“Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” Jāņa 5:39

Nepietiek ar to, ka mēs pētām Bībeli tā, kā tiek pētītas citas grāmatas. Lai to izprastu kā glābšanas vēsts nesēju, Svētajam Garam jāaizkustina meklētāja sirds. Tam pašam Garam, kas inspirēja Rakstus, jāiedvesmo šo Rakstu lasītājs. Tad tiks sadzirdēta Debesu balss.

Vienkārša šī Vārda lasīšana nedos tos rezultātus, kādus Debesis paredzējušas; šis Vārds ir jāpētī un sirdī jāiemīl. Dieva atziņu nevar iegūt bez prāta piepūles. Bībeli mums vajadzētu čakli pētīt, lūdzot no Dieva Svētā Gara palīdzību, lai mēs varētu saprast Dieva Vārdu. Mums vajadzētu ņemt vienu pantu un koncentrēt prātu, lai izprastu domu, kuru Dievs mūsu labā ietvēris šajā pantā. Mums jākavējas pie tās, līdz tā kļūst mūsu pašu doma un mēs zinām, ko saka Kungs.

Pavisam maz labuma ir no sasteigtas Rakstu lasīšanas. Ir iespējams izlasīt visu Bībeli, tomēr neieraudzīt tās skaistumu un neizprast tās dziļi slēpto nozīmi. Vienas Rakstu vietas izpētīšana, līdz prāts skaidri aptver tās svarīgo nozīmi un atklājas tās saikne ar pestīšanas plānu, ir vairāk vērta kā daudzu nodaļu bezmērķīga pārlasīšana, negūstot no tām nekādu noteiktu jēgu. Ņemiet sev līdzi Bībeli. Un, kad rodas izdevība, lasiet to; paturiet attiecīgos tekstus atmiņā; pat ejot pa ielu, jūs varat izlasīt kādu Rakstu vietu un pārdomāt to, tā nostiprinot to prātā.

Tieši mūsu priekšā ir laiki, kas pārbaudīs mūsu dvēseles, un, kas būs vāji ticībā, tie nepastāvēs tajās briesmu dienās. Rūpīgi jāpēta lielās atklāsmes patiesības, jo mums visiem būs vajadzīgas saprātīgas zināšanas par Dieva Vārdu. Ar Bībeles studijām un ar ikdienas savienību ar Jēzu mēs iegūsim skaidru un pareizi izteiktu izpratni par saviem pienākumiem un spēku pastāvēt pārbaudījumu un kārdinājumu dienā. Tie, kuru dzīve ar neredzamiem ķēdes locekļiem ir savienota ar Dievu caur Kristu, ticot pestīšanai, Dieva spēkā tiks pasargāti.

Elena Vaita
DEBESU VIETĀS

Jau 12. gadsimtā valdiešu kristieši ārpus baznīcas identificēja “mazo ragu” un “grēka cilvēku” kā Romas pāvestu. Bet pat baznīcā, starp visapmācītākajiem dievbijīgajiem cilvēkiem, pāvests arvien vairāk tika identificēts arī kā “antikrists” un “grēka cilvēks”.

Pirmsreformācijas laika skaidrojumi:
Gads	Vārds	Bībeles atsauce	Skaidrojums
1310	Dante Alighieri	Atkl. 17 Netikle	Romas baznīca
1331	Michael of Cesena	Atkl. 17 Netikle Antikrists	Romas baznīca Pāvests
1345	Johannes de Rupescissa	Antikrists Atkl. 17 Bābele Atkl. 17 Netikle	Pāvests Romas baznīca Romas baznīca
1350	Francesco Petrarch	Atkl. 17 Netikle	Pāvesta tiesa
1367	John Milicz	Antikrists Izpostīšanas negantība Grēka cilvēks	Pāvestība Pāvestība Pāvestība
1379	John Wycliffe	Antikrists Izpostīšanas negantība Mazais rags Grēka cilvēks Atkl. 17 Netikle	Pāvests Pāvestība Pāvesti Pāvestība Pāvestība
1388	Matthias of Janow	Antikrists Izpostīšanas negantība Grēka cilvēks Atkl. 13 Pirmais zvērs Atkl. 17 Netikle Atkl. 17 Bābele	Hierarhija Kritusī baznīca Tagadējā baznīca Pāvestība Hierarhija Pāvesti
1389	R. Wimbledon	Izpostīšanas negantība	Pāvestība
1390	John Purvey	Antikrists Atkl. 13 Pirmais zvērs Atkl. 13 Otrais zvērs Atkl. 13 666 Atkl. 17 Netikle Atkl. 17 Bābele	Pāvests Pāvestība Hierarhija Pāvests Pāvestība Pāvestība
1393	Walter Brute	Antikrists Izpostīšanas negantība Mazais rags Grēka cilvēks	Pāvestība Romas bīskaps Roma Pāvestība
1412	John Huss	Antikrists Izpostīšanas negantība Mazais rags Grēka cilvēks Atkl. 13 Pirmais zvērs Atkl. 17 Netikle Atkl. 17 Bābele	Pāvests Pāvestība Roma Pāvestība Pāvestība Pāvestība Pāvestība
1497	Girolamo Savonarola	Antikrists Grēka cilvēks Atkl. 17 Netikle Atkl. 17 Bābele	Pāvests Pāvestība Pāvestība Pāvestība

Katoļu kontrreformācija

Kāpēc mainījās "protests"? Ņemot vērā iepriekš minēto reformācijas laika Bībeles skaidrojumu, kas identificē pāvestu kā antikristu un grēka cilvēku, kāpēc šodien tik daudz evaņģēlisko protestantu uzskata, ka Grēka cilvēks un Antikrists ir nākotnes tēli?

"Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības, pēc Sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja." 1.Mozus 1:27.

Visas debesis bija ieinteresētas un priecīgas par pasaules un cilvēka radīšanu. Cilvēcīgās būtnes bija jauna, īpatna, atšķirīga sabiedrība. Tie bija radīti "pēc Dieva līdzības", un Radītājs vēlējās, lai tie apdzīvotu zemi. Tiem bija jādzīvo ciešā savienībā ar Debesīm, saņemot spēku no visa Spēka Avota. Dieva atbalstītiem tiem bija jādzīvo bezgrēcīga dzīve.

Svētais pāris nebija tikai bērni vien, pakļauti Dieva Tēva rūpēm, bet skolēni, kas saņēma Visgudrākā Radītāja mācības. Eņģeļi tos apmeklēja un tiem bija iespēja satikties ar savu Radītāju bez tumšas starpsienas.

Redzamās pasaules noslēpumi "Tā brīnišķīgie darbi, Kas ir pilnīga gudrība", bija tiem neizsmeļams pamācību un iepriecas avots, Dabas likums un norises, ko cilvēki pēta jau sešus gadu tūkstošus, viņu prātam atklāja bezgalīgais visa Veidotājs un Uzturētājs. Tie sarunājās ar lapām un puķēm, un kokiem, sakrājot to dzīvības noslēpumus. Ādams pazina katru dzīvo radību, sākot ar milzīgo leviatānu, kas rotaļājās ūdeņos, līdz sīkajam knislītim, kas lidinā­jās saulstaros, Katram viņš bija devis vārdu un pazina katra ieradumus. Dieva godība Debesīs, neskaitāmās pasaules savā organizētajā riņķojumā, (Ījaba 37:16.) "Mākoņu kustība", gaisma un skaņa, dienas un nakts noslēpumi - viss bija atvērts mūsu pirmo vecāku studijām.

Dievs radīja cilvēku - pārāko būtni; vienīgi viņš ir veidots pēc Dieva līdzības ar dievišķās dabas īpašībām, kas spēj sa­darboties ar Radītāju un piepildīt Viņa plānus.

Elena Vaita

21 Tad Elija pienāca visai tautai klāt un sacīja: "Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!" Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda. 22 Un Elija sacīja tautai: "Es esmu vienīgais Tā Kunga pravietis atlicies. Bet Baala praviešu ir četri simti piecdesmit vīru. 23 Lai mums tagad nodod divi vēršus. Un viņi lai izvēlas sev vienu vērsi, lai sacērt to gabalos un lai sakārto to uz malkas, bet uguni lai nepieliek. Tad es arī sagatavošu otru vērsi - es to uzlikšu uz malkas, bet uguni es nepielikšu. 24 Pēc tam piesauciet jūs sava dieva vārdu. Un arī es piesaukšu Tā Kunga Vārdu. Un tad lai notiek tā: kura dievs atbildēs ar uguni, tas lai ir Dievs!" Un tauta teica: "Tā ir labi." 25 Tad Elija sacīja Baala priesteriem: "Izraugaities vienu vērsi un rīkojieties pirmie, jo jūsu ir daudz, un piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni nepielieciet." 26 Tad viņi paņēma vērsi, kuru viņš viņiem bija devis, un tie to sagatavoja. Un viņi piesauca Baala vārdu no rīta līdz dienvidum, sacīdami: "Ak, Baal, atbildi mums!" Bet tur nebija nevienas balss, nedz arī kāda, kas atbild. Un tie kliboja apkārt altārim, kas bija uzcelts. 27 Un ap dienas vidu Elija tos apsmēja un sacīja: "Sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; varbūt viņš iegrimis domās vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā, varbūt viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!" 28 Un tie sauca stiprā balsī un ievainoja sevi pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, tiekāms tiem asinis tecēja. 29 Bet, kad pusdienlaiks bija pagājis, tad tie pravietoja līdz pat dāvinājuma upura stundai, taču tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas. 30 Tad Elija sacīja visai tautai: "Pienāciet klāt pie manis!" Un visa tauta pienāca klāt. Un viņš izlaboja altāri, kas bija salauzts. 31 Un Elija paņēma divpadsmit akmeņus pēc Jēkaba bērnu cilšu skaita, kurām kādreiz Tā Kunga vārds bija noteicis: Israēls lai ir tavs vārds! 32 Un viņš Tā Kunga Vārdā uzcēla no akmeņiem altāri un izraka visapkārt altārim grāvi, kas aptvēra ar diviem mēriem labības apsējamu laukumu. 33 Tad viņš sakārtoja malku, sadalīja vērsi un uzlika to uz malkas. 34 Un viņš sacīja: "Piepildiet četrus traukus ar ūdeni un slakiet to pāri dedzināmam upurim un arī pāri malkai!" Un viņš sacīja: "Vēl otru reizi dariet tā!" Un tie darīja tā vēl otru reizi. Un viņš sacīja: "Atkārtojiet to trešo reizi!" Un tie darīja tā trešo reizi. 35 Un ūdens tecēja altārim visapkārt, un arī grāvis piepildījās ar ūdeni. 36 Un tanī brīdī, kad dāvinājuma upuri mēdz nest, pravietis Elija piegāja un sacīja: "Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dievs, šodien dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka es pēc Tava vārda visu šo esmu darījis. 37 Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka Tu, Kungs, esi Dievs un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!" 38 Tad Tā Kunga uguns nokrita, un tā aprija gan dedzināmo upuri, gan malku, gan akmeņus, gan pelnus, gan ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī. 39 Un visa tauta to redzēja, un tie krita uz sava vaiga un sacīja: "Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!"

1.Ķēniņu 18:21-39

Es redzēju, ka no tā laika, kad otrais eņģelis pasludināja vēsti par baznīcu krišanu, tās ir kļuvušas arvien jo samaitātākas. To locekļi saucas Kristus vārdā un uzskata sevi par Viņa sekotājiem, kaut gan tiem nav nekādas atšķirības no pasaules. Mācītāji lieto tekstus no Rakstiem, bet runā, izdabājot un glaimojot klausītājiem tā, ka dabīgai sirdij nav ko iebilst, jo tā pretojas vienīgi patiesības garam un spēkam, kā arī Kristus atpestīšanas darbam. Parastajos dievkalpojumos nav nekā, kas varētu izsaukt sātana dusmas, kas liktu grēciniekiem nodrebēt vai atklātu to sirdij un sirdsapziņai briesmīgo realitāti par drīzumā gaidāmo sodu. Bezdievīgie cilvēki pārsvarā jūtas apmierināti ar vienkāršu dievbijības formu bez kāda garīguma, un tādu reliģiju tie ir gatavi atbalstīt un pat veicināt.

