“Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdis un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. " Mat. 6:24

Ikkatrs cilvēks mūsu pasaulē nostāsies zem viena no diviem karogiem — izredzētie un uzticīgie zem asinīm slacītā Imanuēla karoga, bet visi pārējie — zem sātana karoga.

Ar tumsas spēkiem mums nedrīkst būt nekā kopīga. Ikkatram no mums jāieņem sava nostāja. Ja mēs neienīstam tumsas lielkungu, šo čūsku, tad mūs un visus mūsu spēkus ielenc viņa karapulks, viņa dzelonis ir mūsu sirdīs.

Visi, kas nostājas zem asinīm slacītā karoga, turpmāk uzlūkos sātanu par savu ienaidnieku un Dieva spēkā pretosies viņam kā visnāvīgākajam ļaundarim. Viņi ņems pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, kas ir Dieva Vārds. Ko viņi darīs, lai atrastos izdevīgākā stāvoklī? Viņi paklausīs aicinājumam: “un garā lūdziet Dievu ik brīdi, visādi Viņu piesaucot un pielūdzot; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem.” (Efez. 6:18)

Mums ātri jāsaskata draudošās briesmas. Mums jāredz grēka pretīgais raksturs un jāizraida to no savas dvēseles. Vārda darītāji zina, ka Jēzū ir spēks, kas ticībā kļūst par mūsējo. Viņi ir ietērpti taisnībā, kuru pieņems Dievs, jo tā ir Kristus taisnība. Ietērpti šajās Dieva bruņās, šajā Debesu apsegā, tie sekmīgi atvairīs čūskas viltīgos uzbrukumus. Neviens nedrīkst zaudēt pat mirkli. Mūžības jautājumi ir pietiekami svarīgi, lai tos vērtētu augstāk par visu pārējo. “Ko man darīt, lai es tiktu glābts?” — tam jābūt mūsu vissvarīgākajam un vissvinīgākajam jautājumam šodien.

Es gribu, lai visi izprastu, cik brīnišķīgi Dievs strādā cilvēka labā. Kritušie eņģeļi ir palikuši bez salīdzināšanas iespējām, bet kritušajam cilvēkam ir pienests pilnīgs un visu aptverošs upuris, lai pilnīgi izglābtu tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva.

Visos savos bērnos Dievs saredz sava vienpiedzimušā Dēla līdzību. Viņš raugās uz tiem mīlestībā, kas ir lielāka, kā valoda to spēj izteikt. Viņš tos apņem ar savas mīlestības rokām. Kungs priecājas par saviem ļaudīm.

“Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Bet, ja kas ceļ uz šī pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs.” 1. Kor. 3:11-13

Kā uguns atklāj starpību starp zeltu, sudrabu, dārgakmeņiem, koku, sienu un rugājiem, tā tiesas diena pārbaudīs raksturus, parādot starpību starp Kristus līdzībā veidotiem raksturiem un raksturiem, kas veidoti savtīgās sirds līdzībā. Viss savtīgums, visas viltus reliģijas būs redzamas to patiesajā gaismā. Nevērtīgo materiālu aprīs uguns; bet patiesas, vienkāršas un pazemīgas ticības zelts nekad nezaudēs savu vērtību. To uguns nekad neaprīs, jo tā ir neiznīcīga.

Ikkatrs var būt tāds, kāds viņš izvēlas būt. Raksturu neiegūst līdz ar izglītību, raksturu neiegūst līdz ar bagātības iekrāšanu vai pasaulīgā goda iemantošanu. To neiegūst, citiem izcīnot dzīves cīņu mūsu vietā. Tas jāmeklē, jāizkopj, par to jācīnās. Dievam patīkama rakstura izveido­ šanai būs vajadzīga mērķtiecība, griba un apņēmība. Dievam patīkama rakstura izveidošanai būs vajadzīgas neatlaidīgas pūles. Lai mūsu vārdi paliktu dzīvības grāmatā, būs vajadzīga nepārtraukta pretošanās tumsības spēkiem. Vai nav daudz labāk, ja mūsu vārdi tiek ierakstīti šajā grāmatā, nekā, ja tos tikai skaļi izslavē pa visu pasauli?

Mums dāvātajā pārbaudes laikā mēs šeit veidojam celtni, kuru pārbaudīs visas Zemes Tiesnesis. Šī veidojamā celtne ir mūsu raksturs. Ikkatrs mūsu dzīves darbs ir kāds šīs celtnes akmens. Ikkatra spēja ir šī darba veicēja, un ikkatrs sitiens nāk par labu vai ļaunu. Inspirētie vārdi mūs brīdina, lai mēs vērojam, kā to ceļam, lai pārliecinātos, ka esam izvēlējušies drošu pamatu. Ja mēs ceļam uz stipras klints šķīstus, cēlus un taisnus darbus, tad šī celtne veidosies skaista un simetriska kā piemērots templis Svētā Gara iemājošanai.

​​​​“Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves. Nāve, kur ir tava inde un sērgas? - Elle, kur ir tavs iznīcības spēks?” Hoz. 13:14

Tiešām visas Debesis varēja brīnīties par uzņemšanu, kādu saņēma viņu mīļotais Pavēlnieks šajā pasaulē Viņš radīja pasauli, tomēr pasaule Viņu nepazina. Draugi viņu aizliedza, atstāja un nodeva. Viņam uzbruka kārdināšanas. Cilvēkiem piemītošās sāpes un mokas plosīja Viņa dievišķo dvēseli. Viņu šauta ar nežēlīgām pātagām. Viņa rokām cauri izdzina naglas, Viņa svētos deniņus kronēja ar ērkšķiem (..). Sātana intrigu īstenošana padarīja Kristus dzīvi pilnu tumšu bēdu un piemeklējumu sēriju; un beidzot viņš panāca Kristus nāvi (..).

Ar savu nāvi Kristus iznīcināja to, kam bija nāves vara. Viņš īstenoja plānu un pabeidza darbu, kuru pēc Ādama krišanas bija apņēmies veikt. Mirstot grēcīgās pasaules grēku dēļ, Viņš kritušo cilvēku reabilitēja, nostādīdams to stāvoklī, kur tas atkal var paklausīt Dieva baušļiem, stāvoklī, no kura tas nepaklausības dēļ bija kritis. Un kad Viņš sarāva kapa važas un ar uzvaru cēlās augšā no nāves, Viņš atbildēja uz jautājumu; “Bet kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” (Ījaba 14:14) Kristus sagādāja katram Ādama bērnam iespēju, paklausīgi dzīvojot, pārvarēt grēku un arī celties augšā no kapa, lai saņemtu savu nemirstīgo mantojumu, kas pirkts par Kristus asinīm.

