Cilvēku krišana Debesīs izraisīja lielas skumjas. Dieva radīto pasauli nomāca grēka lāsts, un uz tās tagad dzīvoja ciešanām un nāvei pakļautas būtnes. Šķita, ka likuma pārkāpējiem vairs nav nekādas izejas. Eņģeļi pārtrauca savas slavas dziesmas. Debesu pagalmos visur valdīja sēras tās iznīcības dēļ, ko bija ienesis grēks. Debesu varenais Pavēlnieks, Dieva Dēls, ļoti juta līdzi kritušajam cilvēkam. Kad To sasniedza ziņas par pazudušās pasaules ciešanām, Viņa sirdi aizkustināja bezgalīgs žēlums. Un dievišķā Mīlestība jau bija izdomājusi cilvēka atpestīšanas plānu. Dieva likumu pārkāpšana prasīja grēcinieku dzīvību. Visā Universā bija tikai Viens, kas cilvēka labā spēja apmierināt šīs prasības. Tā kā dievišķais likums ir tikpat svēts kā pats Dievs, tad šo pārkāpumu varēja salīdzināt tikai Dievam līdzīga būtne. Tikai Kristus varēja atpirkt kritušo cilvēku no likuma lāsta un atkal saskaņot ar Debesīm. Kristum vajadzēja uzņemties grēka vainu un kaunu, bet grēks svētajam Dievam ir tik pretīgs, ka līdz ar to tas šķirtu Tēvu no Dēla. Lai glābtu kritušo cilti, Kristus bija gatavs nolaisties visos posta dziļumos.
Grēcinieku dēļ Viņš vērsās pie Tēva, un visi Debesu iemītnieki ar vārdos neizsakāmu interesi gaidīja sarunas rezultātu. Ilgi turpinājās šī noslēpumainā saruna — “miera apspriede” (Cak. 6:13) par kritušajiem cilvēku bērniem. Atpestīšanas plāns bija izstrādāts jau pirms pasaules radīšanas, jo Kristus ir Jērs, kas nokauts no pasaules radīšanas. (Atkl. 13:8) Likt savam Dēlam mirt par kritušo cilvēci, tas prasīja cīņu arī no Universa Valdnieka. Bet “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16) Ak, lielais noslēpums! — Dieva mīlestība uz pasauli, kas viņu nemīlēja. Kas gan spēj aptvert tās mīlestības dziļumu, kura “pārspēj katru saprašanu”? Cenšoties izprast šīs neaptveramās mīlestības noslēpumu, to cauri laiku bezgalībai apbrīnos un pielūgs visas nemirstīgās būtnes.
Dievs atklājās Kristū un “salīdzināja pasauli ar sevi”. (2. Kor. 5:19) Cilvēks ar grēku bija tā pazemots, ka pats vairs nespēja saskaņoties ar To, kura raksturs ir šķīsts un svēts. Bet, atpērkot cilvēku no likuma lāsta, Kristus tā cilvēciskajām pūlēm varēja pievienot dievišķu spēku. Tā kritušajiem Ādama bērniem, nožēlojot savus grēkus un uzticoties Kristum, atkal pavērās iespēja kļūt par “Dieva bērniem”.
Vienīgais plāns, pateicoties kuram bija iespējama cilvēka glābšana, sava bezgalīgā Upura dēļ skāra visas Debesis. Eņģeļi nespēja priecāties, kad Kristus tiem atklāja pestīšanas ieceri, jo tie redzēja, ka cilvēku glābšana viņu mīļotajam pavēlniekam maksās neizsakāmas ciešanas un mokas. Ar sāpēm un izbrīnu tie klausījās Viņa vārdos, ka Tam jāatstāj Debesu skaidrība, miers un prieks, godība un nemirstības dzīve, izveidojot ciešas attiecības ar pazemoto pasauli, ciešot zemes dzīves sāpes, kaunu un nāvi. Viņam jānostājas starp grēciniekiem un grēka sodu, lai gan tikai nedaudzi To atzīs par Dieva Dēlu. Kristus atstās savu augsto stāvokli kā Debesu Majestāte, lai pazemodamies virs zemes parādītos kā cilvēks un personīgi iepazītos ar sāpēm un kārdināšanām, kas jāpanes cilvēkam, jo tas nepieciešams, lai varētu palīdzēt tiem, kas tiks kārdināti. (Ebr. 2:18) Kad Skolotāja uzdevums būs pabeigts, Viņš nodosies bezdievīgu cilvēku rokās, — Viņu nozākās un mocīs tā, kā vien sātans to var izdomāt. Viņam būs jāizcieš visnežēlīgākā nāve un kā grēciniekam jātiek paceltam starp debesīm un zemi. Ilgas stundas Viņam nāksies pavadīt briesmīgās nāves mokās, ka pat eņģeļi to nespēs izturēt un aizklās savas sejas, lai šo skatu neredzētu. Viņam nāksies izciest dvēseles sāpes, sava Tēva vaiga novēršanos, kad uz Viņu gulsies pārkāpēju noziegums — visas pasaules grēki.