Eņģelis sacīja: „Tumsības spēkiem iespējams pretoties un tos uzvarēt, vienīgi apvelkot visas taisnības bruņas. Sātans baznīcas ir pārņēmis pilnīgi savā varā. Skaidras un griezīgas Dieva Vārda patiesības vietā tur tiek runāts par cilvēku izteicieniem un darbiem, kaut gan pasaules gars un draudzība ir ienaidā ar Dievu. Kad šim pasaules garam pretī tiek likta vienkāršā, noteiktā patiesība, kāda tā atklāta Jēzū, tā tūlīt izraisa vajāšanas. Ļoti daudzi, kas sevi uzskata par kristiešiem, Dievu nekad nav atzinuši. Viņu dabīgā sirds nav mainījusies, un miesas prāts tā arī palicis ienaidā ar Dievu, tāpēc neatkarīgi no tā, kā viņi sevi nenosauktu, tie ir uzticīgi sātana kalpi.”

Es redzēju, ka, sākot no tā laika, kad Jēzus atstāja Debesu svētnīcas Svēto vietu un iegāja aiz otrā priekškara, baznīcas ir kļuvušas par „visu nešķīsto un ienīsto putnu mitekli”. Lai gan to locekļi saucas par kristiešiem, es šajās baznīcās redzēju pastāvam lielu ļaunumu un nekrietnību. Viņu ticības apliecību, viņu lūgšanas un kalpošanu Dievs uzlūko ar riebumu. Eņģelis sacīja: „Kungs viņu sanāksmes nevar paciest. Neskatoties ne uz kādiem sirdsapziņas pārmetumiem, tie turpina savus savtīgos darījumus, krāpj un pieviļ, bet visus šos ļaunos ieradumus piesedz ar reliģijas apmetni.” Man tika atklāts vārda kristiešu lepnums. Par Dievu viņi nedomā; to dabīgā sirds rūpējas vienīgi par savu labumu; tie izgrezno savu nabaga mirstīgo miesu, lai tad uz sevi apmierināti un ar labpatiku noskatītos. Viņu rīcība izraisa Jēzus un svēto eņģeļu nepatiku. Eņģelis sacīja: „Viņu grēki un lepnība sniedzas līdz Debesīm. To liktenis jau ir izšķirts. Tiesa un taisnība ir ilgi vilcinājušās, bet drīz tās atklāsies visā pilnībā. Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu,” saka tas Kungs.” Trešā eņģeļa izteiktie briesmīgie draudi tiks īstenoti dzīvē, un visiem negodīgajiem ļaudīm būs jādzer Dieva dusmu vīns. Neskaitāms daudzums ļauno eņģeļu ir izgājuši pa visu pasauli un piepildījuši baznīcas. Šie sātana aģenti gavilējot noskatās uz kristīgām apvienībām, jo tur ar reliģijas mēteli tiek apklāti vislielākie noziegumi un netaisnība.

Visas Debesis ar sašutumu noraugās uz cilvēciskajām būtnēm, Dieva roku darbu, kas savus līdzcilvēkus noved līdz viszemākajam degradācijas līmenim, padarot tos līdzīgus dzīvniekiem. Ļaudis, kas apliecina, ka seko dārgajam Pestītājam, kurš vienmēr izturējās līdzjūtīgi pret citu ciešanām, no sirds piedalās šajā tik plašajā un apbēdinošajā grēkā, tirgojoties ar vergiem un cilvēku dvēselēm. Ciešanām pakļauti ļaudis tiek vesti no vienas vietas uz otru, tos pērk un pārdod. Eņģeļi par to ziņo, un viss tiek pierakstīts grāmatā. Dievbijīgo vīriešu un sieviešu, tēvu un māšu, bērnu, brāļu un māsu asaras tiek sakrātas Debesīs. Kungs tikai vēl īsu brīdi aizturēs savas dusmas. Viņš ir iekarsis pret šo tautu un it īpaši pret reliģiskajām apvienībām, kas briesmīgo tirgošanos ir attaisnojušas un pašas tajā piedalījušās. Tāda netaisnība, apspiešana un pazemošana daudzos tā saucamajos pazemīgā un lēnprātīgā Jēzus sekotājos neizraisa nekādus sirdsapziņas pārmetumus, tā ka vairums no tiem ar naida pilnu gandarījumu paši piedalās cilvēku neaprakstāmo ciešanu vairošanā un tomēr uzdrīkstas lūgt Dievu. Tas ir ārkārtīgs izsmiekls; sātans par to priecājas un, norādot Jēzum un Viņa eņģeļiem uz tādu neatbilstību taisnības principiem, ar velnišķu triumfu pārmetoši saka: „Lūk, kādi ir Kristus sekotāji!”

Lasot par mocekļu ciešanām, vārda kristiešiem pār vaigiem rit asaras. Tie brīnās, kā gan agrāk ļaudis varēja būt tik cietsirdīgi un tik nežēlīgi izturēties pret saviem līdzcilvēkiem. Tomēr viņi paši, kas tā runā un domā, tajā pašā laikā patur verdzībā citas cilvēciskas būtnes. Un tas vēl nav viss: viņi sarauj to radnieciskās saites un vēl nežēlīgi apspiež. Tie spēj radīt vēl necilvēciskākas mokas par pāvesta piekritējiem un pagāniem, kas nepielūdzami cietsirdīgi izturējās pret Kristus sekotājiem. Eņģelis sacīja: „Dieva tiesas dienā pagāniem un pāvesta pārstāvjiem klāsies daudz vieglāk nekā šiem ļaudīm.” Apspiesto kliedzieni ir sasnieguši Debesis, un eņģeļi brīnās par neizsakāmajām, šausmīgajām ciešanām, kuras pēc Dieva līdzības radītie cilvēki sagādā saviem līdzcilvēkiem. Eņģelis sacīja: „Šo mocītāju vārdi ir rakstīti ar asinīm, pārsvītroti un pārplūdināti ar karstām ciešanu asarām. Dieva nepatika nerimsies, līdz Viņš šai gaismas zemei nebūs devis līdz dibenam izdzert savu dusmu biķeri, līdz Viņš Bābelei nebūs divkārt atmaksājis. Viņš tai atmaksās, kā viņa ir atmaksājusi, un atdarīs tai divkārt pēc viņas darbiem. Kausu, ko viņa pildījusi, tai piepildīs divkārt.”

Es redzēju, ka vergturiem būs jāatbild par savu vergu dvēselēm, kuras tie turēja neziņā, un vergu grēki tiks piemeklēti pie viņu kungiem. Dievs nevar attaisnot un pieņemt Debesīs vergus, kas tika uzskatīti zemāki par dzīvniekiem un dzīvoja neziņā par Dievu un Bībeli, nebaidoties ne no kā cita kā vienīgi no sava īpašnieka, tomēr Viņš pret tiem izturēsies vislabākajā veidā, kā vien līdzcietīgais Dievs to spēj. Viņš to lietas izskatīs tā, it kā tie nekad nebūtu bijuši, kamēr šo vergu kungiem būs jāizcieš septiņas pēdējās mocības un tie tiks uzmodināti pie otrās augšāmcelšanās, lai dotos pretī otrai, daudz drausmīgākai nāvei. Tad Dieva taisnība būs apmierināta.

Elena Vaita
AGRĪNIE RAKSTI

"Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem." Īj. 19:25.

Viena no Bībeles svinīgākajām un diženākajām patiesībām ir vēsts par Kristus Otro atnākšanu, lai Viņš pilnīgi pabeigtu lielo pestīšanas darbu. Dieva svētceļnieku tautai, kam tik ilgi bija jāklīst pa "nāves ēnas ieleju", dārga, prieka un iedvesmas pilna cerība dota tieši Viņa, "Augšāmcelšanās un Dzīvības", atgriešanās apsolījumā, lai "savus atmestos atvestu mājās". Mācība par Otro adventi ir pats Svēto Rakstu kodols. Kopš dienas, kad pirmais cilvēku pāris skumīgi atstāja Ēdeni, ticības bērni gaidīja Apsolītā nākšanu, lai lauztu iznīcinātāja varu un atvestu viņus atpakaļ zaudētajā paradīzē. Ēnoham, kas bija paradīzes iemītnieku pēcnācējs septītajā paaudzē un trīs gadsimtus bija staigājis virs zemes kopā ar Dievu, tika vēlēts no tālienes redzēt Pestītāja nākšanu. "Redzi," viņš sludināja, "Kungs nāk ar daudz tūkstošiem savu svēto tiesāt visus." Sentēvs Ījabs savā ciešanu naktī izsaucās nešaubīgā paļāvībā: "Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Manas acis Viņu redzēs, un ne jau kā svešinieku un pretinieku." (Īj. 19:25-27)

Kaut visas žēlastības Dievs tā apgaismotu jūsu saprātu mūžības lietu uztverei, lai patiesības gaisma parādītu jūsu daudzos maldus tādus, kādi tie ir, un jūs veltītu nepieciešamās pūles, lai no tiem atbrīvotos un rūgtu ļaunuma augļu vietā nestu tādus, kas dārgi un vērtīgi mūžīgajai dzīvībai.

Pazemojiet savu nabaga lepno, paštaisno sirdi Dieva priekšā, noliecieties zemu, zemu pie Viņa kājām, sava grēcīguma satriekti. Ziedojiet sevi sagatavošanās darbam. Neapmierinieties, iekams jūs varēsit no sirds sacīt: "Mans Pestītājs dzīvo, un tāpēc, ka Viņš ir dzīvs, dzīvošu arī es."

Zaudējot Debesis, jūs zaudējat visu; iegūstot Debesis, jūs iegūstat visu. Nekļūdieties šajā ziņā, es jūs lūdzu. Te iesaistītas mūžīgas vērtības.

Elena Vaita

MARANATA MŪSU KUNGS NĀK

Neatkarīgi no etniskās piederības un dzīves apstākļiem visa cilvēce jūt neizsakāmas ilgas - tai kaut kā trūkst. Jau kopš radīšanas mīlošais Dievs cilvēkā tās ir ielicis - cilvēks nav apmierināts ar savu pašreizējo stāvokli un sasniegumiem, lai arī kādi tie būtu. Dievs vēlas, lai cilvēks meklē labo un atrod to, tādējādi gūdams savai dvēselei svētību, kas saglabājas mūžīgi.
Ar viltīgiem paņēmieniem sātans šīs cilvēka sirds ilgas ir izkropļojis. Viņš panāk, lai ļaudis tic, ka tās var remdēt ar izpriecām, bagātību, bezrūpību, slavu vai varu. Taču tie, kas šādi ir pievilti - un tādu ir milzum daudz -, drīz vien atskārst, ka visas šīs lietas zaudē savu pievilcību, atstādamas dvēseli tikpat tukšu un neapmierinātu kā iepriekš.
Dieva nodoms ir, ka šīm sirds ilgām cilvēku vajadzētu atvest pie Tā, kurš vienīgais spēj tās apmierināt. Šīs ilgas ir Viņa iedvesmotas, un tām ir jāved pie Viņa, kurš ir to piepildījums. Piepildījums ir Jēzus Kristus - mūžīgā Dieva Dēls. "Visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā"; "Viņā mājo visa Dievības pilnība redzamā veidā". Vārdi "Viņā jūs esat kļuvuši pilnīgi" attiecas uz katru vēlēšanos, kas ir Dieva izraisīta un kurai cilvēks seko.
Hagajs Kristu sauc par "visu tautu Ilgām" (Hag. 2:7, KJV), un nebūs kļūda, ja mēs Viņu sauksim par "visu laikmetu Ilgām", jo Viņš ir "laikmetu Ķēniņš" (1. Tim. 1:17).

Autors: ELena Vaita
Ievads no grāmatas "Laikmetu ilgas"

“Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu.” Tuvā nākotnē, kad protestantu baznīcas apvienosies ar pasauli un pāvesta varu, lai nostātos pret tiem, kas tur baušļus, mēs redzēsim piepildāmies šos vārdus. Tas pats gars, kas gadsimtiem ilgi vadīja pāvesta piekritējus, liks protestantiem līdzīgi izturēties pret tiem, kas paliks uzticīgi Dievam.

