“Pārbaudi mani, ak Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” Ps. 139:23,24
Maz ir tādu cilvēku, kas saprot, ka viņiem pienākas valdīt pār savām domām un fantāziju. Nedisciplinētu prātu grūti piesaistīt derīgām lietām. Tomēr, ja domas netiek pareizi izmantotas, dvēselē reliģija nevar plaukt un zelt. Prāts jānodarbina ar svētām un mūžīgām lietām. Jādisciplinē kā intelektuālie, tā morālie spēki, un tad tie ar vingrināšanas palīdzību pilnveidosies.
Lai to pareizi izprastu, mums jāatceras, ka mūsu sirdis no dabas ir samaitātas, un paši no sevis mēs nespējam rīkoties pareizi. Uzvaru mēs varam gūt, tikai pateicoties Dieva žēlastībai, ja savienojam to ar vislielāko piepūli no mūsu puses. Kā sirds, tā prāts jāsvētī kalpošanai Dievam. Viņš prasa visu, kas mums ir.
Nav daudz tādu cilvēku, kas atzīst, ka cilvēce ir tik ļoti zemu grimusi vai ka tā ir tik slikta, tik bezcerīgi nostājusies pret Dievu, kā tas ir redzams. Ja prāts neatrodas tiešā Svētā Gara iespaidā, tad sātans to var virzīt pēc savas patikas. Visus saprāta spēkus, kurus viņš pārvalda, tas darīs miesīgus un jutekliskus. Viņš ir pilnīgs pretstats Dievam gan savā gaumē, uzskatos, izvēlē, patikā un nepatikā, gan arī savā rīcībā; viņam nesagādā nekādu prieku tas, ko mīl Dievs un ko Viņš atzīst, bet šī persona priecājas par lietām, ko Dievs nicina.
Ja Kristus mājo sirdī, tad Viņš būs visās mūsu domās. Visdziļākās un slēptākās domas būs veltītas Viņam, Viņa mīlestībai, Viņa skaidrībai. Viņš piepildīs visu mūsu prātu. Starp visām iemīļotākajām lietām, pašā centrā atradīsies Jēzus. Visas mūsu cerības un ilgas būs saistītas ar Viņu. Dvēselei vislielāko prieku sagādās dzīve, kādu mēs tagad dzīvojam ticībā Dieva Dēlam, kad gaidām Viņu un ilgojamies pēc Viņa parādīšanās. Viņš būs mūsu līksmības vainags.
Tos, kas radinās prātu priecāties par garīgām pārdomām, varēs pārvērst un tos arī nenomāks Debesu neaprakstāmā godība un skaidrība.
