"Viņa vārdu sauks Imanuēls - Dievs ar mums."
"Kristus vaigā" ir redzama "Dieva godības atziņas" gaisma. (2. Kor. 4:6) No mūžīgiem laikiem Kungs Jēzus Kristus bija viens ar Tēvu. Viņš bija Dieva lieluma un Majestātes attēls, Viņa godības atspīdums. Kristus nāca, lai šo godību atklātu mūsu pasaulei. Viņš nonāca uz grēka aptumšotās zemes, lai nestu Dieva mīlestības gaismu - lai būtu "Dievs ar mums". Tāpēc pravietojumā par Viņu sacīts: "Viņa vārdu sauks Imanuēls".
Kad Jēzus atnāca, lai mājotu mūsu vidū, Viņam Dievs bija jāatklāj gan cilvēkiem, gan eņģeļiem. Viņš bija Dieva Vārds - Dieva domu izteiksme. Lūgšanā par saviem mācekļiem Kristus saka: "Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu vārdu", ka Tu esi "žēlīgs un sirdsmīlīgs Dievs, lēnprātīgs un liels žēlastībā un uzticībā," - "lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos." (Jāņa 17:26) Šo atklāsmi saņēma ne tikai uz zemes dzimušie Dieva bērni. Mūsu mazā pasaule ir Visuma mācību grāmata. Dieva brīnišķīgās žēlastības nodoms un glābjošās mīlestības noslēpums ir temats, kurā "pat arī eņģeļi kāro ieskatīties". (1. Pēt. 1:12) Tas būs viņu mācību priekšmets visā bezgalīgajā mūžībā. Ne tikai atpestītajiem, bet arī nekritušajām būtnēm Kristus krusts būs gan zinātne, gan dziesma. Tad atklāsies, ka Jēzus sejā starojošā godība ir sevi ziedojošas mīlestības godība. Golgātas gaismā būs redzams, ka pašaizliedzīgās mīlestības likums ir dzīvības likums zemei un debesīm, ka no Dieva sirds plūst mīlestība, kas "nemeklē savu labumu", un ka Tā raksturs, kas mīt cilvēkiem nepieejamā gaismā, ir atklāts lēnprātīgajā un pazemīgajā Pestītājā.
Sākumā Dievs atklājās visos radīšanas darbos. Kristus izplēta debesis un lika pamatu zemei. Viņa roka novietoja izplatījumā debesu ķermeņus un veidoja puķes laukā. "Ar savu spēku" Viņš nostiprināja kalnus, "Viņam pieder jūra, jo Viņš to ir radījis". (Ps. 65:7; 95:5) Viņš bija tas, kas zemi pārklāja ar brīnišķīgu skaistumu un gaisu piepildīja ar dziesmām. Uz visām lietām virs zemes, gaisā un debesīs Viņš rakstīja vēsti par Tēva mīlestību.
Šobrīd grēks ir izkropļojis Dieva pilnīgo darbu, tomēr šis rokraksts paliek. Pat vēl tagad visas radītās lietas liecina par Viņa augsto godību. Izņemot cilvēka savtīgo sirdi, nekas nedzīvo tikai pats sev. Nav neviena putna gaisā, neviena dzīvnieka virs zemes, kas nekalpotu kādai citai dzīvībai. Nav nevienas lapiņas mežā, neviena sīka zāles stiebriņa, kas nepildītu kādu uzdevumu. Katrs koks, katrs krūms, katra lapa izdala tos dzīvībai nepieciešamos elementus, bez kuriem nevarētu eksistēt ne cilvēks, ne dzīvnieks, bet cilvēks un dzīvnieks savukārt sekmē koku, krūmu un lapu attīstību. Ziedi izplata smaržu un uzplaukst savā krāšņumā par svētību pasaulei. Saule izlej savu gaismu, lai iepriecinātu tūkstošiem pasauļu. Arī okeāns, kurš pats apgādā katru strautu un avotu, saņem ūdeni no visām zemēm; tas saņem, lai dotu. Migla, uzkāpdama no dziļumiem, atkal nolīst lietus straumēs, slacīdama zemi, lai tā zaļotu un nestu augļus.