Pestīšana mums tika sagādāta ar bezgalīgām Dieva Dēla ciešanām. Viņa dievišķās krūtis uzņēma Ādama grēcīguma dēļ cilvēcei uzkrautās sāpes, ciešanas un mokas. Tiešām, Kristus papēdis tika satriekts kad Viņš cieta un kad, maksājot milzīgo parādu, ko cilvēks bija parādā Dievam, Viņa dvēseli nomāca bēdas, smagākas par jebkurām bēdām, kādas skārušas Viņa radītās būtnes.

Bija atbildēts jautājums: “Bet kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” (..) Dievs cilvēka veidā caur Evaņģēliju izcēla gaismā dzīvību un nemirstību. Ar savu nāvi Kristus nodrošināja mūžīgo dzīvību visiem, kas Viņam tic.

“Bet Es jums saku: Par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā. Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” Mat. 12:36-37

Pravietis Jesaja, skatot Kunga godību, jutās ārkārtīgi pārsteigts un sava vājuma un necienīguma apziņā izsaucās: “Bēdas man, jo es, esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķistas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, to Kungu Cebaotu!” (Jes. 6:5) Lai ikkatra dvēsele, kas saucas par Dieva bērnu, pārbauda pati sevi Debesu gaismā; lai tā padomā par aptraipītajām lūpām, kas to nolemj nāvei. Tās ir vidutājas sakaru uzturēšanai. Nelietosim lūpas tādu vārdu izraudzīšanai no sirds mantnīcas, kas apkaunotu Dievu un padarītu mazdūšīgus jums apkārtesošos cilvēkus, bet lietosim tās, lai slavētu un godātu Dievu, kas lūpas veidojis tieši šim nolūkam. Ja pārdomu temats būs Jēzus mīlestība, tad vārdi, kas nāks no cilvēku lūpām, būs piesātināti ar slavu un pateicību Dievam un Jēram.

Cik daudz vārdu tiek izteikts vieglprātībā un tukšās runās, niekojoties un jokojoties! Tā tas nebūtu, ja Kristus sekotāji saprastu patiesību, kas ietverta vēstī: “Par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā.”

Pravietim Jesajam dotajā atklāsmē attēlots Dieva ļaužu stāvoklis pēdējās dienās. Ticībā ieskatoties vissvētākajā vietā un redzot Kristus darbu Debesu svētnīcā, tie apzinās, ka ir cilvēki ar nešķistām lūpām — cilvēki, kuru lūpas bieži teikušas tukšus vārdus un kas savus talantus nav svētojuši un izlietojuši Dievam par godu. Ja dvēseles pazemosies Dieva priekšā, tad tai vēl ir cerība. Pāri tronim liecas apsolījuma varavīksne, un pie Jesajas darītais darbs tiks padarīts ari viņos.

Lai jūsu vārdi izplata dzīvības smaržu! Atcerieties, ka jūs esat vai nu dzīvības smarža uz dzīvību, vai nāves smarža uz nāvi. Būsim kā smaržojoši ziedi! Lai Kristus mīlestība caurstrāvo jūsu dzīvi, lai jūsu vārdi ir tādi, kas līdzinātos zelta āboliem sudraba traukā!

“Neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību." 1. Pēt. 3:9

Apņemieties neizpatikt ienaidniekam un neizteikt nevienu nelabvēlīgas kritikas vārdu, kas vadītu jūs atriebties vai justies nospiestam. Lai attiecībā uz jums ienaidnieks piedzīvo vilšanos. Tad Kungs tuvosies jums un bagātīgā mērā sniegs mīlestību, mieru un prieku, tik dziļu un pilnīgu, ka pat ticības pārbaudījumos jūs varēsit nodot uzvaras pilnu liecību par patiesību un apsolījumu vārdiem. Jūs apņems Dieva klātbūtnes izjūta. Tiks apgaismotas prāta acis, un jūs skaidri ieraudzīsit tās patiesības, kuras reizēm tikai nojautāt. Jūs spēsit runāt par krusta stāstu, dziļi vērtējot Pestītāja mīlestību, jo šī mīlestība būs atkausējusi jūsu sirdi. Jūs pats ar sevi savā ikdienas dzīvē nodosiet liecību, ka jūsos ir Kristus, godības Cerība.
Nepārtraukti lūkojieties uz Jēzu! Visas savas grūtības uzticiet Viņam. Viņš nekad jūs nepārpratīs. Viņš ir savu ļaužu patvērums. Tie neskarti var dzīvot Viņa aizsardzības paēnā. Ticiet Viņam un paļaujieties uz Viņu! Viņš jūs nenodos samaitātāju rokās.
Lai atmosfēra, kas jūs apņem, ir jauka un patīkama. Ja cīnīsities pret savu savtīgo, cilvēcisko dabu, jūs pastāvīgi iesit uz priekšu, uzvarēdami iedzimtās un izveidotās ļaunās tieksmes. Jūs daudz panāksit ar pacietību, lēnprātību un izturību. Atcerieties, ka citu cilvēku negudrās runas jūs nevar pazemot, bet, ja jūs runāsit negudri, jūs pazemojat paši sevi un zaudējat uzvaru, ko varējāt iegūt.
Uzturieties tur, kur jūsu stiprums var būt šīs trīs lielās varas — Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Šīs varas sadarbojas ar to, kas bez atlikuma sevi nodod Dievam. Debesu spēki tiek nodoti to rīcībā, kas tic Dievam. Cil­vēks, kas pilnīgi uzticas Dievam, uzceļ ap sevi nepārvaramu mūri.

“No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.” Ef. 4:29

Redzēdams tieksmi nepareizi izmantot valodas dāvanu, apustulis dod attiecīgu norādījumu: “No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas.” Vārds “nekrietns” šeit nozīmē jebkuru vārdu, kas kaitīgi iespaidotu svētos principus un ticību, jebkāda veida izteicienus, kas aizēnotu skatu uz Kristu un izdzēstu dvēselē līdzjūtības un mīlestības jūtas. Tas sevī ietver skaidrus norādījumus vai mājienus, kas, ja tiem tūlīt nepretojas, kļūst par cēloni lieliem grēkiem. Ikvienam uzlikts pienākums aizšķērsot ceļu nekrietnām sarunām.

