„Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksiet debesu valstībā” (Mat. 5:20)
Rakstu mācītāji un farizeji ne tikai Kristu, bet arī Viņa mācekļus apsūdzēja par grēciniekiem, jo tie neievēroja rabīnu ceremonijas un ieražas. Mācekļi bieži vien bija apjukuši un uztraukti par to cilvēku apvainojumiem un paļām, kurus bija pieraduši godāt kā reliģiskos skolotājus. Jēzus viņiem atklāja šo vilšanos. Viņš izskaidroja, ka taisnošana, uz kuru farizeji tik ļoti balstījās, ir bezvērtīga. Jūdu nācija bija uzstādījusi prasību būt īpaša, uzticīga tauta, pie kuras Dievam labs prāts, bet Kristus rādīja, ka viņu reliģijai trūkst glābjošas ticības. Visa viņu balstīšanās uz dievbijību, cilvēku izgudrojumi un ceremonijas, pat lielīgā bauslības ārējo formu piepildīšana nevarēja tos svētot. Viņiem nebija ne šķīstas sirdis, ne cēlā, Kristum līdzīgā rakstura.
Burta reliģija nespēj dvēselei dot saskaņu ar Dievu. Farizeju cietā, bargā, tradicionālā kalpošana bez jebkādas pazemības, mīlestības un maiguma grēciniekiem bija tikai piedauzības akmens. Tie bija kā nederīga sāls, jo viņu iespaidam nebija spēka pasargāt pasauli no samaitāšanas. Tikai patiesā ticība, "kas darbojas mīlestībā" (Gal. 5:6), spēj šķīstīt dvēseli. Tā ir kā raugs, kas pārvērš raksturu.
Visas šīs patiesības jūdiem būtu bijis jāmācās no praviešu rakstiem. Jau pirms vairākiem gadsimtiem dvēseles sauciens pēc salīdzināšanās ar Dievu bija atradis atbildi pravieša Mihas vārdos: "Kādā kārtā lai es tuvojos tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? Vai var iegūt tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošiem eļļas straumju? Jeb vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, manas miesas auglis par manas dvēseles grēkiem? Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko tas Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, īstenot dzīvē mīlestību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!" (Mihas 6:6-8).
Pravietis Hozeja farizeju būtību apzīmēja šādiem vārdiem: "Izraēls bija kā zaļojošs un sastīgojis kupls vīna koks, kas nesa savus augļus. Bet jo vairāk viņam bija augļu, jo vairāk viņam bija sacelts ziedokļu svešiem dieviem, un kur vien zeme bija labāka, tur viņi uzcēla skaistākos pielūgsmes stabus saviem elkiem." (Hoz. 10:1). Pašu iekārtotajā dievkalpojumā viņi patiesībā kalpoja paši sev. Viņu taisnība bija kā rezultāts pašu centieniem turēt bauslību pēc personiskiem ieskatiem, lai apmierinātu savu patmīlību. Tāpēc tā nevarēja būt labāka nekā viņi paši. Pūloties kļūt svēti, viņi mēģināja netīru padarīt par tīru. Dieva likumi ir tikpat svēti un pilnīgi kā pats Dievs. Tie cilvēkiem atklāj Dieva taisnību. Cilvēkam pašam ir neiespējami turēt Dieva likumus, jo cilvēka daba ir samaitāta, izkropļota un nemaz nelīdzinās Dieva raksturam. Patmīlīgas sirds darbi ir nešķīsti, un "visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps" (Jes. 64:6).
Kaut arī bauslība ir svēta, tomēr jūdi nespēja iegūt taisnību, saviem spēkiem pūloties to izpildīt. Kristus mācekļiem, ja viņi vēlas nonākt Dieva valstībā, ir vajadzīga savādāka taisnība nekā farizeju taisnība. Dievs tiem savā Dēlā piedāvā pilnīgu bauslības taisnību. Ja viņi atvērtu savas sirdis un uzņemtu Kristu, tad Dieva dzīvība un Viņa mīlestība iemājotu tur, pārveidojot tos Dieva līdzībā. Tādā veidā taisnību, ko prasa bauslība, viņi saņemtu kā brīvu Dieva dāvanu. Bet farizeji atmeta Kristu, "aplam saprazdami dievišķo taisnību, viņi centušies celt savējo" (Rom. 10:3). Viņi nepakļāvās Dieva taisnībai.
Jēzus turpināja rādīt saviem klausītājiem, ko nozīmē turēt Dieva baušļus, — ka tā ir Kristus rakstura atspoguļošana, līdzīgi kā Viņā katru dienu atklājās Dievs.
Elena Vaita
Kristus kalna svētruna