Eņģeļi nometās pie sava Pavēlnieka kājām un piedāvāja sevi kā upuri cilvēku labā. Tomēr neviena eņģeļa dzīvība nevarēja izpirkt grēka parādu; vienīgi Viņš, kas cilvēku bija radījis, spēja to arī atpirkt. Eņģeļiem gan vajadzēja [65] piedalīties atpestīšanas plānā. Kristus tikai “īsu laiku bija padarīts mazāks par eņģeļiem”, (..) “lai Dieva žēlastībā baudītu nāvi par visiem”. (Ebr. 2:9) Uzņemoties cilvēcisko dabu, Viņš savā spēkā nebūs vairs tiem līdzīgs, un eņģeļiem vajadzēs Viņam kalpot, Viņu stiprināt un mierināt ciešanās. Viņiem vajadzēs būt par kalpojošiem gariem, kas tiks izsūtīti kalpot tiem, kuri iemantos pestīšanu. (Ebr. 1:14) Viņi aizsargās žēlastības pavalstniekus no ļauno eņģeļu varas un tumsas, ko sātans pastāvīgi centīsies ap tiem izplatīt.
Kad eņģeļi redzēs sava Valdnieka nāves mokas un pazemošanu, viņus pārņems sāpes un sašutums un tie vēlēsies Viņu atbrīvot no slepkavām, bet nedrīkstēs iejaukties vai aizkavēt kaut ko no tā, ko redzēs. Kristus ciešanas, bezdievīgo cilvēku izsmiekls un ļaunprātības ir daļa no pestīšanas plāna un, kļūstot par cilvēku Glābēju, Viņš ar visu to ir samierinājies.
Kristus eņģeļiem apgalvoja, ka ar savu nāvi Viņš daudzus atpirks un iznīcinās to, kam ir nāves vara. Viņš atkal atgūs valstību, kuru cilvēks pazaudējis grēkojot, un līdz ar Viņu to iemantos atpestītie, lai tur dzīvotu mūžīgi. Tiks iznīcināts grēks un grēcinieki, lai vairs nekad netraucētu ne Debesu, ne zemes mieru. Viņš pavēlēja eņģeļu pulkiem piekrist šim plānam, ko pieņēmis Viņa Tēvs, un priecāties, ka ar Viņa nāvi kritušais cilvēks atkal tiks samierināts ar Dievu.
Tad Debesis piepildīja neizsakāms prieks. Atpestītās pasaules godība un laime atsvērs pat Dzīvības Lielkunga ciešanas un upuri. Cauri Debesu telpai atbalsojās tās dziesmas pirmie akordi, kurai vēlāk vajadzēja skanēt Betlēmē: “Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.” (Lūk. 2:14) Ar vēl dziļāku līksmību nekā pie jauna radīšanas darba “rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja”. (Īj. 38:7)
Pirmais norādījums par atpestīšanu cilvēkam tika pateikts spriedumā čūskai: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Moz. 3:15) Šis spriedums, izteikts mūsu pirmajiem vecākiem, tiem bija kā apsolījums. [66] Pasludinādams karu starp cilvēku un sātanu, tas paskaidroja, ka beidzot lielā pretinieka vara tiks salauzta. Ādams un Ieva kā grēcinieki stāvēja Taisnā Soģa priekšā un gaidīja spriedumu par savu pārkāpumu, bet pirms tie uzzināja par grūtību un sāpju pilno dzīvi, kas tagad būs viņu daļa, ka atkal būs jāpaliek par zemi, tie klausījās vārdus, kas viņos modināja cerību. Lai arī viņiem būs jācieš no to spēcīgā pretinieka varas, tie tomēr jau tagad drīkstēja raudzīties uz galīgo uzvaru nākotnē.
