Dievs mani ir izredzējis

Bet mums pienākas vienumēr Dievam pateikt par jums, no Tā Kunga mīļotie brāļi, ka Dievs no iesākuma jūs izredzējis uz pestīšanu, lai caur to Garu tiekat svēti un ticat patiesībai”. 2. Tes. 2:13; Glika tulk.

Šajā tekstā parādīti divi cilvēka pestīšanas spēki - dievišķais iespaids un Kristus sekotāju dzīvā, nenoslāpējamā ticība.

Svētošanās nav vienas dienas vai viena gada, bet visas dzīves laika darbs. Cīņa, kas nepieciešama sevis uzvarēšanai, kā arī svētuma un Debesu aizsniegšanai, ir visa dzīves laika cīņa Pāvils svētošanos apzīmē par nepārtrauktu sevis apkarošanas rezultātu. Viņš saka: “Es mirstu ik dienas.” (1. Kor. 15:31). Tikai nepārtraukti pūloties, mēs varam iegūt un saglabāt uzvaru pār sātana kārdināšanām. Kristīgā skaidrība jāmeklē ar nenoslāpējamu enerģiju, un tā jāsaglabā, apņēmīgi raugoties uz augsto mērķi.

Mums jāsaskaņojas ar pestīšanas zinātni, ar zinātni, kas ir tik daudz dziļāka, plašāka un augstāka par jebkuru cilvēcisku zinātni, cik debesis ir augstākas par zemi. Domas jādisciplinē, jāaudzina un jāsavalda, jo mums jādarbojas Dieva labā tādā veidā, kas nesaskan ar mūsu iedzim­ tajām tieksmēm. Ir jāpārvar iedzimtās un iegūtās ļaunās tieksmes. Mūsu sirdij jāmācās palikt nesatricināmi Dievā. Mums jāveido domāšanas ieradumi, kas palīdzēs pretoties kārdināšanām. Dieva bērniem savs liktenis jāapzīmogo ar svētām pūlēm un stipru pieķeršanos taisnībai.

Vārdi, kas Jēzum tika teikti pie Jardānas, sevī ietver visu cilvēci. Dievs runāja ar Jēzu kā ar mūsu pārstāvi. Ar visiem mūsu grēkiem un visām mūsu vājībām mēs neesam atmesti kā nederīgi. “Par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs ir apveltījis savā mīļotajā Dēlā.” (Ef. 1:6) Godība, kas dusēja uz Kristu, ir ķīla Dieva mīlestībai uz mums. Tā mums stāsta par lūgšanu spēku - kā cilvēka balss var aizsniegt Dieva ausi un mūsu lūgumi tikt pieņemti Debesu pagalmos. Gaisma, kas izlējās no atvērtajiem Debesu vārtiem pār mūsu Pestītāja galvu, nāks arī pār mums, kad mēs lūgsim palīdzību kārdināšanu atvairīšanai. Balss, kas runāja ar Jēzu, saka ikkatrai ticošai dvēselei: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”

Gana maigas rūpes

Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesis par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga”. Lūkas 15:7

Skaistā līdzība, kurā Kristus stāsta par vienu pazudušo avi, par ganu, kas atstāj deviņdesmit deviņas un iet meklēt pazudušo, aino Lielā Gana rūpes. Viņš bezrūpīgi nenoraudzījās uz savu ganāmpulku un nesacīja: “Man ir deviņdesmit deviņas, un šīs noklīdušās uzmeklēšana man sagādās pārāk daudz rūpju; lai tā atgriežas, un es tai atvēršu laidara vārtus un to ielaidīšu; bet iet pēc tās es nevaru.” Nē. Viņš skaita un pārskaita ganāmpulku, un , pārliecinājies, ka viena avs pazudusi, viņš vairs nevar gulēt. Viņš atstāj deviņdesmit deviņas laidarā, un, lai cik tumša un vēt­ raina ir nakts, lai cik nepatīkams un briesmu pilns ir ceļš, lai cik ilgstoša un nogurdinoša ir meklēšana, viņš nepagurs, viņš nesvārstās, līdz pazudusī avs ir atrasta.

Un, to atradis, vai viņš izturas vienaldzīgi? Vai viņš sauc to un pavēl tai sekot viņam? Vai viņš draud tai, sit to vai arī dzen to pa priekšu, ar rūgtumu domādams par satraukumu un grūtībām, ko tā viņam sagādājusi? Ak, nē! Šo nogurušo, bezspēcīgo un aizklīdušo avi liek uz saviem pleciem un atnes to atpakaļ ganāmpulkā. Savu pateicību viņš izpauž melodiskās līksmības dziesmās, un Debesu kori atsaucas šī gana priecīgajiem toņiem. Jo “būs lielāks prieks Debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” Jēzus saka: “Es esmu Labais Gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst.” (Jāņa 10:14) Kā šīs zemes gans pazīst savas avis, tā Lielais Gans pazīst Savu ganāmpulku, kas izkaisīts visā pasaulē.” “Jūs esat Manas avis, Manu ganību avis, jūs, cilvēki, Es esmu jūsu Dievs,” tā saka Dievs Tas Kungs.” (Ec. 34:31)

Lai cik zemi vai paaugstināti mēs būtu, lai atrastos neveiksmju ēnā vai labklājības saulē, mēs esam Viņa avis, Viņa ganāmpulks, un par mums rūpējas Lielais Gans.

Jaunradīšanas darbs

Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!”. Ps. 51:12

Sauc uz Dievu: “Atgriez mani manas dvēseles dziļumos!” Neatlaidīgi lūdz no Dieva Viņa žēlastības pārveidojošo spēku. Stipri pieķeries savam Pestītājam, kā to darīja Jēkabs, līdz Dievs tev ļauj saredzēt ne tikai pašam sevi, bet pats atklājas tev, un tu Jēzū atrodi izturību un atbalstu, spožumu un varu, kuras esamību tu pat domās neesi spējis iedomāties. Tavas dvēseles pestīšana ir ļoti apdraudēta, un tagad, es lūdzu tevi, nepievil pats sevi. Ja tu ticībā pastāvīgi paļausies uz apsolījumiem, tu uzvarēsi. Šī ir tā uzvara, kas uzvar pasauli, proti, tava ticība.

Kamēr vien tu būsi patiess pats pret sevi, nekādi zemes vai elles naidīgie spēki nespēs izpostīt tavu mieru vai sabojāt tavu ciešo sadraudzību ar Dievu. Ja tu bīsies Dievu, tad tu nešaubīsies. Ja tu ievērosi Viņa gribu, tad tu iegūsi visu, ko prasīs tava dvēsele. Kāds izcils kristietis ir teicis: “Radītajā Visumā es ne no kā nebīstos kā vien no tā, ja nezinātu visus savus pienākumus vai tos neizpildītu.”

Celies un stāvi par Jēzu, ja arī tas prasītu nez kādus upurus un nez kādu pašaizliegšanos. Celies un stāvi par Jēzu; vienmēr un visur stāvi par Jēzu. Veic visus savus darbus tā, it kā varētu skatīties caur priekškaram un tevi redzētu Dieva acs, kas vēro ikkatru tavu soli. Viņš tevi ir atpircis ar Savām asinīm un, kad tev vajadzīga Viņa palīdzība, piesauc Viņu, un tu to iegūsi. Tieši tad Jēzus nostāsies par tevi.

Lai tava īsā, nedrošā dzīve ir nepārtraukta gatavošanās nākošajai, nemirstīgajai dzīvei! Kārdināšanām ļauts nākt pār mums, lai atklātos mūsu raksturs un lai tiktu novērsti mūsu trūkumi. Pavedinādams dvēseli iet pretī bojā ejai, grēks, kas maskēšanās un krāpšanas nolūkos pārģērbies, nekad nebeigs uzmākties cilvēkam. Sātans pārvērtīsies par gaismas eņģeli un kals slepenus plānus, lai ar cilvēku pazudināšanu nolaupītu Dievam godu. Es lūdzu par tevi, tavas dvēseles labā stājies velnam pretī, lai viņš bēgtu no tevis. Savā bezspēcībā pieķeries Dievam.

