Jāņa 2:12-22
"Pēc tam Viņš nogāja Kapernaumā, pats, Viņa māte, brāļi un Viņa mācekļi, un tur palika nedaudz dienas. Kad jūdu Lieldienas bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi."
Šajā ceļojumā Jēzus pievienojās vienam no lielajiem ļaužu pulkiem, kas devās uz galvaspilsētu. Par savu misiju Viņš atklāti vēl nebija paziņojis un tādēļ varēja nepamanīts paslēpties ļaužu pūlī. Šādos gadījumos sarunas bieži risinājās par Mesijas nākšanu, ko ar noteiktību un spēku sludināja Jānis. Domas par drīzo nacionālo varenību izraisīja lielu sajūsmu. Bet Jēzus zināja, ka šīs cerības nepiepildīsies, jo tās balstījās uz nepareizu Rakstu skaidrojumu. Tādēļ Viņš ar dziļu nopietnību runāja par pravietojumiem un centās ļaudis ierosināt rūpīgāk pētīt Dieva Vārdu.
Jūdu vadoņi bija ļaudīm noteikuši, ka Dievam kalpot tiem jāmācās Jeruzālemē. Lieldienu nedēļā šeit sapulcējās lielas tautas masas, nākdamas no visām Palestīnas daļām un pat no tālākām zemēm. Dievnama pagalmus pildīja raibs pūlis. Daudzi nevarēja sev līdzi atvest dzīvniekus, ko upurēt kā norādījumu uz lielo Upuri, tādēļ viņu ērtībām tos pirka un pārdeva tempļa ārējā pagalmā. Lai iegādātos upurus, tur kopā sanāca visdažādāko šķiru pārstāvji. Turpat arī jebkuru ārzemju naudu varēja mainīt pret svētnīcas monētām.
Katram jūdam "par dvēseles salīdzināšanu" ik gadus bija jāsamaksā pusšekels, un tādā veidā iegūtā nauda tika izlietota dievnama uzturēšanai. (Sk. 2. Moz. 30:12-16) Bez tam vēl lielas naudas summas tika atnestas kā labprātīgi upuri, kurus iemaksāja tempļa kasē. Pēc likuma visus citu zemju līdzekļus vajadzēja pārmainīt vietējā naudā, ko sauca par dievnama šekelu un kuru izlietoja svētnīcas kalpošanai. Naudas mainīšana pavēra ceļu krāpšanai un izspiešanai un izvērtās par apkaunojošu veikalu, kļūstot par priesteru peļņas avotu.
Tirgotāji par pārdodamajiem upuru lopiem prasīja pārspīlētas cenas un savā peļņā dalījās ar priesteriem un vecākajiem, kas tādā veidā kļuva bagāti uz tautas rēķina. Dieva pielūdzējus mācīja ticēt, ka, ja viņi nepienesīs upurus, tad pār viņu bērniem un tīrumiem nenāks Kunga svētības. Tādā veidā upuru lopiem tika nodrošinātas augstas cenas, jo tik tālu ceļu atnākušie ļaudis negribēja atgriezties mājās, neizpildījuši ceremoniālo aktu, kura dēļ bija ieradušies.
Lieldienu laikā pienesa daudz upuru, un dievnamā noritēja plaša tirgošanās. Tās radītā drūzmēšanās un kņada vairāk atgādināja trokšņainu lopu tirgu nekā Dievam iesvētītu templi. Bija dzirdama neatlaidīga kaulēšanās, vēršu maurošana, aitu blēšana, baložu dūdošana, naudas gabalu šķindoņa un dusmīga strīdēšanās. Juceklis bija tik liels, ka traucēja dievlūdzējus, un Visaugstākajam teiktie vārdi izgaisa vispārējā templī valdošajā troksnī. Jūdi pārlieku lepojās ar savu dievbijību. Tie priecājās par savu dievnamu un katru par to neatzinīgi izteiktu, nelabvēlīgu vārdu uzskatīja par Dieva zaimošanu. Viņi visai stingri un noteikti pildīja ar to saistītās ceremonijas, bet šo pedantismu pārvaldīja naudas kāre. Tie gandrīz vairs neaptvēra, cik tālu bija aizgājuši no paša Dieva ieceltās kalpošanas sākotnējā mērķa.
Kad Kungs nolaidās uz Sinaja kalna, Viņa klātbūtne šo vietu padarīja svētu. Mozus tūlīt saņēma pavēli kalnu iežogot. Atskanēja Kunga brīdinošie vārdi: "Sargieties uzkāpt kalnā un nepieskarieties kalna malai, jo, kas pieskarsies kalnam, tas mirdams mirs. Neviena roka lai to neaiztiek, jo tam būs tikt nomētātam ar akmeņiem vai ar bultām nošautam, kas to dara; vai tas ir dzīvnieks, vai cilvēks, tam nebūs palikt dzīvam." (2. Moz. 19:12,13) Tā bija mācība, ka jebkura vieta, kur parādās Dieva klātbūtne, ir svēta. Tādēļ arī Dieva nama pagalmu vajadzēja uzskatīt par svētu. Bet, dzenoties pēc pelņas, tas viss tika aizmirsts.
