“Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad tas Kungs būs tavs prieks, Es tevi vadīšu zemes augstumos un tev došu tuva tēva Jēkaba mantojumu, jo tā Kunga mute ir runājusi."Jes. 58:13,14
Sabats ir Dieva laiks, ne mūsu; ja mēs to pārkāpjam, mēs apzogam Dievu. Dievs mums ir devis veselas sešas dienas, kurās darīt savus darbus, un sev rezervējis tikai vienu. Mūsu dzīvē tai jābūt svētai dienai - dienai, kurā mums vajadzētu nolikt visas laicīgās lietas un pievērst savas domas Dievam un Debesīm.
Tomēr Dieva pielūgšanu un Viņa Vārda uzņemšanu mums nevajadzētu uzskatīt par kaut kādu smagu pienākumu. Kunga sabats jāpadara mums un mūsu bērniem par svētību dienu. Sabatu viņiem vajadzētu gaidīt kā prieka dienu, kā Viņa svētītu dienu, un tā viņi uz to raudzīsies, ja būs pareizi pamācīti. Viņiem var norādīt uz ziedošajām puķēm un plaukstošajiem pumpuriem, uz staltajiem kokiem un skaistajiem zāles stiebriem, pamācot viņus, ka visu to Dievs radījis sešās dienās un septītajā dienā dusējis un to iesvētījis. Tādā veidā vecāku pamācības spēcīgāk nostiprināsies bērnu atmiņā, un bērniem, redzot šīs radītās lietas, būs jāatceras lielais visa tā Radītājs.
Mums nav jāmāca bērni, ka sabatā tie nedrīkst priecāties un ka ir nepareizi iet ārā. Ak, nē. Kristus sabatā savus mācekļus izveda pie ezera un tur tos mācīja. Viņa sabata svētrunas ne vienmēr tika sniegtas slēgtās sienās.
Daudzi saka, ka viņi ievērotu sabatu, ja to būtu viegli izdarīt. Tomēr šī diena nepieder jums; tā ir Dieva diena, un ņemt to sev jums nav vairāk tiesību, kā nozagt manu naudas maku. Dievs to ir nošķīris, svētījis un iesvētījis; un jums pienākas veltīt šo laiku Viņa darbam, godāt to, nosaukt to par prieku.