Drošs līdzeklis grēka dziedināšanai

Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna”. Jes. 1:18

Tam, ka Dievs piedod grēkus, vajadzētu mums sagādāt visdziļāko prieku. Ja mēs turam Viņu pie Viņa vārda un atstājam savus grēkus, tad Viņš labprāt grib mūs šķīstīt no visas netaisnības. Viņš dos mums šķīstu sirdi un paliekošu Svētā Gara klātbūtni, jo Jēzus dzīvo, lai aizlūgtu par mums. Tomēr garīgas lietas ir garīgi apspriežamas. Dzīvā, darbīgā un paliekošā ticība ir tā, kas izprot Dieva prātu, pieņem sev apsolījumus un gūst labumu no Viņa Vārda patiesībām. Uz Kristus taisnību mums jāpaļaujas ne tāpēc, ka esam taisni, bet gan tāpēc, ka esam aprūpējami, kļūdaini, maldīgi un paši par sevi bezspēcīgi.

Ja jūs pieņemsiet Kristus vārdus, it kā tie būtu adresēti tieši jums, ja ikkatrs šo patiesību attiecinās uz sevi, it kā viņš būtu vienīgais grēcinieks virs zemes, kura dēļ mira Kristus, tad jūs iemācīsieties pieprasīt sev krustā sistā un no nāves uzmodinātā Pestītāja asins nopelnu.

Daudzi domā, ka viņu rakstura kļūdas neļaus tiem aizsniegt Kristus noteikto standartu, tomēr viss, ko tādiem vajadzētu darīt, ir pazemoties ikkatrā solī zem Dieva varenās rokas. Kristus nevērtē cilvēku pēc viņa daudzajiem padarītajiem darbiem, bet gan pēc gara, kādā viņš šos darbus ir darījis.

Ja Viņš redz, kā cilvēki uzņemas nastas un cenšas tās pazemīgi nest, neuzticoties sev, bet paļaujoties uz Viņu, tad Viņš šim darbam pievieno Savu pilnību, un Tēvs to pieņem. Mēs tiekam pieņemti mīļotā Dēla dēļ. Grēcinieka trūkumus apsedz Kunga, mūsu Taisnības, pilnības bagātība. Uz tiem, kas godīgi un ar sagrauztu sirdi nepārtraukti cenšas dzīvot saskaņā ar Dieva prasībām, Tēvs noraugās līdzjūtībā un maigā mīlestībā. Viņš tādus uzskata par paklausīgiem bērniem, un uz viņiem tiek attiecināta Kristus taisnība.

Varenais, neredzamais spēks

Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara”. Jāņa 3:8

Svētais Gars cīnās ar ikkatru cilvēku. Tā ir Dieva balss, kas runā uz dvēseli.

Nekādi, pat vismācītāko vīru prātojumi nevar izskaidrot Svētā Gara darbu, kas tiek veikts pie cilvēka prāta un rakstura, tomēr šī darba iespaidu uz dzīvi un raksturu tie var ievērot.

Lai gan Svēto Garu mēs nevaram redzēt, tomēr mēs zinām, ka Viņa darba rezultātā grēkos un pārkāpumos mirušie cilvēki sāk atzīt savas vainas un atgriežas pie Dieva. Bezrūpīgie atzīst savus grēkus, un neticīgie sāk ticēt. Kāršu spēlmaņi, dzērāji un izvirtuļi kļūst prātīgi, atturīgi un šķīsti. Dumpīgie un stūrgalvīgie kļūst lēnprātīgi un Kristum līdzīgi.

Redzot raksturā šis izmaiņas, mēs varam būt droši, ka Dieva spēks, kas palīdz atgriezties, ir pārveidojis visu cilvēku. Mēs neredzam Svēto Garu, bet mēs redzam Viņa darbības pierādījumus to cilvēku pārveidotajos raksturos, kas pirms tam bija nocietināti un ietiepīgi grēcinieki. Kā vējš ar savu spēku noliec staltos kokus, tā Svētais Gars var iedarboties uz cilvēku sirdi un šim Dieva darbam robežas nevar nospraust nekāds ierobežotais cilvēka spēks.

Jūs nevarat redzēt šo darbībā esošo spēku, bet jūs varat redzēt tā rezultātus.

Kas Kristus vārdu ne tikai klausās, bet arī dara tos, tie savā raksturā atklāj Svētā Gara darbu. Svētā Gara iekšējā darba rezultāti parādās ārējā uzvedībā. Kristieša dzīvība kopā ar Kristu ir apslēpta Dievā, un Dievs atzīst šos Viņam piederošos ļaudis un saka: “Jūs esat Mani liecinieki.” Viņi liecina, ka dievišķais spēks ir ietekmējis viņu sirdis un pārveidojis viņu uzvedību. Viņu darbi liecina, ka Gars ir skāris un ietekmējis viņu iekšējo cilvēku; tie, kas satiekas ar viņiem, redz, ka viņi par savu Paraugu ir darījuši Jēzu Kristu.

Tie, kas savienojušies ar Dievu, ir kļuvuši par Svētā Gara spēka kanāliem. Dvēseles iekšējā dzīvība atklāsies ārējā uzvedībā.

Dieva žēlastība pārveido dzīvi

Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes". Jāņa 3:7

Lielā patiesība par sirds atgriešanu, ko izdara Svētais Gars, atklāta Kristus vārdos Nikodēmam: “Patiesi, patiesi Es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības Kas no miesas dzimis, ir miesa, un kas no Gara dzimis, ir gars.” (Jāņa 3:3-6) Tieši caur sirds atjaunošanu Dieva žēlastība pārveido visu dzīvi. Lai mēs saskaņotos ar Dievu, nepietiek ar ārējām izmaiņām vien. Daudzi mēģina reformēties, labojot šo vai citu slikto ieradumu, un cer tādā veidā kļūt par kristiešiem, tomēr tie sākuši nepareizā vietā. Mūsu pirmais darbs jāveic pie sirds. (Izdev. izcēlums)

Lai pārveidotu dvēseli, patiesības raugs darbojas apslēpti, klusi un nepārtraukti. Tiek klusinātas un apspiestas dabiskās tieksmes. Iepotētas tiek jaunas domas, jaunas izjūtas un jauni motīvi. Rakstura veidošanai tiek izvirzīts jauns standarts - Kristus dzīve. Mainās prāts, un dažādas spējas tiek pamodinātas darbam jaunos virzienos. Cilvēkam netiek dāvātas jaunas spējas, bet jau esošās tiek svētotas. Pamostas sirdsapziņa.

Šajā rakstura pārveidošanas darbā Raksti pilda lielā starpnieka lomu. Kristus lūdza: “Svētī tos patiesībā, jo Tavi vārdi ir patiesība.” (Jāņa 17:17) Ja Dieva Vārdu pēta un tam paklausa, tad tas, darbodamies pie sirds, apspiež visas nesvētās īpašības. Svētais Gars nāk un pārliecina mūs par grēku, un sirdī pamodinātā ticība, darbodamās mīlestībā uz Kristu, saskaņo mūsu miesu, dvēseli un garu ar Viņa prātu.

Cilvēks ierauga viņam draudošās briesmas. Viņš redz, ka viņam katrā ziņā jāpanāk rakstura un sirds pārmaiņas. Viņš jūtas satraukts; mostas bailes. Dieva Gars darbojas viņā, un viņš pats ar bijāšanu un drebēšanu strādā pie sevis, cenzdamies ieraudzīt sava rakstura trūkumus un to, kas viņam būtu jādara, lai panāktu nepieciešamo pārmaiņu savā dzīvē. Cilvēks izsūdz savus grēkus Dievam, un, ja viņš kādam nodarījis pārestību, tad viņš tam atzīst savu nepareizo rīcību. Viņš rīkojas saskaņā ar Gara darbošanos un viņa atgriešanās ir patiesa.

