Grēksūdze - politiskā viltība

Tora (5 Mozus grāmatu ebreju oriģināls), kas tika dota Die­va tautai Izraēlam, runā gandrīz par visiem cilvēkam vajadzīga­jiem un derīgajiem rituāliem, kas palīdzēs cilvēkiem tapt svētā­kiem, bet nekur netiek minēts par tādu grēksūdzi, kur vīrieši un sievietes ietu pie priestera vai tētiņa un viņa priekšā izsūdzētu savus grēkus. Izraēla tauta savus grēkus izsūdzēja nevis kādam priesterim, bet savam Dievam, kā Dāvids saka: „ Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: "Es iz­sūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!" Un Tu piedevi man manu grēka vainu” (Ps. 32:5). Tā Izraēla tauta savus grēkus nožēloja vienīgi sava Dieva priekšā, un viņu Dievs tiem piede­va grēkus pie viena nosacījuma - ja tauta no visas sirds tos no­žēloja. Tad Dievs reāli svētīja Savu tautu.

Izraēla vidū dzīvoja arī pagāni. Viņi nepazina patieso Debe­su Dievu, bet, lai izliktos par dievticīgiem, viņi liekuļoja. Vi­ņiem tāpat bija arī savi reliģiozie rituāli. Šo pagānisko reliģiozo rituālu iesākums bija nācis no Bābeles, kur tos iedibināja pašas Bābeles ķēniņi (Dan. 3. nod.). Tādu reliģiozo rituālu mērķis bija tautai iemācīt būt padevīgiem ķēniņu valstībai.

Bet tad pieauga Bābeles iedzīvotāju skaits un palika grūti saprast tautas garastāvokli. Tādēļ Bābeles priesteri ķēniņam de­va padomu izdot likumu, lai tauta kaut vienu reizi gadā nāktu pie priesteriem un izsūdzētu tiem savus grēkus. Šajā grēksūdzē priesteris varēja uzdot jebkādus jautājumus, kas vien tam inte­resēja, un tauta šim likumam nevarēja pretoties. Rezultāta ķē­niņš uzzināja tautas garastāvokli un uzzināja, vai cilvēki pa­kļaujas viņa likumiem vai nē. Un ja priesteris uzzināja, ka pie viņa atnākušais cilvēks visā ir paklausīgs un viņš nav apgrēko­jies pret ķēniņu, tad tas paziņoja viņa nevainību un deva grēku piedošanu. Bet ja kādam radās kādas nešķīstas domas, tad tāds cilvēks tika turēts zem civilo cilvēku apsardzes. Tāds likums un grēksūdze bija ļoti vajadzīgi cilvēku kontrolēšanai: ja kāds ne­gāja uz baznīcu, tad tas netika uzskatīts par lielu grēku, bet, ja kāds kaut reizi gadā negāja uz baznīcu pie priestera izsūdzēt sa­vus grēkus, tāds tika uzskatīts par lielu grēcinieku.

Šī viltīgā babiloniešu reliģijas sistēma tā iesakņojās, ka tauta nevarēja kļūt brīva un izglītota. Ja kāds pateica pret ķēniņu vai valdošo reliģiju kaut kādu sliktāku vārdu, tad tādu uzskatīja par nepaklausīgu Dievam, nevis ķēniņam. Tādēļ tauta ļoti baidījās no sava ķēniņa un pakļāvās visiem savu ķēniņu ļaunajiem dar­biem.

Šī Bābeles reliģiozā sistēma iepatikās arī jūdu rabīniem, kuri bija atstājuši sava Dieva patiesos likumus un ar patiku pārval­dīja tautu. Beigu beigās rabīni tā arī izdarīja. Viņi paverdzināja sev visu tautu, un līdz Jāņa Kristītāja un Kristus laikam valdīja pār izraēliešiem.

Kad Jānis Kristītājs iesāka kristīt tautu, viņš tautai mācīja dzīves patiesību mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Tādēļ cilvēki nāca pie Jāņa un, izsūdzot savus grēkus, kristījās pie viņa (Mal. 3:6).

