Kad Jēzus saviem mācekļiem atklāja Jeruzālemes likteni un otrās adventes ainas, Viņš jau iepriekš darīja zināmus arī savu ļaužu piedzīvojumus, sākot no tā laika, kad Kungs tiem tiks atņemts, līdz Viņa atgriešanās dienai spēkā un godībā, lai tos atbrīvotu. No Eļļas kalna Pestītājs skatīja visas vētras, kas uzbruks apustuļu draudzei, un, raugoties vēl tālākā nākotnē, Viņa acis redzēja nežēlīgus, postošus negaisus, kas nākamajos tumsas un vajāšanu gadsimtos brāzīsies pār uzticīgajiem sekotājiem. Dažos īsos, ārkārtīgi nozīmīgos izteicienos Viņš jau iepriekš darīja zināmu, kādu daļu šīs pasaules valdnieki iemērīs Dieva draudzei. (Mat. 24:9,21,22) Kristus sekotājiem jāmin tā pati pazemojumu, negoda un ciešanu taka, pa kuru gāja viņu Meistars. Naids, kas dega pret pasaules Glābēju, vērsīsies arī pret tiem, kas ticēs Viņa Vārdam.
Pirmkristiešu draudzes vēsture liecina, ka Pestītāja vārdi tiešām ir piepildījušies. Pret Kristu Viņa sekotāju personā savienojās zemes un elles varas. Pagānisms saprata, ka, ja uzvarēs Evaņģēlijs, tad tā tempļus un altārus noslaucīs no zemes, tāpēc tas sakopoja visus spēkus kristietības iznīcināšanai. Tā aizdegās vajāšanu ugunis. Kristiešiem atņēma viņu īpašumus un pašus izdzina no dzimtenes. Viņi izturēja "smagu ciešanu cīņu". (Ebr. 10:32) Viņi pacieta (40) "izsmieklu un pātagu sitienus, pat važas un cietumu". (Ebr. 11:36-38) Liels skaits savu liecību apzīmogoja ar asinīm. Bez žēlastības nogalināja dižciltīgos un vergus, bagātos un nabagos, izglītotos un neizglītotos.
Vajāšanas, kas iesākās Nerona valdīšanas laikā, kad mocekļa nāvē mira Pāvils, ar lielāku vai mazāku niknumu turpinājās vairākus gadsimtus. Kristiešus nepatiesi apsūdzēja visatbaidošākajos noziegumos un paziņoja, ka lielās nelaimes – bads, mēris un zemestrīces – ir radušās viņu dēļ. Tiem kļūstot par vispārēja naida un aizdomu objektu, tūlīt arī radās ļaudis, kas peļņas dēļ nodeva nevainīgus cilvēkus. Tos notiesāja kā dumpiniekus, kas sacēlušies pret impēriju, kā reliģijas ienaidniekus un sabiedrībai kaitīgus elementus. Ļoti daudzus izveda pie plēsīgiem zvēriem vai dzīvus sadedzināja amfiteātros. Dažus piesita krustā, citus ietina savvaļas dzīvnieku ādās un nometa arēnā, kur tos saplosīja suņi. Bieži vien viņu sodīšana izvērtās par vislielāko līksmības brīdi tautas svētku laikā. Milzīgi ļaužu pulki nāca, lai mielotu acis pie šiem skatiem, ar smiekliem un aplausiem sveicot mirstošo kristiešu nāves mokas.
Lai kur arī Kristus sekotāji meklēja patvērumu, visur viņus vajāja kā plēsīgus zvērus. Tie bija spiesti slēpties vientuļās un neapdzīvotās vietās. "Trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti, viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem, alām un zemes aizām." (Ebr. 11:36-38) Daudziem tūkstošiem pajumti sniedza katakombas. Ārpus Romas pilsētas zem uzkalniem zemē un klintīs bija izraktas garas galerijas, kuru noslēpumainais un sarežģītais tīklojums sniedzās vairākas jūdzes aiz pilsētas mūriem. Šajās apakšzemes patvēruma vietās Kristus sekotāji apglabāja savus mirušos, un šeit atrada mājas tie, kas tika turēti aizdomās vai pasludināti ārpus likuma. Kad Dzīvības Devējs modinās visus, kuri būs cīnījušies labo ticības cīņu, tad no šīm drūmajām alām iznāks daudzi Kristus dēļ par mocekļiem kļuvušie cilvēki.