Sirds pārveidošanās

Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti un Tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu”. Ap. d. 3:19-20

Lai tiktu glābti, mums pieredzes ceļā jāuzzina, ko nozīmē patiesa atgriešanās. Vīri un sievas pielaiž briesmīgu kļūdu, dienu no dienas saukdami sevi par kristiešiem, kad tā saukties tiem nemaz nav tiesību. Dieva skatījumā ticības apliecināšanai ar vārdiem vien nav nekādas nozīmes, un nekādas nozīmēs nav arī amatam, kuru attiecīgā persona ieņem. Viņš prasa: “Vai dzīve saskan ar maniem priekšrakstiem?” Daudzi domā, ka ir atgriezti, tomēr viņi nespēj izturēt pārbaudi, ja tos salīdzina ar Dieva Vārdā atklāto rakstura paraugu.

Atgriešanās nozīmē; sirds pārmaiņu, novēršanos no netaisnības un pievēršanos taisnībai. Paļaujoties uz Kristus nopelnu un patiesi ticot Viņam, savu vainu nožēlojošais grēcinieks saņem grēku piedošanu. Pārtraucot darīt ļaunu un mācoties darīt labu, viņš pieaug žēlastībā un Dieva atzīšanā. Viņš redz, ka, lai sekotu Jēzum, viņam jāatšķiras no pasaules, un, aprēķinājis, ko tas izmaksās, viņš visu citu uzskata par zaudējumu, ja vien viņš var mantot Kristu. Viņš iestājas Kristus armijā, lai drosmīgi un priecīgi iesaistītos karā, cīnoties pret dabiskām tieksmēm un savtīgām vēlmēm un pakļaujot savu gribu Kristus gribai. Ikdienas viņš pie Kunga meklē žēlastību, tiek stiprināts un saņem palīdzību. Kādreiz viņa sirdī valdīja paša “es” un prieku sagādāja pasaulīgās izpriecas. Tagad paša “es” no troņa gāzts, un augstākais Valdnieks ir Dievs. Viņa dzīvē redzami taisnības augļi. Grēkus, kurus viņš reiz mīlējis, tas tagad ienīst. Stingri un apņēmīgi viņš iet pa svētuma taku. Tāda ir patiesa atgriešanās.

Neaizmirsīsim, ka atgriešanās un svētošanās piedzīvojumos cilvēkam ir jāsadarbojas ar Dievu. Dieva Vārds saka: “Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir Tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas.” (Fil. 2:12, 13) Cilvēks nevar sevi pārveidot ar savas gribas piepūli. Viņam nav tāda spēka, kas šo pārmaiņu varētu panākt. Atjaunojošam spēkam jānāk no Dieva. Šo pārmaiņu var radīt vienīgi Svētais Gars. Kas grib tapt glābts, būdams augsts vai zems, bagāts vai nabags, tam jāpakļaujas šī spēka iedarbībai.

Savstarpējs līgums

Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam”. Jāņa 1:12

Pestīšana panākama ar savstarpēji saistoša līguma ievērošanu. “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” Vai iesais­ tīties šajā līgumā ar visu sirdi, prātu un dvēseli?

Ticībā un mīlošā paļāvībā meklējiet pie sava Pestītāja spēku un gudrību, kā padarīt rakstura veidošanas darbu. Viņš sēž kā dārgmetālu kausētājs un dzidrinātājs, lai zeltu un sudrabu attīrītu no visiem sārņiem. Tāpēc pastāvīgi raugieties uz Viņu, tad jūsu rakstura celtnes veidošanā netiks ielikts lēts, nevērtīgs materiāls.

Ticībā jūs varat pieņemt Dieva Dēla asiņu nopelnu, kuras Viņš izlēja, lai grēcinieks nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību. Dievs Viņam nodevis visu varu, lai Viņš varētu palīdzēt ikkatram, kas pārtrauks sakarus ar sātanu, un atzīs Kristu par savu vienīgo cerību. Jūsu apņēmībai būs kaut kāda vērtība tikai tad, ja esat gatavi sadarboties ar Viņu, kas jūs var pasargāt no krišanas. Lielais Ārsts Kristus pilnīgi izdziedinās jūs. Viņš vareni strādās ar ikvienu, kas nopietni un no sirds tieksies pēc pes­ tīšanas. Viņš dos spēku un uzvaru. Tas, kas jūs atpircis par savu īpašumu, var atņemt visas jūsu rakstura zemiskās un ļaunās īpašības (Izdev. izcēlums)

Pārtrauciet sakarus ar ienaidnieku. Pilnīgi atbrīvojieties no gaisā mītošā lielkunga varas un no viņa sabiedroto leģioniem.

Sātans centīsies pretoties to pūlēm, kas vēlēsies nostāties Kunga pusē. Viņu pūļu iznīcināšanai tas izmantos visu veida viltu. Bet Dievs ir devis Savu Dēlu, lai Viņš nestu to grēkus, kas meklē Viņa patiesību un taisnību. Viņš ir gatavs palīdzēt ikkatram, kas ticībā raudzīsies uz Viņu.

Vingrināšanās ticības un vīrišķīgas drosmes pielietošanā paplašinās izpratni par to, ko nozīmē būt kristietim. Mums jāmeklē tā ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Būs jāizcīna smagas cīņas ar mūsu iedzimtajām un iegūtajām ļaunajām tieksmēm. Tādēļ jājūtas pilnīgi atkarīgiem no mūsu pestīšanas Vadoņa. Viņš savu darbu daļu neatstās nepadarītu.

Kristū atklātais Dievs

Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva”. Jāņa 16:27

Uzlūkojot Visuma Dieva svētumu un godību, mums jāizbīstas, jo mēs zinām, ka Viņa taisnīgums neļaus Viņam vainīgo uzskatīt par nevainīgu. Tomēr mums nav jābaidās, jo uz šo pasauli atnāca Kristus, lai atklātu Dieva tēvišķīgo mīlestību uz Viņa adoptētajiem bērniem. Mēs nedrīkstam Dieva raksturu vērtēt tikai pēc dabā redzamajiem varenajiem darbiem, bet gan pēc mīlestības pilnās Jēzus dzīves, kas mūs iepazīstināja ar Jehovu kā daudz žēlsirdīgāku, līdzjūtīgāku un maigāku par mūsu laicīgajiem vecākiem.

Jēzus mums parādīja Tēvu kā tādu, kuram mēs varam uzticēties, un kuram varam izteikt savas vajadzības. Ja mēs izbīstamies no Dieva un ja domas par Viņa godību un majestātiskumu padara mūs mazdūšīgus, tad Tēvs norāda uz Kristu kā Viņa pilnīgo Pārstāvi. Jēzū redzamais maigums, līdzjūtība un mīlestība ir Tēvam piemītošo īpašību atstarojums. Golgatas krusts atklāj cilvēkam Dieva mīlestību. Kristus parāda mums visvareno Visuma Valdnieku kā mīlestības Dievu. Ar pravieša muti Viņš saka: “Es tevi esmu mīļojis ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es žēlīgi esmu vilcis pie sevis.” (Jer. 31:3; Glika tulk.)

Kristus vārda nopelnā mums dota pieeja pie Dieva, un Dievs mūs aicina pienest Viņam visas mūsu grūtības un kārdināšanas, jo Viņš tās izprot. Viņš negrib, ka mēs savas sāpes izsakām cilvēka ausij. Caur Kristus asinīm mēs varam nākt pie žēlastības troņa un atrast žēlastību un palīdzību vajadzības brīdī. Mēs paļāvīgi varam nākt un sacīt: “Mīļotā Dēla dēļ es tikšu pieņemts.” “Jo caur Viņu ir mums, ir viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā.” “Kurā mums, kas Viņam ticam, dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību.” (Ef. 2:18; 3:12)

Kā laicīgie vecāki iedrošina savu bērnu vienmēr nākt pie viņiem, tā Kungs skubina mūs izteikt Viņam visas savas vajadzības un grūtības, mūsu pateicību un mīlestību. Ikkatrs apsolījums ir pilnīgi drošs. Jēzus ir mūsu Galvotājs un Vidutājs, un, lai mēs varētu izveidot pilnīgu raksturu, Viņš mūsu rīcībā nodevis visus resursus.

