“Vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.”Jēk. 4:4

Kristus un pasaule nav nekādi sabiedrotie. Apustulis saka: “Vai jūs nezināt, ka šis pasaules draudzība ir Dieva ienaidība?” Piemērošanās pasaulei nekad nekļūs par līdzekli, lai pievestu pasauli Kristum. Ja draudze ar savu labo iespaidu grib gūt panākumus darbā ar neticīgajiem, tad kristiešiem pilnīgi jānododas Dievam. Vismazākā novēršanās no Kristus nozīmē lielu spēka, iespaida un panākumu piešķiršanu ienaidniekam.

Kristietis, kā to apraksta Bībele, ir cilvēks, kas savos mērķos un dzīves veidā ir atšķīries no pasaules un savienojies ar Kristu, kļūstot par tā miera īpašnieku, ko vienīgi Kristus var dot. Tas ir cilvēks, kas saprot, ka prieks Kristū ir viņa stiprums. Kristieši neļaus pasaulei aiziet bojā nebrīdinātai, neko nedarot, lai atgūtu pazudušos. Kas patiesi mīl Kristu, tie izmantos jebkuru izdevību izlietot viņu rīcībā esošos līdzekļus, lai darītu labu un atkārtotu Kristus darbus. Tie nepakļausies kārdinājumam vienoties ar pasauli. Tie nepievienosies slepenām biedrībām un nesasaistīsies intīmās attiecībās ar neticīgajiem. Tos, kas pilnībā nav nostājušies Kristus pusē, lielā mērā pārvaldīs šīs pasaules ieradumi un tur pieņemtie noteikumi.

Sātans ir bagāts ar pasaules mantām, un viņš ir pietiekami viltīgs, lai piekrāptu visus. Tomēr visefektīvāk darbojas tie viņa pārstāvji, kas pieņēmuši dievbijības formu, ar savu nekristīgo raksturu aizliedz Dieva spēku. Dieva bērniem visos laikos ir bijis stingri jāstāv par patie­ sību. Viņi nedrīkst atļaut, lai tos pieviļ cilvēki, kuriem ir pasaules prāts un gars.

Dievam ir savi uzticamie liecinieki, kas nemēģina darīt to, ko Kristus ir pasludinājis par neiespējamu, tas ir, vienā un tajā pašā laikā kalpot Dievam un mantai. Viņi ir spoža un liesmojoša gaisma pasaules morālās tumsas vidū, kas kā līķauts apklāj ļaudis.

“Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības.” 1. Jāņa 2:15

Kas saka, ka tic patiesībai un izprot lielo darbu, kāds jādara šajā laikā, tiem jānodod Dievam dvēsele, miesa un gars. Savās sirdīs, apģērbā, valodā un visā citā tiem jāatšķiras no pasaules modes un tās dzīves veida. Tiem jābūt īpašiem un svētiem ļaudīm. Ne drēbes ir tās, kas viņus dara īpašus; bet tāpēc, ka viņi ir īpaši un svēti ļaudis, tiem nevar būt tās iezīmes, kas viņus pielīdzinātu pasaulei.

Mums kā tautai jāsagatavo ceļš Kungam. Sagatavojot ļaudis sasniegt Dieva līdzību, lai tie varētu pastāvēt Dieva lielajā tiesas dienā, mums jāizlieto katra pat vismazākā spēja, kuru Viņš mums devis. Daudzus, kas domā, ka viņi iet uz Debesīm, patiesībā ir apstulbojusi šī pasaule. Viņu domas par reliģisko izglītību un reliģisko disciplīnu ir neskaidras un balstās tikai uz varbūtību. Daudziem nav nekādas cerības, un tie ļoti riskē, sasaistīdamies ar pasauli dažādos veidos un darīdami tieši to, ko Jēzus mācīja, lai tie nedarītu gan attiecībā uz ēšanu, dzeršanu, ģērbšanos un sasaistīšanos ar pasauli visdažādākajos veidos. Viņiem vēl jāapgūst šī nopietnā mācība, kas ir tik svarīga garīgai pieaugšanai - iziešana no pasaules un palikšana atšķirtiem no tās.

Sirds ir dalīta, miesīgais prāts tik daudzējādi tiecas pēc saskaņošanās, pēc pielīdzināšanās pasaulei, ka pazīmes, kas tos atšķir no pasaules, ir tik tikko saskatāmas. Lai ārēji pielīdzinātos pasaules ieradumiem, tiek iztērēta nauda, kuru Dievs tiem devis. Reliģiskos piedzīvojumus aptraipa pasaulīgums, un līdzību Kristum pašaizliedzībā un krusta nešanā - pierādījumos, ka viņi ir Kristus mācekļi, neredz ne pasaule, ne Debesu Universs.

Ir jāpieņem lēmums jautājumā: “Vai vēlamies atšķirties no pasaules, lai kļūtu par Dieva bērniem?” Tas nav viena mirkļa vai vienas dienas darbs. Tas ir visas dzīves darbs. Mīlestībai uz Dievu jābūt vissvarīgā­kajam pamatlikumam, kam jāatrodas aiz katra vārda, rīcības un domas.

“Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir ari Kristū Jēzū.” Filip. 2:5

Dievs gaida, lai tie, kas nes Kristus vārdu, pārstāvētu Viņu savās domās, vārdos un darbos. Viņu domām jābūt šķīstām, viņu vārdiem un darbiem - cēliem, augšup virzošiem, tuvinot Pestītājam ap viņiem esošos ļaudis.

Patiesa kristieša dzīvē nav nekā no paša “es”. Paša “es” ir miris. Kristus dzīvē šeit virs zemes nebija savtīguma. Apvilcis mūsu dabu, Viņš dzīvoja dzīvi, kas pilnībā bija veltīta kalpošanai citiem.

Dievs mums saka: “Tāpēc esiet pilnīgi.” (Mat. 5:48) Un. lai mēs varētu paklausīt šim Vārdam, Viņš sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu uz šo zemi, lai Tas mūsu labā dzīvotu pilnīgu dzīvi. Mums ir Viņa priekšzīme un arī spēks, kas ļāva Viņam dzīvot šo dzīvi. Jēzus bija bezgrēcīgs domās, vārdos un darbos. Visam, ko vien Viņš darīja, bija pilnības zīmogs. Viņš norāda mums uz savu iemīto ceļu un saka: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” (Mat. 16:24)

Mums nav jāatdarina cilvēki, kas varētu būt mūsu kritērijs. Mums jāraugās uz Cilvēku Kristu Jēzu, kas ir pilnīgs taisnībā un svētumā. Viņš ir mūsu ticības Iesācējs un Pabeidzējs. Viņš ir mūsu Paraugs. Viņa dzīves piedzīvojumi ir tas mērs, kas mums jāaizsniedz. Mums jāatspoguļo Viņa raksturs. Tad novērsīsim savas domas no šīs dzīves sarežģījumiem un grūtībām un pievērsīsim tās Viņam, lai uzlūkojot mēs tiktu pārveidoti Viņa līdzībā.