Dzirdot, ka pastāvēs ienaids starp viņu un sievu, starp viņa sēklu un sievas sēklu, sātans zināja, ka viņa nodoms sabojāt cilvēku un viņa raksturu tiks pārtraukts, ka būs līdzeklis, kas cilvēku darīs spējīgu pretoties viņa varai. Bet, kad atpestīšanas plāns atklājās pilnīgāk, sātans ar saviem eņģeļiem priecājās, ka, izraisot cilvēka krišanu, viņš ir panācis Dieva Dēla nokāpšanu no viņa augstā stāvokļa. Viņš paskaidroja, ka viņa plāns virs zemes līdz šim ir vainagojies panākumiem un tad, kad Kristus pieņems cilvēka dabu, viņš arī To uzvarēs, un viss pazudušās cilvēces glābšanas plāns tiks izjaukts.
Debesu eņģeļi vēl pilnīgāk atklāja mūsu pirmajiem vecākiem viņu glābšanas plānu. Ādams un viņa dzīvesbiedre saņēma skaidru norādījumu, ka, neskatoties uz viņu lielo grēku, tie tomēr nebūs atstāti sātana varai. Dieva Dēls ir piedāvājis ar savu dzīvību izpirkt viņu pārkāpumu. Tiem tiks dots vēl viens pārbaudes laiks un, atgriežoties un ticot Kristum, tie atkal var kļūt par Dieva bērniem.
Upuris, ko prasīja nozieguma salīdzināšana, Ādamam un Ievai atklāja Dieva likumu svēto raksturu, un kā nekad agrāk tie ieraudzīja grēka grēcīgumu un tā briesmīgās sekas. Savos sirdsapziņas pārmetumos un bailēs tie lūdza, lai vaina nekristu uz To, kura mīlestība ir bijusi visu viņu prieku avots; labāk lai sods nāk pār viņiem un viņu pēcnācējiem.
Viņus pamācīja, ka Dieva likumi ir Viņa valdības pamats Debesīs un arī virs zemes, un ka pat eņģeļa dzīvību nevar pieņemt kā upura maksu par likuma pārkāpšanu. Neviens priekšraksts nav atceļams vai grozāms, lai to piemērotu cilvēkam viņa kritušajā stāvoklī; tikai Dieva Dēls, kas cilvēku radījis, ir spējīgs viņu arī izpirkt. Kā Ādama pārkāpums ir [67] nesis ciešanas un nāvi, tā Kristus upuris nesīs dzīvību un nemirstību.
Ne tikai cilvēks, bet arī zeme ar grēku ir nonākusi zem ļaunā varas un tiks atbrīvota ar atpestīšanas plānu. Ādams pie radīšanas bija iecelts par zemes valdnieku, bet, padodoties kārdinājumam, nonāca sātana varā. “(..) jo, kura kāds ir uzvarēts, tā kalps viņš ir.” (2. Pēt. 2:19) Kad cilvēks kļuva par sātana gūstekni, pārvaldības varu ieguva uzvarētājs. Tā sātans kļuva par šīs “pasaules dievu” (2. Kor. 4:4) Viņš bija sagrābis varu pār pasauli, kura sākumā bija nodota Ādamam. Bet Kristum vajadzēja sevi upurēt, lai samaksātu grēka sodu un atbrīvotu ne tikai cilvēku, bet atgūtu arī viņa pazaudēto pārvaldnieka varu. Viss, ko pirmais Ādams pazaudēja, tiks atgūts ar otro. Tā saka pravietis: “Un tu, ganāmo pulku sargu torni, tu, Ciānas meitas nocietinātais uzkalns, pie tevis nonāks un tevī ieies agrākā pirmatnējā valsts vara (..).” (Mihas 4:8) Un apustulis Pāvils norāda uz priekšu, uz “gaidāmā mantojuma ķīlu, līdz reiz iegūsim pestīšanas pilnību”. (Ef. 1:14) Dievs radīja zemi, lai to apdzīvotu svētas un laimīgas būtnes. “Tā saka tas Kungs, kas radīja debesis, Dievs, kas veidoja zemi, — Viņš to nav radījis par tuksnešaini, bet lai tā būtu apdzīvota.” (Jes. 45:18) Šis mērķis būs sasniegts, kad zeme, caur Dieva varu atjaunota un atbrīvota no grēka un sāpēm, kļūs par atpestīto mājvietu. “Taisnie iemantos zemi un paliks tur mūžīgi.” (Ps. 37:29) “Nekas tur nebūs vairs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un Viņa Jēra tronis, un Viņa kalpi tam kalpos.” (Atkl. 22:3)
Ādams savā nevainībā priecājās brīvā satiksmē ar Radītāju, bet grēks šķīra cilvēku no Dieva, un tikai Kristus atpirkšanas darbs spēja sniegties pāri šim bezdibenim un ļāva zemei saņemt Debesu svētības un pestīšanu. Cilvēks vēl arvien bija šķirts no tiešas tuvošanās Radītājam, bet Dievs varēja ar viņu satikties caur Kristu un eņģeļiem.