Bezgalīga vara

Kas tas tāds, kas nāk no Edomas, no Bocras spilgti sarkanās drēbēs? Stalts viņš savā apģērbā un lepns savā lielajā spēkā.

Es tas esmu, kas runāju taisnību un kam ir vara un līdzekļi palīdzēt!””. Jes. 63:1

Dieva vienpiedzimušais Dēls nāca uz šo pasauli, lai atpestītu kritušo cilvēci. Viņš mums ir devis pierādījumus par Savu lielo spēku. Tos, kuri pieņems Viņu, Viņš darīs spējīgus izveidot raksturus, brīvus no sātana modinātajām tieksmēm. Mēs varam pretoties ienaidniekam un visiem viņa spēkiem. Šajā cīņā uzvarēs un uzvaru gūs tie, kas Kristu izvēlēsies par Vadoni un apņemsies darīt taisnību tāpēc, ka tā ir taisnība.

Mūsu dievišķais Kungs ir vienādi varens visos ārkārtējos gadījumos. Ar Viņu nekas nav neiespējams. Savu lielo mīlestību uz mums Viņš parādīja, dzīvodams pašaizliedzīgi un pašuzupurīgi un mirdams briesmīgā nāvē. Nāciet pie Kristus tieši tādi, kādi jūs esat. Uzticieties pilnīgi Viņa žēlastībai. Nav tādu grūtību ne iekšienē, ne ārpusē, kuras nevarētu pārvarēt Viņa spēkā.

Dažiem ir vētraina daba; tomēr Viņš, kurš nomierināja vētraino Galilejas jūru, teiks šai nomocītajai sirdij: “Klusu, mierā!” Ja sirds tiek nodota Viņa apsardzībai un vadībai, tad nav tādas dumpīgas dabas, kuru Viņš nevarētu klusināt, un tādu vētrainu tieksmju, kuras Viņš nevarētu nomierināt.

Tam, kas sevi uztic Jēzum, nav jāzaudē cerība. Mums ir visvarens Pestītājs. Raugoties uz Jēzu, mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju, jūs varat sacīt: “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūras vidū nogrimtu.” (Ps. 46:2-3)

Vairāk uzticēsimies mūsu Pestītājam. Nenovērsieties no Libānas ūdeņiem un nemeklējiet atspirdzinājumu caurās akās, kurās nav ūdens. Ticiet Dievam. Pilnīgi uzticoties Jēzum un jūtoties atkarīgiem no Viņa, uzvara būs ne tikai iespējama, bet droša. Kaut viss ļaužu vairums iet nepareizā virzienā, kad izredzes var šķist drosmi atņemošas, tomēr mēs pilnīgi varam paļauties uz savu Vadoni, jo Viņš saka: “Vienīgi Es esmu Dievs un cita nav neviena.” (Jes. 45:22) Viņš ir bezgalīgi varens un spējīgs izglābt visus, kas nāk pie Viņa. Nav neviena cita, kam mēs droši varētu uzticēties.

Ne lai tiesātu, bet glābtu

Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta". Jāņa 3:17

Ir cilvēki ,kuri neticībā dreb. Viņi jautā: “Kā lai es zinu, ka Dievs ir salīdzinājies ar mani? Kā lai es pārliecinos, ka Viņš mani mīl un man piedod?” Tas nav jūsu darbs, mīļie jaunieši, padarīt sevi taisnus Dieva priekšā. Jēzus aicina jūs nākt pie Viņa ar visām jūsu nastām un grūtībām. Pieņemiet šo apsolījumu un to, ko Dievs jums ir sagatavojis. Novērsieties no sevis un raugieties uz Jēzu, jo Kristū ir atklāts Tēva raksturs.

Kristus izlieto asiņu mūžīgais spēks ir mūsu vienīgā cerība, jo vienīgi viņa nopelnā mums ir piedošana un miers.

Dieva raksturs, kā tas atklāts Kristū, aicina mūs ticēt Viņam un mīlēt Viņu, jo mums ir Tēvs, kura žēlastība un līdzjūtība nekad nebeigsies. Ikkatrā solī mūsu ceļā uz Debesīm Viņš būs ar mums, lai mūs izvadītu cauri visām grūtībām un lai mums palīdzētu visās kārdināšanās.

Dzīvību dodošajam Kristus spēkam jāpieskaras jūsu saprātam un iztēles spējām, lai atmiņā iespiestos daudzas skaistas un patiesas ainas. Lielas un dārgas patiesības aicina jūs domāt par tām, lai, iegūstot pareizu izpratni par Dievu, jūsu ticībai būtu stiprs un veselīgs pamats. Ak, kaut virspusējie un paviršie patiesības meklētāji saprastu, ka pasaule ar savu gudrību, lai arī cik tā liela, nekad neiepazīs Dievu.

Ir pareizi censties visu iespējamo mācīties no dabas, bet neaizmirstiet no dabas pievērsties Kristum, kurā pilnībā pārstāvēts dzīvā Dieva raksturs. Domājot par Kristu, saskaņojoties ar šo dievišķo attēlu, paplašināsies jūsu izpratne par Dieva raksturu, cēlāks un iejūtīgāks kļūs jūsu prāts un arī sirds. Lai jaunieši sev uzstāda augstu mērķi, nepaļaujoties uz cilvēka gudrību, bet dienu no dienas dzīvojot, it kā redzot Viņu - Neredzamo, un darot savus darbus, it kā Debesu saprātīgo būtņu skata priekšā.

Debesu eņģeļi apņems tos cilvēkus, kas, nepārtraukti izjūtot savu atkarību no Dieva, vienkārši un ar lūgšanām vienmēr uzticēsies Viņam. Tie, kas dzīvos ticībā Kristum, tiks stiprināti un uzturēti, spējīgi cīnīties labo ticības cīņu un satvert mūžīgo dzīvību.

Pateicoties Kristum iegūstamā taisnība

To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” 2. Kor. 5:21

Taisnības Dievs netaupīja Savu Dēlu Viss Dieva likumu pārkāpšanas parāds tika atprasīts no mūsu Vidutāja. Bija vajadzīgs pilnīgs salī­ dzināšanas darbs. Cik pareizi ir Jesajas vārdi: “Kungs bija lēmis Viņu satriekt ar ciešanām.” Viņš kļuva par “salīdzinājuma Upuri”. “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts.” (Jes. 53:10,5)

Jēzus izcieta vispilnīgāko sodu par mūsu pārkāpumiem, un visas taisnības prasības bija apmierinātas. Likums nav atcelts; tas neko nav zaudējis no sava spēka. Tas paliek tikpat svēts un cienījams, un Kristus nāve pie krusta liecina par tā nemainīgumu. Tā prasības ir apmierinātas, tā autoritāte saglabāta.

Dievs netaupīja Savu vienpiedzimušo Dēlu. Lai parādītu, cik dziļa ir Viņa mīlestība uz cilvēku, Viņš to nodeva mūsu visu dēļ: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29) Redzi Viņu mirstam pie krusta! Redzi Viņu, kurš bija vienāds ar Dievu, pūļa apsmietu un izzobotu. Redzi Viņu Ģetzemanē, visas pasaules grēku nastas smaguma noliektu pie zemes.

Vai sods tika samazināts tādēļ, ka Viņš bija Dieva Dēls? Vai dusmām piepildītais kauss tika atņemts Viņam, kurš mūsu vietā bija padarīts par grēku? Bez jebkāda mīkstinājuma sods krita uz mūsu dievišķi cilvēcisko Vietnieku.

Dzirdi viņa saucienu: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Marka 15:34) Pret viņu izturējās kā pret grēcinieku, lai pret mums varētu izturēties kā pret taisniem, lai Dievs varētu būt taisns, tomēr grēcinieku Taisnotājs. (Rom. 3:26)

Nav iespējams attēlot mīlestību, kas valda Tēva un Dēla starpā. Tā nav izmērojama. Kristū Dievs redzēja to pašu ārkārtējo skaistumu un pilnību, kas mājoja Viņā pašā. Brīnieties, Debesis, un esi pārsteigta, zeme, jo Dievs nav taupījis Savu Dēlu, bet nodevis Viņu par grēku mūsu vietā, lai tie, kas tic, varētu Viņā kļūt par Dieva taisnību.