(41) Šie Jēzus liecinieki savu ticību saglabāja neaptraipītu pat visniknākajās vajāšanās. Lai gan viņiem bija atņemtas visas ērtības, nolaupīta saules gaisma un viņu mājvieta atradās tumšā, bet draudzīgā zemes klēpī, tie tomēr nesūdzējās. Ar vārdiem, kas pauda ticību, pacietību un cerību, viņi cits citu stiprināja panest dažāda veida trūkumu un bēdas. Visu laicīgo priekšrocību zaudēšana nespēja tos piespiest atteikties no uzticības Kristum. Smagie pārbaudījumi un vajāšanas bija tikai kā pakāpieni, kas tos tuvināja mieram un atalgojumam.
Daudzi, līdzīgi Dieva kalpiem senatnē, tika "mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu labāku augšāmcelšanos". (Ebr. 11:35, Glika tulk.) Tie atsauca atmiņā sava Meistara vārdus, ka, ja viņi tiek vajāti Kristus dēļ, tad tiem jābūt sevišķi līksmiem, jo liela būs alga Debesīs, tādēļ ka pirms viņiem tāpat ir vajāti pravieši. Tie priecājās, ka ir atrasti cienīgi ciest par patiesību, un tā no sprakstošajām liesmām atskanēja uzvaras dziesmas. Ticībā skatoties uz augšu, tie redzēja Kristu un Viņa eņģeļus ar visdziļāko interesi vērojam un atzinīgi novērtējam uzticīgo nelokāmību. Tiem bija dzirdami pie Dieva troņa teiktie vārdi: "Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu." (Atkl. 2:10)
Veltīgi sātans pūlējās ar varmācību iznīcināt Kristus draudzi. Lielā cīņa, kurā Jēzus mācekļi atdeva dzīvību, neizbeidzās šiem uzticīgajiem karognesējiem krītot savā postenī. Zaudējumi sniedza uzvaru. Dieva strādniekus nonāvēja, bet Viņa darbs pastāvīgi gāja uz priekšu. Evaņģēlijs izplatījās arvien tālāk un tālāk, un tā piekritēju skaits ik dienas vairojās. Tas iespiedās apgabalos, kas nebija aizsniedzami pat Romas ērglim. Uzrunādams pagānu valdniekus, kas vēlējās pastiprināt vajāšanas, kāds kristietis pārliecinoši sacīja: "Jūs varat mūs nokaut, spīdzināt, nolādēt (..). Jūsu netaisnā rīcība tikai pierāda, (42) ka mēs esam nevainīgi (..). Jūsu nežēlība jums neko nedod." Ar to aicinājums citiem atzīt viņu pārliecību ieguva tikai vēl lielāku spēku. "Jo biežāk jūs mūs nopļaujat, jo straujāk aug mūsu skaits; kristiešu asinis ir sēkla." (1)
Tūkstošus ieslodzīja cietumā un nonāvēja, bet viņu vietā nāca citi. Ticības dēļ nomocītie kļuva par Kristus īpašumu, jo Viņš tos atzina par uzvarētājiem. Tie bija cīnījušies labo cīņu, un, Kristum atnākot, viņi saņems godības vainagu. Pārdzīvotās ciešanas vadīja kristiešus tuvāk vienu otram un arī viņu Glābējam. Iespaidīgā priekšzīme un mirstot nodotā liecība nepārtraukti runāja par labu patiesībai, un tur, kur to vismazāk gaidīja, sātana pavalstnieki atstāja viņa rindas un nostājās zem Kristus karoga.
Tāpēc sātans, cenzdamies cīņu pret Dieva pārvaldību padarīt sekmīgāku, savu karogu sāka pacelt pašās kristiešu draudzēs. Ja viņam te izdotos piekrāpt Kristus sekotājus un panākt, ka tie izpelnās Dieva nepatiku, tad tie zaudētu savu spēku un izturību, kļūstot par viegli iegūstamu laupījumu.