Pat godības eņģeļi rod prieku dodot. Tie līksmojas, kad ar mīlestību un nenogurstošu modrību drīkst rūpēties par kritušām un nesvētām dvēselēm. Debesu būtnes skar cilvēku sirdis. Tās šai tumšajai pasaulei nes gaismu no Debesu pagalmiem. Laipni un pacietīgi kalpodamas, tās ietekmē cilvēka garu, lai pazudušajam nodrošinātu visciešāko sadraudzību ar Kristu.
Bet pāri visām šīm mazākajām izpausmēm mēs Dievu saskatām Jēzū. Uzlūkojot Jēzu, mēs ieraugām, ka devīgums ir Dieva godības izpausme. "Es neko nedaru no sevis," sacīja Kristus. "Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā." "Es nemeklēju savu godu", bet Tā godu, kas Mani sūtījis. (Jāņa 8:28; 6:57; 8:50; 7:18) Šajos vārdos ir izteikts lielais princips, Visuma dzīvības priekšnosacījums. Kristus visas lietas saņēma no Dieva, bet Viņš ņēma, lai dotu. Tas pats notiek Debesīs, kur Viņš kalpo visām radītajām būtnēm - caur mīļoto Dēlu visus aizsniedz Tēva dzīvība; caur Dēlu tā arī atgriežas pie sava Pirmavota, pārvērtusies par slavu, līksmu kalpošanu un mīlestības izpausmi. Tā Kristū noslēdzas svētību riņķojums, atklādams lielā Devēja raksturu, dzīvības pamatlikumu.
Tomēr tieši Debesīs šis likums tika pārkāpts. Grēks radās no pašlabuma meklēšanas. Lucifers, sedzošais ķerubs, vēlējās būt pirmais Debesīs. Viņš tīkoja sagrābt varu pār Debesu būtnēm, lai tās atrautu no Radītāja un iegūtu sev viņu pielūgsmi. Tādēļ viņš nepareizi attēloja Dievu, piedēvēdams Viņam pašpaaugstināšanās tieksmi. Mīlošajam Radītājam viņš centās piedēvēt tās ļaunās rakstura īpašības, kas piemita viņam pašam. Tā sātans pievīla eņģeļus, un tā viņš pievīla arī cilvēkus. Viņš pamudināja tos apšaubīt Dieva Vārdu un neuzticēties Viņa labajam prātam. Tādēļ, ka Dievs ir taisns un bijājams savā varenībā, sātans panāca, ka šīs būtnes Viņu sāka uzskatīt par bargu un nepiedodošu. Tā savā dumpī pret Radītāju viņš iesaistīja arī cilvēkus, un pār pasauli nolaidās ciešanu nakts.
Pasauli aptumšoja nepareizs priekšstats par Dievu. Lai izkliedētu tumšās ēnas un cilvēci vestu atpakaļ pie Dieva, sātana viltus vara bija jālauž. To nevarēja veikt ar spēku. Spēka pielietošana ir pretstatā Dieva pārvaldes principiem; Dievs vēlas, lai Viņam kalpotu mīlestībā, bet mīlestībai nevar pavēlēt. Mīlestību nevar iegūt ar varu vai autoritāti - mīlestību spēj izraisīt vienīgi mīlestība. Pazīt Dievu nozīmē mīlēt Viņu. Dieva raksturam vajadzēja atklāties pretstatā sātana raksturam. Ir tikai viens, kurš Visumā varēja veikt šo uzdevumu. To spēja vienīgi Tas, kurš pazina Dieva mīlestības augstumu un dziļumu. Pār tumšo pasaules nakti bija jāuzlec Taisnības Saulei, lai cilvēce saņemtu "dziedinājumu no šīs Saules spārnu gaismas". (Mal. 3:20)
Mūsu pestīšanas plāns nebija kāda vēlāk radusies doma; tas nav pēc Ādama krišanas izstrādāts plāns. Tajā atklājās "noslēpums, kas mūžiem bijis neizpausts". (Rom. 16:25) Pestīšanas plānā atklājās tie principi, kas kopš mūžīgiem laikiem ir bijuši Dieva troņa pamats. Jau sākumā Dievs un Kristus zināja, ka sātans atkritīs un ka ar savu viltus varu tas panāks cilvēku krišanu. Dievs nebija noteicis, ka jārodas grēkam, bet Viņš jau iepriekš paredzēja tā rašanos un sagatavojās šai šausmīgajai iespējai. Dievs tik ļoti mīlēja šo pasauli, ka apsolīja dot savu vienpiedzimušo Dēlu, "lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību". (Jāņa 3:16)
Lucifers bija sacījis: "Es paaugstināšu savu goda krēslu pār Dieva zvaigznēm (..), Visaugstākajam es līdzināšos." (Jes. 14:13,14) Bet Kristus, Dievs būdams, "neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs". (Filip. 2:6,7)
Tas bija brīvprātīgs upuris. Jēzus varēja palikt pie Tēva. Viņš varēja paturēt Debesu godību un eņģeļu pielūgsmi, taču izvēlējās nodot scepteri Tēva rokās un nokāpt no Visuma troņa, lai nestu gaismu un dzīvību tiem, kas mīt tumsā un kam draud bojāeja.
Gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu Debesīs no Dieva troņa atskanēja noslēpumaini svinīga balss - "Raugi, Es nāku." "Upurus un dāvanas (..) Tu neesi gribējis, bet miesu Tu Man esi radījis (..). Raugi, Es nāku, - grāmatā par Mani ir rakstīts - Tavu prātu darīt, ak Dievs!" (Ebr. 10:5-7) Šajos vārdos ir pasludināts no mūžīgiem laikiem apslēptā nodoma piepildījums. Kristus gatavojās nākt šajā pasaulē kā cilvēks. Viņš saka: "Miesu Tu Man esi radījis." Ja Jēzus būtu nācis ar to godību, kas Viņam bija pie Tēva pirms pasaules radīšanas, mēs nevarētu izturēt Viņa klātbūtnes gaismu. Lai mēs spētu Kristu uzlūkot un tomēr neietu bojā, Viņa godība tika apslēpta. Viņa dievība ietērpās cilvēka miesā - neredzamā godība redzamā cilvēka veidā.
Par šo lielo nodomu jau agrāk vēstīja dažādas līdzības un simboli. Dievu atklāja krūms, kurā Kristus parādījās Mozum. Dievības ainojumam izraudzītais simbols bija neievērojams, šķietami nepievilcīgs krūms, kas uzņēma Bezgalīgo. Visžēlīgais Dievs savu godību ietērpa visvienkāršākajā līdzībā, lai Mozus, to uzlūkojot, paliktu dzīvs. Tāpat padebeša stabā dienā un uguns stabā naktī Dievs satikās ar Israēlu, atklādams cilvēkiem savu gribu un dāvādams tiem žēlastību. Lai viss redzētais nesatriektu mirstīgā cilvēka vājo uztveri, Dieva godība bija tīta mākonī, un Viņa majestāte tika aizplīvurota. Arī Kristum bija jānāk "mūsu zemības miesā", cilvēka līdzībā. (Filip. 3:21) Pasaules acīs Viņam nebija nekāda skaistuma, kas ļaudīm būtu paticis, un tomēr Viņš bija iemiesots Dievs, Debesu un zemes gaisma. Lai Viņš varētu tuvoties sāpju un kārdināšanu apņemtiem cilvēkiem, Viņa godība bija aizplīvurota, Viņa lielums un majestāte - paslēpti.
Ar Mozus starpniecību Dievs Israēlam pavēlēja: "Un tiem būs taisīt svētnīcu, kurā Es varētu mājot viņu vidū." (2. Moz. 25:8) Tā Viņš mājoja savas tautas vidū svētnīcā. Visā viņu nogurdinošajā tuksneša ceļojumā ar tiem bija Dieva klātbūtnes simbols. Lai dzīvotu mūsu vidū un iepazīstinātu mūs ar savu dievišķo raksturu un dzīvi, arī Kristus savu telti uzcēla blakus cilvēku teltīm. "Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū (..)." (Jāņa 1:14)
Tā kā Kristus dzīvoja mūsu vidū, mēs zinām, ka Dievs pazīst cilvēku pārbaudījumus un jūt līdzi viņu bēdās. Katrs Ādama dēls un meita var saprast, ka mūsu Radītājs ir grēcinieku Draugs. Katrā žēlastības izpausmē, katrā iepriecinošā apsolījumā, katrā mīlestības darbā, katrā dievišķā valdzinājumā, ko sniedz Pestītāja zemes dzīve, mēs redzam, ka "Dievs ir ar mums".
