Atsakoties no Kristus, jūdi atteicās arī no savas ticības pamata. Un, no otras puses, mūsdienu kristīgā pasaule, kas apgalvo, ka tic Kristum, bet atsakās no Dieva baušļiem, izdara piekrāptajiem jūdiem līdzīgu kļūdu. Tie, kas apliecina, ka turas pie Kristus, visu savu cerību liekot uz Viņu, bet tajā pašā laikā nicina morāles likumus un pravietojumus, neatrodas drošākā stāvoklī par neticīgajiem jūdiem. Viņiem nav iespējams pārkāpējus saprātīgi aicināt nožēlot grēkus, jo tie nevar pienācīgi paskaidrot, kas tieši jānožēlo. Pārkāpējam, kuru mudina atstāt grēkus, ir tiesības jautāt: Kas ir grēks? Un tikai tie, kas godā Dieva likumus, var atbildēt: Grēks ir baušļu pārkāpšana. To apstiprinot, apustulis Pāvils piebilst: “Grēku es nepazinu, kā vien caur bauslību.”
Dieva un cilvēku miera izlīgšanas būtību spēj izskaidrot vienīgi tie, kas atzīst morāles likuma saistošās prasības. Kristus nāca kā Vidutājs starp Dievu un cilvēku, lai atjaunotu cilvēka lojalitāti pret Dieva likumiem. Bauslība pati nespēja tās pārkāpējam piedot. Vienīgi Jēzus varēja samaksāt grēcinieka parādu. Tomēr fakts, ka Jēzus ir atlīdzinājis nožēlojoša grēcinieka parādu, tam nedod tiesības turpināt pārkāpt Dieva likumus; turpmāk viņam jādzīvo, tiem paklausot.
Dieva bauslība pastāvēja pirms cilvēka radīšanas, jo pretējā gadījumā Ādamam nebūtu bijusi iespēja grēkot. Pēc Ādama nozieguma bauslības principi netika mainīti, vienīgi skaidri sakārtoti un izteikti atbilstoši kritušā cilvēka stāvoklim. Apspriedies ar savu Tēvu, Kristus ieviesa upuru pienešanas sistēmu, lai pār grēcinieku tūlīt nenāktu nāve, bet tā tiktu pārnesta uz upura dzīvnieku, kam savukārt vajadzēja norādīt uz lielo un pilnīgo Dieva Dēla upuri.
Ļaužu grēki simboliski tika pārnesti uz kalpojošo priesteri, kurš bija par starpnieku. Priesteris pats nevarēja kļūt par grēka upuri un ar savu dzīvību izdarīt salīdzināšanu, jo arī viņš bija grēcinieks. Tāpēc tā vietā, lai pats mirtu, viņš nokāva nevainīgu jēru; grēka sodu pārnesa uz šo nevainīgo dzīvnieku, kurš tādā veidā kļuva par tūlītēju cilvēka aizvietotāju, simbolizējot Jēzus Kristus pilnīgo upuri. Vērojot upura dzīvnieka asinis, cilvēks ticībā varēja raudzīties nākotnē uz Kristus asinīm, kas salīdzinās pasaules grēkus.
Ceremoniālās bauslības mērķis
Ja Ādams nebūtu pārkāpis Dieva likumus, nekad netiktu ieviesta ceremoniālā bauslība. Evaņģēlijs, kas saturēja labo vēsti, Ādamam vispirms tika sniegts paziņojumā, ka sievas Sēkla sadragās čūskai galvu, un to cauri nākamajām paaudzēm darīja zināmu Noam, Ābrahāmam un Mozum. Atziņas par Dieva likumiem un atpestīšanas plānu Ādamam un Ievai sniedza pats Kristus. Viņi rūpīgi glabāja svarīgo mācību un mutvārdos to nodeva tālāk saviem bērniem un bērnu bērniem. Tā tika saglabāta izpratne par nemainīgajiem Dieva likumiem.