Dievs vēlas, lai Viņa bērnos parādītos Kristus godība. Visās savās mācībās Kristus sniedza šķīstus, neviltotus principus. Viņš negrēkoja, un Viņa mutē netika atrasta viltība. No Viņa lūpām pastāvīgi plūda svētas, cēlinošas patiesības. Viņš runāja, kā neviens nav runājis, tādā iejūtībā, kas aizsniedza sirdis. Patiesība nepagura uz Viņa lūpām. Bezbailīgi Viņš atmaskoja priesteru un valdītāju, farizeju un saduķeju liekulību.

Lielā atbildības izjūta, ar kādu mums jālieto valodas dāvana, skaidri atklāta Dieva Vārdā. Kristus saka: “Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” (Mat. 12:37) Un Psalmos rakstīts: “Kungs, kas mājos Tavā mājoklī un dzīvos Tavā svētajā kalnā?” “Kas staigā nenoziedzībā un dara taisnību, un patiesību glabā savā sirdī, kas citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākam ļaunu nedara un nelaupa viņam viņa godu,” (Ps. 15:1-3) (27)

Mācieties vienmēr būt lūgšanā saistīti ar Dievu un radiniet mēli teikt pareizus vārdus, kas citus aplaimotu un nedarītu tos mazdūšīgus. Runājiet par Dieva laipnību, žēlastību un mīlestību. Atsakieties no visiem vārdiem, kas paustu neticību, un no visa lētā un vulgārā. Lai vārdi ir tādi, kurus nevar nosodīt, un Dieva miers noteikti ienāks dvēselē.

Elena Vaita
DEBESU VIETĀS

“Tas lai sargā savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltīgus vārdus!” Ps. 34:14

Runas dāvana ir liela Dieva dāvana. Ar tās palīdzību tiek izteiktas sirds domas. Pateicoties tai, mēs Dievam pienesam savas lūgšanas un slavu. Ar runas dāvanu mēs sniedzam liecību un pārliecinām citus. Ar tās palīdzību mēs iepriecinām, aplaimojam un mierinām satriektas dvēseles. Ar to varam darīt zināmus Dieva žēlastības brīnumdarbus. Ar tās palīdzību mēs varam izteikt arī ļaunas lietas, runāt vārdus, kas dzeļ kā odze.

Mēle ir mazs loceklis, bet tās veidotajiem vārdiem ir liels spēks. Raksti saka: “Bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt.” (Jēk. 3:8) ,Tā likusi tautām nostāties vienai pret otru, izraisījusi karus un asins izliešanas. Vārdi ir aizdedzinājuši ugunis, kuras grūti ir nācies apdzēst.

Sātans iedveš prātā domas, kuras kristietim nekad nevajadzētu izteikt. No viņa nāk nebeidzami pārmetumi, rūgti, dusmīgi izteikumi, ļauni, aizdomu pilni vārdi. Cik daudz tiek izteikti vārdi, kas nodara ļaunu gan tiem, kas tos saka, gan tiem, kas tos dzird! Cietsirdīgi vārdi ievaino sirdis un atmodina visļaunākās kaislības. Tie, kas ar mēli dara ļaunu, apbēdina Svēto Garu, jo viņi darbojas pretī Dieva nodomam.

Sargā rūpīgi runas dāvanu, jo tā pielīdzināma varenam spēkam kā uz labu, tā uz ļaunu! Jūs nevarat būt pārāk uzmanīgi attiecībā uz saviem vārdiem, jo izteiktie vārdi rāda, kas jūsu sirdīs mājo. Ja tur valda Kristus, tad vārdi, kas veidoti saskaņā ar Viņa gribu, atklās rakstura skaistumu, skaidrību un tā jauko aromātu. Bet, ja tur valdīs visa labā ienaidnieks, tad jūsu vārdi atbalsos viņa izjūtas.

Tikai ar Kristus palīdzību mēs varam iegūt uzvaru pār vēlēšanos teikt pārsteidzīgus, Kristum svešus vārdus. Ja Viņa spēkā mēs atsakāmies teikt sātana iečukstējumus, tad rūgtuma stāds mūsu sirdī sāk vīst un mirst. Svētais Gars valodu var darīt par dzīvības smaržu uz dzīvību.

Dievs vēlas, lai mēs viens otram palīdzētu un viens otru stiprinātu. Viņš vēlas, lai mēs izteiktu vārdus, kas iedveš cerību un drosmi.

Elena Vaita
DEBESU VIETĀS

“Mums Dievs to ir atklājis ar savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, ari Dieva dziļumus.” 1.Kor. 2:10

Jo ciešāk mēs pieķersimies patiesības vienkāršībai, jo pareizāk mēs izpratīsim tās dziļo nozīmi. Un tad, ja sirdi būs iedvesmojis Svētais Gars, tā varēs teikt: “Kad kļūst izprotami Tavi vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus.” Ps.119:130. Tas nozīmē, ka šo Vārdu izskaidro Svētais Gars un ne tikai audzēkņa paša pētījumi.

Gaismu un izpratni dod ne tikai burti tekstā, bet Dieva Vārds tiek īpašā veidā ierakstīts sirdī, kā Svētais Gars to atzīst par pareizu. Prātam un sirdij, kas svētījusies Dievam, izpratne vēl vairāk palielinās, ja gaisma tiek sniegta citiem.

Jo vairāk mēs atvērsim savas sirdis Dieva Vārdam, jo bagātāks kļūs attiecīgais cilvēks intelektuāli un garīgi. Viņš iegūs skaidrākas sprieduma spējas, kuras neierobežos cilvēku uzskati. Viņa redzesloks kļūs daudz plašāks. Svētā Gara darbības iespaidā viņa prāts tiek vingrināts pārdomāt patiesību, iegūstot sev noteiktu labumu un stiprinot dvēseli veikt pašaizliedzīgus darbus.

Ak, es pateicos Kungam ar sirdi, dvēseli un balsi, ka Kungs ar Vārda ienākšanu sirdī var vairot mūsu spējas izprast skaidri un noteikti ne tikai garīgas lietas, bet arī laicīgas, ar kurām mums iznāk saskarties.

Dieva svētības sniedzošā žēlastība, kas ietekmē cilvēka prātu, svēto arī sprieduma spējas. Prātam vienmēr vajadzētu atcerēties: Vai pasā­kums, kurā es gatavojos iesaistīties, pagodinās Dievu? Parādīsies dziļas pazemības gars, un cilvēks mazāk uzticēsies savai gudrībai, un daudz, daudz paļāvīgāka būs tiekšanās pēc Dieva ar pazemīgas lūgšanas vār­diem: Māci man Tavu ceļu un Tavu prātu. Un Kungs radīs domu gājumu, kuram droši varēsim sekot. Atdzīvosies pagātnes piedzīvojumi, un prātā nostiprināsies veselīgais ceļš. Dievišķais spēks sadarbosies ar cilvēka spēku.

“Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva Vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva Vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar savu spēku jūsos, kas ticat.” 1. Tes. 2:13

Bībele ir Dieva balss, kas uz mums runā tikpat skaidri, it kā mēs Viņu varētu dzirdēt savām ausīm. Dzīvā Dieva Vārdi nav tikai uzrakstīti, bet arī runāti. Vai pieņemam Bībeli kā Dieva dzīvo Vārdu? Ja mēs izprastu šī Vārda svarīgo nozīmi, ar kādu godbijību mēs to atvērtu un cik dedzīgi pētītu tā priekšrakstus. Rakstu lasīšanu un pārdomāšanu tad uzskatītu kā pieņemšanu pie Visaugstākā.

Dieva Vārds ir vēsts, kurai mums jāpaklausa, sējums, kas rūpīgi un čakli jāizpēta un ar labprātīgu garu jāpieņem patiesības, kas rakstītas to cilvēku pamācīšanai, kuriem būs jāredz pasaules gals. To nedrīkst atstāt novārtā kādas citas grāmatas dēļ. Atverot Bībeli, salīdzināsim savu dzīvi ar tās prasībām, mērojot mūsu raksturu ar vareno morālās taisnības standartu.

Viņa Vārdā atrodama Kristus dzīvība, kas savukārt deva dzīvību pasaulei. Tieši ar savu Vārdu Jēzus dziedināja slimības, izdzina dēmonus; ar savu Vārdu Viņš klusināja jūru un uzmodināja mirušos; un ļaudis liecināja, ka Viņa Vārdos bija spēks. Viņš runāja Dieva Vārdus, kā Viņš tos bija runājis visiem Vecās Derības praviešiem un skolotājiem. Visa Bībele stāsta par Kristu. Tā ir mūsu spēka avots.

Kā mūsu fizisko dzīvību uztur barība, tā mūsu garīgo dzīvību uztur Dieva Vārds. Kā uzturvielu uzņemšanai mums jāēd pašiem, tā pašiem mums jāuzņem Vārds. Mums tas nav jāuzņem tikai ar citu prātu starpniecību.

Tiešām Dieva Vārds ir dzīvības maize. Tas dod dvēselei nemirstīgus spēkus, pilnveido piedzīvojumus un sniedz mūžīgi paliekošu spēku.

“Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir ari noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. “2. Tim. 3:16,17

Dieva Vārdā atrodas viss nepieciešamais, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs. To var pielīdzināt mantu namam, kas pilns ar dārgiem un vērtīgiem krājumiem, bet mēs nenovērtējam tā bagātības un neatzīstam, ka mums sevi vajadzētu apbruņot ar šīm patiesības mantām. Mēs neatzīstam lielo vajadzību pētīt Rakstus pašiem sevis dēļ. Daudzi novēršas no Dieva Vārda studijām, aizraudamies ar pasaulīgām interesēm vai tukšām izpriecām. Ak, kaut mēs labāk atteiktos no jebkuras laicīga rakstura lietas nekā no Dieva Vārda pētīšanas, kas mūs var darīt gudrus mūžīgai dzīvei. Tā kā Bībele ir “Dieva iedvesmots Raksts”, tad šai grāmatu Grāmatai ir vislielākās tiesības, ka mēs tai parādām godbijīgu uzmanību.

Debesu atklāto patiesību meklēšana godīgam Rakstu pētniekam nodrošina ciešu savienību ar Dieva Garu. Dieva atklātās gribas izpratne paplašina un attīsta prātu un, sniedzot tam saskari ar apbrīnojamām patiesībām, visām tā spējām piešķir elastīgumu un jaunu spraigumu.

Prāts paceļas to lietu līmenī, ar kurām tas tuvāk iepazīstas. Ja visi Bībeli pārvērstu par savu studiju priekšmetu, tad mēs ieraudzītu ļaudis, kas būtu vairāk attīstīti un spējīgi dziļāk domāt, kas atklātu lielāku inteliģenci pār tiem cilvēkiem, kas bez nopietnas Bībeles pētīšanas ir daudz studējuši zinātnes un pasaules vēsturi. īsts patiesības meklētājs Bībelē iegūst lielāku intelektuālo disciplinētību, kas rodas, pārdomājot dievišķas lietas, kuras bagātina visas viņa spējas; pazemojot paša “es”, bet augsti izceļot Dievu un Viņa atklāto patiesību.

Bībele ir lielais taisnības un netaisnības standarts, kas skaidri definē svētumu un grēku. Tās dzīvie un iespaidīgie pamatlikumi, līdzīgi zelta pavedieniem, stiepjoties cauri mūsu dzīvei, ir vienīgais aizsargs pārbaudījumos un kārdināšanās.

Elena Vaita
DEBESU VIETĀS

“Tiešām Tu, Kungs, dari gaišu manu spīdekli, mans Dievs dara gaišu manu tumsu. ” Ps. 18:29

Dieva Vārds ir mūsu gaisma. Tas ir Kristus vēstījums Viņa manto­ jumam, ko Viņš atpircis ar savu asiņu cenu. Tas uzrakstīts, lai vadītu mūs, un, ja mēs šo Vārdu darīsim par savu padomdevēju, tad mēs nekad nenonāksim svešās takās. Mūsu vārdi, kā mājās, tā satiekoties ar cilvē­kiem ārpus mājas, būs laipni, iejūtīgi un šķīsti. Ja mēs pētīsim Dieva Vārdu un to padarīsim par savas dzīves sastāvdaļu, tad mūsu piedzīvo­ jumi būs veselīgi, kas vienmēr liecinās par patiesību. Mums rūpīgi jāpārbauda savas sirdis, salīdzinot ar šo vārdu savas ikdienas sarunas un dzīves gaitu, lai izsargātos no kļūdām.

Šajā pasaules laikmetā daudzi rīkojas tā, it kā viņiem būtu tiesības apšaubīt Bezgalīgā vārdus, pārskatīt Viņa lēmumus un noteikumus un pēc savas patikas tos papildināt, izlabot, pārveidot un izsvītrot. Mēs nekad nevaram būt droši, ja vadāmies no cilvēku uzskatiem. Droši varam būt, ja vadāmies no “Tā saka Kungs”. Savu dvēseļu izglābšanu mēs nevaram uzticēt nekam zemākam par nekļūdīgā Soģa spriedumu.

