Kad beidzās Jēzus kalpošana Svētajā vietā un Viņš iegāja Vissvētākajā, nostājoties Dieva likumus glabājošā šķirsta priekšā, mūsu Kungs sūtīja vēl kādu spēcīgu eņģeli ar trešo vēsti šai pasaulei. Tam rokās tika iedots pergamenta rullis, un, kad viņš ar spēku un lielu godību nonāca uz šo Zemi, tas pasludināja šausmas iedvesošu brīdinājumu ar visdrausmīgākajiem draudiem, kādi vien cilvēkiem jebkad izteikti. Šī vēsts bija domāta, lai brīdinātu Dieva bērnus un pievērstu viņu uzmanību priekšā stāvošajai kārdināšanu un pārbaudījumu stundai. Eņģelis sacīja: „Drīz viņiem būs jādodas pēdējā cīņā ar zvēru un tā tēlu. Cerība uz mūžīgu dzīvi būs atkarīga no viņu izturības.Lai gan uz spēles var būt likta pat dzīvība, tiem stipri jāturas pie patiesības.” Savu vēsti trešais eņģelis noslēdza ar vārdiem: „Šeit vajadzīga svēto izturība, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.” To atkārtodams, viņš norādīja uz Debesu svētnīcu, jo visu to cilvēku domas, kas pieņem šo vēsti, tiek vērstas uz vissvētāko vietu, kur Jēzus stāv šķirsta priekšā, izdarot pēdējo salīdzināšanu par visiem, kam žēlastība vēl pieejama vai kas nezinot ir pārkāpuši Dieva likumus. Šī salīdzināšana notiek gan taisno mirušo, gan taisno dzīvo labā. Ta aptver arī visus tos, kuri ir miruši, uzticoties Kristum, bet dzīvojot nebija saņēmuši gaismu par Dieva baušļiem un tāpēc šos priekšrakstus pārkāpa nezinādami.
Pēc tam, kad Jēzus atvēra Vissvētākās vietas durvis, tika saņemta gaisma par Sabatu, pārbaudot Dieva ļaudis tāpat kā senatnē Israēla bērnus, vai tie ievēros Viņa likumus vai ne. Es redzēju trešo eņģeli norādām uz augšu un iepazīstinām pievīlušos cilvēkus ar ceļu uz Debesu svētnīcas Vissvētāko vietu. Kas vien ticībā ieiet Vissvētākajā vietā, tie tur atrod Jēzu, un līdz ar to tiek atjaunota viņu cerība un prieks. Es redzēju, kā, atskatoties uz pagātni, tie atkal no jauna var atcerēties visus notikumus, sākot ar Jēzus Otrās adventes sludināšanu līdz noteiktā laika paiešanai 1844. gadā. Viņi skaidri saskata, kāpēc ir piedzīvojuši vilšanos, un šaubas un neziņu nomaina līksma drošības sajūta. Trešais eņģelis apgaismo pagātni, tagadni un nākotni, un viņi saprot, ka tos tiešām ir vadījusi Dieva neizdibināmā tālredzība.
Man tika rādīts, kā draudzes atlikušie seko Jēzum Vissvētākajā vietā, uzlūko šķirstu un žēlastības krēslu un ir pārsteigti par tur redzamo godību. Tad Jēzus paceļ šķirsta vāku, un, lūk, akmens plāksnes ar tur iegravētajiem desmit baušļiem! Tie ar acīm pārskrien it kā dzīvos ierakstus un tad pēkšņi trīcot un drebot atraujas, atklājot, ka starp desmit svētajiem priekšrakstiem uz ceturto bausli spīd daudz spožāka gaisma nekā uz pārējiem deviņiem un tas pilnībā ir apvīts ar godības oreolu. Tie tur neatrod neko, kas norādītu, ka Sabats būtu atcelts vai pārmainīts uz pirmo nedēļas dienu. Bauslis vēl arvien lasāms tāpat, kā Kungs, zibeņiem laistoties un pērkonam dārdot, to svinīgā godbijībā paziņoja no Sinaja kalna; tas ir saglabājies tāpat, kā kādreiz ar Dieva pirkstu tika uzrakstīts uz akmens plāksnēm: „Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus, bet septītā diena ir Sabats tam Kungam, tavam Dievam.” Tos pārņem izbrīna, vērojot, ar kādu rūpību tiek glabāti šie desmit baušļi. Viņi redz, ka tie nolikti tiešā Jehovas tuvumā, kur paša Dieva svētums tiem dod patvēru un aizsargā. Viņi saprot, ka līdz šim ir minuši zem kājām dekaloga ceturto bausli, Kunga iesvētītās dienas vietā ievērojot pagānu un pāvesta ieviesto dienu. Tāpēc tie zemojas Dieva priekšā un izsūdz savus pagātnes pārkāpumus.
Es redzēju, kā kvēpināmā traukā kūpēja smaržīgās zāles, kad Jēzus viņu nožēlas lūgšanas nesa Tēva priekšā. Šiem dūmiem uz augšu ceļoties, pār mūsu Kungu un žēlastības krēslu dusēja spoža gaisma, un visi nopietnie, lūdzošie ļaudis, kas skuma, apzinoties, ka ir pārkāpuši Dieva likumu, tika svētīti, un viņu sejās atmirdzēja cerība un prieks. Tie pievienojās trešā eņģeļa darbam, izsakot pasaulei svinīgo brīdinājumu. Vispirms to pieņēma tikai daži, tomēr uzticīgie turpināja enerģiski sludināt. Pēc tam es redzēju, ka trešā eņģeļa vēsti jau atzina daudzi un nāca palīgā tiem, kas brīdinājumu nesa no sākuma. Tie pagodināja Dievu, ievērojot Viņa iesvētīto dusas dienu.