Valoda ir par vāju, lai attēlotu Dieva mīlestību. Mēs tai ticam, mēs tajā līksmojamies, tomēr izprast to mēs nespējam.

Visaugstākais pārdomu temats

Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu”. 1. Jāņa 4:9

Pestīšanas plāns, ar kuru žēlsirdīgais, dievišķi cilvēcīgais Pestītājs atbrīvoja ļaudis no grēka verdzības, sniedzas pāri cilvēku un eņģeļu saprašanas spējām. Tas tiešām ir tik izcils, varens un augsts noslēpums, ka mums nav cerības nekad pilnībā to izprast. Kristus upuri cilvēka labā ne ar ko nevar salīdzināt. Tā ir visaugstākā un svētākā pārdomu tēma. Ikkatra Dieva žēlastības apgaismota sirds neizsakāmā pateicībā jūtas spiesta zemoties Pestītāja priekšā par Viņa pienesto bezgalīgo Upuri.

Ar Savu dzīvi Jēzus no Nācaretes atšķīrās no visiem citiem cilvēkiem. Viņš ir vienīgais un patiesais labsirdības un pilnības paraugs. Jau no Viņa kalpošanas sākuma cilvēki varēja daudz skaidrāk izprast Dieva raksturu. Kristum virs zemes vajadzēja atklāt cilvēkiem, ka Dievs nav despots, bet gan Debesu Tēvs, kas ļoti mīl un žēlo Savus bērnus. Viņš uzrunā Dievu visiem mīļajā vārdā: “Mans Tēvs”.

Visās cilvēka bēdās un ciešanās ir kādas Acis, kas viņu žēlo un viena Sirds, kas viņu mīl. “Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.” (Ps. 103:13) Dievs vismaigākajā veidā rūpējas par mums. Viņš jūt līdzi mūsu vājumam un bēdām. Mums var zust cerība, mēs varam krist pat izmisumā, pār mums var klāties smagu bēdu padebeši; bet priekšā ir gaisma. Aiz drūmās un nospiedošās tumsas mums ir līdzjūtīgs Draugs, kas labprāt nevēlas apbēdināt nevienu zemes bērnu.

Mūsu Debesu Tēva tik laipni dāvātās svētībās mēs varam saskatīt bezgalīgas mīlestības pierādījumus un tik maigu līdzjūtību, kas pārspēj mātes lielās ilgas pēc sava maldos nonākušā bērna. Krusta gaismā iepazīstoties ar dievišķo raksturu, mēs ieraugām taisnīgumu un tiesu, savienotu ar žēlastību, maigumu un piedodošu mīlestību. Tad līdz ar Jāni mēs izsaucamies: “redziet, kādu mīlestību Tēvs mums parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1)

Tikai viens Pestītājs

Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki”. Rom. 5:8

Līdzko parādījās grēks, parādījās arī Pestītājs. Kristus zināja, ka Viņam būs jācieš, pirms Viņš kļuva par cilvēku Aizvietotāju. Līdzko Ādams krita grēkā, Dieva Dēls Sevi piedāvāja par cilvēces Galvotāju. Padomā, ko Kristum maksāja Debesu pagalmu atstāšana un nostāšanās cilvēces priekšgalā. Kāpēc viņš tā rīkojās? Tāpēc, ka Viņš bija Vienīgais, kurš varēja atpestīt kritušo cilvēci. Pasaulē nebija neviena bezgrēcīga cilvēka. Dieva Dēls nokāpa no Sava Debesu troņa, nolika Savu karalisko tērpu un ķēnišķīgo kroni, un Dievību ietērpa cilvēka miesā. Viņš nāca, lai mirtu mūsu vietā, lai gulētu kapā, kā jāguļ visiem cilvēkiem, un tiktu uzmodināts mūsu taisnošanas dēļ. Viņš nāca, lai iepazītos ar visām kārdināšanām, kas apstāj cilvēku. Viņš piecēlās no kapa un pāri atvērtajam Jāzepa kapam pasludināja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” Viņš, būdams līdzīgs Dievam, mūsu labā gāja cauri nāvei. Viņš baudīja nāvi visu cilvēku vietā, lai ikviens cilvēks caur Viņu varētu kļūt par mūžīgās dzīvības līdzdalībnieku.

Kristus uzkāpa Debesīs, ietērpts svētā cilvēciskumā. Viņš šo cilvē­ciskumu paņēma Sev līdzi Debesu pagalmos, un cauri visai mūžībai Viņš paliks tajā kā tāds, kas atpestījis katru cilvēku Dieva pilsētā, kā tāds, kas aizlūdz Tēva priekšā par ikkatru cilvēku un saka: “Savās rokās Es tevi esmu rakstījis.” Viņa roku delnās redzamas saņemto ievainojumu rētas. Ja mēs tiekam ievainoti vai mocīti, ja sastopamies ar grūti pārva­ramiem apstākļiem, atcerēsimies, cik daudz par mums cieta Kristus.

Mūsu Pestītājs panesa visu, ko mēs esam aicināti panest, tā kā neviens cilvēks nevar sacīt: “Viņš nepazīst manas ciešanas un manus pārbaudījumus.” Viņš tika apbēdināts ar visām mūsu bēdām.

Sātans paziņoja, ka cilvēks nespēj dzīvot bezgrēcīgu dzīvi. Kristus gāja cauri tiem pašiem apstākļiem, kuros paklupa un krita Ādams, un caur bezgrēcīgu dzīvi nolika cilvēci labvēlīgā stāvoklī, lai ikviens varētu stāvēt Tēva priekšā, pieņemts Kristus dēļ!

Žēlastībā dzimusi mīlestība

Jo Es būšu žēlīgs viņu netaisnībām un viņu grēkus vairs nepieminēšu”. Ebr. 8:12

Dievs mīl kritušo cilvēci ar īpašu mīlestību, kas dzimusi no žēlastības, jo visi cilvēki nav šīs mīlestības cienīgi. Žēlastība atzīst attiecīgā objekta nepilnību, pret ko tā atklājas. Tieši grēka dēļ aktīvi sāka darboties žēlastība.

Grēks nav Dieva mīlestības, bet gan Viņa naida objekts. Taču grēcinieku Dievs mīl un jūt viņam līdz. Maldīgie Ādama dēli un meitas ir Dieva pestīšanas bērni. Dāvinot Savu Dēlu, Viņš tiem ir atklājis Savu bezgalīgo mīlestību un žēlastību.

Dievs apņēmās sadarboties ar Saviem maldīgajiem, viegli pavedināmajiem radījumiem, kurus Viņš nostādījis izdevīgos apstākļos. Vienā pusē ir bezgalīga gudrība, labvēlība, līdzcietība un vara; otrā - vājības, grēcīgums, pilnīga bezspēcība, nabadzība un atkarība no Dieva. Savas dvēseles glābšanai cilvēkam ir dota priekštiesība strādāt kopā ar Dievu. Viņam jāpieņem Kristus par savu personīgo Pestītāju un jātic Viņam. Pieņemšana un ticēšana ir cilvēka pienākumi šajā līgumā.

Pestīšanas plāns tika izstrādāts Tēva un Dēla kopīgajā apspriedē. Tad Kristus svinīgi apņēmās nokārtot cilvēka rēķinu, ja tas kļūs neuzticīgs. Viņš apsolījās veikt salīdzināšanas darbu, kas katru ticīgu dvēseli atkal savienos ar Dievu. Kas savus grēkus uzliek Vietniekam un Galvotājam, var teikt kopā ar apustuli: “Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību Debesīs (angļu val. - Debesu vietās).” “Lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošu bagātību.” (Ef. 1:3; 2:7)

Šo plānu Kristus izdomāja Savā bezgalīgajā mīlestībā. Viņš ir gatavs to piepildīt visu cilvēku dēļ, kas sadarbosies ar Viņu. To labā Viņš saka Tēvam: “Nepieskaiti viņu grēkus viņiem, bet uzliec tos Man. Izturies žēlsirdīgi pret viņu netaisnīgumu un nepiemini vairs viņu noziegumus. Viņi ir pieņēmuši Manu nopelnu un slēguši mieru ar Mani. Mana taisnība ir viņu daļa, un Manis dēļ svētī tos ar visādām garīgām svētībām.”