Mums vairāk vajadzētu interesēties par Jēzu Kristu, jo Viņš ir mūsu Pestītājs. Viņš nāca uz šo pasauli, lai visās lietās tiktu kārdināts kā mēs, lai pierādītu Visumam, ka šajā grēka pasaulē cilvēki var dzīvot tā, ka Dievs viņu dzīvi atzīst par labu. Meklēsim svētības, kuras Dievs nolicis mūsu sniedzamības robežās, lai mēs kļūtu spējīgi saņemt vēl vairāk Viņa žēlastības un tiktu piepildīti ar dzīvu, darbīgu un augošu ticību - ticību, kas paļaujas uz apsolījumiem: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas.” (Mat. 28:20)

“Tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums. Šķīstījiet rokas, grēcinieki, un skaidrojiet, šaubīgie,. sirdis!” Jēk. 4:8

Dieva eņģeļi ies pretī ikvienam, kas savās domās un pašuzupurīgā kalpošanā tuvosies Dievam. Tā ir liela nelaime, ja cilvēks ir divkosīgs. “Vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos.” (Jēk. 1:7) Izlietosim prātu, ko Dievs mums devis noteiktam mērķim. Godkāre, mantkārība, mānija sekot modei, ieradumiem un pasaulīgajam dzīves veidam, lai to neuzskatītu par īpatnēju cilvēku, drīz vien izdzēsīs visu atšķirību, kāda pastāv starp kristieša dzīves veidu un pasaules ieradumiem.

Nedrīkst turēt savā sirdī patiku uz izpriecām un nodoties tām. Ja cilvēks, kas veidots kalpošanai Dievam, redz, ka tā laiku aizņem plāni, kurus Kungs uzskata par nevērtīgiem, lai viņš tajos piedalītos, tad tas var sev jautāt: uz kādu galamērķi es tiecos? Kam īsti man patīk kalpot? Kurp novedīs šī dedzīgā tiekšanās pēc ievērības?

Kā Kunga īpašiem namturiem, mums dvēseles templis jāuztur brīvs un tīrs no visiem pasaules gružiem un netīrumiem. Lai saskaņotos ar Dieva prātu, mums jāizmanto visa sava apdāvinātība, visas savas domas, visi savi spēki. Mums jāizrotājas ar Gara žēlastības dāvanām, jādzenas pēc visa, kas taisns, šķīsts un cēls, parādot un iemiesojot Debesu ģimenes skaistumu un pilnību, iegūstot izglītību, kas mūs darīs derīgus savienoties ar Debesu pagalmu karalisko ģimeni. Mums dota priekštiesība sagatavoties Svētā Gara iedvesmas vadībā. Visām izcilajām īpašībām jāstiprina mūsu morālie spēki, lai tiem nebūtu nekāda netī­ruma vai traipa. Mēs savus pavedienus ieaužam cilvēces audumā; tajā nedrīkst ieaust nevienu sevi pagodinošu pavedienu. Visas Debesis piedāvā savu palīdzību, lai mēs varētu pārvarēt jebkuru šķērsli. Mums jāveido garīgi un pilnīgi raksturi, kuri atspoguļotu Debesu ideālus. Dievs mums pavēl nepārtraukti strādāt, lai mēs arvien vairāk pieaugtu un tuvinātos dievišķajai līdzībai.

“Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu,, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi.” 2. Kor. 10:5

Pat domas jāpakļauj Dieva prātam, un jūtas jānodod saprāta un Bībeles reliģijas pārvaldībai. Iztēles spēja mums nav dota, lai ļautu tai virmot un iet pašai savu ceļu, necenšoties to ne savaldīt, ne disciplinēt. Ja domas ir nepareizas, tad arī jūtas būs sliktas; un morālo raksturu veido tieši domu un jūtu savienojums.

Pareizas domāšanas spēks ir vērtīgāks par Ofira zeltu. Mums augstu jāvērtē pareizs domu savaldīšanas ieradums, jo šāda mūsu domu savaldīšana sagatavo mūsu prātu un dvēseli harmoniskam darbam Kunga labā. Mūsu zemes dzīves mieram un laimei nepieciešams, lai mūsu domu viduspunktā atrastos Kristus. Cilvēks ir tas, par ko viņš domā. Mūsu pieaugšana morālā skaidrībā atkarīga no pareizas domāšanas un pareizas rīcības. Ļaunas domas izposta dvēseli. Dieva spēks, kas pārliecina un atgriež, izsmalcinot un šķīstot domas, pārvērš mūsu sirdi. Ja mēs nepieliekam visas pūles, lai paturētu Kristu pašā domu centrā, tad mūsu dzīvē nevar atklāties žēlastības jaukais un patīkamais rotājums. Prātam jāiesaistās garīgā cīņā. Katra doma jāpakļauj Kristum, lai tā paklausītu Viņam. Visi ieradumi jānodod Dieva pārraudzībai.

Mums pastāvīgi jāapzinās, ka šķīstas domas ir cēlinošs spēks, bet ļaunām domām piemīt postošs spēks. Domāsim par svētām lietām. Lai domas ir godīgas un šķīstas, jo pareiza domāšana ir jebkuras dvēseles vienīgā drošība. Savu domu savaldīšanai un izkopšanai mums jāizmanto visi līdzekļi, kādus Dievs nolicis mūsu sniedzamības robežās. Mums savs prāts ir jāsaskaņo ar Viņa prātu. Viņa patiesība svētos mūs, mūsu miesu, dvēseli un garu, un mēs varēsim pacelties pāri kārdināšanām.

Savaldot domas ar Svētā Gara palīdzību, mēs savaldīsim arī vārdus. Tā ir patiesā gudrība, kas, padarot mūsu prātu rāmu, izraisīs mūsos apmierinātības sajūtu un dos mums mieru. Domājot par Dieva žēlastības bagātībām, mēs kļūsim priecīgi.

“Pārbaudi mani, ak Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” Ps. 139:23,24

Maz ir tādu cilvēku, kas saprot, ka viņiem pienākas valdīt pār savām domām un fantāziju. Nedisciplinētu prātu grūti piesaistīt derīgām lietām. Tomēr, ja domas netiek pareizi izmantotas, dvēselē reliģija nevar plaukt un zelt. Prāts jānodarbina ar svētām un mūžīgām lietām. Jādisciplinē kā intelektuālie, tā morālie spēki, un tad tie ar vingrināšanas palīdzību pilnveidosies.

Lai to pareizi izprastu, mums jāatceras, ka mūsu sirdis no dabas ir samaitātas, un paši no sevis mēs nespējam rīkoties pareizi. Uzvaru mēs varam gūt, tikai pateicoties Dieva žēlastībai, ja savienojam to ar vislielāko piepūli no mūsu puses. Kā sirds, tā prāts jāsvētī kalpošanai Dievam. Viņš prasa visu, kas mums ir.

Nav daudz tādu cilvēku, kas atzīst, ka cilvēce ir tik ļoti zemu grimusi vai ka tā ir tik slikta, tik bezcerīgi nostājusies pret Dievu, kā tas ir redzams. Ja prāts neatrodas tiešā Svētā Gara iespaidā, tad sātans to var virzīt pēc savas patikas. Visus saprāta spēkus, kurus viņš pārvalda, tas darīs miesīgus un jutekliskus. Viņš ir pilnīgs pretstats Dievam gan savā gaumē, uzskatos, izvēlē, patikā un nepatikā, gan arī savā rīcībā; viņam nesagādā nekādu prieku tas, ko mīl Dievs un ko Viņš atzīst, bet šī persona priecājas par lietām, ko Dievs nicina.

Ja Kristus mājo sirdī, tad Viņš būs visās mūsu domās. Visdziļākās un slēptākās domas būs veltītas Viņam, Viņa mīlestībai, Viņa skaidrībai. Viņš piepildīs visu mūsu prātu. Starp visām iemīļotākajām lietām, pašā centrā atradīsies Jēzus. Visas mūsu cerības un ilgas būs saistītas ar Viņu. Dvēselei vislielāko prieku sagādās dzīve, kādu mēs tagad dzīvojam ticībā Dieva Dēlam, kad gaidām Viņu un ilgojamies pēc Viņa parādīšanās. Viņš būs mūsu līksmības vainags.