Tā Ādamam tika atklāti svarīgākie notikumi cilvēces vēsturē, sākot ar laiku, kad Ēdenē atskanēja dievišķais lēmums, līdz grēku plūdiem un tālāk līdz Dieva Dēla pirmajai atnākšanai. Viņam arī rādīja, ka Kristus bezgalīgi lielais upuris ir pietiekošs visas pasaules glābšanai, un tomēr daudzi labāk izvēlēsies grēka dzīvi nekā savu grēku nožēlu un paklausību Dievam. Ar katru nākamo paaudzi noziegumi pieņemsies un grēka lāsts arvien smagāk un smagāk gulsies [68] pār cilvēkiem, dzīvniekiem un visu zemi. Cilvēka mūža dienas saīsināsies viņa paša grēcīgās dzīves dēļ; tie daudz zaudēs gan savas uzbūves, gan izturības ziņā, un mazināsies arī tikumiskie un intelektuālie spēki, līdz pasaule būs piepildīta visāda veida ciešanām. Ar ēstkāres un dažādu kaislību apmierināšanu cilvēki nespēs pareizi novērtēt lielā atpestīšanas plāna patiesības. Tomēr Kristus, palikdams uzticīgs uzdevumam, kura dēļ atstās Debesis, turpinās interesēties par cilvēkiem un vienmēr aicinās paslēpt savu vājumu un trūkumu Viņā. Viņš gādās par visu to cilvēku vajadzībām, kas ticībā nāks pie Viņa. Un vienmēr būs daži, kas saglabās Dieva atziņu un paliks neaptraipīti visu apņemošās bezdievības vidū.
Dievs iekārtoja grēku upurus, lai tie cilvēkiem pastāvīgi atgādinātu viņu pārkāpumus un vestu pie nožēlas un ticības apsolītajam Pestītājam. Tos paredzēja kritušai cilvēcei, lai tā neaizmirstu svinīgās patiesības, ka grēks ir nāves cēlonis. Ādamam pirmā upura pienešana bija ārkārtīgi mokoša. Viņam vajadzēja pacelt roku, lai atņemtu dzīvību, ko tikai Dievs spēja dot. Tā bija pirmā reize, kad viņš redzēja nāvi, un saprata, ka tad, ja viņš būtu palicis Dievam paklausīgs, nebūtu jāmirst ne cilvēkam, ne dzīvniekam. Nokaujot nevainīgo upuri, viņš domās drebēja, ka viņa grēks izlies arī nenoziedzīgā Dieva Dēla asinis. Šī aina viņam ļāva dziļāk un dziļāk izprast sava pārkāpuma lielumu, ko izpirkt nevarēja nekas cits, kā tikai dārgā Dieva Dēla nāve. Un viņš brīnījās par bezgalīgo mīlestību, kas bija gatava grēcinieku glābšanai dot tādu atpirkšanas maksu. Cerības zvaigzne atspīdēja tumšajā un briesmīgajā nākotnē, atbrīvojot no pilnīgā izmisuma ēnām.
Atpestīšanas plānam bija vēl kāds plašāks un dziļāks mērķis, nekā tikai cilvēku glābšana. Ne jau šī iemesla dēļ vien Kristus nāca uz šo zemi; ne tikai tāpēc, lai šīs mazās pasaules iemītnieki pareizi raudzītos uz Dieva likumiem, bet lai attaisnotu Dieva raksturu visa Universa priekšā. Uz šādu sava lielā upura iznākumu — uz iespaidu pār citu pasauļu saprātīgām būtnēm un arī pār cilvēkiem — lūkojās Pestītājs, kad Viņš pirms krusta nāves teica: “Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā. Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12:31,32) Kristus darbs, ar savu nāvi glābjot cilvēkus, [69] ne tikai darīs Debesis pieejamas cilvēkiem, bet arī attaisnos Universa priekšā Dieva un Viņa Dēla izturēšanos sātana sacelšanās gadījumā. Tam jānostiprina Dieva likumu mūžīgā nozīme un jāatklāj grēka daba un tā sekas.
