Ticība ir uzticēšanās Dievam — ticēšana, ka Viņš mūs mīl un vislabāk zina, kas mums nāk par labu. Tāda ticība mūsu pašu ceļu vietā liek mums pieņemt Viņa ceļu. Mūsu nezināšanas vietā tā pieņem Viņa gudrību, mūsu vājības vietā Viņa spēku, mūsu grēcīguma vietā Viņa taisnību. Mūsu dzīvība, mēs paši jau Viņam piederam; ticība atzīst Viņa īpašuma tiesības un satver to svētības.
Patiesīgumu, godprātību, šķīstību ir apzīmējuši par dzīves panākumu noslēpumiem. Tā ir ticība, kas dara šos pamatlikumus par mūsu daļu.
Katra laba tieksme vai cenšanās ir Dieva dāvana. Ticība saņem no Dieva to dzīvību, kas vienīgi var izsaukt īstu pieaugšanu un krietnumu.
Vajadzētu labi noskaidrot, kā parādīt ticību. Katram Dieva apgalvojumam ir savi noteikumi. Ja mēs esam labprātīgi pildīt Viņa gribu, viss Viņa spēks pieder mums. Lai kādu dāvanu Viņš apsolītu, tā atrodama apsolījumā pašā: “Sēkla ir Dieva vārds.” Tikpat noteikti, kā ozols atrodams zīlē, tā Dieva dāvanas atrodamas Viņa apsolījumā. Ja mēs pieņemam apsolījumu, tad mums ir dāvana. Ticība, kas mūs dara spējīgus saņemt Dieva dāvanas, jau pati par sevi ir Dieva dāvana, kas zināmā mērā ir dota līdzi katrai cilvēcīgai būtnei. Tā aug, ja mēs to vingrinām, piesavinoties Dieva vārdu. Lai stiprinātu ticību, mums to bieži jāpieskaņo Dieva vārdam.
Еlena Vaita
AUDZINĀŠANA
