Jūdi bija tik stingri attiecībā uz ceremoniālo šķīstību, ka sekošana viņu priekšrakstiem bija ļoti apgrūtinoša. To prātus pildīja likumi, ierobežojumi un bailes no ārīgās nešķīstības, bet viņi neveltīja vērību traipiem, kurus dvēselē izsauca nešķīstas domas, savtīgums un naids.
Jēzus nepiemin šo ceremoniālo šķīstību kā priekšnoteikumu ieiešanai Debesu valstībā, bet norāda uz sirds šķīstības nepieciešamību. "Tā gudrība, kas nāk no augšienes, ir vispirms šķīsta." (Jēk. 3:17). Dieva pilsētā nešķīstie nenāks; visiem tās iedzīvotājiem jābūt sirdīs šķīstiem. Tam, kas no Kristus mācās, zudīs patika uz nolaidīgu uzvedību, nepiemērotiem izteicieniem un netīrām domām. Ja Kristus mājos sirdī, tad tur būs šķīstība, cēlas domas un tikumi.
Bet Jēzus vārdiem "svētīgi sirdsšķīstie" ir dziļāka nozīme nekā tā, ko pasaule saprot ar vārdu "šķīstība": brīvs no visa miesīgā, tīrs no visām izpriecām, — bet uzticīgs apslēptos dvēseles nodomos, brīvs no lepnuma un patmīlības, pazemīgs, nesavtīgs, bērnam līdzīgs.
Tikai līdzīgs var līdzīgu cienīt. Tas nozīmē, ka mums savā personīgajā dzīvē jāpilda pašaizliedzīgās mīlestības pamatlikumi, kuri ir arī Dieva rakstura pamatlikumi, jo citādi mēs Viņu nevaram atzīt. Sirds, kuru sātans apkrāpis, Dievu uzskata par nežēlīgu un tirānisku būtni, cilvēka patmīlīgo raksturu, pat sātana raksturu pierakstot mīlestības pilnajam Radītājam. "Tu domā, ka Es esmu tāds pats kā tu." (Ps. 50:22). Dieva iekārtojumi tiek attēloti kā despotiskās, atriebības kārās dabas izpausmes. Tā tas notiek arī ar Bībeli — Viņa žēlastības bagātības krātuvi. Tās krāšņās patiesības, kas ir tik augstas kā debesis, kas pārsniedz mūžību, tiek atstātas neievērotas. Vairākumam cilvēku Kristus ir sakne izkaltušā zemē, un tie Viņā neredz nekāda skaistuma, kas viņiem būtu paticis (Jes. 53:2). Kad Jēzus, Dievs, atklājies miesā, staigāja zemes virsū, rakstu mācītāji un farizeji par Viņu sacīja: "Tu esi samarietis un tevī ir velns." (Jāņa 8:48). Pat Viņa mācekļi, savu patmīlīgo siržu mulsināti, nespēja saprast To, kas bija nācis viņiem atklāt Tēva mīlestību. Tādēļ arī Jēzus bija vientuļš cilvēku vidū, vienīgi debesīs Viņu pilnīgi saprata.
Kad Kristus nāks godībā, bezdievīgie nespēs izturēt šo skatu. Viņa klātbūtnes spožums, kas tiem, kas Viņu mīl, ir dzīvība — bezdievjiem būs nāve. Viņa atnākšanas gaidīšana tiem ir "briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums" (Ebr. 10:27). Kad parādīsies Jēzus, kas mira par mums, lai pestītu, tie lūgsies, lai tiktu paslēpti no Viņa vaiga.
Bet sirdis, kuras tajās mītošais Svētais Gars ir šķīstījis, ir pilnīgi pārvērstas. Tās pazīst Dievu. Mozus bija paslēpies alā klintī, kad Dievs atklāja savu godību. Tā arī mēs, kad esam paslēpti Kristū, redzam Dieva mīlestību.
"Kam ir šķista sirds, tas mīl to Kungu, un kura lūpas mīlīgi runā, tam ķēniņš ir draugs." (Sal. pam. 22:11). Ticībā mēs Viņu skatām jau šodien. Mūsu ikdienišķajos piedzīvojumos mēs saskatām Viņa rīcību, laipnību un līdzjūtību. Mēs Viņu saskatām Viņa Dēla raksturā. Sv. Gars atklāj mūsu prātam un sirdij patiesību par Dievu un Viņa Sūtīto. Kam šķīsta sirds, tie skata Dievu jaunā gaismā — kā Glābēju, un, redzot Viņa šķīsto un cēlo raksturu, tie ilgojas atspoguļot Viņa līdzību. Tie redz Dievu kā Tēvu, kas gatavs apskaut atgriezušos dēlu, un viņu sirdis pildās ar neizsakāmu prieku un godību.
Kam šķīsta sirds, tas redz Radītāju Viņa spēcīgajā roku darbā. Viņa rakstītajā Vārdā tie skaidri izlasa Viņa žēlastības, laipnības un labvēlības atklāsmi. Patiesības, kuras apslēptas gudriem un prātotājiem, atklātas bērniem. Patiesības skaistums un krāšņums, ko pasaules gudrie nepazīst, arvien vairāk un vairāk tiek atklāts tiem, kas bērnišķīgi ilgojas saprast Dieva prātu. Kļūdami par dievišķās dabas līdzdalībniekiem, mēs pazīstam patiesību.
