“Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu”. 1. Jāņa 4:9
Pestīšanas plāns, ar kuru žēlsirdīgais, dievišķi cilvēcīgais Pestītājs atbrīvoja ļaudis no grēka verdzības, sniedzas pāri cilvēku un eņģeļu saprašanas spējām. Tas tiešām ir tik izcils, varens un augsts noslēpums, ka mums nav cerības nekad pilnībā to izprast. Kristus upuri cilvēka labā ne ar ko nevar salīdzināt. Tā ir visaugstākā un svētākā pārdomu tēma. Ikkatra Dieva žēlastības apgaismota sirds neizsakāmā pateicībā jūtas spiesta zemoties Pestītāja priekšā par Viņa pienesto bezgalīgo Upuri.
Ar Savu dzīvi Jēzus no Nācaretes atšķīrās no visiem citiem cilvēkiem. Viņš ir vienīgais un patiesais labsirdības un pilnības paraugs. Jau no Viņa kalpošanas sākuma cilvēki varēja daudz skaidrāk izprast Dieva raksturu. Kristum virs zemes vajadzēja atklāt cilvēkiem, ka Dievs nav despots, bet gan Debesu Tēvs, kas ļoti mīl un žēlo Savus bērnus. Viņš uzrunā Dievu visiem mīļajā vārdā: “Mans Tēvs”.
Visās cilvēka bēdās un ciešanās ir kādas Acis, kas viņu žēlo un viena Sirds, kas viņu mīl. “Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.” (Ps. 103:13) Dievs vismaigākajā veidā rūpējas par mums. Viņš jūt līdzi mūsu vājumam un bēdām. Mums var zust cerība, mēs varam krist pat izmisumā, pār mums var klāties smagu bēdu padebeši; bet priekšā ir gaisma. Aiz drūmās un nospiedošās tumsas mums ir līdzjūtīgs Draugs, kas labprāt nevēlas apbēdināt nevienu zemes bērnu.
Mūsu Debesu Tēva tik laipni dāvātās svētībās mēs varam saskatīt bezgalīgas mīlestības pierādījumus un tik maigu līdzjūtību, kas pārspēj mātes lielās ilgas pēc sava maldos nonākušā bērna. Krusta gaismā iepazīstoties ar dievišķo raksturu, mēs ieraugām taisnīgumu un tiesu, savienotu ar žēlastību, maigumu un piedodošu mīlestību. Tad līdz ar Jāni mēs izsaucamies: “redziet, kādu mīlestību Tēvs mums parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1)
