“Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu.” Tuvā nākotnē, kad protestantu baznīcas apvienosies ar pasauli un pāvesta varu, lai nostātos pret tiem, kas tur baušļus, mēs redzēsim piepildāmies šos vārdus. Tas pats gars, kas gadsimtiem ilgi vadīja pāvesta piekritējus, liks protestantiem līdzīgi izturēties pret tiem, kas paliks uzticīgi Dievam.
Baznīca un valsts tagad sagatavojas nākamajai cīņai. Protestanti darbojas maskējoties, izbīdīdami priekšplānā svētdienu, līdzīgi kā to agrāk darīja pāvesta piekritēji. Pa visu zemes virsu pāvestība ceļ savas smagās masīvās celtnes, (450) lai to noslēpumainajās pazemes telpās atkārtotu agrākās vajāšanas. Lielā mērā tiek sagatavots ceļš viltīgiem brīnumiem, ar kuriem sātans, ja tas būtu iespējams, gribētu pievilt arī izredzētos.
Pavēle, kuru izdos pret Dieva ļaudīm, būs ļoti līdzīga tai, kuru Esteres laikā Ahasvers izdeva pret jūdiem. Šis Persijas likums radās Hamana naida rezultātā pret Mordohaju. Mordohajs viņam nebija nodarījis neko ļaunu, bet vienīgi atteicās parādīt godu, kāds pienākas tikai Dievam. Ķēniņa izdoto pavēli pret jūdiem uzturēja šīs savādās tautas nepareizs attēlojums un nepatiesi apvainojumi. Tas bija sātans, kas pamudināja izstrādāt šo plānu, lai no zemes virsas izdeldētu tos, kas vēl saglabāja patiesā Dieva atzīšanu. Bet viņa ļaunos nodomus izjauca vara, kas noteic visas lietas starp cilvēkiem. Sevišķi spēcīgiem eņģeļiem uzdeva aizsargāt Dieva ļaudis, un viņu pretinieku plāni pagriezās pret viņu pašu galvām. Protestantu pasaule šodien mazajā pulciņā, kas ievēro Sabatu, redz Mordohaju vārtos. Viņa raksturs un uzvešanās, kas liecināja par godbijību pret Dieva baušļiem, bija pastāvīgs pārmetums tiem, kuri, atstājuši Kunga bijāšanu, mina kājām Viņa Sabatu. Šo nevēlamo traucēkli taču ar jebkuriem līdzekļiem vajadzēja novākt no ceļa.
Tas pats valdonīgais un izmanīgais gars, kas ar viltu cīnījās pret uzticīgajiem senatnē, joprojām cenšas iznīcināt no zemes virsas tos, kas bīstas Dievu un paklausa Viņa likumiem. Sātans iedegsies dusmās pret pazemīgo mazākumu, kas apzinīgi atsakās pieņemt vispārējos ieradumus un tradīcijas. Augstu stāvoši un cienījami vīri apvienosies ar likumus neievērojošiem un nekrietniem cilvēkiem, lai kopīgi īstenotu plānus pret Dieva ļaudīm. Lai panāktu šo ļaužu nicināšanu, apvienosies bagātība, ģenialitāte un izglītība. Pret viņiem vērstās vajāšanās sazvērēsies zemju vadītāji, mācītāji, draudžu locekļi. Ar balsi un rakstiem, ar lielīšanos, draudiem un izsmieklu tie centīsies sagraut viņu ticību. Ar sagrozītiem atstāstījumiem un naidpilniem uzsaukumiem tie pamodinās cilvēkos dusmas. Neatrazdami pamatojumu, ka “tā saka Raksti”, ar ko vērsties pret Bībeles Sabata aizstāvjiem, (451) viņi, lai aizpildītu šo trūkumu, ķersies pie despotiskiem paņēmieniem. Lai nodrošinātu sev atbalstu un popularitāti, likumdevēji pakļausies prasībai par “Svētdienas likuma” ieviešanu. Tie, kas bīstas Dievu, nevar pieņemt dekrētu, kas liek pārkāpt kaut vienu no desmit baušļiem. Šajā kaujas laukā notiks pēdējā lielā cīņa starp patiesību un maldiem. Un attiecībā uz iznākumu mēs neesam atstāti neziņā. Tagad, tāpat kā Mordohaja dienās, Kungs aizstāvēs savu patiesību un savus ļaudis.
