“Ja vīģes koks arī neziedēs un vīna kokam nebūs ogu, un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, — tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu.” Hab. 3:17-18
Dieva bērni var priecāties vienmēr un par visu. Bēdās un grūtībās, ticot Dieva gudrajai aizgādībai, jūs varat priecāties. Jums nav jāgaida kaut kāds priecīgs jūtu uzplūdums, bet ticībā jūs varat satvert apsolījumu un pacelt balsi slavas dziesmā Dievam.
Atmiņā vajadzētu paturēt ainas, kur redzams Jēzus, Viņa patiesības mācības un viss, kas atklāj Viņa neaptveramo un valdzinošo skaistumu. Ja tas būs tā, tad savu likteni mēs neuzskatīsim par neciešamu. Mēs tad nerunāsim par citu kļūdām. Manu dvēseli tad būs piepildījis Jēzus un Viņa mīlestība. Mēs nevēlēsimies diktēt Kungam ceļu, pa kādu lai Viņš mūs vada. Pāri visam mēs mīlēsim Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Kad dvēselē iemājos Kunga prieks, jūs nespēsit to apslāpēt; jūs tad vēlēsities stāstīt citiem par savu atrasto mantu; jūs runāsit par Jēzu un Viņa nesalīdzināmo un valdzinošo skaistumu. Mums viss jānodod Viņam. Prāts mums jāradina kavēties pie lietām, kas pagodinās Dievu; un, ja mūsu intelektuālie spēki būs jāveltī Dievam, tad mūsu talanti pilnveidosies un mēs spēsim arvien vairāk kalpot Kungam. Mēs kļūsim par gaismas kanāliem citiem.
Mēs varam izveidot ciešu savienību ar Dievu un mūsu Pestītāju; un, ja mēs esam savienoti ar Dievu, tad mūsos atmirdzēs Kunga gaisma, jo Viņā nav nekādas tumsības.
Mācoties no Kristus, mēs uzzināsim, kā saglabāt savus garīgos spēkus, mēs dzīvosim no Dieva Vārda, un mums būs tas brīnišķais piedzīvojums, ko apustulis apraksta šādiem vārdiem: “Viņu jūs mīlat, lai gan neesat To redzējuši; uz Viņu jūs ticat, To tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā.” (1. Pēt. 1:8)