No paša sākuma lielā cīņa ir saistījusies ar Dieva likumiem. Sātans bija mēģinājis pierādīt, ka Dievs ir netaisns un Viņa likumi nepareizi, ka Universa labklājības dēļ nepieciešami grozījumi. Uzbrukdams likumiem, viņš tiecās iznīcināt likumu devēja autoritāti. Cīņas gaitā vajadzēja pierādīties, vai Dieva likumi ir nepilnīgi un jāgroza, vai arī tie ir pilnīgi un nemaināmi.
Kad sātanu izmeta no Debesīm, viņš savu valstību nolēma uzcelt virs zemes. Kārdinot un pārvarot Ādamu un Ievu, viņš domāja, ka šo pasauli jau ir iemantojis par savu īpašumu; viņš teica: “Tie mani ir iecēluši par valdnieku.” Tālāk tas apgalvoja, ka grēciniekam nedrīkst piedot un tādēļ kritusī cilvēce ir viņa likumīgie pavalstnieki, un pasaule viņa īpašums. Bet Dievs deva savu mīļoto Dēlu — sev līdzīgu —, lai Viņš uzņemtos grēka sodu un tā sagādātu ceļu, lai cilvēki atgūtu Dieva žēlastību un tiktu iecelti atpakaļ viņu dzimtenē — Ēdenē. Kristus apņēmās atbrīvot cilvēci un izraut pasauli no sātana rokām. Lielajai Debesīs iesāktajai cīņai vajadzēja izšķirties tieši uz šīs zemes, tieši tajā vietā, kuru sātans pieprasīja sev par īpašumu.
Viss Universs brīnījās, ka Kristum tā jāpazemojas kritušā cilvēka glābšanai. Kāpēc Viņš, kas bija gājis no zvaigznes uz zvaigzni, no vienas pasaules uz otru, visu pārvaldīdams un apmierinādams savu daudzo radījumu vajadzības, ir nolēmis atstāt savu godību un uzņemties cilvēcisko dabu, — tas bija noslēpums, ko kāroja izprast nekritušo pasauļu bezgrēcīgās saprātīgās būtnes. Kristum nonākot cilvēka izskatā uz mūsu Zemi, visi ar milzīgu interesi vēroja Viņa soļus, ejot asinīm slacīto ceļu no silītes līdz Golgātai. Debesis redzēja izsmieklu un zaimus, ko Viņš saņēma, un saprata, ka aiz visa tā stāv sātans. Viņi vēroja, ka visu ārdošo spēku vara arvien pieauga, ka ļaunais pastāvīgi sabiezināja pār cilvēci tumsu, sāpes un ciešanas, bet Kristus darbojās tam pretī. Viņi vēroja cīņu starp gaismu un tumsu, līdz tā kļuva arvien karstāka. Un, kad Kristus pie krusta savās nāves mokās [70] izsaucās: “Tas ir piepildīts”, cauri visām pasaulēm un Debesīm atskanēja varens triumfa sauciens. Lielā cīņa, kas tik ilgi turpinājās
šinī pasaulē, tagad bija izšķirta, un uzvarēja Kristus. Viņa nāve atbildēja uz jautājumu, vai Tēvs un Dēls mīl cilvēkus tā, ka ir gatavi aizliegties un uzupurēties. Sātans bija atklājis savu patieso meļa un slepkavas raksturu. Visi redzēja, ka ar tādu pašu garu, kā viņš pārvaldīja cilvēkus, tas rīkotos arī pie Debesu būtnēm, ja viņam to atļautu. Viss uzticīgais Universs apvienojās dievišķās pārvaldības slavēšanā.
Ja baušļus būtu iespējams grozīt, tad cilvēkus varētu glābt bez Kristus upura; bet tas, ka Kristum bija jāatdod sava dzīvība par kritušo cilvēci, apliecina, ka Dieva baušļi neatbrīvo grēcinieku no šo likumu prasību pildīšanas. Te pierādījās, ka grēka nopelns ir nāve. Ar Kristus nāvi bija apzīmogota sātana bojāeja. Bet, ja baušļi būtu atcelti pie krusta, tad Dieva mīļotais Dēls ar savām nāves mokām pie krusta tikai attaisnotu sātana rīcību un viņa prasības. Tad līksmotos ļaunuma lielkungs, jo viņa apsūdzība pret dievišķo pārvaldības veidu ar to būtu apstiprināta kā pareiza. Bet tieši tas, ka Kristus uzņēmās sodu par cilvēka pārkāpumiem, visām saprātīgām būtnēm ir varens pierādījums, ka Dieva likumi ir negrozāmi, ka Dievs ir taisns, žēlsirdīgs un nesavtīgs un Viņa pārvaldes veids sevī apvieno bezgalīgu taisnību un žēlastību.
Еlena Vaita