Tajās dienās cilvēki dzīvoja gandrīz tūkstoš gadus, un tos apmeklēja eņģeļi, sniedzot pamācības tieši no Kristus. Kalpošanā Dievam tika ieviesta upuru pienešana, un tie, kas bijās Dievu, atzina savus grēkus un ar pateicību un svētu uzticību raudzījās uz priekšu, kad atnāks Rīta Zvaigzne, kas kritušos Ādama dēlus vadīs uz Debesīm, liekot tiem Dieva priekšā nožēlot savus grēkus un apliecināt ticību mūsu Kungam un Pestītājam Jēzum Kristum. Tā katrs upuris pauda Evaņģēlija vēsti, un uzticīgo cilvēku rīcība nepārtraukti liecināja par viņu ticību nākamajam Atbrīvotājam. Jēzus jūdiem sacīja: “Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsiet Maniem vārdiem?” (Jāņa 5:46,47)
Tomēr Ādamam ar savu priekšzīmi un norādījumiem nebija iespējams apturēt ciešanu straumi, kas plūda pār cilvēkiem viņa pārkāpuma dēļ. Daudzu sirdī iezagās neticība. Un ļaužu atšķirīgajai nostājai pret Dieva prasībām vissenāko piemēru sniedz Ādama dēlu rīcība. Ābels upuru pienešanā saskatīja Kristu. Kains neticēja tādai nepieciešamībai un atteicās saprast, ka nokautais jērs simbolizē Kristu; dzīvnieku asinis viņam šķita bezvērtīgas. Evaņģēlijs Kainam tika pasludināts tāpat kā viņa brālim, bet tas viņam izvērtās par nāves smaržu uz nāvi, jo viņš upura jēra asinīs neatzina Jēzu Kristu, vienīgo iespējamo līdzekli cilvēku izglābšanai.
Mūsu Pestītājs savā dzīvē un nāvē piepildīja visus uz Viņu norādošos pravietojumus un bija visu simbolu un ēnu īstais saturs. Viņš ievēroja un paaugstināja morāles bauslību, apmierinot visas tās prasības kā cilvēces pārstāvis. Tie israēlieši, kas pievērsās Kungam un atzina Kristu kā simbolisko ēnas upuru realitāti, saprata, kādēļ tie tagad jāatceļ. Neskaidrība, kas kā priekškars sedza jūdu sistēmu, tiem līdzinājās apsegam, kas aizklāja godību Mozus vaigā, jo šī godība bija atspulgs no gaismas, kuru pasaulē cilvēka labā atnesa Kristus.
Kamēr Mozus atradās kalnā ar Dievu, viņam visiespaidīgākā veidā tika atklāts atpestīšanas plāns, kas sāka piepildīties tūlīt pēc Ādama krišanas. Tad viņš saprata, ka cilvēka miesā nāks tieši tas pats Eņģelis, kas Israēla bērnus vadīja viņu ceļojumā. Dieva mīļotajam Dēlam, kurš bija viens ar Tēvu, visus cilvēkus, kas Viņam uzticēsies un uz Viņu paļausies, vajadzēja atkal savienot ar Dievu. Mozus saprata upuru pienešanas patieso nozīmi. Kristus Mozum atklāja Evaņģēlija plānu, un Evaņģēlija godība no Kristus apgaismoja Mozus vaigu, tā ka ļaudis to nevarēja uzlūkot.
Mozus pats neapzinājās izstarojošo godību, kas atspoguļojās viņa vaigā, un nesaprata, kāpēc Israēla bērni, viņam tuvojoties, bēga. Viņš tos aicināja pie sevis, bet tie neuzdrošinājās uzlūkot godības apgaismoto seju. Kad Mozus to uzzināja, viņš savu seju aizklāja ar apsegu.
Godība Mozus vaigā Israēla bērniem bija ārkārtīgi mokoša tāpēc, ka tie bija pārkāpuši Dieva svētos likumus. Šis piemērs atklāj to cilvēku izjūtas, kuri ir neuzticīgi Dieva bauslībai. Viņi vēlas izvairīties no tās caururbjošās gaismas, kas pārkāpējiem tiešām ir šausmīga, bet uzticīgajiem – svēta, taisna un laba. Vienīgi tie, kas ir pareizās attiecībās ar Dieva likumiem, var saprātīgi novērtēt Kristus izdarīto salīdzināšanu, kas bija nepieciešama Tēva likumu pārkāpšanas dēļ.
Tiem, kas uzskata, ka vecās derības laikā cilvēkiem nebija Pestītāja, prātu aizklāj tikpat tumšs apsegs kā jūdiem, kas Kristu atmeta. Pienesot upurus, kas simbolizēja Glābēju, jūdi apstiprināja savu ticību nākotnē gaidāmajam Mesijam. Tomēr, kad Jēzus atnāca, piepildot visus par Mesiju uzrakstītos pravietojumus un darot darbus, kas Viņu izcēla kā Dieva Dēlu, tie Viņu atmeta un atsacījās pieņemt visskaidrākās liecības par Viņa patieso raksturu. No otras puses, kristīgā baznīca, kas apliecina ticību Kristum pat visaugstākajā pakāpē, nicinot jūdu kalpošanas sistēmu, īstenībā Viņu aizliedz, jo Kristus taču bija visas jūdu reliģiskās un pārvaldes sistēmas Autors.
(Raksts publicēts The Signs of the Times, 1878. gada 14. martā.)
Elena Vaita "Izmeklētās Vēstis"