Kā tauta Jānim izsūdzēja savus grēkus? Vai viņi savus grē­kus izsūdzēja viņam kā tagad tauta tos izsūdz savam prieste­rim? O, nē! Jānim nebija vajadzīgs, lai cilvēks viņam ausī čukstētu savus grēkus. Jānis zināja, kas atrodas viņa priekšā, daudz ātrāk nekā cilvēks pateica viņam par saviem grēkiem, kā tas ir redzams no Svētajiem Rakstiem: „Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: "Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus"" (Mat. 3:7-8 ).

Bet mūsdienu mācītāji tikai tad uzzina par cilvēku grēkiem, kad viņš pats par tiem pastāsta. Ar to viņi parāda, ka tā viņi ti­kai iznieko laiku līdzīgi babiloniešu magiem, kā ir aprakstīts Dan. 2. nod. Kā cilvēki izsūdzēja grēkus Jānim, kad ar to tikās, vislabāk mums parāda grēksūdzes piemērs, kā to darīja Caķejs, kad tas satikās ar Kristu. Mēs redzam, ka Caķejs nečūkstēja savus grēkus Kristum ausī, bet izsūdzēja tos redzami.

Lūk, tā Kristus laikā tika izsūdzēti grēki. Tie sevi atzina par vainīgiem, un, ja tie bija aplaupījuši kādus nabagus, tad visu laupījumu tie atgrieza nabagiem atpakaļ. Tad Dievs to viņiem pielīdzināja par taisnību. Bet kur šodien ir tādi priesteri, kuri pieņemtu tautas grēksūdzes tā kā Jānis? Kur ir tie bagātie, kuri atgrieztu sazagto nabagiem? Vai tad bagātie ir beiguši aplaupīt nabagus? Tā nekur nav. Tādēļ visi bagātie tautas aplaupītāji drīz sāks raudāt. Vai tiem, ja tie nepārstās darīt savu ļaunumu un savu zagšanu neatklās Dieva priekšā, ja tie nepārstās darīt ļaunu neaizsargātajiem zemes iedzīvotājiem (Jes. 24 nod.).

Kad Kristus Savā pirmajā atnākšanā redzēja, ka tauta saskaņā ar nepareizo likumu sodiem, kurus tai bija noteikuši ievērot to priesteri un ķēniņi, baidās runāt Patiesību, Viņš tiem stingri sāka runāt par Patiesību: "Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: TIESU, ŽĒLASTĪBU UN TICĪBU. Šo jums bija darīt un to neatstāt" (Mal. 23:23).

Bet par ķēniņu, kad tas centās nebaidīties no Tā Kunga, Viņš teica tā: "Ejiet, sakait šai lapsai: redzi. Es izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rīt, bet parīt Es būšu galā " (Lk. 13:31-32).

Ar šiem vārdiem Kristus parādīja, ka Hērods ar viltību pakļauj sev tautas. Bet Kristus nepakļāvās tādām ķēniņu un priesteru intrigām. Kristus pakļāvās tikai Sava Tēva likumiem, kas apgaismo, nevis paverdzina tautu. Tādēļ Kristus Savai tautai piedāvāja jaunu likumu, lai tie grēkus izsūdz nevis savu mācītāju vai priesteru priekšā, bet, ja kāds ir sagrēkojies pret savu brāli, tad viņam Dieva dēļ, kuram viņš ir izsūdzējis savus grēkus, ir jāizlūdzas piedošana arī no sava brāļa. Par grēksūdzi Jēzus saka tā: "Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm: kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei: bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs: un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs " (Mat. 18:15-18 ).

Lūk kādu bausli Kristus atstāja savējiem. Tiem vajadzēja izsūdzēt grēkus vienam otra priekšā. Un kad tie viens otram piedeva, tad arī Dievs tiem piedeva. Pirmie kristieši tā arī darīja, tie izsūdzēja grēkus viens otra priekšā, kā to raksta Jēkabs savā vēstulē, sakot: "Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā"(5:16).

