļa drupās upurēja cūkas, tā parādot savu nicinājumu pret jūdiem, kā arī pielūdza tur savus pagāniskos simbolus. Deviņdesmit septiņi tūkstoši vīriešu, sieviešu un bērnu tika saņemti gūstā un daudzi citi tika aizvesti uz Ēģipti un citām zemēm kā vergi. Jau Mozus bija pareģojis nepaklausības sekas.

„Bet, ja tu neuzklausīsi Kunga, tava Dieva, balsi, lai ņemtu vērā un darītu visus Viņa baušļus un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu, tad notiks, ka pār tevi nāks visi šie lāsti un tevi pārmāks. " 5. Mozus 28:15

„Un viņš tevi aplenks pie visiem vārtiem, līdz tavi augstie nostiprinājuma mūri, kam tu uzticējies, visā zemē kritīs; un viņš tevi aplenks pie visiem vārtiem pa visu zemi, ko Kungs, tavs Dievs, tev ir devis. Un tu ēdīsi savas paša miesas augli, savu dēlu un savu meitu miesu, kurus Kungs, tavs Dievs, tev ir devis, tai aplenkumā un spaidos, ar kādiem ienaidnieki tevi spaidīs. " 5. Mozus 28:52, 53

Dievs saviem ļaudīm bija precīzi pateicis, kādas svētības viņi varēs baudīt, ja paklausīs, un kādus lāstus piedzīvos, ja nepaklausīs. Izvēle piederēja viņiem. Dieva likums nav domāts kā līdzeklis nepaklausīgo sodīšanai, bet nepaklausība pati rada sekas. Dievs neprasa mums turēt Viņa likumu, lai mēs ar to tiktu glābti; gluži pretēji, likums ir dots izglābtajiem, lai pasargātu viņus no ļauna. Paklausība Dieva likumam ir mīlestības izpausme; tā ir līdzeklis, kas palīdz mums izveidot draudzību ar Viņu.

„Ja jūs Mani mīlat, turiet manus baušļus! " Jāņa 14:15

Ko Jēzus teica pirmajiem mācekļiem, Viņš saka arī mums. Roma vēlreiz vajās Dieva ļaudis, un mums vajadzētu lasīt laika zīmes, kas stāsta, ka Jēzus otrā atnākšana ir tuvāk nekā jelkad agrāk. Pētot pravietisko vārdu, mēs ieraugām savu vietu laika straumē. Laiks ir vēls — vēlāks, nekā mēs domājam. Ir pienācis brīdis pamosties no snauda un sagatavoties Jēzus otrajai atnākšanai.

Zvēra zīme ir galīgais paklausības pārbaudījums. Tā noteiks, kurš paliks uzticīgs Kristus norādījumiem, lai ko tas maksātu, un kurš kritīs zem sātana karoga. Sabata ievērošana ir visiespaidīgākais signāls pasaulei, ka mēs ticam Dievam kā savam Radītājam un Izpircējam, signāls, ka mēs savā dzīvē atzīstam Viņa — un tikai Viņa — autoritāti reliģiskās lietās. Mūsu laikos katrs, kurš aizstāv septītās dienas sabatu, tiek padarīts par apsmieklu. Nudien, varam pajautāt:„Kā gan kāds var ievērot septītās dienas sabatu, pieminot radīšanu sešās dienās, kamēr visa pārējā pasaule turas pie evolūcijas principiem?" Tāpat varam pajautāt:„Kā tas var būt, ka visa pārējā pasaule kļūdītos, īpaši ņemot vērā brīnumainās zīmes, ko piedzīvo svētdienas piekritēji, un tikai mazai saujiņai tā saukto fanātiķu būtu taisnība? " Tas prasīs drosmi — stāvēt Dieva pusē. Jautājums nav par dienu. Jautājums ir par pilnīgu Dieva varas atzīšanu, un diena tam ir tikai zīme.

„.. ja kāds pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa zīmi uz pieres vai uz rokas, tam būs jādzer Dieva dusmu vīns, kas neatšķaidīts ieliets Viņa sašutuma kausā, un būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā; un viņu mocību dūmi kāpj augšup mūžu mūžos, un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un kas pieņem viņa vārda zīmi." Atkl. 14:9-11

Atsauces

1. Roy Allan Anderson, Unfolding the Revelation (Rojs Alens Andersons „Skaidrojot Atklāsmes grāmatu"), Pacific Press Publishing Association
2. The Temporal Power of the Vicar of Jesus Christ, p. 27 („Jēzus Kristus vikāra laicīgā vara", 27. lpp. )
3. Decretal, de Translat, Episco, Cap
4. Pāvests Nikolass, Dist. 96, citēts izdevumā Facts for the Times, 55., 56. lpp., 1893. g.
5. Extract from a letter written by the Chancellor of Cardinal Gibbons; 11 November 1895 (Izvilkums no kardināla Gibonsa kancelejas vadītāja vēstules 1895. g. 11. novembrī)
6. Catholic World, March 1894, p. 809 („Katoļu Pasaule", 1894. g. marts, 809. lpp. )
7. Canon and Tradition, by Holtzman („Kanons un tradīcija", sastādītājs Holcmans)
8. Catholic Doctrine as defined by the Council of Trent, by Nampon („Trentas koncilā formulētā katoliskā doktrīna", sastādītājs Nampons)
9. The Catholic Mirror, September 23, 1893
10. The Catholic Record, September 1, 1923
11. A Doctrinal Catechism, Stephen Keenan (Stefens Kīnens „Doktrinārs katehisms")
12. Library of Christian Doctrine („Kristīgās mācības bibliotēka"), 3., 4. lpp.
13. Moral Life and Magisterium of the Church, 2032, The Catechism of the Catholic Church („Katoļu baznīcas katehisms":„Morālā dzīve un baznīcas maģistērijs")
14. 2065-2066, The Catechism of the Catholic Church („Katoļu baznīcas katehisms")
15. Catholic Press (Sydney), August 25, 1900
16. The Catholic Mirror, September 23, 1893
17. Albert Smith, Chancellor of the Archidiocese of Baltimore, replying for the Cardinal in a letter dated February 10, 1920 (Alberts Smits, Baltimoras arhidiecēzes kancelejas vadītājs, kardināla vārdā rakstītā atbildes vēstulē 1920. gada 10. februārī)
18. John Gilmary Shea, in The American Catholic Quarterly Review, January 1883 (Džons Gilmarijs Šejs izdevumā „Amerikas katoļu ceturkšņa apskats", 1883. g. janvārī)
19. The Catholic Mirror, December 23, 1893 (1893. g. 23. decembrī)
20. Apostolic Letter „Dies Domini" of the Holy Father John Paul II to the Bishops, Clergy and faithful of the Catholic Church on keeping the Lord's Day Holy — Dies Domini of John Paul II on keeping the Lord's Day Holy, May 7, 1998 (Svētā Tēva Jāņa Pāvila II apustuliskā vēstule „Dies Domini" Katoliskās Baznīcas bīskapiem, garīdzniekiem un ticīgajiem par Kunga dienas svētīšanu, 1998. g. 7. maijs)
21. AD TUENDAM FIDEM, May 18, 1998 (1998. g. 18. maijā)

Nodaļa no grāmatas “Patiesība nav nebūtiska” Valters J. Veits