Baznīca un valsts tagad sagatavojas nākamajai cīņai. Protestanti darbojas maskējoties, izbīdīdami priekšplānā svētdienu, līdzīgi kā to agrāk darīja pāvesta piekritēji. Pa visu zemes virsu pāvestība ceļ savas smagās masīvās celtnes, (450) lai to noslēpumainajās pazemes telpās atkārtotu agrākās vajāšanas. Lielā mērā tiek sagatavots ceļš viltīgiem brīnumiem, ar kuriem sātans, ja tas būtu iespējams, gribētu pievilt arī izredzētos.

Pavēle, kuru izdos pret Dieva ļaudīm, būs ļoti līdzīga tai, kuru Esteres laikā Ahasvers izdeva pret jūdiem. Šis Persijas likums radās Hamana naida rezultātā pret Mordohaju. Mordohajs viņam nebija nodarījis neko ļaunu, bet vienīgi atteicās parādīt godu, kāds pienākas tikai Dievam. Ķēniņa izdoto pavēli pret jūdiem uzturēja šīs savādās tautas nepareizs attēlojums un nepatiesi apvainojumi. Tas bija sātans, kas pamudināja izstrādāt šo plānu, lai no zemes virsas izdeldētu tos, kas vēl saglabāja patiesā Dieva atzīšanu. Bet viņa ļaunos nodomus izjauca vara, kas noteic visas lietas starp cilvēkiem. Sevišķi spēcīgiem eņģeļiem uzdeva aizsargāt Dieva ļaudis, un viņu pretinieku plāni pagriezās pret viņu pašu galvām. Protestantu pasaule šodien mazajā pulciņā, kas ievēro Sabatu, redz Mordohaju vārtos. Viņa raksturs un uzvešanās, kas liecināja par godbijību pret Dieva baušļiem, bija pastāvīgs pārmetums tiem, kuri, atstājuši Kunga bijāšanu, mina kājām Viņa Sabatu. Šo nevēlamo traucēkli taču ar jebkuriem līdzekļiem vajadzēja novākt no ceļa.

Tas pats valdonīgais un izmanīgais gars, kas ar viltu cīnījās pret uzticīgajiem senatnē, joprojām cenšas iznīcināt no zemes virsas tos, kas bīstas Dievu un paklausa Viņa likumiem. Sātans iedegsies dusmās pret pazemīgo mazākumu, kas apzinīgi atsakās pieņemt vispārējos ieradumus un tradīcijas. Augstu stāvoši un cienījami vīri apvienosies ar likumus neievērojošiem un nekrietniem cilvēkiem, lai kopīgi īstenotu plānus pret Dieva ļaudīm. Lai panāktu šo ļaužu nicināšanu, apvienosies bagātība, ģenialitāte un izglītība. Pret viņiem vērstās vajāšanās sazvērēsies zemju vadītāji, mācītāji, draudžu locekļi. Ar balsi un rakstiem, ar lielīšanos, draudiem un izsmieklu tie centīsies sagraut viņu ticību. Ar sagrozītiem atstāstījumiem un naidpilniem uzsaukumiem tie pamodinās cilvēkos dusmas. Neatrazdami pamatojumu, ka “tā saka Raksti”, ar ko vērsties pret Bībeles Sabata aizstāvjiem, (451) viņi, lai aizpildītu šo trūkumu, ķersies pie despotiskiem paņēmieniem. Lai nodrošinātu sev atbalstu un popularitāti, likumdevēji pakļausies prasībai par “Svētdienas likuma” ieviešanu. Tie, kas bīstas Dievu, nevar pieņemt dekrētu, kas liek pārkāpt kaut vienu no desmit baušļiem. Šajā kaujas laukā notiks pēdējā lielā cīņa starp patiesību un maldiem. Un attiecībā uz iznākumu mēs neesam atstāti neziņā. Tagad, tāpat kā Mordohaja dienās, Kungs aizstāvēs savu patiesību un savus ļaudis.

Ar likumu uzspiežot pāvestības iestādījumus, kas prasa pārkāpt Dieva baušļus, mūsu nācija pilnībā atteiksies no taisnības. Kad protestantisms izstieps savu roku pār bezdibeni, lai satvertu Romas varas roku, kad tas sniegsies pāri dzelmei, lai sadotos rokās ar spiritismu, kad šīs trīskārtīgās savienības ietekmē mūsu valsts [Amerika] atteiksies no visiem protestantiskās un republikāniskās pārvaldības konstitūcijas pamatlikumiem un rūpēsies par pāvestības melu un maldu izplatīšanu, tad mēs varam zināt, ka ir pienācis laiks sātana sevišķajam, brīnumainajam darbam un ka gals ir tuvu.

Kā Romas karaspēka tuvošanās bija zīme mācekļiem par draudošo Jeruzālemes izpostīšanu, tā šī atkrišana būs zīme mums, ka ir aizsniegta Dieva pacietības robeža, ka mūsu tautas netaisnības mērs ir pilns un žēlastības eņģelis tūlīt aizlidos, lai nekad vairs neatgrieztos. Tad Dieva ļaudīm nāksies piedzīvot bēdas un ciešanas, ko pravieši attēlojuši kā Jēkaba bēdu laiku. Uz Debesīm pacelsies vajāto uzticīgo saukšana. Līdzīgi kā Ābela asinis brēca no zemes, tā arī balsis no mocekļu kapiem un jūras dziļumiem, no kalnu alām un klosteru velvēm sauks uz Dievu: “Cik ilgi, svētais, patiesīgais Valdītāj, Tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?”

Kungs dara savu darbu. Visas Debesis ir sakustējušās. Visas pasaules Tiesnesis drīz celsies un aizstāvēs savu apvainoto autoritāti. Izglābšanas zīmogu uzliks cilvēkiem, kas sargā Dieva baušļus, kas godā Viņa (452) likumus un atsakās pieņemt zvēra vai tā tēla zīmi.

Dievs ir atklājis to, kas notiks pēdējās dienās, lai Viņa ļaudis varētu sagatavoties stāties pretī pretestības un dusmu vētrai. Tie, kas ir brīdināti par nākamajiem notikumiem, nedrīkst pasīvi gaidīt tuvojošos vētru, mierinot sevi ar to, ka bēdu dienā Kungs pasargās savus uzticīgos ļaudis. Mums jābūt tādiem, kas gaida savu Kungu nevis bezdarbībā, bet nešaubīgā ticībā čakli un dedzīgi strādājot. Tagad nav laika ļaut prātam nodarboties ar mazsvarīgām lietām. Kamēr ļaudis guļ, sātans rosīgi kārto lietas tā, lai Kungam uzticīgie neatrastu ne žēlastību, ne taisnību. Mūsu dienu tumsībā sev ceļu lauž “svētdienas kustība”. Šīs kustības vadītāji slēpj patiesos nodomus, un daudzi, kas tajā iesaistījušies, nemaz nesaskata, kur virzās šis gājiens. Tas gan liekas mierīgs un kristīgs, bet, kad atvērs savu muti, tur atklāsies pūķa gars. Mūsu pienākums ir darīt visu iespējamo draudošo briesmu novēršanai. Atklājot sevi cilvēku priekšā pareizā gaismā, mums jācenšas atbruņot visus aizspriedumus. Mums vajadzētu cilvēkiem parādīt lietas patieso būtību, tā izsakot spēcīgu protestu pret visiem sirdsapziņas brīvību ierobežojošajiem pasākumiem. Mums jāmeklē Rakstos un jābūt spējīgiem pamatot savu ticību. Pravietis vēsta, ka “bezdievīgie paliks bezdievīgi, un tie to nesapratīs, bet sapratīgie to sapratīs.”

Tiem, kam Kristū pieejams Dievs, darāms svarīgs darbs. Tagad ir laiks satvert mūsu stipruma Roku. Dāvida lūgšanai vajadzētu būt daudzu draudžu ganu un vienkāršo locekļu lūgšanai: “Ir jau laiks, ka Tas Kungs dara savu, jo viņi ir pārkāpuši Tavus baušļus.” Kunga kalpiem vajadzētu raudāt starp priekšnamu un altāri un lūgt: “Saudzē un žēlo, ak, Kungs, Savu tautu un nenodod savu mantību par nievāšanu!” Dievs vienmēr ir strādājis savu ļaužu labā viņu vislielākajos vajadzību brīžos, brīžos, kad, liekas, zudusi pēdējā cerība izglābties no bojāejas. Ļauno cilvēku un draudzes ienaidnieku nodomi ir pakļauti Viņa spēkam un pārvaldošajai (453) aizgādībai. Viņš var ietekmēt valstsvīru sirdis; un nepaklausīgo un neapmierināto cilvēku dusmas, kas ienīst Dievu, Viņa patiesību un Viņa ļaudis, var tikt novērstas tāpat, kā upes var plūst citā virzienā, ja Viņš to pavēl. Lūgšana sniedz ierosmi Visvarenā rokai. Viņš, kurš noteic zvaigžņu kārtību Debesīs, kura Vārds pārvalda lielu dziļumu viļņošanos, šis pats bezgalīgais Radītājs darbosies par labu saviem ļaudīm, ja tie Viņu piesauks ticībā. Viņš savaldīs tumsības spēkus, līdz pasaulē tiks pasniegts brīdinājums un visi, kas ņems to vērā, būs sagatavoti konfliktam.

“Kad cilvēki dusmojas, tad Tavs gods tiek paaugstināts,” saka dziesminieks, “atlikušās dusmas Tu savaldīsi.” Dievs grib, lai pārbaudošo patiesību izvirzītu priekšplānā, lai to pētītu un apspriestu, kaut arī tas būtu jāpanāk ar šīs patiesības noniecināšanu. Cilvēku prāts ir jāsatrauc. Katra cīņa, katrs pārmetums un apmelojums ir līdzeklis Dieva rokās, lai izraisītu interesi un pamodinātu prātu, kas citādi snaustu. Tā tas ir bijis Dieva ļaužu vēsturē. Trīs ebreju jauniešus iemeta kvēlojošā ceplī tikai tāpēc, ka viņi atsacījās pielūgt lielo zelta tēlu, ko Nebukadnecers bija licis uzcelt. Bet Dievs pasargāja savus kalpus arī liesmās, un mēģinājums uzspiest elku pielūgšanu noslēdzās ar to, ka visi milzīgās Bābeles valsts valdnieki un lielkungi, kas bija sapulcējušies, iepazinās ar patieso Dievu.

Līdzīgi notikumi norisinājās, kad tika izdota pavēle, ka neviens nedrīkst ne no viena kaut ko lūgt, kā tikai no ķēniņa. Kad Daniēls saskaņā ar savu ieradumu trīs reizes dienā lūdza Debesu Dievu, viņa rīcība pievērsa virsnieku un paša valdnieka uzmanību. Daniēlam bija izdevība runāt savā labā, rādīt, kurš ir īstais Dievs, un arī paskaidrot iemeslus, kāpēc jāpielūdz vienīgi Viņš un kāpēc cilvēka pienākums ir Viņu slavēt un godāt. Un Daniēla izglābšana no lauvu bedres bija nākamais pierādījums, ka Būtne, kuru viņš pielūdz, ir patiesais un dzīvais Dievs.

Tāpat Pāvila apcietinājums Evaņģēliju aiznesa (454) ķēniņiem, lielkungiem un valdniekiem, kas citādi šo gaismu nebūtu saņēmuši. Visas pūles aizkavēt patiesības izplatīšanos veicinās pretējo. Patiesības krāšņums atklājas arvien skaidrāk, ja to pēc kārtas aplūko no jebkura iespējamā punkta. Maldiem vajadzīga maskēšanās un slepenība. Maldi ietērpjas eņģeļa apģērbā, un katra to īstās dabas atklāšana mazina izredzes uz panākumiem.

Cilvēki, kurus Dievs iecēlis par savas bauslības glabātājiem, nedrīkst atļauties gaismu apslēpt. Patiesību jāpasludina zemes vistumšākajās vietās. Šķēršļiem jāstājas pretī un tie jāpārvar. Jādara liels darbs, un šis darbs uzticēts tiem, kuri pazīst patiesību. Viņiem tagad droši jālūdz Dievs, lai saņemtu palīdzību. Viņu pašu sirdīm jābūt piepildītām ar Kristus mīlestību. Uz viņiem jātiek izlietam Kristus Garam un viņiem jābūt sagatavotiem pastāvēt pēdējā tiesā. Līdz ar svētīšanos Dievam, pārliecinošs spēks pavadīs viņu centienus pasniegt patiesību citiem, un Dieva gaisma atradīs ieeju daudzās sirdīs. Mēs vairs ilgāk nedrīkstam gulēt uz sātana apburtās zemes, mums jāizlieto visi mūsu rīcībā esošie līdzekļi, jāizmanto viss, ko Aizgādība mums piešķīrusi. Pēdējais brīdinājums jāpasludina “daudz tautām un ļaudīm, valodām un ķēniņiem”, ko pavada apsolījums: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pat pasaules galam!”