Ar likumu uzspiežot pāvestības iestādījumus, kas prasa pārkāpt Dieva baušļus, mūsu nācija pilnībā atteiksies no taisnības. Kad protestantisms izstieps savu roku pār bezdibeni, lai satvertu Romas varas roku, kad tas sniegsies pāri dzelmei, lai sadotos rokās ar spiritismu, kad šīs trīskārtīgās savienības ietekmē mūsu valsts [Amerika] atteiksies no visiem protestantiskās un republikāniskās pārvaldības konstitūcijas pamatlikumiem un rūpēsies par pāvestības melu un maldu izplatīšanu, tad mēs varam zināt, ka ir pienācis laiks sātana sevišķajam, brīnumainajam darbam un ka gals ir tuvu.
Kā Romas karaspēka tuvošanās bija zīme mācekļiem par draudošo Jeruzālemes izpostīšanu, tā šī atkrišana būs zīme mums, ka ir aizsniegta Dieva pacietības robeža, ka mūsu tautas netaisnības mērs ir pilns un žēlastības eņģelis tūlīt aizlidos, lai nekad vairs neatgrieztos. Tad Dieva ļaudīm nāksies piedzīvot bēdas un ciešanas, ko pravieši attēlojuši kā Jēkaba bēdu laiku. Uz Debesīm pacelsies vajāto uzticīgo saukšana. Līdzīgi kā Ābela asinis brēca no zemes, tā arī balsis no mocekļu kapiem un jūras dziļumiem, no kalnu alām un klosteru velvēm sauks uz Dievu: “Cik ilgi, svētais, patiesīgais Valdītāj, Tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?”
Kungs dara savu darbu. Visas Debesis ir sakustējušās. Visas pasaules Tiesnesis drīz celsies un aizstāvēs savu apvainoto autoritāti. Izglābšanas zīmogu uzliks cilvēkiem, kas sargā Dieva baušļus, kas godā Viņa (452) likumus un atsakās pieņemt zvēra vai tā tēla zīmi.
Dievs ir atklājis to, kas notiks pēdējās dienās, lai Viņa ļaudis varētu sagatavoties stāties pretī pretestības un dusmu vētrai. Tie, kas ir brīdināti par nākamajiem notikumiem, nedrīkst pasīvi gaidīt tuvojošos vētru, mierinot sevi ar to, ka bēdu dienā Kungs pasargās savus uzticīgos ļaudis. Mums jābūt tādiem, kas gaida savu Kungu nevis bezdarbībā, bet nešaubīgā ticībā čakli un dedzīgi strādājot. Tagad nav laika ļaut prātam nodarboties ar mazsvarīgām lietām. Kamēr ļaudis guļ, sātans rosīgi kārto lietas tā, lai Kungam uzticīgie neatrastu ne žēlastību, ne taisnību. Mūsu dienu tumsībā sev ceļu lauž “svētdienas kustība”. Šīs kustības vadītāji slēpj patiesos nodomus, un daudzi, kas tajā iesaistījušies, nemaz nesaskata, kur virzās šis gājiens. Tas gan liekas mierīgs un kristīgs, bet, kad atvērs savu muti, tur atklāsies pūķa gars. Mūsu pienākums ir darīt visu iespējamo draudošo briesmu novēršanai. Atklājot sevi cilvēku priekšā pareizā gaismā, mums jācenšas atbruņot visus aizspriedumus. Mums vajadzētu cilvēkiem parādīt lietas patieso būtību, tā izsakot spēcīgu protestu pret visiem sirdsapziņas brīvību ierobežojošajiem pasākumiem. Mums jāmeklē Rakstos un jābūt spējīgiem pamatot savu ticību. Pravietis vēsta, ka “bezdievīgie paliks bezdievīgi, un tie to nesapratīs, bet sapratīgie to sapratīs.”
Tiem, kam Kristū pieejams Dievs, darāms svarīgs darbs. Tagad ir laiks satvert mūsu stipruma Roku. Dāvida lūgšanai vajadzētu būt daudzu draudžu ganu un vienkāršo locekļu lūgšanai: “Ir jau laiks, ka Tas Kungs dara savu, jo viņi ir pārkāpuši Tavus baušļus.” Kunga kalpiem vajadzētu raudāt starp priekšnamu un altāri un lūgt: “Saudzē un žēlo, ak, Kungs, Savu tautu un nenodod savu mantību par nievāšanu!” Dievs vienmēr ir strādājis savu ļaužu labā viņu vislielākajos vajadzību brīžos, brīžos, kad, liekas, zudusi pēdējā cerība izglābties no bojāejas. Ļauno cilvēku un draudzes ienaidnieku nodomi ir pakļauti Viņa spēkam un pārvaldošajai (453) aizgādībai. Viņš var ietekmēt valstsvīru sirdis; un nepaklausīgo un neapmierināto cilvēku dusmas, kas ienīst Dievu, Viņa patiesību un Viņa ļaudis, var tikt novērstas tāpat, kā upes var plūst citā virzienā, ja Viņš to pavēl. Lūgšana sniedz ierosmi Visvarenā rokai. Viņš, kurš noteic zvaigžņu kārtību Debesīs, kura Vārds pārvalda lielu dziļumu viļņošanos, šis pats bezgalīgais Radītājs darbosies par labu saviem ļaudīm, ja tie Viņu piesauks ticībā. Viņš savaldīs tumsības spēkus, līdz pasaulē tiks pasniegts brīdinājums un visi, kas ņems to vērā, būs sagatavoti konfliktam.