Kas Dievu dara par savu Vadoni un Viņa Vārdu — par savu padomdevēju, tie redz dzīvības gaismu. Dieva dzīvais Vārds vada viņu kājas pa taisnām takām. Tie, kas tā tiek vadīti, neiedrošināsies tiesāt Dieva Vārdu, bet vienmēr atzīs, ka Viņa Vārds tiesā tos. Savu ticību un savu reliģiju tie gūst no šī dzīvā Dieva Vārda. Tas ir viņu vadonis un padomdevējs, kas nosaka viņiem ejamās takas. Šis Vārds tiešām ir gaisma viņu kājām un spīdeklis viņu takām. Viņi staigā gaismas Tēva vadībā, pie kura nav nekādu pārvērtību, nedz izmaiņu ēnas. Viņš, kura maigā žēlastība klājas pāri visiem Viņa darbiem, dara taisno takas par spīdošu gaismu, kas spīd arvien vairāk līdz pilnīgai dienai.

Bībele ir Dieva balss Viņa ļaudīm. Pētot šo dzīvo Dieva Vārdu, mums jāatceras, ka no tā runā Dievs uz saviem ļaudīm. Ja mēs izprastu Rakstu pētīšanas svarīgo nozīmi, cik daudz čaklāk tad mēs tos mācītos!

Elena Vaita
DEBESU VIETĀS

“Ikkatru koku pazīst no viņa augļiem. Jo no ērkšķiem nevar lasīt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. ” Lūkas 6:44

“Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā.” (2. Kor. 13:5) Lasot šos vārdus, daži apzinīgi ļaudis tūlīt sāk pārbaudīt ikkatru savu izjūtu. Tomēr tā nav pareiza sevis pārbaude. Untumainās izjūtas nav tās, kas jāpārbauda. Jāpārbauda ir dzīve un raksturs pēc vienīgā parauga — Dieva svētajiem likumiem. Augļi liecina par koku. Par mums liecību dos mūsu darbi, bet ne mūsu izjūtas.

Ne drosmīgas, nedz arī mazdūšīgas jūtas nevajadzētu uzskatīt par garīgā stāvokļa noteicējām. Par mūsu patieso stāvokli Dieva priekšā jāspriež pēc Viņa Vārda. Daudziem nav skaidras izpratnes par šo jautājumu. Kad viņi ir priecīgi un laimīgi, tie domā, ka tad ir Dievam pieņemami. Bet rodoties pārmaiņām un jūtoties nospiestiem, viņi domā, ka Dievs tos ir atstājis. Dievs negrib, ka mēs ejam caur dzīvi, Viņam neuzticoties. Kad mēs vēl bijām grēcinieki, Dievs par mums nodeva nāvē savu Dēlu. Vai varam šaubīties par Viņa labvēlību?

Ar pareizu Dieva rakstura novērtēšanu roku rokā iet uzticīga pienākumu pildīšana. Ir jāpadara nopietns Kunga uzticētais darbs. Kristus nāca sludināt evaņģēliju nabagiem, un savus mācekļus Viņš izsūtīja darīt to pašu darbu, kuru pats bija nācis darīt. Tā Viņš savus strādniekus sūta arī šodien. Viņa labā jāsakrāj kūlīši no lielceļiem un sētmalām.

Ārkārtīgi svarīgie mūžības jautājumi no mums prasa kaut ko vairāk par iedomu reliģiju, par vārdu un formu reliģiju, kur patiesība tiek atstāta ārējā pagalmā, lai to aplūkotu un apbrīnotu kā skaistu ziedu; tie prasa kaut ko vairāk par jūtu reliģiju, kas, atnākot pārbaudījumiem un grūtībām, Dievam vairs neuzticas. Svētums nav ticības apliecināšana ar vārdiem, bet gan krusta pacelšana un Dieva prāta darīšana. “Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības. Bet kas Viņa Vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga.” (1. Jāņa 2:4,5)

“Tādēļ saka Dievs tas Kungs: “Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots; kas tic, nepaliks kaunā.”Jes. 28:16

“Jo citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.” (1. Kor. 3:11) “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav ne­ viens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap. d. 4:12) Kristus kā Vārds, kā Dievs, kas parādīts miesā — Viņa rakstura, Viņa likuma, Viņa mīlestības un Viņa dzīvības atklāsme. Viņš ir vienīgais pamats, uz kura mēs varam celt raksturu, kas izturēs un pastāvēs.

Mēs ceļam uz Kristu, paklausot Viņa Vārdam. Ne tas ir taisns, kas priecājas par taisnību, bet tas, kas dara taisnību. Svētums nav aizraušanās; tas ir rezultāts, ko dod visa pakļaušana Dievam; tā ir Dieva prāta darīšana.

Reliģija sastāv no Kristus vārdu īstenošanas dzīvē; ne lai nopelnītu Dieva labvēlību, bet tāpēc, ka būdami pavisam necienīgi, mēs esam saņēmuši Viņa mīlestības dāvanu. Pestīšanu Kristus apvelk cilvēkam ne tikai ticības apliecības dēļ, bet tādas ticības dēļ, kas atklājas taisnības darbos. “Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni.” (Rom. 8:14) Ne tie, kuru sirdis aizkustina Gars, ne tie, kas šad un tad padodas tā spēkam, bet tie, kurus nepārtraukti vada Dieva Gars, ir Dieva bērni.

Mums jābūt Dieva dēliem un meitām, kas augam par svētu templi Kungā. “Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime; nams uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūrakmens ir Kristus Jēzus.” (Ef. 2:19, 20) Šī ir mūsu priekštiesība.

Ikviens raksturs tiks svērts svētnīcas svaros; ja morālais raksturs un garīgā attīstība neatbilst dāvātajām izdevībām un svētībām, pretī attiecīgajam vārdam tiek ierakstīts — “par vieglu”. Mūsu Vadonis ir Pasaules Gaisma, un, ejot uz priekšu Jēzus pēdās, mūsu taka ir kļuvusi arvien gaišāka un gaišāka. Ak, kaut mēs varētu turēties sava Vadoņa tuvumā! Tie, kas pazemīgi pētīs Jēzus raksturu, arvien vairāk atstaros Viņa līdzību.