Sirdsšķīstie jau šinī pasaulē dzīvo Dieva tuvumā, un nākamā nemirstīgā stāvoklī tie redzēs Dievu vaigu vaigā kā Ādams, kad viņš Ēdenes dārzā runāja un staigāja ar Dievu. "Mēs tagad visu redzam mīklaini kā spogulī, bet tad vaigu vaigā" (1. Kor. 13:12)
Jēzus nepiemin šo ceremoniālo šķīstību kā priekšnoteikumu ieiešanai Debesu valstībā, bet norāda uz sirds šķīstības nepieciešamību. "Tā gudrība, kas nāk no augšienes, ir vispirms šķīsta." (Jēk. 3:17). Dieva pilsētā nešķīstie nenāks; visiem tās iedzīvotājiem jābūt sirdīs šķīstiem. Tam, kas no Kristus mācās, zudīs patika uz nolaidīgu uzvedību, nepiemērotiem izteicieniem un netīrām domām. Ja Kristus mājos sirdī, tad tur būs šķīstība, cēlas domas un tikumi.
Bet Jēzus vārdiem "svētīgi sirdsšķīstie" ir dziļāka nozīme nekā tā, ko pasaule saprot ar vārdu "šķīstība": brīvs no visa miesīgā, tīrs no visām izpriecām, — bet uzticīgs apslēptos dvēseles nodomos, brīvs no lepnuma un patmīlības, pazemīgs, nesavtīgs, bērnam līdzīgs.
Tikai līdzīgs var līdzīgu cienīt. Tas nozīmē, ka mums savā personīgajā dzīvē jāpilda pašaizliedzīgās mīlestības pamatlikumi, kuri ir arī Dieva rakstura pamatlikumi, jo citādi mēs Viņu nevaram atzīt. Sirds, kuru sātans apkrāpis, Dievu uzskata par nežēlīgu un tirānisku būtni, cilvēka patmīlīgo raksturu, pat sātana raksturu pierakstot mīlestības pilnajam Radītājam. "Tu domā, ka Es esmu tāds pats kā tu." (Ps. 50:22). Dieva iekārtojumi tiek attēloti kā despotiskās, atriebības kārās dabas izpausmes. Tā tas notiek arī ar Bībeli — Viņa žēlastības bagātības krātuvi. Tās krāšņās patiesības, kas ir tik augstas kā debesis, kas pārsniedz mūžību, tiek atstātas neievērotas. Vairākumam cilvēku Kristus ir sakne izkaltušā zemē, un tie Viņā neredz nekāda skaistuma, kas viņiem būtu paticis (Jes. 53:2). Kad Jēzus, Dievs, atklājies miesā, staigāja zemes virsū, rakstu mācītāji un farizeji par Viņu sacīja: "Tu esi samarietis un tevī ir velns." (Jāņa 8:48). Pat Viņa mācekļi, savu patmīlīgo siržu mulsināti, nespēja saprast To, kas bija nācis viņiem atklāt Tēva mīlestību. Tādēļ arī Jēzus bija vientuļš cilvēku vidū, vienīgi debesīs Viņu pilnīgi saprata.
Kad Kristus nāks godībā, bezdievīgie nespēs izturēt šo skatu. Viņa klātbūtnes spožums, kas tiem, kas Viņu mīl, ir dzīvība — bezdievjiem būs nāve. Viņa atnākšanas gaidīšana tiem ir "briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums" (Ebr. 10:27). Kad parādīsies Jēzus, kas mira par mums, lai pestītu, tie lūgsies, lai tiktu paslēpti no Viņa vaiga.
Bet sirdis, kuras tajās mītošais Svētais Gars ir šķīstījis, ir pilnīgi pārvērstas. Tās pazīst Dievu. Mozus bija paslēpies alā klintī, kad Dievs atklāja savu godību. Tā arī mēs, kad esam paslēpti Kristū, redzam Dieva mīlestību.
"Kam ir šķista sirds, tas mīl to Kungu, un kura lūpas mīlīgi runā, tam ķēniņš ir draugs." (Sal. pam. 22:11). Ticībā mēs Viņu skatām jau šodien. Mūsu ikdienišķajos piedzīvojumos mēs saskatām Viņa rīcību, laipnību un līdzjūtību. Mēs Viņu saskatām Viņa Dēla raksturā. Sv. Gars atklāj mūsu prātam un sirdij patiesību par Dievu un Viņa Sūtīto. Kam šķīsta sirds, tie skata Dievu jaunā gaismā — kā Glābēju, un, redzot Viņa šķīsto un cēlo raksturu, tie ilgojas atspoguļot Viņa līdzību. Tie redz Dievu kā Tēvu, kas gatavs apskaut atgriezušos dēlu, un viņu sirdis pildās ar neizsakāmu prieku un godību.
Kam šķīsta sirds, tas redz Radītāju Viņa spēcīgajā roku darbā. Viņa rakstītajā Vārdā tie skaidri izlasa Viņa žēlastības, laipnības un labvēlības atklāsmi. Patiesības, kuras apslēptas gudriem un prātotājiem, atklātas bērniem. Patiesības skaistums un krāšņums, ko pasaules gudrie nepazīst, arvien vairāk un vairāk tiek atklāts tiem, kas bērnišķīgi ilgojas saprast Dieva prātu. Kļūdami par dievišķās dabas līdzdalībniekiem, mēs pazīstam patiesību.
Sirdsšķīstie jau šinī pasaulē dzīvo Dieva tuvumā, un nākamā nemirstīgā stāvoklī tie redzēs Dievu vaigu vaigā kā Ādams, kad viņš Ēdenes dārzā runāja un staigāja ar Dievu. "Mēs tagad visu redzam mīklaini kā spogulī, bet tad vaigu vaigā" (1. Kor. 13:12)
Еlena Vaita
KRISTUS KALNA SVĒTRUNA
KRISTUS KALNA SVĒTRUNA