Tos, kas radinās prātu priecāties par garīgām pārdomām, varēs pārvērst un tos arī nenomāks Debesu neaprakstāmā godība un skaidrība.

“Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” Sal. Pam. 4:23

Kāpēc ir tik daudz garīgu neveiksminieku ar nelīdzsvarotiem raksturiem? Tāpēc, ka tie, iepazīstoties ar patiesību, nav to īstenojuši savā dzīvē un arī tagad vēl neīsteno praktiskajā dzīvē patiesību, kāda tā ir Jēzū. Tie neļauj Viņam atbrīvot tos no viņu rakstura sliktajām īpašībām. Tas, kura atgriešanās bijusi patiesa, īstenos taisnības principus visā savā dzīvē. Pilnīgi nopamatots ticībā ir tikai tas, kurš dzīvo no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.

Daudzi ik dienas saka: es neesmu pārveidojies raksturā, bet tikai teorijā. Visi ticībā var iegūt uzvarētāja kroni, tomēr daudzi negrib uzsākt nopietnu cīņu ar savu nepilnvērtīgo garīgo dzīvi. Viņi patur īpašības, kas tos dara Dievam nepatīkamus. Ik dienas tie pārkāpj Viņa svēto likumu principus. Ja vien visi vēlētos apgūt vienkāršo mācību par to, ka jāņem un jānes Kristus jūgs, un jāmācās no Lielā Skolotāja Viņa lēnprātība un sirds pazemība, tad tie pilnīgāk izpildītu savu derības solījumu - mīlēt Dievu vairāk par visu un savu tuvāko kā sevi pašu. Viņiem jāsāk no paša sākuma. Kristus saka: Ņemiet uz sevi Manu paklausības un ierobežojumu jūgu un mācieties no Manis. Tad Kristus radošā spēka iespaidā sirds nostāsies pareizās attiecībās ar Dievu. Viņi tiks pārveidoti par dievišķās dabas līdzdalībniekiem.

Tieši sirdī, no kuras plūst dzīvība, jāsākas darbam, kas atjauno un pārveido. Ak, kā gan lai par pietiekamu tiek uzskatīta tikai laba kalpošana? Kristus dēļ, es jūs lūdzu, neapstājieties nekur pusceļā, bet dzenieties uz priekšu, dzenieties uz priekšu! Ejiet pretī kristīgo sasniegumu pilnībai. Neko neatstājiet nenopamatotā, nedrošā stāvoklī. Čakli uzmaniet paši sevi. Atcerieties, ka no jums prasīs atbildību par Kristus rakstura nepareizu attēlošanu. Neļausim mūsu trūkumu dēļ citiem darīt tos pašus grēkus. Kas saka, ka viņiem ir lielāka gaisma, tiem šīs gaismas iespaids vienmēr un visur jāatklāj vārdos, izturēšanās veidā, balsī un rīcībā.

“Jo tas Kungs ir, kas pārbauda visas sirdis un kas izzina visas

sirds prāta tieksmes; ja vien tu Viņu meklēsi, tad Viņš tevi atradīs, bet ja tu Viņu atstāsi, tad Viņš tevi atmetīs uz visiem laikiem.” 1. Laiku 28:9

Jums jāatskaitās Dievam par jūsu domām, vārdiem, laiku un jūsu rīcību.

Jūs nekad nenonāksit Debesīs, ja jums prieku jau šeit virs zemes nesagādā tuva savienība ar Dievu, jo šī ir mūsu sagatavošanās vieta Debesīm. Dvēselei Dievu jācienī, jāmīl un jābīstas visvairāk. Šī pasaule ir vienīgā skola, kurā jūs varat sagatavoties augstākās pakāpes skolai. Kam nepatīk domāt par Dievu šajā pasaulē, kam pakļaušanās Dievam šajā dzīvē liekas apgrūtinoša, tie nekad nepriecāsies kopā ar Kristu nākamajā dzīvē. Tieši tās lietas, kuras viņi, izdabādami sev, izvēlas un iemīl šeit, izveido viņu gaumi tā, ka kārtība Debesīs tiem liksies vieni vienīgi ierobežojumi. Ļaujiet savai dvēselei izaugt Dieva vadībā.

Tas, kas radīja cilvēku, kas samaksāja tādu cenu par viņa atpestīšanu, ir ļoti apkaunots, ja cilvēks labāk izvēlas zemu līmeni, bezvērtīgu un lētu dzīvi. Visi, kas labprāt novēršas no zināšanām, kuras viņus darītu gudrus izglābties šajā un nākamajā dzīvē, kas pieņem šīs zemes nevērtīgās lietas, tie baro savu dvēseli ar sāļiem ūdeņiem, kad Kristus aicina: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer.” (Jāņa 7:37)

Lai jūsu dvēsele vairāk pārdomā krāšņās Dieva Vārda ietvertās patiesības, un jums pazudīs vēlme pēc tā, kā jums nav. Jūs sāksit nicināt lētās, tukšās domas. Jūs pastāvīgi tieksities saskaņoties ar tiem vērtību un svētuma standartiem, kurus jūsu priekšā izceļ Evaņģēlijs. Jūs tieksities pēc augstākiem sasniegumiem dievbijības dzīvē. Sarunājieties ar Dievu, izmantojot Viņa Vārdu par vidutāju.

Domājot par augstajiem ideāliem, kurus Viņš nolicis jūsu priekšā, jūs nokļūsit svētā un šķīstā atmosfērā, tieši Dieva tuvumā. Ja jūs tur paliksit, no jums izplūdīs gaisma, kas apmirdzēs ļaudis, ar kuriem jūs nonāksit saskarē.

“Miesas tieksme ved nāvē, bet gara tieksme - uz dzīvību un mieru. Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva likumam, jo tā to nespēj. ” Rom. 8:6,7

Dabīgi cilvēka prāts tiecas pēc izpriecām un savu tieksmju apmierināšanas. Tādas lietas sātans izgudro bezgalīgā daudzumā. Viņš tiecas piepildīt cilvēka prātu ar ilgām pēc pasaulīgiem priekiem, lai tiem neatliktu laika jautāt pašiem sev: bet kā ir ar manu dvēseli? Patika uz izpriecām ir lipīga. Nododoties tām, prāts traucas no vienas izpriecas pie otras, vienmēr meklēdams kādu jaunu izklaidēšanās iespēju. Paklausība Dieva likumiem darbojas pretī šīm tieksmēm un uzceļ barjeras bezdievībai.

Spējas baudīt godības bagātības attīstās proporcionāli ilgām iegūt šīs bagātības. Kur citur lai izveidojas Dieva un Debesu vērtību cienīšana, ja ne šajā dzīvē? Ja atļausim pasaules interesēm un rūpēm aizņemt Visu mūsu laiku un savaldzināt visu mūsu uzmanību, tad vingrināšanās trūkuma dēļ novājināsies un pamirs mūsu garīgie spēki. Cilvēkā, kas pilnīgi nodevies zemes lietām, aizveras visas ieejas, pa kurām varētu ieplūst gaisma no Debesīm. Tad prāts vai raksturs nespēj uztvert Dieva pārveidojošo žēlastību.

Mēs dzīvojam pēdējo dienu briesmu vidū, un mums vajadzētu uzmanīt ikvienu pieeju, pa kuru sātans varētu mums tuvoties ar savām kārdināšanām. Tikai patiesības atzīšana vien nekad neglābs dvēseli no nāves. Mums jātiek patiesībā svētotiem; ir jāpārvar ikkatrs rakstura trūkums, vai arī tas pārvarēs mūs un kļūs par noteicošo spēku ļaunuma pusē. Nekavējoties sāciet izravēt no sirds dārza visas postošās nezāles; un Kristus žēlastībā neatļaujiet tur zelt nevienam stādam, kas nenestu augļus mūžīgai dzīvei.