Lielais pretinieks tagad ar viltību centās sasniegt to, ko viņam nebija izdevies panākt ar spēku. Vajāšanas mitējās, un to vietā stājās laicīgas labklājības un pasaulīga goda bīstamie vilinājumi. Elku pielūdzēji tika pārliecināti pieņemt daļu no kristīgās ticības, tajā pašā laikā atmetot citas ļoti svarīgas patiesības. Tie atklāti paziņoja, ka atzīst Jēzu par Dieva Dēlu un tic, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, bet pārliecības par savu grēcīgumu tiem nebija, un tāpēc viņi neizjuta nekādu vajadzību pēc atgriešanās un sirds pārmaiņas. Mazliet piekāpušies no savas puses, viņi aicināja arī kristiešus piekāpties, lai tad visi varētu apvienoties vienā ticībā Kristum.
Tā draudze nonāca ārkārtīgās briesmās. Salīdzinot ar tām, cietumu un spīdzināšanu, uguni un zobenu varēja uzskatīt tikai par svētību. Daļa kristiešu stāvēja stingri, paziņojot, ka viņi nevar ielaisties nekādos kompromisos. Citi piekrita pārveidot vai atmest dažas savas ticības (43) iezīmes un savienoties ar tiem, kas bija pieņēmuši daļu no kristīgās mācības, cerot, ka tāda rīcība palīdzēs tiem atgriezties visā pilnībā. Kristus uzticīgajiem sekotājiem tas bija ļoti mokošs laiks. Liekulīgā mīlestības mētelī draudzē bija ielavījies sātans, lai izkropļotu tās ticību un novērstu prātu no patiesības Vārda.
Kristiešu vairākums beidzot piekrita pazemināt savu standartu, un tā izveidojās savienība starp kristietību un pagānismu. Lai gan elku pielūdzēji atklāti atzina, ka viņi ir atgriezti, un pievienojās draudzei, tie tomēr joprojām turpināja pielūgt elkus, izmainot tikai pielūgšanas priekšmetus, jo tagad viņi pagodināja Jēzus un pat Marijas, un svēto attēlus. Tā netīrais elku pielūgšanas raugs, ienests draudzē, turpināja savu postošo darbu. Draudzes ticībā un dievkalpojumos ieviesa neveselīgas mācības, māņticīgus rituālus un elkus pagodinošas ceremonijas. Jēzus sekotājiem savienojoties ar elku pielūdzējiem, kristīgā reliģija demoralizējās un draudze zaudēja savu skaidrību un spēku. Tomēr bija daži, kurus šie maldi no pareizā ceļa nenovērsa. Viņi joprojām palika uzticīgi patiesības Autoram un pielūdza vienīgi Dievu.
Starp tiem, kas saucas Kristus sekotāji, vienmēr ir pastāvējušas divas šķiras. Kamēr vieni dedzīgi pēta Glābēja dzīvi un cenšas labot savus trūkumus, lai līdzinātos Paraugam, otri izvairās no skaidrajām, praktiskajām patiesībām, kas atklāj viņu kļūdas. Pat savos ziedu laikos draudze nav sastāvējusi vienīgi no uzticīgiem, skaidriem un patiesiem locekļiem. Mūsu Meistars mācīja, ka tos, kas tīši nododas grēkam, nevajadzētu uzņemt draudzē, tomēr Viņš neizvairījās no ļaudīm, kuru raksturs bija kļūdains, lai ar savām pamācībām un piemēru dāvātu tiem izdevības ieraudzīt un izlabot savus maldus. Starp divpadsmit mācekļiem viens bija nodevējs! Jūdu pieņēma nevis viņa rakstura trūkumu dēļ, bet neskatoties uz tiem. (44) Viņu pievienoja pārējiem, lai no Kristus mācībām un piemēra tas varētu uzzināt, kāds ir patiesi kristīgs raksturs, un tādā veidā ieraudzītu savus grēkus, tos nožēlotu un, dievišķās žēlastības atbalstīts, "paklausot patiesībai", šķīstītu savu dvēseli. Bet Jūda nestaigāja gaismā, kura tik laipni spīdēja pār viņa taku. Turpinot nodoties grēkam, viņš izaicināja sātana kārdināšanas. Pārsvaru ņēma rakstura ļaunās īpašības. Savu prātu viņš pakļāva tumsas spēku vadībai, dusmojoties, ja kāds norāja viņa kļūdas, un tā tika aizvests līdz sava Kunga nodošanas briesmīgajam noziegumam. Tieši tāpat visi, kas savas sirds dziļumos mīl ļaunu, lai gan vārdos apliecina dievbijību, parasti ienīst tos, kas traucē viņu mieru, nosodot viņu grēcīgo rīcību. Rodoties labvēlīgai izdevībai, viņi, līdzīgi Jūdam, nodos tos, kas, tikai labu vēlot, būs centušies viņus norāt.