Sātans Dieva mīlestības likumus pasniedz kā egoisma likumus. Viņš apgalvo, ka mums nav iespējams paklausīt tā prasībām. Mūsu pirmvecāku krišanā ar tai sekojošajām ciešanām viņš apvaino Radītāju, panākdams, ka par grēka, ciešanu un nāves cēloni cilvēki uzskata Dievu. Jēzum bija jāatmasko šī viltība. Dzīvojot mūsu vidū, Viņam bija jāparāda paklausības piemērs. Tādēļ Viņš pieņēma mūsu dabu un izjuta visus mūsu pārdzīvojumus. "Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam." (Ebr. 2:17) Ja mums būtu jāpanes kaut kas, ko Jēzus nebūtu izturējis, tad sātans teiktu, ka Dieva spēks šajā lietā mums nav pietiekams. Tāpēc Jēzus tika "tāpat [kā mēs] kārdināts visās lietās". (Ebr. 4:15) Viņš izturēja katru pārbaudījumu, kam mēs esam pakļauti. Viņš savā labā neizmantoja nekādu spēku, kas nebūtu brīvi pieejams arī mums. Kā cilvēks Kristus sastapās ar kārdināšanām un uzvarēja tās Dieva dotajā spēkā. Viņš saka: "Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī." (Ps. 40:9) Kad Jēzus gāja pie ļaudīm, darīdams labu un dziedinādams visus sātana nomocītos, Viņš tiem atklāja Dieva likumu raksturu un savas kalpošanas būtību. Viņa dzīve liecina, ka arī mums ir iespējams paklausīt Dieva likumiem.
Ar savu cilvēcisko dabu Kristus aizsniedza cilvēci, bet ar dievišķo dabu Viņš satvēra Dieva troni. Kā Cilvēka Dēls Viņš mums rādīja paklausības piemēru, bet kā Dieva Dēls Viņš dod spēku paklausīt. Tas bija Kristus, kas no ērkšķu krūma pie Horeba kalna runāja uz Mozu, sacīdams: "ES ESMU, kas ES ESMU (..). Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: "ES ESMU" - tas mani sūtījis pie jums." (2. Moz. 3:14) Tā bija Israēla atbrīvošanas ķīla. Kad Kristus nāca "cilvēka līdzībā", Viņš sevi pasludināja par "ES ESMU". Betlēmes Bērns, lēnprātīgais un pazemīgais Pestītājs ir Dievs, "parādīts miesā". (1. Tim. 3:16) Mums Viņš saka: "ES ESMU Labais Gans", "ES ESMU Dzīvā Maize", "ES ESMU Ceļš, Patiesība un Dzīvība". (Jāņa l0:11; 6:51; 14:6) "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes." (Mat. 28:18) Es esmu visu apsolījumu nodrošinājums. Es Esmu - tāpēc nebaidieties! "Dievs ar mums" - tā ir ķīla atbrīvošanai no grēka, drošība, ka mēs spēsim paklausīt Debesu likumiem.
Pieņemdams cilvēka miesu, Kristus atklāja raksturu, kas ir pretējs sātana raksturam. Tomēr pa pazemošanās ceļu Kungs gāja vēl tālāk, jo, "cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!" (Filip. 2:8) Kā augstais priesteris noliek savas krāšņās virspriestera drēbes, lai izpildītu kalpošanas darbu parastajā priestera baltajā linu tērpā, tā Kristus kļuva par kalpu un pienesa upuri, pats būdams gan Priesteris, gan Upuris. "Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts." (Jes. 53:5)
Pret Kristu izturējās tā, kā bijām pelnījuši mēs, lai pret mums savukārt varētu izturēties tā, kā ir pelnījis Viņš. Viņš saņēma sodu par mūsu grēkiem, kuru nebija pelnījis, lai mēs saņemtu Viņa taisnību, kuru neesam pelnījuši. Jēzus izcieta mūsu nāvi, lai mēs saņemtu Viņa dzīvību. "Caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti."