“Kad cilvēki dusmojas, tad Tavs gods tiek paaugstināts,” saka dziesminieks, “atlikušās dusmas Tu savaldīsi.” Dievs grib, lai pārbaudošo patiesību izvirzītu priekšplānā, lai to pētītu un apspriestu, kaut arī tas būtu jāpanāk ar šīs patiesības noniecināšanu. Cilvēku prāts ir jāsatrauc. Katra cīņa, katrs pārmetums un apmelojums ir līdzeklis Dieva rokās, lai izraisītu interesi un pamodinātu prātu, kas citādi snaustu. Tā tas ir bijis Dieva ļaužu vēsturē. Trīs ebreju jauniešus iemeta kvēlojošā ceplī tikai tāpēc, ka viņi atsacījās pielūgt lielo zelta tēlu, ko Nebukadnecers bija licis uzcelt. Bet Dievs pasargāja savus kalpus arī liesmās, un mēģinājums uzspiest elku pielūgšanu noslēdzās ar to, ka visi milzīgās Bābeles valsts valdnieki un lielkungi, kas bija sapulcējušies, iepazinās ar patieso Dievu.
Līdzīgi notikumi norisinājās, kad tika izdota pavēle, ka neviens nedrīkst ne no viena kaut ko lūgt, kā tikai no ķēniņa. Kad Daniēls saskaņā ar savu ieradumu trīs reizes dienā lūdza Debesu Dievu, viņa rīcība pievērsa virsnieku un paša valdnieka uzmanību. Daniēlam bija izdevība runāt savā labā, rādīt, kurš ir īstais Dievs, un arī paskaidrot iemeslus, kāpēc jāpielūdz vienīgi Viņš un kāpēc cilvēka pienākums ir Viņu slavēt un godāt. Un Daniēla izglābšana no lauvu bedres bija nākamais pierādījums, ka Būtne, kuru viņš pielūdz, ir patiesais un dzīvais Dievs.
Tāpat Pāvila apcietinājums Evaņģēliju aiznesa (454) ķēniņiem, lielkungiem un valdniekiem, kas citādi šo gaismu nebūtu saņēmuši. Visas pūles aizkavēt patiesības izplatīšanos veicinās pretējo. Patiesības krāšņums atklājas arvien skaidrāk, ja to pēc kārtas aplūko no jebkura iespējamā punkta. Maldiem vajadzīga maskēšanās un slepenība. Maldi ietērpjas eņģeļa apģērbā, un katra to īstās dabas atklāšana mazina izredzes uz panākumiem.
Cilvēki, kurus Dievs iecēlis par savas bauslības glabātājiem, nedrīkst atļauties gaismu apslēpt. Patiesību jāpasludina zemes vistumšākajās vietās. Šķēršļiem jāstājas pretī un tie jāpārvar. Jādara liels darbs, un šis darbs uzticēts tiem, kuri pazīst patiesību. Viņiem tagad droši jālūdz Dievs, lai saņemtu palīdzību. Viņu pašu sirdīm jābūt piepildītām ar Kristus mīlestību. Uz viņiem jātiek izlietam Kristus Garam un viņiem jābūt sagatavotiem pastāvēt pēdējā tiesā. Līdz ar svētīšanos Dievam, pārliecinošs spēks pavadīs viņu centienus pasniegt patiesību citiem, un Dieva gaisma atradīs ieeju daudzās sirdīs. Mēs vairs ilgāk nedrīkstam gulēt uz sātana apburtās zemes, mums jāizlieto visi mūsu rīcībā esošie līdzekļi, jāizmanto viss, ko Aizgādība mums piešķīrusi. Pēdējais brīdinājums jāpasludina “daudz tautām un ļaudīm, valodām un ķēniņiem”, ko pavada apsolījums: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pat pasaules galam!”
Elena Vaita
Liecības draudzei Nr. 5
