“Miesas tieksme ved nāvē, bet gara tieksme - uz dzīvību un mieru. Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva likumam, jo tā to nespēj. ” Rom. 8:6,7
Dabīgi cilvēka prāts tiecas pēc izpriecām un savu tieksmju apmierināšanas. Tādas lietas sātans izgudro bezgalīgā daudzumā. Viņš tiecas piepildīt cilvēka prātu ar ilgām pēc pasaulīgiem priekiem, lai tiem neatliktu laika jautāt pašiem sev: bet kā ir ar manu dvēseli? Patika uz izpriecām ir lipīga. Nododoties tām, prāts traucas no vienas izpriecas pie otras, vienmēr meklēdams kādu jaunu izklaidēšanās iespēju. Paklausība Dieva likumiem darbojas pretī šīm tieksmēm un uzceļ barjeras bezdievībai.
Spējas baudīt godības bagātības attīstās proporcionāli ilgām iegūt šīs bagātības. Kur citur lai izveidojas Dieva un Debesu vērtību cienīšana, ja ne šajā dzīvē? Ja atļausim pasaules interesēm un rūpēm aizņemt Visu mūsu laiku un savaldzināt visu mūsu uzmanību, tad vingrināšanās trūkuma dēļ novājināsies un pamirs mūsu garīgie spēki. Cilvēkā, kas pilnīgi nodevies zemes lietām, aizveras visas ieejas, pa kurām varētu ieplūst gaisma no Debesīm. Tad prāts vai raksturs nespēj uztvert Dieva pārveidojošo žēlastību.
Mēs dzīvojam pēdējo dienu briesmu vidū, un mums vajadzētu uzmanīt ikvienu pieeju, pa kuru sātans varētu mums tuvoties ar savām kārdināšanām. Tikai patiesības atzīšana vien nekad neglābs dvēseli no nāves. Mums jātiek patiesībā svētotiem; ir jāpārvar ikkatrs rakstura trūkums, vai arī tas pārvarēs mūs un kļūs par noteicošo spēku ļaunuma pusē. Nekavējoties sāciet izravēt no sirds dārza visas postošās nezāles; un Kristus žēlastībā neatļaujiet tur zelt nevienam stādam, kas nenestu augļus mūžīgai dzīvei.
Kopiet savā raksturā visu, kas saskan ar Kristus raksturu. Lolojiet to, kas ir patiess, godīgs, taisns, šķīsts, piemīlīgs un kam laba slava, bet atmetiet visu, kas nelīdzinās mūsu Glābējam. Katrai dvēselei, kura gūs mūžīgo dzīvību, ir jālīdzinās Kristum; tai jābūt svētai, bez ļaunuma, neaptraipītai un atšķirtai no grēciniekiem. (Ebr. 7:26)