Dieva mīlestības dāvana

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. Jāņa 3:16

Kā lai mēs kaut ko uzzinām par Dievu? Kā lai mēs iepazīstamies ar mūsu Tēvu? Mums Viņš jāsauc visiem tik tuvajā Tēva vārdā. Bet kā lai mēs iepazīstam Viņu un Viņa mīlestības spēku? Tas panākams, čakli pētot Rakstus. Mēs nevaram vērtēt un cienīt Dievu, ja neiepazīstamies ar Viņa lielo pestīšanas plānu. Mums jāzina viss par šīm varenajām dvēseles problēmām, par kritušās cilvēces glābšanas darbu. Tas tiešām ir apbrīnojami, ka pēc Dieva likuma pārkāpšanas no cilvēka puses, pēc viņa šķiršanās no Dieva - pēc visa tā tomēr vēl ir atrasts plāns, lai cilvēks nepazustu, bet iegūtu mūžīgu dzīvību. Dievs atdeva Savu vienīgo Dēlu, lai Tas mirtu mūsu vietā. Mēs sāksim saprast, kāds ir Dievs, un iepazīsimies ar Viņu, ja pastāvīgi atcerēsimies šo Dieva lielo mīlestību uz kritušo cilvēci.

Tieši uz mūsu zemes, šī Visuma mazā atoma, norisinājās visgran­diozākās ainas, kādas vien cilvēcei zināmas. Uz tām ar visdziļāko interesi noraudzījās Debesu Visums. Bet kāpēc? Tāpēc, ka te vajadzēja tikt izšķir­ tai cīņai starp tumsas spēkiem un gaismas Lielkungu. Sātans pastāvīgi pūlējās izcelt savu varu. Viņš visu laiku bija Dievu nostādījis nepareizā gaismā. Viņš Dievu attēloja kā netaisnības, bet ne žēlastības Dievu. Viņš vienmēr un visādos veidos satrauca cilvēku prātu, lai tiem būtu nepareizs uzskats par Dievu.

Kā pasaulei pareizi parādīt Dievu? Kā atklāt, ka Viņš ir mīlestības Dievs, bagāts žēlastībā, laipnībā un līdzjūtībā? Kā lai pasaule to uzzina? Tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, un Viņam vajadzēja pasaulei parādīt Dieva raksturu.

Mums šis pareizais Attēls ir jātur savu acu priekšā. Dievs bija tik labs, ka Sevis attēlošanai sūtīja Savu Dēlu Jēzu Kristu, un mums jāatver sava sirds un savs prāts, un jātiecas augšup. Lūdziet tā: “Atklāj man Sevi, lai Tavā bezgalīgā žēlastībā es varu satvert šo ķēdes zelta posmu - Kristu, kas no Debesīm nācis uz zemi, lai es to satvertu un varētu tikt celts augšup.”

Neizmērojamā mīlestība

“Tas Kungs man parādījās no tālienes: “Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis Savu žēlastību”. Jer. 31:3

Kas Dievu nepazīst, tie Viņu neatradīs ar mācīšanos vai zinātniska­jiem paņēmieniem. Kristus necenšas pierādīt šī lielā noslēpuma esamību, bet tikai atklāj mīlestību, kas nemaz nav izmērojama. Dieva varu un Viņa lielumu Viņš neizvirza par savu uzrunu tematiem. Visvairāk Viņš runā par Dievu kā par mūsu Tēvu. Viņš vēlas iedrošināt mūsu grēku novājināto saprātu aptvert šo domu, ka Dievs ir mīlestība.

Pazudušā dēla tēvs ir tas simbols, kuru Kristus izvēlas Dieva attēlošanai. Šis tēvs ilgojas atkal apsveikt un uzņemt dēlu, kas viņu ir atstājis. Viņš vērīgi to gaida, ilgodamies viņu atkal redzēt, un cer, ka tas nāks. Ieraudzījis tuvojamies nožēlojamu, skrandās tērptu svešinieku, viņš iet tam pretī, jo var gadīties, ka tas ir viņa dēls. Un viņš to pabaro un ģērbj, it kā tas tiešām būtu viņa dēls. Un tad pienāk diena, kad tēvs tiek atalgots, jo mājās atgriežas viņa dēls, un viņa lūpas pauž salauztas sirds domas: “Tēvs, es esmu grēkojis pret Debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu”. Taču tēvs pavēl saviem kalpiem: “Atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet barotu teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies.” (Lūk. 15:21-23)

Netiek izteikts neviens nievājošs vārds, neatskan neviens pārmetums par viņa slikto dzīvi. Pazudušais dēls jūt, ka pagātne ir piedota un aizmirsta, izdzēsta uz visiem laikiem. Un tiešo to Dievs saka grēciniekam: “Es izgaisinu tavus pārkāpumus kā miglu un lieku izklīst taviem grēkiem kā mākonim”. (Jes. 44:22) “Jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus!” (Jer. 31:34)

Debesis gaida un ilgojas redzēt atgriežamies pazudušo dēlu, kas tik tālu aizklīdis no Tēva mājām. Daudzus no tiem, kas aizmaldījušies prom, var atgriezt atpakaļ Dieva bērnu mīlošā kalpošana.

Domā par Tēva lielajām bēdām, ka Viņš nesaudzē pat Savu Dēlu un labprāt To nodod par mums visiem. Ak, kaut mēs vairāk izprastu Viņa mīlestību!

Iepazīšanas ar Dievu caur Viņa darbiem

“Tas Kungs ir labsirdīgs pret visiem, un Viņa žēlastība aptver visus Viņa radījumus. Visiem Taviem darbiem būs Tevi, Kungs, teikt, un Taviem svētajiem būs Tevi daudzināt”. Ps. 145:9,10

Man patīk domāt par Dieva raksturu un mīlestību, kas atklājas Viņa radītajos darbos. Kādu pierādījumu Viņš ir devis cilvēku bērniem par Savu varu un Tēva mīlestību: Viņš izrotājis Debesis un zemi izveidojis plašu un skaistu.

“Kungs, mūsu Valdniek, cik augsti godājams Tavs vārds visās zemēs! Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis; kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” “Visiem Taviem darbiem jāteic Tevi, Kungs, un Taviem svētajiem jādaudzina Tevi”. (Ps. 8:1, 3-4; Ps. 145:10)

Ja mūsu pasaule būtu veidota ar pilnīgi līdzenu virsmu, tad vienmuļība nogurdinātu acis un apniktu prātam. Dievs mūsu pasauli ir izgreznojis ar vareniem kalniem, pakalniem, ielejām un veselām kalnu grēdām. Šķautņainais granīts, kailie kalni, kā arī mūžīgā zaļuma un zāles rotātie pakalni un ielejas ar savu kluso skaistumu pārvērš pasauli brīnišķīgā gleznā. Visur atklājas Dieva laipnība, gudrība un vara. Kalnos, klintīs, pakalnos un ielejās es redzu dievišķā spēka darbus. Raugoties varenajās dabas ainās, es nekad nevaru justies vientuļa. Ceļojot pa līdzenumiem un kalnājiem, un raugoties dziļajās aizās un sniegiem klātajās kalnu virsotnēs, man bija jāizjūt visdziļākā godbijība.

Kalniem, pakalniem un ielejām vajadzētu būt mūsu skolai, kur Viņa radītajos darbos iepazīt Dieva raksturu. Dieva darbiem, kurus mēs varam aplūkot pastāvīgi mainīgajās dabas ainās - kalnos, pakalnos un ielejās, kokos, krūmos un puķēs, ikkatrā koka lapā un ikkatrā zāles stiebrā - vajadzētu mums stāstīt par Dieva meistarību un mīlestību, un par Viņa bezgalīgo spēku.