Priesteri un vecākie tika aicināti par Dieva pārstāvjiem tautā. Viņiem bija pienākums novērst nekārtības dievnama pagalmā. Tiem vajadzēja tautai rādīt skaidrības un līdzjūtības piemēru. Viņiem nepieklājās tiekties pēc sava labuma un peļņas, bet vajadzēja ņemt vērā Dieva pielūdzēju stāvokli un vajadzības. Tiem bija pienākums palīdzēt tādiem, kas prasītos upurus nespēja nopirkt, bet viņi to nedarīja. Viņu sirdis bija nocietinājusi mantkārība.
Uz svētkiem ieradās arī ciešanu nomākti, trūkumā un bēdās nonākuši cilvēki. Tur bija akli, tizli, kurli. Dažus pat atnesa uz nestuvēm. Sanāca daudzi, kas bija pārāk trūcīgi, lai Kungam nopirktu visniecīgāko upuri, tik nabadzīgi, ka tiem nepietika līdzekļu pārtikas iegādei, ar ko remdēt savu izsalkumu. Priesteru prasības viņus ļoti apbēdināja. Kaut gan priesteri lepojās ar savu dievbijību un uzskatīja sevi par tautas sargiem un aizbildņiem, tiem pietrūka līdzjūtības un žēlsirdības. Nabagi, slimie un mirstošie velti lūdza palīdzību. Viņu ciešanas priesteru sirdīs nemodināja ne vismazāko līdzjūtību.
Ienākot dievnamā, Jēzus ātri uztvēra visu šo ainu. Viņš ievēroja negodīgos darījumus. Viņš saprata nabadzīgo ļaužu bēdas, kuri domāja, ka bez asins izliešanas tie nesaņems piedošanu par saviem grēkiem. Viņš redzēja sava nama ārējo pagalmu, kas bija padarīts par nesvētas tirdzniecības vietu. Svētā vieta bija pārvērsta par milzīgu naudas maiņas punktu.
Kristus saprata, ka te kaut kas jādara. Tautai lika izpildīt neskaitāmas ceremonijas, pavisam maz paskaidrojot to nozīmi. Dieva pielūdzēji pienesa upurus, nesaprazdami, ka tie ainoja vienīgo pilnīgo Upuri. Tagad viņu vidū nepazīts un negodāts stāvēja Tas, uz ko norādīja visa viņu dievkalpošana. Viņš pats bija devis norādījumus par upuriem. Viņš izprata to simbolisko nozīmi un redzēja, ka tie tagad ir sagrozīti un pārprasti. Garīga pielūgsme bija gandrīz pilnīgi izzudusi. Priesteriem un vecākajiem nebija savienības ar Dievu. Kristus uzdevums bija mācīt pavisam citādu Dieva pielūgšanu.
Stāvēdams uz tempļa pagalma kāpnēm, Kristus ar caururbjošu skatienu vērās ainā, kas norisinājās Viņa priekšā. Ar pravietisku skatu raudzīdamies nākotnē, Viņš redzēja ne tikai nākamos gadus, bet gadu simtus un vēl tālākus laikmetus. Viņš redzēja, kā priesteri un vadoņi nolaupa trūcīgajiem viņu tiesības un aizliedz pasludināt Evaņģēliju nabagiem. Viņš redzēja, kā grēciniekiem tiek noklusēta Dieva mīlestība un Viņa žēlastības dāvanas cilvēki padara par preci. Vērojot šo skatu, Kristus sejā parādās sašutuma, autoritātes un varas izteiksme. Ļaužu uzmanība tagad pievēršas Viņam. Nesvētajā tirdzniecībā iesaistīto acis stīvi raugās Viņa sejā. Tie nespēj novērst savu skatienu. Tie jūt, ka šis Cilvēks lasa viņu apslēptās domas un atklāj visdziļākos motīvus. Daži vēl mēģina aizsegt savas sejas, it kā tur būtu ierakstīti viņu ļaunie darbi un šis caururbjošais skatiens tos varētu izlasīt.