Kopiet savā raksturā visu, kas saskan ar Kristus raksturu. Lolojiet to, kas ir patiess, godīgs, taisns, šķīsts, piemīlīgs un kam laba slava, bet atmetiet visu, kas nelīdzinās mūsu Glābējam. Katrai dvēselei, kura gūs mūžīgo dzīvību, ir jālīdzinās Kristum; tai jābūt svētai, bez ļaunuma, neaptraipītai un atšķirtai no grēciniekiem. (Ebr. 7:26)

“Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne.” 1. Kor. 3:9

Šis ainojums stāsta par cilvēka raksturu, kas jāveido pakāpeniski. Pie šīs celtnes Dievs strādā ik dienas, veicot sitienu pēc sitiena, lai celtne kļūtu arvien pilnīgāka, lai tā kļūtu Viņam par svētu templi. Cilvēkam jāsadarbojas ar Dievu, cenšoties Viņa spēkā būt tādam, kādu Dievs to vēlas redzēt, izmantojot savas dzīves celšanai šķīstus, cēlus darbus. Cilvēks strādā, un Dievs strādā. Cilvēks ir aicināts piepūlēt ikkatru muskuli un izmantot visas spējas cīņā pēc nemirstības, bet Dievs ir tas, kas sniedz spēkus un piešķir panākumus. Cilvēku labā Dievs ir pienesis pārsteidzoši lielu upuri. Lai no pārkāpumiem un grēkiem atgūtu cilvēku uzticībai un paklausībai, Viņš ir iztērējis ļoti daudz spēka, tomēr Viņš neko nedara, nesadarbojoties ar cilvēku. Tikai nepārtraukti pūloties, mēs gūstam uzvaras pār sātana kārdināšanām.

Bez nopietnām, neatlaidīgām pūlēm neviens nepiedzimst augšienei, ikkatram pašam jāiesaistās cīņā par sevi. Mēs ikkatrs esam atbildīgi par šīs cīņas iznākumu; ja arī virs zemes būtu Noa, Daniēls un Ijabs, tomēr ar savu taisnību tie nevarētu izglābt ne dēlus, ne meitas. (Ec. 14:14)

Lai kļūtu par skolnieku Kristus skolā, ir bieži jāatsakās no visas dzīvē iegūtās izglītības un sagatavotības. Mūsu sirdīm ir jāmācās būt stiprām Dievā. Mums jāizstrādā domāšanas ieradumi, kas mūs darīs spējīgus pretoties kārdināšanām. Mums jāmācās raudzīties uz augšu. Mums jāsaprot, kāda saistība ar ikdienas dzīvi ir Dieva Vārda pamatlikumiem - pamatlikumiem, kas ir tik augsti kā Debesis un kas sevī ietver visu mūžību. Ar šiem pamatlikumiem jāsaskan ikkatram darbam, ikkatram vārdam un ikkatrai domai.

Svētā Gara dārgās žēlastības dāvanas nevar attīstīties vienā mirklī. Drosme, izturība, lēnprātība, ticība un nesvārstīga uzticēšanās Dieva glābjošajam spēkam iegūstama tikai gadu gaitā. Savu likteni Dieva bērni apzīmogo ar svētiem centieniem un stipru pieķeršanos patiesībai.

“Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsit Dieva atziņā.” Kol. 1:10

Iedziļināsimies Pāvila lūgšanā par brāļiem Kolosā. Viņš raksta: “Tāpēc arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsit Dieva atziņā. Bet Viņš savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem.” (Kol. 1:9-11)

Cik pilnīga ir šī lūgšana! Nav robežu svētībām, kuras mums ir tiesības saņemt. Mēs varam būt apveltīti ar gudrību visā pilnībā izprast Viņa gribu. Svētais Gars nekad neiedvesmotu Pāvilu lūgt tādu lūgšanu par saviem brāļiem, ja tiem nebūtu iespējams saņemt atbilstošu atbildi no Dieva.

Efezas draudzei Pāvils rakstīja: “Tādēļ es loku savus ceļus tā Tēva priekšā, no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu, lai Viņš savā bagātībā un varenībā jums dotu savu garu un liktu pieaugt jūsu iekšējam cilvēkam, un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā, ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību. Bet Viņam, kas darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam, lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū uz audžu audzēm mūžu mūžos.” (Ef. 3:14-21)

Te parādītas kristīgās dzīves izaugsmes iespējas. Cik gan tālu no šī standarta vēl šodien ir draudze! Parādās tikai paša “es”, “es” un “es”. Kad mēs atmodīsimies? Kad mēs attaisnosim Kristus cerības?

“Tavas rokas mani radīja un veidoja, dodi man gudrību, ka es mācos Tavus baušļus!” Ps. 119:73

Cilvēka organisms ir Dieva roku darbs. Visus šos orgānus, kas veic dažādos ķermenim paredzētos uzdevumus, radīja Viņš. Kungs dod mums uzturu un dzērienu, ar ko apmierināt miesas vajadzības. Viņš zemei ir devis dažādas īpašības, kas piemērotas, lai izaudzētu Viņa bērniem pārtiku. Viņš dod saules gaismu un lietus gāzes, agro un vēlo lietu. Viņš veido mākoņus un rīta rasu. Visas tās ir Viņa dāvanas.

Tomēr neviena no šīm svētībām neatjaunos mūsos Viņa morālo līdzību, ja mēs nesadarbosimies ar Viņu, neatlaidīgi cenšoties iepazīties pašiem ar sevi un izprast, kā rūpēties par šo smalko cilvēka mehānismu. Cilvēkam pašam čakli jācenšas saskaņoties ar dabas likumiem. Kas sadarbojas ar Dievu, lai šo brīnišķo mehānismu uzturētu darba kārtībā, kas visus savus spēkus veltī Dievam, saprātīgi cenšoties paklausīt dabas likumiem, tas stāv savā Dieva dotajā spirgtumā un Debesu grāmatās ir ierakstīts kā cilvēks, kas dzīvo ar Dievu.

Dievs cilvēkam deva zemi apstrādāšanai. Bet, lai nobriestu raža, jānorisinās saskaņotai darbībai starp dievišķiem un cilvēciskiem spēkiem. Noteiktā laikā jāizmanto arkls un citi darba rīki. Noteiktā laikā jāiesēj sēkla. Cilvēks nedrīkst nedarīt savu darba daļu. Ja viņš izturas bezrūpīgi un nolaidīgi, šie viņa neizpildītie pienākumi liecina pret viņu. Pļauja ir proporcionāla viņa iztērētajiem spēkiem.

Tā tas ir ari garīgajās lietās. Jābūt kaut kādai sadarbībai, jāpastāv kaut kādām garīgām attiecībām starp Dieva Dēlu un grēkus nožēlojošo cilvēku - grēcinieku. Tā mēs kļūstam par Dieva dēliem un meitām. “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” (Jāņa 1:12) Kristus raugās, lai visi, kas tic Viņam, bagātīgi saņemtu žēlastību un laipnību. Viņš piepilda nosacījumus, uz kuriem balstīta pestīšana. Bet mums jādara sava daļa, ticībā pieņemot šīs svētības. Strādā Dievs un strādā cilvēks. Cilvēkam pašam jāpretojas kārdināšanām, bet spēks to darīt jāsaņem no Dieva. Tā viņš kļūs Kristus līdzstrādnieks.

