Kristīgā dzīve nav kāda izmaiņa vai uzlabojums vecajā dabā, bet gan pilnīgi pārveidota, jauna realitāte. Ir jānomirst savam es un grēkam un jāsākas pilnīgi jaunai dzīvei, bet šo pārmaiņu var panākt vienīgi Svētā Gara brīnumus darošais spēks.
Kad Nikodēms joprojām nespēja visu aptvert, savas domas ilustrēšanai Jēzus izlietoja vēju.
"Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņa pūšanu, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara." (Jāņa 3:8)
Vēju var sadzirdēt koku zaros, kad tas čabina lapas un ziedus, tomēr pats tas paliek neredzams, un neviens cilvēks nezina, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tāpat ir ar Svētā Gara darbību sirdī.
To nav iespējams izskaidrot vairāk kā vēja kustību. Cilvēks droši vien nevarēs pateikt ne noteiktu laiku, ne vietu, nespēs izsekot visiem apstākļiem savas atgriešanās procesā, bet tas vēl nenozīmē, ka viņš nav atgriezies. Tieši ar tādu neredzamu, vējam līdzīgu spēku, Kristus pastāvīgi iedarbojas uz sirdi. Pamazām, varbūt pat cilvēkam pašam to neapzinoties, rodas ietekme, kas dvēseli velk pie Kristus. Tā var rasties, domājot par Viņu, lasot Svētos Rakstus vai klausoties sludinātāja vārdus. Tad piepeši Gars nāk ar tiešu aicinājumu, un sirds ar prieku nododas Jēzum. Daudzi to uzskata par pēkšņu atgriešanos, bet tas ir ilgas Dieva Gara darbības rezultāts, ilgstošs process.
Kaut gan pats vējš ir neredzams, tomēr tā izraisītās darbības sekas ir redzamas un jūtamas.
Tāpat arī Svētā Gara darbība atklāsies ikviena tāda cilvēka rīcībā, kas būs sajutis Viņa glābjošo spēku. Kad Dieva Gars iemājo sirdī, Tas pārveido dzīvi. Grēcīgas domas tiek aizdzītas, ļauni darbi atstāti, un mīlestība, pazemība un miers ieņem dusmu, skaudības un strīdu vietu. Skumjas nomaina prieks, un seja atspoguļo Debesu gaismu. Neviens neredz to roku, kas paceļ nastu, nedz arī gaismu, kas nolaižas no Debesu pagalmiem. Ticībā nododoties Dievam, dvēsele saņem svētības. Tad spēks, ko neviena cilvēka acs nevar saskatīt, rada jaunu būtni pēc Dieva līdzības.
Mūsu ierobežotajam prātam nav iespējams saprast atpestīšanas darbu. Tā noslēpums pārsniedz cilvēka apziņas robežas. Tikai tas, kas no nāves ir pārcelts dzīvībā, kaut cik aptver šo dievišķo īstenību. Atpestīšanas sākumu mēs varam iepazīt jau šeit, savos personīgajos piedzīvojumos, bet tā sekas sniedzas mūžības laikmetos.
Elena Vaita
Vēstis jaunatnei