Elena Vaita
DEBESU VIETĀS

“Kaut jel notiktu, ka tiem vienmēr būtu tāds sirdsprāts — Mani bīties un visus Manus baušļus mūžam turēt, lai viņiem un viņu bērniem labi klātos mūžīgi!” 5.Moz.5:29
Dievs pret saviem ļaudīm izturas kā Tēvs, un līdzīgi tēvam Viņš prasa, lai mēs Viņam kalpotu uzticīgi. Ieskaties Kristus dzīvē! Stāvot cilvēces priekšgalā, Viņš kalpoja savam Tēvam, un Viņš ir priekšzīme, kādam vajadzētu būt un kāds var būt ikviens Dieva bērns. No cilvēkiem Dievs šodien prasa tādu pašu paklausību, kādu parādīja Kristus. Viņš savam Tēvam kalpoja mīlestībā, labprātīgi un nepiespiesti. Viņš saka: “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.” (Ps. 40:9) Tā darba pabeigšanai, kuru Viņš bija nācis darīt, Kristus nevienu upuri neuzskatīja par lielu un nekādu piepūli par smagu. Divpadsmit gadu vecumā Viņš sacīja: “Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” (Lūkas 2:49) Viņš bija sadzirdējis aicinājumu un bija uzņēmies šo darbu. Viņš teica: “Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa 4:34)
Tā mums jākalpo Dievam. Kalpo tikai tas, kas Viņam paklausa vispilnīgākajā veidā. Visiem, kas vēlas būt Dieva bērni, jāpierāda, ka viņi ir Kristus, Dieva un eņģeļu līdzstrādnieki. Pēc tā vērtē ikkatru dvēseli.
Īstenojot savus aizgādības nodomus, Dievs galvenokārt vēlas pārbaudīt cilvēkus, dot tiem iespējas izveidot savus raksturus. Tā Viņš tos pārbauda, vai tie paklausa vai nepaklausa Viņa pavēlēm. Labie darbi Dieva mīlestību nenopērk, bet atklāj, vai tā mums ir. Ja mēs padodamies Dieva gribai, tad ne tāpēc, lai nopelnītu Dieva mīlestību. Dvēsele Viņa mīlestību uzņems kā brīvu dāvanu un, Viņu mīlot, mēs priecāsimies, ka varam paklausīt Viņa baušļiem.
Šodien pasaulē ir tikai divas cilvēku šķiras, un arī pēdējā tiesa atzīs tikai divas šķiras — kas pārkāpj Dieva likumus un kas tiem paklausa. Kristus dod mums mērauklu, ar kuru var pārbaudīt mūsu uzticību vai neuzticību. Viņš saka: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles. (..) Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl.” (Jāņa 14:15-21)

Elena Vaita
DEBESU VIETĀS

Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir. Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.” 1. Jāņa 3:2-3

Te ticības skats tiek virzīts uz Dievu, skatīt neredzamo, ne to, ko mēs tagad redzam. Ticība dzīvo cerībā uz labajām nākotnes lietām; Debesu dāvanā tā ierauga neizsakāmus labumus. Cerība dzīvei nākotnē ir ļoti svarīga mūsu kristīgās ticības sastāvdaļa. Ja atļaujam pasaules pievilcīgajām lietām nostāties starp dvēseli un Dievu, tad mēs redzam tikai pasauli. Raugieties augstāk, pievērsiet ticības skatu neredzamajām lietām, tad jūs kļūsit stipri dievišķā spēkā.

Uzlūkojot Jēzu, kas ir visa skaistā un pievilcīgā Viduspunkts, mūsu ticība kļūst stiprāka. Jo vairāk mēs domājam par Debesu lietām, jo mazāk iekārojamu un pievilcīgu lietu mēs saredzam šeit virs zemes. Jo vairāk mēs pievēršam savu ticības skatu Jēzum, kurā sakopotas mūsu mūžīgās dzīves cerības, jo lielāka kļūst mūsu ticība; līdz ar mūsu garīgā skata noskaidrošanos nostiprinās mūsu cerība un mūsu mīlestība kļūst karstāka un aktīvāka, kā arī pieaug mūsu garīgā inteliģence. Tad vairāk un vairāk mēs sākam izprast Dieva noteikto prasību šķīstīties no pasaulīgiem ieradumiem un no dzīves, kādai ir nodevusies pasaule, kas nepazīst Dievu, un neredz Jēzu Kristu, ko Viņš sūtījis.

Jo vairāk mēs raudzīsimies uz Kristu, runāsim par Viņa nopelnu un stāstīsim par Viņa varu, jo pilnīgāk mēs atstarosim Viņa līdzību un jo mazāk mūsu prāts un jūtas pakļausies pasaules paralizējošajam iespaidam, jo vairāk mūsu domas kavēsies pie Jēzus, jo mazāk tām uzmāksies šaubu migla un jo vieglāk mēs nodosim savas grūtības un visas savas nastas nastu Nesējam. 

Lai ticība raugās pāri sātana ellišķīgajai ēnai un turas pie Jēzus, mūsu Augstā Priestera, kas mūsu labā iegājis aiz priekškara. Lai kādi mākoņi klātu Debesis, lai kādas vētras trakotu ap dvēseli, šis enkurs tur stipri un mēs varam būt droši par uzvaru.

Elena Vaita
DEBESU VIETĀS

“Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecības, jo uzticams ir tas, kas apsolījis. ” Ebr. 10:23

Kristus reliģija nav tikai jūtu reliģija. Jūs nevarat paļauties uz savām jūtām kā uz pierādījumu, ka Dievs jūs ir pieņēmis, jo jūtas ir mainīgas. Jums jāstāv uz Dieva Vārda apsolījumiem un jāmācās dzīvot ticībā.

Līdzko kāds sāk rēķināties ar savām jūtām, tas nostājas uz bīstamas zemes. Ja viņš jūtas laimīgs un priecīgs, tad viņš kļūst arī ļoti paļāvīgs, drošs un tādas izjūtas ir ļoti patīkamas. Nāk pārmaiņas un rodas apstākļi, kas izsauc nospiestību un skumjas izjūtas; un tad ir pilnīgi dabiski, ka prāts sāk šaubīties — vai Kungs ir ar viņu vai nav.

Jūtas tādēļ nevar padarīt par garīgā stāvokļa mērauklu, vai tās būtu labas vai drosmi atņemošas. Dieva Vārdam jāapliecina mums, vai mēs pareizi stāvam Viņa priekšā. Šajā punktā daudzi apmulst.

Ja jūs izsūdzat savus grēkus, tad ticiet, ka tie ir piedoti, jo tāds ir apsolījums. “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un, taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) Kāpēc apkaunot Dievu ar Viņa apsolījumu apšaubīšanu? Atzinuši savus grēkus, ticiet, ka Dieva Vārds nekļūdās, bet, ka Viņš ir uzticīgs tam, ko ir apsolījis. Tāds pats pienākums jums ir ticēt, ka Dievs piepildīs savu Vārdu un piedos jūsu grēkus, tāpat kā jums ir jāizsūdz savi grēki. Jums jāizlieto ticība Dievam kā tādam, kas darīs tieši to, ko Viņš saka — piedos visus jūsu pārkāpumus.