Jau apustuļi savā laikā sastapās ar tādiem, kas vārdos apliecināja dievbijību, bet paslepus rīkojās netaisni. Ananija un Sapfira bija viltum nodevušies krāpnieki, jo, izliekoties, ka visu nodod par upuri Dievam, tie patiesībā daļu alkatīgi paturēja sev. Patiesības Gars apustuļiem atklāja šo liekuļu īsto raksturu, un Dieva sods atbrīvoja draudzi no netīrības, kas aptraipīja tās skaidrību. Un ārkārtējais pierādījums, ka Kristus Gars redz visu draudzē notiekošo, iedvesa šausmas ikvienam ļaundarim. Viņi nespēja ilgu laiku palikt kopā ar tiem, kuri savos ieradumos un tieksmēs nelokāmi pārstāvēja Kristu; tādēļ, kad pār Jēzus sekotājiem nāca smagi pārbaudījumi un vajāšanas, par Viņa mācekļiem vēlējās palikt tikai tie, kas patiesības dēļ bija gatavi atstāt visu. Un tā, kamēr turpinājās vajāšanas, draudze saglabājās samērā tīra. Bet, kad tās mitējās, ticīgo kopai pievienojās negodīgi un neuzticami cilvēki, dodot sātanam iespēju iegūt sev atbalsta punktu draudzē.
Gaismas Lielkungam nav nekā kopēja ar tumsas valdnieku, (45) un nekas kopējs nedrīkst būt arī starp viņu sekotājiem. Piekrītot apvienoties ar tiem, kas tikai pa pusei bija atgriezušies no pagānisma, kristieši nostājās uz ceļa, kas veda tālāk un tālāk prom no patiesības. Sātans gavilēja, jo viņam bija izdevies piekrāpt visai lielu skaitu Kristus sekotāju. Pēc tam viņš tos vēl pilnīgāk pakļāva savai varai, iedvesmojot vajāt cilvēkus, kas bija palikuši uzticīgi Dievam. Neviens neprata tik labi karot pret īsto kristīgo ticību kā tie, kas kādreiz paši to aizstāvēja, un šie atkritušie kristieši, savienojoties ar saviem daļēji atgrieztajiem biedriem, tagad sāka apkarot Kristus mācības vissvarīgākos punktus.
Stingra nostāšanās pret krāpšanu un negantībām, ko svētulīgi un maskētā veidā ieveda draudzē, prasīja izmisīgu cīņu no visiem, kas vēlējās palikt uzticīgi. Bībeli vairs neatzina par ticības mērauklu. Mācību par reliģijas brīvību uzskatīja par ķecerību un tās atbalstītājus ienīda un pasludināja ārpus likuma.