“Jo tas Kungs ir Dievs, visu zinātājs, Viņš sver darbus.” 1. Sam. 2:3

Kungs ir visu zinošs Dievs. Bībelē Viņš ir attēlots kā tāds, kas sver cilvēkus, viņu raksturu attīstību un visus viņu motīvus, vai tie ir labi vai ļauni.

Mūžīgo interešu dēļ ikkatram cilvēkam jāpārmeklē pašam sava sirds un jāattīsta ikkatrs Dieva dots talants. Lai neviens neaizmirst, ka cilvēka sirdī nav tāda motīva, kuru Kungs skaidri neredzētu. Ikkatra motīvi tiek svērti tik rūpīgi, it kā cilvēka liktenis būtu atkarīgs tikai no šīs svēršanas vien. Dievs Debesīs ir patiess Dievs. Nav neviena nodoma vai motīva, lai cik rūpīgi slēpts un sarežģīts tas arī nebūtu, ko Viņš pilnībā nesaprastu. Viņš lasa visus slēptos sirds nodomus.

Cilvēki var nākotnei izplānot viltīgus pasākumus, domādami, ka Dievs tos neizpratīs, tomēr tajā dienā, kad tiks atvērtas grāmatas un ikkatru cilvēku tiesās pēc ierakstiem tajās, šie pasākumi atklāsies tieši tādi, kādi tie ir.

Daudziem tagad vajadzētu pārdomāt vārdus: “TEKEL” - tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu. (Dan. 5:27) Dieva svētie, mūžīgie un nemainīgie likumi ir tas standarts, pēc kura tiks pārbaudīts cilvēks. Šie likumi norāda, ko mums darīt un ko nedarīt, sakot: Tev būs un tev nebūs. Šos likumus var izteikt divos lielos pamatlikumos: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” (Lūkas 10:27)

Šie vārdi nozīmē tieši to, kas tajos teikts. Ak, cik gan mazs būs to cilvēku skaits lielajā tiesas dienā, kuri būs atbilstoši šiem likumiem. Cilvēks, kas likts svaru kausā pretī šiem Dieva svētajiem likumiem, ir par vieglu.

Bauslības priekšraksti mūs apgaismo, bet ar tiem taisnots netiek ne­ viens cilvēks. Tikt svērtiem un izrādīties par viegliem - tas ir mums dabīgi. Tomēr Kristus ir mūsu Vidutājs, un, pieņemot Viņu par savu Pestītāju, mēs uz sevi varam attiecināt apsolījumu: “Tad nu mums ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (Rom. 5:1)

“Un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību.” Ef. 3:19

Debesu dzīvokļiem derīgi kļūs vienīgi tie, kas Dievam paklausīs pilnīgi un bez ierunām. Dievs zina, ka mēs nespēsim novērtēt Viņa visizcilākās dāvanas, ja mēs paklausībā pilnīgi nepadosimies Viņam un vienmēr nedomāsim par Viņa godu.

Lai kāds būtu jūsu temperaments, lai kādas būtu jūsu iedzimtās vai izkoptās tieksmes, jums tomēr jāveido raksturs pēc dievišķās priekšzīmes. Mēs ne ar ko nevaram attaisnot paši savas dabas paturēšanu, palikšanu pie savas īpašās dabas, jo Kristus nomira, lai mēs varētu iegūt Viņa līdzību, Viņa īpašo dabu. Mēs nevaram paturēt savu personīgo “es” un tikt piepildīti ar Dieva pilnību. Mums jāiztukšojas no sevis. Ja mēs beidzot aizsniegsim Debesis, tad tas notiks, tikai atsakoties no sevis un pieņemot Kristus Jēzus garu, prātu un gribu.

Vai labprāt maksājam šo cenu par mūžīgo dzīvību? Jeb gribam apsēsties un aprēķināt maksu? Vai Debesis vispār ir tā vērtas, lai mēs mirtu sev un veidotu savu gribu, pilnīgi saskaņojot to ar Dieva gribu? Kamēr tas nebūs noticis, mēs savā dzīvē nepieredzēsim Dieva žēlastības pārveidojošo darbu.

Līdzko mēs Kungam Jēzum Kristum un Viņa darbam atvēlēsim savu iztukšoto dabu, Viņš šo tukšumu piepildīs ar savu Svēto Garu. Tad mēs varam uzticēties, ka Viņš mums dos no sava pilnuma. Viņš nevēlas, lai mēs aizejam bojā. Dievs vairāk par mums vēlas, lai viss, kas mums ir, tiktu nodots Viņa darbam.

Mūžība ir bezgalīga. Mūsu dzīve šeit labākajā gadījumā ir tikai īss periods, tad kāpēc mēs te dzīvojam un kam mēs te pūlamies? Ko tas viss mums dos?

Jēzus Kristus reliģija mums vajadzīga katru dienu. Dievs vēro visu, ko mēs darām. Mēs esam skatu spēle pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem. Kristus draudzei ir jāparāda Viņa raksturs. (,.)Kaut arī Viņam piemita visas spēcīgās cilvēciskās kaislības, Viņš nekad nepadevās kārdināšanai un nedarīja neko, kas nebūtu šķīsts un cēlinošs.

“Redzi, tu darīsi visu pēc tā parauga, kas tev kalnā tika parādīts. ” Ebr. 8:5

Dodot Mozum kalnā norādījumus par svētnīcas celšanu, Kungs ar to saviem visu laikmetu ļaudīm pasniedza svarīgu mācību. Šajā darbā Viņš prasīja pilnību visās detaļās.

Bezdievībai pasaulē kļūstot arvien izteiksmīgākai un ļaunumam arvien pilnīgāk izkoptam un plašāk pieņemtam, Kristus mācībām ir jāizceļas ar savu priekšzīmīgumu atgrieztu vīru un sievu dzīvē.

Visā, kur vien kristietis pieliek savu roku, jābūt ieaustai mūžīgās dzīves domai. Vai nu tas ir lauksaimniecības darbs, vai nu tehnisks darbs, arī tad tas var būt veikts pēc Debesu priekšzīmes. Kristus žēlastībā ir darīts viss nepieciešamais Kristum līdzīga rakstura izveidošanai, un Dievs tiek pagodināts, ja viņa ļaudis savās sabiedriskajās un darba gaitās atklāj Debesu principus.

Dievs prasa pilnīgu godīgumu kā vismazākajās, tā vislielākajās lietās. Tie, kas beidzot tiks pieņemti par locekļiem Debesu galmā, būs tādi vīri un sievas, kas šeit, uz zemes dzīvojot, būs centušies īstenot Kunga prātu visos sīkumos, kas būs centušies atstāt Debesu zīmogu uz visiem saviem veiktajiem darbiem. Lai šīs zemes svētnīca varētu pārstāvēt Debesu svētnīcu, tad tai vissīkākajās detaļās jālīdzinās Debesu paraugam. Tā tas ir ar cilvēku raksturiem, kuri beidzot pēc Debesu vērtējuma tiks pieņemti.

Dieva Dēls nonāca uz šo zemi, lai cilvēki Viņā redzētu tādu pilnīga rakstura pārstāvi, kāds vienīgais Dievam ir pieņemams. Kristus žēlastībā ir darīts viss cilvēku ģimenes glābšanai. Katram pasākumam, ko uzsāk ļaudis, kas sevi sauc par kristiešiem, iespējams būt tikpat skaidram, kādi bija Kristus darbi. Un dvēsele, kas pieņem Kristus rakstura skaistās īpašības un attiecina uz sevi Viņa dzīves nopelnu, ir Dieva skatījumā tikpat dārga kā Viņa paša mīļotais Dēls.

“Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu, un dzīvojam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību. Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā, un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” 1.Jāņa 1:6,7

Mums sniegtās gaismas daudzums ir mūsu atbildības mērs. Ceļš uz Debesīm būs skaidrs tiem, kas uzticīgi izmantos atziņas, kādas tie var iegūt par nākamo dzīvi. Paskatieties uz pirmo pārkāpumu Ēdenes dārzā. Ādamam un Ievai skaidri bija pateikti Paradīzes likumi līdz ar sodu, kāds būs jāsaņem par stūrgalvīgu nepaklausību. Viņi nepaklausīja, un nepaklausībai sekoja neizbēgami rezultāti. Pasaulē ienāca nāve.

Pārkāpums ir nepaklausība Dieva pavēlēm. Ja vienmēr būtu paklausīts šīm pavēlēm, nebūtu bijis nekāda grēka. Sods par pārkāpumu vienmēr ir nāve. Atdodot savu dzīvību cilvēka labā, Kristus novērsa tūlītēju nāves sprieduma izpildi. Taisnība prasa, lai cilvēki saņemtu gaismu, un tā arī prasa, lai tas, kas atsakās staigāt Debesu dotajā gaismā, kuras pasniegšana prasīja Dieva Dēla nāvi, saņemtu par to sodu, Taisnības princips ir tāds, ka grēcinieka vainai jābūt proporcionālai dotajām, tomēr neizmantotajām zināšanām vai arī izmantotām nepareizā veidā. Dievs gaida, lai cilvēki staigātu gaismā, liecinot eņģeļiem un ļaudīm, ka tie atzīst Kristu kā lielo samierinātāju pār grēku un ka Viņa upuri tie ciena un vērtē kā savu vislielāko svētību.

Gan tagad, gan mūžībā kritušās cilvēces glābšanai pienestais Dieva Dēla upuris izvirzīs cilvēkam prasības. Ja Dievs nebūtu darījis savu daļu, ja Viņš pilnībā nebūtu atklājis savu prātu, ja Viņš būtu cilvēkam devis kaut kādu iemeslu šīs lielās pestīšanas neievērošanai, tad cilvēkam būtu tiesības aizbildināties ar savu neziņu. Bet Dievs visu ir skaidri atklājis. Viņš vēlētos, lai visi cilvēki tiktu izglābti. Dažiem dota lielāka gaisma nekā citiem. Ikviens tiks tiesāts pēc viņam dotās gaismas apjoma.

“Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad tas Kungs būs tavs prieks, Es tevi vadīšu zemes augstumos un tev došu tuva tēva Jēkaba mantojumu, jo tā Kunga mute ir runājusi."Jes. 58:13,14

Sabats ir Dieva laiks, ne mūsu; ja mēs to pārkāpjam, mēs apzogam Dievu. Dievs mums ir devis veselas sešas dienas, kurās darīt savus darbus, un sev rezervējis tikai vienu. Mūsu dzīvē tai jābūt svētai dienai - dienai, kurā mums vajadzētu nolikt visas laicīgās lietas un pievērst savas domas Dievam un Debesīm.

Tomēr Dieva pielūgšanu un Viņa Vārda uzņemšanu mums nevajadzētu uzskatīt par kaut kādu smagu pienākumu. Kunga sabats jāpadara mums un mūsu bērniem par svētību dienu. Sabatu viņiem vajadzētu gaidīt kā prieka dienu, kā Viņa svētītu dienu, un tā viņi uz to raudzīsies, ja būs pareizi pamācīti. Viņiem var norādīt uz ziedošajām puķēm un plaukstošajiem pumpuriem, uz staltajiem kokiem un skaistajiem zāles stiebriem, pamācot viņus, ka visu to Dievs radījis sešās dienās un septītajā dienā dusējis un to iesvētījis. Tādā veidā vecāku pamācības spēcīgāk nostiprināsies bērnu atmiņā, un bērniem, redzot šīs radītās lietas, būs jāatceras lielais visa tā Radītājs.

Mums nav jāmāca bērni, ka sabatā tie nedrīkst priecāties un ka ir nepareizi iet ārā. Ak, nē. Kristus sabatā savus mācekļus izveda pie ezera un tur tos mācīja. Viņa sabata svētrunas ne vienmēr tika sniegtas slēgtās sienās.

Daudzi saka, ka viņi ievērotu sabatu, ja to būtu viegli izdarīt. Tomēr šī diena nepieder jums; tā ir Dieva diena, un ņemt to sev jums nav vairāk tiesību, kā nozagt manu naudas maku. Dievs to ir nošķīris, svētījis un iesvētījis; un jums pienākas veltīt šo laiku Viņa darbam, godāt to, nosaukt to par prieku.

“Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.” 2. Moz. 20:8-11

Ceturtais bauslis ir izteikts ļoti skaidri. Sabatā mēs nedrīkstam darīt paši savus darbus. Dievs cilvēka darbam devis sešas dienas, bet septīto dienu rezervējis sev un pasludinājis svētības tiem, kas to turēs svētu. Sestajā dienā jāveic visa nepieciešamā sagatavošanās sabatam. Visas pirkšanas un ēdienu gatavošanas jāpaveic piektdienā. Tad ejiet vannā, nospodriniet kurpes un sakārtojiet apģērbu. Slimajiem vajadzīga apkopšana sabatā, un viss, kas jādara viņu ērtību labā, ir žēlastības darbs un nav baušļa pārkāpšana. Bet nekādiem mūsu pašu darbiem nevajadzētu atļaut ielavīties svētajā laikā.

Sestdiena pamatā ir kļuvusi par mielastu un izpriecu meklēšanas dienu, bet Kungs vēlas, lai viņa ļaudis pasaulei parādītu augstāku un svētāku priekšzīmi. Sabatā visai ģimenei no jauna vajadzētu nodoties Dievam. Lai visi vienoti Dieva svētajā dienā pagodina Viņu.

Ja jūs ejat pretī Debesīm, pasaule visādi centīsies jūs kavēt. Iejauksies laicīgās varas. Jūs sastapsities ar lielām bēdām, skarbiem vārdiem, izsmieklu un vajāšanām. Ļaudis prasīs, lai jūs saskaņojaties ar likumiem un ieradumiem, kas jums liktu kļūt, neuzticīgiem Dievam. Tieši šeit Dieva ļaudis dzīvības ceļā sastaps krustu. Bet ja ceturtā baušļa sabats ir svēts, ja tas tiešām tāds ir, kāds tas atklāts trešā eņģeļa vēstī, kā zīme starp Dievu un viņa ļaudīm, tad mums jābūt uzmanīgiem, lai ar katru vārdu un katru darbu parādītu godu Dievam.

Lejup plūstošās straumes lielais spēks nogāzīs jūs no kājām, ja jūs nebūsit savienojušies ar Kristu līdzīgi, kā gliemezis pieķeras klintij.

“Un tas Kungs tev šodien ir licis teikt, lai tu Viņam būtu par īpašu tautu, kā Viņš bija to apsolījis, un lai tu turētu visus Viņa baušļus.” 5. Mozus 26:18

Dievam ir mēraukla priekš mums, un, ja mēs saskaņojamies ar to standartu, mēs kļūstam par īpašiem ļaudīm. Starp mums un pasauli sabats novelk robežlīniju, kura nav vāji izteikta, bet iezīmēta pavisam skaidri un noteiktās krāsās. Tiem, kas saņēmuši gaismu par šo patiesību, sabats ir pārbaudes akmens; šo prasību neizvirza cilvēki, bet tas ir Dieva pārbaudes mērs. Tas atšķirs tos, kas Dievam kalpo, no tiem, kas Viņam nekalpo, un tieši šajā jautājumā norisināsies pēdējā lielā cīņa starp patiesību un maldiem. Kas apgalvo, ka pilda Dieva baušļus, tiem vienoti jānostājas par Viņa svētā sabata godbijīgu ievērošanu.

