Esmu redzējusi Dieva maigo mīlestību uz savu tautu – tā ir ļoti liela. Es redzēju eņģeļus, kas savus spārnus tur izplestus pār svētajiem. Katram svētajam ir pa sargeņģelim. Kad svētie raudāja, bija vīlušies vai atradās briesmās, tad sargeņģeļi laidās augšup, lai to paziņotu tiem eņģeļiem, kas atradās pilsētā. Tie pārstāja dziedāt un tad Jēzus uzdeva citam eņģelim atgriezties pie pakritušajiem, tos apsargāt un palīdzēt noturēties uz šaurās takas. Kad tie nepievērsa uzmanību eņģeļu centieniem un rūpēm, nepaļāvās to vadībai, bet turpināja maldīties un atstāja patiesības ceļu, tad eņģeļi uz tiem skatījās ar dziļām skumjām un raudāja. Tad tie nesa šo skumjo ziņu augšup, kur visi eņģeļi, kas atradās pilsētā dziļās skumjās raudāja un tad stiprā balsī sacīja: “Amen!” Bet, kad svētie vērsa savas acis uz apsolīto atalgojumu un slavas dziesmās pagodināja Dievu, tad eņģeļi šo priecīgo vēsti nesa uz debesu pilsētu, kur aizkarot savas zelta kokles visi pārējie eņģeļi priecīgā balsī dziedāja: “Aleluja!” un debess velves atbalsoja viņu mīlīgo dziedāšanu.
Svētajā pilsēta valda pilnīga kārtība un harmonija. Visiem eņģeļiem, kam ir uzdots apmeklēt zemi ir zelta karte, kuru tie pie ieiešanas un iziešanas uzrāda eņģeļiem pie pilsētas vārtiem. Debesis ir laba vieta, es vēlētos tur būt, pastāvīgi uzlūkot mīlestības pilno Pestītāju, kas par mani atdeva dzīvību un pārveidoties Viņa līdzībā. Ak, kaut man būtu vārdi, lai aprakstītu nākošās pasaules godību! Man slāpst pēc dzīvības straumēm, kas mūsu Dieva pilsētu padara tik patīkamu.
Kungs man atļāva aplūkot arī citas pasaules. Man tika doti spārni un, kāds eņģelis pavadīja mani uz lielu krāšņu planētu. Zāle tur bija patīkami zaļa un putni dziedāja saldas dziesmas. Šīs vietas iedzīvotāji viens no otra atšķīrās pēc to lieluma, tie bija skaisti, majestātes un mīlestības pilni. Tie bija ļoti līdzīgi Jēzum, viņu sejās staroja svēts prieks, kas atspoguļoja šīs vietas mieru un svētlaimi. Es jautāju vienam no tiem, kāpēc tie ir tik ļoti pārāki par zemes iedzīvotājiem un atbilde bija: “Mēs esam dzīvojuši pilnīgā paklausībā Dieva baušļiem un neesam kļuvuši nepaklausīgi kā tie, kas dzīvo virs zemes.” Tad es redzēju divus kokus un viens izskatījās kā dzīvības koks svētajā pilsētā. Abiem kokiem bija brīnišķīgi augļi, bet no viena tie nedrīkstēja ēst. Tiem bija iespēja ēst no abiem kokiem, bet uz vienu koku bija aizliegums. Tad mani pavadošais eņģelis sacīja: “Neviens šinī vietā nav ēdis no aizliegtā koka, bet, ja tie no tā ēstu, tad tie kristu.” Tad es tiku pārcelta uz kādu citu planētu, kurai bija septiņi mēneši. Tur es redzēju taisno Ēnohu , kas tika paņemts no zemes debesīs. Savā labajā rokā viņš nesa krāšņu palmu, kurai uz katras lapas bija rakstīts: “Uzvara.” Ap viņa galvu bija spīdoši balts vainags uz kura katras lapas vidū bija rakstīts: “Šķīstums”. Lapām apkārt bija dažādas krāsas akmeņi, kas spīdēja spožāk par zvaigznēm un apgaismojot rakstu padarīja to vēl cēlāku. Aizmugurē, pie viņa galvas, bija lente ar ko bija sastiprināts vainags un uz lentes bija rakstīts: “Svētums.” Vainagu rotāja brīnišķīgs kronis, kas spīdēja spožāk par sauli. Es viņam jautāju vai šī vieta ir tā mājvieta, uz kuru viņš tika pacelts no zemes. Viņš sacīja: “Nē, svētā pilsēta ir mans mājoklis, šo vietu es tikai apmeklēju.” Taču viņš šajā vietā jutās tā it kā būtu savās mājās. Es lūdzu mani pavadošo eņģeļi man ļaut palikt šajā vietā. Bet viņš sacīja: “Tev jāiet atpakaļ, bet, ja tu būsi uzticīga, tad tev kopā ar 144 tūkstošiem būs tiesības apmeklēt visas šīs pasaules un redzēt Dieva darbus.
