“Kas savus grēkus apklāj, tam tas neizdosies, bet, kas tos izsūdz un atstāj, tas dabūs žēlastību.”
Nosacījumi Dieva žēlastības iegūšanai ir skaidri, taisnīgi un saprātīgi. Kungs neprasa, lai mēs grēku piedošanas dēļ darītu kādu smagu darbu. Mums nav jādodas nogurdinošos svētceļojumos vai jāliek sev ciest fiziskas sāpes, lai savu dvēseli ieteiktu Debesu Dievam vai izpirktu savu pārkāpumu, bet tas, kas savu grēku izsūdz un atstāj, dabūs žēlastību. Tas ir dārgs apsolījums, kas dots kritušajam cilvēkam, lai to iedrošinātu uzticēties mīlestības Dievam un meklēt mūžīgu dzīvi Viņa valstī.
Mēs lasām, ka Daniēls, Dieva pravietis, bija Debesīm “ļoti mīļš” vīrs. Viņš ieņēma augstu amatu Bābeles galmā un godbijībā kalpoja Dievam kā labklājībā, tā nelaimē; tomēr viņš pazemojās un izsūdzēja savus un savas tautas grēkus. Ar dziļu sirds nožēlu viņš atzina: “Mēs grēkojām un darījām netaisnību, mēs bijām bezdievīgi un nepaklausīgi un atkāpāmies no Taviem baušļiem un likumiem; mēs neklausījām arī Taviem kalpiem, praviešiem, kuri runāja Tavā vārdā uz mūsu ķēniņiem un mūsu valdniekiem, mūsu tēviem un uz visu tautu. Tavā pusē, Kungs, ir taisnība, mums atliek tikai kauna sārtums vaigā, kā tas šodien redzams sejā Jūdas vīriem, Jeruzālemes iedzīvotājiem un visiem israēliešiem tuvumā un tālumā visās zemēs, kur Tu tos esi izklīdinājis viņu neuzticības dēļ, ar ko tie pret Tevi ir apgrēkojušies.”
Daniēls necentās Dieva priekšā attaisnot sevi vai savu tautu, bet pazemībā un ar nožēlojošu dvēseli pilnīgi atzina ļaužu pārkāpumus un viņu vainas lielumu un apliecināja, ka Dievs ir taisnīgi rīkojies ar tautu, kas noniecinājusi Viņa prasības un nav sev par labu izlietojusi Tā sirsnīgos lūgumus.
Šodien vajadzīga tieši tāda pati sirsnīga, dziļi izjusta nožēla un grēku atzīšana. Tie, kas nav pazemojuši savu dvēseli Dieva priekšā, atzīstot savu noziegumu, nav vēl izpildījuši pirmo nosacījumu, lai tiktu pieņemti. Ja mēs vēl neesam izjutuši tādu nožēlu par saviem grēkiem, kas pati savukārt nav jānožēlo, un ja neesam izsūdzējuši savus pārkāpumus īstā dvēseles pazemībā un ar sagrauztu garu, sajūtot riebumu pret savu netaisnību, tad patiesībā mēs vēl nekad neesam meklējuši grēku piedošanu; un, ja mēs nekad neesam to meklējuši, tad arī nekad neesam atraduši Dieva mieru. Vienīgais iemesls, kāpēc mūsu pagātnē izdarītie grēki var būt nepiedoti, ir nevēlēšanās pazemot savu lepno sirdi un pakļauties Patiesības Vārdā dotajiem nosacījumiem. Šajā jautājumā ir doti skaidri norādījumi. Grēku atzīt un izsūdzēt atklātībā vai slepenībā vajag no sirds un labprātīgi. Izsūdzēšanu nedrīkst no grēcinieka izspiest. To nevajag darīt vieglprātīgi un bezrūpīgi, kā arī pamudināt, lai grēku izsūdz cilvēks, kas nesaprot tā drausmīgo raksturu. Bezgalīgas līdzjūtības Dievs pieņem ar asarām un nožēlu savienotu grēka atzīšanu, kas būtībā ir dvēseles visapslēptāko dziļumu atklāšana. Dziesminieks saka: “Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.”
Pārāk daudzas grēksūdzes līdzinās faraona izturēšanās veidam, ciešot Dieva sodu. Viņš atzina savu grēku, lai izbēgtu no tālāka posta, bet, tiklīdz mocības mitējās, no jauna izaicināja Debesis. Līdzīga rakstura bija arī Bileāma atzīšanās. Nobijies no eņģeļa, kas stāvēja viņam ceļā ar izvilktu zobenu, tas, lai nepazaudētu dzīvību, atzina savu vainu. Tādā grēku atzīšanā nebija patiesas nožēlas, nebija satriekta gara, nekādas izmaiņas tālākos nolūkos, nekāda riebuma pret ļaunumu un nekādas vērtības vai spēka. Jūda Iskariots, nodevis savu Kungu, devās pie priesteriem, izsaukdamies: “Es esmu grēkojis, nenoziedzīgas asinis nododams.” Bet viņa atzīšanās nebija tāda rakstura, kas to ieteiktu Dieva žēlastībai. To no viņa noziedzīgās dvēseles izspieda šausmas iedvesoša izjūta par gaidāmo sodu. Savu lielo grēku tas atzina tikai tāpēc, ka ieraudzīja, kādas būs viņa rīcības sekas. Jūdas dvēselē nebija dziļu, sirdi plosošu skumju, ka tas ir nodevis Dieva Dēlu, lai Viņu izsmietu, šaustu un sistu krustā; ka tas ļaunu un negodīgu cilvēku rokās ir nodevis Israēla Svēto. Viņu uz atzīšanos pamudināja vienīgi savtīga un aptumšota sirds.