Kad iznīcinošais eņģelis gatavojās iet cauri Ēģiptes zemi, lai sistu kā cilvēku, tā lopu pirmdzimtos, israēliešiem tika pavēlēts ievest savus bērnus mājās pie sevis un notriept durvju stenderes ar asinīm; neviens nedrīkstēja iziet no mājas, jo visi, kas atradīsies pie ēģiptiešiem, tiks iznīcināti kopā ar tiem.

Šī mācība mums jāpieņem savā dzīvē. Atkal iznīcinošais eņģelis pārstaigās zemi. Dieva ļaudīm ir jāpieliek kāda zīme, un šī zīme ir Viņa svētais sabats. Mēs nedrīkstam sekot paši savam prātam un spriedumam un glaimot sev, ka Dievs ņems vērā mūsu nosacījumus. Kas jums liekas mazsvarīgs, var būt ārkārtīgi nepieciešams Dieva īpašajā plānā, lai pasargātu jūsu dzīvību vai glābtu jūsu dvēseli. Dievs pārbauda mūsu ticību, liekot mums pakļauties tad, kad Viņš iejaucas mūsu labā. To dzīvē, kas saskaņosies ar Viņa nosacījumiem, piepildīsies Viņa apsolījumi.

Mums uzticīgi jāmāca bērniem Dieva baušļi; mums vajadzētu viņus mācīt pakļauties vecāku autoritātei; un tad ticībā un ar lūgšanām uzticēt viņus Dievam, un Viņš sadarbosies ar mūsu pūlēm, jo to Viņš ir apsolījis. Un kad pāri zemei ies lielas sodības, tie kopā ar mums var tikt pasargāti Kunga slēptajā teltī.

“Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. ” Ap. d. 5:29

Daniēla un viņa biedru sirdsapziņa bija tīra; viņi neapzinājās, ka būtu izdarījuši kādu pārkāpumu pret Dievu. Tomēr tas netika panākts bez cīņas. Cik ļoti tika pārbaudīti trīs Daniēla biedri, kad viņiem lika pielūgt lielo tēlu, ko ķēniņš Nebukadnēcars bija uzcēlis Duras klajumā! Viņu principi neļāva tiem pagodināt šo elku, jo tas tur stāvēja kā Debesu Dieva sāncensis. Viņi zināja, ka ikkatru savu spēju tie bija saņēmuši no Dieva, un, kaut savās sirdīs viņi ļoti juta līdzi visiem cilvēkiem, tomēr viņi nolēma palikt pilnīgi lojāli pret savu Dievu.

Ķēniņš paziņoja šiem trim ebreju jauniešiem, ka viņiem jāpazemojas un jāpielūdz viņa veidotais tēls, “bet, ja jūs to nepielūdzat, tad jūs iemetīs degošā ceplī. Un kas būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?” Bet šie jaunekļi atbildēja ķēniņam: “Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro! Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak ķēniņ. Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim zelta tēlu, ko tu uzstatīji. ” (Dan. 3:15-19) Šos uzticīgos jaunekļus iemeta ugunī, bet Dievs atklāja savu spēku un izglāba savus kalpus. Kāds līdzīgs Dieva Dēlam staigāja ar viņiem šajās liesmās, un, kad viņus izveda no uguns, pat deguma smaka pie tiem nebija manāma.

Tā šie jaunekļi Svētā Gara pilni pasludināja tā laika pasaulei savu ticību, ka Tas, kuru viņi pielūdza, ir vienīgais patiesais un dzīvais Dievs. Ar šo savu ticības darbu viņi visdaiļrunīgākajā veidā atklāja savus principus. Lai elku pielūdzēji aptvertu dzīvā Dieva lielumu un varu, Viņa kalpiem pašiem jāparāda godbijība savam Dievam. Tiem jādara zināms, ka Tas ir vienīgais, kuru tie pielūdz, un ka nekādi apsvērumi ne vismazākajā mērā neiespaidos viņus pievērsties elku pielūgšanai, pat ja būtu jāzaudē dzīvība. Šīm mācībām ir tieša un vitāla nozīme mūsu piedzīvo­jumos šajās pēdējās dienās.

“Jo nevis bauslības (likuma) klausītāji ir taisni Dieva priekšā, bet bauslības (likuma) darītāji tiks atzīti par taisnotiem.” Rotn. 2:13

Daudzu cilvēku dzīvē, kuru vārdi ierakstīti draudzes grāmatās, nav notikusi nekāda īsta pārmaiņa. Patiesība ir turēta ārējā pagalmā. Nav notikusi īsta atgriešanās, sirdī nav padarīts nekāds pilnīgs žēlastības darbs.

Kas vēlas izveidot stipru, līdzsvarotu raksturu, tam Kristus labā jādara viss un jāatdod viss. Dalītu kalpošanu Pestītājs nepieņems. Ik dienas viņam jāmācās izprast, ko nozīmē sevis apspiešana. Viņam jāpēta Dieva Vārds, jāizprot Tā nozīme un jāpaklausa Tā priekšrakstiem. Tādā veidā viņš var aizsniegt kristīgās dzīves visaugstāko standartu. Viņa garīgajai attīstībai nav robežu, jo viņš ir kļuvis par dievišķās dabas līdzdalībnieku. Dievs pie viņa strādās dienu no dienas, pilnveidodams raksturu, lai tas var pastāvēt pēdējā pārbaudes dienā. Ikkatrā savas dzīves brīdī viņš kalpo citiem. Viņā esošā gaisma mirdz uz ārieni un klusina strīdīgās mēles. Dienu no dienas viņš cilvēku un eņģeļu priekšā veic lielu un cēlu paraugdemonstrējumu, rādot, ko Evaņģēlijs var darīt kritušo cilvēku labā.

Netaupīsim sevi, bet dedzīgi virzīsim uz priekšu reformas darbu, kam jātiek padarītam mūsu dzīvē. Sitīsim sevi krustā. Nesvēti ieradumi tieksies pēc virskundzības, bet Jēzus vārdā un spēkā mēs varam uzvarēt. Tam, kas ik dienas uzcītīgi cenšas pasargāt savu sirdi, dots apsolījums: “Ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom. 8:38,39) Dievs pats taisno to, kas tic Jēzum, un, “kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī apskaidrojis” (30. p.).

Grēks ir sagādājis lielu kaunu un pazemojumu, bet glābjošā mīlestība sagādās vēl lielāku godu un paaugstinājumu. Cilvēkiem, kas tiecas saskaņoties ar dievišķo attēlu, ir atvēlēta pieeja pie Debesu bagātībām un tiek piešķirts varens spēks, kas tos pacels pat augstāk par eņģeļiem, kuri nekad nav krituši.

“Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas! Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs, kas palidz. Uz Tevi es gaidu vienumēr.” Ps. 25:4,5

Mozus saņēma pavēli: “Redzi, tu darīsi visu pēc tā parauga, kas tev kalnā tika parādīts.” (Ebr. 8:5) Kaut ari Mozus ļoti dedzīgi vēlējās darīt Dieva darbu un varēja atrast visveiklākos un visapdāvinātākos cilvēkus, kas izpildītu jebkuru viņa izteikto priekšlikumu, tomēr viņš nedrīkstēja veidot nevienu lietu: ne zvaniņu, ne granātābolu, ne pušķi vai bārksti, ne priekškaru, ne kādu trauku, kā vien pēc tā parauga, kas viņam tika parādīts kā Dieva ideāls. Šī informācija viņam tika nodota četrdesmit dienu laikā, un, nonācis kalna pakājē, viņš bija sagatavots pareizi aprakstīt paraugu, kas viņam bija parādīts kalnā.

