2. Vēstulē tesaloniķiešiem apustulis Pāvils pravietoja lielo atkrišanu, kas nāks pāvesta varas nodibināšanās rezultātā. Viņš apliecināja, ka pirms Kristus dienas "jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu". Un vēl apustulis brīdina savus brāļus, ka "netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbā". (2. Tes. 2:3,4,7) Jau tad viņš redzēja draudzē iezogamies maldus, kas sagatavos ceļu pāvestības attīstībai.
Lēnām un pamazām, sākumā zagšus un paklusu, bet pēc tam arvien atklātāk, atbilstoši pieaugšanai spēkā un varas iegūšanai pār cilvēku prātu, netaisnības noslēpums virzīja uz priekšu savu krāpjošo un zaimojošo darbu. Pagānisma ieradumi gandrīz nemanāmi atrada ieeju kristīgajā draudzē. Zināmu laiku kompromisa garu un saskaņošanos ar pasauli vēl ierobežoja vajāšanas, ko pret draudzi vērsa pasaules varas. Bet, kad vajāšanas mitējās un kristietība iegāja ķēniņu pilīs un galmos, tā atmeta Kristus un Viņa apustuļu pazemīgo vienkāršību, tās vietā izvēloties pagānu priesteru un valdnieku greznību un lepnību, Dieva prasības aizstājot ar cilvēku teorijām un tradīcijām. Lielu prieku izraisīja Konstantīna formālā atgriešanās ceturtā gadsimta sākumā, bet, maskējusies šķietamas taisnības tērpā, draudzē ienāca pasaule. Tagad samaitāšana gāja uz priekšu ātriem soļiem. Pagānisms, kas šķita uzvarēts, patiesībā kļuva par uzvarētāju. Tā gars valdīja baznīcā. Tā saukto Kristus sekotāju ticībā un Dievu pagodinošajās sanāksmēs ienāca pagānisma mācības, ceremonijas un māņticība.
Pagānismam un kristietībai apvienojoties, dzima un attīstījās "grēka cilvēks", kas pravietojumā ainots ar varu, kura pretojas Dievam un paaugstinās pār Dievu. Šī viltus reliģijas gigantiskā sistēma ir sātana spēka meistardarbs, – piemineklis viņa pūlēm nosēsties uz troņa, lai atbilstoši savam prātam pārvaldītu visu zemi.
Savā laikā sātans mēģināja noslēgt kompromisu ar Kristu. Tas nāca pie Dieva Dēla kārdināšanu tuksnesī un, parādījis visas pasaules valstis un to godību, piedāvāja visu nodot Jēzus rokās, ja tikai Viņš atzītu tumsas valdnieka virsvaldību. Kristus norāja nekaunīgo kārdinātāju un piespieda to atkāpties. Bet, ar šiem pašiem kārdinājumiem griežoties pie cilvēka, sātans gūst daudz lielākus panākumus. Laicīgu ieguvumu un goda labā baznīca tiecās pēc pasaules lielo vīru labvēlības un atbalsta, un, tādā veidā atmetusi Kristu, tā tika pamudināta dāvāt uzticību sātana pārstāvim – Romas bīskapam.
Viena no Romas baznīcas pamatmācībām uzsver, ka pāvests ir Kristus universālās draudzes redzamais vadonis, kam piešķirta visaugstākā autoritāte pār bīskapiem un draudžu ganiem visās pasaules daļās. Vēl vairāk, pāvestam tika piešķirts pat dievības tituls. Viņu nosauca "Kungs Dievs Pāvests" (skat. Pielikumā.) un pasludināja par nemaldīgu. Tāpēc viņš pieprasīja goda parādīšanu no visiem cilvēkiem. To pašu prasību, kuru sātans izvirzīja kārdināšanu tuksnesī, viņš joprojām uzspiež ļaudīm ar Romas baznīcas starpniecību, un milzīgs cilvēku skaits ir gatavi viņu godāt un tam pakļauties.
Lēnām un pamazām, sākumā zagšus un paklusu, bet pēc tam arvien atklātāk, atbilstoši pieaugšanai spēkā un varas iegūšanai pār cilvēku prātu, netaisnības noslēpums virzīja uz priekšu savu krāpjošo un zaimojošo darbu. Pagānisma ieradumi gandrīz nemanāmi atrada ieeju kristīgajā draudzē. Zināmu laiku kompromisa garu un saskaņošanos ar pasauli vēl ierobežoja vajāšanas, ko pret draudzi vērsa pasaules varas. Bet, kad vajāšanas mitējās un kristietība iegāja ķēniņu pilīs un galmos, tā atmeta Kristus un Viņa apustuļu pazemīgo vienkāršību, tās vietā izvēloties pagānu priesteru un valdnieku greznību un lepnību, Dieva prasības aizstājot ar cilvēku teorijām un tradīcijām. Lielu prieku izraisīja Konstantīna formālā atgriešanās ceturtā gadsimta sākumā, bet, maskējusies šķietamas taisnības tērpā, draudzē ienāca pasaule. Tagad samaitāšana gāja uz priekšu ātriem soļiem. Pagānisms, kas šķita uzvarēts, patiesībā kļuva par uzvarētāju. Tā gars valdīja baznīcā. Tā saukto Kristus sekotāju ticībā un Dievu pagodinošajās sanāksmēs ienāca pagānisma mācības, ceremonijas un māņticība.
Pagānismam un kristietībai apvienojoties, dzima un attīstījās "grēka cilvēks", kas pravietojumā ainots ar varu, kura pretojas Dievam un paaugstinās pār Dievu. Šī viltus reliģijas gigantiskā sistēma ir sātana spēka meistardarbs, – piemineklis viņa pūlēm nosēsties uz troņa, lai atbilstoši savam prātam pārvaldītu visu zemi.
Savā laikā sātans mēģināja noslēgt kompromisu ar Kristu. Tas nāca pie Dieva Dēla kārdināšanu tuksnesī un, parādījis visas pasaules valstis un to godību, piedāvāja visu nodot Jēzus rokās, ja tikai Viņš atzītu tumsas valdnieka virsvaldību. Kristus norāja nekaunīgo kārdinātāju un piespieda to atkāpties. Bet, ar šiem pašiem kārdinājumiem griežoties pie cilvēka, sātans gūst daudz lielākus panākumus. Laicīgu ieguvumu un goda labā baznīca tiecās pēc pasaules lielo vīru labvēlības un atbalsta, un, tādā veidā atmetusi Kristu, tā tika pamudināta dāvāt uzticību sātana pārstāvim – Romas bīskapam.
Viena no Romas baznīcas pamatmācībām uzsver, ka pāvests ir Kristus universālās draudzes redzamais vadonis, kam piešķirta visaugstākā autoritāte pār bīskapiem un draudžu ganiem visās pasaules daļās. Vēl vairāk, pāvestam tika piešķirts pat dievības tituls. Viņu nosauca "Kungs Dievs Pāvests" (skat. Pielikumā.) un pasludināja par nemaldīgu. Tāpēc viņš pieprasīja goda parādīšanu no visiem cilvēkiem. To pašu prasību, kuru sātans izvirzīja kārdināšanu tuksnesī, viņš joprojām uzspiež ļaudīm ar Romas baznīcas starpniecību, un milzīgs cilvēku skaits ir gatavi viņu godāt un tam pakļauties.
Elena Vaita
Lielā cīņa
Lielā cīņa
