Tuvojoties nometnei, viņš dzirdēja satraukuma troksni, it kā tūlīt vajadzētu sākties kaujai, jo “filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā”. (1. Sam. 17. nod.) Israēls un filistieši nostājās viens otram pretī, armija pret armiju. Dāvids steidzās pie karaspēka un piegājis sveicināja savus brāļus. Kamēr viņš vēl ar tiem runāja, iznāca Goliāts, filistiešu stiprākais vīrs, un apvainojoši izaicināja Israēlu, saukdams, lai israēlieši no savām rindām izvirza kādu vīru, kas divcīņā stātos tam pretī. Savu izaicinājumu viņš vēl atkārtoja, un, kad Dāvids redzēja, ka Israēls baidās, un uzzināja, ka filistietis šo izaicinājumu jau ir izsaucis vairākas dienas, bet neviens stiprs vīrs nav cēlies, lai apklusinātu šo lielībnieku, viņš ļoti uztraucās. Viņā pamodās karsta vēlēšanās aizsargāt dzīvā Dieva godu un savas tautas labo slavu.
Israēla armijas vīri jutās ļoti nomākti. Drosme tos atstāja. Tie sacīja viens otram: “Vai jūs arī esat redzējuši šo vīru, kas še nāk? Viņš nāk ar lamu vārdiem izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu.” Apkaunots un saniknots Dāvids izsaucās: “Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās ar lamu vārdiem izaicināt dzīvā Dieva karapulku?”
Dzirdot šos vārdus, Dāvida vecākais brālis Ēliābs labi saprata izjūtas, kas plosīja jaunekļa dvēseli. Jau kā gans Dāvids bija parādījis reti sastopamu bezbailību, drosmi un spēku. Samuēla noslēpumainā nākšana uz viņu tēva mājām un aiziešana, neko nesakot, brāļos bija pamodinājusi aizdomas par viņa apmeklējuma patieso nolūku. Redzot Dāvidu vairāk pagodinātu par viņiem, tie izjuta greizsirdību un neizturējās vairs pret to ar tādu cieņu un mīlestību, kas atbilstu Dāvida godīgumam un viņa brālīgajām izjūtām. Tie viņu uzskatīja par nenobriedušu ganu zēnu, un šo jautājumu tagad Ēliābs uztvēra kā sava gļēvuma nopelšanu, jo viņš neko nebija mēģinājis darīt, lai apklusinātu šo filistiešu milzi. Vecākais brālis sadusmots izsaucās: “Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā!” Dāvida atbilde bija godbijīga, bet arī noteikta: “Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau bija tikai jautājums.”
Dāvida vārdi tika pateikti ķēniņam, kurš jaunekli aicināja pie sevis. Sauls pārsteigts klausījās avju gana vārdos: “Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!” Sauls centās Dāvidu atrunāt no viņa nodoma, bet jauneklis nepadevās. Viņš atbildēja vienkārši, bez kādas augstprātības atstāstot savus piedzīvojumus, ganot tēva avis: “Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām, tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas.” Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: “Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!” Četrdesmit dienas Israēla pulki bija drebējuši filistiešu milža augstprātīgā izaicinājuma priekšā. Viņu sirds pagura, raugoties uz tā vareno miesas uzbūvi, kura garums bija sešas olektis un viens sprīdis. Viņam galvā bija vara bruņu cepure, un krūšu bruņas, kurās tas bija ietērpies, svēra piecus tūkstošus seķeļu, un arī kājas sedza vara bruņas. Krūšu bruņas bija veidotas no vara platēm, kas pārklāja viena otru līdzīgi zivs zvīņām un savstarpēji bija tik cieši saistītas, lai nekāds šķēps vai bulta nevarētu izdurties cauri. Uz pleciem šis milzis nesa lielu vara šķēpu. “Viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simts seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā.”
Rītos un vakaros Goliāts panācās uz Israēla nometnes pusi un skaļā balsī sauca: “Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas kārtībā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs Saula kalpi? Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai nāk lejā pie manis! Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet ja es viņu pieveikšu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!” Un tad vēl piebilda: “Es esmu šodien zobodamies izaicinājis Israēla karaspēku: dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!”