Pēc ilgas un smagas cīņas nedaudzie uzticīgie izšķīrās saraut visas saites ar atkritušo draudzi, ja tā joprojām atteiksies atbrīvoties no maldu mācībām un elku pielūgšanas ieradumiem. Tie saprata, ka, ja grib paklausīt Dieva Vārdam, tad atdalīšanās ir absolūti nepieciešama. Tie neuzdrošinājās paciest dvēseli aptraipošus maldus, rādot piemēru, kas varētu apdraudēt viņu bērnu un mazbērnu ticību. Miera un vienprātības dēļ tie bija gatavi uz jebkuru piekāpšanos, kas tikai būtu savienojama ar uzticību Dievam, bet tie labi saprata, ka pat miers būtu pārāk dārgi pirkts, ja par to maksātu ar pamatlikumu upurēšanu. Ja vienprātību iespējams nodrošināt tikai ar atteikšanos no patiesības un taisnības, tad labāk lai nāk šķelšanās un pat karš.
(46) Ja šie principi, no kuriem vadījās tā laika nelokāmie vīri, tiktu atdzīvināti to sirdīs, kas šodien sevi sauc par Dieva ļaudīm, tad daudz iegūtu gan draudze, gan pasaule. Attiecībā uz kristīgās ticības pamatmācībām vērojama satraucoša vienaldzība. Izplatās uzskats, ka galu galā tām nav vitāli svarīgas nozīmes. "Šis pagrimums stiprina sātana aģentu rokas, un rezultātā tagad tūkstoši tā saucamo Kristus sekotāju labvēlīgi raugās uz nepareizām mācībām un liktenīgiem maldiem, ko, riskējot ar savu dzīvību, atmaskoja un kam pretojās pagājušo gadsimtu uzticīgie cīnītāji.
Pirmie kristieši tiešām bija īpaši ļaudis. Viņu nevainojamā dzīve un nesvārstīgā uzticība kā pastāvīgs pārmetums traucēja grēcinieku mieru. Lai gan nedaudzi skaitā, bez bagātības, stāvokļa un godājamiem tituliem, viņi iedvesa šausmas ļaundariem, kad vien tie iepazinās ar šo cilvēku raksturu un mācībām. Tāpēc grēkos grimušie ļaudis viņus ienīda, tāpat kā bezdievīgais Kains ienīda Ābelu. Un tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc Kains nogalināja Ābelu, tie, kas centās atbrīvoties no Svētā Gara ierobežojošā spēka, nodeva nāvei Dieva ļaudis. Tieši tāpēc arī jūdi atraidīja un piesita krustā Pestītāju, jo Viņa rakstura skaidrība un svētums bija pastāvīgs pārmetums to savtībai un morālajam pagrimumam. No Kristus dienām līdz pat mūsu laikam Viņa uzticīgie mācekļi ir modinājuši naidu un pretestību cilvēkos, kas mīl grēku un staigā pa tā ceļiem.
Kā gan lai Evaņģēliju tādā gadījumā nosauc par miera vēsti? Pravietojot par Mesijas nākšanu, Jesaja Viņam deva titulu: "Miera Lielkungs". Pasludinot ganiem Jēzus piedzimšanu, eņģeļi virs Betlēmes klajumiem dziedāja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts." (Lūk. 2:14 ) Vai nav pretruna starp šiem pravietiskajiem vārdiem un Kristus paziņojumu: "Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu." ( Mat. 10:34 ) Tomēr, (47) pareizi saprasti, abi izteicieni pilnīgi saskan. Evaņģēlijs ir miera vēsts. Kristietība ir tāda mācību sistēma, kas, ja to pieņemtu un tai paklausītu, visai Zemei atnestu mieru, saskaņu un laimi. Kristus reliģija savienos ciešā, tuvā draudzībā un brālībā visus, kas pieņems tās mācības. Jēzus misijā ietilpa uzdevums salīdzināt cilvēkus ar Dievu un līdz ar to arī savstarpēji. Bet pasaule visā visumā ir pakļāvusies Kristus niknākā ienaidnieka, sātana, pārvaldībai. Evaņģēlijs piedāvā ļaudīm dzīvības principus, kas nemaz nesaskan ar viņu ieradumiem un alkām, un tāpēc tie pret to saceļas. Viņi ienīst skaidrību, kas atklāj un nosoda grēkus, vajājot un iznīcinot tos, kas tiem vēlas stāstīt par Evaņģēlija taisnajām un svētajām patiesībām. Šādā nozīmē – tāpēc ka Evaņģēlija nestās cildenās patiesības izraisa naidu un cīņu – Evaņģēlijs ir nosaukts par zobenu.