Daudziem, kas tagad iekļāvās trešajā vēstī, nebija nekādu piedzīvojumu pirmajās divās. Sātans to labi apzinājās, un plānoja, kā tos varētu sagūstīt; bet trešais eņģelis viņiem bija norādījis uz vissvētāko vietu, un arī tie, kam jau bija pieredze pagātnes vēstīs, viņiem rādīja ceļu uz Debesu svētnīcu. Daudzi eņģeļu nestajās vēstīs saskatīja pilnīgu patiesības ķēdi un pēc kārtas tās arī pieņēma, ticībā sekojot Jēzum Debesu svētnīcā. Šīs vēstis man tika attēlotas kā Dieva ļaužu ticības dzīves enkurs. Tie, kas tās saprot un pieņem, neies bojā daudzajās sātana radītajās viltus vētrās.
Pēc lielās vilšanās 1844. gadā velns ar saviem aģentiem bija ļoti aizņemts, izliekot cilpas, lai padarītu neskaidru ticīgo ļaužu pārliecību. Tie iespaidoja atsevišķus cilvēkus, kuriem bija piedzīvojumi eņģeļu nestajās vēstīs un kuri, ārēji spriežot, bija visai pazemīgi. Daži no tiem norādīja, ka pirmā un otrā eņģeļa vēsts vēl gaidāma tikai nākotnē, kamēr citi apgalvoja, ka tās jau ir piepildījušās tālā pagātnē. Tāda argumentācija lielā mērā iespaidoja nepiedzīvojušo ļaužu prātu, padarot nedrošu viņu ticību. Daži meklēja Rakstos, cenšoties izveidot paši savu ticības pamatu neatkarīgi no Kristus miesas. Sātans par to visu gavilēja, apzinoties, ka tos, kuri atsakās no enkura, viņš varēs ietekmēt ar dažādiem maldiem, lai tie tiktu mētāti no viltus mācību vējiem. Daudzi, kas agrāk vadīja pirmās un otrās eņģeļu vēsts darbu, tagad to aizliedza, kā rezultātā draudzē radās nevienprātība un sajukums.
Mana uzmanība tika pievērsta Viljamam Milleram. Viņš izskatījās apmulsis, noraizējies un dziļi sāpināts. Ļaudis, kas 1844. gadā bija tik vienoti un mīlestības pilni, tagad šo mīlestību bija pazaudējuši. Tie nespēja saprasties un nonāca aukstā atkrišanas stāvoklī. Tik bēdīgs pavērsiens izsmēla visus viņa spēkus. Es redzēju, kā draudžu vadītāji V.Milleru vēroja un uzmanīja. Tie baidījās, ka arī viņš varētu pieņemt trešā eņģeļa vēsti un Dieva baušļus, un, kad tas jau sāka pievērsties no Debesīm nākošajai gaismai, tie izdomāja visdažādākos veidus, kā viņu no tās novērst. Ļaudis pūlējās paturēt viņu tumsā, lai šī vīra iespaids darbotos to pusē, kas pretojās patiesībai. Beigu beigās V.Millers sāka iebilst pret Debesu sūtīto gaismu. Viņš kļūdījās, nepieņemot vēsti, kura pilnībā atklātu piedzīvotās vilšanās iemeslus un izlietu gaismu un godību pār pagātni. Tā atjaunotu viņa izsīkušo enerģiju, iedegtu jaunu cerību un liktu slavēt Kungu. Dievišķās gudrības vietā viņš paļāvās un cilvēcisko, tomēr, atdevis visus spēkus sava Meistara lietai un tagad jau labā vecumā būdams, viņš par to nebija tik atbildīgs kā tie, kas viņu no patiesības atturēja. Tiem par to būs jāatbild; grēks guļ uz viņiem.
Ja Viljams Millers būtu sapratis trešā eņģeļa vēsti, tad daudzas lietas, kas viņam šķita tumšas un noslēpumainas, ātri vien noskaidrotos. Bet brāļi tam apliecināja tik dziļu mīlestību un ieinteresētību, ka grūti bija no tiem šķirties. Viņa sirds sliecās pretī patiesībai, tomēr, redzot, kā brāļi tai pretojas, viņš domāja, kā gan lai novēršas no tiem, ar kuriem plecu pie pleca ir gājis un sludinājis par Kristus atnākšanu? Viņš cerēja, ka šie vīri taču to nevedīs pa maldu ceļiem.
Dievs pieļāva, ka viņš krīt, sātana, nāves valdnieka, varas satriekts, un tā paslēpa viņu kapā no ļaudīm, kuri to pastāvīgi atturēja no patiesības. Arī Mozus kādreiz kļūdījās tieši pie Apsolītās zemes robežām, un, es redzēju, ka tāpat pirms ieiešanas Debesu Kānaānā kļūdījās Millers, kas pavērsa savu iespaidu pret patiesību. Citi viņu pavedināja, citiem par to arī būs jāatbild. Eņģeļi tagad ir nomodā pār šī dārgā Dieva kalpa kapa vietu, un viņš no turienes izies, atskanot pēdējai bazūnei.
ElenaVaita “AGRĪNIE RAKSTI”
