Jānis Kristītājs redzēja, ka tauta ir pievilta, pašapmierināta un aizmigusi grēkos. Viņš ilgojās to pamodināt svētai dzīvei. Vēstij, ko Dievs viņam uzticēja nest, vajadzēja tos iztraucēt no letarģijas un likt tiem nodrebēt savas lielās bezdievības dēļ. Sirds augsne vispirms bija jāuzar, tikai tad Evaņģēlija sēkla varēja atrast tur vietu. Lai ļaudis meklētu pie Jēzus dziedināšanu, tie bija jāpamudina saskatīt no grēka brūcēm draudošās briesmas.
Dievs nesūta vēstnešus, lai tie grēciniekiem glaimotu. Viņš nesūta miera vēsti, ar ko nesvētos ieaijāt postu nesošā drošības sajūtā. Ļaundara sirdsapziņai Viņš uzliek smagas nastas un šķeļ dvēseli ar vainas apziņas bultām. Kalpojošie eņģeļi grēciniekam rāda Dieva briesmīgo sodu, lai padziļinātu pestīšanas vajadzības izjūtu un izraisītu saucienu: "Kas man jādara, lai es tiktu glābts?" Tad roka, kas pazemojusi pīšļos, paceļ grēku nožēlotāju. Balss, kas norājusi grēku un likusi kaunā lepnumu un godkāri, vismaigākajā līdzjūtībā jautā: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?"
Elena Vaita
Fragments no grāmatas "Laikmetu ilgas"