Daudzus, kas vāji ticībā, lielā apmulsumā novedusi dievišķā tālredzība, kas taisnajiem pieļauj ciest no bezdievīgajiem. Daži pat ir gatavi atmest savu uzticēšanos Dievam, tāpēc ka Viņš visnekrietnāko cilvēku dzīvei ļauj zelt un plaukt, kamēr viņu nežēlīgā vara apbēdina un moka vislabākos un skaidrākos. Tiek jautāts – kā taisnais un žēlsirdīgais Dievs, kas ir bezgalīgs arī spēkā, var pieļaut tādu netaisnību un apspiešanu. Tomēr tas ir jautājums, ar kuru mums nav jānodarbojas. Kungs mums ir devis pietiekamus savas mīlestības pierādījumus, un mums nav ko šaubīties par Viņa laipnību un labvēlību, ja arī nespējam saprast Viņa tālredzīgo rīcību. Paredzēdams šaubas, kas smagās pārbaudījumu un tumsas dienās uzmāksies mācekļiem, Pestītājs sacīja: "Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: Kalps nav lielāks par savu Kungu. Ja viņi Mani vajājuši, tad vajās arī jūs." (Jāņa 15:20) Jēzus mūsu dēļ cieta daudz vairāk, nekā jebkuram no Viņa sekotājiem iespējams ciest bezdievīgo cilvēku cietsirdības dēļ. Tie, kas aicināti izturēt spīdzināšanu un mirt mocekļu nāvē, patiesi seko Dieva mīļotā Dēla pēdās.
(48) "Kungs nevilcina savu apsolījumu." (2. Pēt. 3:9) Viņš neaizmirst un nepamet savus bērnus, bet Viņš ļauj ļaunajiem atklāt to īsto raksturu, lai tie nevarētu pievilt nevienu, kas vēlas darīt Dieva prātu. Taisnie bēdu ceplī nokļūst arī tāpēc, lai tie tur tiktu šķīstīti, lai viņu priekšzīme pārliecinātu citus par ticības un dievbijības realitāti un lai viņu uzticīgā un nesvārstīgā dzīve tiesātu bezdievīgos un neticīgos.
Dievs pieļauj, ka ļaunie gūst sekmes, un atklāj savu ienaidu pret Viņu, lai tad, kad tie būs piepildījuši netaisnības mēru, visi to pilnīgā iznīcināšanā varētu saskatīt Dieva taisnību un žēlastību. Strauji tuvojas Viņa atmaksas diena, kad visi, kas pārkāpuši Dieva baušļus un apspieduši Viņa ļaudis, saņems to, ko ir pelnījuši par saviem darbiem, kad katra pret Dieva uzticīgajiem ļaudīm vērstā cietsirdība vai netaisnība tiks sodīta tā, it kā būtu darīta tieši Kristum.
Vēl ir kāds daudz svarīgāks jautājums, kam vajadzētu saistīt visu mūsu laika baznīcu uzmanību. Apustulis Pāvils ziņo, ka "visi, kas dievbijīgi grib dzīvot Kristū Jēzū, tie taps vajāti." ( 2. Tim. 3:12 ) Kāpēc tad šīs vajāšanas šķiet lielā mērā it kā iesnaudušās? Vienīgais iemesls ir tas, ka draudze piemērojusies pasaules standartam un tāpēc nemodina nekādu pretestību. Mūsu dienās izplatītajai reliģijai nav tā skaidrā un svētā rakstura, kas iezīmēja kristiešu ticību Kristus un Viņa apustuļu dienās. Acīmredzot kristietība pasaulē ir tik populāra vienīgi tāpēc, ka tā ielaidusies kompromisā ar grēku, ka tā tik vienaldzīgi izturas pret Dieva Vārda lielajām patiesībām un ka draudzē ir tik maz patiesas dievbijības. Lai atdzimst pirmās draudzes ticība un spēks, tad tūlīt uzmodīsies vajāšanu gars un no jauna uzliesmos ienaida ugunis.