Elena Vaita
Liecības draudzei Nr. 5

Jānis Kristītājs redzēja, ka tauta ir pievilta, pašapmierināta un aizmigusi grēkos. Viņš ilgojās to pamodināt svētai dzīvei. Vēstij, ko Dievs viņam uzticēja nest, vajadzēja tos iztraucēt no letarģijas un likt tiem nodrebēt savas lielās bezdievības dēļ. Sirds augsne vispirms bija jāuzar, tikai tad Evaņģēlija sēkla varēja atrast tur vietu. Lai ļaudis meklētu pie Jēzus dziedināšanu, tie bija jāpamudina saskatīt no grēka brūcēm draudošās briesmas.

Dievs nesūta vēstnešus, lai tie grēciniekiem glaimotu. Viņš nesūta miera vēsti, ar ko nesvētos ieaijāt postu nesošā drošības sajūtā. Ļaundara sirdsapziņai Viņš uzliek smagas nastas un šķeļ dvēseli ar vainas apziņas bultām. Kalpojošie eņģeļi grēciniekam rāda Dieva briesmīgo sodu, lai padziļinātu pestīšanas vajadzības izjūtu un izraisītu saucienu: "Kas man jādara, lai es tiktu glābts?" Tad roka, kas pazemojusi pīšļos, paceļ grēku nožēlotāju. Balss, kas norājusi grēku un likusi kaunā lepnumu un godkāri, vismaigākajā līdzjūtībā jautā: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?"

"Viņa vārdu sauks Imanuēls - Dievs ar mums."

"Kristus vaigā" ir redzama "Dieva godības atziņas" gaisma. (2. Kor. 4:6) No mūžīgiem laikiem Kungs Jēzus Kristus bija viens ar Tēvu. Viņš bija Dieva lieluma un Majestātes attēls, Viņa godības atspīdums. Kristus nāca, lai šo godību atklātu mūsu pasaulei. Viņš nonāca uz grēka aptumšotās zemes, lai nestu Dieva mīlestības gaismu - lai būtu "Dievs ar mums". Tāpēc pravietojumā par Viņu sacīts: "Viņa vārdu sauks Imanuēls".

Kad Jēzus atnāca, lai mājotu mūsu vidū, Viņam Dievs bija jāatklāj gan cilvēkiem, gan eņģeļiem. Viņš bija Dieva Vārds - Dieva domu izteiksme. Lūgšanā par saviem mācekļiem Kristus saka: "Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu vārdu", ka Tu esi "žēlīgs un sirdsmīlīgs Dievs, lēnprātīgs un liels žēlastībā un uzticībā," - "lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos." (Jāņa 17:26) Šo atklāsmi saņēma ne tikai uz zemes dzimušie Dieva bērni. Mūsu mazā pasaule ir Visuma mācību grāmata. Dieva brīnišķīgās žēlastības nodoms un glābjošās mīlestības noslēpums ir temats, kurā "pat arī eņģeļi kāro ieskatīties". (1. Pēt. 1:12) Tas būs viņu mācību priekšmets visā bezgalīgajā mūžībā. Ne tikai atpestītajiem, bet arī nekritušajām būtnēm Kristus krusts būs gan zinātne, gan dziesma. Tad atklāsies, ka Jēzus sejā starojošā godība ir sevi ziedojošas mīlestības godība. Golgātas gaismā būs redzams, ka pašaizliedzīgās mīlestības likums ir dzīvības likums zemei un debesīm, ka no Dieva sirds plūst mīlestība, kas "nemeklē savu labumu", un ka Tā raksturs, kas mīt cilvēkiem nepieejamā gaismā, ir atklāts lēnprātīgajā un pazemīgajā Pestītājā.

Sākumā Dievs atklājās visos radīšanas darbos. Kristus izplēta debesis un lika pamatu zemei. Viņa roka novietoja izplatījumā debesu ķermeņus un veidoja puķes laukā. "Ar savu spēku" Viņš nostiprināja kalnus, "Viņam pieder jūra, jo Viņš to ir radījis". (Ps. 65:7; 95:5) Viņš bija tas, kas zemi pārklāja ar brīnišķīgu skaistumu un gaisu piepildīja ar dziesmām. Uz visām lietām virs zemes, gaisā un debesīs Viņš rakstīja vēsti par Tēva mīlestību.

Šobrīd grēks ir izkropļojis Dieva pilnīgo darbu, tomēr šis rokraksts paliek. Pat vēl tagad visas radītās lietas liecina par Viņa augsto godību. Izņemot cilvēka savtīgo sirdi, nekas nedzīvo tikai pats sev. Nav neviena putna gaisā, neviena dzīvnieka virs zemes, kas nekalpotu kādai citai dzīvībai. Nav nevienas lapiņas mežā, neviena sīka zāles stiebriņa, kas nepildītu kādu uzdevumu. Katrs koks, katrs krūms, katra lapa izdala tos dzīvībai nepieciešamos elementus, bez kuriem nevarētu eksistēt ne cilvēks, ne dzīvnieks, bet cilvēks un dzīvnieks savukārt sekmē koku, krūmu un lapu attīstību. Ziedi izplata smaržu un uzplaukst savā krāšņumā par svētību pasaulei. Saule izlej savu gaismu, lai iepriecinātu tūkstošiem pasauļu. Arī okeāns, kurš pats apgādā katru strautu un avotu, saņem ūdeni no visām zemēm; tas saņem, lai dotu. Migla, uzkāpdama no dziļumiem, atkal nolīst lietus straumēs, slacīdama zemi, lai tā zaļotu un nestu augļus.

Pat godības eņģeļi rod prieku dodot. Tie līksmojas, kad ar mīlestību un nenogurstošu modrību drīkst rūpēties par kritušām un nesvētām dvēselēm. Debesu būtnes skar cilvēku sirdis. Tās šai tumšajai pasaulei nes gaismu no Debesu pagalmiem. Laipni un pacietīgi kalpodamas, tās ietekmē cilvēka garu, lai pazudušajam nodrošinātu visciešāko sadraudzību ar Kristu.

Bet pāri visām šīm mazākajām izpausmēm mēs Dievu saskatām Jēzū. Uzlūkojot Jēzu, mēs ieraugām, ka devīgums ir Dieva godības izpausme. "Es neko nedaru no sevis," sacīja Kristus. "Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā." "Es nemeklēju savu godu", bet Tā godu, kas Mani sūtījis. (Jāņa 8:28; 6:57; 8:50; 7:18) Šajos vārdos ir izteikts lielais princips, Visuma dzīvības priekšnosacījums. Kristus visas lietas saņēma no Dieva, bet Viņš ņēma, lai dotu. Tas pats notiek Debesīs, kur Viņš kalpo visām radītajām būtnēm - caur mīļoto Dēlu visus aizsniedz Tēva dzīvība; caur Dēlu tā arī atgriežas pie sava Pirmavota, pārvērtusies par slavu, līksmu kalpošanu un mīlestības izpausmi. Tā Kristū noslēdzas svētību riņķojums, atklādams lielā Devēja raksturu, dzīvības pamatlikumu.

Tomēr tieši Debesīs šis likums tika pārkāpts. Grēks radās no pašlabuma meklēšanas. Lucifers, sedzošais ķerubs, vēlējās būt pirmais Debesīs. Viņš tīkoja sagrābt varu pār Debesu būtnēm, lai tās atrautu no Radītāja un iegūtu sev viņu pielūgsmi. Tādēļ viņš nepareizi attēloja Dievu, piedēvēdams Viņam pašpaaugstināšanās tieksmi. Mīlošajam Radītājam viņš centās piedēvēt tās ļaunās rakstura īpašības, kas piemita viņam pašam. Tā sātans pievīla eņģeļus, un tā viņš pievīla arī cilvēkus. Viņš pamudināja tos apšaubīt Dieva Vārdu un neuzticēties Viņa labajam prātam. Tādēļ, ka Dievs ir taisns un bijājams savā varenībā, sātans panāca, ka šīs būtnes Viņu sāka uzskatīt par bargu un nepiedodošu. Tā savā dumpī pret Radītāju viņš iesaistīja arī cilvēkus, un pār pasauli nolaidās ciešanu nakts.

Pasauli aptumšoja nepareizs priekšstats par Dievu. Lai izkliedētu tumšās ēnas un cilvēci vestu atpakaļ pie Dieva, sātana viltus vara bija jālauž. To nevarēja veikt ar spēku. Spēka pielietošana ir pretstatā Dieva pārvaldes principiem; Dievs vēlas, lai Viņam kalpotu mīlestībā, bet mīlestībai nevar pavēlēt. Mīlestību nevar iegūt ar varu vai autoritāti - mīlestību spēj izraisīt vienīgi mīlestība. Pazīt Dievu nozīmē mīlēt Viņu. Dieva raksturam vajadzēja atklāties pretstatā sātana raksturam. Ir tikai viens, kurš Visumā varēja veikt šo uzdevumu. To spēja vienīgi Tas, kurš pazina Dieva mīlestības augstumu un dziļumu. Pār tumšo pasaules nakti bija jāuzlec Taisnības Saulei, lai cilvēce saņemtu "dziedinājumu no šīs Saules spārnu gaismas". (Mal. 3:20)

Mūsu pestīšanas plāns nebija kāda vēlāk radusies doma; tas nav pēc Ādama krišanas izstrādāts plāns. Tajā atklājās "noslēpums, kas mūžiem bijis neizpausts". (Rom. 16:25) Pestīšanas plānā atklājās tie principi, kas kopš mūžīgiem laikiem ir bijuši Dieva troņa pamats. Jau sākumā Dievs un Kristus zināja, ka sātans atkritīs un ka ar savu viltus varu tas panāks cilvēku krišanu. Dievs nebija noteicis, ka jārodas grēkam, bet Viņš jau iepriekš paredzēja tā rašanos un sagatavojās šai šausmīgajai iespējai. Dievs tik ļoti mīlēja šo pasauli, ka apsolīja dot savu vienpiedzimušo Dēlu, "lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību". (Jāņa 3:16)

Lucifers bija sacījis: "Es paaugstināšu savu goda krēslu pār Dieva zvaigznēm (..), Visaugstākajam es līdzināšos." (Jes. 14:13,14) Bet Kristus, Dievs būdams, "neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs". (Filip. 2:6,7)

Tas bija brīvprātīgs upuris. Jēzus varēja palikt pie Tēva. Viņš varēja paturēt Debesu godību un eņģeļu pielūgsmi, taču izvēlējās nodot scepteri Tēva rokās un nokāpt no Visuma troņa, lai nestu gaismu un dzīvību tiem, kas mīt tumsā un kam draud bojāeja.

Gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu Debesīs no Dieva troņa atskanēja noslēpumaini svinīga balss - "Raugi, Es nāku." "Upurus un dāvanas (..) Tu neesi gribējis, bet miesu Tu Man esi radījis (..). Raugi, Es nāku, - grāmatā par Mani ir rakstīts - Tavu prātu darīt, ak Dievs!" (Ebr. 10:5-7) Šajos vārdos ir pasludināts no mūžīgiem laikiem apslēptā nodoma piepildījums. Kristus gatavojās nākt šajā pasaulē kā cilvēks. Viņš saka: "Miesu Tu Man esi radījis." Ja Jēzus būtu nācis ar to godību, kas Viņam bija pie Tēva pirms pasaules radīšanas, mēs nevarētu izturēt Viņa klātbūtnes gaismu. Lai mēs spētu Kristu uzlūkot un tomēr neietu bojā, Viņa godība tika apslēpta. Viņa dievība ietērpās cilvēka miesā - neredzamā godība redzamā cilvēka veidā.