Ar savu dzīvi un nāvi Kristus ir panācis pat vairāk nekā atjaunošanu no grēka posta. Sātans vēlējās, lai cilvēks no Dieva tiktu pilnīgi atšķirts, bet Kristū mēs ar Dievu tiekam savienoti vēl ciešāk nekā, ja mēs nekad nebūtu krituši. Tādēļ, ka Pestītājs ir pieņēmis mūsu dabu, Viņu ar cilvēci saista nesaraujamas saites. Viņš ar mums ir savienojies uz mūžīgiem laikiem. "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu (..)." (Jāņa 3:16) Dievs savu Dēlu deva ne tikai tādēļ, lai Viņš nestu mūsu grēkus un mirtu kā mūsu upuris. Dievs Viņu deva kritušajai cilvēcei, lai apstiprinātu savu mūžam nemainīgo miera nodomu. Dievs deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņš kļūtu par cilvēku dzimtas locekli un uz visiem laikiem paturētu savu cilvēcisko dabu. Tā ir ķīla, ka Dievs pildīs doto vārdu. "Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem." Sava Dēla personā Dievs ir pieņēmis cilvēka dabu un to ienesis visaugstākajās Debesīs. "Cilvēka Dēls" ir līdzvaldītājs Visuma tronī. "Cilvēka Dēls" ir Tas, kura Vārds top saukts "Brīnišķais padoma Devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera Lielkungs". (Jes. 9:5) "ES ESMU" ir Starpnieks starp Dievu un cilvēci, jo Viņš ir satvēris abus. Tas, kurš ir "svēts, bez ļaunuma, neaptraipīts, atšķirts no grēciniekiem", nekaunas mūs saukt par brāļiem. (Ebr. 7:26) Kristū cilvēces ģimene ir savienota ar Debesu ģimeni. Pagodinātais Kristus ir mūsu brālis. Debesis ir ieslēgtas cilvēcē, un cilvēce ir ieslēgta Bezgalīgās Mīlestības skavās.
Par saviem ļaudīm Dievs saka: "Kā dārgakmeņi pieres rotā viņi mirdzēs Viņa zemē. Jo cik daudz gan viņos ir laba, cik daudz viņos ir skaista!" (Cak. 9:16,17) Atpestīto pagodināšana būs mūžīga liecība par Dieva žēlastību. "Nākamajos laikmetos" Viņš mums parādīs "savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību" Jēzū Kristū, lai "visām varām un spēkiem Debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma. Jo tā tam bija jānotiek pēc Viņa mūžīgā nodoma, ko Viņš piepildījis mūsu Kungā Kristū Jēzū." (Ef. 2:7; 3:10,11)
Kristus pestīšanas darbs attaisno Dieva varu. Visvarenais atklājas kā mīlestības Dievs. Sātana apsūdzības ir atspēkotas un viņa raksturs - atmaskots. Sacelšanās nekad vairs nevar atkārtoties. Nekad vairs Visumā nevar ienākt grēks. Uz mūžīgiem laikiem visi ir pasargāti no atkrišanas. Sevi upurējošā mīlestība ar nesaraujamām saitēm zemes un Debesu iemītniekus savieno ar Radītāju.
Pestīšanas darbs tiks pabeigts. Tur, kur vairojās grēks, Dieva žēlastība ir vēl vairāk vairojusies. Tieši zeme, ko sātans uzskatīja par savu, būs ne tikai atpirkta, bet pat paaugstināta. Mūsu mazā pasaule, kas atrodas zem grēka lāsta, šis vienīgais tumšais traips krāšņajā Dieva radībā, tiks pagodināta pāri visām citām pasaulēm Visumā. Šeit, kur Dieva Dēls mājoja cilvēka miesā, kur dzīvoja, cieta un mira Godības Ķēniņš - jā, tieši šeit, kad Viņš visu atjaunos, būs "Dieva mājoklis pie cilvēkiem", "Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem". (Atkl. 21:3) Staigādami Kunga gaismā, atpestītie visā mūžībā slavēs Dievu par Viņa neizsakāmi lielo dāvanu - Imanuēlu, "Dievu ar mums".
Elena Vaita
Nodaļa no grāmatas “LAIKMETU ILGAS”