Svētajā pilsēta valda pilnīga kārtība un harmonija. Visiem eņģeļiem, kam ir uzdots apmeklēt zemi ir zelta karte, kuru tie pie ieiešanas un iziešanas uzrāda eņģeļiem pie pilsētas vārtiem. Debesis ir laba vieta, es vēlētos tur būt, pastāvīgi uzlūkot mīlestības pilno Pestītāju, kas par mani atdeva dzīvību un pārveidoties Viņa līdzībā. Ak, kaut man būtu vārdi, lai aprakstītu nākošās pasaules godību! Man slāpst pēc dzīvības straumēm, kas mūsu Dieva pilsētu padara tik patīkamu.
Kungs man atļāva aplūkot arī citas pasaules. Man tika doti spārni un, kāds eņģelis pavadīja mani uz lielu krāšņu planētu. Zāle tur bija patīkami zaļa un putni dziedāja saldas dziesmas. Šīs vietas iedzīvotāji viens no otra atšķīrās pēc to lieluma, tie bija skaisti, majestātes un mīlestības pilni. Tie bija ļoti līdzīgi Jēzum, viņu sejās staroja svēts prieks, kas atspoguļoja šīs vietas mieru un svētlaimi. Es jautāju vienam no tiem, kāpēc tie ir tik ļoti pārāki par zemes iedzīvotājiem un atbilde bija: “Mēs esam dzīvojuši pilnīgā paklausībā Dieva baušļiem un neesam kļuvuši nepaklausīgi kā tie, kas dzīvo virs zemes.” Tad es redzēju divus kokus un viens izskatījās kā dzīvības koks svētajā pilsētā. Abiem kokiem bija brīnišķīgi augļi, bet no viena tie nedrīkstēja ēst. Tiem bija iespēja ēst no abiem kokiem, bet uz vienu koku bija aizliegums. Tad mani pavadošais eņģelis sacīja: “Neviens šinī vietā nav ēdis no aizliegtā koka, bet, ja tie no tā ēstu, tad tie kristu.” Tad es tiku pārcelta uz kādu citu planētu, kurai bija septiņi mēneši. Tur es redzēju taisno Ēnohu , kas tika paņemts no zemes debesīs. Savā labajā rokā viņš nesa krāšņu palmu, kurai uz katras lapas bija rakstīts: “Uzvara.” Ap viņa galvu bija spīdoši balts vainags uz kura katras lapas vidū bija rakstīts: “Šķīstums”. Lapām apkārt bija dažādas krāsas akmeņi, kas spīdēja spožāk par zvaigznēm un apgaismojot rakstu padarīja to vēl cēlāku. Aizmugurē, pie viņa galvas, bija lente ar ko bija sastiprināts vainags un uz lentes bija rakstīts: “Svētums.” Vainagu rotāja brīnišķīgs kronis, kas spīdēja spožāk par sauli. Es viņam jautāju vai šī vieta ir tā mājvieta, uz kuru viņš tika pacelts no zemes. Viņš sacīja: “Nē, svētā pilsēta ir mans mājoklis, šo vietu es tikai apmeklēju.” Taču viņš šajā vietā jutās tā it kā būtu savās mājās. Es lūdzu mani pavadošo eņģeļi man ļaut palikt šajā vietā. Bet viņš sacīja: “Tev jāiet atpakaļ, bet, ja tu būsi uzticīga, tad tev kopā ar 144 tūkstošiem būs tiesības apmeklēt visas šīs pasaules un redzēt Dieva darbus.
E.G.Vaita
AGRĪNIE RAKSTI