Par šo lielo nodomu jau agrāk vēstīja dažādas līdzības un simboli. Dievu atklāja krūms, kurā Kristus parādījās Mozum. Dievības ainojumam izraudzītais simbols bija neievērojams, šķietami nepievilcīgs krūms, kas uzņēma Bezgalīgo. Visžēlīgais Dievs savu godību ietērpa visvienkāršākajā līdzībā, lai Mozus, to uzlūkojot, paliktu dzīvs. Tāpat padebeša stabā dienā un uguns stabā naktī Dievs satikās ar Israēlu, atklādams cilvēkiem savu gribu un dāvādams tiem žēlastību. Lai viss redzētais nesatriektu mirstīgā cilvēka vājo uztveri, Dieva godība bija tīta mākonī, un Viņa majestāte tika aizplīvurota. Arī Kristum bija jānāk "mūsu zemības miesā", cilvēka līdzībā. (Filip. 3:21) Pasaules acīs Viņam nebija nekāda skaistuma, kas ļaudīm būtu paticis, un tomēr Viņš bija iemiesots Dievs, Debesu un zemes gaisma. Lai Viņš varētu tuvoties sāpju un kārdināšanu apņemtiem cilvēkiem, Viņa godība bija aizplīvurota, Viņa lielums un majestāte - paslēpti.

Ar Mozus starpniecību Dievs Israēlam pavēlēja: "Un tiem būs taisīt svētnīcu, kurā Es varētu mājot viņu vidū." (2. Moz. 25:8) Tā Viņš mājoja savas tautas vidū svētnīcā. Visā viņu nogurdinošajā tuksneša ceļojumā ar tiem bija Dieva klātbūtnes simbols. Lai dzīvotu mūsu vidū un iepazīstinātu mūs ar savu dievišķo raksturu un dzīvi, arī Kristus savu telti uzcēla blakus cilvēku teltīm. "Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū (..)." (Jāņa 1:14)

Tā kā Kristus dzīvoja mūsu vidū, mēs zinām, ka Dievs pazīst cilvēku pārbaudījumus un jūt līdzi viņu bēdās. Katrs Ādama dēls un meita var saprast, ka mūsu Radītājs ir grēcinieku Draugs. Katrā žēlastības izpausmē, katrā iepriecinošā apsolījumā, katrā mīlestības darbā, katrā dievišķā valdzinājumā, ko sniedz Pestītāja zemes dzīve, mēs redzam, ka "Dievs ir ar mums".

Sātans Dieva mīlestības likumus pasniedz kā egoisma likumus. Viņš apgalvo, ka mums nav iespējams paklausīt tā prasībām. Mūsu pirmvecāku krišanā ar tai sekojošajām ciešanām viņš apvaino Radītāju, panākdams, ka par grēka, ciešanu un nāves cēloni cilvēki uzskata Dievu. Jēzum bija jāatmasko šī viltība. Dzīvojot mūsu vidū, Viņam bija jāparāda paklausības piemērs. Tādēļ Viņš pieņēma mūsu dabu un izjuta visus mūsu pārdzīvojumus. "Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam." (Ebr. 2:17) Ja mums būtu jāpanes kaut kas, ko Jēzus nebūtu izturējis, tad sātans teiktu, ka Dieva spēks šajā lietā mums nav pietiekams. Tāpēc Jēzus tika "tāpat [kā mēs] kārdināts visās lietās". (Ebr. 4:15) Viņš izturēja katru pārbaudījumu, kam mēs esam pakļauti. Viņš savā labā neizmantoja nekādu spēku, kas nebūtu brīvi pieejams arī mums. Kā cilvēks Kristus sastapās ar kārdināšanām un uzvarēja tās Dieva dotajā spēkā. Viņš saka: "Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī." (Ps. 40:9) Kad Jēzus gāja pie ļaudīm, darīdams labu un dziedinādams visus sātana nomocītos, Viņš tiem atklāja Dieva likumu raksturu un savas kalpošanas būtību. Viņa dzīve liecina, ka arī mums ir iespējams paklausīt Dieva likumiem.

Ar savu cilvēcisko dabu Kristus aizsniedza cilvēci, bet ar dievišķo dabu Viņš satvēra Dieva troni. Kā Cilvēka Dēls Viņš mums rādīja paklausības piemēru, bet kā Dieva Dēls Viņš dod spēku paklausīt. Tas bija Kristus, kas no ērkšķu krūma pie Horeba kalna runāja uz Mozu, sacīdams: "ES ESMU, kas ES ESMU (..). Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: "ES ESMU" - tas mani sūtījis pie jums." (2. Moz. 3:14) Tā bija Israēla atbrīvošanas ķīla. Kad Kristus nāca "cilvēka līdzībā", Viņš sevi pasludināja par "ES ESMU". Betlēmes Bērns, lēnprātīgais un pazemīgais Pestītājs ir Dievs, "parādīts miesā". (1. Tim. 3:16) Mums Viņš saka: "ES ESMU Labais Gans", "ES ESMU Dzīvā Maize", "ES ESMU Ceļš, Patiesība un Dzīvība". (Jāņa l0:11; 6:51; 14:6) "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes." (Mat. 28:18) Es esmu visu apsolījumu nodrošinājums. Es Esmu - tāpēc nebaidieties! "Dievs ar mums" - tā ir ķīla atbrīvošanai no grēka, drošība, ka mēs spēsim paklausīt Debesu likumiem.

Pieņemdams cilvēka miesu, Kristus atklāja raksturu, kas ir pretējs sātana raksturam. Tomēr pa pazemošanās ceļu Kungs gāja vēl tālāk, jo, "cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!" (Filip. 2:8) Kā augstais priesteris noliek savas krāšņās virspriestera drēbes, lai izpildītu kalpošanas darbu parastajā priestera baltajā linu tērpā, tā Kristus kļuva par kalpu un pienesa upuri, pats būdams gan Priesteris, gan Upuris. "Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts." (Jes. 53:5)

Pret Kristu izturējās tā, kā bijām pelnījuši mēs, lai pret mums savukārt varētu izturēties tā, kā ir pelnījis Viņš. Viņš saņēma sodu par mūsu grēkiem, kuru nebija pelnījis, lai mēs saņemtu Viņa taisnību, kuru neesam pelnījuši. Jēzus izcieta mūsu nāvi, lai mēs saņemtu Viņa dzīvību. "Caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti."

Ar savu dzīvi un nāvi Kristus ir panācis pat vairāk nekā atjaunošanu no grēka posta. Sātans vēlējās, lai cilvēks no Dieva tiktu pilnīgi atšķirts, bet Kristū mēs ar Dievu tiekam savienoti vēl ciešāk nekā, ja mēs nekad nebūtu krituši. Tādēļ, ka Pestītājs ir pieņēmis mūsu dabu, Viņu ar cilvēci saista nesaraujamas saites. Viņš ar mums ir savienojies uz mūžīgiem laikiem. "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu (..)." (Jāņa 3:16) Dievs savu Dēlu deva ne tikai tādēļ, lai Viņš nestu mūsu grēkus un mirtu kā mūsu upuris. Dievs Viņu deva kritušajai cilvēcei, lai apstiprinātu savu mūžam nemainīgo miera nodomu. Dievs deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņš kļūtu par cilvēku dzimtas locekli un uz visiem laikiem paturētu savu cilvēcisko dabu. Tā ir ķīla, ka Dievs pildīs doto vārdu. "Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem." Sava Dēla personā Dievs ir pieņēmis cilvēka dabu un to ienesis visaugstākajās Debesīs. "Cilvēka Dēls" ir līdzvaldītājs Visuma tronī. "Cilvēka Dēls" ir Tas, kura Vārds top saukts "Brīnišķais padoma Devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera Lielkungs". (Jes. 9:5) "ES ESMU" ir Starpnieks starp Dievu un cilvēci, jo Viņš ir satvēris abus. Tas, kurš ir "svēts, bez ļaunuma, neaptraipīts, atšķirts no grēciniekiem", nekaunas mūs saukt par brāļiem. (Ebr. 7:26) Kristū cilvēces ģimene ir savienota ar Debesu ģimeni. Pagodinātais Kristus ir mūsu brālis. Debesis ir ieslēgtas cilvēcē, un cilvēce ir ieslēgta Bezgalīgās Mīlestības skavās.

Par saviem ļaudīm Dievs saka: "Kā dārgakmeņi pieres rotā viņi mirdzēs Viņa zemē. Jo cik daudz gan viņos ir laba, cik daudz viņos ir skaista!" (Cak. 9:16,17) Atpestīto pagodināšana būs mūžīga liecība par Dieva žēlastību. "Nākamajos laikmetos" Viņš mums parādīs "savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību" Jēzū Kristū, lai "visām varām un spēkiem Debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma. Jo tā tam bija jānotiek pēc Viņa mūžīgā nodoma, ko Viņš piepildījis mūsu Kungā Kristū Jēzū." (Ef. 2:7; 3:10,11)

Kristus pestīšanas darbs attaisno Dieva varu. Visvarenais atklājas kā mīlestības Dievs. Sātana apsūdzības ir atspēkotas un viņa raksturs - atmaskots. Sacelšanās nekad vairs nevar atkārtoties. Nekad vairs Visumā nevar ienākt grēks. Uz mūžīgiem laikiem visi ir pasargāti no atkrišanas. Sevi upurējošā mīlestība ar nesaraujamām saitēm zemes un Debesu iemītniekus savieno ar Radītāju.

Pestīšanas darbs tiks pabeigts. Tur, kur vairojās grēks, Dieva žēlastība ir vēl vairāk vairojusies. Tieši zeme, ko sātans uzskatīja par savu, būs ne tikai atpirkta, bet pat paaugstināta. Mūsu mazā pasaule, kas atrodas zem grēka lāsta, šis vienīgais tumšais traips krāšņajā Dieva radībā, tiks pagodināta pāri visām citām pasaulēm Visumā. Šeit, kur Dieva Dēls mājoja cilvēka miesā, kur dzīvoja, cieta un mira Godības Ķēniņš - jā, tieši šeit, kad Viņš visu atjaunos, būs "Dieva mājoklis pie cilvēkiem", "Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem". (Atkl. 21:3) Staigādami Kunga gaismā, atpestītie visā mūžībā slavēs Dievu par Viņa neizsakāmi lielo dāvanu - Imanuēlu, "Dievu ar mums".

Elena Vaita
Nodaļa no grāmatas “LAIKMETU ILGAS”

Ja jūs sastopaties ar cilvēkiem, kas apšauba liecības, meklē tur kļūdas un cenšas iznīcināt to iespaidu uz ļaudīm, tad esiet droši, ka Dievs ar tiem kopā nestrādā. Tas ir cits gars. Šaubas un neticību piekopj ļaudis, kuri nestaigā apdomīgi. Viņus moka apziņa, ka to dzīve neizturēs Dieva Gara pārbaudi, vai nu Tas runā caur Viņa Vārdu, vai caur Viņa Gara Liecībām, kuras tos vada pie Vārda. Tā vietā, lai sāktu ar savu sirdi un saskaņotos ar Evaņģēlija šķīstajiem pamatprincipiem, tie meklē kļūdas un nosoda tieši tos līdzekļus, kurus Dievs izraudzījies, lai sagatavotu ļaudis pastāvēšanai Kunga dienā.
Lai tikai parādās kāds skeptiķis, kurš dzīvē nevēlas saskaņoties ar Bībeles principiem, bet cenšas runāt visiem pa prātam, - cik drīz kļūs redzama ļaužu šķira, kas nav vienota ar Dieva darbu! Turpretī tie, kas ir atgriezušies un nopamatoti patiesībā, tāda vīra uzvedībā vai mācībā neatradīs neko patīkamu un derīgu. Bet ļaudis ar nepilnīgu raksturu, netīrām rokām un nesvētu sirdi, kuru dzīves ieradumi ir izlaidīgi, kuri ir nelaipni mājās vai neuzticami darījumos, nešaubīdamies pieņems šos viņiem piedāvātos jaunos uzskatus. Par katra cilvēka patieso būtību un viņa mācības dabu visi, ja vien to vēlas, var spriest pēc tā sekotāju rakstura.
Tie, kam visvairāk iebildumu pret liecībām, pa lielākajai daļai ir ļaudis, kas tās nav lasījuši, tāpat kā ar neticību Bībelei parasti lielās tādi, kas pavisam maz pazīst tās mācības. Viņi labi saprot, ka šie raksti tos notiesās, tāpēc to atmešana viņiem sniedz zināmu drošības sajūtu grēcīgajā dzīvesveidā.