Ādamu un Ievu pēc tam, kad viņi bija baudījuši aizliegto augli, pildīja kauns un šausmas. Sākumā viņu vienīgās domas bija, kā aizbildināt savu grēku un kā izbēgt no pasludinātā nāves sprieduma. Kad Kungs jautāja par izdarīto pārkāpumu, Ādams atbildot daļu vainas uzlika Dievam un daļu savai dzīvesbiedrei: “Sieva, ko Tu man devis, tā man deva, un es esmu ēdis.” Sieva vainoja čūsku, sacīdama: “Čūska mani pievīlusi, un es esmu ēdusi.” Kāpēc Tu radīji čūsku? Kāpēc Tu pieļāvi, ka čūska ienāk Ēdenē? Šādus jautājumus, lūk, saturēja viņas cenšanās aizbildināt savu grēku. Tādā veidā viņa atbildību par krišanu grēkā uzlika Dievam. Sevis attaisnošanas gars vispirms radās melu tēvā un pēc tam parādījās visos Ādama dēlos un meitās. Šāda veida atzīšanās nav dievišķā Gara iedvestas un nav Dievam pieņemamas. Patiesa nožēla liks cilvēkam pašam uzņemties savu vainu, to atzīstot bez aizbildināšanās un liekulības. Līdzīgi nabaga muitniekam, pat savas acis pret Debesīm nepaceļot, viņš sitīs pret krūtīm un sauks: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs,” un tie, kas atzīs savu vainu, tiks taisnoti, jo nožēlojošu dvēseli Jēzus aizbildina ar savām asinīm.
Noliecoties sava Radītāja priekšā, atzīstot grēkus un lūdzot piedošanu krustā sistā un augšāmcēltā Pestītāja nopelnā, cilvēks netiek pazemots. Tā ir cēla izturēšanās — atzīt savu nepareizību Tā priekšā, kuru esat ievainojuši ar saviem pārkāpumiem un sacelšanos. Tāda rīcība jūs paaugstina cilvēku un eņģeļu priekšā, jo, “kas pats pazemojas, tas taps paaugstināts”. Bet tas, kurš metas ceļos krituša cilvēka priekšā, atklājot tam savas apslēptās domas un sirds nodomus, apkauno sevi, pazemojot savu vīrišķību un katru dvēseles cēlo dziņu. Izstāstot savas dzīves grēkus vīna un izvirtības samaitātam priesterim, cilvēka rakstura standarts pazeminās, un rezultātā viņš pats demoralizējas. Dievs viņa domās tiek pazemināts līdz grēcīga cilvēka līdzībai, jo priesteris tiek nostādīts kā Dieva pārstāvis. Tieši šī pazemojošā grēksūdze kritušam cilvēkam lielā mērā vairo ļaunumu, kas demoralizē pasauli un to sagatavo galīgai iznīcināšanai.
Apustulis saka: “Izsūdziet cits citam noziegumus un lūdziet cits par citu, ka topat veseli.” Šī rakstvieta tiek izlietota, lai atbalstītu ieradumu iet pie priestera pēc grēku atlaides, bet tādā veidā tā nemaz nav piemērojama. Atzīstiet savus grēkus Dievam, kurš vienīgais var tos piedot, un savas kļūdas cits citam. Ja esat darījuši pāri savam draugam vai kaimiņam, tad jums sava nepareizība ir jāatzīst, un viņa pienākums ir jums labprāt piedot. Pēc tam jums jāmeklē piedošana pie Dieva, tāpēc ka brālis, kuru esat ievainojuši, ir Dieva īpašums, un, darot pāri viņam, jūs grēkojat pret viņa Radītāju un Pestītāju. Šī lieta nemaz nav jānes priestera priekšā, bet jāatklāj vienīgajam patiesajam Vidutājam, mūsu Lielajam Augstajam Priesterim, kurš “visās lietās ir kārdināts tā kā mēs, tomēr bez grēka,” un kurš “var iežēloties par mūsu vājībām” un spēj mūs tīrīt no katra netaisnības traipa.
Kad Dāvids bija grēkojis pret Ūriju un viņa sievu, viņš lūdzās no Dieva piedošanu. Viņš saka: “Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs.” Katra netaisnība, kas darīta citiem, skar Dievu. Tāpēc Dāvids piedošanu meklē nevis no priestera, bet no cilvēka Radītāja. Viņš lūdz: “Apžēlojies par mani, ak, Dievs, pēc savas žēlastības, izdeldē manus pārkāpumus pēc savas lielās sirds žēlastības!”