Iepazīšanās ar Dievu

Iedraudzējies taču ar Dievu un saglabā mieru ar Viņu, no tā tev nāks labums. Uzklausi pamācību no Viņa mutes un ieslēdz Viņa vārdus savā sirdsprātā!”. Ījaba 22:21-22

Jau no paša sākuma sātana pārdomātais plāns bija panākt, lai cilvēki aizmirstu Dievu, un viņš tos droši varētu dabūt sev. Tāpēc tas centās nepareizi attēlot Dieva raksturu, liekot cilvēkiem turēties pie nepareiziem uzskatiem par Viņu. Radītājs viņu prātiem tika attēlots kā ietērpts paša ļaunuma lielkunga īpašībās - kā tiesājošs, bargs un nepiedodošs, lai cilvēki no Viņa baidītos, izvairītos un pat Viņu ienīstu.

Kristus nāca atklāt pasaulei Dievu kā mīlestības Dievu, kā žēlastības, laipnības un līdzjūtības Dievu. Pasaules Pestītājs izklīdināja biezo tumsu, kurā sātans bija ietinis Dieva troni, un Tēvs atkal parādījās cilvēkiem kā dzīvības gaisma.

Kristus skumst, redzot cilvēkus tā nogrimušus pasaulīgās rūpēs un laicīgā darba sarežģījumos, ka tiem nemaz nav laika iepazīties ar Dievu. Debesis viņiem ir sveša vieta un viņi tās ir izlaiduši no saviem aprēķiniem. Tuvāk nepazīdami Debesu lietas, viņi nogurst, ja par tām ir kaut kas jādzird. Viņiem nepatīk, ja tos traucē ar runām par tiem nepieciešamo pestīšanu. Bet Kungs vēlas tos traucēt, lai tie laikus iepazītos ar Viņu un pieņemtu Viņa piedāvāto pestīšanu.

Tuvojas diena, kad Dievs bijājami apsūdzošā veidā atklās Savas dusmas pret tiem, kas neatlaidīgi izturējušies neuzticīgi pret Viņu Bet jums nav jābūt starp tiem, uz kuriem Viņš dusmosies. Mēs dzīvojam Viņa pestīšanas dienā. Gaisma no Golgatas krusta turpina spīdēt skaidros, spožos staros, atklājot Jēzu kā grēku Upuri. “Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana” (Ef. 1:7). Dievs vēlas jūsos attēlot Savu līdzību. Ticiet, ka Viņš ir jūsu Palīgs. Apņemieties iepazīties ar Viņu. Kad jūs tuvosieties Viņam ar grēku atzīšanu un nožēlošanu, Viņš tuvosies jums ar žēlastību un piedošanu.

Žēlastībā dzimusi mīlestība

Jo Es būšu žēlīgs viņu netaisnībām un viņu grēkus vairs nepieminēšu”. Ebr. 8:12

Dievs mīl kritušo cilvēci ar īpašu mīlestību, kas dzimusi no žēlastības, jo visi cilvēki nav šīs mīlestības cienīgi. Žēlastība atzīst attiecīgā objekta nepilnību, pret ko tā atklājas. Tieši grēka dēļ aktīvi sāka darboties žēlastība.
Grēks nav Dieva mīlestības, bet gan Viņa naida objekts. Taču grēcinieku Dievs mīl un jūt viņam līdz. Maldīgie Ādama dēli un meitas ir Dieva pestīšanas bērni. Dāvinot Savu Dēlu, Viņš tiem ir atklājis Savu bezgalīgo mīlestību un žēlastību.
Dievs apņēmās sadarboties ar Saviem maldīgajiem, viegli pavedinā­majiem radījumiem, kurus Viņš nostādījis izdevīgos apstākļos. Vienā pusē ir bezgalīga gudrība, labvēlība, līdzcietība un vara; otrā - vājības, grēcīgums, pilnīga bezspēcība, nabadzība un atkarība no Dieva. Savas dvēseles glābšanai cilvēkam ir dota priekštiesība strādāt kopā ar Dievu. Viņam jāpieņem Kristus par savu personīgo Pestītāju un jātic Viņam. Pieņemšana un ticēšana ir cilvēka pienākumi šajā līgumā.
Pestīšanas plāns tika izstrādāts Tēva un Dēla kopīgajā apspriedē. Tad Kristus svinīgi apņēmās nokārtot cilvēka rēķinu, ja tas kļūs neuzticīgs. Viņš apsolījās veikt salīdzināšanas darbu, kas katru ticīgu dvēseli atkal savienos ar Dievu. Kas savus grēkus uzliek Vietniekam un Galvotājam, var teikt kopā ar apustuli: “Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību Debesīs (angļu val. - Debesu vietās).” “Lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošu bagātību.” (Ef. 1:3; 2:7)
Šo plānu Kristus izdomāja Savā bezgalīgajā mīlestībā. Viņš ir gatavs to piepildīt visu cilvēku dēļ, kas sadarbosies ar Viņu. To labā Viņš saka Tēvam: “Nepieskaiti viņu grēkus viņiem, bet uzliec tos Man. Izturies žēlsirdīgi pret viņu netaisnīgumu un nepiemini vairs viņu noziegumus. Viņi ir pieņēmuši Manu nopelnu un slēguši mieru ar Mani. Mana taisnība ir viņu daļa, un Manis dēļ svētī tos ar visādām garīgām svētībām.”

Elena Vaita
"Debesu vietās"

Sirds darbs

Redzi., Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību.” Ps. 51:8
Ja cilvēks pieņem patiesību, tad tai jākļūst par tādu visos tās nolūkos un mērķos. Tai jātiek iegravētai sirdī. “Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību — pestīšana.” (Rom. 10:10) “Un tev būs to Kungu, savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka.” (Marka 12:30) Tāda ir Dievam pieņemamā kalpošana. Sirds ir būtnes citadele, un, kamēr tā nav pilnīgi Kunga pusē, ienaidnieks ar savām viltīgajām kārdināšanām pastāvīgi gūs pār mums uzvaru.
Pilnīgi un bagātīgi ir domāts par to, lai mēs varētu saņemt žēlastību, laipnību un mieru. Kāpēc tad cilvēki rīkojas tā, it kā domātu, ka patiesība ir kaut kāds verdzības jūgs? Tas tāpēc, ka sirds nekad nav baudījusi un redzējusi, ka Kungs ir labs.
Pasaule ir pārpildīta ar viltus mācībām; un, ja mēs paši apņēmīgi nemeklēsim Rakstos, tad mēs pieņemsim pasaules maldus par patiesību, pieņemsim tās ieradumus un piekrāpsim paši savas sirdis. Pasaules mā­cības un ieradumi nesaskan ar Dieva patiesību.
Tas ir vislielākā mērā svarīgi un mūsu interesēm atbilstoši, ka mēs izprotam, kas ir patiesība, un ārkārtīgā nopietnībā pienesam savas lūgšanas Dievam, lai tiktu vadīti visā patiesībā.
Patiesība ir svēta un dievišķa. Rakstura veidošanai pēc Kristus līdzības tās nozīme ir stiprāka un varenāka par visu citu. Tajā ir prieka pilnība. Ja tā tiek glabāta sirdī, tad Kristus mīlestība tiek vērtēta vairāk kā jebkura cilvēka mīlestība. Tā ir kristietība. Tā ir Dieva mīlestība dvēselē. Tā šķīstā, neviltotā patiesība ieņem cilvēkā galveno vietu.
Ja mūsu raksturu veido patiesība, kāda tā ir Jēzū, tad atklāsies, ka tā tiešām ir patiesība. Ja ticīgais par to domā, tā kļūs aizvien gaišāka, iemirdzoties savā sākotnējā skaistumā. Tās vērtība pieaugs, atdzīvinot un atspirdzinot prātu un apspiežot savtību un rakstura nekristīgo raupjumu. Tā liks mums tiekties pēc lielākām vērtībām, ļaujot sasniegt svētuma pilnības standartu.