Elena Vaita
Izmeklētās vēstis

Atpestīto pulku priekšā atrodas svētā pilsēta. Jēzus plaši atver pērļu vārtus, un pa tiem ieiet patiesībai uzticīgi ļaudis. Tur viņi ierauga Dieva Paradīzi, Ādama dzimteni. Tad kļūst dzirdama balss, pilnskanīgāka par jebkuru mūziku, ko mirstīgās ausis jebkad dzirdējušas, un tā saka: "Jūsu cīņa ir beigusies. Nāciet jūs, Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules iesākuma."
Tagad ir piepildījusies Pestītāja lūgšana par mācekļiem: "Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis." "Ar līksmību" (Jūdas 24, Glika tulk.) Kristus Tēvam pieved dārgām asinīm atpirktus, nevainīgus ļaudis, sakot: "Še esmu Es un tie bērni, ko Tu Man esi devis. Es esmu pasargājis tos, ko Tu Man esi devis." Ak, šīs glābjošās mīlestības brīnums! Kāda gan sajūsma valda šajā stundā, kad mūžīgais Tēvs, uzlūkodams atpestītos, viņos ierauga savu attēlu. Ir novērstas visas grēka radītās nesaskaņas, tā lāsts atņemts, un cilvēcē no jauna redzama saskaņa ar visu dievišķo.
Ar neizsakāmu mīlestību Jēzus sveic savus uzticīgos "Viņu Kunga priekā". Redzēt godības valstī dvēseles, kuras glābusi Viņa pazemošanās un ciešanas, būs mūsu Kunga vislielākais prieks. Un atpestītie kļūs par šī prieka dalībniekiem, ieraugot svētlaimīgo vidū tos, kas mantoti Kristum, pateicoties viņu lūgšanām, pūlēm un mīlestības upuriem. Sapulcējoties ap lielo, balto troni, viņu sirdis pildīs neizsakāma līksmība, domājot par Kristum mantotajiem, kas savukārt būs mantojuši citus cilvēkus, un tie atkal citus, kas visi tagad sanākuši kopā miera ostā, lai tur noliktu savus kroņus pie Jēzus kājām un slavētu Viņu visos mūžības bezgalīgajos laikmetos.
Kad atpirktos apsveic Dieva pilsētā, gaisā atskan pielūgsmes pilns gaviļu sauciens. Satiekas divi Ādami. Dieva Dēls stāv ar izplestām rokām, lai apsveiktu mūsu ciltstēvu, – būtni, kuru Viņš radīja, kas grēkoja pret savu Radītāju un kura dēļ Pestītāja augums nes krustā sišanas rētas. Kad Ādams ierauga nežēlīgo naglu atstātās zīmes, viņš nekrīt pie sava Kunga krūtīm, bet pazemībā nometas pie Viņa kājām, saukdams: "Cienīgs, cienīgs ir Jērs, kas tapa nokauts!" Pestītājs viņu saudzīgi paceļ un liek tam no jauna apskatīt savu dzimto Ēdeni, no kuras tas tik ilgi bijis izraidīts trimdā.
Pēc izdzīšanas no Ēdenes Ādama dzīve virs zemes bija bēdu pilna. Katra mirstoša lapa, katrs upurēšanai nolemtais dzīvnieks, katrs traips dabas svaigajā sejā un arī katra netīrība cilvēka skaidrajā raksturā no jauna atgādināja pieļauto grēku. Briesmīgas bija sirdsapziņas mokas, kad viņš redzēja vairojamies netaisnību, bet uz saviem brīdinājumiem saņēma tikai pārmetumus, ka pats ir šī grēka cēlonis. Ar pacietīgu pazemību gandrīz tūkstoš gadus viņš nesa sava pārkāpuma sekas. Viņš grēku patiesi nožēloja un paļāvās uz apsolītā Pestītāja nopelnu, mirstot cerībā uz augšāmcelšanos. Dieva Dēls izpirka cilvēka pārkāpumu un krišanu; tādēļ tagad, pateicoties salīdzināšanas darbam, Ādams no jauna atgūst zaudēto valstību.
Priecīgi saviļņots, tas ierauga kokus, kas kādreiz iepriecināja viņa acis, – tos pašus kokus, kuru augļus plūca savas nevainības līksmajās dienās. Viņš redz ar savām rokām koptos vīnogulājus; tās pašas puķes, par kurām tad patika rūpēties. Viņa prāts aptver, ka tā ir īstenība, ko tagad atļauts skatīt; viņš saprot, ka tā tiešām ir atjaunotā Ēdene, tagad vēl jaukāka kā tad, kad viņu no tās izraidīja. Pestītājs viņu ved pie dzīvības koka, noplūc brīnišķīgo augli un liek to ēst. Ādams paveras apkārt un uzlūko lielo savas ģimenes atpestīto pulku, kas tagad atrodas Dieva Paradīzē. Tad viņš nomet savu mirdzošo kroni pie Jēzus kājām un, piekļaujoties Viņa krūtīm, apskauj Glābēju. Viņš aizskar zelta arfu, un uzvaras dziesmu drīz vien atbalso visas Debesu velves: "Cienīgs, cienīgs, cienīgs ir Jērs, kas bija nokauts un ir atkal dzīvs!" Ādama ģimene sāk melodiju un met savus kroņus pie Pestītāja kājām, pielūgsmē zemojoties Viņa priekšā.
Šīs atkalapvienošanās liecinieki ir eņģeļi, kas raudāja par Ādama krišanu un priecājās, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās atgriezās Debesīs, atvēris kapu visiem, kas tic Viņa vārdam. Tagad tie pestīšanas darbu redz jau pabeigtu un pievienojas kopējai slavas dziesmai.

Elena Vaita
Fragments no grāmatas "Lielā cīņa"

Galveno uzsvaru autori liek uz vārdiem "Varenais Dievs" un "Mūžīgais tēvs" un apgalvo, ka šajā "pārliecinošajā pravietiskajā paziņojumā ir sacīts, ka Jēzus eksistē mūžīgi un eksistēs vienmēr". Protams ir domāts, ka Viņa eksistencei nav sākuma, kas ir pretrunā ar (Mih.5:1), kur sacīts, ka Viņa "izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos.". Katrā ziņā pantā nav sacīts, ka Jēzus ir Visuvarenais Dievs. Kristus skaidri paziņoja: "Tēvs ir lielāks nekā Es" (Jņ.14:28). Tā kā nav pamata izmantot šo titulu - "Varenais Dievs" kā Tēva un Dēla vienmūžības pierādījumu.
Runājot par terminu "Mūžīgais tēvs", skaidrs, ka Kristus paliek mūžam un tā kā "Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir." (Jņ.1:3), tad Viņš ir "Mūžīgais tēvs" radībai, kas caur Viņu radīta.

Jāņa 2:12-22

"Pēc tam Viņš nogāja Kapernaumā, pats, Viņa māte, brāļi un Viņa mācekļi, un tur palika nedaudz dienas. Kad jūdu Lieldienas bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi."

Šajā ceļojumā Jēzus pievienojās vienam no lielajiem ļaužu pulkiem, kas devās uz galvaspilsētu. Par savu misiju Viņš atklāti vēl nebija paziņojis un tādēļ varēja nepamanīts paslēpties ļaužu pūlī. Šādos gadījumos sarunas bieži risinājās par Mesijas nākšanu, ko ar noteiktību un spēku sludināja Jānis. Domas par drīzo nacionālo varenību izraisīja lielu sajūsmu. Bet Jēzus zināja, ka šīs cerības nepiepildīsies, jo tās balstījās uz nepareizu Rakstu skaidrojumu. Tādēļ Viņš ar dziļu nopietnību runāja par pravietojumiem un centās ļaudis ierosināt rūpīgāk pētīt Dieva Vārdu.

Jūdu vadoņi bija ļaudīm noteikuši, ka Dievam kalpot tiem jāmācās Jeruzālemē. Lieldienu nedēļā šeit sapulcējās lielas tautas masas, nākdamas no visām Palestīnas daļām un pat no tālākām zemēm. Dievnama pagalmus pildīja raibs pūlis. Daudzi nevarēja sev līdzi atvest dzīvniekus, ko upurēt kā norādījumu uz lielo Upuri, tādēļ viņu ērtībām tos pirka un pārdeva tempļa ārējā pagalmā. Lai iegādātos upurus, tur kopā sanāca visdažādāko šķiru pārstāvji. Turpat arī jebkuru ārzemju naudu varēja mainīt pret svētnīcas monētām.

Katram jūdam "par dvēseles salīdzināšanu" ik gadus bija jāsamaksā pusšekels, un tādā veidā iegūtā nauda tika izlietota dievnama uzturēšanai. (Sk. 2. Moz. 30:12-16) Bez tam vēl lielas naudas summas tika atnestas kā labprātīgi upuri, kurus iemaksāja tempļa kasē. Pēc likuma visus citu zemju līdzekļus vajadzēja pārmainīt vietējā naudā, ko sauca par dievnama šekelu un kuru izlietoja svētnīcas kalpošanai. Naudas mainīšana pavēra ceļu krāpšanai un izspiešanai un izvērtās par apkaunojošu veikalu, kļūstot par priesteru peļņas avotu.

Tirgotāji par pārdodamajiem upuru lopiem prasīja pārspīlētas cenas un savā peļņā dalījās ar priesteriem un vecākajiem, kas tādā veidā kļuva bagāti uz tautas rēķina. Dieva pielūdzējus mācīja ticēt, ka, ja viņi nepienesīs upurus, tad pār viņu bērniem un tīrumiem nenāks Kunga svētības. Tādā veidā upuru lopiem tika nodrošinātas augstas cenas, jo tik tālu ceļu atnākušie ļaudis negribēja atgriezties mājās, neizpildījuši ceremoniālo aktu, kura dēļ bija ieradušies.

Lieldienu laikā pienesa daudz upuru, un dievnamā noritēja plaša tirgošanās. Tās radītā drūzmēšanās un kņada vairāk atgādināja trokšņainu lopu tirgu nekā Dievam iesvētītu templi. Bija dzirdama neatlaidīga kaulēšanās, vēršu maurošana, aitu blēšana, baložu dūdošana, naudas gabalu šķindoņa un dusmīga strīdēšanās. Juceklis bija tik liels, ka traucēja dievlūdzējus, un Visaugstākajam teiktie vārdi izgaisa vispārējā templī valdošajā troksnī. Jūdi pārlieku lepojās ar savu dievbijību. Tie priecājās par savu dievnamu un katru par to neatzinīgi izteiktu, nelabvēlīgu vārdu uzskatīja par Dieva zaimošanu. Viņi visai stingri un noteikti pildīja ar to saistītās ceremonijas, bet šo pedantismu pārvaldīja naudas kāre. Tie gandrīz vairs neaptvēra, cik tālu bija aizgājuši no paša Dieva ieceltās kalpošanas sākotnējā mērķa.

Kad Kungs nolaidās uz Sinaja kalna, Viņa klātbūtne šo vietu padarīja svētu. Mozus tūlīt saņēma pavēli kalnu iežogot. Atskanēja Kunga brīdinošie vārdi: "Sargieties uzkāpt kalnā un nepieskarieties kalna malai, jo, kas pieskarsies kalnam, tas mirdams mirs. Neviena roka lai to neaiztiek, jo tam būs tikt nomētātam ar akmeņiem vai ar bultām nošautam, kas to dara; vai tas ir dzīvnieks, vai cilvēks, tam nebūs palikt dzīvam." (2. Moz. 19:12,13) Tā bija mācība, ka jebkura vieta, kur parādās Dieva klātbūtne, ir svēta. Tādēļ arī Dieva nama pagalmu vajadzēja uzskatīt par svētu. Bet, dzenoties pēc pelņas, tas viss tika aizmirsts.

Priesteri un vecākie tika aicināti par Dieva pārstāvjiem tautā. Viņiem bija pienākums novērst nekārtības dievnama pagalmā. Tiem vajadzēja tautai rādīt skaidrības un līdzjūtības piemēru. Viņiem nepieklājās tiekties pēc sava labuma un peļņas, bet vajadzēja ņemt vērā Dieva pielūdzēju stāvokli un vajadzības. Tiem bija pienākums palīdzēt tādiem, kas prasītos upurus nespēja nopirkt, bet viņi to nedarīja. Viņu sirdis bija nocietinājusi mantkārība.

