Attiecībā uz Dieva likumu Elena Vaita raksta:
Bet sātana nolūks mūždien ir bijis atcelt Dieva likumu un sagrozīt glābšanas plāna patieso nozīmi. Tāpēc viņš izstrādā melus, ka Kristus upuris pie krusta Golgātā tika dots ar mērķi atbrīvot cilvēkus no pienākuma turēt Dieva baušļus. Viņš uzspiež pasaulei maldus, ka Dievs ir atcēlis savu konstitūciju, atteicies no sava morāles standarta un anulējis savu svēto un pilnīgo likumu. Ja Viņš to būtu darījis, cik dārgi tas maksātu Debesīm! Golgātas krusts nevis pasludina likuma atcelšanu, bet pērkona balsī vēsta par likuma nemainību un mūžīgumu.(Agrīnie raksti 118.lpp)
Viņa arī paziņoja, ka Dieva bērnu pienākums ir jautājuma par pravietojumiem un Dieva likumu apgaismot citus:
Tad nolieciet viņu priekšā pravietojumus, parādiet viņiem Dieva likuma šķīstumu un saistošās prasības! Ne rakstu zīmīte, ne rakstu galiņš no šī likuma nav zaudējis spēku, bet līdz laiku galam paliks saistošs katrai dvēselei.(15MR 351.lpp.)
Elenas Vaitas raksti balstās uz diviem pīlāriem, kas ir ticība Jēzus Kristus nopelnam un paklausība Viņa taisnajam likumam. Jēzus teica: "Ja jūs Mani mīlat, turiet manus baušļus!" (Jāņa 14: 15), un attiecības starp likumu un žēlastību viņas rakstos ir skaidri izklāstītas. Viņas skatījums uz Dieva likumu nekad neieslīgst burta kalpībā, bet viņa arī nekad nenogludina likuma prasības. Nekad viņa neapgalvo, ka likumam būtu kāds nopelns cilvēka glābšanā. Mēs tiekam glābti žēlastībā un vienīgi žēlastībā, bet glābšanas rezultātā cilvēks caur Kristus nopelnu atkal nonāk pareizās attiecībās ar Dievu, kas ietver paklausību Viņa likumam. Viņa raksta:
Kā ļaudis neredz, ka pazemināt Dieva likumu — tas nozīmē likt negodā Kristu? Vai gan Viņam būtu bijis jānāk uz šo pasauli, lai ciestu un mirtu, ja likums cilvēkiem nebūtu saistošs? Kurš gan vēl skaidrāk kā Viņš ir runājis par likuma negrozāmību? Viņš atnāca, lai, paaugstinot likumu un darot to godājamu, celtu gaismā dzīvību un neiznīcību. Kur gan mēs atradīsim kādu citu, kas Dieva likuma saistošās prasības pasludinātu vēl skaidrāk un noteiktāk, nekā, būdams uz šīs Zemes, to darīja Kristus?(ST 25.01.1905)
Daudzi, norādot uz likuma saistošajām prasībām, nav spējuši attēlot Kristus bezgalīgo mīlestību. Tie, kuru rīcībā ir tik lielas patiesības, tik svarīgas reformas, ko pavēstīt ļaudīm, nav izpratuši izlīguma Upura vērtību, kas ir Dieva lielās mīlestības atklāsme cilvēkam. Tie, kas bija pilnvaroti sludināt evaņģēliju, no sava reliģisko piedzīvojumu loka ir izmetuši mīlestību uz Jēzu un Jēzus mīlestību uz grēciniekiem un cilvēces grēku Izpircēja vietā ir paaugstinājuši savu „es". Likums tā pārkāpējiem jāparāda nevis kā kaut kas šķirts no Dieva, bet gan kā Viņa prāta un rakstura atklāsme. Kā saules gaisma nevar tikt šķirta no saules, tā Dieva likums, parādīts šķirti no sava dievišķā Autora, neatstās pareizu iespaidu uz cilvēku. Vēstnesim jābūt spējīgam pateikt: „Likums atklāj Dieva gribu. Nāciet un redziet paši, ka likums, kā Pāvils to atzīst, ir „svēts, taisns un labs"!" Jā, tas norāj grēku, tas nosoda grēcinieku, bet tas arī parāda grēciniekam viņa vajadzību pēc Kristus, kurā ir papilnam žēlastības, labestības un patiesības. Lai gan likums nevar atlaist grēka sodu un grēciniekam pieskaita visu viņa parādu, Kristus ir apsolījis piedošanas bagātību visiem, kas nožēlo un tic Viņa žēlastībai. Dieva mīlestība pārpilnībā sniedzas pretim nožēlas pilnai, ticošai dvēselei. Grēka traipi no dvēseles var tikt izdzēsti vienīgi caur izlīguma Upura asinīm. Nepietika ne ar ko mazāku kā Viņa upuri — Viņa, kas bija līdzīgs Tēvam. Kristus darbs — Viņa dzīve, pazemošanās, nāve un aizlūgšanas par kritušo cilvēku — paaugstina likumu un dara to godājamu.(Izmeklētās vēstis 1.sējums 371.lpp.)
Cilvēkam pašam savā spēkā bez ārējas palīdzības ir neiespējami pārvarēt dabīgās tieksmes uz ļaunu. Likumam nepiemīt glābjošs spēks, tas nevar izglābt likumpārkāpēju, tomēr lielais Likumdevējs nevienu cilvēku, kuram ir dota gaisma par likuma saistošajām prasībām, neatbrīvos no paklausības sakarā ar to, ka Dieva baušļus turēt ir neērti, ka tas varētu kaitēt cilvēka popularitātei vai aizskart viņa pasulīgās intereses. Tiesas dienā likums būs rakstura mēraukla. Sātana nospraustais mērķis ir mūsdienās pievilt cilvēkus tāpat, kā viņš pievīla Ievu Ēdenē, ievest viņus nevērībā pret Dieva pavēlēm un pamudināt Dievam blakus nolikt kaut ko citu, kaut ko neatkarīgu no Dieva, kaut ko, kas ir pretrunā ar Dievu.(ST 04.0.4.1895)
Dieva likuma neatņemama daļa ir ceturtā baušļa sabats, un mūsdienās tas ir tikpat saistošs kā laikos, kad Dievs, pabeidzis pasaules radīšanas darbu, šo dienu svētīja un nošķīra. Pasludināt sabata pārcelšanu — tas nozīmētu neatzīt Dieva likuma saistošās prasības, un pravietis, kas to uzdrīkstētos, zaudētu Dieva pilnvarojumu.
Lūk, darbs, kuram mēs esam aicināti! No populāro baznīcu kancelēm tiek sludināts, ka nedēļas pirmā diena ir Kunga sabats, bet Dievs mums ir sniedzis gaismu, atklājot, ka Dekaloga ceturtais priekšraksts ir tikpat saistošs kā pārējie deviņi morāles priekšraksti. Mūsu darbs ir saviem bērniem skaidri parādīt, ka nedēļas pirmā diena nav patiesais sabats un tās ievērošana tagad, kopš esam saņēmuši gaismu par patieso sabatu, būtu elkkalpība un nepārprotami — pretrunā ar Dieva likumu.(EE 287., 288.lpp.)
Fragments no grāmatas “Patiesība nav nebūtiska” Valters J. Veits