Tā gandrīz 1100 gadus pēc Kristus dzimšanas garīdznieki tā arī nevarēja nostiprināt grēksūdzi, jo tauta zināja, kādu varu tas dotu viņu priesteriem. Bet kad bīskapi un ķēniņi noslēdza vie­nošanos, kā pārņemt pilnīgu varu pār tautu, viņi uzzināja, ka to priekšteči Bābelē jau paspēja tautu pakļaut caur grēksūdzēm, kad cilvēkiem vajadzēja nākt un to priekšā atklāt savas domas. Tā tie Laterāna koncilā 1215. g. pēc Kristus izdeva likumu, lai tauta kaut reizi gadā ierastos pie saviem priesteriem izsūdzēt grēkus. No tā laika kad cilvēki sāka savus grēkus sūdzēt sa­viem priesteriem, tie nonāca pilnīgā priesteru un civilās varas atkarībā. Šo laiku nosauca par "tumšajiem gadsimtiem." Romas pāvests piesavinājās indulgences - varu piedot grēkus - kā tagadējos, tā arī tos, kurus cilvēks izdarīs vēlāk. Tauta par izdarīto un vēl neizdarīto grēku piedošanu maksāja lielas naudas summas. Tā tas turpinās arī šodien, lai arī slēptākā formā. Priesteri par naudu atlaiž tautas grēkus un tā to apmāna. Bet Tas Kungs par tiem mācītājiem, kuri labprāt barojas no tautas grēkiem, saka: Tāpēc tu, priesteri, kritīsi gaišā laikā, un lī­dzās tev kritīs pravietis naktī; tā Es iznīcināšu tavu māti, visu tautu. Un Mana tauta iznīkst kopā ar viņiem aiz atziņas trūku­ma, un tā negrib neko mācīties. Ja tu, priesteri, esi atmetis Die­va vārdu, tad Es atmetīšu arī tevi, ka tu vairs nekalposi kā Mans priesteris. Tu aizmirsīsi sava Dieva baušļus, tāpēc Es aizmirsīšu tavus bērnus. Jo vairāk viņu top, jo vairāk viņi grē­ko pret Mani, tāpēc Es pārvērtīšu viņu godu kaunā. Viņi aprij Manas tautas upurus par viņas grēkiem un kāri ilgojas pēc jauniem viņas noziegumiem. Tāpēc tautai klāsies tāpat kā priesteriem; Es likšu viņiem smagi sajust viņu rīcību un atmak­sāšu viņiem, kā viņi ar saviem darbiem to ir pelnījuši, līņi ēdīs, bet nebūs paēduši, viņi nodosies miesas kārībām, bet nevairosies, jo viņi atteikušies no Tā Kunga un necienī Viņu. Netiklība, vīns un vīnogu sula paņem prātu" (Hozejas 4:5-11).

Jā, starp citu, priesteriem ļoti patīk pieņemt grēku nožēlu tieši no jaunām sievietēm. Viņi saņem baudu no tā, ko uzzina - kā savā dzīvē ir uzvedusies tā vai cita sieviete. Ja vīri zinātu, ko viņu sievām jautā priesteri, tad tie nekad neļautu viņām doties pie tiem uz grēku izsūdzēšanu. Tāpat svētajiem tēviem ļoti pa­tīk pieņemt grēksūdzes no jaunavām: viņi tām uzdod tādus jau­tājumus, kādi jaunai nevainīgai meitenei nenāk pat prātā. Ne viena vien jaunava ir noģībusi pie priestera kājām, īpaši, ja šis priesteris ir jauns un skaists.

Padomājat, kā tas izskatā no malas, ka jauns priesteris kopā ar jaunavu ieslēdzas istabā un uzdod viņai tādus jautājumus, pie kuriem jaunā meitene pazaudē kontroli. Gadās, ka jaunās meitenes pēc grēksūdzes saslimst, jo viņām pat prātā neienāk tas ļaunums, par kādu tām jautā viņu mācītāji.