Uz svētkiem ieradās arī ciešanu nomākti, trūkumā un bēdās nonākuši cilvēki. Tur bija akli, tizli, kurli. Dažus pat atnesa uz nestuvēm. Sanāca daudzi, kas bija pārāk trūcīgi, lai Kungam nopirktu visniecīgāko upuri, tik nabadzīgi, ka tiem nepietika līdzekļu pārtikas iegādei, ar ko remdēt savu izsalkumu. Priesteru prasības viņus ļoti apbēdināja. Kaut gan priesteri lepojās ar savu dievbijību un uzskatīja sevi par tautas sargiem un aizbildņiem, tiem pietrūka līdzjūtības un žēlsirdības. Nabagi, slimie un mirstošie velti lūdza palīdzību. Viņu ciešanas priesteru sirdīs nemodināja ne vismazāko līdzjūtību.

Ienākot dievnamā, Jēzus ātri uztvēra visu šo ainu. Viņš ievēroja negodīgos darījumus. Viņš saprata nabadzīgo ļaužu bēdas, kuri domāja, ka bez asins izliešanas tie nesaņems piedošanu par saviem grēkiem. Viņš redzēja sava nama ārējo pagalmu, kas bija padarīts par nesvētas tirdzniecības vietu. Svētā vieta bija pārvērsta par milzīgu naudas maiņas punktu.

Kristus saprata, ka te kaut kas jādara. Tautai lika izpildīt neskaitāmas ceremonijas, pavisam maz paskaidrojot to nozīmi. Dieva pielūdzēji pienesa upurus, nesaprazdami, ka tie ainoja vienīgo pilnīgo Upuri. Tagad viņu vidū nepazīts un negodāts stāvēja Tas, uz ko norādīja visa viņu dievkalpošana. Viņš pats bija devis norādījumus par upuriem. Viņš izprata to simbolisko nozīmi un redzēja, ka tie tagad ir sagrozīti un pārprasti. Garīga pielūgsme bija gandrīz pilnīgi izzudusi. Priesteriem un vecākajiem nebija savienības ar Dievu. Kristus uzdevums bija mācīt pavisam citādu Dieva pielūgšanu.

Stāvēdams uz tempļa pagalma kāpnēm, Kristus ar caururbjošu skatienu vērās ainā, kas norisinājās Viņa priekšā. Ar pravietisku skatu raudzīdamies nākotnē, Viņš redzēja ne tikai nākamos gadus, bet gadu simtus un vēl tālākus laikmetus. Viņš redzēja, kā priesteri un vadoņi nolaupa trūcīgajiem viņu tiesības un aizliedz pasludināt Evaņģēliju nabagiem. Viņš redzēja, kā grēciniekiem tiek noklusēta Dieva mīlestība un Viņa žēlastības dāvanas cilvēki padara par preci. Vērojot šo skatu, Kristus sejā parādās sašutuma, autoritātes un varas izteiksme. Ļaužu uzmanība tagad pievēršas Viņam. Nesvētajā tirdzniecībā iesaistīto acis stīvi raugās Viņa sejā. Tie nespēj novērst savu skatienu. Tie jūt, ka šis Cilvēks lasa viņu apslēptās domas un atklāj visdziļākos motīvus. Daži vēl mēģina aizsegt savas sejas, it kā tur būtu ierakstīti viņu ļaunie darbi un šis caururbjošais skatiens tos varētu izlasīt.

Troksnis ir apklusis. Tirgošanās un kaulēšanās balsis pārtrūkušas. Klusums kļūst mokošs. Klātesošos pārņem baiļu izjūta. Tiem šķiet, ka tie ir nostādīti Dieva soģa krēsla priekšā, lai atbildētu par saviem darbiem. Raugoties Kristū, tie cauri cilvēciskajam ietērpam redz atmirdzam dievišķo dabu. Debesu Majestāte stāv, kā pēdējā dienā stāvēs Tiesnesis, - tagad gan vēl neietērpts tādā godībā, kāda Viņu pavadīs, bet ar tādu pašu spēju redzēt cilvēka dvēseles noslēpumus. Viņa acis pārslīd ļaužu pūlim, ievērojot katru no tiem atsevišķi. Viņa stāvs, šķiet, paceļas tiem pāri pavēlošā cieņā, un Viņa sejā staro dievišķa gaisma. Viņš runā, un šī skaidrā, skanīgā balss - tā pati balss, kas Sinaja kalnā pasludināja bauslību, ko priesteri un vecākie tagad pārkāpj, - ir dzirdama atbalsojamies dievnama velvēs: "Nesiet to projām! Nedariet Mana Tēva namu par tirgus namu!"

Lēni kāpdams pa kāpnēm un paceldams no auklām savītu pātagu, Viņš pavēl tirgotājiem atstāt dievnama pagalmu. Enerģiski un ar bardzību, kādu Viņš vēl nekad nebija parādījis, Kristus apgāž naudas mijēju galdus. Nauda šķindēdama krīt uz marmora grīdas. Neviens neiedrošinās apšaubīt Viņa autoritāti. Neviens neiedrošinās apstāties, lai savāktu savu negodīgi iegūto peļņu. Jēzus viņus ar pātagu nesit, tomēr Viņa rokās vienkārši savītā aukla šķiet tik briesmīga kā liesmojošs zobens. Tempļa vecākie, spekulatīvos darījumos iesaistītie priesteri un lopu tirgotāji ar savām avīm un vēršiem steidzas projām ar vienu vienīgu domu - izbēgt no Viņa notiesājošās klātbūtnes.

Ļaužu pūli, kas jūt Jēzus dievišķās dabas izpausmi, pārņem panika. No simtiem nobālušu lūpu izlaužas baiļu kliedzieni. Pat mācekļi trīc un dreb. Tie ir uztraukti par Jēzus vārdiem un rīcību, kas tik ļoti atšķiras no Viņa parastās izturēšanās. Tie atceras, ka par Viņu rakstīts: "Dedzība Tava nama labad Mani ir ēdusi." (Ps. 69:10) Drīz trokšņainais pūlis ar savu tirgošanos ir tālu prom no Kunga nama. Pagalms ir brīvs no nesvētiem darījumiem, un pār nesenās burzmas vietu nolaižas dziļš klusums un svinīgums. Kunga klātbūtne, kas senatnē padarīja svētu kalnu, tagad dara svētu Dieva godam celto templi.

Šķīstīdams dievnamu, Jēzus sevi pieteica kā Mesiju un uzsāka savu darbu. Dieva klātbūtnes iemājošanai celtais templis bija domāts kā uzskates līdzeklis Israēlam un visai pasaulei. No mūžīgiem laikiem pastāv Dieva nodoms, lai katra radītā būtne no spožā un svētā serafa līdz cilvēkam, būtu kā svētnīca, kurā mājotu Radītājs. Grēka dēļ cilvēks pārstāja būt par šādu Dieva templi. Ļaunuma aptumšotā un aptraipītā cilvēka sirds vairs neatklāja Dieva godību. Bet ar Dieva Dēla nākšanu cilvēka miesā Radītāja nodoms tomēr piepildās. Dievs mājo cilvēkā, un ar glābjošās žēlastības palīdzību cilvēka sirds no jauna kļūst par Viņa namu. Dievam bija nodoms, lai Jeruzālemes dievnams pastāvīgi liecinātu par katrai dvēselei piedāvāto augsto stāvokli. Bet jūdi neizprata šīs celtnes nozīmi, ar kuru paši tik ļoti lepojās. Viņi sevi nenodeva par svētnīcu Dieva Garam. Jeruzālemes dievnama pagalms, pilns nesvētas tirgošanās un trokšņa, pārāk skaidri atklāja sirds dievnama stāvokli, ko aptraipīja kaislības un nesvētas domas. Šķīstīdams dievnamu no laicīgiem pircējiem un pārdevējiem, Jēzus darīja zināmu savu misiju šķīstīt sirdis no grēka traipiem - pasaulīgām iekārēm, savtīgām kaislībām un ļauniem ieradumiem, kas sabojā dvēseli. " "(..) drīz ieradīsies savā namā tas Kungs, kuru jūs kārojat. Raugi, Viņš jau nāk!" - saka tas Kungs Cebaots. Bet kas varēs izturēt Viņa atnākšanas dienu un kas varēs pastāvēt, kad Viņš ieradīsies? Jo Viņš ir kā zeltkaļa kausētāja uguns un kā veļas mazgātājas sārms. Viņš sēdēs un kausēs un dzidrinās sudrabu, un Viņš šķīstīs Levija bērnus un pārkausēs viņus pamazām kā zeltu un sudrabu arvien tīrākus." (Mal. 3:1-3) ...

Еlena Vaita (fragments no grāmatas)
LAIKMETU ILGAS

Tuvojoties nometnei, viņš dzirdēja satraukuma troksni, it kā tūlīt vajadzētu sākties kaujai, jo “filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā”. (1. Sam. 17. nod.) Israēls un filistieši nostājās viens otram pretī, armija pret armiju. Dāvids steidzās pie karaspēka un piegājis sveicināja savus brāļus. Kamēr viņš vēl ar tiem runāja, iznāca Goliāts, filistiešu stiprākais vīrs, un apvainojoši izaicināja Israēlu, saukdams, lai israēlieši no savām rindām izvirza kādu vīru, kas divcīņā stātos tam pretī. Savu izaicinājumu viņš vēl atkārtoja, un, kad Dāvids redzēja, ka Israēls baidās, un uzzināja, ka filistietis šo izaicinājumu jau ir izsaucis vairākas dienas, bet neviens stiprs vīrs nav cēlies, lai apklusinātu šo lielībnieku, viņš ļoti uztraucās. Viņā pamodās karsta vēlēšanās aizsargāt dzīvā Dieva godu un savas tautas labo slavu.

Israēla armijas vīri jutās ļoti nomākti. Drosme tos atstāja. Tie sacīja viens otram: “Vai jūs arī esat redzējuši šo vīru, kas še nāk? Viņš nāk ar lamu vārdiem izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu.” Apkaunots un saniknots Dāvids izsaucās: “Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās ar lamu vārdiem izaicināt dzīvā Dieva karapulku?”

Dzirdot šos vārdus, Dāvida vecākais brālis Ēliābs labi saprata izjūtas, kas plosīja jaunekļa dvēseli. Jau kā gans Dāvids bija parādījis reti sastopamu bezbailību, drosmi un spēku. Samuēla noslēpumainā nākšana uz viņu tēva mājām un aiziešana, neko nesakot, brāļos bija pamodinājusi aizdomas par viņa apmeklējuma patieso nolūku. Redzot Dāvidu vairāk pagodinātu par viņiem, tie izjuta greizsirdību un neizturējās vairs pret to ar tādu cieņu un mīlestību, kas atbilstu Dāvida godīgumam un viņa brālīgajām izjūtām. Tie viņu uzskatīja par nenobriedušu ganu zēnu, un šo jautājumu tagad Ēliābs uztvēra kā sava gļēvuma nopelšanu, jo viņš neko nebija mēģinājis darīt, lai apklusinātu šo filistiešu milzi. Vecākais brālis sadusmots izsaucās: “Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā!” Dāvida atbilde bija godbijīga, bet arī noteikta: “Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau bija tikai jautājums.”

Dāvida vārdi tika pateikti ķēniņam, kurš jaunekli aicināja pie sevis. Sauls pārsteigts klausījās avju gana vārdos: “Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!” Sauls centās Dāvidu atrunāt no viņa nodoma, bet jauneklis nepadevās. Viņš atbildēja vienkārši, bez kādas augstprātības atstāstot savus piedzīvojumus, ganot tēva avis: “Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām, tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas.” Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: “Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!” Četrdesmit dienas Israēla pulki bija drebējuši filistiešu milža augstprātīgā izaicinājuma priekšā. Viņu sirds pagura, raugoties uz tā vareno miesas uzbūvi, kura garums bija sešas olektis un viens sprīdis. Viņam galvā bija vara bruņu cepure, un krūšu bruņas, kurās tas bija ietērpies, svēra piecus tūkstošus seķeļu, un arī kājas sedza vara bruņas. Krūšu bruņas bija veidotas no vara platēm, kas pārklāja viena otru līdzīgi zivs zvīņām un savstarpēji bija tik cieši saistītas, lai nekāds šķēps vai bulta nevarētu izdurties cauri. Uz pleciem šis milzis nesa lielu vara šķēpu. “Viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simts seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā.”