Patiesa grēksūdze vienmēr ir noteikta, mērķtiecīga un sauc grēkus vārdā. Grēki var būt tādi pēc sava rakstura, ka tie nesami vienīgi Dieva priekšā, tie var būt ļaunumi, kas jāatzīst atsevišķu cilvēku priekšā, kuri to dēļ cietuši, vai arī tiem var būt vispārēja ietekme, tāpēc tos jādara zināmus draudzes sapulcē. Bet katrai grēksūdzei vajadzētu būt skaidrai, noteiktai, atzīstot tieši tos grēkus, kuros esat vainīgi.
Kad Israēlu apspieda amonieši, īpaši izvēlēti ļaudis aizlūdza Dieva priekšā, un šī aizlūgšana aino patiesas grēksūdzes raksturu: “Un Israēla bērni piesauca to Kungu, sacīdami: ‘Mēs esam pret Tevi grēkojuši, jo mēs bijām aizmirsuši savu Dievu, kalpodami baaliem.’ Tad tas Kungs sacīja uz Israēla bērniem: ‘Vai Es neesmu jūs izglābis no ēģiptiešiem un no amoriešiem, arī no Amona bērniem un no filistiešiem? (..) Bet jūs esat atkal Mani aizmirsuši un kalpojuši svešiem dieviem, tādēļ Es jūs vairs negribu glābt. Ejiet un brēciet pēc svešo dievu palīdzības, ko jūs paši esat sev izraudzījuši, lai tie jūs izglābj bēdu brīdī.’ Bet Israēla bērni sacīja tam Kungam: ‘Mēs esam grēkojuši. Dari ar mums, kā tev liekas labi, tikai izglāb mūs šoreiz.’” Pēc tam viņi sāka darboties saskaņā ar savu atzīšanos un lūgšanām. “Tie izmeta no sava vidus svešo tautu dievus, un viņi atkal kalpoja tam Kungam.” Un Kunga lielā mīlestības sirds iežēlojās, — “tas Kungs iežēlojās par Israēla bēdām”.
Grēku izsūdzēšana bez sirsnīgas nožēlas un reformēšanās nebūs Dievam pieņemama. Dzīvē jānotiek izšķirošai pārmaiņai, ir jānoliek viss, kas Dievam pretīgs. Tādus augļus nesīs īsta grēku nožēla. Pāvils, runājot par nožēlošanas darbu, saka: “Jo redziet šīs dievišķās skumjas, kādu rosību jūsos tās ir modinājušas, pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi.”
Samuēla dienās israēlieši nomaldījās no Dieva. Viņi cieta grēka sekas, jo bija pazaudējuši ticību uz Dievu, pazaudējuši spējas saprast, ka Viņam ir spēks un gudrība vadīt tautu, pazaudējuši uzticību Viņa prasmei aizstāvēt un nosargāt savu lietu. Viņi novērsās no lielā Universa Valdnieka un vēlējās, lai tiem būtu tāda pati valdība (641) kā apkārtējām tautām. Pirms viņi atrada mieru, tiem bija skaidri jāatzīst tieši šis grēks: “Pie visiem saviem grēkiem mēs arī to grēku esam darījuši.” Tā bija jāizsūdz grēki, par kuriem viņi bija pārliecināti. Pašu nepateicība nospieda viņu dvēseles un atšķīra no Dieva.
Kad grēks ir nonāvējis morālo uztveri, ļauna darītājs vairs nesaskata sava rakstura trūkumus, ne arī saprot izdarītā ļaunuma briesmīgumu, un, ja viņš nepakļaujas Svētā Gara pārliecinošajam spēkam, tad paliek pret savu grēku daļēji akls. Viņa grēku izsūdzēšana nav sirsnīga un nopietna. Katrai vainas atzīšanai viņš pievieno aizbildināšanos, lai attaisnotu savu rīcību, norādot, ka, ja nebūtu bijuši zināmi apstākļi, tad viņš nebūtu darījis to vai to, par ko tagad tiek norāts. Bet piemēri, kas Dieva Vārdā doti par īstu nožēlu un pazemošanos, atklāj atzīšanās garu, kas grēku neatvaino un nemēģina sevi attaisnot.
Pāvils necentās sevi aizsargāt; viņš savu grēku parāda vistumšākajās krāsās, nemēģinot mazināt savu vainu. Viņš saka: “Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un, kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam. Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās.” Viņš nevilcinās paziņot, ka “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē grēciniekus izglābt, starp kuriem es esmu lielākais”.
Pazemīga un sagrauzta sirds, ko klusinājusi īsta nožēla, spēs kaut cik vērtēt Dieva mīlestību un Golgātas cenu; un, kā dēls atzīstas tēvam, kas viņu mīl, tā patiess grēku nožēlotājs visus savus grēkus nesīs Dieva priekšā. Un ir rakstīts: “Ja mēs savus grēkus izsūdzam, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums grēkus piedod un mūs šķīsta no visas netaisnības.”
Elena Vaita
Liecības draudzei Nr. 5
