Piekāpšanās pagānismam atvēra ceļu tālākai Debesu autoritātes nicināšanai. Pamudinot nesvētus draudzes vadītājus, sātans centās grozīt arī ceturto bausli un mēģināja atcelt seno Sabatu, dienu, kuru Dievs bija svētījis un iesvētījis (1. Moz. 2:2,3), tā vietā paaugstinot pagānu ievērotos svētkus – "godājamo saules dienu". Sākumā šo izmaiņu necentās izdarīt atklāti. Pirmajos gadsimtos īsto Sabatu vēl ievēroja visi kristieši. Viņi dega par Dieva godu un, ticot bauslības negrozāmībai, čakli sargāja tās priekšrakstu svētumu. Tiecoties sasniegt kāroto mērķi, sātans ar savu pārstāvju starpniecību darbojās ļoti viltīgi un izveicīgi. Lai ļaužu uzmanību pievērstu svētdienai, to sāka dēvēt par Kristus augšāmcelšanās piemiņas dienu. Tajā notika reliģiski dievkalpojumi, kaut gan vēl ilgu laiku to uzskatīja tikai par atpūtas dienu, joprojām kā svētu godājot Sabatu.
Sagatavojot ceļu savam ieplānotajam darbam, sātans jau pirms Kristus atnākšanas pamudināja jūdus apkraut Sabatu ar visstingrākajām prasībām, padarot tā ievērošanu par smagu nastu. Izmantojot savā labā šo viltus gaismu, kādā viņš pats bija ietērpis Dieva iesvētīto dienu, sātans tagad aicināja to uzskatīt tikai par jūdu ieviestu tradīciju. Pārvēršot svētdienu par līksmiem kristiešu svētkiem, viņš tos skubināja Sabatu uzskatīt par skumju gavēņa un nomāktības dienu, lai tā izrādītu savu naidu pret visu jūdu dievkalpošanas sistēmu.
Ceturtā gadsimta sākumā ķeizars Konstantīns izdeva dekrētu, kas visā Romas impērijā par valsts svētkiem pasludināja svētdienu. Tagad saules dienu godāja gan viņa pagāniskie pavalstnieki, gan arī kristieši; un imperators jau tieši vēlējās savienot pagānisma un kristietības pretrunīgās intereses. To darīt viņu skubināja arī baznīcas bīskapi, kas, goda un varas kāres pārņemti, saprata, ka, ja kristieši un pagāni ievēros vienu un to pašu dienu, tad tas vēl daudzus pagānus pamudinās formāli pieņemt kristietību, kā rezultātā pieaugs baznīcas vara un slava. Tomēr dievbijīgie kristieši, pakāpeniski gan pierodot skatīties uz svētdienu kā uz zināmā mērā svētu dienu, vēl arvien, paklausot ceturtajam bauslim, turpināja ievērot Sabatu.
Elena Vaita
Sagatavojot ceļu savam ieplānotajam darbam, sātans jau pirms Kristus atnākšanas pamudināja jūdus apkraut Sabatu ar visstingrākajām prasībām, padarot tā ievērošanu par smagu nastu. Izmantojot savā labā šo viltus gaismu, kādā viņš pats bija ietērpis Dieva iesvētīto dienu, sātans tagad aicināja to uzskatīt tikai par jūdu ieviestu tradīciju. Pārvēršot svētdienu par līksmiem kristiešu svētkiem, viņš tos skubināja Sabatu uzskatīt par skumju gavēņa un nomāktības dienu, lai tā izrādītu savu naidu pret visu jūdu dievkalpošanas sistēmu.
Ceturtā gadsimta sākumā ķeizars Konstantīns izdeva dekrētu, kas visā Romas impērijā par valsts svētkiem pasludināja svētdienu. Tagad saules dienu godāja gan viņa pagāniskie pavalstnieki, gan arī kristieši; un imperators jau tieši vēlējās savienot pagānisma un kristietības pretrunīgās intereses. To darīt viņu skubināja arī baznīcas bīskapi, kas, goda un varas kāres pārņemti, saprata, ka, ja kristieši un pagāni ievēros vienu un to pašu dienu, tad tas vēl daudzus pagānus pamudinās formāli pieņemt kristietību, kā rezultātā pieaugs baznīcas vara un slava. Tomēr dievbijīgie kristieši, pakāpeniski gan pierodot skatīties uz svētdienu kā uz zināmā mērā svētu dienu, vēl arvien, paklausot ceturtajam bauslim, turpināja ievērot Sabatu.
Elena Vaita
Fragments no grāmatas "Lielā cīņa"