Sadraudzība ar Kristu

Dievs ir uzticīgs, kas jūs aicinājis Sava Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, sadraudzībā.
(1. Kor. 1:9)
Īsts kristietis savas dvēseles logus tur atvērtus uz Debesīm. Viņš dzīvo sadraudzībā ar Kristu. Viņa prāts ir saskaņojies ar Kristus prātu. Vairāk par visu viņš vēlas kļūt arvien līdzīgāks Kristum, lai līdz ar Pāvilu varētu sacīt: “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus (..).” (Gal. 2:20)
Nenogurstoši un no visas sirds mums jācenšas aizsniegt Dieva mums paredzēto ideālu. Tas nav jādara, lai ar to izpirktu savus grēkus, bet uzskatot to par vienīgo līdzekli patiesas laimes aizsniegšanai. Mieru un prieku mēs varam baudīt, tikai uzturot dzīvu savienību ar Viņu, kas par mums atdeva Savu dzīvību, kurš mira, lai mēs dzīvotu, un kurš dzīvo, lai pievienotu Savu spēku to cilvēku pūlēm, kas tiecas pēc uzvaras.
Svētums ir pastāvīga saskaņa ar Dievu. Vai mums nevajadzētu tiekties pēc tā, ko Kristus tik ļoti vēlas no mums - būt kristiešiem vārdos un darbos - lai pasaule redzētu mūsu dzīvē atklājamies patiesības glābjošo spēku? Šī pasaule ir mūsu sagatavošanās skola. Šeit dzīvojot, mums būs jāsastopas ar pārbaudījumiem un grūtībām. Dieva ienaidnieks pastāvīgi centīsies panākt, lai mēs kļūtu Dievam neuzticīgi. Tomēr, kamēr mēs turēsimies pie Viņa, kurš par mums atdeva pats Sevi, mēs esam drošībā.
Visa pasaule tiek ietverta Kristus apkampienos. Viņš nomira pie krusta, lai iznīcinātu to, kam bija nāves vara, lai atņemtu grēkus ikkatrai ticošai dvēselei. Viņš aicina mūs nolikt sevi uz kalpošanas altāra par dzīvu dedzināmo upuri. Mums bez atlikuma jānododas Dievam ar visu, kas mēs esam un kas mums ir.
Šajā mūsu pasaules zemākās pakāpes skolā mums jāapgūst mācības, kas mūs sagatavos ieiešanā augstākā skolā, kur mūsu izglītība turpināsies Kristus vadībā. Tur Viņš mums atklās Savu vārdu nozīmi. Vai šajās nedaudzajās atlikušajās pārbaudes laika dienās mums nevajadzētu rīkoties kā vīriem un sievām, kas meklē iespēju dzīvot Dieva valstībā, proti, mūžīgajā svētlaimē? Mēs nevaram atļauties pazaudēt priekštiesību skatīt Jēzu vaigu vaigā un dzirdēt no Viņa lūpām šo pestīšanas darba stāstu.

Elena Vaita
DEBESU VIETĀS

Drošs sargs pret ienaidnieku

“Viņš glabā sirdī sava, Dieva likumu, un viņa soļi neļodzās.” Ps. 37:31

Daudzus pārsteidz grēka vara, tāpēc, ka tie nepēta Rakstus. Tie paliek bez sava sarga un kļūst par vieglu laupījumu sātanam.

Brīnišķas iespējas paveras tiem, kas satver Dieva Vārda skaistos un drošos apsolījumus. Krāšņas patiesības atklāsies Dieva ļaudīm. Viņi ieraudzīs priekštiesības un pienākumus, par kuriem viņi pat nedomāja, ka par tiem ir rakstīts Bībelē. Turpinot iet pa pazemīgas paklausības ceļu un darot Viņa prātu, tie arvien vairāk iepazīs Dieva Vārdu.

Dieva inspirētā dārgā ticība darīs raksturu stipru un cēlu. Domājot par Viņa laipnību, Viņa žēlastību un Viņa mīlestību, arvien skaidrāk un skaidrāk tiks izprasta patiesība; augstākas un svētākas kļūs ilgas pēc šķīstas sirds un tīrām domām. Kavējoties šķīstu un svētu domu atmosfērā, dvēseli pārvērš šī saruna ar Dievu, kas norisinās, pētot Viņa Vārdu. Patiesība ir tik liela, tik tālu sniedzoša, tik dziļa un plaša, ka paša “es” no redzesloka pazūd. Iejūtība un pakļāvība sirdi dara pazemīgu, laipnu un mīlošu. Svēta paklausība palielina dabīgos spēkus. No Dieva Vārda studijām audzēkņi var aiziet ar plašākām, augstākām un cēlākām domām.

Atstājot novārtā Visaugstāko Gudrības Avotu — Dieva Vārdu, jauniešu prāts neaizsniedz viscēlākās attīstības pakāpi; ka mēs atrodamies Dieva pasaulē un Radītāja klātbūtnē, ka esam radīti Viņa līdzībā, ka Viņš sargā mūs, mīl mūs un rūpējas par mums — tās ir brīnišķas pārdomu tēmas, kas ievada prātu plašos un garīgi bagātos apceres laukos. Kas atver prātu un sirdi pārdomām par tādām tēmām kā šīs, nekad vairs neapmierināsies ar vieglprātīgām un jutekliskām lietām.

Bībelei ir visaugstākās tiesības uz to, ka mēs godbijībā pievērstu tai savu uzmanību. Mums nevajadzētu apmierināties ar virspusējām zināšanām, bet vajadzētu censties pilnībā izprast patiesības Vārdu nozīmi un dziļi dzert no Svētā Gara Avota.

Elena Vaita
DEBESU VIETĀS

Prieks un miers ko sniedz Rakstu studijas

“Cik saldi ir Tavi Vārdi manai mutei, saldāki nekā medus manām lūpām.” Ps. 119:103

Dievs Savu Vārdu mums devis kā spīdekli mūsu kājām un kā gaismu mūsu takai. Tā mācības vitāli ietekmē mūsu labklājību visās dzīves sfērās. Pat mūsu laicīgajās lietās Dieva Vārds būs gudrāks vadonis par jebkuru citu padomdevēju.

Jo vairāk Bībele tiek pētīta, jo vērtīgāka tā kļūst. Kādā virzienā vien skolnieks nedotos, visur viņš redz atklājamies Dieva bezgalīgo gudrību un mīlestību. Tam, kas patiesi atgriezts, Dieva Vārds ir dzīves prieks un miers. Uz viņu runā Dieva Gars, un viņa sirds kļūst līdzīga ūdeņiem bagātam dārzam.

Nekas nav piemērotāks intelekta stiprināšanai par Bībeles studijām. Neviena cita grāmata nevar tā bagātināt domas un stiprināt cilvēka spējas kā plašās un cēlinošās Bībeles patiesības. Ja Dieva Vārdu pētītu, tā kā to vajadzētu darīt, cilvēki iegūtu attīstītu prātu un tik cēlu raksturu, kāds šajos laikos reti sastopams.

Nekādas zināšanas nav tik spēcīgas, tik loģiskas un tik tālu sniedzošas kā tās, ko iegūst, pētot Dieva Vārdu. Ja plašajā pasaulē nebūtu nevienas citas grāmatas, tad Dieva Vārds, īstenots Kristus žēlastībā, izaudzinātu cilvēku pilnīgu šai pasaulei, un dotu arī raksturu, kas būtu derīgs nākamajai - mūžīgajai dzīvei. Tāpēc tie, kas pēta Dieva Vārdu, pieņemot to ticībā kā patiesību, un ieaužot to raksturā, būs pilnīgi Viņā, kas ir viss visā. Pateicība Dievam par šīm iespējām, kas pavērtas cilvēcei!

“Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību.” (Rom. 15:4) “Par to gādā, pie tā paliec, lai tavs briedums būtu redzams visiem.” (1. Tim. 4:15) “Jo visa miesa ir kā zāle, un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst un viņas ziedi nobirst, bet Dieva Vārds paliek mūžīgi. Bet tas ir tas Vārds, kas jums ir tapis kā prieka vēsts sludināts.” (1. Pēt. 1:24,25)

Laiks, kas ziedots Dieva Vārda studijām un lūgšanām, nesīs simtkārtīgus augļus.