Kaut gan Sauls atļāva Dāvidam pieņemt Goliāta izaicinājumu, tomēr ķēniņš pavisam maz cerēja, ka šajā drosmīgajā pasākumā Dāvids gūs panākumus. Tika dota pavēle ietērpt jaunekli paša ķēniņa bruņās. Galvā viņam uzlika smagu vara bruņu cepuri, uz krūtīm bruņas un pie sāniem valdnieka zobenu. Tā apbruņojies, viņš devās pildīt savu uzdevumu, bet drīz vien griezās atpakaļ. Rūpju nomākto skatītāju pirmās domas bija, ka Dāvids nolēmis neriskēt ar savu dzīvību, tik nevienādā cīņā stājoties pretī šim nežēlīgajam ienaidniekam. Bet drosmīgajam jauneklim šādas domas nenāca ne prātā. Nonācis pie Saula, viņš lūdza atļauju nolikt šo smago apbruņojumu, teikdams: “Tā es nevaru iet, jo es neesmu paradis.” Viņš novilka ķēniņa apbruņojumu un tā vietā paņēma rokā vienīgi savu spieķi, gana somu un vienkāršu lingu. Izvēlējies no strauta piecus gludus oļus, viņš tos ielika somā un ar lingu rokās tuvojās filistietim. Milzis lepni iznāca uz priekšu, cerēdams sastapt visvarenāko no Israēla karotājiem. Bruņu nesējs gāja tam pa priekšu, un viņš jutās kā tāds, kuram neviens nevar stāties pretī. Pienākot tuvāk Dāvidam, tas ieraudzīja jaunieti, kuru viņa jaunības dēļ vēl varēja saukt par zēnu. Dāvida sejā sārtojās veselība, un, bruņu neaizsargāts, viņa vingrais stāvs runāja tam par labu, tomēr starp viņa jauneklīgo augumu un filistieša masīvo uzbūvi bija liela atšķirība.
Goliāts bija pārsteigts un saniknots. “Un filistietis teica Dāvidam: ”Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?” Tad viņš izgāza pār Dāvidu visbriesmīgākos lāstus, piesaukdams visus dievus, kādus vien pazina. Zobodamies viņš kliedza: “Nāc tikai šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauka zvēriem!”
Dāvids nepiekāpās filistiešu stiprinieka priekšā. Iedams uz priekšu, viņš savam naidīgajam pretiniekam teica: “Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu un ar kaujas vāli, bet es eju tev pretī tā Kunga Cebaota vārdā, kas ir Israēla kara pulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis lamādamies. Šodien tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nokaušu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu kara pulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī sapulcētā kara saime, ka tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!”
Viņa balss noskaņa pauda bezbailību un apgarotā seja izteica uzvaras prieku. Šie vārdi, teikti skaidrā, muzikālā balsī, vēja nesti bija dzirdami klausītāju tūkstošiem, kas gatavojās kaujai. Goliāta dusmas sasniedza visaugstāko pakāpi. Niknumā viņš atgrūda atpakaļ bruņu cepuri, kas aizsargāja pieri, un drāzās uz priekšu, lai atriebtos savam pretiniekam. Isajas dēls gatavojās to saņemt. “Kad nu filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no kara pulku rindām filistietim pretī. Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no turienes akmeni, un viņš to laida ar lingu un ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz mutes pie zemes.”
Abu armiju rindās iestājās apmulsums. Visi bija domājuši, ka nogalināts tiks Dāvids; bet, kad akmens džinkstēdams traucās pa gaisu tieši uz mērķi, tie ieraudzīja vareno karavīru nodrebam un izstiepjam uz priekšu rokas, kā kad viņš pēkšņi būtu kļuvis akls. Milzis sagrīļojās un, paspēris vēl dažus nedrošus soļus, nogāzās zemē kā nocirsts ozols. Dāvids ne mirkli nekavējās. Viņš piesteidzās pie pakritušā filistieša ķermeņa un ar abām rokām satvēra Goliāta smago zobenu. Mirkli iepriekš milzis bija lielījies, ka ar to viņš nocirtīs jaunekļa galvu un atdos tā miesas putniem zem debess. Tagad zobens gan tika pacelts gaisā, bet no ķermeņa noripoja lielībnieka galva. Israēla nometnē atskanēja skaļš gaviļu kliedziens.
Filistiešus pārņēma briesmīgas bailes, un tām sekojošais apjukums noslēdzās ar panisku bēgšanu. Kalnu virsotnes atbalsoja triumfējošo israēliešu kliedzienus, dzenoties pakaļ bēgošajam ienaidniekam; un tie “vajāja filistiešus līdz ielejas piemalei un līdz pat Ekronas pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no karstās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un to nesa uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī”.
Elena Vaita
“Sentēvi un pravieši”
