“Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu, un dzīvojam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību. Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā, un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” 1.Jāņa 1:6,7
Mums sniegtās gaismas daudzums ir mūsu atbildības mērs. Ceļš uz Debesīm būs skaidrs tiem, kas uzticīgi izmantos atziņas, kādas tie var iegūt par nākamo dzīvi. Paskatieties uz pirmo pārkāpumu Ēdenes dārzā. Ādamam un Ievai skaidri bija pateikti Paradīzes likumi līdz ar sodu, kāds būs jāsaņem par stūrgalvīgu nepaklausību. Viņi nepaklausīja, un nepaklausībai sekoja neizbēgami rezultāti. Pasaulē ienāca nāve.
Pārkāpums ir nepaklausība Dieva pavēlēm. Ja vienmēr būtu paklausīts šīm pavēlēm, nebūtu bijis nekāda grēka. Sods par pārkāpumu vienmēr ir nāve. Atdodot savu dzīvību cilvēka labā, Kristus novērsa tūlītēju nāves sprieduma izpildi. Taisnība prasa, lai cilvēki saņemtu gaismu, un tā arī prasa, lai tas, kas atsakās staigāt Debesu dotajā gaismā, kuras pasniegšana prasīja Dieva Dēla nāvi, saņemtu par to sodu, Taisnības princips ir tāds, ka grēcinieka vainai jābūt proporcionālai dotajām, tomēr neizmantotajām zināšanām vai arī izmantotām nepareizā veidā. Dievs gaida, lai cilvēki staigātu gaismā, liecinot eņģeļiem un ļaudīm, ka tie atzīst Kristu kā lielo samierinātāju pār grēku un ka Viņa upuri tie ciena un vērtē kā savu vislielāko svētību.
Gan tagad, gan mūžībā kritušās cilvēces glābšanai pienestais Dieva Dēla upuris izvirzīs cilvēkam prasības. Ja Dievs nebūtu darījis savu daļu, ja Viņš pilnībā nebūtu atklājis savu prātu, ja Viņš būtu cilvēkam devis kaut kādu iemeslu šīs lielās pestīšanas neievērošanai, tad cilvēkam būtu tiesības aizbildināties ar savu neziņu. Bet Dievs visu ir skaidri atklājis. Viņš vēlētos, lai visi cilvēki tiktu izglābti. Dažiem dota lielāka gaisma nekā citiem. Ikviens tiks tiesāts pēc viņam dotās gaismas apjoma.