Daudzi ir nomaldījušies tāpēc, ka nav rūpīgi sekojuši Dieva norādījumiem, bet gan savām domām. Kristus par sevi sacīja: “Dēls no sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām.” (Jāņa 5:19) Viņš tik pilnīgi bija iztukšojies no sevis, un Dievs dienu no dienas Viņa dzīvē piepildīja savu plānu. Viņš pats neko neprojektēja un neplānoja. Viņš dzīvoja, sev pieņemdams Dieva plānu, un Dievs savu plānu piepildīja dienu no dienas. Ja Jēzus bija tik pilnīgi atkarīgs, paziņodams, ka tas, ko Tēvs “dara, to ari Dēls dara tāpat,” cik daudz vairāk cilvēkiem vajadzētu justies atkarīgiem no Dieva pastāvīgajiem norādījumiem, lai viņu dzīvē tiktu īstenots tikai Dieva plāns!

Vēlēšanās iet savu paša ceļu ir jāpārvar. Krustā jāsit lepnums un pašapmierinātība, aizpildot radušos tukšumu ar Dieva Garu un spēku. Vai Debesu Majestāte, Jēzus Kristus, gāja pats savus ceļus? Uzlūko Viņu Ģetzemanē, kur Viņš dvēseles mokās lūdz savu Tēvu. Kādi spēki izspieda šis mokpilnās asins piles uz Viņa svētās pieres? Ak, uz Viņa gūlās visas pasaules grēki! Atšķiršanās no Tēva mīlestības bija tā, kas no Viņa bālajām, trīcošajām lūpām lika izlauzties kliedzienam: “Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet Man garām.” (Mat. 20:39) Trīs reizes tika izteikta šī lūgšana, kurai sekoja vārdi: “Tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek.” (Lūkas 22:42) Tā jārīkojas mums - ne mans prāts, bet Tavs, ak Dievs, lai notiek! Tā ir patiesa atgriešanās.

“Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” Gal. 5:1

Jau sākumā Dievs pakļāva cilvēku likumam kā tieši viņa eksistē­šanai nepieciešamam nosacījumam. Viņš bija Dieva pārvaldības sistēmas pavalstnieks, un neviena pārvaldības sistēma nevar pastāvēt bez likuma.

Dievs ir visvarens, visu zinošs un nemainīgs. Viņš vienmēr rīkojas taisnīgi un godīgi. Viņa bauslība ir patiesība - nemainīga, mūžīga patiesība. Viņa priekšraksti pilnīgi saskan ar Viņa paša īpašībām. Bet sātans cenšas tās parādīt nepareizā gaismā. Sagrozot tās, viņš cilvēkiem pūlas iedvest nelabvēlīgu iespaidu par Likumdevēju. Visā savas sacelšanās gaitā viņš ir mēģinājis attēlot Dievu kā netaisnu, tirānisku būtni.

Ādama nepaklausības rezultātā katrs cilvēks ir likuma pārkāpējs, pārdots grēkam. Ja viņš nenožēlo savus grēkus un neatgriežas, viņš paliek bauslības jūgā, kalpodams sātanam un krizdams par upuri ienaidnieka krāpjošajam darbam un nododams liecību pret Jehovas priekšrakstiem. Tomēr pilnīgi paklausot bauslības prasībām, cilvēks liecina, ka ir taisnots. Tāda paklausība iespējama vienīgi ticībā Kristum. Cilvēki var izprast bauslības garīgumu, viņi var atzīt tās spēku uzrādīt grēku, tomēr viņi ir bezspēcīgi pretoties sātana varai un viltum, ja viņi nepieņem salīdzināšanu, ko viņiem sagādājis Kristus dziedinošais upuris, kas mūs salīdzina ar Dievu.

Kas tic Kristum un paklausa Viņa baušļiem, neatrodas bauslības jūgā, jo tiem, kas tic un paklausa, Viņa bauslība nav verdzības bauslība, bet brīvības vai svabadības bauslība. Ikviens, kas tic Kristum, ikviens, kas uzticas Pestītāja uzturošajam spēkam, kurš ir augšāmcēlies un izcietis pārkāpējam piespriesto sodu, ikviens, kas pretojas kārdināšanai un seko Kristus dzīves priekšzīmei, ticot salīdzinošajam upurim, kļūs par dievišķās dabas līdzdalībnieku. Viņš ir izbēdzis no samaitātības, kas ir pasaulē iekāres dēļ. Ikviens, kas ticībā paklausa Dieva baušļiem, aizsniegs to bezgrēcīgo stāvokli, kādā pirms sava pārkāpuma dzīvoja Ādams.

“Svētī tos patiesībā; Tavi Vārdi ir patiesība.” Jāņa 17:17

Patiesība, kuru mēs apliecinām, nedotu mums nekādu labumu, ja tā mūs nesvētotu. Tāpēc, ka maldi ir plaši izplatīti mūsu zemē, mums jāzina, kas ir patiesība, jo maldi mūs nevar darīt svētus. Jo labāk iepazīsim patiesību, kāda tā ir Dieva Vārdā, jo labāk sapratīsim, kā Dieva Vārds var svētot mūsu dzīvi.

Mēs šajā pasaulē atrodamies kā nosacīti apžēloti pārkāpēji, un Dievs mūs pārbauda, dodams izdevību paklausīt Viņa patiesībai. Dzīvot šajā laikmetā ir ļoti nopietna lieta, un mēs nedrīkstam apmierināties, kamēr neesam ieguvuši dzīvu savienību ar Debesu Dievu, un ikkatrā mūsu dzīves dienā mums vajadzētu justies atbildīgiem Viņa priekšā. Visapkārt mēs dzirdēsim balsis, kas mūs vedīs prom no patiesības, bet, ja mēs domāsim tikai par Dieva godu un centīsimies darīt Viņa prātu, mēs dzirdēsim arī Viņa balsi un zināsim, ka tā ir Labā Gana balss. Ir ļoti svarīgi izprast šo balsi, kas runā uz mums.

Ir kārdināšanas, kas skars ikvienu no mums. Mums visiem jāpārvar mūsu īpašie noskaņojumi, un kā lai mēs zinām, ka dienu no dienas darām šo darbu? Mums jāskatās spogulī - Dieva svētajā likumā- un jāierauga savi rakstura trūkumi. Cilvēkam ir ļoti grūti izprast pašam sevi. Mums sevi rūpīgi jāpārbauda, lai redzētu, vai kaut kas nav jāatmet, un tad, kad mēs pūlēsimies atmest savu “es”, mūsu dārgais Pestītājs sniegs mums vajadzīgo palīdzību, lai mēs kļūtu uzvarētāji.

Šī pasaule nav Debesis, tā ir sagatavošanās vieta; tā ir Dieva darbnīca, kurā mums jātiek apcirstiem un apstrādātiem, un sagatavotiem Debesu mājām. Tāpēc neapmierināsimies tikai ar patiesības izpratni vien; Dievs aicina reformēties pie ikkatra soļa. Tas nozīmē, ka mums jākļūst derīgiem tām mājām, kuras Kristus mums aizgāja sagatavot. Un, ja mēs godības valstībā varēsim piederēt Debesu ģimenei, tad mēs būsim ieguvuši mūžīgu atalgojumu. Kaut Dievs mums palīdzētu uzvarēt ar Jēra asinīm un Viņa liecības Vārdu.