Ak, cik ļoti daudzi staigā sērodami, grēkodami un nožēlodami savus grēkus, tomēr viņi vienmēr ir it kā zem nosodījuma mākoņa! Viņi netic Kunga Vārdam. Viņi netic, ka Kungs darīs tieši tā, kā Viņš ir solījis. Ar šaubīšanos jūs ievainojat Kristus sirdi, kad Viņš mums devis tādus savas mīlestības pierādījumus, atdodams pats savu dzīvību ar nodomu mūs glābt, lai mēs nepazustu, bet iegūtu mūžīgu dzīvību. Mums jāuzticas Viņam; mums mūsu dvēseles jāmāca un jāradina bez ierunām ticēt Dieva Vārdam.

Elena Vaita
DEBESU VIETĀS

“Jo mums vajag pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu.” Ebr. 10:36

Dieva apsolījumi ir kā skaisti ziedi, kas izkaisīti dārzā. Kungs vēlas, lai mēs kavētos pie tiem, dziļi ieskatītos viņos, uzņemtu sevī viņu jaukumu un novērtētu šo dāvanu, ko Kungs mums dāvājis, tik bagātīgi gādādams par mūsu vajadzībām. Ja mēs neiedziļinātos šajos Dieva apsolījumos, mēs nespētu izprast Dieva līdzjūtību un pretimnākošo mīlestību, ne arī aptvert tās bagātības, kas sagatavotas tiem, kas Viņu mīl. Viņš vēlētos dvēseli iedrošināt paļauties ticībā uz Viņu, un tas ir cilvēka vienīgais mierinājums.

Mums jāraida savi lūgumi cauri vistumšākajiem mākoņiem, kādus sātans var klāt mums pāri, un ticībā jāredz Dieva tronis, kuru apņem apsolījuma varavīksne, droši stāstot, ka Dievs ir uzticams, ka Viņā nav nekādas pārvērtības, nedz pārmaiņu ēnas. Var likties, ka atbilde kavējas, bet tā tas nav. Lūgums ir pieņemts, un atbilde kļūs redzama, kad tā lūdzējam sagādās vislielāko labumu un kad lūguma izpilde visvairāk spēs apmierināt mūsu intereses, kas saistītas ar mūžību. Dievs savas svētī­ bas izdala visā mūsu ceļā, lai darītu gaišu mūsu iešanu Debesu virzienā.

Mums godbijīgi jātuvojas žēlastības krēslam, cenšoties atcerēties Dieva dotos apsolījumus, domājot par Viņa laipnību un pateicībā slavējot Viņu par nemainīgo mīlestību. Ne uz savām nespēcīgajām lūgšanām mums jāpaļaujas, bet uz Debesu Tēva Vārdu, Viņa drošajām liecībām, ka Viņš mūs mīl. Ticot Viņa nemainīgās mīlestības apsolījumam, mēs pienesam savas visneatlaidīgākās lūgšanas žēlastības tronim. Caur kavēšanos mūsu ticība var tikt pārbaudīta, tomēr pravietis norāda, ko mums vajadzētu darīt. Viņš saka: “Kas jūsu starpā bīstas Kungu? Tas lai uzklausa Viņa kalpa balsi, kas staigāja visdziļākajā tumsā, kur nebija neviena gaismas stara, bet viņš tomēr piesauca Kunga vārdu un paļāvās uz savu Dievu.” (Jes. 50:10)

Gaidiet uz Kungu; Viņš ir devis apsolījumu un atbild par tā drošu piepildīšanos. Kas alkst un slāpst pēc taisnības, tas taps piepildīts.

“Tiešām, esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība! Tikai Viņš ir mans akmens kalns un mans palīgs, mans patvērums: es gan nešaubīšos.” Ps. 62:6-7

Ikvienam no mums ir dota nenovērtējami dārga priekštiesība būt Dieva bērnam. Kāpēc tad mums jājūtas nelaimīgiem? Mēs visi esam grēcīgi, bet mums ir Pestītājs, kas var mūs atbrīvot no grēkiem, jo Viņš ir bezgrēcīgs. Mums visiem jāsastopas ar daudzām grūtībām, jārisina daudzas sarežģītas problēmas, bet mums ir visvarens Palīgs, kas uzklausīs mūsu lūgumus tikpat labprātīgi un priecīgi kā to lūgumus, kuri griezās pie Viņa pēc palīdzības, kad Viņš personīgi atradās uz šīs zemes.

Vai jums ir gadījies kļūdīties? Lai tas jūs nepadara mazdūšīgus! Kungs var pieļaut, ka jūs kļūdāties mazās lietās, lai pasargātu no kļūdīšanās lielās lietās. Ejiet pie Jēzus un lūdziet, lai Viņš jums piedod, un tad ticiet, ka Viņš to darīs. “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9)

Ja mazdūšība jūs ļoti nomāc, lasiet šādas Rakstu vietas: “Vieni plūdi nomaina otrus plūdus, Taviem ūdeņiem krācot; visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri pār manu galvu. Dienā es saucu: “Kungs, neliedz man savu žēlastību!” Un naktī es raidu savu dziesmu, savu lūgšanu pie savas dzīvības Dieva. Es saucu uz Dievu: “Mana stiprā Klints, kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc mans gājiens norit ciešanās un ienaidnieku spaidos?”(..) Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo Es Viņam vēl pateikšos, savam Glābējam un savam Dievam!” (Ps. 42:8-12)

“Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūras vidū nogrimtu. Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb.” (Ps. 46:2-3) “Tāds ir Dievs, mūsu Dievs, kas mūs vadīs mūžu mūžos.” (Ps. 48:15)

Elena Vaita
DEBESU VIETĀS

“Ja vīģes koks arī neziedēs un vīna kokam nebūs ogu, un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, — tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu.” Hab. 3:17-18

Dieva bērni var priecāties vienmēr un par visu. Bēdās un grūtībās, ticot Dieva gudrajai aizgādībai, jūs varat priecāties. Jums nav jāgaida kaut kāds priecīgs jūtu uzplūdums, bet ticībā jūs varat satvert apsolījumu un pacelt balsi slavas dziesmā Dievam.

