“Jo mums vajag pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu.” Ebr. 10:36
Dieva apsolījumi ir kā skaisti ziedi, kas izkaisīti dārzā. Kungs vēlas, lai mēs kavētos pie tiem, dziļi ieskatītos viņos, uzņemtu sevī viņu jaukumu un novērtētu šo dāvanu, ko Kungs mums dāvājis, tik bagātīgi gādādams par mūsu vajadzībām. Ja mēs neiedziļinātos šajos Dieva apsolījumos, mēs nespētu izprast Dieva līdzjūtību un pretimnākošo mīlestību, ne arī aptvert tās bagātības, kas sagatavotas tiem, kas Viņu mīl. Viņš vēlētos dvēseli iedrošināt paļauties ticībā uz Viņu, un tas ir cilvēka vienīgais mierinājums.
Mums jāraida savi lūgumi cauri vistumšākajiem mākoņiem, kādus sātans var klāt mums pāri, un ticībā jāredz Dieva tronis, kuru apņem apsolījuma varavīksne, droši stāstot, ka Dievs ir uzticams, ka Viņā nav nekādas pārvērtības, nedz pārmaiņu ēnas. Var likties, ka atbilde kavējas, bet tā tas nav. Lūgums ir pieņemts, un atbilde kļūs redzama, kad tā lūdzējam sagādās vislielāko labumu un kad lūguma izpilde visvairāk spēs apmierināt mūsu intereses, kas saistītas ar mūžību. Dievs savas svētī bas izdala visā mūsu ceļā, lai darītu gaišu mūsu iešanu Debesu virzienā.
Mums godbijīgi jātuvojas žēlastības krēslam, cenšoties atcerēties Dieva dotos apsolījumus, domājot par Viņa laipnību un pateicībā slavējot Viņu par nemainīgo mīlestību. Ne uz savām nespēcīgajām lūgšanām mums jāpaļaujas, bet uz Debesu Tēva Vārdu, Viņa drošajām liecībām, ka Viņš mūs mīl. Ticot Viņa nemainīgās mīlestības apsolījumam, mēs pienesam savas visneatlaidīgākās lūgšanas žēlastības tronim. Caur kavēšanos mūsu ticība var tikt pārbaudīta, tomēr pravietis norāda, ko mums vajadzētu darīt. Viņš saka: “Kas jūsu starpā bīstas Kungu? Tas lai uzklausa Viņa kalpa balsi, kas staigāja visdziļākajā tumsā, kur nebija neviena gaismas stara, bet viņš tomēr piesauca Kunga vārdu un paļāvās uz savu Dievu.” (Jes. 50:10)
Gaidiet uz Kungu; Viņš ir devis apsolījumu un atbild par tā drošu piepildīšanos. Kas alkst un slāpst pēc taisnības, tas taps piepildīts.
