“Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu,, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi.” 2. Kor. 10:5
Pat domas jāpakļauj Dieva prātam, un jūtas jānodod saprāta un Bībeles reliģijas pārvaldībai. Iztēles spēja mums nav dota, lai ļautu tai virmot un iet pašai savu ceļu, necenšoties to ne savaldīt, ne disciplinēt. Ja domas ir nepareizas, tad arī jūtas būs sliktas; un morālo raksturu veido tieši domu un jūtu savienojums.
Pareizas domāšanas spēks ir vērtīgāks par Ofira zeltu. Mums augstu jāvērtē pareizs domu savaldīšanas ieradums, jo šāda mūsu domu savaldīšana sagatavo mūsu prātu un dvēseli harmoniskam darbam Kunga labā. Mūsu zemes dzīves mieram un laimei nepieciešams, lai mūsu domu viduspunktā atrastos Kristus. Cilvēks ir tas, par ko viņš domā. Mūsu pieaugšana morālā skaidrībā atkarīga no pareizas domāšanas un pareizas rīcības. Ļaunas domas izposta dvēseli. Dieva spēks, kas pārliecina un atgriež, izsmalcinot un šķīstot domas, pārvērš mūsu sirdi. Ja mēs nepieliekam visas pūles, lai paturētu Kristu pašā domu centrā, tad mūsu dzīvē nevar atklāties žēlastības jaukais un patīkamais rotājums. Prātam jāiesaistās garīgā cīņā. Katra doma jāpakļauj Kristum, lai tā paklausītu Viņam. Visi ieradumi jānodod Dieva pārraudzībai.
Mums pastāvīgi jāapzinās, ka šķīstas domas ir cēlinošs spēks, bet ļaunām domām piemīt postošs spēks. Domāsim par svētām lietām. Lai domas ir godīgas un šķīstas, jo pareiza domāšana ir jebkuras dvēseles vienīgā drošība. Savu domu savaldīšanai un izkopšanai mums jāizmanto visi līdzekļi, kādus Dievs nolicis mūsu sniedzamības robežās. Mums savs prāts ir jāsaskaņo ar Viņa prātu. Viņa patiesība svētos mūs, mūsu miesu, dvēseli un garu, un mēs varēsim pacelties pāri kārdināšanām.
Savaldot domas ar Svētā Gara palīdzību, mēs savaldīsim arī vārdus. Tā ir patiesā gudrība, kas, padarot mūsu prātu rāmu, izraisīs mūsos apmierinātības sajūtu un dos mums mieru. Domājot par Dieva žēlastības bagātībām, mēs kļūsim priecīgi.
