Atpestīto pulku priekšā atrodas svētā pilsēta. Jēzus plaši atver pērļu vārtus, un pa tiem ieiet patiesībai uzticīgi ļaudis. Tur viņi ierauga Dieva Paradīzi, Ādama dzimteni. Tad kļūst dzirdama balss, pilnskanīgāka par jebkuru mūziku, ko mirstīgās ausis jebkad dzirdējušas, un tā saka: "Jūsu cīņa ir beigusies. Nāciet jūs, Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules iesākuma."
Tagad ir piepildījusies Pestītāja lūgšana par mācekļiem: "Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis." "Ar līksmību" (Jūdas 24, Glika tulk.) Kristus Tēvam pieved dārgām asinīm atpirktus, nevainīgus ļaudis, sakot: "Še esmu Es un tie bērni, ko Tu Man esi devis. Es esmu pasargājis tos, ko Tu Man esi devis." Ak, šīs glābjošās mīlestības brīnums! Kāda gan sajūsma valda šajā stundā, kad mūžīgais Tēvs, uzlūkodams atpestītos, viņos ierauga savu attēlu. Ir novērstas visas grēka radītās nesaskaņas, tā lāsts atņemts, un cilvēcē no jauna redzama saskaņa ar visu dievišķo.
Ar neizsakāmu mīlestību Jēzus sveic savus uzticīgos "Viņu Kunga priekā". Redzēt godības valstī dvēseles, kuras glābusi Viņa pazemošanās un ciešanas, būs mūsu Kunga vislielākais prieks. Un atpestītie kļūs par šī prieka dalībniekiem, ieraugot svētlaimīgo vidū tos, kas mantoti Kristum, pateicoties viņu lūgšanām, pūlēm un mīlestības upuriem. Sapulcējoties ap lielo, balto troni, viņu sirdis pildīs neizsakāma līksmība, domājot par Kristum mantotajiem, kas savukārt būs mantojuši citus cilvēkus, un tie atkal citus, kas visi tagad sanākuši kopā miera ostā, lai tur noliktu savus kroņus pie Jēzus kājām un slavētu Viņu visos mūžības bezgalīgajos laikmetos.
Kad atpirktos apsveic Dieva pilsētā, gaisā atskan pielūgsmes pilns gaviļu sauciens. Satiekas divi Ādami. Dieva Dēls stāv ar izplestām rokām, lai apsveiktu mūsu ciltstēvu, – būtni, kuru Viņš radīja, kas grēkoja pret savu Radītāju un kura dēļ Pestītāja augums nes krustā sišanas rētas. Kad Ādams ierauga nežēlīgo naglu atstātās zīmes, viņš nekrīt pie sava Kunga krūtīm, bet pazemībā nometas pie Viņa kājām, saukdams: "Cienīgs, cienīgs ir Jērs, kas tapa nokauts!" Pestītājs viņu saudzīgi paceļ un liek tam no jauna apskatīt savu dzimto Ēdeni, no kuras tas tik ilgi bijis izraidīts trimdā.
Pēc izdzīšanas no Ēdenes Ādama dzīve virs zemes bija bēdu pilna. Katra mirstoša lapa, katrs upurēšanai nolemtais dzīvnieks, katrs traips dabas svaigajā sejā un arī katra netīrība cilvēka skaidrajā raksturā no jauna atgādināja pieļauto grēku. Briesmīgas bija sirdsapziņas mokas, kad viņš redzēja vairojamies netaisnību, bet uz saviem brīdinājumiem saņēma tikai pārmetumus, ka pats ir šī grēka cēlonis. Ar pacietīgu pazemību gandrīz tūkstoš gadus viņš nesa sava pārkāpuma sekas. Viņš grēku patiesi nožēloja un paļāvās uz apsolītā Pestītāja nopelnu, mirstot cerībā uz augšāmcelšanos. Dieva Dēls izpirka cilvēka pārkāpumu un krišanu; tādēļ tagad, pateicoties salīdzināšanas darbam, Ādams no jauna atgūst zaudēto valstību.
Priecīgi saviļņots, tas ierauga kokus, kas kādreiz iepriecināja viņa acis, – tos pašus kokus, kuru augļus plūca savas nevainības līksmajās dienās. Viņš redz ar savām rokām koptos vīnogulājus; tās pašas puķes, par kurām tad patika rūpēties. Viņa prāts aptver, ka tā ir īstenība, ko tagad atļauts skatīt; viņš saprot, ka tā tiešām ir atjaunotā Ēdene, tagad vēl jaukāka kā tad, kad viņu no tās izraidīja. Pestītājs viņu ved pie dzīvības koka, noplūc brīnišķīgo augli un liek to ēst. Ādams paveras apkārt un uzlūko lielo savas ģimenes atpestīto pulku, kas tagad atrodas Dieva Paradīzē. Tad viņš nomet savu mirdzošo kroni pie Jēzus kājām un, piekļaujoties Viņa krūtīm, apskauj Glābēju. Viņš aizskar zelta arfu, un uzvaras dziesmu drīz vien atbalso visas Debesu velves: "Cienīgs, cienīgs, cienīgs ir Jērs, kas bija nokauts un ir atkal dzīvs!" Ādama ģimene sāk melodiju un met savus kroņus pie Pestītāja kājām, pielūgsmē zemojoties Viņa priekšā.
Šīs atkalapvienošanās liecinieki ir eņģeļi, kas raudāja par Ādama krišanu un priecājās, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās atgriezās Debesīs, atvēris kapu visiem, kas tic Viņa vārdam. Tagad tie pestīšanas darbu redz jau pabeigtu un pievienojas kopējai slavas dziesmai.
Elena Vaita
Fragments no grāmatas "Lielā cīņa"