Atmiņā vajadzētu paturēt ainas, kur redzams Jēzus, Viņa patiesības mācības un viss, kas atklāj Viņa neaptveramo un valdzinošo skaistumu. Ja tas būs tā, tad savu likteni mēs neuzskatīsim par neciešamu. Mēs tad nerunāsim par citu kļūdām. Manu dvēseli tad būs piepildījis Jēzus un Viņa mīlestība. Mēs nevēlēsimies diktēt Kungam ceļu, pa kādu lai Viņš mūs vada. Pāri visam mēs mīlēsim Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Kad dvēselē iemājos Kunga prieks, jūs nespēsit to apslāpēt; jūs tad vēlēsities stāstīt citiem par savu atrasto mantu; jūs runāsit par Jēzu un Viņa nesalīdzināmo un valdzinošo skaistumu. Mums viss jānodod Viņam. Prāts mums jāradina kavēties pie lietām, kas pagodinās Dievu; un, ja mūsu intelektuālie spēki būs jāveltī Dievam, tad mūsu talanti pilnveidosies un mēs spēsim arvien vairāk kalpot Kungam. Mēs kļūsim par gaismas kanāliem citiem.

Mēs varam izveidot ciešu savienību ar Dievu un mūsu Pestītāju; un, ja mēs esam savienoti ar Dievu, tad mūsos atmirdzēs Kunga gaisma, jo Viņā nav nekādas tumsības.

Mācoties no Kristus, mēs uzzināsim, kā saglabāt savus garīgos spēkus, mēs dzīvosim no Dieva Vārda, un mums būs tas brīnišķais piedzīvojums, ko apustulis apraksta šādiem vārdiem: “Viņu jūs mīlat, lai gan neesat To redzējuši; uz Viņu jūs ticat, To tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā.” (1. Pēt. 1:8)

“Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā ari mani satvēris Kristus Jēzus.” Fil. 3:12

Lai gūtu sekmes cīņā pret grēku, jums jāturas cieši pie Jēzus. Neizsakiet nevienu neticības vārdu; tādu jūsu rīcību ne ar ko nevar at­taisnot. Neticība vienmēr šķir dvēseli no Kristus. (Izdev. izcēlums)

Nav labi runāt par mūsu vājībām un grūtībām. Lai ikviens saka: “Mani apbēdina tas, ka es padodos kārdināšanām, ka manas lūgšanas ir tik nespēcīgas un mana ticība — tik vāja. Es ne ar ko nevaru aizbildināties, ka mana reliģiskā dzīve ir tik kropla. Tomēr Kristū es tiecos iegūt rakstura pilnību. Es esmu grēkojis, bet es mīlu Kristu. Es daudzkārt esmu kritis, tomēr Viņš ir izstiepis savas rokas, lai mani glābtu. Es Viņam esmu izstāstījis visas savas kļūdas. Noskumis un apkaunots es atzinos, ka esmu Viņam sagādājis neslavu. Es raudzījos uz krustu un teicu: “To visu Viņš izcieta manis dēļ.” Svētais Gars man uzrādīja manu nepateicību un to grēku, ka atklāti esmu apkaunojis Kristu. Viņš, kam nav grēka, piedeva man manus grēkus. Viņš aicina mani augstākai, cēlākai dzīvei, un es tiecos pēc tā, kas ir priekšā.”

Augļus nesoša pazemība, kas piepilda dvēseli ar Dieva mīlestības izjūtu, tajā lielajā dienā, kad cilvēki tiks atalgoti pēc viņu darbiem, runās par labu tiem, kam šī pazemība būs bijusi. Laimīgs būs tas, par kuru varēs teikt: “Dieva Gars nekad veltīgi neaizskāra šī cilvēka dvēseli. Viņš gāja uz priekšu un uz augšu, no spēka uz spēku. Viņa dzīvē paša “es” nebija ieausts. Ikkatru labojošu, brīdinošu vai pamācošu vēsti viņš pieņē­ma kā Dieva svētību.

Tā viņam tika sagatavots ceļš vēl lielāku svētību saņemšanai, jo Dievs uz viņu nebija runājis veltīgi. Ikkatrs solis augšup pa progresa kāpnēm sagatavoja viņu kāpt vēl augstāk. No kāpņu augšgala viņu apspīdēja Dieva godības spožie stari. Viņš nedomāja par atpūtu, bet pastāvīgi centās iegūt gudrību un Kristus taisnību. Viņš vienmēr tiecās pretī mērķim, pēc Dieva augstā aicinājuma goda balvas Kristū Jēzū.” Ikvienam izglābtajam jāiegūst šādi piedzīvojumi.

Elena Vaita
DEBESU VIETĀS

“Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām, kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies.” Ps. 63:6-7

Daudzas stundas esmu pavadījusi sāpēs un bezmiegā, tomēr man dzīvi un iespaidīgi bija jāatceras Dieva dārgie apsolījumi. Mīļais Glābējs bija man ļoti tuvu, un man patīk domāt par šo Jēzus mīlestību. Viņa maigā līdzjūtība un mācekļiem sniegtās mācības kļūst man ļoti izprotamas un nozīmīgas. Tās manu dvēseli pabaro ar Debesu mannu. (..) Ja Kungs atrod par vajadzīgu sacīt: “Guli pacietīgi un pārdomā visu,” un kad Svētais Gars liek man atcerēties neizsakāmi dārgas lietas, es tad neredzu iemesla kaut kādām žēlabām. Es atceros pantus, kas daudzreiz mani ir iepriecinājuši nelaimju brīžos:

“Ieejot jaunajā gadā, es neredzu ne soli uz priekšu; Bet Dievs ir sargājis pagātnē, un nākotne atklās Viņa žēlastību. Kas no tālienes liekas tumšs, ejot tuvāk, var kļūt gaišs. Ak, dusu sniedzošā, svētlaimīgā neizpratne, cik labi visu nezināt; Tā liek man klusēt varenajās rokās, kas mani neatstās, Un mierina manu skumjo dvēseli, lai dus tā pie mīlošās krūts.

Tā eju es, neko nezinot, un, ja varētu zināt, es vēlētos nezināt. Es labāk eju tumsā kopā ar Dievu nekā gaismā viena pati. Es labāk eju kopā ar Viņu ticībā nekā viena pati, visu redzot. Sirds baidās no pārbaudījumiem, kurus var nest nākotne, Tomēr es neskumstu, — lai notiek, ko vēlas mans mīļais Kungs. Es apspiežu visas asaras un klusi saku vārdus: “Viņš visu zina.”

(Šīs rindas rakstītas, kad autore atradās Austrālijā, kur ilgstoši slimoja un izjuta sāpes.)

 “Met savu nastu uz to Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu; Viņš neļaus nemūžam taisnajam šaubīties.” Ps. 55:23