Troksnis ir apklusis. Tirgošanās un kaulēšanās balsis pārtrūkušas. Klusums kļūst mokošs. Klātesošos pārņem baiļu izjūta. Tiem šķiet, ka tie ir nostādīti Dieva soģa krēsla priekšā, lai atbildētu par saviem darbiem. Raugoties Kristū, tie cauri cilvēciskajam ietērpam redz atmirdzam dievišķo dabu. Debesu Majestāte stāv, kā pēdējā dienā stāvēs Tiesnesis, - tagad gan vēl neietērpts tādā godībā, kāda Viņu pavadīs, bet ar tādu pašu spēju redzēt cilvēka dvēseles noslēpumus. Viņa acis pārslīd ļaužu pūlim, ievērojot katru no tiem atsevišķi. Viņa stāvs, šķiet, paceļas tiem pāri pavēlošā cieņā, un Viņa sejā staro dievišķa gaisma. Viņš runā, un šī skaidrā, skanīgā balss - tā pati balss, kas Sinaja kalnā pasludināja bauslību, ko priesteri un vecākie tagad pārkāpj, - ir dzirdama atbalsojamies dievnama velvēs: "Nesiet to projām! Nedariet Mana Tēva namu par tirgus namu!"
Lēni kāpdams pa kāpnēm un paceldams no auklām savītu pātagu, Viņš pavēl tirgotājiem atstāt dievnama pagalmu. Enerģiski un ar bardzību, kādu Viņš vēl nekad nebija parādījis, Kristus apgāž naudas mijēju galdus. Nauda šķindēdama krīt uz marmora grīdas. Neviens neiedrošinās apšaubīt Viņa autoritāti. Neviens neiedrošinās apstāties, lai savāktu savu negodīgi iegūto peļņu. Jēzus viņus ar pātagu nesit, tomēr Viņa rokās vienkārši savītā aukla šķiet tik briesmīga kā liesmojošs zobens. Tempļa vecākie, spekulatīvos darījumos iesaistītie priesteri un lopu tirgotāji ar savām avīm un vēršiem steidzas projām ar vienu vienīgu domu - izbēgt no Viņa notiesājošās klātbūtnes.
Ļaužu pūli, kas jūt Jēzus dievišķās dabas izpausmi, pārņem panika. No simtiem nobālušu lūpu izlaužas baiļu kliedzieni. Pat mācekļi trīc un dreb. Tie ir uztraukti par Jēzus vārdiem un rīcību, kas tik ļoti atšķiras no Viņa parastās izturēšanās. Tie atceras, ka par Viņu rakstīts: "Dedzība Tava nama labad Mani ir ēdusi." (Ps. 69:10) Drīz trokšņainais pūlis ar savu tirgošanos ir tālu prom no Kunga nama. Pagalms ir brīvs no nesvētiem darījumiem, un pār nesenās burzmas vietu nolaižas dziļš klusums un svinīgums. Kunga klātbūtne, kas senatnē padarīja svētu kalnu, tagad dara svētu Dieva godam celto templi.
Šķīstīdams dievnamu, Jēzus sevi pieteica kā Mesiju un uzsāka savu darbu. Dieva klātbūtnes iemājošanai celtais templis bija domāts kā uzskates līdzeklis Israēlam un visai pasaulei. No mūžīgiem laikiem pastāv Dieva nodoms, lai katra radītā būtne no spožā un svētā serafa līdz cilvēkam, būtu kā svētnīca, kurā mājotu Radītājs. Grēka dēļ cilvēks pārstāja būt par šādu Dieva templi. Ļaunuma aptumšotā un aptraipītā cilvēka sirds vairs neatklāja Dieva godību. Bet ar Dieva Dēla nākšanu cilvēka miesā Radītāja nodoms tomēr piepildās. Dievs mājo cilvēkā, un ar glābjošās žēlastības palīdzību cilvēka sirds no jauna kļūst par Viņa namu. Dievam bija nodoms, lai Jeruzālemes dievnams pastāvīgi liecinātu par katrai dvēselei piedāvāto augsto stāvokli. Bet jūdi neizprata šīs celtnes nozīmi, ar kuru paši tik ļoti lepojās. Viņi sevi nenodeva par svētnīcu Dieva Garam. Jeruzālemes dievnama pagalms, pilns nesvētas tirgošanās un trokšņa, pārāk skaidri atklāja sirds dievnama stāvokli, ko aptraipīja kaislības un nesvētas domas. Šķīstīdams dievnamu no laicīgiem pircējiem un pārdevējiem, Jēzus darīja zināmu savu misiju šķīstīt sirdis no grēka traipiem - pasaulīgām iekārēm, savtīgām kaislībām un ļauniem ieradumiem, kas sabojā dvēseli. " "(..) drīz ieradīsies savā namā tas Kungs, kuru jūs kārojat. Raugi, Viņš jau nāk!" - saka tas Kungs Cebaots. Bet kas varēs izturēt Viņa atnākšanas dienu un kas varēs pastāvēt, kad Viņš ieradīsies? Jo Viņš ir kā zeltkaļa kausētāja uguns un kā veļas mazgātājas sārms. Viņš sēdēs un kausēs un dzidrinās sudrabu, un Viņš šķīstīs Levija bērnus un pārkausēs viņus pamazām kā zeltu un sudrabu arvien tīrākus." (Mal. 3:1-3) ...
Еlena Vaita (fragments no grāmatas)
LAIKMETU ILGAS