Reiz katoļu priesteris pieņēma grēksūdzi no ļoti kārtīgas jau­navas un viņai jautāja par tādām lietām, ka viņa pazaudēja kon­troli pār sevi un saļima. No tā laika viņa tā bijās no šiem baisa­jiem jautājumiem, kurus tai uzdeva priesteris, ka novājēja un tā izžuva, ka nebija iespējams uz viņu paskatīties. Kad priesteris uzzināja, ka meitene ir saslimusi un ka viņš ir vainīgs pie mei­tenes slimības, viņš aizgāja uz šīs jaunavas māju. Kad viņš uz to paskatījās, meitene iesāka rūgti raudāt un teica: "Kungs, kā­dēļ mana baznīca ir noteikusi tik muļķīgus noteikumus, ka man, meitenei, ir jājautā par tādām lietām, kurās viņas ir ne ti­kai nevainīgas, bet viņām pat ne prātā nenāk šāds ļaunums!”

Mācītājs rūgti raudāja, bet tas neko nepalīdzēja. Jaunava tur­pināja slimot, un, kad viņa jau bija tuvu nāvei, māte devās pie priestera. Lai viņš atnāk un palūdz par nabaga meiteni. Bet meitene negribēja ne dzirdēt, ka tiks ataicināts tas pats prieste­ris, kurš toreiz pieņēma no viņas grēku nožēlu. Viņš atnāca un iegāja istabā, kurā gulēja meitene, būdama pavisam tuvu nāvei. Tad viņš raudot sāka lūgties, bet viņa, sakopojusi spēkus, pries­terim pajautāja: ,,Vai tā ir taisnība: kad Ādams un Ieva sagrēkoja, pats Dievs tiem no ādas uzšuva apģērbu un tos apģērba, lai viņi neredzētu viens otra kailumu?" "Jā," - atbildēja priesteris, - "tā Svētajos Rakstos ir teikts!" "Bet kā tad priesteris šķīstām meitenēm pie bikts var atņemt šo svēto dievišķo pieticību un kaunu, kuru viņām ir devis pats Dievs, lai tām būtu kauns un pašapziņa un lai viņas pašas sev nebūtu par apkaunojuma un grēka iemeslu? "

Kad priesteris izdzirda šos vārdus, pār viņa ķermeni pārskrē­ja aukstums, jo šī jaunava tik pareizi salīdzināja Dieva vārdus un saprata, ka apģērbs pats par sevi jau nozīmē kaunu un sie­vietei nav jāatklāj savu kaunu vēl sveša vīrieša priekšā un ar to jārunā par savām personīgajām problēmām. Tad priesteris šai jaunavai teica: „Ak, jaunava, cik liela ir tava gara šķīstība! Es nekad nebiju dzirdējis tik skaistu Dieva Vārda skaidrojumu par apģērbu, kuru Dievs deva Ādamam un Ievai".

Pēc neliela klusuma brīža jaunava ierunājās vēlreiz un palū­dza, lai pasauc māti. Kad atnāca māte, jaunava teica priesterim: „Divas reizes es pie priestera grēksūdzē tiku pazemota. Viņi man pie bikts atņēma to dievišķo pašcieņas un pieticības ap­ģērbu, kuru Dievs piešķir katrai jaunavai. Divas reizes grēksū­dzes laikā es nokritu šī priestera priekšā. Mans mīlošais debe­su Tēvs man no jauna iedeva apģērbu no ādām pieticībai, pašcieņai un svētumam, kuru man priesteris pie bikts centās at­ņemt. Dievs nekad vairs ne jums, ne kādam citam neatļaus man atņemt šo svēto apģērbu, ko darinājuši Viņa pirksti!"

Ar šiem vārdiem viņa paskatījās uz debesīm un nomira. Bei­dzot viņas māte uzzināja, kas bija par iemeslu viņas meitas baisajai slimībai. Māte sāka rūgti raudāt, jo viņa atcerējās, ka otrreiz pati bija piespiedusi doties meitu pie priestera uz grēku nožēlu.

Pēc šī notikuma priesteris atteicās būt par katoļu baznīcas vadītāju. Viņš saprata, kādos maldos atrodas katoliskā baznīca, kas neseko Evaņģēlijam, bet Ekumēniskā koncila, pagānu im­peratora Konstantīna un viņa pagānisko bīskapu nolikumiem.

Teksts no grāmatas "Vēsturiskā apgānīšanās".