Rītos un vakaros Goliāts panācās uz Israēla nometnes pusi un skaļā balsī sauca: “Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas kārtībā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs Saula kalpi? Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai nāk lejā pie manis! Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet ja es viņu pieveikšu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!” Un tad vēl piebilda: “Es esmu šodien zobodamies izaicinājis Israēla karaspēku: dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!”

Kaut gan Sauls atļāva Dāvidam pieņemt Goliāta izaicinājumu, tomēr ķēniņš pavisam maz cerēja, ka šajā drosmīgajā pasākumā Dāvids gūs panākumus. Tika dota pavēle ietērpt jaunekli paša ķēniņa bruņās. Galvā viņam uzlika smagu vara bruņu cepuri, uz krūtīm bruņas un pie sāniem valdnieka zobenu. Tā apbruņojies, viņš devās pildīt savu uzdevumu, bet drīz vien griezās atpakaļ. Rūpju nomākto skatītāju pirmās domas bija, ka Dāvids nolēmis neriskēt ar savu dzīvību, tik nevienādā cīņā stājoties pretī šim nežēlīgajam ienaidniekam. Bet drosmīgajam jauneklim šādas domas nenāca ne prātā. Nonācis pie Saula, viņš lūdza atļauju nolikt šo smago apbruņojumu, teikdams: “Tā es nevaru iet, jo es neesmu paradis.” Viņš novilka ķēniņa apbruņojumu un tā vietā paņēma rokā vienīgi savu spieķi, gana somu un vienkāršu lingu. Izvēlējies no strauta piecus gludus oļus, viņš tos ielika somā un ar lingu rokās tuvojās filistietim. Milzis lepni iznāca uz priekšu, cerēdams sastapt visvarenāko no Israēla karotājiem. Bruņu nesējs gāja tam pa priekšu, un viņš jutās kā tāds, kuram neviens nevar stāties pretī. Pienākot tuvāk Dāvidam, tas ieraudzīja jaunieti, kuru viņa jaunības dēļ vēl varēja saukt par zēnu. Dāvida sejā sārtojās veselība, un, bruņu neaizsargāts, viņa vingrais stāvs runāja tam par labu, tomēr starp viņa jauneklīgo augumu un filistieša masīvo uzbūvi bija liela atšķirība.

Goliāts bija pārsteigts un saniknots. “Un filistietis teica Dāvidam: ”Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?” Tad viņš izgāza pār Dāvidu visbriesmīgākos lāstus, piesaukdams visus dievus, kādus vien pazina. Zobodamies viņš kliedza: “Nāc tikai šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauka zvēriem!”

Dāvids nepiekāpās filistiešu stiprinieka priekšā. Iedams uz priekšu, viņš savam naidīgajam pretiniekam teica: “Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu un ar kaujas vāli, bet es eju tev pretī tā Kunga Cebaota vārdā, kas ir Israēla kara pulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis lamādamies. Šodien tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nokaušu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu kara pulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī sapulcētā kara saime, ka tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!”

Viņa balss noskaņa pauda bezbailību un apgarotā seja izteica uzvaras prieku. Šie vārdi, teikti skaidrā, muzikālā balsī, vēja nesti bija dzirdami klausītāju tūkstošiem, kas gatavojās kaujai. Goliāta dusmas sasniedza visaugstāko pakāpi. Niknumā viņš atgrūda atpakaļ bruņu cepuri, kas aizsargāja pieri, un drāzās uz priekšu, lai atriebtos savam pretiniekam. Isajas dēls gatavojās to saņemt. “Kad nu filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no kara pulku rindām filistietim pretī. Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no turienes akmeni, un viņš to laida ar lingu un ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz mutes pie zemes.”

Abu armiju rindās iestājās apmulsums. Visi bija domājuši, ka nogalināts tiks Dāvids; bet, kad akmens džinkstēdams traucās pa gaisu tieši uz mērķi, tie ieraudzīja vareno karavīru nodrebam un izstiepjam uz priekšu rokas, kā kad viņš pēkšņi būtu kļuvis akls. Milzis sagrīļojās un, paspēris vēl dažus nedrošus soļus, nogāzās zemē kā nocirsts ozols. Dāvids ne mirkli nekavējās. Viņš piesteidzās pie pakritušā filistieša ķermeņa un ar abām rokām satvēra Goliāta smago zobenu. Mirkli iepriekš milzis bija lielījies, ka ar to viņš nocirtīs jaunekļa galvu un atdos tā miesas putniem zem debess. Tagad zobens gan tika pacelts gaisā, bet no ķermeņa noripoja lielībnieka galva. Israēla nometnē atskanēja skaļš gaviļu kliedziens.

Filistiešus pārņēma briesmīgas bailes, un tām sekojošais apjukums noslēdzās ar panisku bēgšanu. Kalnu virsotnes atbalsoja triumfējošo israēliešu kliedzienus, dzenoties pakaļ bēgošajam ienaidniekam; un tie “vajāja filistiešus līdz ielejas piemalei un līdz pat Ekronas pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no karstās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un to nesa uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī”.

Elena Vaita
“Sentēvi un pravieši”

Attiecībā uz Dieva likumu Elena Vaita raksta:
Bet sātana nolūks mūždien ir bijis atcelt Dieva likumu un sagrozīt glābšanas plāna patieso nozīmi. Tāpēc viņš izstrādā melus, ka Kristus upuris pie krusta Golgātā tika dots ar mērķi atbrīvot cilvēkus no pienākuma turēt Dieva baušļus. Viņš uzspiež pasaulei maldus, ka Dievs ir atcēlis savu konstitūciju, atteicies no sava morāles standarta un anulējis savu svēto un pilnīgo likumu. Ja Viņš to būtu darījis, cik dārgi tas maksātu Debesīm! Golgātas krusts nevis pasludina likuma atcelšanu, bet pērkona balsī vēsta par likuma nemainību un mūžīgumu.(Agrīnie raksti 118.lpp)

Viņa arī paziņoja, ka Dieva bērnu pienākums ir jautājuma par pravietojumiem un Dieva likumu apgaismot citus:
Tad nolieciet viņu priekšā pravietojumus, parādiet viņiem Dieva likuma šķīstumu un saistošās prasības! Ne rakstu zīmīte, ne rakstu galiņš no šī likuma nav zaudējis spēku, bet līdz laiku galam paliks saistošs katrai dvēselei.(15MR 351.lpp.)

Elenas Vaitas raksti balstās uz diviem pīlāriem, kas ir ticība Jēzus Kristus nopelnam un paklausība Viņa taisnajam likumam. Jēzus teica: "Ja jūs Mani mīlat, turiet manus baušļus!" (Jāņa 14: 15), un attiecības starp likumu un žēlastību viņas rakstos ir skaidri izklāstītas. Viņas skatījums uz Dieva likumu nekad neieslīgst burta kalpībā, bet viņa arī nekad nenogludina likuma prasības. Nekad viņa neapgalvo, ka likumam būtu kāds nopelns cilvēka glābšanā. Mēs tiekam glābti žēlastībā un vienīgi žēlastībā, bet glābšanas rezultātā cilvēks caur Kristus nopelnu atkal nonāk pareizās attiecībās ar Dievu, kas ietver paklausību Viņa likumam. Viņa raksta:
Kā ļaudis neredz, ka pazemināt Dieva likumu — tas nozīmē likt negodā Kristu? Vai gan Viņam būtu bijis jānāk uz šo pasauli, lai ciestu un mirtu, ja likums cilvēkiem nebūtu saistošs? Kurš gan vēl skaidrāk kā Viņš ir runājis par likuma negrozāmību? Viņš atnāca, lai, paaugstinot likumu un darot to godājamu, celtu gaismā dzīvību un neiznīcību. Kur gan mēs atradīsim kādu citu, kas Dieva likuma saistošās prasības pasludinātu vēl skaidrāk un noteiktāk, nekā, būdams uz šīs Zemes, to darīja Kristus?(ST 25.01.1905)

Daudzi, norādot uz likuma saistošajām prasībām, nav spējuši attēlot Kristus bezgalīgo mīlestību. Tie, kuru rīcībā ir tik lielas patiesības, tik svarīgas reformas, ko pavēstīt ļaudīm, nav izpratuši izlīguma Upura vērtību, kas ir Dieva lielās mīlestības atklāsme cilvēkam. Tie, kas bija pilnvaroti sludināt evaņģēliju, no sava reliģisko piedzīvojumu loka ir izmetuši mīlestību uz Jēzu un Jēzus mīlestību uz grēciniekiem un cilvēces grēku Izpircēja vietā ir paaugstinājuši savu „es". Likums tā pārkāpējiem jāparāda nevis kā kaut kas šķirts no Dieva, bet gan kā Viņa prāta un rakstura atklāsme. Kā saules gaisma nevar tikt šķirta no saules, tā Dieva likums, parādīts šķirti no sava dievišķā Autora, neatstās pareizu iespaidu uz cilvēku. Vēstnesim jābūt spējīgam pateikt: „Likums atklāj Dieva gribu. Nāciet un redziet paši, ka likums, kā Pāvils to atzīst, ir „svēts, taisns un labs"!" Jā, tas norāj grēku, tas nosoda grēcinieku, bet tas arī parāda grēciniekam viņa vajadzību pēc Kristus, kurā ir papilnam žēlastības, labestības un patiesības. Lai gan likums nevar atlaist grēka sodu un grēciniekam pieskaita visu viņa parādu, Kristus ir apsolījis piedošanas bagātību visiem, kas nožēlo un tic Viņa žēlastībai. Dieva mīlestība pārpilnībā sniedzas pretim nožēlas pilnai, ticošai dvēselei. Grēka traipi no dvēseles var tikt izdzēsti vienīgi caur izlīguma Upura asinīm. Nepietika ne ar ko mazāku kā Viņa upuri — Viņa, kas bija līdzīgs Tēvam. Kristus darbs — Viņa dzīve, pazemošanās, nāve un aizlūgšanas par kritušo cilvēku — paaugstina likumu un dara to godājamu.(Izmeklētās vēstis 1.sējums 371.lpp.)

Cilvēkam pašam savā spēkā bez ārējas palīdzības ir neiespējami pārvarēt dabīgās tieksmes uz ļaunu. Likumam nepiemīt glābjošs spēks, tas nevar izglābt likumpārkāpēju, tomēr lielais Likumdevējs nevienu cilvēku, kuram ir dota gaisma par likuma saistošajām prasībām, neatbrīvos no paklausības sakarā ar to, ka Dieva baušļus turēt ir neērti, ka tas varētu kaitēt cilvēka popularitātei vai aizskart viņa pasulīgās intereses. Tiesas dienā likums būs rakstura mēraukla. Sātana nospraustais mērķis ir mūsdienās pievilt cilvēkus tāpat, kā viņš pievīla Ievu Ēdenē, ievest viņus nevērībā pret Dieva pavēlēm un pamudināt Dievam blakus nolikt kaut ko citu, kaut ko neatkarīgu no Dieva, kaut ko, kas ir pretrunā ar Dievu.(ST 04.0.4.1895)

Dieva likuma neatņemama daļa ir ceturtā baušļa sabats, un mūsdienās tas ir tikpat saistošs kā laikos, kad Dievs, pabeidzis pasaules radīšanas darbu, šo dienu svētīja un nošķīra. Pasludināt sabata pārcelšanu — tas nozīmētu neatzīt Dieva likuma saistošās prasības, un pravietis, kas to uzdrīkstētos, zaudētu Dieva pilnvarojumu.
Lūk, darbs, kuram mēs esam aicināti! No populāro baznīcu kancelēm tiek sludināts, ka nedēļas pirmā diena ir Kunga sabats, bet Dievs mums ir sniedzis gaismu, atklājot, ka Dekaloga ceturtais priekšraksts ir tikpat saistošs kā pārējie deviņi morāles priekšraksti. Mūsu darbs ir saviem bērniem skaidri parādīt, ka nedēļas pirmā diena nav patiesais sabats un tās ievērošana tagad, kopš esam saņēmuši gaismu par patieso sabatu, būtu elkkalpība un nepārprotami — pretrunā ar Dieva likumu.(EE 287., 288.lpp.)

Fragments no grāmatas “Patiesība nav nebūtiska” Valters J. Veits