“Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves. Nāve, kur ir tava inde un sērgas? - Elle, kur ir tavs iznīcības spēks?” Hoz. 13:14
Tiešām visas Debesis varēja brīnīties par uzņemšanu, kādu saņēma viņu mīļotais Pavēlnieks šajā pasaulē Viņš radīja pasauli, tomēr pasaule Viņu nepazina. Draugi viņu aizliedza, atstāja un nodeva. Viņam uzbruka kārdināšanas. Cilvēkiem piemītošās sāpes un mokas plosīja Viņa dievišķo dvēseli. Viņu šauta ar nežēlīgām pātagām. Viņa rokām cauri izdzina naglas, Viņa svētos deniņus kronēja ar ērkšķiem (..). Sātana intrigu īstenošana padarīja Kristus dzīvi pilnu tumšu bēdu un piemeklējumu sēriju; un beidzot viņš panāca Kristus nāvi (..).
Ar savu nāvi Kristus iznīcināja to, kam bija nāves vara. Viņš īstenoja plānu un pabeidza darbu, kuru pēc Ādama krišanas bija apņēmies veikt. Mirstot grēcīgās pasaules grēku dēļ, Viņš kritušo cilvēku reabilitēja, nostādīdams to stāvoklī, kur tas atkal var paklausīt Dieva baušļiem, stāvoklī, no kura tas nepaklausības dēļ bija kritis. Un kad Viņš sarāva kapa važas un ar uzvaru cēlās augšā no nāves, Viņš atbildēja uz jautājumu; “Bet kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” (Ījaba 14:14) Kristus sagādāja katram Ādama bērnam iespēju, paklausīgi dzīvojot, pārvarēt grēku un arī celties augšā no kapa, lai saņemtu savu nemirstīgo mantojumu, kas pirkts par Kristus asinīm.
Pestīšana mums tika sagādāta ar bezgalīgām Dieva Dēla ciešanām. Viņa dievišķās krūtis uzņēma Ādama grēcīguma dēļ cilvēcei uzkrautās sāpes, ciešanas un mokas. Tiešām, Kristus papēdis tika satriekts kad Viņš cieta un kad, maksājot milzīgo parādu, ko cilvēks bija parādā Dievam, Viņa dvēseli nomāca bēdas, smagākas par jebkurām bēdām, kādas skārušas Viņa radītās būtnes.
Bija atbildēts jautājums: “Bet kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” (..) Dievs cilvēka veidā caur Evaņģēliju izcēla gaismā dzīvību un nemirstību. Ar savu nāvi Kristus nodrošināja mūžīgo dzīvību visiem, kas Viņam tic.
